uzbekistan
|
ivars āboliņš
|
Es kādas krietnas trīs minūtes nekustīgi stāvu un skatos tālumā. Virs
tuksneša riet saule un tik skaistu saulrietu savā dzīvē redzējis vēl neesmu.
Jā, protams, droši vien es neesmu pārlieku sentimentāls un ļoti iespējams
jau agrāk esmu vēries, ja ne tūkstošos vai simtos, tad pavisam noteikti
desmitos citu ne mazāk brīnišķīgu saulrietu. Tikai vienkārši neesmu to
pamanījis. Taču tas šobrīd nav svarīgi, es redzu šo konkrēto un, ja vien
vispār iespējams nodefinēt jēdzienu maza laimīte, tad tas ir tas, kā es
jūtos. Es atrodos vilcienā Taškenta – Termeza, manā luksusa kupejā
nedarbojas kondicionieris un gaisa temperatūra tajā pavisam droši
ievērojami pārsniedz četrdesmit grādus pēc Celsija. Ir brīži, kad man
šķiet, ka izvārīšos dzīvs, ik pa laikam es vārda tiešā nozīmē teku, bet
mana ceļa biedrene Līva vēdina sevi ar vietējā tirgū par lētu naudu pirktu,
Ķīnā ražotu dzeltensarkanu vēdeklīti. Mēs dodamies vairāk nekā
divpadsmit stundu garā pārbraucienā uz meteoroloģiski karstāko vietu
Uzbekistānā, taču pēc galvaspilsētā Taškentā piedzīvotā mani, šķiet,
vismaz laikapstākļu ziņā šajā dzīvē nepārsteigs vairs nekas. Tiesa,
visticamāk, neesmu atklājis neko jaunu un tieši tāpat ir domājis faktiski
katrs tur nokļuvušais tūrists vai ceļotājs, turklāt senais teiciens – karsts kā
Taškentā – manā apziņā beidzot ir ieguvis jēgu. Skatoties uz oficiālajiem
rādītājiem karstums tur varbūt arī nav nemaz tik liels, taču reālās sajūtas
ir vienkārši iznīcinošas. Patiesību sakot tas pat nav karstums, tā ir
nospiedoša svelme, kura, liekas, nebeigsies nekad un pie tās pat nav
iespējams pierast. Tikai samierināties. Turklāt savu lomu noteikti spēlē
arī tas, ka tieši jūlijs ir gada karstākais mēnesis Centrālāzijā un tajā
sevišķi daudz tūristu uz Uzbekistānu nedodas. To visu es, protams, esmu
palaidis garām un ieradies Centrālāzijā gada pašā, pašā karstākajā laikā.
Taču, lai gan brīžiem ir tiešām smagi, man nav ko nožēlot – arī tā ir
pieredze un šajā gadījumā es teiktu, ka neslikta pieredze. Jo beidzot es
zinu ko nozīmē īsts, nevis iedomāts, iztēlots karstums.
Valstī esmu ieradies no kaimiņos esošās Kirgizstānas. Lai gan zināju, ka
abas ir visai atšķirīgas, šis atšķirīguma līmenis mani tomēr nedaudz
pārsteidz. Ja pirmā ir, protams, priekš Centrālāzijas, nevis mūsu
standartiem, brīva, nepiespiesta un es uzdrošinātos lietot vārdu – liberāla
(Iveta Kažoka šajā brīdī, visticamāk, paģībst, taču ne man raizēties par
Ivetu Kažoku), tad otrā pilnīgs pretstats. Visur esošās milicijas patruļas ir
nomācošas, bet nemitīgās pārbaudes pārvietojoties pa šosejām –
atbaidošas. Jo man tā arī netop skaidrs kāpēc katrā no tām nepietiek ar
vienkāršu pases pārbaudi, bet ir arī jāskanē soma un milzīgā kladē ar
roku jāieraksta visa par mani uz vietas iegūstamā informācija, ieskaitot
Rīgas adresi... Turklāt ir pilnīgi skaidrs, ka šīs bezjēdzīgās klades neviens
nelasa un nepārbauda. Šobrīd situācija gan ir uzlabojusies un nekad un
nekur neiztrūkstošie policisti un drošībnieki izturas pieklājīgi. Tās ir
Uzbekistānas diktatora Isloma Karimova izvērstās valsts tēla uzlabošanai
paredzētās akcijas sejas. Jo vēl tikai dažus gadus atpakaļ šie paši laipnie
un smaidīgie likuma sargi no tūristiem gan slēpti, gan neslēpti masveidā
izspieda naudu un gadījās pat atsevišķi laupīšanu gadījumi. Īpaši bīstami
bija tieši šādi nomaļi, nekurienes malā esošie čekpointi, kuros ar tevi var
izdarīt faktiski jebko. Tomēr tūrisms ir un paliek viens no būtiskākajiem
vēsturiskiem kultūras pieminekļiem burtiski pārbāztās Uzbekistānas
iedzīvotāju ienākumu avotiem un daudzi vienkārši pārstāja uz šejieni
braukt. Karimovs, protams, saprata, ka vienkārši uz to noskatīties nebūtu
prāta darbs un sarīkoja vairākas skaļas paraugprāvas. To rezultātā bariņu
nejauši izvēlētu miliču notiesāja ar lieliem cietumsodiem un tā kā
Uzbekistānas gadījumā runa ir par nevis vienkāršu valsti, bet zvērīgi
totalitāru valsti, ar to vairāk vai mazāk bija līdzēts. Miliči tūristus vairs
sevišķi neaiztiek un vienīgā vieta, kur no viņiem joprojām patiesi
jāuzmanās, ir Taškentas metro. Visādi citādi Uzbekistānā, kā jau jebkurā
slepkavniecisku diktatoru pārvaldītā valstī, ir ļoti droši. Protams, ka katrs
otrais vietējais par savu goda lietu uzskata tūrista apkrāpšanu, taču
sekojot visam līdzi, šādā veidā ciešamos zaudējumus ir iespējams
maksimāli minimalizēt. Savukārt iet uz ko nopietnāku vairums nekad
neuzdrošināsies, jo aplaupīts vai piekauts tūrists ir aplaupīts vai piekauts
tūrists pat Somālijā, nemaz nerunājot par tādu valsti kā Uzbekistāna.
Isloms Karimovs vispār ir īpaša tēma. Parunāt par viņu ar vietējiem
vienkārši nav iespējams, jo viss ko viņi izdzirdējuši kādu jautājumu par
šo tēmu atbild ir – viņš ir lielisks prezidents, valsts tā attīstās, mēs visi
esam tik priecīgi un tā tālāk. Nekādas konstruktīvas sarunas nesanāk, bet
daudzi vispār strauji maina tēmu vai kļūst maksimāli nerunīgi. Vēlāk
atgriezies Kirgizstānā uzzinu, ka tas ir normāli, ierindas uzbeki baidās
skaļi izrunāt pat Karimova vārdu, nemaz nerunājot par kādu viņa darbību
apspriešanu. Turklāt ikdienišķa esot situācija, kad jautra, pie alus
kausiem sēdoša kompānija sekundes laikā izklīst, kur nu kurais, jo kāds
vienkārši ir pieminējis Karimova vārdu. Uzbeki tiek turēti dzelzs dūrē,
vārda tiešā nozīmē žmiegti, žmiegti, žmiegti un tiek lēsts, ka ziņotāju
skaits valstī ir mežonīgs. No otras puses skatoties, lai gan totāli
nabadzīga, Uzbekistāna tomēr sniedz šādu tādu drošību vienkāršajiem
iedzīvotājiem un, ja vien kāds nav panks vai pārlieku liels brīvdomātājs,
dzīve viņam droši vien ir caurmērā labāka nekā kaimiņvalstīs.
Uzbekistānā ir diezgan spēcīgi attīstīta arī rūpniecība, tiek ražotas gan
automašīnas, gan vilcieni, gan daudz kas cits, kas savukārt nozīmē, ka
cilvēkiem ir darbs. Un tas ir tas, ka pa lielam ļaudīm ir vajadzīgs visās
valstīs jebkurā pasaules nostūrī. Turklāt, neskatoties uz brutālajām valsts
pārvaldīšanas metodēm, Karimovs piever acis uz virkni konkrētu likuma
pārkāpumu, tādējādi ļaujot cilvēkiem nopelnīt. Spilgts piemērs šeit ir
pasažieru satiksmes aizliegums uz Ferganas ieleju un vairākiem citiem
valsts reģioniem. Esmu pārliecināts, ka šim lēmumam ir ne vien
praktiska, bet arī sociāla nozīme. Respektīvi, cilvēkiem šajās vietās, kaut
vai vienā no valsts lielākajām pilsētām Andidžanā, ikdienā ir jānokļūst
jebkurā gadījumā un personīgā automašīna ir ne katram. Līdz ar to ir
sazēlis privāto pārvadātāju nelegālais bizness un par nelielām, bet
taisnīgām naudiņām vīri jūs jebkurā diennakts laikā pārvedīs no punkta A
uz punktu B. Šādu šoferu ir ļoti, ļoti daudz un būtībā aizliegums dod
viņiem darbu. Turklāt vietējiem apstākļiem ļoti labi apmaksātu darbu.
Vienlaikus visi zina, ka veikt šādus pārvadājumus ir nelikumīgi un
profilakses pēc milicija vienalga ik pa laikam patvarsta šos šoferus,
pasēdina viņus cietumā un parāda, kurš šeit ir galvenais. Un patstāvīga
baiļu sajūta ir viena no lietām, kas ikdienā pavada vairumu uzbeku – visi
zina, ka tiek novēroti, ka milicija ir visur, pat braucot uz citu pilsētu ir
jāreģistrējas un Lielais Brālis tevi vēro sajūta ir visuresoša.
Līdzīgi kā ar formāli nelegālajiem, taču de facto reālajiem pasažieru
pārvadājumiem ir ar valūtas mainīšanu. Par naudas maiņu melnajā tirgū
draud nopietns cietumsods, taču oficiālajās bankās piedāvātais kurss ir
mazākais smieklīgs. Mainītājs faktiski zaudē aptuveni ceturto daļu savas
naudas un skaidrs, ka to neviens nevēlas. Tāpēc naudu visi pārsvarā
maina pie nelegālajiem dīleriem par kuru eksistenci brīnišķīgi zina gan
Karimovs, gan milicija, kuras acu priekšā tas viss notiek. Atkal -,
protams, ik pa laikam kādu patvarsta, ik pa laikam kādu ieliek cietumā,
taču tā ir nepatīkama blakne ar kuru visi rēķinās un melnais tirgus
vienkārši dzīvo pats savu dzīvi. Turklāt naudas mainīšanas process ir
visai jautrs – inflācija maksāšanas līdzekli padarījusi pagalam nevērtīgu
un, piemēram, simts dolāri pārvēsti vietējos somos, izrādās milzīgs
banknošu žūksnis, kurš tiek aplikts ar gumiju, lai nejuktu ārā. Es naudu
nēsāju somā – tā pastāvīgi ir stāvgrūdām pilna ar banknotēm un pie šīs
sajūtas ir viegli pierast. Tiesa, kur naudu glabā vietējie man tā arī nekļūst
skaidrs, jo vairums pārvietojas bez somām, savukārt norēķini ar banku
kartēm šeit ir maigi sakot mazizplatīti. Mans minējums ir tāds, ka
vidusmēra uzbekam vienkārši nav pārlieku daudz naudas ko nēsāt līdzi
un domāju, ka neesmu nemaz tik tālu no patiesības. Mainot naudu
melnajā tirgū atgadās arī, iespējams, bīstamākais atgadījums visā mūsu
Centrālāzijas brauciena laikā. Taškentas dzelzceļa stacijā nez no kurienes
uzrodas gara auguma kalsns milicis visā formas tērpā un piedāvā dolārus
uz somiem samainīt pēc patiešām laba kursa. Viņš stāsta, ka vēlas nopirkt
mašīnu, savādāk pie amerikāņu naudiņām netiek un pat paved mūs kādu
gabaliņu nostāk no cilvēkiem. Kaut kas man visā šajā procesā ar muguras
smadzenēm šķiet aizdomīgs un naivi saku, ka tas ko viņš piedāvā ir
nelikumīgi un negribu ciemojoties citā valstī pārkāpt likumu. Milicis
turpina mani apvārdot un stāstīt cik mainīt naudu pie viņa būs droši, taču
nu jau esmu gandrīz pārliecināts, ka tiklīdz maiņas darījums būs beidzies,
mani saslēgs roku dzelžos un labākajā gadījumā tikšu sveikā samaksājot
paprāvu kukuli. Protams, tik pat iespējams, ka tās ir tikai manas iedomas
un patiesībā milicis tiešām vēlas tik pie dolāriem, taču es pieklājīgi saku,
ka naudu mainīšu bankā un tā mēs šķiramies. Tas gan man netraucē jau
pēc desmit minūtēm tajā pašā dzelzceļa stacijā naudu samainīt jau pie
pavisam īsta melnā tirgus darboņa, kurš gan piedāvā nedaudz zemāku
kursu, taču ir absolūti uzticams. Protams, cik nu vispār uzticami šādi
cilvēki var būt.
Taškenta izskatās bezgala padomiska, taču tomēr nedaudz advancētāka
kā daudzas citas bijušo PSRS valstu pilsētas. Lieta tāda, ka 1966.gada
25.aprīlī notika prātam neatverama traģēdija un pilsētu izpostīja
zemestrīce (astoņi punkti pēc Rihtera skalas, kas ir uzskatāma par
apjomīgu un retu parādību). Nedaudz dīvainā kārtā zemestrīces upuru
skaits nebija nemaz tik liels kā varētu domāt, taču pilsētai nodarītie
postījumi bija vienkārši dramatiski. Milzīgas tās daļas tika burtiski
sagrautas un noslaucītas no zemes virsmas un Taškentu faktiski nācās
uzcelt no jauna. Līdz ar to tā ir savā ziņā padomiski moderna, turklāt
diezgan daudz kas ir uzcelts arī Uzbekistānas neatkarības laikos. Mūsu
ēras ceturtajā gadsimtā dibinātā un šobrīd divu miljonu iedzīvotāju
apdzīvotā pilsēta ir neapšaubāms reģiona biznesa centrs un metropole.
Tā ir milzīga un grūti aptverama un kā jau vairums tik lielu lielpilsētu
visai nospiedoša. Man gribas no tās tik prom, lai gan ar prātu, protams,
saprotu, ka veltot nedaudz laika es to droši vien iemīļotu. Tomēr man
negribas ne veltīt laiku, ne iemīļot un kopumā Taškentā es pavadu tikai
nedaudz vairāk nekā diennakti. Un, godīgi sakot, arī tas man jau beigās
šķita nedaudz par daudz. Vienlaikus no Taškentas es iemācos arī kādu
bezgala banālu, taču praktisku lietu. Uzturoties Uzbekistānā ir jāpērk
tikai vietējā ražojuma produkti, teiksim, uzbeku un kazahu vai krievu
ražojuma alus cena var atšķirties pat četras reizes un tā ir ar visu. Man
gan tam nav taustāmu pierādījumu, taču esmu pārliecināts, ka šādā veidā
Karimovs aizstāv vietējo tirgu un jau pēc dažām dienām Uzbekistānā es
cītīgi studēju katra produkta etiķeti meklējot, kur tas ir ražots un liekot
atpakaļ plauktos gandrīz visu importa preci.
Es esmu daudz domājis par to vai Samarkanda ir kaut kas līdzīgs
Uzbekistānas Daugavpilij. Paralēlas, protams, vilkt ir ļoti viegli, jo arī
Samarkandā, tāpat kā Daugavpilī gandrīz nav sastopami latvieši, gandrīz
nav sastopami uzbeki un vairums cilvēku nerunā uzbeku valodā. Pārsvarā
to apdzīvo etniskie tadžiki un līdz ar to arī kultūra un ikdiena ievērojami
atšķiras no pārējās valsts. Ļaudis ir daudz mierīgāki, nosvērtāki un
lēnīgāki, atšķirību pamanīt nav grūti un pa lielam šeit es jūtos daudz
labāk nekā jebkur citur valstī. Senais ebreju kvartāliņš ar nelielajām
mājiņām un šaurajām, šķiet, mūžībā vedošajām ieliņām ir kā no citas
pasaules nācis un arī par milzīgu veikalu pārsvērtajam Registānam nav
ne vainas. Šī ir īstā vieta, kur dīki klīst un dienām ilgi nedarīt neko, ēst
svaigi ceptas pankūkas ar aprikozu ievārījumu vai skatīties neticami
virtuozajos šašliku cepējos. Man nekad nav bijis medus mēneša, taču
Samarkanda ir vieta, kur es spētu to iedomāties – miers un visur esošais
laiskums nedaudz iemidzina, aizdzen nemieru un kā jau tas bieži šādos
braucienos gadās, šķiet, apstādina laiku. Vienlaikus es, protams, saprotu,
ka pametu Samarkandu tieši īstajā brīdī – trīs ar pusi dienas ir pilnīgi
pietiekami un, visticamāk, tikai vēl pēc vienas, burvība jau sāktu zust.
Tāpat ikvienam jārēķinās, ka Samarkanda nav vienkārši pilsēta. Tā ir
tūristu apsēsta pilsēta un tur ierodoties ir jābūt gatavam to visu ignorēt.
Mums savā ziņā noveicas, jo esam tur pašā karstākajā laikā, kad vācu
pensionāriem stāvgrūdām pārgrūstie autobusi nav redzami uz katra stūra,
taču tūristu vietas joprojām ir viss, viss, viss īstākās tūristu vietas ar
visām no tā izrietošajām sekām. Tā, piemēram, no mums mēģina piedzīt
naudu vien par to, ka vēlamies apiet apkārt kādai mošejai, bet Registāns
jau ir kaut kas vārdos neizstāstāms. Tas ir skaists, iespaidīgs, varens un
šādi varētu turpināt bezgalīgi. Taču vienlaikus tas ir arī pārdots – ik pēc
metra ir ierīkots suvenīru veikals un uz to visu ir skumji noskatīties.
Nauda no tūristiem tiek slaukta brutālā veidā, tomēr, kā jau teicu, to ir
iespējams iemācīties neredzēt un darīt to, kas nu katram darāms. Turklāt
runājot par Registānu, noteikti jāatgriežas pie Samarkandas
pirmsākumiem. Tā ir viena no senākajām pasaules pilsētām, dibināta ap
700. gadu pirms mūsu ēras, lai gan ļaužu apmetnes pilsētas apkārtnē bija
atrodams jau no vēlā akmens, kā arī bronzas laikmeta. Kā Sogdiānas
valsts galvaspilsētu Marakandu 329. gadā pirms mūsu ēras to iekaroja
leģendārais Maķedonijas Aleksandrs. Bet pēc Spitamena vadītās
sacelšanās apspiešanas Aleksandra karaspēks pilsētu izpostīja. Pēc kāda
laika Samarkanda atjaunojās Afrasiabas pilskalna dienvidrietumu pusē.
Dažādos laikos Samarkanda atradusies Persijas, grieķu,
seleikīdu, arābu un austrumu tjurku kontrolē, līdz 1220. gadā to izlaupīja
un gandrīz pilnībā izpostīja mongoļi. Savukārt savus patiesākos zelta
gadus Samarkanda piedzīvoja timurīdu valdīšanas laikā (no 1370. gada
līdz 1499.gadam). Samarkanda tika pasludināta par viņu impērijas
galvaspilsētu un šajā laikā tur darbojās pazīstamais astronoms Ulugbeks,
izveidodams universitāti un tiem laikiem (un pēc visa spriežot arī
mūsdienām) unikālu astronomisko observatoriju (kuras drupas
apskatāmas joprojām). Un tieši šajā laikā, tad arī tika uzbūvēts Registāns,
kurā darbojās arī Ulugbeks un viņa skolnieki. Diemžēl 1449. gadā
Ulugbeks tika nogalināts un observatorija izpostīta un pamazām,
pamazām sākās kādreiz tik varenās Samarkandas noriets.
Skatoties uz visas pasaules mērogā unikālajām celtnēm un vēstures
pieminekļiem, mani neviļus pārņem, iespējams, nedaudz šovinistiska,
taču savā būtībā patiesa doma. Uzbeki kādreiz, līdzīgi kā grieķi, bija
varena nācija, viens no planētas kultūras attīstības dzinējspēkiem.
Viņiem bija zinātnieki, mākslinieki un viss pārējais. Taču kādā
brīdī kaut kas notika, attīstība apstājās un nācija palika uz vietas. Tā
neattīstījās, visticamāk, pat sāka regresēt un šodien mēs redzam to, ko
mēs redzam. Uzbekistāna, protams, ir normāla Centrālāzijas valsts, taču
no agrākās varenības ir palikušas tikai drupas un atmiņas. Un diemžēl
nekas neliecina, ka tuvākajā laikā kaut kas no zudušās spozmes varētu
atgriezties.
Andidžana ir Ferganas ielejas nozīmīgākā pilsēta un vispārzināms
Uzbekistānas opozīcijas centrs un nacionālistu bastions. Tieši šeit pirms
deviņiem gadiem sākās sacelšanās, kuru Karimovs apspieda vienkārši
mežonīgā veidā – vairāki simti protestētāju tika apšauti, bet viņu līķus
pārsvarā gadījumu pat neatdeva tuviniekiem aprokot masu kapā (pēc šī
mēģinājuma vairāk būtisku sacelšanos valstī nav bijis, tomēr neviens
nešaubās, ka, ja atkal būs, tad būs, ja ne Andidžanā, tad Ferganas ielejā
jau nu pavisam noteikti). Godīgi sakot, uz Andidžanu es lieku patiešām
lielas cerības, iztēlē jau uzburot nedaudz intelektuālus personāžus uz
ielām un brīvības garšu gaisā. Protams, ka nekā tāda Andidžanā nav.
Jā, tā ir daudz uzbekiskāka kā jebkas cits uz šīs pasaules un brīžiem
komunicēt krieviski, kas visur citur valstī ir pašsaprotami, šeit ir vienkārši
neiespējami. Jo cilvēki šo valodu nesaprot. Bet, ja arī saprot, tad izliekas,
ka nesaprot. Bet savādāk – tā ir industriāla vieta, kurā brīvības garšas
ir apmēram tik pat daudz kā jebkurā citā totalitāras valsts pārsvarā
strādnieku apdzīvota provinces pilsēta. Respektīvi, tās nav vispār un es
drīzāk teiktu otrādi – Andidžana ir konservatīva un neviesmīlīga. Cilvēki
uz svešiniekiem skatās ar aizdomām un arī tūristi šai vietai pārsvarā
pabrauc garām. Jo īsta iemesla šeit iegriezties jau nav – Kirgizstānas
robeža ir rokas stiepiena attālumā un pa lielam visi, kas šeit nokļuvuši,
dodas vai nu uz turieni, vai arī no turienes un Andidžanā vai nu nepiestāj
vai piestāj vien uz mirkli. Vienlaikus pati Ferganas ieleja, protams, ir
vērtība pati par sevi. Tā ir visas Uzbekistānas maizes klēts un ar pārtiku
apgādā visu valsti – tieši šeit aug kvalitatīvākie arbūzi un tieši šeit tiek
ievāktas lielākās graudu ražas. Turklāt arī dabas ziņā šeit ko redzēt ir
visvairāk un Uzbekistānas brauciens bez Fergānas ielejas apmeklējuma
būtu maigi sakot nepilnīgs (tāpat kā diemžēl līdzīgi ir ar mūsu braucienu
– līdz teiksmainajai tuksneša pilsētai Hivai tā arī neaizbraucam un tā ir
vēl viena vieta no must se vietu kategorijas).
Mana attieksme pret Uzbekistānu ir divējāda. Man patika brauciens,
man patika cilvēki, Samarkanda, ēdiens un daudz kas cits. Tomēr bija
brīži, kad gribējās tikt prom, kad šķita, ka totālās kontroles ir par daudz,
kad vārda tiešā nozīmē nedaudz trūka gaisa. Es pieņemu, ka sēžot ērtā
tūristu autobusā to visu neredz un nejūt un cilvēkiem ir vienkārši jābrauc
uz Uzbekistānu, nevis jāgrimst pārdomās par tur valdošu diktatoru
Karimovu. Arī ar mani pa lielam viss bija kārtībā. Tomēr sajūta, ka
katrs cilvēks ir kaut kādā veidā iebiedēts un visi zina – Lielais Brālis
viņus vēro, bija pārāk jūtama, pat ne jūtama, drīzāk sataustāma. Un tas
viss liek domāt par Uzbekistānas nākotni. Karimovs jau ir sasniedzis
cienījamu vecumu un ir skaidrs, ka pēc viņa nāves valstī iestāsies varas
vakuums un diemžēl visdrīzāk arī lielāks vai mazāks haoss. Būs jukas,
būs bojā gājušie un varas mantinieks nav prognozējams. Tas var būt gan
proamerikānisks pseido demokrāts, gan prokrievisks mužiks, gan islāma
fundamentālists, gan pustraks avantūrists, gan vēl zvērīgāks diktators kā
Karimovs. Līdz ar to nav prognozējama arī Uzbekistānas, kurai ir reģiona
spēcīgākā armija, nākotne. Tā var būt gan tāda, gan diemžēl arī šāda un
tāpēc, lai cik tas ironiski neskanētu – aizbrauciet uz turieni tagad. Vēl
mierīgajos un vecajos – labajos asiņainā tirāna Karimova kārtības laikos.
Jo kā būs vēlāk, un vai vispār būs, nezina neviens.