Nepāla - Annapurna circuit trekings

  • 12 min lasīšanai
  • 11 foto

Priekšvārds Himalaju iekarojumam

Vasara. Plānas kleitiņas, festivāli, dzirkstošie, draugi un nebēdnīgs noskaņojums. Tieši tādā mirklī Pozitivus laikā satieku Andri Bušu pie mūsu kārtēja bāriņa apmeklējuma, kas pus pa jokam, pus nopietni izmet frāzi, ka jālaiž uz Nepālu. Man nevajag laiku apdomāt, tieši tikpat nebēdnīgi spiedzu -laižam! Un vakars iegriežas vēl jautrāks, jo ir nosprausts kārtējais ceļojums.

Šī doma iespiedās un neliek mieru. Kad dullums nomierinājies, sāku meklēt turpinājumu sarunai. Un šeku reku cūciņa sasista, kapeiciņa sakasīta un biļetes kabatā.

Pāršķirstot savus kalnu apmeklējumus, liekas virs 2500m nav nācies būt. Šoreiz plāna apraksta parādās cipars 5416m. Nav ne mazākās nojausmas ko tas nozīmē manam organismam un spēju līmenim.

Ierastā piedzīvojumu sajūsma pakrūtē par tuvojošos notikumu līdz brīdim, kad mēnesi pirms izbraukšanas tiekamies kopēja ceļojuma plānošanas sapulcē. Ai, Ai!!! Muļķīgais smaids sāk pagaist. Tikko notikusi traģēdija ar sniega vētru šajā maršrutā liek paraudzīties nopietni uz mātes dabas un kalnu varenību. Atliek cerēt, ka māmiņa šo ziņu radio būs palaidusi garām.

Sapulces sarunās ieķeru sajūtu ka ceļa biedri būs lieliska kompānija, šobrīd pazīstu gan tikai Andri. Nu jā, diez vai nūģi piesakās šādiem piedzīvojumiem. Saprotu, ka visi rūpīgi gatavojas un apmeklē sporta zāli. Pēdiņās iedvesmojošais stāsts ka visiem tāpat būs slikti no skābekļa trūkuma pie šāda augstuma, izmaina pavisam manu iespaidu par vieglo pastaigu kalnos. Jārēķinās ar sliktāko, katram tas izpaudīšoties citādi! Ups, mēģinu salikt galvā kur tad tas prieks par to kāpienu būs? Neko, nākamajā rītā sporta kluba abonements iegādāts un tagad sparīgi raustu dzelžus arī es. Doma ka varētu uz kalna palikt pēdēja liek noskurināties un turpmāk katru rītu esmu cītīga zālītes apmeklētāja. 4 nedēļas laika, lai kļūtu par puslīdz cienījamu kalnu iekarotāju :)

Mans jautrākais piederuma apspriešanas elements izrādījās guļammais. Klusā cerībā plānoju izslīdēt ar esošo, lai gan atceros ka vasarā uz rīta pusi dažkārt nācās viegli padrebināties. Zīmīgais citāts ar ko vajagot rēķināties" Nu siltāks kā malkas šķūnītīs šobrīd toč tur nebūs!", liek acīm ieplesties un sapnim "pa lēto" izplēnēt. Pētu visu iespējamos tūrisma inventāra veikalu piedāvājumus. Pat nevarēju iedomāties, ka daži no viņiem var maksāt pusi ceļojuma budžeta :) Skaļā vaimanāšana ir iežēlinājusi mīļo brālīti, kas apņemies mani neatstāt nosalt un piedāvā savu palīdzību. Nu neatteikšu tak!

Liekas ka viss iet raiti, bet kā jau tam pienākas, tā nemēdz būt. Mazais pārsteigums ar Indijas vīzas nepieciešamību. Lidosim caur Deli ar nesaistītiem reisiem un lai pārvilktu savu čemīti no viena termināla uz otru nākas šķirties no papildus eirikiem. Tad vēl tā apdrošināšana, tā cena ar pieaug pa to pašu līkni kā kalnu nogāze.

Vienu jaunu mācību jau būšu apguvi - jo augstāk gribi tikt, jo vieglāks viss paliek! Zinot, ka soma būs pašam jānes 2 nedēļas ar visu iedzīvi tur augšā, izvēloties mantas protams rūpīgi tiek pētīts to svars. Un te nu atšķirība no desu veikala, jo vieglāku līdz ņemamo mantiņu iekāro, jo vieglāks paliek tavs maciņš. Tagad tik ceru ka pašas riepiņa un prāts arī noreaģēs uz to augstāk un vieglāk! Ceļojums būs tieši laikā, lai pēdējā mēneša kreņķus "iestādītu" kādā kalna pakājē un ieķertu pozitīvu iedvesmu krietnam laiciņam uz priekšu.

Ceļojuma atskats.

20.11.14

Izbraukšanas dieniņa sagaidīta. Palekdamās ar smaidu vaigu galos lecu lidostas virzienā.

Iepazīšanās ar jaunajiem ceļa biedriem diezgan amizanta - 2 Ilzes, 2 Laumas, 2 Andri un viens Edmunds. Čalīts bez pārīša :) Ieslīgstam lidojumā Rīga-Stambula-Deli. Bušiņs noskaņojies ballei un paspējis iepazīties ar pusi lidmašīnas pasažieriem, kamēr es izbaudu viņa prombūtni un izgāžos miedziņam pa 3 beņķiem.

21.11.14

Tas vīriņš tur augšā zin ko dara! Ja iepriekš bubināju, ka nācās iegadāties Indijas vīzu, lai tikai nomainītu lidostas terminālus, tad beigās tā sanāca visai noderīga. Pēdēja izbraukšanas dienā saņemam paziņojumu epastā par nākamā lidojuma no Indijas uz Nepālu pārcelšanu par 12 stundām, kas nozīmē - mums ir vesela diena ko izbaudīt Deli. Vieglā sajūsmā, bet pārgurumā no nakts lidojuma un Bušiņa rum aktivitātēm dodamies neplānotajā lielpilsētas apmeklējumā. Laumiņa sarunā busiņu pa 6 zaļajiem uz centru, un tad nu mēs To ieraugam! Visi braucamie te ir ķerras lielumā, tik ar kabīni. Iekārtojamies 6 cilvēki divos stāvos aizmugurējā beņķī. Sākums smieklīgs. Tomēr visticamāk nekļūdīšos, ja teikšu ka mēs vienlaicīgi pirmajās 30 minūtes aptvērām ka šī nav ne mūsu pilsēta, ne kultūra, ne interese to iepazīt tuvāk. Viegls šoks no pīkstošās satiksmes burzmas, valdošās netīrības, nabadzības ielās, milzīgajiem attālumiem, putekļiem un nevēlēšanas pat pieskarties itkā tīrajai ūdens glāzei restorānā. Ieķeram pāris apskates objektus, un mazo snaudiņu atrastajā zāles pleķītī tempļa pakājē, nesagaidījuši nolīgtā gida programmas beigas, lūdzam mūs nogādāt atpakaļ lidostā. Tad jau labāk gulēt uz aukstam flīzēm un sapņot par kalniem augstākiem.

Lidostā neviļus uzskrienu virsu pareizajam cilvēciņam un tiekam pie dienas lieliskākās iespējas turpināt lidojumu uz Katmandu ar nākamo reisu, negaidot vakaru. Zvilnis uz flīzēm izpaliek un pašā vakarā esam Nepālas galvaspilsētā Katmandu, kas mūs sagaida ietīta tumsā un savā ierastajā lielpilsētas kņadā!

22.11.14

Juhuuuū! Mana dzimpenīte! Kas var būt labāks, kā pamosties šādā dienā sava un sava šī gada lielākā ceļojuma sākumpunktā! Ar Andžu jau pirmie esam brokastīs, jāatzīst, ka patīkami pārsteidz to kvalitāte un ir cerība ka dabūsim te kalnos vairāk par rīsiem un kausētu sniega ūdeni.

Kamēr Laumiņa organizē trekinga atļaujas, ieķeram šopingu. Vakar staigājot ielās likās ka šeit var pašu velnu nopirkt par kapeiciņām, tad dienas gaismā ilūzija zūd līdz ko gribas mazliet kvalitāti savienot ar cenu. Kaulēšanas neizbēgama, labi ka Andris to izdara arī manā vietā. Atlikušo brīvo stundu mūs var atrast viesnīcas jumta terasē, kur baudām vietējo tematisko "Everst" aliņu. Sapazīstamies ar Igauni, kas te uzslīdējis augšā uzvilkt zaļo. Šim čalītim izrādās tāds arī ir ceļojuma gala mērķis - nu tā normāli netraucēti sapīpēties Nepālā.

6h brauciens ar džipiņu, 1h sabiedriskajā un lielā tumsā nonākam trekinga sākumpunktā Bhulbhule (840m virs jūras līmeņa) Naktsmītnes tik tiešām izskatās kā malkas šķūnītis ar sastutētām koka un skārda sienām. Pat es ar savu pundur-garumu pamanos te galvu atdauzīt durvju stenderēs. Draudziņi sarūpē man dzimšanas dienas dāvaniņu - rumiņu ar čipsīšiem. Mīļi. Otrs Andris ir paņēmis līdzi elektrisko ģitāru (bez vada!!), un te konkursā par nelietderīgāko līdzpaņemto mantu viņš mūs visus "izpogā" vienā setā.

Pirmo vakaru iesēžam jautrās iepazīšanās sarunās un gaidās par lielo rītdienu - to pēc kā tad te braucām!

1.diena. 23.11.14

Pirmā kāpšanas diena - saulaina un bezgalīgi skaista. Nosoļojam 17km gandrīz 7 stundās līdz Jagat (1300m virs jūras līmeņa), ceļā satiekot aitas, govis un dažus citus kāpelētājus. Trekinga īstā sezona nu gandrīz galā un pārgājienu takas ļoti patīkami klusas. Dienas lielākais pārsteigums ir dabas skati un to izmērs! Tos nevar nobildēt vienā kadrā, tos pat nevar apskatīt neatliecot galvu, lai apjaustu esošos klanus no apakšas līdz augšai.

Vakarā atduramies viesnīcā, no kuras logiem paveras skati uz sniegotam virsotnēm. Vēl itkā siltais ūdens pieejams, ko izmantojam, bet man jau ir pārgriezta seja no žilbinošā "vannasistabas interjera" un aukstuma tajā.

Kolektīvā jogošana uz balkona, vakariņas, turpinošās iepazīšanās sarunas un spēles zem ruma zīmes. Bušiņš uztur tonusu kolektīvā - neguļam, neguļam!

2.diena 24.11.14

Dienu sākam 6.30, kas pēc LV laika ir kaut kas pēc diviem nakti. Jāsaka, ka pierodam visai ātri jaunajai laika joslai. Piecos vakarā te pilnīga tumsa un deviņos jau krācam nakts miedziņā, kad mājas palicēji tik darbu varētu beigt.

Šodien nosoļojam līdz Bagarchhap (2160m virs jūras līmeņa) kādus 15km. Šovakar man ieslēdzies klusais. Pēc dušas noķerts drebulis un vienīgā vieta, kur sasildīties, ir guļammais. Ierušinājusies siltumā, pa logu vēroju vakara tumsā slīgstošos kalnus un savu izpūsto elpu. Blakus istabā esošā jautrība nespēj mani izraut pievienoties. Domās sūtu sveicienus brālītim par jauno guļammaisu, kas izskatās būs mans turpmākais vakaru vismīļākais draugs.

3.diena 25.11.14

Pašas klusums ievelkas. Negribas komunicēt un lielāko daļu dienu pavadu soļojot nostāk no visiem. Vēlāk sapazīstos tuvāk ar otru Ilzīti un pārsteidzoši daudz kopīga atrodam gan savos uzskatos, gan notikumos, gan jautājumos ko šobrīd perinām prāta. Tā arī atlikušo ceļojumu Ilžuks bij kā manis pašas spogulis, tik reālā personā. Visai jauna pieredze runāt ar sevi balsi :)

Šodien plānā garais maršruts. Dienas pirmā puse ar pirmo stāvo kāpumu 300m, vietām jāķeras pie saknēm, lai to pārvarētu. Atlikusī diena gan vieglāka, bet tāpat nemanot salasās kopējais kāpums 1.4 km un dienas distance 20km

Naktsmītnes atrodam diezgan autentiskā Tibetiešu vietā - Bhratang (2850m virs jūras līmeņa), kur ierodamies līdz ar krēslas iestāšanos. Uz pirmo aci visai "skerī" vietiņa. Elektrības nav, dzīvo te tikai vīrieši -vietējie strādnieki un vieta tiek ierādīta viesistabā pie krāsniņas, kas vakarā tiek iekurta un ārprāta dūmo. Jādomā kā neaizmigt pie tādas gāzes kameras. "Viesnīca" greznākā, viss tumsā un putekļos, puiši naktī vēl atsitās no žurkām, kas uzglūnēja līdzpaņemtajiem cepumiņiem. Vēlāk atklāsies, ka šī bija viena no dārgākajām naktsmītnēm kalnos - 2 dolāri no personas.

Ballīti gan te pamanījāmies sarīkot neaizmirstamu. Sanāca tādi īsti koru kari - latvieši pret nepāliešiem. Šie ar kā traki uz dziedāšanu. Tā i nesapratu, vai tās dziesmas viņiem tik garas vai viņi rauj kādas 3, līdz ko tikuši pie vārda. Vienu brīdi tumsā saskaitu kādus 15 vietējos, kas salīduši te sildīties. Mūsu puišus uzmanīgus sāk darīt viņu vietēja alkohola lietošana un enerģiskā dancošana :)

Sagurums ņem virsroku un mēs esam tie, kas norauj pasākumu pirms 9. Tūrists te svētais un momentā tiek cienīta mūsu vēlme pēc miera.

Dienas pārdomas par attīstību. Saimniekam te pie sienas bilde ar viņa sapņu māju - viesnīcu, kas itkā te tagad tiek būvēta un plānota pabeigt 2 gadu laikā. Bāc, tā ir visīstākā Eiropas mūsdienu arhitektūra! Vai to es te gribu redzēt? Mana eksotika ir tie pieczvaigžņu malkas šķūnīši un nekā neesamība. Eiropu te negribas redzēt, bet vai tādēļ novēlēt tiem vietējiem turpināt dzīvot alās? Attīstība notiek un kultūras sajaucas.

4.diena 26.11.14

Ārkārtīgi skaists pārgājiens. Kopā noiets 19km ar kāpumu 1,2 km. Visa diena kā skaistākajā ceļojumu kinolentē. Šī ir mana nākamā pārsteiguma diena - diena, kad NEdomāju. Prāts paņēmis brīvdienu un sanāca TĀDA meditācija! Nav pat ko aprakstīt - tik skaistums bezgalīgs!

Esmu nonākusi arī līdz savu personīgo rekordu laušanas - iekaroju savu pirmo 3741m. Pirmais stresiņš, ieķertas pirmās asinis pa nāsi līdz ar ko nebijušu. Nakšņojam gan zemāk - Nawal 3660m. Sāku naktī mosties no tā ka mazliet trūkst skābeklis.

5.diena 27.11.14

Šodienas īsais 10km pārgājiens uz mūsu aklimatizācijas vietiņu Manang 3540m. Pakāpeniski paliek aukstāks un katra nākamā diena par vienu kārtiņu siltāk saģērbties prasās. Toties nesamā soma paliek vieglāka. Laiski slīdam pa takām, izbaudām skatus un garās pusdienas. Pārgājienam pievienojies dzīvespriecīgs suņuks, kas tiek pie vārda Šariks, no iepriekšējās naktsmītnes. Laumiņas rūpes un maizītes, šo padara par nākamo mūsu ceļa biedru.

Pilsētiņā nonākam laicīgi un paspējam apmeklēt vērtīgu lekciju, kas ir Augstuma slimība, kā to atpazīt un kā rīkoties. Mazliet vairāk info par nesen notikušo nelaimi un sniegputeni kalnos. Visiem tāda viegla jautājuma zīme sevī kā būs un vai varēs. Visi gribam veseli un laimīgi šķērsot galveno galamērķa pāreju un tādi paši arī atgriezties lejā.

Elpošanas izmaiņas jūtamas, papildus pūles jāpieliek, lai sagādātu nepieciešamo skābekļa daudzumu.

6.diena 28.11.14

Turpinu mosties naktī, organisms brīdina ka kaut kas nav tā kā ierasts. Moka sāpīte puncītī, bezmiegs un daži murdziņi.

Dienas plāns ar nākamo rekordu - "Ice lake" 4600m. Pārvarēt stāvumu 1.2 km un atgriezties atpakaļ Manang, turpinot mērenu aklimatizāciju. Nokāpelēti 15,7 km fantastisku skatu bagātā apvidū. Priecīga par savu labo pašsajūtu un to ka varu brīvi un visai ātri pārvietoties augšup. Galva joprojām skaidra un domu tajā nav.

Vakarā saņēmos dušai, tur tāds spaiņa lieluma boilers. Zaļā lampiņa rāda ka iespējams ir silts. Piecas dienas nebija ūdens baudīts un tiku uz 1 minūtīti pie silta ūdens. Tā bija TĀDA laimes sajūta! Nekad vēl nebiju apjautusi, ka no silta ūdens mirkļa var ieķert laimes hormonu. Mana diena bija izdevusies.

Vakarā iemēģinām vietējo kino. Ieslīdam "7 gadi Tibetā" seansa beigās. Pagrabs, projektors, malkas krāsniņa, attiecīga kvalitāte un nākamajai filmai neesam gatavi.

Istabiņā salienam pa guļammaisiem. Vāram tēju un rīt atsākam gājienu uz galveno mērķi. Patīkams saviļņojums iekšā gruzd.

7.diena 29.11.14

Atsākam virzīties uz galveno mērķi. Atšķirībā no vakardienas labās pašsajūtas, šodien ļoti sāp galva pie katras kustības. Atkal mazais stress klāt, vai tikai neizrādīšos grupas vājākais posms. Esam vienojušies, ja kāds nevarēs, tad vienu neatstāsim. Ja izkrītu, tad sanāk ka noraušu vēl kādam pasākumu. Baigi negribas. Mainu taktiku un mēģinu domāt par ko citu, nevis galvas sāpēm. Tas palīdz, toties ierauju otrā grāvī un "sagruzos" par veciem notikumiem iz LV dzīves. Baigi sagribas paraudāt, bet smieklīgi, ka virs 4000m to nevar vairs izdarīt, nevar atelpoties, sanāk aizelsties un tā uz priekšu netikt. Uzlieku plejerītī savu mūziciņu un mieriņā turpinu ceļu. Skati pasakaini, domas sakārtojas, pēc 9 km esam savā augstākajā nakšņošanas vietā Tronung phedi 4450m. Lai stabilizētu pašsajūtu, ir jāpakāpjas kādus pārsimts metrus uz augšu no rītdienas maršruta un tad tik atpakaļ uz naktsmītnēm. Diezgan auksti, nespēju sasildīties ar tēju, galva dulla, gluži kā pēc vētrainas ballītes otrā dienā. Darīt īsti te nav ko, ātri salienam pa migām. Ir tik auksti, ka nevaru noģērbties, sabāžu guļammaisā rītdienas drēbes, lai sildās un pati iekūņojos pa vidu. Naktī ārā plosās vējš, logi un durvis grab, sajūta ka mūsu būdas noslaucīs. Miegs nekāds, visu laiku sanāk mosties no gribas elpot vairāk.

8. diena 30.11.14 Kulminācija

Tadāāa! Diena galvenā! Mostamies 4, lai 5 uzsāktu gājienu uz pāreju. Laukā piķa tumsa,vēju nejūt. Mēģinu iespiest brokastu putru, bet galīgi negaršo. Ar lukturīšiem pierēs uzsākam ceļojumu. Viena no sireālākajām sajūtām zem zvaigžņotās debess meklēt augšup vedošo taku mēnesnīcā. Kāpums stāvs, elpa smaga un mugurā uzstiepts viss ko vien var somā siltu atrast. Sarēķinu ka uz divām ieelpām varu paspert vienu soli, kas ar tik kādus 30-40 cm garš. Šādi jāpārvar 1.4 km siena. Pa ceļam 2x ieķeru adrenalīnu no sniega virpuļiem, iemācos turpmāk pieplakt pie sniega virsmas, lai tie nepārveltu svaru pār kraujas malu. Pirmoreizi kalnos sveicu saullēktu, kas tik grezni izdaiļo virsotnes.

Soli pa solītim pēc 3h esam punktā augstākajā - Thorong La Pass 5416m. Saviļņojums un laimes sajūta milzīga. Apskaujamies, nosvinam uzvaru ar krūzīti karsto šokolādi. Vējš te ieskrējies, saknipsējam kopbilžukus un ātrāk jau gribas tik lejā uz komfortablāku zonu. Īss tas baudas mirklis.

Lejup solis raitāks un jūtami paliek siltāk. Nepatīkamo momentu un atskārsmi, par to cik tas viss ir nopietni, apliecina redzētais pār kāda ceļotāja mirstīgā ķermeņa evakuāciju. Vietām pārvietoties ir diezgan sarežģīti un prasītos pēc papildus aprīkojuma. Nav jautājumu par notikumiem sniega vētras laikā te pirms mēneša. Apliecinājums dabas varenībai, draudzībai ar savu saprātu un cieņu pret kalniem.

Vakarā sasniedzam ciematiņu 2967m. Fantastiskākā Bob Marley viesnīca visa ceļojuma laikā. Parādas WiFi un karsta duša bez laika ierobežojuma. Galvas saturs atgriežas ierastajos platuma grādos. Pārlaimīga ilgi stāvu siltajā ūdens strūklā un beidzot kopš Rīgas izmazgāju matus :) Mazliet tāda noauguša, netīra un spalvaina Jetija sajūta ir pēc 10 dienām nokāpjot no nekurienes. Restorānā saimnieko Itālis un viņš neliek vilties, ar Bušiņu uzklūpam sen kārotam gaļas gabalam. Pārlaimīgi ar rumiņu un ābolkūku svinam misijas izpildi starptautiskajā Andžu dienā.

9.diena 1.12.14

Raujam sliņķītī, mostamies bez konkrēta plāna. Garās brokastis un lēnām tiekam atpakaļ uz trekinga trases. Šī izvēršas par vienu no skaistākajām pārgājiena dienām. Saule lutina, ir silti, elpot viegli un panorāma dvēseli priecējoša. Dullumā ieķeram dažas neprātīgās bildes. Tā jautri čivinot nostaigājam ap 20 km un nonākam pilsētiņā Jomson. Jo zemāk ejam, jo pilsētas lielākas paliek. Neesam sajūsmā par cilvēku masām. Silta duša bez ierobežojuma, alus un vakariņas nomierina. Šodien beidzās trekings. Vakarā Laumiņas grāmatā izlasu, ka šis bija viens no pasaules augstākajiem trekinga maršrutiem, kuru var iziet bez speciālā aprīkojuma. Klusais lepnums sirsniņā ielaužas gan.

2.12.14

Jāsāk atgriešanās ceļojuma sākumpunktā. Lai tiktu ārā no kalniem, jāpārvar 180 km, kas te prasa veselu dienu. Līdz mielēm izbaudām sabiedrisko transportu, kas pārvietojas par ceļiem kuru praktiski nav. Tik viena domā kā noturēt galvu uz pleciem. Pasažieri uz krēsliem lēkā kā akmentiņi betonmaisītājā. Bušiņš ar rumu izglābj pēdējo dienas ceļojuma posmu un draudziņi smaidīgi izveļas Pokaras ielās.

3.12.14

Aktīviste un grupas guru Laumiņa sarūpējusi šodienas izklaides. Iemēģinam raftingu. Tik trakā upē vēl nebiju mērcējusies. Diezgan jau komerciāli, bet toties droši, ka visi slapji un veseli atgriezāmies. Pirmajai reizei labi, man gan vajadzētu vēl pamācīties lai pati ko tādu pašrocīgi pārvarētu. Pēcpusdienā kolektīvi savācamies vietējās jogas nodarbības apmeklējumam. Izstaipām savilktos muskulīšus un tad jau esam gatavi ballītei. Rums iet uz riņķi kā silta jasmīnu tējiņa. Edmunds pa dienu noskatījis vienu masāžas saloniņu. Divreiz nav jāsaka, kad visi jau sēžam uzgaidāmajā telpā. Pašiem jautri, bet tām mazajām čikitām likās vēl jautrāk tāds omulīgs balto bariņš. Te nu atkal man vēl viens "pirmo reizi" - masierītes ar visām četrām izmīcās pa mūsu kauliņiem. Aiz visiem aizslietņiem skan ceļa biedru vaidi, kunksti un smiekliņi.

4-6.12.14

Atlikušās dienas pavadām pilsētās - Pokara un Katmandu. Nav mans mīļākais topiks, it sevišķi milijonu pilsētas. Te sajutos lepna nākot no valsts, kuru te neviens nezina, kur iedzīvotāji tikai 2 milj. visā valstī ar savu valodu. Bušiņš māca man nedarīt neko. Līdzko sagurstam, nolienam klusos restorāniņos, lai restartētos no ielu masu tirgus burzmas. Ielu satiksme grujoša, 2 joslu ceļā visi mauc pa sešām. Autotuninga galvenais elements ir skaņas signāla kvalitāte. "Nav noteikumi" arī ir noteikumi, kas darbojas ideāli un negadījumus te nemana. Uz beigām arī es iemācījos pārvietoties neskatoties apkārt, tāpat neviens neuzbrauks. Pārvietojies pa vidu mieriņā, gluži kā tās viņu svētās govis.

Visumā kvalitatīvs dirnings ar labu pārtiku un pāris kultūras objektiem. Pienācis laiks atgriezties mājās, lai atkal iegrieztu apaļo globusiņu un iespraustu kartē nākamo "must-have" punktiņu.

Viegli nebija, bet to atkārtotu atkal un atkal! Spēju latiņa ir pacelta. Paldies ceļa biedriem un jaunajiem draugiem par kopā noietajiem 150km.

Lielāks bilžu apskats te http://ikrievina.blogspot.com/

p.s.un kā jau visiem romāniem, kino sekos vēlāk



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais