Ar JAWU uz Gruziju.

Andris Bardziņš 02.12.2014 26 min lasīšanai 64 foto

Kad Ziemassvētku dāvanas izsaiņotas, saldumi apēsti un veiksmīgi sagaidīts Jaunais gads, laiks padomāt, kur gan varētu doties vasaras atvaļinājumā. Vienkāršākais – izvēlēties galapunktu, iegādāties ceļojumu kādā no pakalpojumu piedāvājošajām firmām un – aidā! Var arī izstrādāt maršrutu, sēsties savā auto un uz priekšu. Bet… jawakluba čaļi tā nedara! Viņi sēžas uz vismaz 25 gadus veca JAWA moča – un piedzīvojums var sākties.

Pirms vairākiem gadiem pavīdēja ideja: a varbūt aizšaujam līdz Gruzijai? Tas gan likās nereāli, bet tieši tāpēc šogad nolēmām, ka ir vērts pamēģināt. Sākotnējā doma – doties cauri Ukrainai uz Kerčas pussalu, tad ar prāmi pāri jūras šaurumam, bet, sākoties nekārtībām Ukrainā, šis maršruta variants tiek atmests un nosprausts jauns: Latvija -

Maskava - Voroņeža - Rostova pie Donas - Kislavodska - Vladikaukāzs - Stepantsminda (Kazbegi) - Tbilisi - Boržomi - Batumi.

Nokārtojam vīzas, apdrošināšanu un sākam gaidīt izbraukšanas brīdi. Te rodas neparedzēts sarežģījums. Gruzijas pusē pie robežpārejas punkta, kas ir vienīgā vieta, caur kuru pa sauszemi iespējams nokļūt Gruzijā no Krievijas puses, milzīgs zemes nogruvums aprok ceļu, paraujot sev līdzi arī vairākas fūres. Ir bojāgājušie.

Robežpārejas punkts slēgts. Gruzīni strādā pie ceļa atjaunošanas, bet mūsu izredzes sarūk. Tomēr nedēļu pirms noliktā izbraukšanas datuma kalns ir norakts, robežpārejas vieta atjaunota.

Mums arī tehnika sagatavota, līdzņemšanai sagatavotas rezerves daļas, šādi tādi suvenīri, teltis, guļammaisi, degvielas rezerve, eļļas, vārdu sakot, nabaga motocikls nokrauts tā, ka grūti pat noturēt.

Kaukāza iekarotāji:

Elīna, motocikls JAWA 638, 1985.gada ražojums;

Kārlis, motocikls JAWA 638, 1990.gada ražojums;

Andris, motocikls JAWA 634, 1983.gada ražojums;

KārlisV, motocikls JAWA 354, 1961.gada ražojums.

1.diena, 2014.gada 9.jūlijs.

Šodien tāda iesildīšanās. Tā kā esam no dažādām Latvijas vietām, sarunājam tikties Viļānos, lai dotos līdz Nirzai, kas ir maksimāli tuvu Latvijas-Krievijas robežpārejas punktam Terehovā.

Sagaidu kolēģus Viļānos. Šiem jau gadījušies pirmie piedzīvojumi. Elīnas mocim nosēdies akumulators, pēc tam startējot izpūtējā detonējis uzkrājies degmaisījums, izpūšot klusinātāju. Tas kaut kā iestellēts vietā, grab, bet turas. Pirms deviņiem vakarā esam Nirzas viesu namā.

Nobraukti 156 kilometri.

2.diena, 2014.gada 10.jūlijs.

Ceļamies agri. Šodien lieli plāni. Jātiek pāri robežai un jāaizbrauc līdz Maskavai, kur mūs gaida Maskavas Jawakluba pārstāvis, pie kura paliksim pa nakti.

Robežpunktā rinda. Braucam visiem garām, bet vietējie „nodokļu nemaksātāji-degvielas pārvadātāji” saceļ traci. Saprotam, ka tā var arī atrauties. Zvans draugam, un mums tiek dota zaļā gaisma. Sitam pa federi, atstājot „pelēkā biznesa” pārstāvjus dūmu mutulī, un esam pie Latvijas puses kontrolposteņa. Dokumentu pārbaude. Izrādās, neesmu paņēmis līdzi tehniskās apskates talonu – vot, zābaks. Par laimi, robežsargs pārbauda tā esamību CSDD mājas lapā un atļauj ceļu turpināt. Pārsimts metri, un esam jau Krievijas puses kontrolpostenī. Jāaizpilda muitas deklarācija. Tranzīta vīza mums izsniegta piecām dienām. Šajā periodā jāpaspēj šķērsot Krievija. Ar deklarācijām kaut kā tiekam galā un, lūk, jau esam uz Rīgas-Maskavas šosejas. Pārsteidzoši kvalitatīvs ceļa segums! Braucam. Stājamies tik, lai paēstu vai ielietu degvielu. Degvielas cena, kas ir uz pusi zemāka kā pie mums, priecē.

Jo tuvāk Maskavai, jo laiks draņķīgāks. Līst. Pirms Maskavas mūs sagaida krievu Jawakluba pārstāvis Antons, lai pavadītu līdz nakšņošanas vietai. Viņš piekodina, lai mēs ne par ko nebrīnoties un tikai sekojot viņam. Tas tik bija brauciens! Šķērsām pāri piecām joslām, pa joslu, kura nemaz nav josla, starp mašīnām, ap mašīnām. Tikām galā apmēram pusstundā. Paši saviem spēkiem šo posmu būtu veikuši labi ja pāris stundās. Antons nodod mūs cita Jawakluba biedra Ivana pārziņā, noliekam močus viņa pazemes garāžā un pēc minūtēm 20 esam viņa dzīvoklī. Mums tiek ierādīta istaba ar divguļamo gultu. Kārlis ar Elīnu iekārtojas gultā, mēs ar KārliV saklājam guļvietas turpat uz grīdas. Ivana muterīte sagatavojusi vakariņas, paēdam, papļāpājam un liekamies uz auss.

Nobraukti 630 kilometri.

3.diena, 2014.gada 11.jūlijs.

Ataust pelēcīgs rīts. Ir auksts – tikai kādi +11 grādi, līst. Brokastis, savācam mantas, sapakojam močus, atvadāmies no Ivana un dodamies ceļā.

Mums jātiek uz Rostovas šosejas, kas, par laimi, nav sarežģīti. Tālāk tikai taisni. Paliek siltāks. Ceļš ļoti kvalitatīvs. Svaigs asfalts, pa divām joslām katrā virzienā. Nav mūsu mērķis kaut ko apmeklēt Krievzemē, tāpēc tikai braucam. Nu jau ir karsts un mēs labi ieskrējušies. Te pēkšņi atskan metāliska skaņa un man noklemmē dzinējs. Apstājos. Par laimi, nekas nav bojāts un pēc atpūtas brīža var turpināt ceļu. Kad sāk krēslot, meklējam hoteli. Pirmais atrastais nekādu uzticību neiedveš, tāpēc dodamies uz nākamo, kas pāris kilometrus tālāk. Tur ir arī apsargājama stāvvieta, kur noparkojam močus. Hotelī apmetušies pārsvarā tālbraucēji, un lielākā daļa krietnā pālī. Viens „varonis” izsaka viedokli, ka Staļinam latviešus visus vajadzēja apšaut. Diskusijās neielaižamies, bet zūdam savos numuriņos. Vakariņas, un gulēt.

Nobraukti 605 kilometri.

4.diena, 2014.gada 12.jūlijs.

Turpinām garlaicīgo ceļu. Paliek tikai karstāks.

Pabraucam garām krustojumam, kur kilometru norāde vēstī, ka līdz Doņeckai 28km. Pa šoseju pretī virzās krievu kara tehnikas kolonna. Skaidrs, ka tiek piegādāti papildspēki Ukrainas separātistiem. Skumji un nedroši. Pabraucam garām Rostovai pie Donas un nogriežamies uz Kaukāza šosejas. Ceļa kvalitāte kļūst sliktāka.

Sāk krēslot, bet nav ne miņas no hoteļiem. Griežam nost no maģistrāles un dodamie tuvākās pilsētas – Tihoreckas virzienā. Iebraucam Tihoreckā jau naktī. Kur viesnīca, kas to lai zina! Redzot mūs apmulsušus stāvam ielas malā, piestāj vietējais un piedāvājas mūs ar auto pavadīt līdz viesnīcai. Super! Pēc 15 minūtēm jau iečekojamies, noliekam močus stāvvietā un ejam uz veikalu nopirkt kaut ko ēdamu un kādu alu. Pa ielām savos braucamajos pārvietojas vietējie jaunieši. Laikam labais tonis pieprasa, – lai vai kāds lūznis ir braucamais, stereosistēmai jābūt labai, logiem jābūt atvērtiem, mūzikai jāskan uz pilnu jaudu. Iela un tuvākā apkārtne burtiski dārd.

Ar labu nakti!

Nobraukti 630 kilometri.

5.diena, 2014.gada 13.jūlijs.

Pametam viesmīlīgo Tihorecku un atgriežamies uz trases. Kad degviela pie beigām, griežam tankā. Pēc tam sākas problēmas. Mans mocis rauj uz klemmi, pārējie arī karst un lāga neiet. Skaidrs, ka esam ielējuši benzīnam līdzīgu šķidrumu. Tā mācība, lai turpmāk pildītos tikai zināmos benzīntankos (Lukoil, Gazprom).

Turpinot ceļu, vienā brīdī liekas, ka dzinējā sāk kaut kas čīkstēt un šalkt. Stājos malā, noslāpēju motoru, bet skaņa tikai pastiprinās. Tā nāk no milzīgajiem kukurūzas laukiem abpus ceļam. Ejam skatīties, kas tur ir. Tūkstošiem cikāžu apsēdušas kukurūzu!

Sākas milzīgais Kubaņas apkārtnes līdzenums. Abpus šosejai labības lauki bez gala un malas. Pūš tāds pretvējš, ka ar pūlēm apdzenam skūteristus. Un tā simtiem kilometru… Tuvojas apgabals, ko sauc par Minvodiem. Tuvojoties Kaukāzam, mainās arī tualešu kultūra. Pazūd sēdpodi, bet to vietā parādās vecie labie caurumi grīdā. Ar ko tas skaidrojams, nezinu.

Novopavlovskas tuvumā mūs apdzen vietējie baikeri. Šie sajūsmā plātās un rāda uz augšu paceltus īkšķus. Kad viņus jau esam aizmirsuši, pirms Žeļeznovodskas, policijas kontrolpunkta tuvumā, mūs sagaida vesels bars baikeru un aicina apstāties. Iepriekš gan ir dzirdēts par Krievijas bandītiskajiem baikeru grupējumiem, bet, tā kā ar Jawām tāpat nekur neaizbēgsim, piestājam. Skarbi, bet normāli veči. Papļāpājam par Jawām un citu tehniku, iedāvinām šiem mūsu kluba suvenīrus un dodamies tālāk.

Vakarpusē ieripojam Kislovodskā. Atrodam viesnīcu „Krima”, iečekojamies, slēgtajā pagalmā novietojam močus. Tā kā vēl nav nakts, uzdāvinām sev vietējās kafejnīcas apmeklējumu. Esam vienīgie apmeklētāji. Ēdiens labs, cenas, mūsuprāt, arī.

Nobraukti 385 kilometri.

6.diena, 2014.gada 14.jūlijs.

No rīta pārcilājot līdzpaņemtos suvenīrus, secinu, ka šprotu bundža laiž garām eļļu. Rūpīgi noslauku un uzdāvinu laipnajai viesnīcas recepcijas darbiniecei. Šī priecīga, es arī.

Dodamies Elbrusa virzienā. KārlisV internetā pirms tam atradis info, ka tajā virzienā uzbūvēts svaigs asfalta seguma ceļš. Vietējie par to nav dzirdējuši, bet mēs atrodam. Super! Pirms tam gan jāpārvar pāris kilometri švaka zemes ceļa, kur Elīna pamanās novilkt uz acīm. Sasista kāja. No nopietnākām traumām glābj moto aizsargloki.

Par Elīnu ir atsevišķs stāsts. Lai nebūtu jāsēž aiz Kārļa muguras, 2 mēnešus pirms brauciena viņa noliek tiesības un ir gatava pati sēsties pie stūres. Visu cieņu! Meistarības, protams, pietrūkst, bet tāds ir viņas lēmums, un mēs to respektējam.

Pa glauno kalnu ceļu absolūtā vientulībā šķērsojam Kabardijas-Balkārijas robežu. Neviens foto nespēj attēlot skaistos dabas skatus, kas slīd mums garām. Kādus 10km pirms Elbrusa labais ceļš beidzas. Laikam pietrūcis naudas tālākajai būvei. Nolemjam tālāk nebraukt, jo tad mēs nepaspējam tikt vakarā uz Krievijas-Gruzijas robežas, bet vīzas derīgas tikai līdz pusnaktij. Griežam rinķī un braucam atpakaļ. Tā kā pulkstenis jau divi pēc pusdienas, sāk gribēties ēst. Piestājam laukumā, kur novietota ceļu būves tehnika, turpat arī gaumīga nojumīte, atstatus dēļu būdiņa, kur apmesties ceļa būvētājiem. Uzvāram kafiju, roltonus, sagriežam sviestmaizes. Klusums, fonā Elbruss – super pusdienas.

Kamēr mēs pusdienojam, ieradušies ceļu būvnieki, ar „Volgu” piebrauc policists, „ierubī” mūziku uz pilnu klapi, un visi draudzīgi sāk dropēt. Tāda šeit ir izpratne par darbu. Aprunājamies ar viņu, laikam, brigadieri. Viņam te piederot visi apkārtējie kalni un pļavas, esot draugs brūnais lācis, ar kuru kopā ēdot zemenes tuvējā pļavā, būvēšot šeit viesnīcu, un tā tālāk un tā joprojām. Aizmuldējās ne pa jokam. Vispār jau puisis foršs. Aicina mūs uz savu būdiņu kaut kur netālajā pļavā, viņam esot n-to aitu bars – būšot šašliks, šņabja arī esot gana, bet pats tik blenž uz Elīnu. Atrunājamies, ka mums vīzas beidzas, vārdu sakot, ”cigeļ, cigeļ ai ļuļū, mihail svetlov uūū”. Draudzīgi atvadāmies un „tinam makšķeres”. Kā piemiņa no sastaptā drauga mums tiek iedāvināta 1985.gada foto grāmata par Elbrusu. Kur viņš to izraka un kāpēc tāda grāmata atradās viņa būdelē, paliek noslēpums.

Labais ceļš beidzas, sākas izdauzīts zemes ceļš. Piedevām vēl ienirstam mākonī. Redzamība tuvu nullei. Veiksmīgi nokļūstam ielejā uz asfaltēta ceļa, kas kvalitātes ziņā neatpaliek no bēdīgi slavenās Vecpiebalgas šosejas. Necili ciematiņi viens aiz otra. Veikaliņi, kur, spriežot pēc uzrakstiem, tirgo tikai cementu un kviešu klijas. Tas te ir topā. Kādā ciematā gandrīz pie katras mājas stāv GAZ-53 ar mucu – laikam asenizatoru ciems. Vienu tādu lūzni arī apdzenam. Puisis laikam par šādu rīcību no mūsu puses dikti sabēdājās un viņā pamodās Šūmahers. Mašīna pa gaisu, muca pa gaisu, kaut kādas sūdainas šļūtenes pa gaisu, un šis ir mums garām! Jā, izturīgus dzelžus kādreiz ražoja. Vienā miestā piestājam, kur nopērku arbūzu vakariņām.

Drīz vien esam uz Ziemeļosetijas autonomā apgabala robežas. Robeža reāla. Postenī bruņoti vīri. Tiekam apturēti. Viens man tuvojas. Pēc sejas redzams, ka puisim diezin vai ir augstāka izglītība par četrām klasēm, bet tas viņa svarīgumu nemazina, tieši pretēji. Apiet ap moci, nopēta no galvas līdz kājām un uzdod stulbāko jautājumu, ko man nācies dzirdēt: „Vai Jums dokumenti kārtībā?” Apstiprinu. Vēlreiz visu nopēta un vēlreiz uzdod šo pašu jautājumu. Vēlreiz apstiprinu. Tad mums tiek dota atļauja turpināt ceļu. Braucam tālāk. Gar ceļa malām milzīgi gurķu un tomātu lauki. Pašlaik tiek vākta gurķu raža. Tie vienkārši tiek mesti smagās automašīnas kravas kastē. Tuvojamies Vladikaukāzam. Šosejai četras joslas katrā virzienā, bet satiksmes intensitāte nekāda. Pilsētas benzīntankā uzpildāmies un pēc pārdesmit kilometriem esam uz robežas. Mums neveicas, jo kontrolpunktā esot uzkārusies datorsistēma, tāpēc visi formulāri tiek pildīti ar roku. Nīkstam rindā. Sajūta, ka visi tumsnējie Gruzijā tiktgribētāji ir radinieki, jo viens otru pazīst un spraucas mums garām. Beidzot kāda robežpunkta darbiniece par mums apžēlojas un burtiski aiz rokas ievelk savā kabinetā un noformē dokumentus. Paldies viņai par to! Tiekam aiz barjeras, kaut kur priekšā ir gruzīnu kontrolpostenis, bet mums ceļu aizšķērsojušas vieglās mašīnas un fūres tā, ka pat ar moci garām tikt nevar. Pēkšņi tumsā sākas rosība, mašīnas gandrīz uz rokām tiek nonestas no ceļa, fūres pabīdās, mēs fiksi tiekam tālāk. Iebraucam gruzīnu kontrolpunktā un uzzinām interesantus jaunumus. Robežu esot šķērsojuši četri Dagestānas policijas motociklisti. Saprotam, ka tie esam mēs. Kļūst skaidrs, kāpēc mums tik operatīvi tika izbrīvēts ceļš. Redz, kā mums palīdzēja vienādās gaismu atstarojošās vestes!

Gruzīnu robežsargs iespiež pasē zīmogu, un mēs pilnīgā tumsā, apkārt neko neredzot, iebraucam Gruzijā. Kādi 16 kilometri, un esam Stepantsmindā. Pilsētas laukumā pirmais sastaptais taksists piedāvā naktsmājas. Mēs ar prieku piedāvājumu pieņemam un pēc minūtēm piecām jau esam mums piešķirtajā istabiņā. Saimnieks piedāvā pudeli vīna, pudeli čačas (vietējais mājas ražojuma vīnogu degvīns). Ņemam visu. Uzkožam iepriekšiegādāto arbūzu. Diena ir bijusi gara, piedzīvojumiem bagāta. Kalnu gaiss, arī ugunsdzira mūs ļoti ātri padara gurdenus. Aizmiegam.

Nobraukti 400 kilometri.

7.diena, 2014.gada 15.jūlijs.

Pamostos. Jau gaišs. Beidzot var apskatīt apkārtni. Izeju uz lieveņa. Tieši pretī saules staros, mākoņu ieskauts, rotājas Kazbeks. Tā virsotne atrodas 5047 m.v.j.l. Iespaidīgi. Ja ticēt sengrieķu leģendām, tieši tur bijis piekalts nepaklausīgais Prometejs.

Pa kreisi no tā, kalna virsotnē, mūsu šodienas pirmais apskates objekts 2170 metru augstumā – Gergeti Svētās Trīsvienības baznīca, kas celta XIV gadsimtā. Kara laikā ar persiešiem šeit esot slēpti sv.Nino baznīcas dārgumi. Dodamies iekarot šo virsotni. Jau pirmie pārsimts metri pierāda, ka Elīnai tas nebūs pa spēkam – reāls bezceļš. Atstājam viņas moci kādas mājas pagalmā. Saimnieks par nelielu, bet taisnīgu samaksu apņemas ar „Ņivu” nogādāt viņu līdz objektam. Arī mums tiek ieteikts nebraukt ar motocikliem, jo tas neesot iespējams. Mēs gan tik viegli netaisāmies padoties un minam uz priekšu. Ceļš briesmīgs! Nokrautie motocikli gandrīz ceturto daļu ceļa veic tikai uz pakaļējā rata – tik stāvs vietām ir kāpums. Nosvīduši slapji no piepūles, par izbrīnu pārējiem ekskursantiem, pieripinām pie baznīcas. Lai tikai kāds man pamēģina teikt, ka es nemāku braukt! – tādi ir KārļaV pirmie vārdi pēc apstāšanās.

Aplūkojam baznīciņu, papriecājamies par superīgajiem dabas skatiem un dodamies lejup. Pusdienas ieturam ceļmalas kafejnīcā. Hinkaļi, hačapuri, šašliki – viss ir ļoti garšīgs. Fonā skan Paula dziesma Pugačovas izpildījumā par miljons sārtām rozēm, kas ir patiess stāsts par gruzīnu mākslinieku Pirosmani, kurš iemīlējās, pārdeva visus savus īpašumus un par iegūto naudu nopirka un uzdāvināja milzum daudz rožu savai izredzētajai. Diemžēl viņš tika atraidīts. Skumjš stāsts.

Esam krietni papusdienojuši un pa tā saucamo Gruzijas kara ceļu dodamies tālāk. Mūsu šodienas galamērķis – Shatili ciemats kaut kur dziļi kalnos Argunas aizā netālu no Čečenijas. Piestājam pie minerālūdens avota ceļmalā.

Turpat tantuki tirgo zeķes, cimdus, riekstus, čurčelas un sazin ko vēl. Nopērkam čurčelu – uz diega savērti rieksti, pēc tam mērcēti vīnogu sīrupā, tad žāvēti. Sanāk tā kā saldenas gumijas riekstu desiņa. Vietējie smejoties to dēvē par gruzīnu „snikeru”. Garšīgi. Galvenais nenorīt ar visu diegu. Gāzējam tālāk. Gudauri – kādreiz slavens kalnu slēpošanas kūrorts – mums paslīd garām. Pamestības sajūta. Dažas darbojošās viesnīcas. Pārējās pamestas vai izliktas pārdošanā. Acīmredzot bizness nerullē. Priecē, ka ceļš gan ir uzbūvēts vai vietām pašlaik tiek būvēts jauns. Tad jau ir cerība, ka dzīvība šeit atgriezīsies. Esam ielejā. Piestājam pie Ananuri cietokšņa atpūtināt pēcpuses. Tas atrodas Zhinvali mākslīgās ūdenskrātuves krastā. Ūdens skaisti debeszilā krāsā. No šīs ūdenskrātuves ar dzeramo ūdeni tiekot apgādāta visa Tbilisi pilsēta.

Atrodam vajadzīgo krustojumu ar vienīgo ceļu, kurš ved uz Shatili. Pirmie metri, pirmās bedres, un Elīnas mocis nosprāgst. Iznīcis relejs, kas nu nekādi nav saistīts ar braukšanu pa bedrēm. Kamēr Kārlis savieno vajadzīgos vadus, mēs ar KārliV priecājamies par apkārt brīvi klīstošajām cūkām.

Saule sliecas uz vakariem, bet mums vēl priekšā labs gabals ko veikt. Ceļš šajā gadsimtā greideri nav redzējis – bedre pie bedres. Tā kādā līkumā, sasodīts, manam mocim tukša pakaļējā riepa. Kopīgiem spēkiem izņemam ratu. Savādi, nekurienes vidū riepā iedūrusies 10 centimetrus gara pilnīgi jauna skrūve. Trīs mērkaķu ātrumā paķeru rezerves kameru, uzmontēju, pumpēju. Nepumpējas. Rezerves kamera caura! Nolāpīts ar vienu aci! Mājā vajadzēja tak pārbaudīt, bet es, losis, to neizdarīju. Kļūst skaidrs, ka tepat arī būs jānakšņo. Kamēr kolēģi meklē telšu vietu upes krastā, es utojos ar to velna kameru. Teltis uzceltas, ritenis iestellēts vietā. Jau tumsā uzvārām kafiju, kaut ko iekožam un liekamies gulēt.

Nobraukti 165 kilometri.

8.diena, 2014.gada 16.jūlijs.

Pamostos pirmais. Šodien īpaša diena – mana dzimšanas diena. Kādu brīdi pavārtos pa telti, apcerēdams – 48, tas ir daudz, vai ne tik daudz, un cik varētu būt palicis līdz finišam. Nospļaujos par savām smirdīgajām domām. Galu galā, cilvēks ir tik vecs, cik viņš jūtas, bet es jūtos labi. Izlienu no telts. Tepat straujā kalnu upe. Jāiet noskalot seja. Akmeņi gan izskatās slideni. Ar vienu kāju pataustu: tiešām slideni un ar skaļu plunkšķi slaidi iestiepjos ūdenī. Nu esmu gana labi noskalojies.

Pabrokastojam, savācam teltis, nu tik brauksim, a man riepa tukša!!! Bļāviens! Esmu aizmirsis pievilkt ventili. Pārējie klusē. Labi, ka neprotu lasīt domas, bet viņiem taisnība. Piepumpēju ratu. Beidzot varam kustēt. Labais sliktais ceļš beidzas, paliek tikai sliktais. Stāvi kāpumi, vienā pusē kalns, otrā – vertikāla nogāze, strautiņi un bedres, kas jāšķērso. Kaut kur augstu priekšā jau saskatāma kalnu pāreja, pēkšņi – līkums, straujš kāpums, Elīna gar zemi. Palīdzam piecelties. Plecs atrodas krietni zemāk, kā tam būtu jābūt – izsists no vietas. Var redzēt, ka sāpes mežonīgas. Ko nu? Kur meklēt palīdzību? KārlisV atceras, ka kaut kur iepriekš redzējis kara daļu. Kāpjam močos un dodamies lejup. Kārlis paliek pie Elīnas. Pēc minūtēm 40 sasniedzam gruzīnu kara daļu. Tiekam uzklausīti, operatīvi tiek organizēts transports un kara daļas feldšere, es sēžos blakus, un joņojam uz negadījuma vietu. KārlisV ar močiem paliek karadaļā. Elīna tiek iesēdināta džipā un vesta lejā. Pa to laiku gruzīni jau izsaukuši ātros, kas sagaida un ved viņu uz tuvākās pilsētas Dusheti slimnīcu. Es ņemu Elīnas moci, un ripināmies lejā.

Kamēr mēs braucam, KārlisV satusējis ar vienu no karas daļas priekšniekiem, uzzinājis daudz ko jaunu. Tur, kur mēs nakšņojām, mītot lāči. Man jau aizdomīgi likās, ka pie teltīm krūmos gandrīz iekāpu pamatīgā klucī, bet papīra ta blakus nebija. Pa to glauno ceļu, pa kuru braucām uz Elbrusu, tūristus vēl nelaižot tāpēc, ka tas esot teroristu apgabals un reizēm vēl šie mēdzot nolaupīt cilvēkus. Jā, reizēm tomēr labāk ir nezināt.

Atstājam Elīnas moci pie tā paša kara daļas priekšnieka mājas un braucam meklēt Dusheti un slimnīcu. Iebraucam pilsētā. Liekas, tur jau visi zina, kas mēs esam un kas mums par bēdu. Atrodam slimnīcu. Trīs braši gruzīni Elīnas plecu ievilkuši vietā. Bez anestēzijas. Viņai kategoriski aizliegts vadīt motociklu tuvāko nedēļu laikā. Apspriežamies. Shatili mums nespīd, tāpēc tagad jau ar trim močiem (Elīna kā pasažieris) dodamies uz Tbilisi.

Tur mums ir zināma adrese, kur sarunātas naktsmājas. Kartē atrodam, ka tas ir vecpilsētā pašā Tbilisi centrā. Tā kā KārlisV perfekti orientējas papīra formāta kartēs, viņš uzņemas vadību. Iebraucam pilsētā. Satiksmes kultūra, maigi sakot, ir vājprātīga. Katrs brauc, kā māk, neievērojot satiksmes noteikumus. Visapkārt visi signalizē. Savādi, bet avārijas gan nemanījām. Esam gandrīz galā, bet KārlisV nekādi nevar atrast vajadzīgo ielas nosaukumu. Izmaļamies krustu šķērsu – nav. Izrādās, pirms pāris nedēļām ielas nosaukums mainīts. Beidzot atrodam un ievācamies mums rezervētajā dzīvoklī. Elīnai krietni labāk. Nekas gandrīz nesāpot. Ejam uz kafejnīcu kaut ko iekost. Draugi man sarūpē dzimšanas dienas pārsteigumu – uzsauc vakariņas. Mīļi. Pēc tam dodamies pastaigā pa naksnīgo pilsētu. Kopumā ņemot, diena ir izdevusies. Visi sveiki un veseli, bez lauztiem kauliem.

Nobraukti 165 kilometri.

9.diena, 2014.gada 17.jūlijs.

Pa nakti Elīnas veselība uzlabojusies tiktāl, ka viņa ir gatava sēsties pie stūres un turpināt ceļu. Vēl tikai jāatgriežas kalnu ciematā savākt moci. Abi ar Kārli viņi dodas tam pakaļ, savukārt, mēs ar KārliV sākam virzīties uz Boržomi, lai tur laikus atrastu naktsmājas mums visiem. Sarežģīti izbraukt no Tbilisi un atrast pareizo virzienu uz Boržomi. Saule ellīgi cepina. Mans termometrs rāda… tāpat neticēsiet. Boržomi virzienā gruzīni uzbūvējuši cienīgu autobāni. Netālu no Gori piestājam, nolienam ēnā pie kāda pamesta žiguļu autoservisa, lai notiesātu pa ceļam iepirkto meloni. Super sulīga un garšīga!

Kamēr cīnāmies ar meloni, pie mums pienāk vietējais. Esot baigais padomju laiku moču fans, dzīvojot tepat ciemā, visi viņu pazīstot, esot divu māju un antikvāru priekšmetu kolekcijas īpašnieks, Vasilijs vārdā. Lai mēs iegriežoties, nenožēlošot – uzņemšot augstākajā līmenī. Apsolāmies to kādreiz izdarīt.

Ar meloni galā netiekam, bet vakaram vēl iepērkam persikus, arbūzu, plūmes un bumbierus. Minam tālāk. Ap pieciem ieripojam Boržomi.

Te man jāpaskaidro, ka Boržomi ir Madonas, no kurienes esmu es, sadraudzības pilsēta. Pavasarī Boržomi pilsētas delegācija apmeklēja Madonu, kur es tikos ar viņu mēru un izpilddirektoru, lai informētu par plāniem apmeklēt viņu pilsētu. Šie apsolījās palīdzēt ar naktsmāju sameklēšanu, lai tikai zvanot, kad būšot Boržomi.

Dzīve uz vietas nestāv, un šī mēneša laikā Boržomi mērs ir nomainīts. Neraža! Ir arī labā ziņa – izpilddirektors palicis tas pats. Zvanu Besikam (tas viņa vārds). Lai mēs uzgaidot, šis visu noorganizēšot. Pēc brītiņa no netālā informācijas centra burtiski izlido vīrs uzvalkā un tešas pie mums. Esot zvanījis pats Besiks, lai mums noorganizējot naktsmājas.10 minūtes, un mums jau ir sarunāti numuriņi viesnīciņā pašā centrā pa lēto. Pieļauju, ka saviem spēkiem mēs būtu tikpat veiksmīgi visu atraduši, bet nu patīkami un rodas tāda svarīguma sajūta. Ievācamies viesnīcā, piestumjamies augļus tā, ka pa acīm spiežas.

Kamēr gaidām Elīnu ar Kārli, blakusesošajā mikrokafejnīciņā uzdzeram aukstu alu un piekožam svaigi ceptu foreli. Alus – nu tā, Eiropas lager tipa, toties forele gan laba.

Ierodas Elīna un Kārlis. Beidzot esam pilnā sastāvā! Ir jau satumsis. Ejam uz Boržomi minerālūdens avotu. Jānogaršo tak siltais negaršīgais ūdens.

Jau iepriekš infocentrā uzzinājām, ka pavisam netālu atrodoties siltie termālie sērūdeņraža avoti, kur peldēties varot cauru diennakti. Jāiet! Kādus pāris kilometrus noslājam – nekā. Parka apsargs, kam apjautājamies, zina teikt, ka vēl jāiet apmēram 2.5 kilometri. Rauj piķis tos avotus, velkamies labāk atpakaļ uz siltu dušu un gulēt.

Nobraukti 375 kilometri.

10.diena, 2014.gada 18.jūlijs.

Šodienas plānos ietilpst sasniegt Batumi. Lai tur nokļūtu, ir divi ceļi: viens –parasta šoseja ar asfalta segumu, otrs – lauku variants pāri kalniem. Jūtamies gana spēcīgi un izvēlamies otro. Grūtāk ir, bet nu ļoti ainaviski. Šķērsojot strautiņu, kas plūst tieši pāri ceļam, kaut kas man samisējas un gandrīz novelku uz mutes. Jābūt uzmanīgākam!

Kalnu lopkopju nabadzīgie ciematiņi ar dīvainām mājiņām, govis, aitas. Pilns ceļš ar tām „Gaujas fekālijām”, tāpēc jātur acis vaļā.

Esam kalnu pārejas augstākajā punktā. Tā jau ir Adžārija. Piestāju ceļmalā nopirkt viņu tradicionālo govs piena sieru suluguni. Ieraugām pasakaini skaistu pļaviņu ar skatu uz kalniem un ieleju un taisām pusdienu pauzi. Turpat uz prīmusa vārītā kafija, šķīstošā Knorr zupiņa, tikko pirktais siers ar Lāču maizi plus no ielejas skanošais mullas aicinājums uz lūgšanām (šajā apgabalā dzīvojošie ir islāmticīgie), plus netālu klīstošās govis, plus neaprakstāmi skaistais dabasskats – nu, kas var būt labāks par šo. Dvēsele līksmo!

Tālāk jau ceļš ved lejup. Kāda lielāka ciemata centrā piestājam. Iela pārvērsta par tirgus placi. Mūsu uzmanību piesaista vīri, kas no ķerrām tirgo, kā mums sākumā šķiet, kūdru. Ejam skatīties. Tā tak pašu audzēta tabaka! Mums ar Kārli zibenīgi tiek uztīts pa smēķim, lai noprovējot. Esam nepīpētāji, bet kāpēc gan ne? Pēc pāris ievilktiem dūmiem jūtu, ka atraujos no zemes. Blakus „lidinās” arī Kārlis. Laba manta! Atpakaļceļa nav, tāpēc par smiekla naudu iepērkam pa 100 gramiem „kūdras”.

Kamēr mēs testējam mantu, KārlisV sameklējis infocentru un sarunājis Batumi istabiņu, kur apmesties. Varam doties tālāk. Savelkas mākoņi, sāk līt. Ceļš aizlokās gar pašu Turcijas robežu. Pa lietu un peļķēm iebraucam Batumi.

Ne velna nevar atrast ielu, kur sarunātas naktsmājas. Beigās tomēr tiekam pie vietas. Noliekam močus, pārvelkam sausas drēbes un ejam vakara pastaigā līdz jūrai. Turpat kafejnīcā pasūtām vakariņas. Adžārijas hačapuri garšo fantastiski. To noskalojam ar pāris glāzēm vietējā vīna. Pēc tādām vakariņām un tik piepildītas dienas galīgi negribas un nav arī vairs spēka kājām vilkties līdz dzīvoklim, tāpēc ņemam taksi un atgriežamies ar šiku.

Nobraukti 390 kilometri.

11.diena, 2014.gada 19.jūlijs.

Lai gan viss apkārt slapjš, lietus pa nakti mitējies. Šodien močus nekustinām, ejam baudīt Melno jūru. Staigājam pa promenādi. Viss gaumīgi sakopts, akmens bruģa ielas, veloceliņi, palmas, bambusu birzis, krogi, kafejnīcas, turku sabūvētās superviesnīcas, bet… atliek tikai 200 metrus attālināties no krasta, kā sākas netīra, nesakopta pilsēta.

Ieturam vēlās brokastis un izplājamies uz plastmasas atzveltņiem jūras krastā. Baudām peldi siltā jūrā, viļņus, vārdu sakot, atpūšamies. Laikam tāpēc, ka saules nav, atpūtnieku ir maz, bet mums tas nebūt netraucē.

Liels ir mūsu pārsteigums, kad vakarā konstatējam: esam apdeguši. Nakts paiet murgaini. Viss ķermenis sūrst. Nezin kas notiktu, ja saule būtu bijusi?

12.diena, 2014.gada 20.jūlijs.

Pietiek laiskoties! Šodien sākas mājupceļš. Atkal līst smalks lietutiņš. Par to gan nebūtu jābrīnās, jo esam subtropu klimatiskajā joslā. Sakām ardievas Batumi un virzāmies Tbilisi virzienā.

Ceļš garlaicīgs. Pēcpusdienā atceramies, ka esam netālu no vietas, kur iepriekš satikām „vietējo oligarhu” Vasiliju. Būtu grēks neizmantot viņa dāsno piedāvājumu. Atrodam vajadzīgo ciematu, kas izvietojies pakalna nogāzē. Izskatās, ka te valda nabadzība. Nevienu dikti lepnu māju neieraugām, tāpēc vietējiem sākam aptaujāties, kur dzīvo „uvažajemij čelovek Vasilij Toidze”. Laikam jautājam nepareizajiem ļaudīm, jo neviens tādu vīru nezina. Kārlis ar Elīnu teic, ka jāmet miers, un piestāj bezceļa malā. Mēs ar KārliV nepadodamies, jo dikti jau gribas piedzīvot to cienīgo uzņemšanu. Gara acīm redzam jau klātus galdus, kur netrūkst nekā, plūst vīna un čačas upes. Pabraucam vēl metrus divsimt un beidzot atrodam cilvēku, kurš norāda uz māju, kurā mitinās Vasilijs. Māja gan līdzinās graustam. Mēs jau paliekam aizdomīgi tramīgi. Piestājam. Vispirms parādās nikns suns, tad pagalmā izpeld Vasilijs, tērpies trenūzenēs un pagājušajā gadsimtā pēdējo reizi mazgātā apakškreklā. Piecās minūtēs noskaidrojam, ka otras mājas šim nav, antikvāro priekšmetu kolekcija ir pagalmā redzamās padomju laikos ražotās, tagad pilnīgi sapuvušās pāris „Volgas”, sazāģēta valdības „Čaika”, arī „Moskvičs”. Kolekcijas lepnums – no „Jawas”, „Iža” un sazin kā vēl sakomplektēts motociklam līdzīgs priekšmets. Esam tā apjukuši, ka aizmirstas pat nofotografēt visas šīs „bagātības”. Galvā mums abiem viena doma – muksim nu. Sakot, ka tūlīt pasauksim arī biedrus, minam pa federi un laižamies lapās. Uz neatgriešanos.

Naktsmājas nolemjam meklēt senajā Gruzijas galvaspilsētā Mchetā, kas celta upju Mtkvari (Kura) un Aragvi sateces vietā. Vakarpusē tur arī nokļūstam. Piestājam ielas malā. Mūs ielenc vietējie, piedāvājot naktsmītnes. No piedāvājumu klāsta izvēlamies apartamentus pašā vecpilsētas centrā blakus tūkstošgadīgajai Svetichoveli pareizticīgo katedrālei, kas ir centrālā Gruzijas baznīca un viena no galvenajām garīgās kultūras vietām līdz pat šai dienai.

Apartamentu saimnieks – viņš arī katedrāles mācītājs – garajā ceļā nogurušajiem piedāvā pašu mājas vīnu. Mums gan ir aizdomas, ka vīns nāk no baznīcas krājumiem, tātad svētīts un īpaši vērtīgs. Seko vakariņas un naktsmiers.

Nobraukti 370 kilometri.

13.diena, 2014.gada 21.jūlijs.

Rīts. Garastāvoklis možs. Izstaigājamies pa katedrāles teritoriju, paklīstam pa šaurajām ieliņām. Ar močiem uzbraucam pāris kilometru attālajā pakalnā, kur izvietojies senais Džvari klosteris, kura vēstures pirmsākumi datējami ar 545. gadu.

Skaisti. Senajai aurai gan traucē visur klātesošie suvenīru tirgoņi, bet, neko darīt, kaut kā jau vietējiem tā naudiņa jāpelna. Šeit arī, vienīgo reizi visa ceļojuma laikā, satiekam latviešus. Dodamies atpakaļ, sapakojamies, atsveicināmies un sākam virzīties Stepantsmindas virzienā.

Piestājam pie ceļmalas tirgoņiem iepirkt persikus. Tie ir tik gatavi un sulīgi, ka transportēt nebūtu prāta darbs. Ēdam turpat bez mazgāšanas. Ja kas – mums ir loperamīda krājumi.

Ceļš uz Stepantsmindu jau vienreiz mērots, tāpēc brauciens norit bez īpašiem piedzīvojumiem. Piestājam Stepantsmindas centrā. Konkurss uz labāko, lētāko naktsmītni. Ir vairāki pretendenti. Tantuks piedāvā ļoooti labas istabiņas. Joka pēc uzprasu, vai viņai ir Wi-Fi. Šī samulsusi sāk skraidīt pa laukumu un bļaustīties, meklējot, kurš viņai varētu iedot waifaju. Tikmēr kāds tumsnējs čalis mums apgalvo, ka šim viss esot un par lētāku naudu. Ņemam! Istaba liela, ar piecām gultām. Čalis domā to piešķirt Elīnai ar Kārli. Mums ar KārliV ierāda blakusistabu. Velns, tur jau viens guļ! Saimnieks paģēr, lai Vaļera tinoties prom, te gulēšot cienījamie viesi. Mums tādu upuri nevajag. Paskaidrojam, ka visi mierīgi satilpināsimies lielajā istabā, lai jau Vaļera dzīvo. Labierīcības – super de ļuks! Caurums grīdā un netīra vanna, kurā rāpo kaut kādi arahnīdi.

Jautāju, kāda parole Wi-Fi. Vajagot iziet ārpusē, nostāties zem loga un tad esot dabūjams Wi-Fi no tuvējās kafejnīcas. Ģeniāli!!! Galīgi neesam izlepuši un mūs viss apmierina.

Līdz tumsai vēl pāris stundas, tāpēc ar Kārli nolemjam aizbraukt aplūkot ūdenskritumu, kas kaut kur tepat tuvumā esot. Ne bez grūtībām atrodam vajadzīgo taciņu, jo norāžu nav. Nepilni 500 metri pa gandrīz bezceļu un braucamais posms beidzas. Tālāk jāiet kājām pa stāvu taciņu starp klints bluķiem. Tā kā esmu vecāks un ne tik fiziski trenēts, jūtu, ka no straujā kāpiena sirds pamazām sāk kāpt pa muti laukā. Saņemos, noriju to atpakaļ un pēc brīža esam pie ūdenskrituma. Bija vērts!

Papriecājamies par jauko skatu un dodamies atpakaļ, kas jau ir krietni vieglāk.

Nobraukti 430 kilometri.

14.diena, 2014.gada 22.jūlijs.

Mostamies un bez čammāšanās laižam Krievijas virzienā.

Uz robežas ierodamies nelaikā – sardzes maiņa. Divas stundas panīkstam un esam Krievijā. Tuvākajā pilsētā Vladikaukāzā jāatrod bankomāts, jo rubļu krājumi beigušies. Tas izrādās gana sarežģīti, jo bankomāti nav uz katra stūra, kā pie mums. Izbraukājam pilsētu krustu šķērsu. Sastaptie cilvēki, kam jautājam ceļu, ir ļoti laipni, norāda pareizo virzienu. Beidzot piestājam pie bankas. Bankas apsargs izrādās traki pretimnākošs. Tieši pašreiz kasē ieradušies inkasatori, bet viņu darbošanās tiek apturēta, lai mums bez liekas gaidīšanas būtu iespēja izņemt naudiņu. Ārpusē mūs sagaida divi no visur esošajiem policistiem. Standarta jautājums: „Jums dokumenti kārtībā?”, un pēc tam jau varam draudzīgi aprunāties. Uztankojušies ar rubļiem, dodamies tālāk. Virziens – Čegemas ūdenskritumi Balkārijā.

Pa ceļam jāšķērso Naļčika. Satiksme pilsētā ļoti bīstama. Liekas, ka katrs autobraucējs par savu pienākumu uzskata nostumt motociklistu no ceļa vai kā citādi traucēt pārvietoties. Ar sevišķu nekaunību izceļas maršruta taksometru vadītāji.

Atkāpei mazliet par satiksmes organizāciju Krievijas pilsētās. Ir divas lietas, kas piesaistīja manu uzmanību. Krustojumos, kur satiksmi regulē luksofori, tiem ir papildsekcijas, kur tiek skaitītas sekundes līdz attiecīgā gaismas signāla maiņai. Manuprāt, ļoti laba prakse, jo, tuvojoties krustojumam, nav jāuztraucas - paspēšu vai nepaspēšu. Otra lieta, es pat nezinu, vai tas labi, vai slikti, ir milzīgais „guļošo policistu-slepkavu” daudzums apdzīvotās vietās. Tie ir tādi pampaki! Ja vienu reizi tādam pārbrauc, neievērojot ātruma ierobežojumu, un vēl palaimējas nenosisties, otrreiz noteikti nebūs nekādas vēlēšanās skriet.

Izbraucam no Naļčikas neskarti (paveicās). Drīz pie horizonta parādās Elbruss, kas nozīmē, ka līdz šodienas mērķim vairs nav tālu. Abpus šosejai plešas ābeļu un bumbieru plantācijas, n-tajos hektāros nosegtas ar pretputnu tīklu. Kaut ko līdzīgu, tikai ne tādos apjomos, esmu redzējis Itālijas Alpos. Izrādās, šie dārzi arī pieder itāļiem, kuri pa lēto iepirkuši zemes, izmanto vietējo lēto darbaspēku. Nebūtu nekāds brīnums, ja, nopērkot Rimi smukos Itālijas ābolus, tie izrādītos audzēti Krievijā.

Ceļš paliek šaurāks un kalnaināks, vēl pāris ciematiņi, un iebraucam Čegemas aizā (kanjonā). Šaurs ceļš vienā pusē, strauja upe otrā, abpus stāvas klinšu sienas. Piestājam stāvvietā. Mūsu ierašanās izraisa milzīgu sajūsmu krievu tūristu vidū. Kamēr šie pēta tās dienas galvenos Čegemas ielejas objektus – mūsu močus, mēs dodamies aplūkot patiesos dabas brīnumus – ūdenskritumus. Skaisti.

Turpat arī neiztrūkstošie suvenīru tirgotāji. Mani uzrunā tantuks, kas tirgo suņu vilnas muguras jostas. Lēti atdošot – ap 10 eiro. Man to nevajag un arī nav kur likt. Tantuks neliekas mierā. Novēršot muguras sāpes, nieru problēmas un urīnpūšļa iekaisumu, un man šī josta noteikti vajadzīga. Saprotu, ka izskatos galīgi slims, ja ne invalīds. Kaulējamies. Kad cena nokritusies līdz 2 eiro, es padodos. Tantuks gavilē – rīt pat par ietirgoto naudu braukšot ielikt zobus. Veselības, Dieva palīdzības un visa tā labākā vēlējumi, un abi apmierināti šķiramies. Iestūķēju jau tā piebāztajā koferī nopirkto brīnumjostu un ejam kaut ko iekost klintī iekaltajā ēstuvītē. Plovs, kalnu augu tēja un hčini (balkāriešu plānās pankūkas, pildītas ar zaļumiem un gaļu). Viss ellīgi garšīgs.

Noskaidrojam, ka, braucot uz priekšu kādus 30 kilometrus cauri kalniem, sasniegsim pilsētiņu Elbrusa pakājē, kur pārnakšņot. Vietējie saka, ka ceļš esot labs, greiderēts. Braucam. Nav vis greiderēts, un pēc nomuļļātiem kilometriem četriem saprotam, ka Elīnai ar „klibo” roku ir vājas izredzes to izbraukt. Nav ko lieki riskēt. Griežam atpakaļ un ciematiņā Hušto Sirt atrodam naktsmājas. Saimnieks – omulīgs balkārietis – izrādās 70-ajos gados dienējis Valkas-Valgas apkārtnē. Tiekam uzņemti kā tādi attāli radinieki. Vakariņām pasūtam jēra gaļas šašliku un jau zināmos hčinus. Kamēr top vakariņas, laiku pavadām sarunās ar saimnieku.

Viņš stāsta par dzīvi kalnos, par savas tautas vēsturi. Izrādās, pēc kara Staļins no šī apgabala izsūtījis pilnīgi visus balkāriešus, lai viņu vietā ievestu gruzīnus. Staļinaprāt, Kaukāzam bijis jāpieder tikai gruzīniem. Tikai pēc Vadoņa nāves dzīvi palikušie balkārieši varējuši atgriezties savā tēvzemē, sākot visu no nulles. Skumji un traģiski.

Ir vēl gaišs, un Kārlis nolemj uzbraukt pa taciņu kalnā. Mums nav vēlēšanās pievienoties, un viņš dodas ceļā viens. Mēs no mājas pagalma sekojam, kā pa kalna nogāzi pārvietojas punktiņš, līdz izgaist. Dzirdams tikai attāls moto troksnis. Līdz ar tumsiņu Kārlis atgriežas, apmierināts kā tramvajs. Esot bijis baisi ekstrēms brauciens. Noķēris vismaz kubikmetru adrenalīna.

Pa šo laiku arī vakariņas gatavas.

Jāteic, ka šašliks bija garšīgākais visa ceļojuma laikā. Starp citu, šašliku Kaukāzā gatavo no svaigas gaļas bez marinēšanas, izmantojot tikai garšvielas.

Nobraukti 445 kilometri.

15.diena, 2014.gada 23.jūlijs.

Apsolot kādreiz atgriezties, atvadāmies no viesmīlīgā balkārieša un dodamies ceļā. Kā ceļamaizi šis mums iedod veselu kluci mājas siera.

Kabardija-Balkārija un Elbruss paliek aiz muguras, šķērsojam Ziemeļosetiju. Piestājam ceļmalā nopirkt augļus. Mazākā mērvienība 5-litrīgs spainītis. Persiki, aprikozes, bumbieri. Piestūķējam pilnas somas. Apjautājamies laipnajai augļu tirgotājai, kā tad viņiem še dzīvojas. Parastajiem cilvēkiem klājoties tā nekas, vienīgi činavniekus gan ik brīdi pa kādam nošaujot. Šķērsojam Kubaņas līdzenumus. Karsts. Par laimi, vējš ir no mugurpuses, kas sekmē raitāku pārvietošanos. Minvodu apkārtnē mūs pirmo un vienīgo reizi aptur ceļu policijas patruļa. Esot dzēruši. Alkometrs uzrāda 0.5 promiles. Vistīrākā falsifikācija! Konfiscēšot močus, un tad mums jāpierāda, ka esam skaidrā. Mūsu 5 dienu tranzītvīzas nepieļauj kavēšanos, ko kretīni arī saprot. Esot jāmaksā 1500 eiro, tad varēšot turpināt ceļu. Tādas naudas mums pat ceļojuma sākumā nebija, kur nu vēl tagad! Vairākas stundas kaulējamies, līdz nonākam līdz 200 eiro. Tos arī sagrabinām un atdodam tiem bandītiem. Tagad man skaidrs, kāpēc krievi reizēm policistus sauc par MUSOR. Esam aizkavējušies, tāpēc cītīgi minam tālāk. Uznāk nakts, bet moteļos brīvu vietu nav. Beidzot atrodam. Padārgi, bet nav variantu.

Nobraukti 700 kilometri.

16.diena, 2014.gada 24.jūlijs.

Izmetam balkārieša dāvināto siera kluci. Karstumā sapuvis, maita. Turpinām garlaicīgo mājupceļu. Braucot šodien mana vienīgā izklaide ir priecāties par ciematu nosaukumiem - Родина, Водяная Балка, Гниловка, Веселая Жизнь. Kaut kā negribētos dzīvot vietā, ko sauc Sapuvēns. Piestājam vietā, kur lepns uzraksts vēstī „Ēdnīca”.

Tas ir kā ceļojums laikā vismaz pārdesmit gadus pagātnē. Ēdnīca kā no Gogoļa „Revidenta”, ar visu raksturīgo smaržu. Toties ēdieni vienkārši, garšīgi, bez konservantiem un pa lēto. Mani sevišķi sajūsmināja belašs, kur iekšā īsta gaļa. Pēc maltītes apmeklējam tualeti. Miljons! Bija jau aizmirsies, ka kādreiz pie mums arī tādas bija.

Atkal uznāk nakts, atkal ceļa malā nav moteļu. Vispār nav nekā, jo šoseja jauna un būvēta, neiekļaujot apdzīvotas vietas. Kartē atrodam tuvāko atstatus esošo pilsētu. Jefremova. Priekšpilsēta – rūpnieciskais rajons – nu baigi smird. Izdodas pilsētiņā atrast svaigi izremontētu motelīti „Laime”. Vismaz labi varēs atpūsties pēc garās dienas.

Nobraukti vairāk kā 700 kilometri.

17.diena, 2014.gada 25.jūlijs.

Ceļš turpinās pa Tulas apgabala pakalniem. Kādā Lukoilā sastopam jawistu no Ukrainas Luganskas. Šis, ar grūtībām izkļuvis no kara plosītā apgabala, dodas uz Maskavu, kur maskaviešu kluba Jawaold biedriem paredzēts kluba jubilejas tusiņš. Paklausāmies briesmu stāstus par notikumiem Ukrainā, samaināmies ar suvenīriem un šķiramies.

Kad saule sliecas uz vakariem, saprotam, ka tālāk par Maskavu netiksim. Dzimst ideja apmeklēt krievu jawistu tusiņu. Internetā atrodam informāciju, ka tas notiek Piemaskavā, kas ir tikai nieka 30 kilometrus no mūsu nospraustā maršruta. Navigācija neprot atrast pareizo maršrutu. Par laimi, mums ir cilvēks-karte KārlisV, kurš veiksmīgi atrod īsto vietu. Ierodamies.

Krievi varen pārsteigti un priecīgi. Šo tusiņš jau izvēršas starptautisks. Mūs sagaida jau dienā sastaptais Luganskas jawists un turpceļā iepazītais Maskavas Ivans.

Uzslienam teltis. Tiekam cienāti ar šašliku. Mums tiek balva kā tālāko ceļu mērojušajiem viesiem.

Pasākuma īpatnība ir tā, ka uzkodu ir maz, bet alkohola daudz. Rezultāts ilgi nav jāgaida. Pamazām vien visi aizlejas. Kāds tantuks, dziedot „začem vi devuški krasivih ļubiķe…”, stāvus ar glāzīti rokā iegāžas tuvākajā krūmā. Mums jautri.

Nobraukti 490 kilometri.

18.diena, 2014.gada 26.jūlijs.

Kamēr krievi izguļ dzērumu, sapakojamies un sitam dūmā. Lūst vai plīst, šodien jātiek līdz mājām. Kādus 300 kilometrus pirms robežas manam mocim, ak tu neraža, kārtējo reizi nosprāgst riepa. Es nikns, bet neko darīt. Kopīgiem spēkiem ar kļūmi tiekam galā.

Joņojam tālāk. Pirms robežas 16 kilometru gara rinda ar fūrēm. Nabadziņi nīkst dienām uz ceļa karstumā un bez labierīcībām. Krievijas pusē pāri robežai tiekam zibenīgi. Latvijas pusē mazliet aizkavējamies, jo jāaizpilda kaut kādas deklarācijas. Beidzot esam Dzimtenē! Atvadāmies, un katrs uz savu māju pusi. Paldies Elīna, Kārli, KārliV. Jūs esat vislabākie!

Līdz ar krēslu ieripoju savas mājas pagalmā. Taisnība vien būs: nekur nav tik labi kā mājās.

Pirms aizmigšanas vēl galvā grozās uzmācīga doma, nez’ uz kurieni varētu aizbraukt nākamvasar?

Nobraukti 720 kilometri.

Paldies mājās palikušajiem līdzjutējiem par morālo atbalstu. Paldies ģimenes locekļiem par sapratni. Paldies Kristapam par videomontāžu ( http://failiem.lv/u/ncabnlk? ).

ĪPAŠS PALDIES EKSPEDĪCIJAS ATBALSTĪTĀJIEM: SIA „ENC Latvia”; SIA „Freim”; MOTUL; Skandi Motors.