Sapņu kāzas Seišelu salās

  • 17 min lasīšanai
  • 62 foto

Seišelu salu republika ir 155 salu valsts Indijas okeānā, daļa no tām ir koraļļu atoli, citas veidojušās, rozīgajiem granīta bluķiem paceļoties okeāna virspusē. Pastkaršu pludmales ar šiem bluķiem kļuvušas par salu vizītkarti. Salās dzīvo tikai nepilni simts tūkstoši iedzīvotāju, vairums no kuriem brīvi runā trijās valodās – kreolu, angļu un franču. Šīs salas bieži tiek sauktas par paradīzi zemes virsū, arī niršanai, jo šeit vienmēr valda patīkams laiks. Gaisa temperatūrai nenoslīd zem 26°C un neceļas augstāk par 32°C , ūdens ir 28°C silts, un vēji ir mierīgi. Tajās nav izteikta lietus sezona, tāpēc apmeklējamas jebkurā gadalaikā. Tur nedzīvo bīstami kukaiņi, zirnekļi vai rāpuļi, nav nepieciešama malārijas profilakse vai citas vakcinācijas. Ja salu apmeklē, izmantojot organizētus transferus un uzturas tikai viesnīcas teritorijā, tajā redz tikai pasakaini skaistās pludmales, džungļus un jūt augsto apkalpošanas līmeni. Pieejamas pat ļoti ekskluzīvas viesnīcas, kurās numuriņš var maksāt vairākus tūkstošus eiro par nakti. Maes (Mahe), Pralēnas (Praslin) un Ladigas (La Digue) salās dzīvo arī daudzi vietējie, tāpēc, paejot ārpus viesnīcas teritorijas, var redzēt gluži citu skatu – klaiņojošus suņus, vistu barus un ļoti vienkāršus vietējo namiņus.

Daba Seišeļu salās ir ārkārtīgi skaista. Caurspīdīgais ūdens ar neskartu zemūdens pasauli un putnu pilnie džungļi piesaista nedaudz vairāk par divsimt tūkstošiem apmeklētāju gadā. Katru gadu ap tūkstoti ārzemnieku pāru apprecas šajās salās, vietējo iedzīvotāju kāzas ir tikai ap pieciem simtiem gadā. Ne velti Seišelu salas ir zināmas kā medusmēnešu un kāzu zeme.

Kāpēc kāzas ārzemēs?

Kad es biju maza, es bieži iztēlojos, ka manas kāzas būs grandiozas – princeses kleita, svinības pilī ar simtiem viesu. Vēlāk es sapratu, šādas kāzas nevilšus var kļūt par svinībām citiem, bet ne sev. Jo vairāk domāju par tradicionālām kāzām, jo vairāk sapratu, ka tās nav man piemērotas. Salvešu un kurpju zoļu krāsu saskaņošana nav tas, ko es vēlos darīt. Mičošana, viesu nams un muzikanti, kas spēlē šlāgerus, neietilpa ne manos, ne līgavaiņa plānos. Ilgu laiku domājām, kādu ceremonijas veidu izvēlēties. Tā vien šķiet, ka dzimtsarakstu nodaļās jau desmitiem gadu tiek lasīti vieni un tie paši novēlējumi, taču reliģija un baznīca nebija tuva manam līgavainim. Klausoties precēto draudzeņu stāstos par attālajiem radiniekiem, kuri uzmācīgi pamāca, kā jārīko kāzas, man ļoti sagribējās jau laicīgi aizmukt.

Ilgu laiku šī doma gan bija nekonkrēta un bieži tika izmantota kā atrunas visiem tiem, kas jau kārtējo reizi jautāja, kad tad mēs beidzot apprecēsimies, jo bijām kopā jau vairāk nekā desmit gadus. Tāpēc, kad kāzas tika ieplānotas, vairums draugu uzreiz jautāja, kurā valstī tad tās notiks. Pirms Seišelu salām tika apspriesti vairāki citi varianti – Havaju salas, Samoa, Fidži, Karību jūras salas. Daži no variantiem nebija pieņemami ārkārtīgi augsto lidmašīnas biļešu cenu dēļ, citi savukārt tādēļ, ka rastos problēmas ar laulības legalizāciju Latvijā. Dažus gadus atpakaļ apmeklējām Maldīvu salas, kur mums ļoti iepatikās, bet taču tajās ir islāms un ārzemniekiem nav atļauts oficāli apprecēties, tiek piedāvāta „zvērestu atjaunošanas” ceremonija, kurai nav juridiska spēka. Tāpēc, kad tūrisma aģentūra ieteica Seišelu salas, izvēle bija skaidra, jo šīs salas atrodas ļoti tuvu Maldīvu salām, tajās ir līdzīgs apkalpošanas līmenis un noslēgtā laulība tiktu atzīta Latvijā. Kāzu plānošanas procesā ļoti palīdzēja tūrisma aģentūras FTB Latvija darbiniece Viktorija. Gan sākumposmā, kad vēl apspriedām kuru valsti izvēlēties, viņa ieteica, kuros galamērķos kuru sezonu izvēlēties, gan arī vēlāk, kad bijām izlēmuši par labu Seišelu salām, viņai tieši bija ieplānots brauciens uz šīm salām, un mums bija iespēja iegūt „acis un ausis” uz vietas, lai pārliecinātos, ka viss tiešām ir tā, kā izskatās fotogrāfijās. Neskatoties uz to, ka bija tūrisma aģentūras ieteikumi, es pati iepriekš biju iepazinusies ar pieejamajām viesnīcām, biļešu cenām, un man bija patīkams pārsteigums, kad aģentūras ieteikumi ideāli sakrita ar to, ko es pati biju noskaidrojusi savā nodabā.

Kāpēc es izvēlējos tūrisma aģentūru, nevis organizēju visu pati? Tā kā tomēr tā bija kāzu diena, es negribēju satraukties, ja kaut kas noietu greizi. Tūrisma aģentūra man bija kā sava veida apdrošināšana, „zvans draugam”, kas, ja rastos problēmas, tās risinātu manā vietā. Ņemot vērā saspringto darba grafiku, man bieži vien arī bija vieglāk piezvanīt Viktorijai, nevis sarakstīties epastā ar kādu no Seišelu viesnīcām un pēc tam zīlēt, vai viņi mani ir sapratuši un vai viss būs kārtībā. Tāpat arī, gan prāmju biļetes, gan viesnīcas piedāvājums ar ēdināšanu bija lētāks, to rezervējot tūrisma aģentūrā, nekā man izdevās atrast pašai. Tagad, jau atgriežoties no Seišelu salām, es uzskatu, ka pats kāzu ceremoniju šādā vietā var izplānot, taču ērtāk to noteikti ir darīt caur aģentūru. Medusmēnesim viesnīcas jau rezervējām paši, jo tad vairs nebija tik būtiska pilnīga precizitāte. Organizējot tūrisma braucienu pilnīgi iespējams iztikt bez aģentūras palīdzības, ja vien nevēlas izmantot tos dažus piedāvājumus, kas aģentūrā bija tiešām izdevīgāki nekā rezervējot pašam.

pienākas plānot kāzas

Kāzas sākām plānot aptuveni piecus mēnešus iepriekš. Pirmie rezultāti interneta meklētājā vēstīja, ka viss jau ir nokavēts. Forumos tika spriests par kleitām, kurām ir jābūt gatavām sešus mēnešus pirms kāzām, un fotogrāfiem, kurus ieteicams pierezervēt jau gadu iepriekš. Ļoti tipiski tika pieminēts, ka tie, kuri mīl viens otru, nerīko kāzas vispār un jebkādu svinību organizēšana liecina par ārišķību un mīlestības trūkumu. Otra galējība bija itin visu detaļu izdomāšana un krāsu saskaņošana vairākus gadus pirms kāzām, kas lika atcerēties par angļu apzīmējumu bridezilla (vārdu „līgava” un „Godzila” salikums). Tikai vienu reizi palasot šādus forumus man pilnībā pazuda vēlme tajos atgriezties. Visi, kas man pajautāja manu manu „kāzu krāsu”, saņēma vienu atbildi: „Tropiska!”, tātad – jebkāda. Apzināti nelasīju ticējumus un paražas par to, ko drīkst vai nedrīkst darīt pirms, pēc un kāzu laikā. Abi esam ļoti racionāli un neticam, ka jebkāda „apskriešana ap stabu desmit reizes” var ietekmēt mūsu saticību. Tāpat arī mūsu kāzas netika plānotas kā vienīgā skaistā diena mūsu dzīvē, bet kā jau tā skaistās dzīves turpinājums un svinēšana.

Fotogrāfs un viesu skaits

Tā kā mums abiem fotografēšana ir ļoti nopietns hobijs, fotogrāfa izvēle bija viens no svarīgākajiem uzdevumiem. Diemžēl vairums vietējo Seišelu fotogrāfu piedāvāja nofotografēt ap 400 kadriem un uzreiz šādas neapstrādātas bildes iekopēt zibatmiņā. Izvēlējāmies fotogrāfu ņemt līdzi no Latvijas. Kāzu „sezona” Latvijā ir no maija līdz septembra vidum, ārpus šīs sezonas atrast fotogrāfu nav grūti. Izvēloties fotogrāfu braucienam ārpus valsts, ir īpaši svarīgi, lai ar viņu izveidotos laba sadarbība, jo kopā pavadītais laiks būs ilgāks nekā tipiskās kāzās. Mūsu kāzu dienā bez fotogrāfa mums pievienojās arī divpadsmit viesu. Lai arī šāda iespēja tika apsvērta, braukšana tikai divatā nelikās pievilcīga. Mūsu kāzas bija lieliska iespēja radiniekiem pabūt vienā no skaistākajām vietām pasaulē, kur viņi paši, visdrīzākais, neaizbrauktu.

Kleita

Man šķita, ka izvēlēšos vieglu, iespējams, pat īsu kleitu, kas būs tieši piemērota kāzām okeāna krastā. Tieši pēc kāzu datuma nolikšanas mēs devāmies uz Amerikas Savienotajām valstīm, kur man bija iespēja apskatīties visdažādākās kleitas. Daudzas reizes biju dzirdējusi, ka, uzmērot kleitu, es zināšu, ka tā ir īstā. Taču, jo vairāk es mērīju kleitas, jo nožēlojamāk jutos. Pienāca brīdis, kad man šķita, ka tās visas ir briesmīgas. Nodomāju – varbūt fotografējoties kā modele kāzu kleitu katalogiem esmu notrulinājusies? Nolēmu uzlaikot vēl vienu kleitu, kas bija pilnīgi pretrunā visām manām prasībām. Tā bija ārpus atvēlētā budžeta, ļoti gara, kupla, korsešveida un ... rozā. Iznākot no pielaikošanas kabīnes, lai redzētu sevi spogulī, dzirdēju sajūsmas pilnus saucienus no citām salona apmeklētājām, un, ieraugot savu atspulgu, sapratu, ka šī tiešām ir īstā... Taču kleitas pirkšanai bija vairāki šķēršļi. Nesamērīgā cena, ko vēl vairāk sadārdzinātu muitošana. Man nepieciešamā izmēra kleitas šūšana un sūtīšana aizņemtu vairākus mēnešus. Piegādes laiks bija bīstami tuvu kāzu datumam. Tā būtu jāpāršuj, jo dažas konstrukcijas detaļas mani neapmierināja. Tāpēc šī kleita kļuva par iedvesmas avotu manai īstajai kleitai, kura tapa pazīstamajā modes namā Amoralle. Katrs sīkums tika pielāgots tā, lai man patiktu un būtu ērti. Tikai dienu pirms kāzām es ieraudzīju Odrijas Hepbernas fotogrāfiju no piecdesmitajiem gadiem, kur viņa redzama gandrīz identiskā kleitā, darinātā Givenchy modes namā.

Budžets

Kāzu plānošanas sākumposmā, izvērtējot plānoto budžetu, šķita, ka izmaksas ir līdzvērtīgas kuplām kāzām Latvijā. Tomēr, ņemot vērā dzīvošanas izmaksas Seišelu salās, budžetu vairākkārt nācās pārskatīt un papildināt. Pirmais pirkums bija aviobiļetes, pēc tam tika izvēlēta viesnīca un izplānots medusmēnesis.

Izvēloties kāzu norises vietu, man bija svarīgi, lai kāzu laikā apkārt nebūtu svešu cilvēku. Gana bieži Latvijā dzirdēts par ubagiem un organizētām bērnu diedelnieku grupām, kas terorizē kāziniekus. Es vēlējos maksimāli no tā izvairīties, lai arī kurā valstī būtu manas kāzas. Tādēļ viesnīcas izvēle krita par labu Siluetes (Silhouette) salas Hilton Labriz Spa & Resort. Sala ir dabas rezervāts, kurā atrodas tikai viena viesnīca un gandrīz nav vietējo iedzīvotāju. Kā izrādās, šajā viesnīcā katru nedēļu notiek divas kāzu ceremonijas un organizēšana ir ļoti viegla. Kāzu organizatoru mēs satikām divas dienas pirms kāzām un ļoti atslābinātā divdesmit minūšu sarunā izrunājām visu nepieciešamo.

Siluetes sala

Siluetes sala mūs sagaidīja ar dzidrām debesīm, kas saplūda ar tirkīzzilo okeānu, un žilbinoši baltām, samtainām koraļļu smiltīm, kurās mirdzēja tikko izskaloti gliemežvāki. Salas skaistums turpināja mūs pārsteigt katru rītu, pie tā patiesi nav iespējams pierast! No rītiem mēs veldzējāmies dārza dušā, stāvot tieši zem kokiem. Brokastis dalījām ar kabatas izmēra balodīšiem, kuri nepārtraukti dūdoja, un fodijiem, kuri izskatās gluži kā zvirbuļi, tikai sarkani. Caurspīdīgajā ūdenī varēja vērot zivis, savukārt peldētājus nepārtraukti vēroja pludmales sargi. Pēcpusdienās skatījāmies kā dzeltenvēderaini sikspārņi ēd augļus tuvējos kokos un tik mīlīgi kustina ausis! Naktīs Mēness spīdēja tieši virs mūsu galvām, kā milzīgs prožektors debesu vidū, tam norietot varēja redzēt meteorītus un Piena ceļu. Peldoties naktīs un pakustinot uz akmeņiem augošās ūdenszāles, vērojām bioluminiscējošo planktonu, mazus gaismas uzplaiksnījumus tumšajā ūdenī. Katru vakaru mēs iemigām, klausoties viļņu šalkoņā vien dažus metrus no mūsu terases kāpnēm. Dienu pirms kāzām nolēmu veldzēties izslavētajā viesnīcas SPA centrā. Gaidot masāžu, atsevišķā telpā dzēru ingvera tēju un šķirstīju foto grāmatu par mīlestību, kurā bija stāsti no visas pasaules, arī kaimiņu Lietuvas. Masieres rokas stundu garā masāžā noņēma visu satraukumu par tuvojošos dienu. No SPA es izgāju pilnīgi atpūtusies un enerģijas pilna!

Kāzu diena

Kāzu diena manās domās ir kā smaržas un garšas pilns albums, kuru pāršķirstīt, aizverot acis. Vēl pēdējās stundas līgavas un līgavaiņa statusā, skūpsts, pirms viņš dodas ģērbties uz citu numuru. Milzīgais spogulis uz terases, pie kura krāsojos. Tās dažas minūtes, ko numuriņā pavadīju viena pati, ieslēdzot mūziku un dejojot plīvojošajā halātā. Mana samtainā plīvura smarža, kad mana mamma apliek to man apkārt. Brīdis, kad mani pirmo reizi ierauga mans tētis, tad līgavainis, un abiem acīs sariesās asaras. Brālis nes mazo jūraszvaigznes gredzenu spilventiņu, mēs nolasām svinīgo zvērestu un viens otram uzvelkam gredzenus. Ziedlapiņu lietus, kuram izejam cauri pēc ceremonijas. Es atceros katru soli, katru skaņu, kas mūs apvija tajā dienā. Skaistāku un piemērotāku vietu kāzām man ir grūti iedomāties. Daudzi, apskatot fotogrāfijas, teic, ka grūti noticēt, ka tādas kāzas ir īstas, nevis Holivudas filmās redzētas.

Viesnīcas darbinieki bija parūpējušies, lai šajā dienā mums nebūtu nekādu rūpju. Svinīgajā ceremonijā pludmalē patiesi nebija neviena nepiederoša cilvēka. Kreolu restorāns bijušajā plantācijas īpašnieka mājā mūs uzņēma greznām vakariņām, bet numuriņā mūs gaidīja ziedlapiņu pilna gulta un vanna ar ziediem un putām. Vēl pirms vannas baudīšanas bija tik patīkami izjaukt frizūru un divvientulībā peldēties naksnīgajā okeānā.

Medusmēnesis: Pralēna

Ja man būtu iespēja kaut ko mainīt savā braucienā, es būtu izvēlējusies palikt vēl dažas dienas Siluetē un baudīt nesteidzību. Taču jau nākošajā rītā mēs devāmies tālāk. Bagātīgās brokastis uz terases, koferu krāmēšana un jau bijām ceļā Pralēnas salu. Šajā dienā prāmi diezgan pamatīgi šūpoja un ļoti daudziem cilvēkiem bija patiešām slikti. Darbinieki ieteica atrasties laukā, neskatoties uz vējaino laiku, uz salas aptiekās arī nopērkamas zāles pret jūrasslimību. Ja apstākļi uz ūdens kļūst bīstami, prāmji nekursē, tāpēc ir vērts padomāt par to, ka pēdējo nakti pirms braukšanas mājās ir vērts palikt Maes salā, lai noteikti tiktu mājās.

Pralēnas salā atrodas izslavētais Vallée de Mai rezervāts, kurš ir UNESCO mantojuma vietu sarakstā. Coco de mer kokosrieksta mājvieta, kas ir lielākā sēkla pasaulē, taču visvairāk tiek uzsvērts fakts, ka tas izskatās pēc sievietes iegurņa (savukārt vīrišķā plama ziedot izskatās pēc... nu jā, viss skaidrs). Pralēnā atrodas arī viena no skaistākajām pludmalēm pasaulē, Anse Lazio. Mūsu viesošanās reizē saulriets šajā pludmalē bija nomācies un drīz vien pēc nokļūšanas viesu namā sāk līt. Ielas kļuva par upēm, aiz loga gandrīz nevarēja saskatīt turpat pretī esošās mājas gaismas. Ēdām pavāra pagatavotās jūras veltes un skatījāmies, kā uz sienas sēž gekons. Izrādās, tie prot radīt putna ķērcienam līdzīgu troksni! Šajā salā gekonu un ķirzaku bija daudz vairāk, jo tā netika apsmidzināta pret odiem.

Uz šīs salas pārvietojāmies ar autobusu, kurš maksāja 5 rūpijas (ar kondicionieri maksā dārgāk). Tā kā dzīvojām blakus autobusa galapunktam, mums nebija grūtību autobusā tikt pie sēdvietām, bet vēlākās pieturās notika ļoti pamatīga spiešanās. Radās sajūta, ka salas iedzīvotāji viens otru pazīst, jo brīvi jebkuram sēdošajam tika dots paturēt bērnus, somas un visi draudzīgi čaloja. Vēlāk, kad jau braucām ar taksometru, jautājām taksistam kā tad īsti ir ar to pazīšanos un viņš pateica, ka tā kā viņa darbs ir saistīts ar pārvadājumiem, viņš zina pilnīgi visus cilvēkus, kuri brauc ar automašīnām. Salā dzīvo vien aptuveni piecarpus tūkstoši iedzīvotāju, tādēļ tas nav pārsteidzoši.

Kad pie Vallée de Mai gaidījām autobusu, piestāja kāda automašīna, bez taksometra marķējumiem, piedāvāja mūs aizvest līdz jebkurai vietai uz salas. Izrādās, privātais pārvadājumu bizness šeit noris pilnā sparā. Kā mums paskaidroja viesu nama īpašnieces dēls, Pralēnā varot stopēt jebkuru automašīnu un vienoties par cenu. Vēlāk, ejot pa kalnaino ceļu uz Anse Lazio pludmali, tā arī izdarījām – nostopējām auto, vienojāmies par 10 EUR samaksu, un sarunājām, ka pēc saulrieta atbrauks mums pakaļ. Uz pludmali braucām pikapa kravas kastē, kas bija labs piedzīvojums, jo parasti es esmu no tiem, kas fanātiski piesprādzējas pat autobusos. Īsais brauciens pa kalnainajiem ceļiem uz pludmali šādā veidā man bija kas jauns. Nomas mašīnu gan es tomēr negribētu šajā salā ņemt, jo daudzās vietās ceļi bija ļoti šauri, un brīžos, kad brauca autobuss, satiksme pretējā virzienā apstājās pilnībā. Daudzviet nebija nekādu norobežojošo apmaļu, bet uzreiz vairāku metru kritums, asfaltam beidzoties kā ar nazi nogrieztam.

Par Anse Lazio viesu nama darbinieki mūs brīdināja, ka vajadzētu uzmanīties no zagļiem, jo atstātās mantas mēdzot pazust. Pludmalē gan manījām daudzus tūristus, kuri droši gāja peldēties, atstājot mantas koku ēnā. Mēs pēc šāda brīdīnājuma vienmēr mantas pieskatījām ļoti rūpīgi. Pludmalē manījām raju, vien dažus metrus no krasta, citus haizivju veidīgos par laimi gan nemanījām. 2011.gadā šajā pludmalē bija divi uzbrukumi peldētājiem, pēc kā uz kādu laiku tika aizliegta peldēšanās šajā salā. Tie bijuši vienīgie uzbrukumi vairāku desmitu gadu laikā, tika runāts, ka šī haizivs nav bijusi „vietējā”. Tā kā esam niruši ar haizivīm un daudz lasījuši par haizivju uzbrukumiem, parasti nebaidamies peldēties vietās, kur tās ir, taču šoreiz tiešām nebija patīkami.

Anse Lazio pludmale patiesi ir ļoti skaista, taču tajā ir krietni vairāk cilvēku, nekā jebkurā Siluetes salas pludmalē. Vai tā tiesām būtu viena no visskaistākajām pasaulē? Grūti spriest, jo daudzas citas Seišelu salās redzētās pludmales nebūt nebija sliktākas.

Medusmēnesis turpinās: Ladiga

Pēdējais galamērķis bija Ladigas sala, kurā atrodas pēc daudziem reitingiem visskaistākā pludmale pasaulē - Anse Source D’Argent. Dzīvojām mazā viesu namiņā, kuru pieskatīja laipns nepālietis. Jau iepriekš bijām vienojušies ar nama saimnieci Moniku, ka mūs ostā sagaidīs transfers, lai arī osta nebija tālu, tomēr ar koferiem 20 minūšu gājiens nebūtu viegls. Ar automašīnu tās bija tikai 5 minūtes, bet maksā 150 rūpijas. Ostā nācās brīdi pagaidīt, jo atbraucēju bija vairāk nekā uz salas ir transportlīdzekļu. Daudzi „autobusi” bija ļoti improvizēti, kravas kastēs iekārtoti sēdekļi un uzcelti koka jumti.

Mūsu viesu namam bija patīkams dārzs ar guļamkrēsliem, nepālietis ļoti rūpējās par mūsu labsajūtu, numuriņā bija ziedlapiņu jūra, kā arī bezmaksas augļi un dzērieni par godu medusmēnesim. Katru rītu brokastīs mums gatavoja svaigi spiestu sulu, kādu rītu no netālu augošajiem mango, citus – no karambolas un papaijas. Baudījām apelsīnu ievārījumu uz maizītēm, svaigi cepto omleti, garšīgu tēju un kluso apkārtni. Lielāko daļu laika viesu namā bijām vienīgie apmeklētāji.

Uz salas manījām simtiem vistu, kuras savā nodabā ganījās krūmos. Tāpat arī bija diezgan daudzi klaiņojošie suņi, kuri itkā visi kādam pieder. Tie mūždien „piesējās” atpūtniekiem un sekoja līdzi uz viesu namu, gulēja pie lievieņa un ne pa kam negāja prom.

Salu vislabāk var apskatīt, braucot ar divriteni, taču gandrīz visu līdzeno salas daļu var izstaigāt ar kājām. Mūsu viesu namiņā pirmajā atbraukšanas dienā riteņus varēja izmantot bezmaksas, bet nākošajās dienās izīrēt. Es neesmu liels velosipēdu fans, tāpēc man ar šiem pussalauztajiem velosipēdiem gāja smagi, ātrumi nepakam nepārslēdzās, kā arī man bija diezgan bailīgi braukt ar velosipēdu pa vieniem ceļiem ar transferu busiņiem, kuri dažbrīd krietni pārsniedza atļauto ātrumu. Tāpēc mēs vairāk pārvietojāmies ar kājām. Kādreiz teju vienīgais transports uz salas bija vēršu vilkti pajūgi, taču pēdējos gados ir pieejami džipi, kas pārvadā tūristus no ostas uz viesnīcām. Izslavētos vēršu pajūgus manījām vien dažus, pēc nostāstiem tie esot arī ārkārtīgi dārgi – pat 500-600 rūpijas. Atpūtnieku salā ir daudz, bet vairums atbrauc tikai uz vienu dienu apskatīt L’Union Estate plantāciju. Tajā atrodas izslavētā pludmale, saldi smaržojoša vaniļas plantācijas un salas pirmo iedzīvotāju kapi.

No slavenās Anse Source D’Argent pludmales ar kājam iespējams aiziet līdz Anse Marron pludmalei, vai nu pa džungļu taku, vai, bēguma laikā, pa ūdeni. Sākumā gribējām iet pa džungļu taku, izlīkumojām starp kokiem, ielīdām tādās vietās uz akmeņiem, kur šķita, ka vairs laukā netiksim, tomēr īsto taku tā arī netradām un griezāmies atpakaļ. Tā kā uz salas internets nebija brīvi pieejams (tikai interneta kafejnīcā par 2 rūpijām minūtē), paisuma grafiku nezinājām, taču atgriežoties mums paveicās – ūdens sāka atkāpties, tāpēc aizgājām līdz pašam galam bez kādām problēmām. Iespējams, Anse Marron pludmale ir pat skaistāka par Anse Source D’Argent un tajā var baudīt pilnīgu divvientulību. Satikām vairākas gidu grupas, kuri nāca no džungļu puses. Drīz pamanījām, ka ūdens sāk nākt atpakaļ un sākām ceļu mājup. Kad tikām līdz galam, dziļākajās vietās jau bija gandrīz līdz viduklim, kaut turpceļā tikai knapi līdz ceļiem. Paguvām! Mājas īpašniece tikai nogrozīja galvu un teica, ka tas neesot droši.

Ladigas salā arī bijām ieplānojuši niršanu. Nepārtraukti kondicionētās telpas, īpaši lidmašīnā, darīja savu un veselība nebija tajā labākajā formā, tāpēc pirmo niršanas dienu atlikām. Otrajā dienā izrādījās, ka niršanas centram ir saplīsis kompresors, tāpēc nav gaisa un nekāda niršana nenotiek. Visbeidzot trešajā un ceturtajā dienā ienirām gan, bet kopumā tikai trīs reizes, jo pirmajā dienā bija tikai viens brauciens, gaisa trūkuma dēļ. Visas niršanas vietas bija dažu minūšu brauciena attālumā pie salas, mazajā laiviņā viļņi šķita diezgan nepatīkami, tāpēc ar nepacietību gaidīju, kad varēšu ienirt, jo sēžot viļņu šūpotajā laivā palika slikti. Kad laiva atkal bija kustībā, tad gan nebija nekādu problēmu.

Zemūdens pasaule šajā apkārtnē bija ārkārtīgi krāšņa! Redzējām gan haizivis, gan bruņurupučus un morēnas. Manījām arī divus raju barus un tūkstošiem krāsainu zivju. Diemžēl vaļhaizivi gan nemanījām, gide teica, ka pati nevienu nav redzējusi jau divus gadus. Ceļvežos gan Seišelu salas tiek ieteiktas kā vienas no labākajām vietām, kur braukt skatīties vaļhaizivis, un oktobris-novembris esot piemērotākā sezona.

Atgriezties vēl

Pēdējo nakti pavadījām Maes salas viesu namiņā kalna galā ar skatu uz visu Viktorijas pilsētu, tālumā okeānā redzami kuģi un citas salas. Šajā salā ir daudz vairāk iedzīvotāju, automašīnu un trokšņu. Vakarā izstaigājām naksnīgo pilsētu, paēdām vakariņās un devāmies pie miera. Domās jau plānojām, kā atgriezīsimies šajās salās vēlreiz, lai nosvinētu kādu no kāzu gadadienām.

Praktiska informācija

Valūta: Seišelu rūpijas, 1 EUR=16 rūpijas, gandrīz visur var norēķināties eiro. Kredītkartes pieņem ne visur. Daudzi bankomāti nepieņem Maestro kartes. Tūristi galvenokārt no Vācijas, Francijas, Krievijas, Itālijas, Dienvidāfrikas republikas. Īpaši brīdinājumi: aizliegts lasīt aizsargājamus augus un dzīvniekus (tajā skaitā gliemežus un gliemežvākus), iegādāties to izstrādājumus. Īpaša piesardzība jāievēro ar Coco de mer (kokosrieksts, kas aug tikai Seišeļu salās) to atļauts izvest tikai ar speciālām atļaujām. Siluetes salā viesnīcas darbiniece gan teica, ka jebko, kas izskalots krastā, var droši lasīt. Tā nu man atkal ir paprāvs gliemežvāku maisiņš no brauciena. Pastaigām pa nakti noteikti nepieciešams paņemt līdzi lukturīti. Ielu apgaismojums salās ir minimāls.

Ceļojuma izmaksas

Lidojums: no 850 EUR cilvēkam/ turp-atpakaļ, visi lidojām ar Etihad, turpceļā Rīga-Amsterdama-Abudabi-Mae, atpakaļceļā Mae-Abudabi-Minhene-Rīga. Turpceļā mums par diennakti nokavēja koferis, jo no Abudabi bija tikai viens reiss dienā. Kā mums paskaidroja, 2.5 h starplaiks starp reisiem Abudabi esot ļoti, ļoti īss. Tomēr kāzu viesiem, lidojot dažas dienas vēlāk, bagāža pienāca laicīgi. Lidostā mums iedeva kompensāciju, šķiet, ap 1000 rūpijām uz cilvēku. Pateikt, kut atrodas koferis, viņi nevarēja, arī nākošajā dienā sazvanoties ar lidostu vēl nebija nekādas informācijas, tāpēc ļoti satraucāmies, jo daļa no kāzām nepieciešamajām lietām bija koferos. Apdrošināšana bija Seesam un Swedbank, izmantojām gan lai nopirktu drēbes aizkavējušās kofera dēļ, gan vienam ārsta apmeklējumam, lai dabūtu zāles pret saaukstēšanos. Siluetes salā bija tikai divi veikali, abi ārkārtīgi dārgi, tāpēc ar apdrošināšanas naudu knapi pietika, lai nopirktu šortus, t-kreklu un pludmales čības. Pieczvaigžņu viesnīca ar ēdināšanu divas reizes dienā: no 300 EUR par nakti, īpaši piedāvājumi kāzām un medusmēnešiem (ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc kāzām, uzrādot apliecību). Mums tika iedota labākā beach villa, nevis dārza namiņš, par godu kāzām. Tāpat paveicās vairākiem mūsu viesiem, jo atbraukšanas brīdī visas dārza mājiņas bija aizņemtas. Viesnīca: 1-2 zvaigžņu viesu nams ar vai bez brokastīm: no 50-100 EUR par nakti, rezervēju agoda.com. Prāmis Mae-Siluete: 56 EUR cilvēkam/vienā virzienā, caur aģentūru izdevās vienoties par 44 EUR. Prāmis Mae-Pralēna: 39 EUR cilvēkam/vienā virzienā (jaunlaulātajiem brauciens biznesa klasē bez piemaksas, uzrādot laulību apliecību, taču to ieteicams censties nokārtot laicīgi, jo uz vietas ostā viņi plāta rokas), prāmis Pralēna-Ladiga: 14 EUR cilvēkam/vienā virzienā (viņu mājaslapā mani interesējošie datumi bija dārgāk). No lidostas uz prāmi, ja brauc vairāk nekā viens cilvēks, tomēr ieteiktu ņemt taksometru, nevis organizēto transferu, iepriekš vienojoties par cenu ar taksistu. Tā sanāks lētāk un nebūs jāgaida citi cilvēki. Ar taksmoteriem gan vienreiz saskāros ar to, ka atbraucot galamērķi sāka teikt, ka cena būs divreiz augstāka nekā sākumā vienojāmies, jo esot bijis tālāk, nekā taksiste domājusi. Kā šādā situācijā rīkoties, nezinu, iespējams, ja teiktu, ka vairāk skaidras naudas mums nav, liktos mierā, bet varbūt arī nedotu čemodānus un liktu braukt līdz bankomātam. Visi pārējie taksisti gan bija godprātīgi, nekādu problēmu nebija. Ūdens pudele 1l: 4-6 EUR. Vakariņas vienai personai tūristu restorānā: sākot 20 EUR, dažviet pat no 70 EUR (smalkie itaļu restorāni Ladigā). Vakariņas vienai personai vietējo bufetē: 3-5 EUR (porcijas bieži vien lielākas, nekā tūristu restorānā). Lielākoties bija kartupeļi frī, cepta vista, trijstūrmaizītes, arī saldējums, kurš pludmalē maksāja piecreiz dārgāk! L’Union Estate ieejas maksa: 7 EUR (maksājot rūpijās, ja eiro vai dolāros, dārgāk), derīga visu dienu. Niršana Ladigā: 1 reize 69 EUR; 6 reizes 310 EUR, ekipējums 12 EUR dienā. Pietiek ar OWD sertifikātu, jo niršanas dziļums galvenokārt ap 15 - 18 m. Vietējie pārtikas veikali – izvēle ir diezgan maza, galvenokārt var nopirkt makaronus, tomātu mērci, saldētu gaļu, ūdeni un vietējo alu (25 rūpijas pudele). Saldējumu nemanīju nevienā veikalā. Ja negribas ēst vietējo bufetē, iztikt ar pārtikas veikalā nopērkamo bez gatavošanas būs grūti.

Kāzu ceremonijas izmaksas viesnīcā

„Uguns”: 570 EUR, bez oficiālas reģistrācijas. Ietilpst kāzu organizatora pakalpojumi, kāzu vietas uzpošana un sagatavošana, liecinieks no viesnīcas, līgavai ģērbšanās istaba, romantiska istabas sagatavošana naktij, lakats līgavai un T-krekls līgavainim, augļi un vīns ierodoties, dzirkstošais vīns ceremonijai, divu līmeņu kūka, romantiskas brokastis gultā. „Zeme”: 730 EUR, ietilpst viss tas pats, kas „Uguns” un oficiāla reģistrācija ar laulību apliecību un apostille. „Ūdens”: 2000 EUR, ietilpst viss tas pats, kas „Zeme” un manikīrs, pedikīrs, masāža, VIP reģistrācija viesnīcā, labāks numuriņš kāzu naktij, izdekorēta vannas istaba un speciāla vanna kāzu naktij, romantiskas vakariņas. Viesnīca var nodrošināt lieciniekus bez papildu samaksas. Vizāžista pakalpojumi: 136 EUR. Friziera pakalpojumi: 287 EUR. „Dzīvā” mūzika: 440 EUR.

Laulības legalizācija Latvijā

Ārlietu ministrijas mājaslapā iespējams iepazīties ar valstu sarakstu, kuras ir pievienojušās 1961.gada 5.oktobra Hāgas konvencijai par publisko dokumentu legalizācijas prasību atcelšanu, šīs arī ir valstis, kurās var apprecēties un vēlāk atzīšanas process Latvijā ir salīdzinoši vienkāršs. Pirms valsts izvēlēšanās jāpārliecinās, vai tajā nav reliģisku šķēršļu kāzām. Piemēram, Maldīvijā piedāvā tikai zvērestu atjaunošanas ceremoniju jeb „spēļu kāzas”. Šāda ceremonija nav juridiski saistoša un pēc tās vienalga ir jādodas uz dzimtsarakstu nodaļu Latvijā. Kāzu ceremoniju iespējams sakoordinēt pašam, bet es izvēlējos to darīt caur tūrisma aģentūru FTB Latvija, tā bija ātrāk un man bija pārliecība, ka viss noritēs pēc plāna. Ne vēlāk kā divus mēnešus pirms kāzām uz Seišelu republiku jānosūta tulkotas un notariāli apliecinātas dzimšanas apliecības un pases kopijas. Tulkotu un notariāli apstiprinātu Seišelu laulību apliecību ar apostille 30 dienu laikā pēc kāzām jāiesniedz Pilsonības migrācijas lietu pārvaldē Latvijā.

Kāzu foto: Kristīne Grīnvalde

Pārējie foto: mans lieliskais vīrs Jēkabs Andrušaitis, tāpat kā visas pārējās fotogrāfijas manā blogā www.sapnumendiece.lv



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais