Mana Sareka - vienatnē
|
Dagnija Āboltiņa
|
Vai piecas dienas ir daudz vai maz? - vai tu atceries, kā pats gatavojies savam pirmajam pārgājienam vienatnē aiz Polārā loka?
Ja Tu naktīs neguli un domā par Džeku Londonu, tad nav jāgaida, kad dzīvē paveiksies dabūt biļeti uz Aļasku: Sarekas Nacionālais parks Zviedrijā ir neskarta, saudzēta teritorija, ko cilvēki kopš 1910.gada centušies saglabāt bez ceļiem, bez mājām, bez rūpniecības, bez tūristu mītnēm, kioskiem, soliņiem un ugunskuru vietām - tikai ar dažām nemarķētām takām, dažiem tiltiem, meteostaciju, un nedaudzām sāmu būdām, kur viņi apmetas, kad ierodas pie saviem ziemeļbriežiem. Kopā ar blakusesošajām dabas aizsargājamajām teritorijām, Sareka kopš 1996.gada ietilpst Laponijā - vienā no UNESCO Pasaules mantojuma objektiem: 9400km2 plaša Ziemeļzviedrijas teritorija ar kalniem, tundru, taigu un purviem, kas tiek saudzēta kā dabīgā vide sāmu kultūras dzīvesveida saglabāšanai.
7.SEPTEMBRĪ es vienkārši izkāpu no autobusa, uzcēlu mugursomu plecos, un sāku iet.
Par Zviedriju pierasts domāt: vakarā uzkāp uz prāmja, visu nakti izklaidējies, un no rīta - esi Stokholmā! Nekā - man turpceļš bija aizņēmis 2,5 dienas: 2 lidmašīnas un 6 autobusi: Rīga - Helsinki - Oulu - Hapranda/Tornio - Luulea - Boden - Jokkmokk - Kvikkjokk. Kvikkjokk ir neliels ciemats ar dažiem desmitiem mājiņu: tur nav ne skolas, ne veikalu; tūrisma sezonas laikā ir kafejnīca un kiosks. Galvenās sabiedriskās vietas ir fjellstation - viesnīca kalnu tūristiem, un vienkāršs kempings. Uz šo ciematu no rajona centra autobuss brauc vienu reizi dienā. Darba dienās 5:30 no rīta autobuss - ne jau parasts, bet milzīgs, divstāvīgs, silts, kam puse aizmugurējās daļas ir kravas nodalījums - 120 km garā ceļā apbraukā vēl mazākas apdzīvotās vietiņas, savāc bērnus, savāc pastu un aizved visu uz rajona centru - Jokkmokk - kur bērnus izvadā pa trīs tur esošajām skolām. No Luulea uz Jokkmokk iet divi autobusi dienā.
Pēc 6km pa Kungsleden - slaveno 440 km garo pārgājienu taku - 6km attālumā no Kvikkjokk nogriežas taka uz Sareku. Ar mani reizē tajā virzienā aizgāja vēl viens solohaikeris - vecs onkulis - viņš jau 30 gadus 2 reizes gadā braucot uz Sareku. Viņš ieteica šovakar palikt nakšņot pirms purviem, jo purvos ir vieta, kur jātiek pāri upei starp diviem ezeriem, un vakarā tur ūdenslīmenis būs stipri augstāks nekā no rīta, jo ezeros satek ūdens no dienā kūstošajiem kalnu ledājiem. Tā kā es gāju ātrāk, tad aizgāju pa taku pirmā, bet mēs vēl pāris reizes pārmaiņas viens otru panācām un apdzinām, tomēr pēc tam mūsu ceļi pašķīrās, un viņu atkal satiku atpakaļceļā, nākot ārā no Sarekas. Jau nelielu gabalu pēc nogriešanās uz Sareku purvainā klajumā ganījās mans pirmais ziemeļbriežu bars, un tūlīt pēc tam - mežā ziemeļbriedis stāvēja priekšā uz takas - es pat samulsu, jo viņš labu brīdi nekur negrasījās iet, tikai skatījās man virsū.
Jokkmokk reģions Zviedrijas valdības uzmanību pievērsa 17.gs. - jā, tad pat, kad pie mums bija „zviedru laiki” - ekspansijas uzturēšanai Kvikkjokk tuvumā un citos ziemeļu rajonos sāka iekārtot sudraba raktuves. Kaut gan ar sudrabu neveicās, tomēr šis arī turpmāk palika kalnrūpniecības, mežrūpniecības un vēlāk arī hidroelektroenerģijas reģions, ar īpašu industriālo uzplaukumu 19.gs otrā pusē, un Zviedrijas dzelzceļa iekārtošanu 20.gs. 30-tajos gados. Un tomēr, lielie attālumi, meži, kalni un cilvēku centieni neļāva pakļaut industrializācijai brīnišķīgus nacionālos parkus - Sarek, Padjelanta, Stora Sjofflet.
Ap 16:00 šķērsoju Sarekas robežu - krekls piesvīdis pilnīgi slapjš - uzkarināju to uz informācijas dēļa un nofotografēju. Pie mugursomas 23kg jāpieskaita 3kg fotosoma: pārgājiena laikā daudzas reizes nosolījos vairs fotoaparātu uz kalniem neņemt, bet tagad, skatoties fotogrāfijas domāju - nē, ņemšu tomēr līdzi.
Gandrīz pirms saulrieta izvēlējos nakšņošanai vietu ezera krastā, kur pie strauta ietekas bija neliels bērzu puduris. Mierināju sevi, ka, ja reiz blakus, ezermalā, ganās ziemeļbriežu bars, tad lācis te nedzīvo. Steidzīgi, lai līdz tumsai pagūtu, noēdu ar karsto ūdeni aplieto ceļojuma pārtiku, un vienu pēc otras vārīju un dzēru krūzes ar tēju. Nofotografēju saulrietu, uzlecošo pilnmēnesi, un ar pēdējiem saules stariem ielīdu guļammaisā, neizbēgami pirms tam ieraujot šļuku no 72 grādīgās blašķītes, lai kaut kā nosvinētu savu pirmo vakaru - izraušanos projām, atkļūšanu šeit. Ilgi nevarēju aizmigt - sirds sitās - gan no tējas, gan apstākļu maiņas, gan slodzes. Naktī pret rītu smidzināja lietus.
8.SEPTEMBRĪ pamodos ap 5:30. Laiks bija mākoņains, mazliet rasināja, tomēr sāka pūst vējš, un debesis lēnām skaidrojās, līdz ap 8:00, kad biju jau paēdusi brokastis, savākusi mantas un sāku iet - atspīdēja saulīte. Saules staros visa tundra, kurā biju ieradusies dūmakainā pievakarē, piepeši iekrāsojās košās dzeltenās un sarkanās krāsās! Gāju, skatījos apkārt, un asaras skrēja acīs no apkārtnes skaistuma.
Ejot kļuva skaidrs, kāpēc šeit tiek uzturēta taka - pāri visiem purvājiem bija svaigas dēļu laipas - ja tās te nebūtu, tad, it īpaši lietainā laikā, šķērsot šo apvidu būtu ekspedīcija uz nedēļu, un līdz pārgājienam pa kalniem neviens netiktu.
Dūmakai un mākoņiem izklīstot, Parte masīva augstākā virsotne Barddetjahkka kļuva labi redzama. Pa purviem vēl bija jāiet apmēram pieci kilometri. Pa ceļam satiku divus ceļotājus, kuri dodas ārā no Sarekas. „Are you solo?”, bet es īsti nesapratu jautājumu, un viņš pārjautāja vēlreiz „Are you on your own?” Internetā atrastie padomi sievietēm-solo-haikeriem māca, ka tādā situācijā jāatbild „No, my friends are behind me!”, bet paskatoties atpakaļ uz kilometriem pārskatāmo ainavu, kaut ko tādu teikt būtu bezcerīgi! Viņi parādīja kartē kur gājuši, un šķiroties novēlēja, lai esmu uzmanīga. Drīz sasniedzu upi starp ezeriem, par ko bija stāstījis vecais solohaikeris - ap 40m jākāpj pa akmeņiem un no dēļiem sasistām saliņām. Akmeņi, kas ir mazliet zem ūdens, ir apglumējuši un slideni. Bet šķērsot straumes no šī brīža kļūst par ikdienu - visas nākamās dienas ceļā ir lielāki un mazāki strauti - tagad sajutu īstu jēgu no pārgājiena nūjām. Jā, bija karsta, sausa vasara, tāpēc ūdens sekls un daudz kur - izžuvis, bet lietainā laikā Sarekā noteikti jārēķinās ar augstu ūdens līmeni, purviem, strautiem un vienmēr slapjām kājām.
Pretējā krastā atsākās bērzu mežs, un, līkumojot starp lieliem akmeņiem, taka pamazām gāja augšup. Starp pundurvītolu audzēm pagāju garām Parek Boarek - vietai, kur sāmi pulcējas laikā, kad viņi ierodas apkopt ziemeļbriežus - tur ir saceltas būdiņas, kurās viņi apmetas.
Ap 11:30 bērzi beidzās un sākās sarkana, plakana tundra (~ 800m virs jūras līmeņa). Pretim nāca vēl divi ceļotāji - vīrietis un sieviete. Vīrietis apkrāvies ne mazāk kā es, bet abi pārlaimīgām sejām. Tie bija pēdējie cilvēki, ko es redzēju, līdz pat iznākšanai ārā no Sarekas.
Jau vakar biju ievērojusi, ka pēc 12:00 Barddetjahkka grēdu sāk ieskaut mākoņi. Šodien notika tieši tas pats - pēc 12:00 viss sāka ietīties dūmakā, un ap 14:00 jau likās, ka tūlīt smidzinās lietus un kļūs tumšs. Bet ieleja ar purviem un ezeriem, kam iepriekšējā dienā un šorīt gāju pāri, ir lejā - aiz muguras, saules apspīdēta. Kalni, uz kurieni dodos - priekšā, savukārt, ir jau daļēji nosegti ar mākoņiem.
Taka nogriezās pa kreisi, lai turpinātos Padjelantas Nacionālā parka virzienā, bet es - devos dziļāk Sarekā - pēc kartes. Pa ceļam šķērsoju upītes ar milzīgiem sniega tiltiem un akmeņainām migmatītu gravām. 16:30 beidzot viss kļuva pavisam drēgns, miglains, sāka smidzināt, un kalni priekšā vairs nebija saskatāmi. Pie liela akmens piesēju plašķīti - sanāca ērta nojume. Visapkārt bija tikai klintis bez veģetācijas un strauta ielejā - vietām pat pāris metrus biezs pērnais sniegs. Pēc īsām vakariņām jau 18:30 es labprāt ielīdu siltā guļammaisā, un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem nogulēju līdz nākamā rīta 5:30, naktī klausoties vienīgi, kā vējš brīžiem plivina mana mājokļa maliņu. Akmens un paugurs deva man aizvēju, tomēr es klusībā lūdzos „Šovakar tomēr vēl nevajag vētru, lūdzu..” Nolēmu, ka, ja rīt Borddetjahkka būs miglā, tad nekāpšu augšā, bet nu vismaz pāreju taču varēja, speciāli man, atsegt no mākoņiem, lai tieku pāri kalnu grēdai...
KĀPĒC TAGAD? Pirms pusgada, 14.marta vakarā, Google atgrieza ierakstu, no kura es uzzināju, ka eksistē Sareka, un vienā no aprakstiem bija teikts: „..tikai tad tu to spēsi izdarīt, ja esi īsts piedzīvojumu meklētājs”. Kurš gan negrib būt īsts piedzīvojumu meklētājs! Kāpēc tieši tagad? Ziniet... man plauktā stāv kosmiskās fantastikas sējumiņš, kam nobružātais vāka zīmējums vairs nav saskatāms, un no virsraksta ir palicis pāri: „Harijs Haris*** Fantastis*ā s***” - tur starp daudzām nodzeltējušām lapām ir viena frāze: „..viņš sūca aukstu, melnu, pēc kartona smaržojošu kafiju”. Izlasi vēlreiz: sajuti mutē pazīstamo garšu? Ja sajuti, tad tu saproti „kāpēc tagad”. Gaidot atvaļinājumu un gatavojoties pārdomāju ko ņemt līdzi, pētīju karti un citu ceļotāju aprakstus, videoierakstus un fotogrāfijas, arī fiziski gatavojos, bet visvairāk - meklēju atbildi uz jautājumu: kāpēc gribās vienatnē? Kāpēc, no otras puses, - tik ļoti gribas līdzi otru cilvēku? Tāpēc, ka, ja nu būs situācija, kuru es nemācēšu atrisināt! Bet kāpēc tu domā, ka tas otrs cilvēks, arī būdams pirmo reizi mūžā tāda situācijā, to spēs atrisināt, bet Tu - nespēsi? Tad pajautā sev, cik ļoti tu īstenībā paļaujies uz sevi pašu: ja Tu visus pazīstamos cilvēkus saliec rindā pēc tā, cik ļoti tos gribi ņemt līdzi uz kalniem, tad kurā pozīcijā šajā rindā esi tu pats? Vai pats sev esi pirmais palīgs - tas, uz ko tu vari paļauties visvairāk?
9.SEPTEMBRA rītā 5:30 kalni bija kļuvuši mazliet redzamāki, bet tiem pāri lielā ātrumā vēlās „mākoņu ūdenskritums”. Kādu brīdi gaidīju, ka mākoņi atvelsies līdz manai naktsmītnei (1200m v.j.l.), bet nē - apmēram 300 metru virs manis (1500m.v.j.l.) vējš tos rāva nost un lielās ķeskās nesa pāri ielejai. 8:00, gluži tāpat kā iepriekšējā dienā, viss kalns noskaidrojās. Spīdēja skaista saule, grēda redzama visā plašumā, un uz leju - aiz muguras - sudrabaini vizuļoja purvainā, ezeriem klātā ieleja, pa kuru nācu šurp. Redzēju, ka vakar pa miglu esmu nonākusi tieši tajā vietā, kur jāsāk iet augšā kalnā. Nopētīju kartē horizontāles un dabā - labi saskatāmās nogāzes, un sāku kāpt pa lēzenāko vietu. Ar visiem saviem 25,5kg, jo paredzēju otrā pusē iet lejā. Kāpu labi, jo man bija mans mīļais ledus cirtnis uz kā atspiesties. Man bija jāuzkāpj no 1200 līdz 1720m augstumam - līdz sedlienei. Kopš mugursomas sapakošanas, ieskaitot ceļa izpētīšanu un pienākšanu pie kāpiena sākuma, līdz sedlienei tiku 3,5 stundās - nu, tas ir ar fotopauzēm, protams.
Uz sedlienes ir liels akmens ar tūriņu, pie kura nolieku mugursomu. Ledāja un pārējo kalnu virzienā neskatos - uzgriežu muguru, kamēr nolaižu mugursomu zemē un izvelku fotoaparātu. Un tad pagriežos - tur tas ir! Jā! Tas ir tas, kā dēļ šurp atnācu - Borddejiegna ledājs - viens no 10 lielākajiem kalnu ledājiem Zviedrijā; un aiz viņa - Gadoktjahkka grēda, aiz kuras ir visa pārējā Sareka! No ledāja, tur, lejā, skan viņa trokšņi - grūst akmeņi, un ar šāviena troksni veras vaļā plaisas: tas ir dzīvs, tas elpo un kustās.
Borddetjahkka virsotne ir brīva no mākoņiem! Atstāšu somu un iešu - 280 augstuma metri, kartē - 2,5km. Nofotografēju ainavu visapkārt un, kamēr laiks vēl skaidrs, ar karti rokā izpētīju noeju lejā, nākamajā ielejā. Kad pagriezos atpakaļ pret virsotni, lai dotos, ieraudzīju, ka to steidzīgi pārklāj mākonis, kas strauji virzās no Luohttolahko plato virziena. Balta, bieza siena - kas tajā iekšā? - redzamība 2 metri, sniegputenis, vai negaiss, vai tāds spēcīgs vējš, ko redzēju no rīta „mākoņu ūdenskritumā”? Mākonis, šķiet, ir mani visu rītu gaidījis, lai uzkluptu tieši tajā brīdī, kad pagriezu tam muguru. Vēlāk, fotogrāfijās salīdzināju laiku - no brīža, kad ceļš uz virsotni ir pilnīgi skaidrs, līdz brīdim, kad tas kļūst balts kā piens, ir pagājušas 9 minūtes. Miglas vāls, ieskāvis virsotni, strauji turpināja pārvietoties manā virzienā. „Lejā no šejienes!” es nokomandēju, un pēc nepilnas minūtes jau ar mugursomu sāku lēnām iet lejup - ledāja ielejā. Pēc brītiņa pagriezos atpakaļ un redzēju, ka jau arī sedlieni ar lielo akmeni un tūriņu, pie kura pirms tam stāvēja mana mugursoma, ieskauj balta, necaurredzama migla, kas turpina tuvoties - atgādināja kādu slavenu šausmu stāstu, bet es tajā brīdī nevarēju atcerēties, kuru.
Ieleja kalna otrā pusē ir ledus stihijas saplosīta kopš tiem laikiem, kad, kā liecina gigantiska akmeņu morēna, ledājam ir bijuši stipri labāki laiki. Stāvā ielejas nogāze no augušas līdz apakšai ir nosēta ar šķautņainiem klintsbluķiem granulometriskajos izmēros „no spaiņa līdz kumodei”. Nedabīgās, nestabilās pozās, tie it kā apstājušies pusripojienā lejup un domā, vai ripot tālāk tagad, vai ar nākamo lietusgāzi, vai pavasarī, vai pagaidīt vēl 50 gadus. Jā. Sānu morēna. Es jau no kartes zināju, ka 2,5cm garie ķeksīši ir apliecinājums ledāja kādreizējai varenībai, - pāris kilometrus gara sānu morēna, - bet, kad ieraudzīju sev priekšā akmeņu kurgānu, pirmajā brīdī nesapratu, kāpēc kartē nav iezīmēts vēl viens kalns. Dziļi lejā, - kaut gan izskatās tepat, bet es zinu, ka līdz turienei ir puskilometrs, - ir ledāja mala, vietām apbērta ar akmeņiem tā, ka nevar redzēt, kur beidzas nogāze un kur - sākas ledājs, bet vietām - atlūzusi; un visam pāri var dzirdēt, kā gar ledāju, krākdama, puto kušanas ūdeņu upe. Šķiet, ka nogāze tuvāk ledājam kļūst vēl stāvāka un nestabilāka. Tad, kad tu neesi grupā, un esi viens - tev ir cita uztvere, tu sajūti apkārtējās lietas kā dzīvas, kas ar tevi runā. Ceļu aizšķērso graviņa, kas ir pilna ar sniegu. Kas ir zem sniega, varbūt „skapja” izmēra bluķi, starp kuriem iebrūkot kājai, to paša spēkiem vairs nevar dabūt ārā? Virzos gar sniega maliņu, un tas nekas, ka „spaiņa” izmēra iežu gabali veļas un kustas zem manām kājām. Slavēju savu mīļo leduscirtnīti, kaut gan, ejot pāri purviem, biju sodījusies par to, ka stiepju to sev līdzi. Sniega josla beidzās, un es sapratu, ka esmu nonākusi uz morēnas - tā izrādās plata kā šoseja! 2,5km gara, vairākus desmitus metrus augsta! Morēnas mugura, kaut gan grūti ejama, tomēr bija stabilākā virsma ielejā.
Gājiens bija bezgalīgs, grūts un smags. Tieši tik grūts un smags, lai tu nonāktu pie iekšējām atklāsmēm, kādas nevar dabūt nekādos apstākļos ikdienas dzīvē savā pilsētā. Morēna beidzās, izplūzdama un pāriedama bezgalīgās akmeņu kaudzēs. Man būtu gribējies pieiet tuvāk ledājam, bet tagad redzēju, ka no tā mani šķir „Gredzenu pavēlnieka” Mordora - 3km melnas, saplosītas, haotiskas akmeņu kaudzes, kuras pāriet ar lielo mugursomu nebūs pa spēkam. Bija ap 16:30 - sāka rasināt lietus, brīžiem stiprāk, un cēlās vējš no ledāja puses, nesot virsū tumšu, drēgnu dūmaku. Viss. Ieraudzīju akmeni neliela šķūnīša izmērā, kuram gar vienu malu visā garumā bija apmēram 80cm augsta pārkare, zem kuras ievietojās tieši mans guļamtepiķītis un mugursoma. Aizkarināju pārkarei priekšā plašķīti, nostiprināju to ar nūjām un akmeņiem, jo vējš, kaut gan kalnu izpratnē pagaidām ne pārāk stiprs, tomēr varēja sacelties un to noraut. Zem pārkares pamats bija šķautņainos akmeņos - pielīdzināju cik varēju ar oļiem un rezerves drēbēm un, iekšā lienot, sajutu, cik tur, aizsegā no vēja un smidzinošās drēgnās dūmakas, ir silti, labi un sausi. Lielā mugursoma bija ārmalā, un es jau arī sapratu, ka, neskatoties uz to, ka vējš draudīgi purina plašķi, es tomēr esmu aizvējā - aiz morēnas gala, izžuvušā sniegūdeņu strauta ieplakā. Bet tas man netraucēja visu nakti atkal lūgties, lai šonakt tomēr vēl neuznāk pirmā rudens vētra 19 stundu garumā. Nebija spēka pat paēst. Piespiedu noēst dažas kripatiņas kaltētos augļus un gaļu - tā bija neapēstā dienas deva, kas, cieši aiztaisītā polietilēna maisiņā gandrīz neskarta visu dienas otro pusi bija stāvējis fotosomā, jo smagajā lejupceļā laiku pa laikam tikai nosūkāju konfekti vai glikozi ar C vitamīnu. Ūdens pudeli noliku pa rokai un naktī ik pa laikam iedzēru pāris malciņus.
Jau tad, kad no rīta, stāvot uz sedlienes, biju vērojusi ieleju, redzēju, ka no ledāja iztekošo upi šķērsot nav iespējams, un ir jāiet līdz tiltam 7km zemāk pa straumi, un pēc tam tikpat - atpakaļ, lai iekļūtu sānu ielejā, pa kuru varētu doties tālāk, lai tiktu cauri nākamajai kalnu grēdai. Līdz šim viss maršruts bija gājis tieši pēc plāna. Tālākais maršruts ir jāizvēlas: vai nu apeju apkārt kalnu grēdai un pēc divām dienām atgriežos Kvikkjokk, vai - pāri tiltam, apkārt nākamajai kalnu grēdai, un atgriežos Kvikkjokk pēc sešām dienām?
10.SEPTEMBRIS. Uzausa rīts - izbāzu roku ar fotoaparātu no savas akmens slēptuves un nofotografēju saullēktu. Sirds dziļumos jutos laimīga: vienmēr biju gribējusi nonakšņot zem akmens vai kādā klints alā, kā Robinsons Kruzo. Rīts 6:00 pēc izlīšanas no guļammaisa bija dzestrs - tikai daži grādi virs 0 - palēkāju, lai izlīdzinātu kontrastu pēc izlīšanas no siltā guļammaisa. Jau kopš paša sākuma pārgāju uz kārtību, ka trail-food ēdu no rītiem, bet aplejamās auzas - vakarā, tomēr šorīt apēst spēju tikai nepilnu auksto tūristu pārtikas devu. Par laimi nelija. Nez kāpēc bija sajūta, ka acis aizpampušas - paskatījos spogulītī: jā, zem acīm zilganbrūni maisiņi. Sabijos no sava izskata - laikam tomēr pārmocījos no smagā nesamā. Jāpieņem lēmums: nē, nevar sevi mocīt ambīciju dēļ - pēc divām dienām mani gaida gulta un aliņš! Un tas bija pareizi: vairākas dienas vēlāk, kad es jau sēdēju kempinga mājiņā, kura krakšķēja spēcīgās ziemeļu vēja brāzmās, es domāšu - cik labi, ka es neesmu šonakt ārā, un atgriešanās būtu tikai vēl pēc pāris dienām.
Priekšā - akmeņu lauki vairāku kilometru garumā izdzīvoja Holocēna augšņu veidošanās procesu no pirmajiem ķērpjiem, retām smilgām līdz spilvām un zālei mitrākās aizvēja vietās - kaut vai ved studentus rādīt. Aiz muguras - balti priecīgs ledājs, sevi un virsotnes piesedzis ar mākoņu sintepona sedziņu. Tā sabiezēja, un lēnām apkārtējos kalnus pārņēma dūmaka. Pāri upei, sānu ielejas izskatījās kā tumšas rīkles, kas pildītas ar zilganu, necaurredzamu miglu. Neizskatījās aicinoši - vienam pašam miglā. Bet tur, kur es biju, vēl spīdēja silta, dūmakaina saulīte. Akmeņi nogurdinoši turpinājās, un vēl jo vairāk - priekšā pacēlās 20 metrus augsti, ar tundru apauguši uzbērumi. Tikai tad sapratu, ka vaļņi, šķērsām visai ielejai 5 km attālumā no ledāja, ir gala morēna - liecība par ledāja zudušo greznību no labākiem laikiem!
Pēc gala morēnas Barddejigna ledāja valstības akmeņu haoss beidzās. Kalnu tundras zālītē ganījās ziemeļbrieži, no akmeņu apakšas iztecēja dzidri avotiņi un turpināja kā līkumojoši strautiņi urdzēt pa zāļaino nogāzi starp ciņiem un krūmiem. Bet no mugurpuses vilka vēss vējiņš un virs Luohttolahko plato sāka formēties mākoņi. Pieliku soli, ar nūjām atslogojot labo potīti, kas naktī bija sākusi nedaudz smelgt.
Pamazām tuvojas ledāja ielejas gals. Ziemeļbrieži uz mani pablenza un devās tālāk. Divas irbes izlikās mani neredzam. Dziļi lejā, ielejā, varēja redzēt meandrējošo upi, un aptuveni vietu, kur atrodas tilts. „Pēdējais pagrieziens” ejot ārā no ledāja ielejas ap Stuor Jiertta kalnu, bet aiz lielām akmeņu čupām, tā vietā, lai ieraudzītu gaidīto skatu ar ezeraino purvu ieleju un bērzu audzēm, kas sola aizvēju, ieraugu... bezgalīgu koši sarkanu tundras plakanumu sev priekšā. Izvagots ar pelēkām izžuvušu strautu gultnēm, tas, visos sarkanajos toņos, plešas līdz... nē, ne gluži līdz horizontam, bet gan līdz vietai, kur to, kā ar nazi nogriež pelēka debess mala, jo reljefs tur aiziet uz ieleju. Tundra ir sarkana - tik koši sarkana uz pelēkā mākoņu dūmakas fona, ka brīžiem liekas - ceļotājs ir aizmirsis uz akmens sarkanu jaku. Toties sejā sāk pūst spēcīgs, daudz spēcīgāks vējš, kuram seko balta, gluda mākoņu fronte no otras puses. Tu aizvelc vindstoperi un saproti, ka jātiek prom no šī plakanā, sarkanā, gludā klajuma, kurš nav īstā vieta, kur atpūsties vai nakšņotu, un arī ne, lai sagaidītu divu mākoņu satikšanos. Kā mazs rūķītis bezgalīgā plašumā soli pa solim eju, gaidot, kad priekšā parādīsies koki.
Kartē atzīmēts: „Biezi krūmi”, un tu ceri, ka tās būs bērzu audzes, kuras dos aizvēju, jo vējš jau sacēlies tāds, ka tas cenšas uz katra soļa grūstīt tavu mugursomu un nolikt citā vietā tavas pārgājiena nūjas. Bet nē - tie ir pundurkārkļi, kas līdz ceļiem augsti un ietiepīgi stingri kā rododendri ar saknēm aug purvainā zampā, kurā tu stiedz līdz potītēm. Par atvieglojumu - uzspīd saule, un lejā, pie tavām kājām beidzot līdz pat horizontam kā sudrabs iezaigojas dūmakainā ezeru un purvu ieleja.
Lai kaut kur nonāktu, tev jāzina, ka paies stundas. Ne pusstunda, bet divas vai trīs. Un ja tu ar to aprodi, tad vienkārši jūties kā bruņurupucis Galapagu salās, kurš kāpj kalnā, un tu ej, un ej, un ej, un saaudz ar kalniem, tundru, un tu runā ar akmeņiem un mākoņiem, un tu tomēr aizej līdz galam - pirms bezgalība vēl nav beigusies.
Pēc pāris stundām es jau atkal gulēju zem sava plašķīša, kas bija droši nostiepts starp diviem bērziem, aizvējā, biezokņa ieskautā ieplakā aiz paugura, kas nošķīra mani no tundras, kur auroja vējš. Es klausījos, kā apkārt lapas viegli čab, bet augšā, uz pakalna, koku galotnes šņākdamas plēsa vēja brāzmas. Apkārt bija aizvējš un ūdens blakām, bet man vairs nebija spēka vakariņām. Tikai laidos miegā un domāju: „Šeit lāči nedzīvo - šeit ir Parek Boarek - sāmu apmetnes vieta, kurā viņi ierodas reizi gadā pie ziemeļbriežiem...”
11.SEPTEMBRIS. „Tas ir labs veids, kā par sevi kaut ko iemācīties,” uzsmaidīja vecais solohaikeris, kuru atkal satiku nākamajā dienā, purvos, „Ja gribi labu aliņu - ņem Mariestad”, viņš teica, kad viņam atzinos: „Viss - tagad gribu gultu un aliņu”.
17:15 pie Sarekas nacionālā parka informācijas dēļa, meža vidū uz takas kāds sēdēja. Kāds, kurš bija tikko ieradies, pārlaimīgs, - piesvīdušo kreklu uzmetis uz informācijas dēļa staba. No meža pa taku no Sarekas puses iznāca otrs cilvēks. Ar divām ceļotāja nūjām rokā, rāmi elpodams, viņš gāja vienmērīgi un ritmiski. Abi saskatījās, pateica haikeru ierasto „Hi!”, un viegli pasmaidīja. Abi cilvēki bija viena vecuma - tikai ar dažu dienu starpību, līdzīgi izskatījās, un pat ekipējums tiem bija vienāds. Bet tie bija divi dažādi cilvēki.
12.-16.SEPTEMBRIS. Dzīve vairs negaršo pēc kafijas. Kafija sākusi garšot pēc kaut kā cita, nevis kartona. Es esmu aizgrābta un pārņemta ar „Eiropas Aļasku” sev apkārt. Ar ziemeļblāzmu, ar balto ziemeļbriedi, ar medņiem un irbēm, ar tumšām egļu galotnēm virs zelta rudens pauguriem un ziliem kalniem fonā. Ar to, kā ceļā paiet dienas. Ar iešanu „kā tādu” - pēc tam, kad atgriezos Kvikkjokk pēc piecu dienu pārgājiena Sarekā, es nākamās piecas dienas katru rītu devos pa takām kalnainajos mežos, un gāju, un fotografēju, un gāju, un fotografēju.
Es šobrīd ar zīmuli rakstu piezīmes kā 19 gs. ceļotājs - man priekšā uz galda ir izklāta karte, un no emaljētas krūzītes dzeru karstu, stipru, saldu melno tēju. Vējš beidzot ir norimis un kempinga mājiņā ir pilnīgs klusums. Bet man ausīs šņāc - nepārtrauktas strautu un upju straumes, un spēcīgs vējš bērzu un egļu galotnēs un virs tundras. Rīt jādodas prom, rīt ceļojums beigsies, - es šodien gāju, līdz taciņu šķērsoja strauts, un tajā vietā ceļojums beidzās: bet taciņa strauta otrā pusē turpinās.
Stāsta, ka lielākais ieguvējs ir tas, kurš uzvarējis pats sevi. Citi saka, ka lielākais pieredzes ieguvējs ir tas, kurš cīņā zaudē. Bet te nāk pats negaidītākais: tu ieraugi, ka cīņa ar sevi vispār nebūs - šeit nav cīņās, nav rakstura pārvarēšanas un gribasspēka pierādīšanas, nav spītēšanas laikapstākļiem, nav iekarošanas, nav uzvarēšanas, - ir tikai bezgalīga, dzīva, īsta, dziļa Daba, kas ar tevi runā, kas ar tevi sadzīvo, kas nebēgot un nekautrējoties rāda savu neskarto skaistumu, un ar ko pēc dažām dienām tu sāc kā ar milzīgu būtni elpot vienā ritmā, un sajūties kā neatņemama, piederīga Pasaules daļa.
