Nejaušais ceļojums uz Lihtenšteinu

  • 4 min lasīšanai
  • 18 foto

Kādā vēsā novembra dienā, atrodoties mazā Šveices pilsētā Sentgallenā, es attapos, ka man negaidīti būs dažas brīvas stundas laika nākošajā dienā. Kā izrādījās, Sentgallenā ir ļoti maz viesnīcu, un tā, kurā dzīvoju es, nemaz nebija vairs Sentgallenā, bet gan kārtīga pusstundas vilciena brauciena attālumā. Viesnīca bija vienkārši, numuriņi minimālistiski, ciems mazs. Skaistā, kalnu ieskautā ieleja grima miglā un svētdienas dienā pilnīgi viss bija ciet. Ko lai pasāk ar brīvo laiku, ja esmu nekurienes vidū, tomēr blakus dzelzceļa stacijai?

Pavēlā vakarā pētīju Google Maps un domāju, kur gan lai aizbraucu? Vai tiešām uz Cīrihi, kur es jau savulaik pavadīju dažas dienas neadekvāti dārgā hostelī? Pētot karti pamanīju, ka tepat netālu ir Lihtenšteina. Savas automašīnas man Šveicē nebija, tāpēc sāku pētīt vilcienu sarakstus un secināju, ka ar diviem vilcieniem un autobusu līdz Lihtenšteinas galvaspilsētai Vaducai es varu tikt nepilnās divās stundās, iztērējot vien aptuveni 50 eiro biļetēm turp-atpakaļ! Iztaujāju viesnīcas administratoru par vilcienu sarakstu, noskaidroju, cikos, vēlākais, varu izbraukt atpakaļ, lai vēl laicīgi nokļūtu atpakaļ Sentgallenā un nākošajā dienā ceļojums varēja sākties!

Šveices vilcieni būtu pelnījuši atsevišķu ierakstu, punktualitāte, vienkāršā biļešu sistēma, kaut tādas kārtības pasaulē būtu vairāk! Vienīgi dažas dzelzceļa stacijas gan nebija tās tīrākās.

Tā kā man bija vien dažas stundas pirms miega, kurās saplānot braucienu, paguvu vien uzskricelēt dažus pieturas punktus Vaducā un galvenais, tūristu informācijas centra adresi. Braucot vilcienā, vēroju apsnigušos kalnu smailes, kas brīžiem slēpjas mākoņu cepurēs un mazos namiņus. Aiz loga izskatās kā pastkartē, pilnīgi gludā Boden Zee ezera virsma, dažviet sniega nav nemaz, bet pilnīgi zaļas pļavas, tomēr ieskatoties, arī starp zaļajiem asniem ir sniegpārslas. Manu arī neskaitāmos militārās uniformās ģērbtos vīriešus, jo Šveicē ir obligātais militārais dienests. Pirmajā brīdī ieraugot tik daudzus no viņiem reizē, man šķita, ka noteikti ir noticis kaut kas slikts un ir sākusies mobilizācija. Izrādās, tā ir normāla parādība Šveicē, jo katru gadu visiem pieaugušiem vīriešiem esot jāapmeklē divu nedēļu dienests.

Pēdējo posmu līdz Vaducai no dzelzceļa stacijas Šveices pusē veicu ar autobusu. Pirms tam bija neliels satraukums, kā zināšu, kur ir autobuss? Bet šoreiz tīri dabiski sekoju pūlim, kas izkāpj no vilciena, un viņi visi tā arī aiziet līdz autobusam. Pārbraucot diezgan pilnajā autobusā pāri Reinas upei, nokļūstu Lihtenšteinā. Autobusā ir arī vairāki skolēni, kas, acīmredzot, mācās Šveices pusē, un tagad dodas mājās.

Vizuāli Lihtenšteina ne ar ko neatšķiras no Šveices, turpat ielejās plešas vīnogu lauki, daudzi mazi namiņi kuriem blakus ir mazdārziņi ar plēves siltumnīcām un aitām, kas knibina zāli. Uz ielām ir nepieķēdēti velosipēdi. Pilsētā pieņem gan eiro, gan frankus. Suvenīram nopērku savu ierasto ledusskapja magnētiņu veikalā, kurā pārdevēja runā krievu valodā, iegriežos paēst pusdienas un padzert tēju, kuru pasniedz glāzē nevis krūzē.

Lihtenšteina ir viena no valstīm ar visaugstāko labklājību, tajā ir tikai 1,5% bezdarbs, augstākais iekšžemes kopprodukts pasaulē uz cilvēku. Tā ir ne tikai ieskauta ar citām valstīm tā, ka tai nav pieejas jūrai, bet ir arī tā saucamā double-landlocked valsts, kuru ieskauj tikai tādas valstis, kurām arī nav pieejas jūrai. Izrādās, ka Lihtenšteina ir viena no tūristu vismazāk apmeklētajām valstīm pasaulē – ap 55 000 gadā (salīdzinājumā Latvijai ap 1,5 miljoni)! Vairums iemaldās tikai uz dažām stundām, un arī tikai tāpēc, lai tūristu centrā saņemtu zīmogu. Lihtenšteinai nav pasu kontroles uz robežas, taču tūristu centrā, samaksājot 3 frankus, var saņemt Lihtnešteinas firsistes zīmoga nospiedumu. Atnākot uz tūristu centru, tajā ieraugu lielu baru cilvēku, visi stāv rindā. Piedevām, katru no viņiem rindas galā nofotografē ar mazu fotoaparātiņu, līdzīgu kā ASV pasu kontrolē! Nodomāju: Oho! Joku zīmogs, kuru var sanemt pasē, bet tomēr nofotografē! Izrādās, tūristu centrā ir divas rindas, viena, lai saņemtu zīmogu, bet otra, lai pieteiktos ski pass, kuram tad savukārt arī nepieciešama fotogrāfija. Tā kā Lihtenšteina ir Alpu kalnu ieskauta, tajā, kā izrādās, paveras plašas iespējas slēpot. Daži agalvo, ka arī slēpt naudu nodokļu politikas dēļ. Zīmogam gan neviens mani nefotografē, pajautā, kurā lapā es gribu, lai iespiež zīmogu, un esmu brīva.

Turpat Vaducas centrā ir arī pastmarku muzejs, katedrāle, mākslas galerija (kurā sagadīšanās pēc ir tieši tā pati ceļojošā izstāde, kuru mēnesi atpakaļ jau redzēju Vīnes Albertina muzejā), galvenais laukums un prinča pils. Visā valstī dzīvo vien 37 tūkstoši iedzīvotāju, bet galvaspilsētā Vaducā ap 5 tūkstošiem cilvēku.

Ielās nav daudz cilvēku, bet pilsētas centrā blakus rātsnamam tomēr jūt Ziemassvētku tuvošanos – var vizināties ar vilcienu, ir slidotava un pēc brīža ielas pieskandina kāds svētku pasākums bērniem. Galvenā pilsētas iela ir Stadle, kurā tad arī koncentrējas gandrīz viss, kas jāredz tūristam. Vienīgais izņēmums ir pils, kura ir kārtīga kāpiena attālumā augšā. Dodoties uz to, paeju garām daļēji aizsalušam ūdenskritumam, un cītīgi turpinu kāpt, dažviet ceļš ir diezgan slidens un sniegs nav vēl bijis tīrīts. Kādā vieta sākas ceļa remonts un esmu neizpratnē – ko darīt? Vai rāpties garām žogiem un censties tomēr tikt augšā? Manu jautājumu atrisina kāds vietējo pāris ar suni, kas pārlien pāri visiem nožogojumiem un turpina ceļu. Sekoju viņu piemēram. Izrādās, tiek remontētas margas un tādēļ kāpt laikam nav droši. Tomēr ceļš ir krietni plats, satieku vēl vairākus cilvēkus un nolemju turpināt iet uz pili. Pēc kārtīga divdesmit minūšu kāpiena pa ceļam esmu apskatījusies Vaducu no augšas. Teju visās malās mana pa kādam ceļamkrānam, notiek aktīva celtniecība. Skati, kas paveras no ceļa puses ir tiešām iespaidīgi – visa skaistā ieleja kā uz delnas, ieskauta apsnigušos kalnos. Patiesībā, tā vien šķiet, ka vairums dotas uz prinča pili ne tāpēc, lai redzētu pili, bet gan skaisto skatu pa ceļam!

Prinča pils ir slēgta, jo ir svētdienas vakars un, kad pienāku tuvāk žogam, lai to nofotografētu, būdiņā manāmi sarosās sargs. Blakus pilij ir vairākas privātmājas, tādi paši kalnu pasaku namiņi, kuru pagalmos bērni ceļ sniegavīrus no knapā sniega un pikojas. Kāpiens lejup jau šķiet tīrais sīkums, pilsētā vēl aizeju līdz Florin katedrālei ar skaistajām vitrāžām, iedzeru vēl vienu tēju glāzē un paēdu vakariņas, un drīz jau sāk satumst. Saule aiz kalniem pazūd ātri, autobusu grafiku līdz vilcienu stacijai nezinu, tāpēc nolemju, ka ir laiks iet uz pieturu. Un labi, ka tā! Pēc dažām minūtēm piebrauc autobuss, bet nākošais būtu tikai pēc stundas, un tad es nokavētu savu vilcienu atpakaļ uz Šveici. Tomēr laimīgi pagūstu arī uz vilcienu, stacijas kafejnīcā nopērkot smalkmaizīti un tēju, un pēc dažām stundām jau esmu atpakaļ mazajā miestiņā pie Sentgallenas.

Vai Vaduca būtu galamērķis, uz kuru es brauktu speciāli, ja ne dažas nejauši brīvās stundas? Droši vien tikai tad, ja Lihtenšteina būtu viena no valstīm, kuras man pietrūkst visu valstu apceļošanas mērķim (un tāds man pagaidām nav uzstādīts, bet varbūt vajadzētu). Taču, ja kādreiz, sagadīšanās pēc esi kaut kur starp Austriju un Šveici, atceries par Lihtenšteinu, īpaši Ziemassvētku laikā! Vaduca ir maza, mīlīga un nesteidzīga pilsēta, kurā pavadīt dažas stundas. Tā ir aptuveni trīs stundu automašīnas braucienā no Cīrihes, bet labi sasniedzama arī ar sabiedrisko transportu, kas gan prasīs ilgāku laiku.

Vairāk par citiem maniem ceļojumiem lasi šeit: www.sapnumedniece.lv



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais