Autobusa uzvara Ēģiptē: Braucam pretējā virzienā
|
Ilona Sābera
|
Kad pirms pāris gadiem pārcēlos uz Ēģipti, man bija jāizvēlas – dzīvot dzīvi onlainā un komfortā aiz aizvērtiem aizkariem un slēgtām durvīm vai atmest sociālo slinkumu, iziet ielās un izcīnīt savu vietu sabiedrībā, rēķinoties ar nesenās revolūcijas sāpīgajām sekām.
“Runā, ka elektrību pa kluso atslēdz bijušais prezidents Mursi, kas pa slepeno pazemes eju izlavās no cietuma noteiktos laikos, nospiež lielo elektrības padeves slēdzi un smīnot mudīgi lien atpakaļ,” man mikriņā stāsta blakus sēdošā sieviete. Viņa gan pati tenkām netic, viņai vairāk rūp dēla liktenis, kurš, gadījies neīstajā vietā studentu demonstrāciju laikā fakultātē, jau piekto mēnesi atrodas pagaidu aizturēšanas izolatorā bez tiesas sprieduma. “Ņem tik vīru ciet un brauciet prom, labi te nebūs!” viņa, kāpjot laukā, sauc mums pakaļ. Kā lai viņai izskaidro, ka es šeit esmu no laba prāta? Ka man rūp netaisnības viņas valstī, lai gan pati nāku no iedomātās laimes zemes Eiropas?
Elektrība uz stundu divām pazūd pat piecas reizes dienā, daudzdzīvokļu māju augstākajos stāvos nav arī ūdens, jo tas tiek piegādāts ar motoru. Enerģijas krīze īpaši jūtama Kairas +40 grādu vasarā, kad gaisa kondicionieri darbojas uz pilnu jaudu, bet strāvas visiem nepietiek.
Tie ir mirkļi no Ēģiptes ikdienas, ko piedzīvoju un ar kuriem sadzīvoju. Esmu vietā, kuras sociālās problēmas lika iemācīties pielāgoties, pārvērtēt vajadzības un saprast, ka ‘kultūra’, ‘tradīcijas’ vai ‘izcelšanās’ ir tukši jēdzieni, ja aiz tiem pazūd cilvēciskās emocijas un saskarsme. Mana ierašanās Ēģiptē sakrita ar juku laikiem valstī, kur pārmaiņas nerimst joprojām. Ēģiptē es mācījos izrāpties no mājīgās latvieša-eiropieša čaulas, neslēpties aiz politkorektuma liekulības maskas, ienirt demonstrantu pūlī un pastāvēt par taisnīgumu un cieņu. Redzēju, ka gan mazas iekšējās uzvaras, gan kopējais vienojošais spēks, kas gāž diktatorus, nāk tikai, pārvarot ieraduma kūtrumu.
Turpinājums: http://bit.ly/1AKcpsZ