afghanistan

ivars āboliņš 02.12.2014 13 min lasīšanai

Svētā kapavieta

Šis ir brīdis, kurā es pēc daudzu, daudzu gadu pārtraukuma atkal sajūtos kā desmitgadīgs puika. Mana sirds dauzās un šķiet, ka izlēks ārā pa muti, aizsitas elpa, acis ir lielas, bet pa ķermeni skrien tādas kā skudriņas. Es tikko esmu izgājis cauri konkrētajai ģeogrāfiskajai vietai ļoti neraksturīgi sakoptam un zaļojošam parkam ar strūklakām un neskaitāmiem koka soliņiem. Pa strūklaku ūdeni ņemas visdažādākā vecuma bērni, uz soliņiem sēž viņu vecāki un vienkārši pieaugušie un nekas no apkārt esošās ainavas neliecina par to, ka atrodos dažādu mītu un patiesību apvītajā Afganistānā. Tieši manā priekšā stāv leģendārā Ali svētnīca, oficiāli saukta Rauze-e-šarifa, jeb visbiežāk vienkārši – Zilā mošeja – viens no pasaulē skaistākajiem Dievnamiem un nozīmīgākais musulmaņu svētceļojumu galamērķis Afganistānā. Par šo mošeju esmu lasījis, dzirdējis un domājis tiešām daudz, tādēļ nonākšana ar to aci pret aci šķiet visai sirreāla. Tā ir patiesi skaista, tomēr kā jau tādās reizēs bieži mēdz būt, satraukums ņem virsroku, es uzvedos visai haotiski un galu galā līdz galam visu tā arī neizpētu. Ja man būtu jāatbild uz jautājumu kāpēc Zilā mošeja mani tik ļoti vilināja un bija iekļuvusi vienā no mazo sapnīšu must see kategorijām, es diez vai spētu loģiski atbildēt. Neesmu un nekad neesmu bijis šiīts, tādēļ fakts, ka tās sienās apglabāts pravieša Muhameda znots Ali inb Abu Talibs, kuru šī islāma atzara pārstāvji uzskata par pasaules pirmo imāmu diez vai varētu būt īstais iemesls. Tāpat kā tas, ka pateicoties mošejai savu vārdu ieguva arī pilsēta, kurā atrodos – Mazarišarifa, kas tulkojumā nozīmē vienkārši Svētā kapavieta. Visdrīzāk tāda viena iemesla nemaz nav un mana interese par Zilo mošeju ne tikai nepakļaujas nekādai loģikai, bet ir arī dziļi subjektīva. Taču, lai vai kā – šis ir viens no skaistākajiem mirkļiem visa mana Centrālāzijas brauciena laikā un turpat blakus esošajā laukmā redzamie simti, ja ne tūkstoši balto baložu, šo nenodefinējamo laimes sajūtu tikai pastiprina. Turklāt to nemazina pat fakts, ka es, atšķirībā no tīcīgajiem, tomēr diezgan labi saprotu, ka diez vai baltie baloži šeit jau gadsimtiem ilgi dzīvo ar reliģiju un nelaiķi Ali saistītu iemeslu dēļ un visdrīzāk viņu nepārvaramajai kaislei uz Zilo mošeju ir kāds cits – daudz taustāmāks, materiālistiskāks un līdz ar to arī garlaicīgāks izskaidrojums.

Nevaru teikt, ka es īpaši baidītos, tā nav, taču vienlaicīgi arī par absolūti mierīgu mani nosaukt būtu grūti. Es vēl atrodos Uzbekistānā, pierobežas pilsētā Termezā, bet jau pēc dažām stundām man vajadzētu būt Afganistānā – valstī, kura teorētiski un arī praktiski tiek uzskatīta par vienu no pašām bīstamākajām vietām pasaulē. Es sēžu automašīnas, kuru stūrē iepriekšējā vakarā vilcienā Taškenta – Termeza iepazīta afgāņu uzņēmēja Amona draugs, aizmugurējā sēdeklī. Mašīna ir vietējiem apstākļiem lepna, man no atmiņas izgaisušas markas sudrabots džips un mēs apstājamies pie pirmā čekpointa. Tas ir pāris kilometru attālumā no robežas un tajā ar automātiem bruņoti uzbeku robežsargi pārbauda gan manus, gan manas ceļa biedrenes Līvas dokumentus. Viņi apjautājas vai gadījumā neesam žurnālisti un saņēmusi noraidošu atbildi laiski atļauj turpināt ceļu. Tiesa, automašīna tālāk par šo vietu doties nedrīkst, un mums atlikušais gabaliņš jāveic speciālā autobusā, par pievārējamo attālumu samaksājot vietējiem apstākļiem neadekvāti augstu, pat kosmisku summu – aptuveni trīs eiro katram.

Robežkontroles punkts ir diezgan moderns, kā jau Uzbekistānā, ir jāaizpilda speciāla veidlapa, kurā jādeklarē visa līdzi esošā skaidrā nauda un jebkura vairāk vai mazāk vērtīgā lieta. Bez mums neviena cita cilvēka, kas vēlētos šķērsot robežu, šeit nav un robežsargi var visu savu uzmanību veltīt pilnībā mums. Turklāt tā kā tiekam arī līdz pēdējai vīlītei pārmeklēti, ar mani runā vīriešu, bet ar Līvu, sieviešu dzimuma robežsargs. Manējais ir visai viltīgs, ļoti laipns, taču ir acīmredzams, ka virkne viņa jautājumu ir pielādēti un speciāli mērķēti, lai kaut kādā veidā mani atmaskotu. Protams, tiek jautāts kāda velna pēc man jābrauc uz Afganistānu un neskaitāmas reizes dažādās formās un kontekstos prasīts vai gadījumā neesmu žurnālists. Tāpat tiek izķidāts mana mobilā tālruņa arhīvs, apskatoties ikvienu tajā esošo fotogrāfiju un noskatoties visus iespējamos video. Īpašu robežsarga interesi izraisa pusotru minūti garais video no Ganas zelta raktuvēm – man pat nākas sniegt īsu ieskatu šajā braucienā un šis ir brīdis, kad šķiet, ka stāsts viņu tiešām interesē un apakšā nav nekādas viltības vai slēptu nodomu mani pieķert melos. “Vai jūsu telefonā gadījumā nav pornogrāfisku attēlu? Uzbekistānā ievest jebkāda veida pornogrāfiju ir aizliegts,” saka robežsargs. Kad esmu atbildējis noliedzoši, viņš mani aicina ieiet nelielā kabinetiņā, kurā esam divi vien un parādīt visu kabatu saturu. Brīdī, kad skrupulozi skaitu naudu, neizlaižu to no rokām un viņa mēģinājumu to paņemt un skaitīt pašam pieklājīgi, taču strikti noraidu. Viņš arī neuzstāj un pārliecinājies, ka viss atbilst noteikumiem, tā kā atslābst un sākam runāt arī par pasaulīgākām lietām. Uzzinu, ka pēdējo mēnešu laikā uz Afganistānu caur šo robežpunktu devušies vien trīs ārzemnieki (pieļauju, ka ar ārzemniekiem viņš saprot visus, kas nenāk no Centrālāzijas) – meitene no Japānas un divi puiši no Polijas (vai otrādi – precīzi vairs nespēju atcerēties, taču, šķiet, detaļas šoreiz nav tik svarīgas).

Ir pagājusi aptuveni stunda kopš brīža, kad iegāju pa robežkontroles punkta ēkas durvīm un nu atkal esmu ārā. Cits robežsargs iespiež pasē zīmogu, kas liecina par to, ka esmu pametis Uzbekistānu un tāpat kājām turpinām ceļu uz priekšu – uz monumentālo Draudzības tiltu, kuru 1982gadā uzcēla Padomju Savienība un, kurš savieno abas valstis (Taleban valdīšanas laikā tas tika slēgts, taču pēc talibu krišanas, atsāka darboties). Tā laikā visai slinka paskata robežsargi mums vēl divas reizes pārbauda dokumentus, bet vēl pēc minūtēm desmit esam jau tilta otrā pusē. Paliels plakāts mūs sveicina ar ierašanos Afganistānā, bet robežkontroles punkts izskatās daudz nolaistāks nekā Uzbekistānas pusē. Vietējie robežsargi sevišķi lielu interesi par mūsu ierašanos neizrāda un tik vien kā formāli pārbauda somu saturu (šī formalitāte patiesībā ir visai loģiska, jo, ja reiz neko savā tiešām nopietnajā pārbaudē neatrada uzbeki, tad diez vai pastāv kaut procentu liela varbūtība, ka mēs tiešām vedam kaut ko neatļautu) un ieraksta pases datus palielā, nobružātā kladē.

Tā mēs ar kājām ienākam Afganistānā, Balkhas provinces robežpilsētā Hairatanā. Turpat mūs nedaudz negaidīti sagaida Amons, kuram pretī atbraucis brāļa dēls un laimīgs gadījums ļauj mums uz valsts ceturto lielāko, bet Ziemeļafganistānas lielāko pilsētu Mazarišarifu doties ērtā džipā, nevis gadījuma taksometrā vai sabiedriskajā transportā. Tas pirmajās stundās Afganistānā, kad vēl īsti līdz galam nekas nav skaidrs par aktuālo situāciju un visu pārējo, šķiet visai daudz.

Sensenā transīzpilsēta Mazarišarifa, jeb vienkārši Mazara kā to sauc vietējie, ir liberālākā un drošākā vieta Afganistānā. Protams, tā joprojām ir pati konservatīvākā vieta, kādā man jebkad dzīvē nācies būt, taču skatoties pēc Afganistānas mērauklām, tas tomēr ir īsts brīvības un brīvdomības bastions. Turklāt tā tas ir bijis teju vienmēr, Taleban laikos pilsēta bija visas valsts opozīcijas centrs un ziemeļi kopā ar Mazaru krita paši pēdējie. Tieši tāpat kā Mazara bija pirmā pilsēta, no kuras pēc ASV īstenotā iebrukuma valstī, tika padzīti talibi. Arī šobrīd Mazara ir visai mierīga un, lai šeit iekultos nepatikšanās, šķiet, ir īpaši jāpacenšas. Vienlaikus, protams, ir jāievēro elementāri spēles noteikumi un pats galvenais no tiem, kuru vajadzētu iekalt galvā, ir šāds –, ja tev kāds saka, ka kaut kur sēž talibi un uz turieni nekādā gadījumā nevajag braukt, tad tas tieši to arī nozīmē. Tur patiešām sēž talibi, uz turieni nekādā gadījumā nevajag braukt un, ja reiz tomēr esi aizbraucis, tad vainot vari tikai un vienīgi pats sevi. Viss pārējais jau vairāk vai mazāk tomēr ir detaļas – ,piemēram, Ramadānā, nevajag diennakts gaišajā laikā ēst vai dzert uz ielas, sievietei obligāti jānosedz mati, vislabāk ar lakatu vai nikabu un, ja tas tiks izdarīts, neviens viņai neko sliktu nedarīs. Skaidrs arī, ka jārēķinās ar ļoti ieinteresētiem acu skatieniem, taču tādi baltos cilvēkus pavada lielākajā daļā pasaules valstu, izņemot Eiropu, ASV un Austrāliju. Šādu sīkumu ir daudz – neuzrunā sievieti, nepieskaries sievietei, neej mošejā, ja neesi musulmanis un tā tālāk un tā tālāk, taču tos īsā laikā var apgūt jau pirms brauciena. Un, ja skatīsies apkārt un, ja vien tev totāli nenoveiksies, viss būs kārtībā.

Tomēr tieši tāpat ir jāatceras, ka tādu vietu kā Mazara Afganistānā nav sevišķi daudz – nepilnas stundas attālumā esošā Balkhas pilsētiņa uz kuru arī aizbraucam, liela daļa Kabulas, ceļš no Mazaras līdz Kabulai un varbūt vēl šis tas. Ar šo – vēl šis tas – saprotot vietas uz kurām personīgi es brauktu tikai uzticama pavadoņa pavadībā, bet nekādā gadījumā ne pats uz savu galvu. Savukārt patvaļīga došanās uz valsts dienvidiem, it sevišķi talibu šūpuli un ideoloģisko centru Kandahāru, jau būtu pielīdzināma nekam citam kā pašnāvībai ar simtprocentīgi garantētu iznākumu.

Lai gan uzturos tikai pierobēžā un dziļāk valstī neiebraucu, Mazara tomēr ir un paliek valsts cetrurtā lielākā pilsēta un vismaz virspusēju priekšstatu par Afganistānu sniedz. Un es tiešām esmu pārsteigts. Es nevarētu teikt, ka biju gaidījis pilnīgu postu un sabrukumu, visdrīzāk jau man vispār nebija skaidru un konkrētu ekspektāciju. Taču kaut kur iekšēji zemapziņā laikam tomēr biju lolojis nelielu ilūziju ieraudzīt kaut ko patiešām jaudīgu. Tomēr realitātē, lai gan neapšaubāmi no citas, pašas augstākās līgas nākusi, Afganistāna izrādījās vien trešās pasaules valsts – parastā. Nabadzība, protams, ir visuresoša, pat ne tikai saredzama un sajūtama, bet arī sataustāma, netīrība sasniegusi teju episku līmeni un visa pilsēta būtībā ir viens liels, nebeidzams tirgus laukums, kurā tā īsti neviens nemaz neko nepērk. Tomēr vienlaikus es neredzēju neko tādu ko nebūtu redzējis jau iepriekš – Āfrikā vai tajā pašā Āzijā. Katrā ziņā nosaukt Afganistānu par kaut kā īpaši atpalikušu vai sagrautu vienkārši nav iespējams un daudzos aspektos tā pat ir daudz civilizētāka kā es vispār jebkad biju uzdrošinājies domāt. Un droši vien, ka par simbolu šiem maniem maldien var kalpot pašā Mazaras centrā esošais 3D kinoteātris, kurā gan visai saprotamu iemeslu dēļ nedemostrē jaunākos Holivudas grāvējus, taču šo to tomēr rāda. Salīdzinājumam – Latvijas ceturtajā lielākajā pilsētā Jelgavā nekāda 3D kinoteātra nav un droši vien tik drīz arī nebūs. Tieši tāpat arī veikalos iespējams iegādāties faktiski visu to pašu ko pie mums, ar vienīgo atšķirību, ka preces ražotājs biežāk būs kāda Āzijas valsts, piemēram, Apvienotie Arābu Emirāti, un Latvijā konkrētais brends nekad nebūs redzēts.

Uz ielām, protams, situācija ir daudz atšķirīgāka, bet tas arī ir visai loģiski. Šī ir, iespējams, visislāmiskākā valsts pasaulē un līdz ar to būtu neprātīgi gaidīt no tās iemītniekiem pārlieku rietumnieciskumu (vienlaikus, neskatoties uz neapšaubāmo konservatīvismu pie Afganistānas tūristu vīzas tiekam vispār bez nekādām problēmām, ko galīgi nevar teikt par daudz atvērtākām valstīm). Deviņdesmit deviņi procenti sieviešu staigā burkās, taču tā kā mana viesnīca atrodas tieši blakus vietējās universitātes medicīnas fakultātei redzu arī pietiekami daudz simpātisku, jaunu meiteņu, kuras ir apģērbušās tā, kā jaunietes varētu ģērbties arī Latvijā. Ar vienīgo atšķirību, ka visām ir nosegti mati (savukārt par puišiem vispār nerunāsim – var redzēt patiešām krāšņus eksemplārus, pat tādus, kuri īsteni būtu hipstera vārda cienīgi). Vēlāk noskaidroju, ka līdz kāzām meitenes var ģērbties visai brīvi (protams, pēc vietējiem standartiem) un tikai iekļūstot precētas sievas kārtā, par ikdienas apģērbu kļūst burka. Turklāt visbiežāk burku, pretēji histērisko rietumu pseido femistu izkropļotajam skatījumam uz pasauli un lietu kārtību tajā, nevis uzspiež vīrietis vai sabiedrība, bet izvēlas sieviete pati. Ciemojoties pie Amona mājās satiekam tikai viņa meitu un brāli, savukārt sievu neredzam. Tomēr man nav nekāda iemesla neticēt viņa stāstiem par to, ka mājās un ģimenes pasākumos afgāņu sievietes izskatās tāpat kā jebkura cita parasta sieviete jebkurā citā valstī – to pierāda arī viņa rādītie foto, kuros ikdienā burkā tērptā sieviete, smaidīga pozē ģērbusies mini svārkos. „Mēs atšķirībā no jums, rietumniekiem, cienām sievietes. Ja viņas grib, viņas, protams, var strādāt. Taču tas ir pazemojoši, ja sievietei jāstrādā, tas nozīmē, ka viņas vīrietis nevar viņu uzturēt. Normāli ir, ja sieviete var justies kā karaliene, staigāt apkārt ar draudzenēm un tērēt naudu, ko vīrs nopelnījis. Viņas vienīgais pienākums ir rūpēties par māju un ēdienu, kā arī audzināt bērnus, visu pārējo laiku viņa izklaidējas un tērē vīra nopelnīto naudu. Es tiešām nesaprotu kā jūs varat likt savām sievietēm strādāt. Vīrietim ir jāspēj vienam pašam uzturēt ģimeni, jāmeklē iespējas, jācīnās, jāstrādā. Piemēram, man ir divas ģimenes, divas sievas, kopā pieci bērni un neviens nesūdzas par trūkumu, visi ir izskoloti, meitiņa, kuru jūs tagad redzat, vispār ir teicamniece, desmit gadu vecumā jau runā angļu valodā,” stāsta Amons. Abas viņa sievas ir redzējušās un zina viena par otru, sākumā pirmā, tā kas dzīvo Mazarā, protams, bijusi neapmierināta un trakojusi, taču šobrīd situāciju un Uzbekistānas galvaspilsētas Taškentas likteņa māsu pieņējusi. Daudzsievība Afganistānā ir meinstrīms un tā, šķiet, ir viena no tām pašām fundamentālākajām lietām, kas pašos pamatos arī šķir abas civilizācijas – kristietībā un islāmā balstītās kultūras, kuras it kā turpat vien blakus ir, taču nekad tā arī nesatiekas.

Amona meita nes vienu ēdienu pēc otra, mēs runājam par gan par niekiem, gan pasauli kā tādu un ieskatīšanās īsta afgāņa ikdienas dzīvē pārspēj visas cerības ko esmu licis uz šo braucienu. Protams, Amons nav ierindas afgānis, viņš ir acīmredzami ļoti, ļoti turīgs uzņēmējs (pēc paša vārdiem nodarbojas ar loģistiku, taču tik pat labi šis bizness var būt jebkāds, arī ar kriminālu pieskaņu), viņa tēvs savulaik bijis Mazaras mērs un visa iela uz kuras atrodas viņa māja, pieder ģimenei. Tāpat māja ir diezgan advancēta, ar plazmas televizoru un citām ekstrām, kuras parasts vietējais, visticamāk, nekad dzīvē nav redzējis. Vienlaikus Amons ir pavisam īsts vietējais un tas, ka acīmredzami bagātāks par vairumu, tomēr ir un paliek tikai mazsvarīgas detaļas. Un tieši Amona turīgums un statuss sabiedrībā kalpo par absolūtu mūsu drošības garantu –, jo skatoties pēc viņa standartiem, mūs aplaupīt ir pilnīgi bezjēdzīgi, savukārt jau daudz ticamākā mūsu pašu (vai vismaz Līvas) nolaupīšana, jau apdraudētu pašu Amonu. Jo ir diezgan skaidrs, ka pazudušus rietumniekus kāds meklēs, mēs esam kopā piefiksēti uz robežas un jebkurā gadījumā tas nozīmētu pilnīgu viņa līdzšinējās dzīves sabrukumu, kas viņa acīs noteikti nav mūsu necilo personību vērts. Turklāt esmu vairāk nekā pārliecināts, ka Amonam nevienu brīdi pat prātā neienāk, nodarīt mums kaut ko ļaunu un visa viņa viesmīlība tik tiešām ir tikai un vienīgi viesmīlība. Un, visdrīzāk, arī privātas ziņkāres par svešo un citādo apmierināšana.

Tiek izteikts piedāvājums doties uz kalniem, uz ģimenes atpūtas māju, kur būšot pieejams arī vīns (alkohola lietošana Afganistānā ir krimināli sodāma), tomēr no tā pieklājīgi atsakāmies. Amons daudz stāsta par Afganistānu, tās vēsturi un tautu, kuru līdz galam tā arī nevienam nekad nav izdevies pakļaut. Kādā brīdī viņš atzīst, ka mūs pie sevis uzaicinājis arī tādēļ, ka vēlējies, lai redzam savādāku Afganistānu nekā tā tiek rādīta televīzijas ekrānos. „Jūs aizbrauksiet uz savām mājām un stāstīsiet cilvēkiem, ka te nav gluži tā, kā visi domā. Protams, ir jāzina uz kurieni braukt, bet uz Mazaru var doties pilnīgi droši un darīt visu ko gribas. Piemēram, ja Ramadānā dienas laikā ēdīsi vai dzersi uz ielas, neviens tev neko nedarīs. Taču ierodoties šeit, tu redzēsi, ka neviens cits neko tādu nedara, un arī pats vairs negribēsi. Jo gribēsi respektēt Afganistānas paražas un tradīcijas, tev tas liksies svarīgi,” saka Amons.

Pa ielu aiziet pārītis un kuru es neuzkrītoši atskatos – gadus divdesmit piecus vecs vīrietis tradicionālā musulmaņa apģērbā un burkā tērpta sieviete. Pats pat sevi tas nebūtu nekas pārsteidzošs, arī Afganistānā cilvēki iepazīstas, kļūst par pārīšiem, apprecas un rada bērnus. Taču šis pārītis ir īpašs, jo pa ielu iet sadevies rokās. Tas šai pasaules malai tiešām ir kaut kas neierasts, es pat teiktu ultraliberāls, dumpiniecisks un brīvdomīgs. Katrā ziņā neko tādu nevienā citā brīdī nemanu, tomēr vienlaikus – neviens cits, izņemot mani, pārītim nekādu īpašo uzmanību nepievērš. Diezgan savdabīgu situāciju piedzīvojam arī brīdī, kad vēlē vakarā, jau pēc saules rieta, dodamies uz nelielu restorāniņu paēst – mums tiek ierādītas vietas pagrabstāvā, jo augšā sēž un vakariņo tikai vīrieši. Un arī lejā viss nav tik vienkārši kā varētu likties – tā pēc visa spriežot ir tāda kā ģimenēm paredzēta vieta, jo katru ēdamvietu norobežo aizkariņi, lai pārējie neredzētu kā sieviete ēd. Arī apkalpošanas laikā laipnais afgāņu restorāna īpašnieks vai darbinieks, konsekventi runā tikai ar mani un uz Līvas pusi pat nepaskatās. Un tā šeit ir ikdiena, jo vīrietim uzrunāt svešu sievieti skaitās ļoti, ļoti nepieklājīgi un šī iemesla dēļ to arī neviens nedara. Tomēr turpmākais jau ir tieši tāds pats kā jebkurā citā ēstuvē, jebkurā citā pasaules malā, – resketīvi, neviens mums nekādu uzmanību vairs nepievērš un, šķiet, vienīgā patiešām īstā atšķirība ir tā, ka šis, iespējams, ir labākais ēdiens kādu man savā dzīvē ir nācies baudīt (cik novēroju, visur visus ēdienu patiešām taisa uz vietas, turklāt katli tiek karsēti izmantojot īstu koka malku vai žagarus). Turklāt, lai gan esmu absolūti rēķinājies ar to, ka mūs pamatīgi apšmauks un par vakariņām kā ārzemnieki maksāsim vietējiem apstākļiem astronomisku summu, tā nenotiek. Rēķins ir absolūti adekvāts un, domāju, apmēram tik pat par to maksā arī vietējie. Arī mainot naudu pie veikala pārdevēja (nevienu oficiālu punktu tā arī neredzēju, taču to var izdarīt ikvienā veikalā), sākumā rēķinos, ka piedāvātais kurss būs zemāks par oficiālo. Taču tā nenotiek, kurss ir līdz pēdējam centam precīzs internetā atrodamajam tās dienas Afganistānas afgāna kursam pret ASV dolāru un šī ir tā lieta, kas raksturīga visai valstij kopumā – varbūt vairums afgāņu sliktāka kāršu dalījuma gadījumā būtu gatavi nevilcinoties nogalināt jebkuru neticīgo, bet krāpties uz sīkumiem viņi īsti nekrāpjas.

„Manuprāt, mūsu izredzes ir ļoti daudzsološas, un ar mūsu rīcībā esošajiem līdzekķiem nevajadzētu rasties nekādām grūtībām valsts pārvaldes nodrošināšanai. Šie ļaudis ir ideāli pavalstnieki un tā pret viņiem vajadzētu arī izturēties. Pietiek ielikt stūrī vienu nerātnu zēnu, lai iebiedētu pārējos.” Tā 1841.gada 20.augustā vēstulē savai vadībai rakstīja Viljams Hajs Maknagtons – britu uz Afganistānu nosūtītais vietvaldis, kurš bija spēlējis izšķirošu lomu Pirmajā Britu – Afgāņu karā. Vēlāk vēsturniekiem par šo Magnagtona vēstuli nāksies teikt šādus vārdus – „Magnagtons bija apņēmies panākt, lai visi viņa pūliņi Afganistānā rezultētos ar mieru un kārtību, pat ja vienīgais instruments tā īstenošanā būtu viņa paša gribasspēks. Paies mazliet vairāk nekā četri mēneši un viņa līķis bez galvas un bez ekstremtiātēm karāsies uz āķa pie ieejas Kabulas bazārā.” Šis citāts joprojām diezgan precīzi atspoguļo Afganistānas būtību un esenci. Cilvēki var būt gan ļoti, ļoti draudzīgi, gan ļoti, ļoti nedraudzīgi, tomēr sava goda apdraudējuma gadījumā rīkosies ātri un izlēmīgi. Droši vien, tieši šī iemesla dēļ nevienam un nekad tā arī nav izdevies afgāņus līdz galam pakļaut un arī pašliek – vairāk nekā desmit gadus pēc ASV iebrukuma un okupācijas karaspēka (kura sastāvā karo arī latviešu puiši un meitenes) ievešanas, nekas tā ļoti būtiski nav mainījies. Kabulu un lielos ceļus varbūt arī daļēji konkrolē sabiedrotajiem lojāli spēki, taču dienvidos pārsvarā valda vietvalži un tajos valdošie tikumi ir tieši atkarīgi no viņu uzskatiem par dzīvi, bet lielākā daļa dienvidu joprojām pa lielam ir talibu un viņu lojālistu kontrolē. Un domājams līdzīgu ceļu Afganistāna ies vēl ilgi un pa lielam tur valdošās paražas un dzīves stils, nemainīsies vēl gadsimtiem ilgi.