Bosnijas brauciens

  • 26 min lasīšanai
Venēcija. Karsta jūnija diena. Sēžam pie ūdens kolonas. Kāda itāļu kundze grib, lai viņas sunītis kārtīgi padzertos un mudina to - bere, bere, bere ancore (dzer, dzer vēl), es savam jaunākajam piecgadīgajam dēlam to iztulkoju, viņš iet sunītim klāt un arī saka tam: bere ancore! Kundze saka - ciao bambino! Ciao bambino, visiem pazīstamais teiciens, dzirdēts tūkstošiem reižu, filmās, dziesmās, visurkur, bet nu - pirmo reizi un šī vārda tiešajā nozīmē. Dīvaina šķiet tā realitāte. Bet tad arī izlēmām, ka ceļojuma aprakstā viņš būs Bambino. Mēs braucam divi. Es un Bambino. Ceļojuma aprakstā būs tā pavairāk tieši autobraukšanas aspekti - ja nu kādam šī informācija varētu būt praktiski noderīga. Taču nevis gluži standarta, bet neatkarīgas, vai pēc iespējas neatkarīgākas braukšanas. Brauciens ieplānots vispirms uz Slovēniju, kur jābūt 7. jūnijā līdz pusdienai, tālāk - kur vien acis rāda un kā nu vien ienāk prātā kaut vai līdz jūlijam. Ir normāls braucamais - Mazdas121 un Ford Festiva hibrīds, 1999.gadā būvēts, bet ... dienu pirms izbraukšanas nobeidzas imobilaizers. Tas idiotiskais murķis (kam tāds vajadzīgs, jo kurš gan zags tādu mazlitrāžas Ford Festiva!) ir neatdalāmi integrēts inžekcijas sitēmā un ir remontējams vienīgi autorizētā servisa centrā, kur onlainā sazinoties ar ražotāju, tiek identificēts kods un tas maksā no Ls 40 (tikai diagnosticēšana vien) līdz Ls 1000. Pie velna tādas automašīnas! Es apzinos sevi par brīvu cilvēku, nevis mietpilsoni, kas labprātīgi iesaistījies kautkāda stulba koda pakļautībā. Never again! Vispār jau labi vien ir, ka šis nobeidzās. Tikpat labi tas varēja gadīties ceļā un tad to automašīnu nāktos labprātīgi ziedot Austrumeiropā visuresošās čigānu tautas labā. Bet rīt ir jāizbrauc. Lidošanas versiju apsvērt jau par vēlu 4. jūnijs Sludinājumā atrodu automašīnu Suzuki Swift 1,3, 1991.g. Izļurgāti stūres un stabilizatora pirksti. Kolīdz kāds nelīdzenums, dzelži zem mašīnas klab, grab un šķiet, auto tūlīt pajuks. Stūres brīvgājiens kādi 15 grādi, ja uz ceļa ir risas, tad mētā uz sāniem līdz pat vienam metram, tur ne ātrāk par 70. Citur arī ātrāk par 80 braukt nav ieteicams, tikai pavisam drošos ceļa posmos var uz 90. Motors normāls, labs uzrāviens un vispār, viss cits ok, apskate līdz 2009.g., pat liekas, ka nav pirkta, bet izieta godīgā ceļā. Karst priekšējās bremzes, gan ne visu laiku, bet tad, kad tām to sagribas. Ja sāk karst, tad ik pa brīdim jāapstājas un jāuzgāž no pudeles ūdens. Tad nočūkst vien. Tā ir vienīgā iespēja. Nekā piemērotāka šobrīd sludinājumu serverī nav. Bez kaulēšanās samaksāju prasītos Ls.220, ātri pārreģistrēju un bez kavēšanās pa Bauskas šoseju prom. 7. jūnija rītā IR JĀBŪT Slovēnijā. Netiekam pat līdz Bauskai, sāk rīstīties motors. Dažas stundas paiet čakarējoties, tīrot degvielas padeves sistēmas utt., līdz noskaidrojas, ka motoram nav nekādas vainas, bet ir kaut kāda otršķirīga, vai nu degvielas sūkņa, filtra, vai degvielas rādītāja problēma un, ja benzīna rādītājs rāda virs 8 litriem, tad var braukt droši. Līdzi ir krietna soma ar instrumentiem, (pat lodējamā ierīce un urbis tur netrūkst) un mērkaķīgā ātrumā torentos nopumpēts Suzuki Swift Service Manual. Uz flešatmiņas, jo izprintēt nepaspēju. Līdz Polijai šodien tiekam, pat gabaliņu aiz Augustovas, kur nakšņojam stāvvietā līdzās furgoniem. Pēc pirmā kilometru pustūkstoša kļūst skaidrs, ka autiņš varētu ceļā nenoplīst, tas ir viegls, to pat varu bez grūtībām pastumt un tas priecē ar zemo benzīna patēriņu. Dažreiz var sasniegt pat 4.5/100 km rezultātu. 5. jūnijs Polija. Kā jau tranzīta Polija, liela un plaša. Suwalki - Augustow - Bialystok, Bialistoka pazīstama ar stulbiem ceļa rādītājiem un arī tagad iznāk maldīties. Tad pa 19. ceļu Lublin - Rzeszow. Aiz Ržežovas sākas kalni. Pa platiem ceļiem braukšanai nav ne vainas, bet šaurākajos ir grūtības palaist garām ātrāk braucošos, taču cenšos, cik vien iespējams, jo kādu kavēt sava paaugstinātās bīstamības lēnbraucēja dēļ - tas man prieku nedara. Ceru, ka nebija daudz to, kam manis dēļ šajā braucienā nācās pieciest neērtības. Dažos retos gadījumos, ja citādi nekā neiznāk, ieslēdzu avārijas gaismas, ar tām nokļūstot pirmajā iespējamajā garāmpalaišanas vietā, tad šoferiem vismaz dusmas nenāk. Var tikai priecāties, ka šim vienkāršajam autiņam nekādu lieku un stulbu elektronisko bimbuļu, ja grib aizslēgt durvis, vai atvērt logus, to var izdarīt ar paša rokām. Man nostiprinās pārliecība, ka, piemēram, elektriskie logu atvērēji taču būtībā ir domāti bezcerīgiem idiotiem, kuri paši neprot (!) vai ir par slinku atvērt un aizvērt savai automašīnai logus. Normāliem ļaudīm šādus nevajadzīgus krāmus ražotāji vienkārši uzspiež. Lai padarītu tos atkarīgus no sava monopola un vairotu peļņu. Es to uztveru kā savas cilvēka cieņas pazemojumu. Tādēļ esmu pasludinājis neatkarību. Arī tādā ziņā, ka ir izlemts, ka braucienā uzturēsim principu - nekādus moteļus vai kempingus, gulēšana tikai mašīnā, kas gan nevajadzīgas dara galvassāpes par budžetu, gan vairo galveno ceļošanas jēgu - piedzīvojumus. Benzīna nauda plus vēl daži eiro dienā pārtikai un - ko gan vairāk vajag, lai ar prieku baudītu zemi, kurā esi nokļuvis! Ļaužu vairākums cenšas nesabalansēti pēc iespējas vairāk patērēt, neapjēdzot, ka, guvums reti ir proporcionāls patēriņam, biežāk gan apgriezti proporcionāls. Humans consume too much. Protams, līdzi jābūt mazgāšanās alternatīvām (re, mums ir līdzi kabatas duša, manis paša izgudrojums), pietiekošā daudzumā ūdens pudelēm, tualetes traukiem un vēl dažādām obligātām ceļa lietām, kaut arī ne visas tajā milzu steigā paspēju paņemt līdz. Slovākija klāt jau tumsā. Laikam jāpērk vien tā ceļu uzlīme par 6 eiro, kas atļauj lietot Slovākijas ceļus. Nav laika izpētīt to sistēmu. Svidnik, pirmā Slovākijas pilsēta. Nakšņojam pie padomju stila daudzdzīvokļu mājām. Bambino iemieg drīz pēc tumsas un kā visi neizlutināti bērni guļ, piemērodamies jebkādam guļamvietas reljefam un pēc 10 stundām izgulējies un žirgts un tā visā ceļojuma laikā. Man Swifta gulēšanai ne gluži ideālais sēdekļu reljefs gan prasīja kādas trīs pielāgošanās dienas. 6. jūnijs Agri no rīta prom. Laika nav. E50 ir ātrgaitas ceļš un drīz klāt Košice, tad uz E71 un Ungārija klāt. Slovākijai caurbraukšana tāda pavisam īsa, par ko gan tie 6 eiro? Aiz robežas mājele, kur tirgo vinjetes, maina naudu un vēl kārto nezinko viskautko. Visa informācija tikai ungāriski, starptautiski saprotamu vārdu šajā valodā maz, saprašanas nekādas, kantoriste, ja pat ko saprot, atbild tikai ungāriski. Poļu furgonu šoferi pret kaut ko protestējot, sacēluši milzu troksni, sauc pēc šī kantora priekšniecības un švakā vācu valodā cīnās par taisnību, arī mani aicina piebiedroties. Kolega jau labprāt piedalītos, bet laika nav. Vēlāk uzzināju, ka šeit par 10 USD varēja nopirkt vinjeti - caurlaidi Ungārijas ātrgaitas ceļiem un tādējādi pievakarē jau tikt Slovēnijā. Kas to būtu zinājis! Vēlreiz atgādināšu, ka neko izpētīt Internetā nebija iespējams tā paša laika trūkuma dēļ. Trinkš, trankš, kāds pavisam blakus trinkšķina ģitāru. Aha, pienācis robežpārejas čigāns un grib kaut ko izdiedelēt. Spiežu gāzes pedāli un raujos uz priekšu. Nav aizvērtas aizmugurējās durvis un pa tām izkrīt atkritumu maišelis. Spogulī redzams, ka čigāns metas pie tā. Bambino par to smejas līdz pat pirmajai pilsētai Miskolcai. Tipiska Ungārijas stepe ar miglainiem kalnu siluetiem tālumā un spilgtu krāsu puķēm ceļa malā. Eiropas dienvidi klāt. Pat saule te spīd citādāk nekā Polijā. Nu ir pa īstam jūtams, ka esam no mājām prom. Kilometru stabi attālumu rāda līdz Budapeštai. Benzīns jau iet uz beigām, forinta neviena, ko nu iesāksim? Benzīntankā smaidīgai pārdevējai rādu savu Maestro karti un jautāju - vai būs ok? Viņa parausta plecus un smaida, šķiet, ka atbilde ir apstiprinoša. Bet, kas būs tad, ja benzīns būs ieliets, bet no kartes nebūs iespējams noņemt naudu, tāds jautājums ir pārāk sarežģīts ungārietes angļu valodas izprašanai. Viņa parausta plecus un smaida, bet šķiet, ka nav sapratusi. Samaksāt pirms ieliešanas? Arī nesaprot. Kas būs, ja auto tiks aizturēts, kamēr meklēšu naudas maiņu, kas būs, ja benzīns beigsies nezinkur, kur vairāk zaudēšu laiku? Jālej vien iekšā. Karte nostrādā bez problēmām tagad un arī visu brauciena laiku. Nekur nebija problēmu ar karti, vienīgi par Ukrainu gan nezinu, tur to neiznāca lietot. Vismaz 3 stundīgas šausmas sastrēgumstundā braucot cauri Budapeštai. Un, cik tur trūka, būtu notriecis mopēdistu, pie tādiem mēs neesam pieraduši un tur viņi mēdz braukt cieši blakus pie automašīnām. Aiz tilta sastrēgums beidzas, bet nu Donavas otrajā krastā sākas maldīšanās, kā lai tiek uz ceļa Nr.7, ungāri laipni skaidro un stāsta, bet tikai ungāriski. Un nevaru taču ar pirmo reizi iegaumēt šos nevienai valodai nelīdzinošos garos ungāru vietu nosaukumus. Un ceļa rādītāju loģika šķiet izveidota tāda, lai savulaik maldinātu padomju okupācijas armiju. Šādi ir tie brīži, kuros ļaudis izlemj pirkt GPS. (gan jau arī man reiz nāksies to iegādāties, kaut arī GPS mazina ceļojumu piedzīvojumu burvību). Kādu stundu ilga maldīšanās arī aiz Szekesfehervar. Tur gan sastopu pirmo ungāru, kas runā angliski, bet viņš toties nezin ceļu. No kāda ceļojumu portāla: Ungāriem ir savas savdabības ceļu sistēmā, tādas paralēlās pasaules - maģistrālie ceļi caurbraukšanai un iekšējie ceļi. Desmitiem kilometru pa lauku apvidu var nobraukt pa nebūt ne baigo maģistrāli un nesaprast, kā pieslēgties vietējam mazo celiņu tīklam, vienam ciemam aš trīsreiz garām pabraucām dažādos virzienos un no dažādām pusēm, kamēr iekļuvām. Galvaspilsētā tas pats princips, ja tiek nost no maģistrālajām ielām, iekļūsti pilsētā. ... Somiem loģika ceļa zīmju un ceļu plānošanā dažos punktos esot līdzīga, tur tas somugru domāšanas veids varbūt labāk izpaužas kā valodā :) Tumsa klāt, sāk līt, vienalga ātri pabraukt vairs nevar, turklāt bremzēm šovakar sagribējies karst, atmetu cerības un benzīntankā blakus furgoniem liekos vien gulēt. Iešaujas prātā kādā ceļojumu portālā lasītais par krimināla izskata tipiem, kuri sagaida, kad ārzemju tūrists aiziet uz čučumuižu bezmaksas nakts pārkingā, tad pa auto puspievērto logu vai jebkuru ventilācijas caurumu tiek iepūsta gāze (neirene vai miega) un tālāk - atlauž durvis un paņem visu, ko kāro. Biedējošā informācija it kā esot pamatota uz reāliem faktiem - vairāki pazīstami tūristi tā šķīrušies no portatīvā datora + navigācijas + tv + kafijas automāta, viens paziņa pēc šāda incidenta uz ārzemēm braucot tikai ar suni... Var jau būt, taču šāda šausmu stāsta īstenošanās varbūtība nebūs lielāka par varbūtību iekļūt autokatastrofā. Paļaujos uz savu pārbaudīto intuīciju attiecībā pret krimināla rakstura briesmām un vairs par to nedomāju. 7. jūnijs Ar apziņu, ka viss jau šā vai tā nokavēts, mierīgi un bez steigas satraukuma virzāmies uz priekšu. Pēc kartes - pa E71 un E76, gar pašu Balatonu, kurš tā arī nekur mūsu acīm neparādās. Tad E75 un Slovēnija arī jau klāt, te nu var pirkt benzīnu cik vajag, jo tas ir tikpat lēts kā Lietuvā un šejienes nauda ir eiro. Labi maksas ceļi, gari tuneļi (par kuriem Bambino bezgala sajūsmināts), galvaspilsētā nav jāiebrauc, labas braucēju atpūtas vietas un pēcpusdienā esam pie Vipavas ielejas klāt. Nobrauciens no maksas ceļa. Te nu iedomājos nepieredzējušu autovadītāju, kurš Latvijas apstākļos dzīvodams, kalnu ceļos nekad nebijis, pat īsti nezina kas tā tāda bremzēšana ar motoru. 10 kilometru garumā 10% stāvuma nobraucienā bremzēm neizbēgami jāpārkarst un ... Man šīs briesmas nedraudēja, jo jau bija zināma kalnu ceļu pieredze. Bez tam, sen atpakaļ, reiz, kad klemmēja priekšējā bremze un nebija iespējas to remontēt, ik pēc bremzēšanas nācās kāpt ārā un dauzīt atpakaļ bremžu kluci, tad nu biju iemanījies vispār bremzes nelietot un bremzēt tikai ar motoru un roķeni. Galapunktā ieradāmies, kā izrādījās, nemaz ne par vēlu. Laimīgas 1. daļas beigas. 8. un 9. jūnijs. Privāti. 10. jūnijs Uz Venēciju no Slovēnijas vislabāk tikt ar vilcienu, kas neesot dārgs un ejot ik pēc stundas. Agrā rītā robežpilsētā Gorizia ieliņā netālu no stacijas noliekam mašīnu. Kasieris nosauc biļešu maksu - 26 eiro. Nav vairs laika pētīt cenas, vilciens jau tuvojas. Baigās dusmas, fucking makaroņņiki, blēži un mafiozi te viņi visi. Bet nāk kontroliere un izskaidro, ka arī atpakaļbrauciena maksa šeit ierēķināta. 13 eiro uz diviem nemaz nav daudz. Pasaule tūlīt kļūst gaiša, vilciens ērts un ātrs, itāļi tādi laipni un labestīgi, valodiņa tik jauka, Venecija tuvojas un pēc pāris stundām tā jau klāt. Drīz vien kļūst skaidrs, ka nevajag mēģināt aptvert neaptveramo. Izsūtu draugiem un paziņām meilus ar tekstu: Pasaules Brīvo Latviešu Klaidoņu Apvienība (PBLkA) sūta sveicienus no Venēcijas un ziņo par vīna cenām, kas šeit ir 0,68 eiro litrā. Venēcijā noteikti jāatgriežas un jānodzīvo kādu mēnesi. Bet kaut kad ziemā, kad te ir tukšs, dzīvokļi par pusvelti un nestaigā tūristu bari. Pirms tam ilgi un lēni jālasa Josifa Brodska Venēcijas burtnīcas. Pēc pusnakts atpakaļ uz Gorizia un turpat uz auss. 11. jūnijs Nesteidzoties izpētu Aidovščinu, pilsētiņu izstaigājam krustu šķērsu un tā tiek iepazīta kā Slovēnijas modelis. Nemaz tik slikta jau tā slovēņu kārtība nav, secinu, mēģinot to aplūkot no iekšienes. Drebuli uzdzen vienīgi vājprātīgās cenas autobusu biļetēm, kā šeit cilvēks bez automašīnas vispār var pārvietoties! Grāmatas arī nenormāli dārgas. Toties pārtika lielveikalā ALDI (HOFER) neticami lēta. 12. jūnijs Aizbraukšana no Vipavas. Uz Rijekas pusi. Opacija. Auto stāvvieta pie lielveikala BILLA, laikam tā šeit tiešām ir vienīgā vieta, kur iespējams nolikt auto. Visur citur ir nežēlīgs slīpums un nav ne sprīža brīvas vietas. Kalna nogāze iet tieši jūrā. Satiekam mūsu draugu Gunāru. Horvātu futbola fanu bari sacēluši milzu troksni, grūti sarunāties. Gunārs rāda krūzi ar horvātu šaha dēlim līdzīgo rakstu un tekstu u boj u boj za narod svoj. Uznācis vēss laiks, brīžiem ass vējš un lietus. Aplūkojam šo kādreiz elitāro un izsmalcināto Austroungārijas Jūrmalu, kas tagad iekļauta banālā un mietpilsoniskā kūrortu tūrisma industrijas sistēmā. Pievakare. Šurpu turpu čāpo šo industriju barojošie ļaudis. Tipu tapu. Garām iet arī rociņās sadevušies jaunekļi, fffu, nelaba dūša skatoties. Bet te kāda sieviete ar pusaugu meitu, sprigana un stipri vien atšķirīga no vairākuma, ir vienīgā, kas nebaidās no aukstuma un metas peldēt. Gunārs saka - šeit jau vienīgie normālie cilvēki ir krievi. Izrādās, Latvijas krieviete, jo izdzirdusi Gunāra teikto, iepriecināta sauc: Spasibo vam! Viņai aiz priekiem aizmirsies latviešu valodas vārds paldies. 13. jūnijs Horvatu naudas nosaukums ir kunas. Bambino iesaka lietot vārdu kuņņas. Kuņas jau būtu smieklīgāk, bet pārāk vulgāri. Triestē arī līst, viss ir slapjš, redzamība slikta, grūti saprast, kur braukt, kur apstāties, nokaitinām kādu Guardia di Finanza mašīnu, nedod Dievs, tādus nu gan nevar kaitināt tie taču ir kaut kas līdzīgs mūsu KNABam. Automašīna pa slapjo ceļu bremzējot bīstami paslīd uz vienu pusi. Riepu vaina. Uzmanība jādubulto un pie pirmās izdevības jāmaina riepas. Pakaļējās tādas labas ziemenes, tās jāliek priekšā, tās būs drošas. Atpakaļ braucot pie tā paša lielveikala BILLA atkal atrodas tāds labs patumšs stūrītis, kur neviens nelūr un nedzen prom un jau otro nakti gulēt varam cik vien vajag. 14. jūnijs Grūtā diena ar šausmu bezdibeņiem. Pa E65 gar jūras krastu dienvidu virzienā. Bet nekāda lielā braukšana neiznāk, jo līst un labajā ceļa pusē ir bezdibenis. Būtu viens, varētu, esmu rāpies kalnos virs bezdibeņiem, klejojis pa jumtiem, nekas, ja vien nedaudz pierod. Bet nu, kad blakus bērns, no apziņas dzīlēm iznāk nepazīstami aizsargmehānismi, izslēgt tos nav iespējams, tātad braukt arī ne. Tā nu ar mani ir, ar bērnu ejot pat pa Akmens tiltu dažreiz uznāk akrofobija. Bet, lai cik dziļš bezdibenis nebūtu, ja tam priekšā aizauguši krūmi, vai tas citādi ir nesaredzams - vairs nekādu baiļu. Tāda pati atšķirība kā ejot pa dēli virs augstuma vai, ja tas nolikts uz grīdas. Paliela atpūtas vieta netālu no Krk salas kraujas malā ar brīnumjauku skatu uz jūras līci, tur arī pavadām vai pusi dienas. Pa laikam līst. Nomainu riteņus, izguļos, iedvešu sev, ka augstuma baiļu kompleksam nav pamata, ka tagad, pēc riepu maiņas auto ir drošs, ka nepietiekošo kalnu ceļu pieredzi es kompensēšu, braucot lēni un absolūti kontrolējot sevi un auto. Ceļš arī vairs nav slapjš. Tas nedaudz līdz. Visu šo laiku pa atpūtas vietu dzīvojas pavecs, bet brašs horvātu vīrs un visiem šeit apstājušamies nāk klāt un draudzīgi pļāpā par visu ko, pa druskai prot visas Eiropas valodas. Liekas, ka tas ir viņa dzīves stils un viņš šeit nāk katru dienu. Jūras krasta bezdibeņi it kā būtu pārvarēti, jāgriež iekšā uz Bosnijas pusi, bet biedē kalni, kas šķiet milzum augsti un pūš tik mežonīgas vēja brāzmas, ka liekas, ka vējš kustina auto. Kartē no Senj ceļš kalnos ielokas vienos serpentīnos, kas nu būs, bet cita ceļa jau nav. Dodamies vien līdzās upes gultnei kalnos iekšā, ir daudz pretimbraucēju, tad jau nekas briesmīgs vēja dēļ varētu nenotikt. Nezin kāpēc tā, bet, jo augstāk kalnos, jo vējš kļūst mazāks. Un serpentīni kā pie Vipavas - nekas traks. Vislielākie prieki bija tad, kad aiz kalnu grēdas sākās līdzenums. Visas briesmas beigušās. Bambino zīmē kalnus ar daudziem maziem cilvēciņiem. Nakts Horvātijas pilsētiņā Otočac zem kuplas liepas, kura pilnībā nosedz garāmgājēju skatīšanos uz mums gulošajiem. Daudz šai ziņā visā ceļā palīdz Svifta aptumšotie pakaļējie logi, kas ļauj vienmēr saglabāt privātas un citiem neredzamas telpas būtību. 15. jūnijs Zeme kļūst aizvien retāk apdzīvota, parādās brīdinājuma zīmes par mīnu laukiem, redzamas nopostītas un pamestas mājas. Tad Plitvičkas ezeru dabas parks, par to jāmaksā 22 kuņņas. Pa 504, tad E59 un tūlīt būs Bosnija klāt! No kalna ar binokli pārskatu plašu ieleju ar pilsētiņām, kurās izceļas mošejas un minareti! Pirmie 10 kilometri pacilātībā, kāda tā vienmēr ir, pirmo reizi iebraucot svešā zemē. Tad Bihač pilsēta un visupirms krīt acīs tas apstāklis, ka ielās ir neredzēti daudz policistu. Un ne tik vien kā vietējie, bet ir pat īpaša Eiropolicija. Un kā gan citādi, ja karā gāja bojā no 150 000 līdz 270 000 cilvēku, tad nav daudz tādu ģimeņu, kas nebūtu cietušas un etniskie konflikti var uzliesmot jebkurā brīdī. Sagrautās mājas, mīnu lauki, dalījums serbu un musulmaņu teritorijās, tas uztur šo nojausmu, lai arī pret ārzemniekiem izturēšanās ir izcili laba gan no bosniešiem, gan no horvātiem, gan no serbiem. Dažas stundas staigājam. Neizpratne par šejienes naudu, kuras nosaukums pat nav man zināms, vienīgi burti KM. Pēc preču cenām izskatās, ka varētu būt 2 šie KM pret 1 eiro. Kioskā pie rotaļlietām stulbo Bārbiju vietā hidžabā tērptas lelles, par kurām biju jau lasījis. Upes krastā piemineklis Kanādas kareivjiem ar pateicības vārdiem par palīdzību karā. Un tad ieskanas muedzina dziedājums, suģestē šis svešādās skaņās paustais Dieva vēstījums pravietim Muhamedam. Tiekam ieaicināti arī mošejā, kur ir daži cilvēki, kas sarunājas ar mums un izskatās iepriecināti par mūsu apmeklējumu. Man gan galvā dominē nevis domas par augstākām sfērām, bet gan bažas, vai tikai mums, klaidoņiem, zeķes bijušas pietiekoši labi izmazgātas un nesmird. Pēcpusdienā tālāk uz Bosanska Krupa, arī tā ir muslimu teritorija. Te ir arī divas kristiešu baznīcas, nevainojami tīras, gluži kā svaigi krāsotas, bet ... aizaugušas ar zāli. Vēlāk cituviet redzējām tādas pat ar zāli aizaugušas un nevainojami tīras mošejas. Bosanska Krupa vecajā cietoksnī pilsētas centrā kalna galā Bambino nav dabūjams prom no diviem lielgabaliem, kurus viņš sauc par romiešu lielgabaliem un grūti viņam iestāstīt, ka tie ir lielgabali no nesenā Bosnijas kara. Vakara tumsā viens pretīgs tips - tāds čirkains, pa pusei gaišmatains, bet nepārprotami ka čigāns un vēl ar tādu nelāgu izteiksmi sejā pienāk, sveicina ar Salam, bet pēc tam diedelē naudu. Vairāk negribas nekur iet staigāt, šodien kaut kādi veselības traucējumi, slimā diena. Bet liepas viscaur Balkānos šajā laikā zied ar tik apdullinošu un saldu smaržu! Nezin cik eiro stundā varētu maksāt par iespēju baudīt tādu jaukumu. Laikam daudz gan. Nakts pie tirgus, kur pretējās mājas saimnieks, kad prasām atļauju nakšņot, izskatās pagodināts un iepriecināts. 16. jūnijs Nākošais ir neliels robežciems ar četrām mošejām, viens minarets gan ir pamatīgi sašauts un atstāts kā piemiņas zīme par karu. Tur pat ir banka, kurā izmainām naudu, to, izrādās sauc par Bosnijas marku. Pirmais pirkums ir silta, tikko cepta maize. Vairākas robežapsardzes automašīnas. Tepat aiz upes sākas serbu teritorija, jeb Republika Srpska, ko var atpazīt pēc vietu uzrakstiem kirilicā un serbu karogiem krievu karogam līdzīgajās krāsās. Ceļi ved lielākoties paralēli upju gultnēm. Līdzās šosejai vijas arī aizaudzis dzelzceļš ar daudziem tuneļiem. Atmiņā atdzīvojas brīnišķīgā Kusturicas filma Život je Čudo (Dzīve kā brīnums). Banja Luka, lielākais Bosnijas serbu centrs. Serbi visi tādi braši, karā rūdīti. Pret ārzemniekiem laipni, īpaši laipni, ja tu runā krieviski. Skaistas sievietes. Uz vakara pusi viss pilsētas centrs pilns ar ļaudīm. Vienā parka stūrī grāmatu svētki vai izstāde, grāmatas viņi izdod daudz un tās ir krietni lētākas nekā pie mums. Redzamākajā vietā Ciānas gudro protokoli. Serbijas karti gan nekur nevar dabūt, arī nevienā avīžu kioskā. Toties ir normāls informācijas centrs, citur Bosnijā tādu atrast neizdevās. Pilsētas centrā uzcelts dižs piemineklis varonīgajiem serbu karavīriem. 1991-1995. Neapsargātā auto stāvvietā starp daudzām citām mašīnām guļam smaržīgā miegā, arī rīta saule nespīd acīs, jo esam zem liepām. 17. jūnijs Tuzla. Sašautas un neapdzīvotas mājas netrūkst arī šeit. Memoriālā siena ar ziediem un 70 nogalinātu jauniešu un bērnu vārdiem un tur ir rakstīts, ka slepkavas ir srpski fašistički agresor, kas 1995. gada 25. maijā apšāva jauniešu svētku dalībniekus. Te nu nedaudz jāatgādina par karu. Karš sākās 1992. gadā. Jau no pirmās dienas kopienu atdalīšanas metode bija terorisms. Civiliedzīvotāju bombardēšana - sākumā Sarajeva, pēc tam ielenktie ciemati, - slepkavības sagrābtajās apdzīvotajās vietās; civiliedzīvotāju piespiedu evakuācija, izmainot konkrētā rajona iedzīvotāju etniskā sastāva proporcijas; nelikumīga civiliedzīvotāju internēšana koncentrācijas nometnēs; spīdzināšanas; sistemātiskas izvarošanas; masu nāvessodi; civiliedzīvotāju īpašuma izlaupīšana un iznīcināšana; sistemātiska citu etnisko grupu kultūras un reliģiskā mantojuma iznīcināšana sagrābtajās teritorijās; aizturēto izmantošana par dzīvo aizsegu frontes līnijā un mīnu laukos; pretestību izrādošo civiliedzīvotāju novešana līdz bada nāvei, - tie ir tikai daži starptautisko cilvēktiesību un kara likumu pārkāpumi, kādos vainojami serbu bruņotie formējumi. Etniskās tīrīšanas bija nepieciešamas, lai ar vardarbību un deportāciju izdzītu no serbu apdzīvotajām teritorijām visu citu etnisko grupu pārstāvjus, kuri tur bija dzīvojuši pamīšus kopā ar serbiem. ANO Īpašās ekspertu komisijas atskaitē tiek uzskatīts, ka no visiem Bosnijas Hercegovinas teritorijā veiktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un kara noziegumiem par 90% ir atbildīgi serbu ekstrēmisti, par 6% - horvātu ekstrēmisti un par 4% - musulmaņu ekstrēmisti. Līdz pat 1994. gadam lielvalstis nenosauca kādu visā vainojamo, un neatbalstīja Bosnijas valdību. Vismaz katra desmitā sieviete tērpta hidžabā. Jaunās sievietes varbūt netiek līdzi serbietēm to žilbinošā skaistuma ziņā, bet no viņām staro mierpilns lepnums un pārliecība par sava izvēlētā dzīves ceļa nekļūdību Dieva vadībā un nemirstību savā pēcnācībā. Nemuslimu sievietēm tādu starojumu reti gadās redzēt. Grāmatu stendos un grāmatnīcās izvēle mazāka nekā pie serbiem. Vairākas grāmatas par sufismu, ir arī Nīče, kādas grāmatas virsrakstā var nojaust, ka tā ir par to, kā mūsdienās Rietumos tiek pazemotas sievietes un cik cieņas pilna attieksme pret sievieti ir muslimu sabiedrībā. Grāmatnīcas pārdevējs gan nesmuki izdarās, iztraucēdams pētīt virsrakstus ar savu smaidošo izvolte. Grāmatnīca tomēr nav desu bode. Ielās un ceļos rodas iespaids, ka franču visu laiku labākais auto Renault-4 ir visbiežāk sastopamais auto Bosnijā. Serbiem pat esot fanu klubi. Milzu lielveikalā Mercator vakariņām nopērkam pienu, maizi un sladoledu, kas dienvidslāvu valodās ir Bambino mīļākais vārds un nozīmē saldējumu. Bet ne alu, ne samērā lēto vīnu šovakar nepirkšu, jo muslimu zemē lietot alkoholu man kaut kā šķiet necienīga izdarība. Apsargs jeb policists pieklājīgi aizraida no iecerētās naktsvietas, kas izrādās ir viņa automašīnu stāvvietas apsargājamā teritorijā. Tālāk cits policists aptur auto un pārbauda papīrus, bet to dara jokodams un laipni un novēl mums laimīgu ceļu. Tumsā te policija aptur automašīnas gandrīz ik uz stūra, tāpēc mudīgi braucam iekšā pirmajā iespējamā vietā, kas izrādās esam pilsētas komunālā uzņēmuma stāvvieta. Apstājamies blakus kādai automašīnai, tur, izrādās iekšā ir cilvēki, bet tā tūlīt pat aizbrauc. Re kā šie no mums nobijās un aizlaidās, saka Bambino. Nu var gulēt mierīgi. 18. jūnijs Vēl pēdējo reizi izstaigājam centru un tirgū klausāmies kā gurķu pārdevēja vienā laidā skaļi sauc: marka, marka, marka! Bambino vēl mēnesi pēc tam smiesies:marka, marka, marka! Pie galvenās mošejas un pat uz tās kāpnēm tagad, dienā, tirgo suvenīrus - tādas kā naivistu gleznas, bosniešu karogus, solīdos rāmjos ierāmētus tekstus arābu valodā, šķiet, ka tie ir citāti no Korāna. Par naudas mainīšanu bankās šeit ņem 2 markas komisijas naudu un tad jau mainīšanas interese man mazinās. Benzina pirkšanai der arī eiro, piemaksājot pusmarku komisijas naudu. Benzīnam tāda pat cena kā Latvijā. Sarajeva tikai 100 km no šejienes, Medžugorje arī vēl kādu simtu. Kautkad šajās dienās arī kādi musulmaņu svētki, kuru apmeklēšana esot kā svētceļojums. Bet bez iepriekšējas sagatavošanās un pamatīgas informācijas ievākšanas, ko es tāds pastulbs kā standarta tūrists tur braukšu. Uz svētvietām tā nevar. Šoreiz pietiks, nav jau pēdējā reize, šeit noteikti jāatgriežas. Taisāmies vien uz māju pusi un atvadāmies no šīs viesmīlīgās Eiropas musulmaņu valsts, kur viss ir kā pie cilvēkiem. Izplatītā ļaužu biedēšana ar Islāma briesmām ir tikpat nepamatota kā pretlatviskā propoganda Krievijā, kuras iespaidā dažs tūrists no Krievijas bijis tā iebiedēts, ka Rīgā baidījies uz ielas sarunāties krieviski, kas varot draudēt ar latviešu nacionālistu uzbrukumu un noraušanos pa galvu. Visiem, kurus iebiedējuši islama nīdēju vai vienkārši nejēgu stāstījumi, gribas ieteikt aizbraukt uz Bosniju. Šķērsojam Majevicas kalnus. Augšā fantastisks skats uz Melnkalnes kalniem, kas no šejienes izskatās vienkārši milzīgi. Skaistajā skatu vietā uzceltais solīdais viesu nams tukšs un pamests, for sale. Kā jau daudzas mājas Bosnijā. Bambino prasa, vai tur var iet iekšā pačurāt. Tuzlas teritorija palikusi tālu aiz muguras. Bijeljina liekas tāda sušķīga pilsētele, ārā nemaz nekāpjam. Pie sarkanās gaismas gaidošās automašīnas apstrādā divas pusaugu čigānietes. Bambino jau labi zina, ka ar čigāniem nevajag runāt, viņš pat nepaskatās, kad viņas dauza pie aizvērtā loga un kliedz chiko, chiko! Zinu, ka ar serbiem jārunā krieviski, jārunā daudz un jāsmaida. Ja arī viņi sapratīs tikai pusi lielās aizstāvētājvalsts valodā teiktā, tad pārējo piedomās klāt ar labvēlīgu noslieci. Šis paņēmiens strādā. Bosnijas serbu robežkontrole ir neizpratnē kāpēc pasēs nav zīmoga, bet, kad kartē parādu, ka Bosnijā esam iebraukuši musulmaņu teritorijā, saprot kāpēc. Kā man likās, musulmaņu robežsargi zīmogus nemaz neliek. Pa Sibīrijas prāmju uzbrauktuvēm līdzīgu ceļu šķērsojam lielu un platu Donavas pieteku - Savas upi un esam valstī iekšā. Bet prieki ir pāragri, jo aiz līkuma robežkontrole. Robežsargi smaidoši un laipni, bet - kur tad mana green card? Eiropas zaļā OCTA te neder. Bet varot nopirkt uz vietas. Cik tad maksā? Kaut kādus simtus dolāru. Paldies, sliškom dorogo, vai varu griezt atpakaļ? Protams! Vēlreiz iznāk šķērsot plašo Donavas pieteku. Nezin kā tur ir ar to apdrošināšanu, varbūt robežsargs būs teicis dolārus, bet domājis dinārus. Tie dināri taču viņiem tādi ar daudzām nullēm... Atpakaļ. Uz Brčko. Kādi simts lieki kilometri un Serbija ar Kusturicas Kuestendorf palikusi neapmeklēta. Bet Brčko izrādās musulmaņu zeme. Un robežpāreja uz Horvātiju tieši pašā pilsētas centrā, tilta galā, nekur tāda lieta nav redzēta. Tālāk aiz centra karuseļi, no turienes atskan īpatnēji skaista mūzika - dziesmas atpazīstamā valodā, valdzinošā dienvidslāviskā mažorā, un ar izteiktām turciskām - grieķiskām intonācijām. Nakts pie mošejas. Blakus vesels kvartāls ar karā sapostītām un neatjaunotām mājām. Tūlīt pēc muedzina vakara dziedājuma iemiegam svētītā miegā. 19. jūnijs No rīta Brčko tirgus, kurā skatos pēc kurpēm, kas man krīt no kājām nost. Tirgū kurpes tādas stulbas, nesmukas un dārgas, bet toties nepieciešamība noved pie jauna izgudrojuma - atplīsušo kurpju zoli tīri labi var saremontēt ar plastmasas savilcējiem, kas atrodas instrumentu somā. Klaidonības pieredzei jauns papildinājums - turpmāk visos ceļojumos savilcēji līdzņemami obligāti. Uz automašīnu ejam garām gar kādu kara veterānu iestādi, pie kuras gara 30 - 40 gadīgu vīru rinda. Tālāk Horvātija. Maldīšanās pa Osijek, tā arī neatraduši pieklājīgu apstāšanās vietu, braucam vien prom. Tā arī Horvātija paliek mazizzināta, kurorti, skaistie, bet bīstamie piejūras kalnu ceļi, padārga kuņņu zeme, tie šoreiz arī visi tie iespaidi. Tad pa E73. Ungārija. Un viena Austroungārijas pērle, pareizāk pērlīte Mohacs. Neliela, bet krāšņa pērlīte ar bagātu vēsturi, par ko liecina daudzās plāksnes ar senlaicīgiem gadskaitļiem uz namu sienām. Neko gan vairāk nevar saprast, izņemot vienu, uz kuras kaut kas rakstīts par Ferencu Listu. Šajā Ungārijas daļā ar ceļa zīmēm viss ideālā kārtībā. Pa 55. ceļu Baja un tad uz Szegedu Iebraucot Szegedā, lielais LIDL kliedē priekšstatu par Ungārijas dārgajām cenām. Kilogramīgais maizes kukulis, ko Bambino iesaucis par milzu maizi par dolāru, divlitru pudelēs vīni Itālijas cenās, taču šie ir gardāki. Vēl tur dažādas interesantas lietas, bet veikalnieces rāda, ka nu jāiet prom - veikals tiek slēgts. Ungāru pilsētas naktīs guļ. Neguļ vienīgi daudzie jaunieši, kas pulcējas pie Szegedas krastmalas kāpnēm. Tie arī runā labā angļu valodā. Tur arī būs naktsvieta. Tieši šajās jūnija dienās biju šajā pat vietā, kad Atmodas laikā, maskējoties par futbola komandu, ar autobusu braucām uz Ungāriju, uz nelegālu starptautisku pretpadomju konferenci. 20. jūnijs Agrā rīta stundā, kamēr vēl stāvvietu maksas iekasētāji nav klāt, pa E68 prom uz Rumāniju. Pie reizes tiek apskatīta Szegeda, riņķojot starp rīta tramvajiem un meklējot atļautās ielas, lai tiktu uz tilta. Pirms rumāņu robežas atrodas laba vieta, kur atgulēt neizgulēto rīta stundu liela koka paēnā. Rumānija klāt. Tūlīt aiz robežkontroles pie mašīnas skrien klāt čigāns, bļaudams Welcome to Romania! Ātri aizveru logu. Tālāk šo vesels bars, pāris mašīnas jau apstādinājuši, grib turēt arī mūs. Robežpilsētā Nadlac naudas maiņas kantorīši no vienas vietas, bet neapstājos, jo, kā jau robežpilsētā, čigāni arī šeit būs no vienas vietas. Nākošā pilsētiņa Pecica. Šeit arī sākas iepazīšanos ar jauno ES valsti Rumāniju. Pilsētiņas centrā autoceļa E68 malā iestāde ar uzrakstu: WC Project 07-21 Laikam kaut kāds Eiropas projekts, bet nav apskatāms, jo priekšā liela piekaramā ķīniešu atslēga. Arad, paliela pilsēta, bet izdevīgs apkārtceļš un braucu pa to, ietaupīšu laiku, rumāņu pilsētu jau vēl priekšā būs daudz. Pa E671/79 ceļu. Oradea. Vāciski Grosswardein. Latviski nosaucam to par Lielvārdi. Viena krāšņa Austroungārijas pērle. Pāris kilometrus gara centrālā iela, iespaidīgi un neaizmirstami reprezentē visu sava laika krāšņumu un greznumu, tai piekļaujas plašs tipiski ungārisku pārsvarā divstāvu māju tīkls. Valea Lui Mihai, iebraucam tumsā un centrā, šķiet, esam atraduši samērā labu guļvietu. Bet nekā. Aizmigt nevar, baisais karstums, šeit no purviem atlidojuši odi, esam sakosti un ir jākasās. Arī policijas patruļa, redzot kustēšanos un kasīšanos, pienāk un pārbauda dokumentus. Braucu vien tālāk pa 19. ceļu nakts tumsā prom. Pēc pusnakts kļūst vēsāks un Carei pilsētā var atrast normālu guļvietu. Ja nebūtu šī elles karstuma, varētu padomāt, vai pie reizes neaizlaist uz Grieķiju, nav taču vairs pārāk tālu. Dienā karstumam pretoties varam, arī Bambino tas neskādē, ja kļūst pārāk karsts, viņš saslapina matus ar ūdeni, bet naktīs... 21. jūnijs Brokastojam netālu no tirgus. Te, kas par brīnumu - ielas otrā pusē jauna, smuka čigāniete žiperīgi palecas un ... pazūd atkritumu konteinerā. Neticu savām acīm. Jā, Bambino arī ir redzējis, ka viņa ielec lielajā miskastē, tad jau jātic vien būs. Pēc brīža tikpat žiperīgi izlec, kaut ko tur atradusi, iežmiedz padusē, ar roku notrauc no auguma gružus un spriganā gaitā aizsteidz tālāk. Man pat sāk gribēties domāt, ka ļaudis dara ļoti slikti, nešķirojot atkritumus un to, kas citiem var noderēt, met kopā ar īstajiem mēsliem. Re, re, pienāk čigānu pāris, tie tādi ap 30. Čigāns palīdz kundzei ierāpties konteinerā un paņem pretī viņas atrastos labumus, tad palīdz viņai izkļūt ārā. Rīta brīnumus noskatījušies, dodamies uz Satu Mare, kas ir necilāka par dižo Lielvārdi, bet vienalga, nepārprotama Austroungārija. Milzum liels, neizstaigājams lielveikals. Uz vakara pusi cauri Ungārijai uz UA. Kartē Ungārijas stūrītis ar maziem vietējiem ceļiem, brauksim pa to. Dziļš Ukrainas - Rumānijas robežkakts, bet visi ciemi tādi izkopti, tīri, katrā norādes par Interneta pieejas vietām, nekāda nomale, sajūta, it kā būtu kaut kur galvaspilsētas tuvumā. Gatavojos milzu rindai pie robežpārejas un varbūt pat negulētai naktij. Bet ... nekādas rindas vispār nav! Ne ungāru, ne ukraiņu pusē. Liekas, ka te neviens cits nebrauc, kā vienīgi vietējie ungāri. Par mums ukraiņi kā liekas, ir pat nedaudz pārsteigti. Nākas gan pirkt Ukrainas apdrošināšanu, to pārdod Ukrainas ungāriete tāda panīgra, bet redzot Latvijas dokumentus, tūlīt atplaukst smaidīga un aprēķina zemāko iespējamo maksu - Ls. 3.70. Dzirdams, ka daži Ukrainas robežsargi arī runā ungāriski. Rinda radās mūsu dēļ, jo šiem laikam nebija īsti skaidrs kā tādiem tālbraucējiem jākārto dokumenti. Tumsā tālāk pa Ukrainu. Pārsteigums bija benzīna cena, jo biju domājis, ka tā būs tikai ap dolāru litrā. Vairs nekā, jau Ls.0.65. Naktsguļa ar apsarga atļauju pie benzīntanka Beregovā, kur visu cauru nakti maģāru (varbūt čigānu?) mauķeles skaļi klaigā ungāriski un neķītri lamājas krieviski. 22. jūnijs Beregovā, sovjetiski noplukušā, bet citādi ar Austroungārijas pagātni pilnā pilsētiņā aizrit pirmā dienas puse. Tirgū tieku pie jaunām brillēm saplīsušo vietā. Visur dzirdama ungāru valoda. Ielu nosaukumi arī divās valodās. Mukačova arī ar Austroungārijas pagātni un tīri labi sakopta. Bet ceļa rādītāji uz Ļvovu gan nav atrodami un iznāk mest krietnu līkumu, kamēr to ceļu pāri Karpatiem atrod. Bet labs ceļš gan tas M17, tik labi ceļi pa kalniem bija maksas ceļi Slovēnijā. Tik vien kā divas bīstamas vietas. Atā, ungāru zeme, vajadzētu iemācīties pāris simt vārdus ungāru valodā un kādu mēnesi padzīvoties pa Ungāriju, lai iepazītu šo ļoti interesanto un īpatnējo tautu. Nakts pie kalnu hoteļa ceļa malā ar sarga atļauju. Nakts bez odiem un karstuma! Vairs odu nebūs un velti ir pirkts pretodu krēms. 23. jūnijs Lielais orkāns Ļvovā. Mums ir laimējies, ka neesam apstājušies zem kokiem. Mašīnā vēju neko daudz nejūt, toties esam ūdens straumē, kas sniedzas līdz pat tās sliekšņiem un Bambino vaicā vai mēs tagad brauksim uz Rīgu pa jūru. Ūdens nes milzum daudz lapu un koku zaru. Vēlāk redzam, ka gandrīz katrs ceturtais koks ir cietis. Daudzi koki uzkrituši automašīnām, īsta dabas katastrofa. Bambino grib lēkāt un ložņāt pa Ļvovas centrālajā skvērā krustām šķērsām sakritušajiem koku stumbriem un tikai ar draudiem vairs nepirkt saldējumu, viņu no tā var atturēt. Nakts pie juridiskā institūta. Interesantāk jau būtu nakšņot Džohara Dudajeva ielā, kas ir pašā pilsētas centrā, taču tur zīme, ka nedrīkst stāvēt, divīzijas Galīcija ielu savukārt pagrūti atrast. Bet arī te ir vēsturiska vieta - bijusī čekas māja un paliels piemineklis, kur rakstīts, ka tas veltīts sarkano okupantu nobendēto daudzo ukraiņu, poļu un ebreju piemiņai. Iepretim tam ielas vidū iededzam Jāņu ugunskuru, ja nāks milicija, teikšu, ka tā ir latviešu solidaritātes zīme. Neviens nenāk un nebrauc, tramvaji arī neiet, jo orkāns sarāvis vadus. Netālu nogāzies koks un pilnībā samīcījis dzeltenu žiguli. 24. jūnijs Jāņu diena, tāpēc nekur nav jāsteidzas un ir jādzer alus. Īsziņas nepienāk, telefons izlādējies, ieiešu tualetē pie elektrības kontakta to uzlādēt, pie reizes arī noskūties. Hlora smaka tur tāda, ka lielākā daļa rietumnieku nobeigtos kā mušas jau pirmajās minūtēs. Taču tualetes darbiniece pie biļetēm te sēž cauru dienu un nekas. Bet īsziņas šeit man nepienāk vispār, laikam jau cits operators. Pie Banderas pieminekļa ļauju kādu stundu Bambino dauzīties ar draudzīgajiem ukraiņu vienaudžiem. Suvenīru tirgū populārs teksts, kas tulkojumā nozīmē Paldies Tev, Dievs, ka es neesmu moskalis, uz T-krekliem, krūzēm un citur. Attieksme pret baltiešiem - vislabākā. Vēl viena netraucēta nakts pie juridiskā institūta 25. jūnijs Nu gan jādodas tālāk. Bet vēl gribas staigāt pa pilsētiņām, kuras pa ceļam un vieglā nostaļģijā baudīt no kādreizējās padomjzemes šeit vēl saglabājušos atmosfēru. Vakarā robežpunktā Jagodinā (Helma - Koveļa) nejauks pārsteigums uzzinot, ka šeit izstāvēt rindu būs iespējams ne ātrāk kā pēc diennakts. Gaidītāji gandrīz visi poļi, tādi drūmi un nikni. Bet divi auto, viens ar Rumānijas, otrs ar Bugārijas numuriem pilni līdz malām ar melniem čigāniem un čigānietēm, tie dzen jokus un neskumst nemaz. Tie arī ir neatkarīgi. Ukraiņu busiņa pasažieri dzer gorilku un zina pastāstīt, ka robežpunktā Ustilug gan varot tikt pāri kādās dažās stundās. Iztērēju pēdējās grivnas, samaksājot par benzīnu un jau tumsā traucos atpakaļ uz turieni. 70 kilometri. 26. jūnijs Dziļa tumsa. Tāda kā automašīnu rinda, vai. Prasu poļu šoferim, tak, tak, viņš atbild, tad jau laikam tā būs. Pēc pusstundas rinda sāk kustēt un kāds darbonis iekasē no visiem 3 grivnas. Grivnu man vairs nav, lai dodot kāda nauda ir. Labi, ka ir 5 dolāru naudaszīme. Saņemu kvīti, kurā rakstīts, ka tas ir brīvprātīgs ziedojums par rindas uzturēšanu. Tad atkal pabraukšana, stāvēšana, atkal un atkal, bet pēc dažām stundām robeža patiešām klāt. Ukraiņu un poļu kontroles ierīkotas vienuviet. Ukraiņu zaldātiņš, ļoti cilvēcisks un laipns, absolūtā pretstatā tam plintniece, kas pārbauda dokumentus. Īsts rupjas padomju birokrātijas relikts, iešaujas prātā, ka tas būtu labs atradums filmu režisoram, kas taisa filmu par PSRS. Īsta čekas pratinātāja balsī viņa brēc - kāpēc man pasē iespiesta trīsdienu tranzīta atzīme, kāpēc termiņš nokavēts, kur esmu bijis šajā laikā, utt. Kur tas bērns? Bērnu es varu atnest šurp, es saku. Viņa drusku pieraujas, nevajagot, lai piebraucot auto tuvāk. Iebraucu spilgtās prožektoru gaismas lokā. Bambino uz sēdeklīša (guļus šoreiz viņu neliku robežas dēļ) sarāvies dus kā eņģelītis. Kāds ducis poļu ar pasēm rokās vienlaicīgi pagriežas un izdveš vienbalsīgu pārsteiguma nopūtu. Bet man nāk smiekli, iedomājoties kā plintniece pārvērstos, ja uzzinātu, ka tieši šodien Bambino mamma ir Kijevā latviešu delegācijā kā žurnāliste sakarā ar Zatlera viziti pie ukraiņu prezidenta. Arī ar poļiem šeit nav tik vienkārši, esmu nokaitinājis poļu muitas ierēdni tādējādi, ka, zinādams, ka poļiem ne visai patīk krievu valoda, runāju ar viņu tikai angliski, acīmredzot valodā, ko viņš, nabaga nomales robežpunkta muitnieķelis slikti saprot. Tad nu šis kļuvis dusmīgs, grib mani izčakarēt, rakņājas pa šmotkām, cerot atrast kaut ko Eiropas Savienībā ievešanai aizliegtu, kaut ko ņurd un, ja pasaku kādu vārdu angliski, tad mēdās. Pie poļiem izsenis esmu novērojis krasu dalījumu, kā es to nosauktu, galantajos poļos un sūdu poļos. Šis sūdu polis ievērojis, ka vedu vairākas plastmasas divlitru pudeles. Kas tur iekšā, viņš grib zināt, varbūt nojauš, ka dažās ir salieta ukraiņu gorilka. Water, es saku un sekoju viņa rokai - kuru pudeli nu šis grābs. Paldies Dievam, tā ir pudele ar to ūdeni, kuru leju uz sakarsušajām bremzēm. Bremzes nav ilgi karsušas, ūdens ir sastāvējies, ierēdnis novaibstas un saīdzis aiztinas. Klāt galantais polis un pārbauda pases. Atradis tur kādas neskaidrības, viņš korekti un labā angļu valodā atvainojas un aiznes tās pārbaudīt. Beidzot robežai pāri! Nolieku Bambino horizontāli. Ciematiņš Dorohuisk, pie kura Polijas pusē atrodas nepārietā robežpāreja, no šejienes tikai 43 kilometrus. Kļuvis nedaudz gaišāks. Tomēr apmaldos, bet par laimi rīta miglā redzu nākam kādu poļu zaldātu (robežsargu, vai?) un tas norāda pareizo ceļu. Miegs nāk virsū ar joni. Līst. Pāris reizes mēģinu iebraukt mežā, bet meža ceļi šeit ir šaubīgi, var iestigt smiltīs. Līdz atrodu gandrīz ideālu vietu uzkalniņā starp kokiem. Nu var arī nebaidoties atvērt kādu laimīgi pārvesto gardās kontrabandas gorilkas pudeli. Netraucēti guļam līdz kādiem vienpadsmitiem. Polijas mazie vietējie ceļi ir asfaltēti un satiksme tajos ir reta. Un tā poļu zeme ir diezgan skaista, ko lielā ātrumā caurskrienot uz Eiropu, parasti neievēro. Lāpīts gan šo mazo ceļu asfalts ir un autiņa vaļīgie dzelži klab, bet pie tā jau ir pierasts. Tā līdz Wlodava - Koden, tad rēķinu, ka labāk būtu iebraukt Biala Podlaska, ko daru caur Pisczaz. Sapērkos visādus nepazīstamus enerģijas dzērienus, jo miegs tepat vien ložņā apkārt. Atklājam poļu mazcenu veikalu brendu Biedronka (Mārīte). Bambino tukšo tā saldējumu kastes. Vairs nevienai Mārītei pabraukt garām bez kliegšanas un kategoriskas saldējuma pieprasīšanas apstāties nevarēs. Šoreiz kaā par brīnumu caur Bialystok bez īpašas maldīšanās. Nelāgs un šai mašīnai bīstams ceļa posms Bialystok - Augustow, šaurs ar negantu furgonu intensitāti. Šī posma beigās tomēr tiek būvēts jauns un plats ceļš. Guļam tajā pat furgonu stāvvietā, kur šurpbraucot. Ilgi, atguļot neizgulēto pagājušo nakti. 27. jūnijs Vēl Augustova un tās tirgus ar leišu tirgotājiem. Suvalkos pēdējo reizi pastaigājamies pa poļu zemi. Aizmirsies izslēgt gaismas, starteris vairs nevelk. Iestumju automašīnu, ielecu tajā un ... kaimiņos stāvošais latvietis skrien palīdzēt stumt, bet motors jau ierūcies. Kā man patīk vieglas automašīnas! Kādu šo Swiftu ieguvu, tāds viņš arī joprojām pēc šiem 5500 km. Nekur pat ne pirkstu nevajadzēja pielikt. Lietuvā iebraucot, kā vienmēr, māju sajūta. Vēl jāpiebilst, ka ceļš Kauņa - Rīga ir vienkārši brīnišķīgs salīdzinājumā ar citiem. Plats, gluds, nepārblīvēts un katrs kilometrs tuvina mājas.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais