Varavīksnes nācija Dienvidāfrikā

27.12.2008
4 min lasīšanai
33 foto

Savu ceļojumu uz DĀR izdomāju un arī izdzīvoju pilnīgi spontāni. Braucu ciemos pie pirms pāris gadiem Dānijā iepazītas dienvidāfrikānietes, kas visu laiku aicināja ciemos, bet man vienmēr likās – ko nu es tik tālu speršos, visai pasaulei jālido pāri, bet tad nu kādu pēcpusdienu saņēmos, nopirku biļetes, pēdējā brīdī dabūju vīzu un sēdos lidmašīnā Rīga-Frankfurte-Keiptauna. Šī ceļojuma daļa ir diezgan mokoša, jo no Frankfurtes jālido savas 12 stundas, mokošāku šo ceļojuma daļu padara izvēle lidot ar neērto Lufthansas servisu. Lai vai kā, kad tas tika pārciests, tad nākošais piedzīvojums bija 2 stundu gaidīšana rindā, lai iekļūtu iekšā pašā DĀR, proti, pašlaik lidosta atrodas remonta stadijā, par godu tam, ka visu pārbūvē futbola čempionātam, tāpēc viss notiek daudz lēnāk, mazākos apjomos un bez steigšanās. Kad nu beidzot esmu tikusi iekšā, satikusi savu sagaidītāju Fiju, lecu iekšā zaļā vabolītē, ko Fija vēl dabūjusi mantojumā no savas vecmāmiņas un mēģinu kampt kaut kādu nebūt gaisu, ko piedāvā braucoša mašīna, jo karstums ir neaptverams, kā jau par to raksta visi, kas ziemas vidū aizbrauc uz pavisam siltām zemēm. Janvāris ir vasaras vidus un karstums tam piedienas. Pavisam īsi no ģeogrāfijas un vēstures – DĀR ir pašā Āfrikas lejā, tur satiekas Indijas un Atlantijas okeāns, ir robežas ar Mozambiku, Zimbabvi, Namībiju. Dienvidāfrikas Republika ir Āfrikas ekonomiski attīstītākā valsts. No sākuma Dienvidāfrikā iebrauca holandieši, kuri tad tur aizsāka savu koloniju, pēc tam angļi, veiksmīgi pakļaujot vietējos, rādot tiem, piemēram, tādus brīnumus kā spoguļus un alkoholu. Dienvidāfrikas Republika ne pat velti tiek dēvēta par varavīksnes nāciju, jo tajā ir visvairāk sajauktās rases Āfrikā, kā arī ir nu jau 12 oficiālās valodas, tajā skaitā arī kurlmēmo valoda, taču visizplatītākā ir angļu un Africaans, kura ir ārkārtīgi līdzīga holandiešu valodai. Tā kā esmu pavadījusi nakti lidmašīnā un neesmu gulējusi ne kripatas, pirmo dienu aizvadām skaistajos Kirstenbosch dārzos, laiskojoties, dzerot vīnu un ēdot kalmārus. Skats burvīgs, laiciņš ēnā arīdzan patīkams, un sajūtos nudien kā paradīzes dārzā. Tā nu sagaidām nākošo dienu un lecam iekšā Baz Bus (http://www.bazbus.com/) – šo pakalpojumu iesaku itin visiem, kas tikuši līdz DĀR un ir ar vēlmi redzēt ko vairāk par Keiptaunu, jo šis ir mazais mikriņš, kurš pieved tieši pie izvēlētās vietas un savāc arīdzan tieši tajā vietā, kur esat nomaldījušies (hop on–hop off everywhere). Tā nu esam nolēmušas doties no Western Cape un Eastern Cape, braukt gar Indijas okeāna krastu no Cape Town uz Wilderness. Wilderness ir viena no skaistākajām vietām pasaulē un pamatoti tiek saukta par Ēdenes dārzu. Wilderness teritorijā, kas ir apmēram 2500 ha liels nacionālais parks, ir lagūnas, piecas upes, pieci ezeri, ūdenskritums, kā arī 18 km pludmale, kas aicināt aicina sērfotājus un kaitotājus. Wilderness ir arī ļoti laba vieta zvērumīļiem putnu vērotājiem, jo tieši šeit skatāmas neskaitāmas sugas putnu, delfīni, vaļi, zirgi, utt. Iespējams arī rāpties kalnos, lidot ar paraplānu, ko izmantoju arī es. Te atkal notiek baismīga laiskošanās, gastronomiskās jūras ēdienu un gardo DĀR vīnu izvirtības. Te arī pirmo reizi pa īstam iepazīstos ar okeānu – atstāju somu it kā drošā attālumā no viļņiem, taču tad nāca viens milzu vilnis, kurš aprija somu ar visu pasi, fotoaparātu un naudu. Viss, šajā dzīvē, protams, ir izžāvējams, bet fotoaparāta lēca gan jānes labot, jo tagad rāda tikai errorus. Citu vakaru atkal dodamies vakariņot vietēja restorānā lepnās vakariņās, bet tur, tieši brīdī, kad saņemam savu ēdienu, nodziest gaisma, tad nu viss restorāns mierīgi, bez panikas, turpina vakariņas sveču gaismā, dzīvā mūzika spēlē Moon river – skaisti, liekas, ka esi kādā filmā. Nākošajā dienā atkal mēģinam atrast vienu ūdenskritumu, taču neizdodas – tā vietā esam nogājušas kādus 15 km pa upi, gandrīz jēlām kājām pa briesmīgu karstumu, bet piedzīvojumu garša dod savu adrenalīna un laimes devu – nekur citur neesmu bridusi un droši vien arī nebridīšu pa upi, kurā jebkurā brīdī var iekrist iekšā, lecot no akmens uz akmeni ar savu tūkstošlatu vērto fotodraugu kaklā un rīta vīna pudeli asinīs. Tā nu te paradīzē paiet pāris dienas un nolemjam doties tālāk – uz Addo ziloņu parku. Sacīts darīts – noīrējam mašīnu un dodamies ceļā. Addo ziloņu parks ir laba alternatīva slavenajam Kruger dabas parkam, jo tas atrodas krietni vien tuvāk un ir arī 3x lētāks, vienīgā atšķirība, ka lauvu tur mazāk. Pilnīgi nemanot ziloņu parkā pavadu trīs dienas – zvēru tik daudz, tik daudz, ka acis var izskatīt, visus gribās nobildēt, samīļot un atcerēties, tiesa, to nedrīkst, jo stingri aizliegt kāpt laukā no mašīnas. Un vispār nekas nav tik droši kā izskatās – dabūjām arī laisties no nikna ziloņa. Tajā brīdī visa dzīve pazibēja gar acīm. Un vecais golfiņš, kuru bijām noīrējušas, arī sāka nelāgi smirdēt un protestēt pret šo bēgšanu atpakaļgaitā augšup kalnā. Pēčāk dodamies uz Port Elizabeth un pavadam tur nakti, tur jau man atkal bija piedzīvojumi ar pases pazaudēšanu, bet tajos neiedziļināšos. No rīta dodamies atpakaļ uz Keiptaunu ar BasBus, kurš pa ceļam sāk degt, bet it’s Africa, baby, viss kārtībā, turpinam ceļu ar tādu pašu. Keiptaunā dodamies uz Trance Party. Trance Party ir īpaša festivālu kultūra, kas iesakņojusies DĀR – trance mūzika tiek izvesta laukā no klubiem uz milzu dabas festivāliem, kur galvenā sastāvdaļa ir marihuāna, maģiskās sēnes, LSD, un maģiskais trance ritms. Te nu mūsu piedzīvojumi sākās ar to, ka aizslēdzām mašīnu ar atslēgām iekšā tajā...3x pēc kārtas. Labi, bet tie jau ir piedzīvojumi, kurus te nevajag stāstīt ;). Tā nu diennakts tiek pavadīta ātros tuc-tuc ritmos un tālāk dodamies uz tādu Pedvāles tipa muzeju, kurā visi DĀR mākslinieki saveduši savus darbus, tīri interesanti, īpaši videoprojekcijas. Māksliniekiem ir laba, dažāda un interesanta vide, kurā strādāt un atrast idejas. Pārējās dienas Keiptaunā pavadīju tīri vazājoties pa tūristu skatpunktiem – Table Mountain, Cape Point, Nordhoek, pingvīnu pludmali, un tā tālāk. Bet pirmspēdējai dienai pietaupu township tour – proti, tūri pa Keiptaunas nabadzīgajiem rajoniem, kur dzīvo lielākā daļa iedzīvotāju. Šoreiz gan neko negribu darīt uz savu galvu, tāpēc kārtīgi izvēlos braukāt ar kondicionieri aprīkotā busiņā ar gidu priekšgalā, jo ar township jokot nevar un tā var arī vairāk redzēt. Gids mūs laipni izvadā pa visām 6 lielākajām un ievērojamākajām township, visu kārtīgi apstāstot, ievedot arī vietējā bārā, kā arī skolā, kurā visi bērni ir palikuši bez vecākiem un ir slimi ar AIDS, kura, kā zināms, ir Āfrikas nopietnākā šī brīža problēma. Tas ir bezgala aizkustinoši un mēs visi, protams, raudam. Bet, ja tā skarbi paskatās, tad, dzīvojot, vai, uzturoties DĀR, ir jāmāk norobežoties, ir jākļūst cietsirdīgam, citādāk nevar, jo tad ir jāraud visu laiku, jo nebija tāda diena, kurā mūsu mājai aiz vārtiem nestāvētu un nelūgtu ēdienu kāds tikko no Zimbabves ieradies bēglis, kāda nēģeru vecmāmiņa, kurai jāaprūpē mazie bērni, kurus atstājusi meita, nomirstot ar AIDS. Un mēs jau arī mēģinājām dot pēc iespējas vairāk, jo viņi priecājās par visu – par šampūnu, miltiem, veciem lakatiem un pat zobu kociņiem, bet ir jāsaprot, ka tu nevari atdot visu un kādā brīdī ir jāapstājas. Varbūt tieši tāpēc gandrīz visām mājām DĀR priekšā ir restes, milzu žogs, apjozts ar elektrību un daudzi liekie-izdomātie darbi – lai tiktu pēc iespējas no realitātes, kurā cilvēki tiešām mirst, zog un nogalina arī paradīzē. Vienvārdsakot – sakrājiet kaudzi naudas un aizbrauciet. ;)

Varavīksnes nācija Dienvidāfrikā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem