ASV Rietumu Nacionālo Parku kaleidoskops. 3.daļa. Monumentu ieleja un Grand Kanjons. lindatravel.lv

24.11.2014
10 min lasīšanai
68 foto

12. diena. 24.10.2014. Brokastis pie mormoņu misionāra, Antilopes kanjons un Horseshoe Bend.

No rīta saimnieks cienā mūs ar paša ceptām cūkgaļas kotletēm, ko viņš nez kādēļ sauc par desiņām, kas mums liekas smieklīgi, bet saimnieks pamato, ka gaļa jau tā pati- kāda atšķirība kādā izskatā to pasniedz. Savdabīgi ir arī tas, ka amerikāņi brokastīs ēd kopā saldo ar sāļo. Piemēram saimnieks ēd kopā sāļu kotleti ar olā apceptu baltmaizi ar saldu kļavu sīrupu un putukrējumu- tas viss uz viena šķīvja un tiek ēsts pamīšus. Un viņš brīnās, ka mēs tā nedarām- ka mēs apēdam vispirms sāļo un tad ko saldu pa virsu.

Brokastīs pajautāju par viņa ticību, jo esmu pamanījusi viņa mājās grāmatas par mormoņu ticību. Un tiešām- izrādās, ka Wyans ir kaislīgs mormoņu ticības piekritējs un arī bijis misionārs piemēram Austrijā, kur divus gadus sludinājis mormoņu ticību.

Viņš aizrautīgi atbild uz maniem jautājumiem par to, ar ko mormoņu ticība atšķiras no citām. Izradās, ka mormoņi cieši tic ģimenei un tās locekļu saitēm, kas saglabājoties garīgā līmenī arī pēc nāves. Viņi uzskata, ka laulība nav tikai līdz brīdim, “kad nāve mūs šķirs”, bet arī pēc nāves laulātajiem būs iespēja būt kopā ar savu laulāto draugu un bērniem debesīs. Tādēļ viņi pat veicot īpašas pēc nāves salaulāšanas procedūras, kā arī pēc nāves kristīšanu. Poligāmija gan viņa ģimenē neesot nu jau pāris paaudzēs, bet viņa vecvectēvs esot bijis poligāms un viņa ģimenē bijuši 14 bērni. Šobrīd daudz poligāmo ģimeņu saglabājies Kolorādo pilsētā stundas braucienā no Huricane.

Kas man patīk viņa filozofijā un ticībā- tā ir patiesā vajadzība kalpot citiem cilvēkiem- piemēram šorīt uz brokastīm viņš uzaicina savu kaimiņu, kurš ir mājās ar mazo dēliņu, un kaimiņš drīkstēs novākt un lietot tomātus Wayana prombūtnes laikā. Tāpat arī mormoņi vienmēr palīdzot jaunajiem kaimiņiem ievākties, vai arī jaunajām māmiņām pirmās pēc dzemdību nedēļas laikā visi draudzes locekļi uz maiņām nesot ēdienu. Mormoņu draudzēs ir ļoti ciešas draudzības un savstarpējās palīdzības saites. Svētdienās uz dievkalpojumu ejot ap 1000 draudzes locekļu. Ģimenes parasti ir lielas. Kaimiņos dzīvojot ģimene ar 16 bērniem, bet tas gan esot mūsdienās neierasti liels bēru skaits. Šai ģimenei piederot ferma un tā viņi varot lielo ģimeni uzturēt. Mormoņiem gan neesot obligāts nosacījums radīt pēc iespējas vairāk bērnu, bet vēlme pēc bērniem sakņojas viņu ticībā, ka ģimene ir svarīgākais dzīvē un tās saites saglabājas vēl arī pēc nāves.

Ir patiešām interesanti kaut nedaudz iejusties šīs tik atšķirīgās dzīves modelī, izjust patieso sirsnību un viesmīlību, taču diemžēl mums šorīt jādodas prom no Huricane, jo šodien vēl vēlamies apskatīt Antilopes kanjonu pie Page pilsētiņas Arizonā. Tur mums arī norezervēta nākamā viesnīca.

Izbraucam 9:30 no Huricane, bet Page ierodamies jau ap 11:00, jo Arizonā atkal jāpārgriež pulkstenis par stundu atpakaļ.

Iebraucot Page pilsētiņā, uzmeklējam tūrisma aģentūru, kas organizē ekskursijas uz Antilopes kanjonu. Esam uzspējuši tieši laikā uz fotogrāfu tūri 11:30, kas gan ir par 11$ dārgāka nekā tūres priekšpusdienā vai pēcpusdienā, toties sola labākas gaismas kanjonā. Mēs gan tiekam ierakstīti rezervistu rindā, cerībā, ka kāds ar iepriekš veiktajām rezervācijām neieradīsies. Un tiešām- atbrīvojas divas vietas priekš mums. Tā nu samaksājam 48$ katrs un sēžamies iekšā džipos, lai dotos 20 min braucienā pa tuksneša smilšaino un grumbuļaino ceļu līdz Upper (augšējam) Antilopes kanjonam. Mūsu šoferīte un vienlaikus arī gide ir Navaho cilts pārstāve ar Navaho indiāņu tipiskajiem sejas vaibstiem. Maza atkāpe- Antilpes kanjons pieder Navaho cilts indiāņu pēctečiem un tādēļ šo parku nav iespējams apmeklēt uzrādot Nacionālo Parku karti. Šeit iespējams iekļūt tikai nopērkot Navaho Indiāņu organizētās ekskursijas biļeti. Gan aģentūras darbinieki, gan gidi- visi ir Navaho cilts pārstāvji un ļoti labi atpazīstami pēc sejas vaibstiem.

Tātad mūsu šoferīte/gide, nogādājusi mūs līdz kanjona ieejai, ved mūs aptuveni 50 min ilgā pastaigā turp un atpakaļ pa šauro un augsto smilšakmens sienu kanjonu, stāstīdama par kanjona izcelsmi un norādīdama uz interesantākajām foto skatu vietām, kā arī atklādama noslēpumus par to, kurās vietās tapušas piemēram slavenas National Geographic fotogrāfijas un kādā rakursā tās tieši fotografētas. Gide arī dod laiku, lai katrs varētu nobildēt kāroto skatu, taču traucē daudzās apmeklētāju grupas, kas dodas cauri kanjonam pirms un pēc mums. Lai gan grupu virzība pa kanjonu ir labi organizēta, taču pietrūkst brīvības izjūtas, jo nevaram netraucēti paklīst pa šaurajiem kanjona līkločiem un pēc sirds patikas bildēt skatus bez tūristiem tajos.

Īsumā par kanjona izcelsmi- tas radies plūdiem izskalojot tuksneša smiltis, kā arī vējiem pūšot tās dažādos virzienos- tādēļ kanjona sienas ir daudzkrāsaini slāņainas. Arī tagad vēl vasarās mēdzot būt plūdi lietusgāžu laikā, bet tas notiek pāris reizes gadā un tad ūdens paceļoties līdz kanjona sienu vidusdaļai. Tagad rudenī kanjons ir pilnībā sauss un mēs staigājam pa tā smilšaino pamatni. Vasarās kanjonā dienas vidū iespīd saules stari, radot iespēju uzņemt visinteresantākās fotogrāfijas, taču tagad rudenī saule vairs nav būt tik augstu virs horizonta un tādēļ saules stari kanjonu nesasniedz, taču dažās kanjona vietās redzam zilās debesis virs mums. Augšējais kanjons esot augstāks un šaurāks, turpretī lower jeb apakšējais kanjons esat plašāks un tajā vairāk iespīdot dienas gaisma, kā arī tas ir mazāk apmeklēts.

Pēc ekskursijas beigām, kuras laikā esam pamatīgi aizrāvušies ar labāko foto kadru meklēšanu, dodamies piereģistrēties tepat uz galvenās Page ielas esošajā jau iepriekš rezervētajā Rodeway Inn Page motelī, par kuru samaksāju 67 eiro par 2 naktīm ar bezmaksas brokastīm. Moteļa istabiņā kā jau ierasts gaiss ir sastāvējies, paklāji šķiet netīri un dvieļi jau pamatīgi novalkāti. Bet gultas ir ērtas, ūdens silts, ir pat ledusskapis, mikroviļņu krāsns un kafijas vārāmā kanna un neko vairāk jau mums arī nevajag. Iekārtojušies numuriņā, dodamies uz tepat pāri ielai esošo SafeWay pārtikas veikalu, kur par 60$ sapērkam salātus, mikroviļņu krāsnī uzsildāmus gatavos ēdienus, maizi, sieru, šķiņķi, sulu, tomātiņus, burkāniņus un ābolus. Pietiks pāris dienām. Tomēr secinām, ka Walmart veikalos cenas pārtikai nedaudz lētākas, lai gan SafeWay veikals ir smaržīgāks un patīkamāk iekārtots- vairāk atgādina Rimi, bet Walmart- līdzinās Maksimai.

Pēcpusdienā vēlamies doties 6 km izbraukumā līdz Horseshue Band kanjonam, taču uz galvenās ielas notiek Page pilsētas skolu rudens parāde un tā kā ceļš ir nobloķēts, tad uz stundu esam spiesti palikt viesnīcā. Jānis par to nebēdā un vēro savdabīgo parādi ar konfekšu mētāšanu parādes apmeklētājiem ceļa malās. Es turpretī esmu sapīkusi, ka Horseshue kanjons jau būs ēnās, kad mēs beidzot tajā ieradīsimies. Un tā arī ir, jo tiekam līdz tam beidzot saulrietā. No parkinga jāiet vēl aptuveni 1 km pa smilšainu taku lejup līdz kanjona skatu punktam, no kura paveras iespaidīgi dziļš pakava veida kanjons ar Kolorādo upi dziļi lejā zem mums. Lai pilnībā pārskatītu upes līkumu kanjonā, ir jāstāv uz pašas augstās klints sienas malas un vēl nedaudz jāpārliecas pāri tai. Nervus kutinoši, nudien. Vakara gaismās gan upe dziļi ielejā izskatās melna, bet dienas gaismās tā esot zilganzaļgana.

Vērojam saulrietu tālumā aiz kanjona un ceram, ka varbūt arī šeit būs kāda maģiskā krāsu spēle saulrietā, taču brūni iesārtās kanjona sienas paliek nemainīgas savās krāsās un šis saulriets nešķiet īpaši iespaidīgs. Nolemjam ka nākamajā dienā brauksim skatīties saulrietu pie Lake Powel uzpludinātā ezera tepat pie Page pilsētiņas.

Vakarā nedaudz paklīstam pa pilsētiņu, vērodami, kā vietējie svin savu rudens festivālu- notiek beisbola spēle skolas stadionā, blakus tam ir tirdziņš un dažādas atrakcijas. Tirdziņā dominē ķirbju dekorācijas, kā jau visur pēdējo nedēļu laikā Helovīnu gaidās. Te var iegādāties popkornu, virtuļus, ābolus sīrupa glazūrā, šokolādes kūkas, mafinus un citus amerikāņiem tipiskus gardumus.

Apmeklētāju vidū lielākā daļa ir vietējo iedzīvotāju ar Navaho cilts sejas vaibstiem.

13. diena. 25.10.2014. Monumentu ieleja un saulriets pie Lake Powel.

Šorīt beidzot kārtīgi izguļamies, paēdam sātīgas amerikāņu brokastis ar kotletēm līdzīgām desiņām, omleti, tostermaizēm, pankūkām, mafiniem un jogurtiem viesnīcas ēdamzālē, uztankojam pilnu bāku par 46$ un domies 2 st. izbraukumā uz Monumentu ieleju, kas atrodas uz Arizonas un Jūtas štatu robežas.

Arī šis parks pieder Navaho cilts indiāņiem un šeit neder ASV nacionālo parku ieejas kartes, tādēļ pie iebraukšanas parkā mums jāmaksā 20$ (biļete der 1-4 personām) četrām dienām.

Jau tuvojoties Monumentu ielejai, mūs saviļņo monolītie brūngansārtie smilšakmens klints bluķi, kas majestātiski paceļas virs tuksnešainā klajuma tālumā. Visplašākais skats uz ieleju paveras no apmeklētāju centra, no kura tālāk ir iespējams doties 17 jūdžu izbraukumā ar personīgo auto pa noblietēto smilšu ceļu, kas nebūt nav sliktāks par Latvijas lauku ceļiem, tādēļ mums nekādas grūtības nesagādā. Ceļš met lielu loku ap klintīm, paverot ar vien jaunus un aizraujošus skatus uz šo kādreiz Vesternos redzēto ainavu.

Te iespējams doties arī nelielā pastaigā ar kājām, bet tas atļauts tikai pa vienu taku, kas met nelielu loku ap vienu no klintīm netālu no apmeklētāju centra. Citviet tiek piedāvātas izjādes ar zirgiem tiem, kas vēlas izjust pavisam autentiskas Vesternu izjūtas. Teju vai katrā skatu pieturas punktā vietējie Navaho indiāņi tirgo pašdarinātas rotas lietas, bultas, sapņu ķērājus un citus nieciņus. Te var apskatīt arī tradicionālo indiāņu koka/kleķa būdiņu. Kādā no ceļa nobrauktuvēm uzrīkojam sev pusdienu pikniku uz klints bluķa un, notiesājot salātus un sviestmaizes, baudām mežonīgo rietumu ainavu ar visdažādāko formu brūni iesārtajām monumentālajām klintīm, kas vientulīgi paceļas atstatu viena no otras, veidojot neparastu un valdzinošu ainavu. Šodien beidzot nesteidzīgi izbaudām skatus un kopumā Monumentu ielejā pavadām 3 stundas. Tad braucam atpakaļ uz Page, lai vērotu saulrietu pār Lake Powel ezeru.

Saulrietam izvēlamies skatu laukumu kalnā virs Lake Powel ezera 552. jūdzē uz 89. ceļa (pāris jūdzes aiz Page pa ceļu virzienā uz Zionu). Vietas izvēle šoreiz ir perfekta, jo no šī skatu laukuma paveras teju vai viss Powel ezers ar Glen Canyon dambi, visdažādāko krāsu klinšu saliņām ezerā (lielo Antilopes salu, kā arī citām mazākām- kā Castle Rock un Lone Rock), kā arī jahtu ostiņu lejā pie Lone Rock Beach.

Saulei rietot, varam vērot gaismas staru spēles, kas izgaismo te vienu, te citu ezera salu. Vēlāk debesīs mākoņi iekrāsojas rozā, bet saliņas ezerā šķiet ieņem zilganu nokrāsu. Patiešām burvīga pasteļa nokrāsu glezna, ko baudām sēžot uz akmens un mielojoties ar līdzi paņemtajām maizītēm.

14.diena. 26.10.2014. Gran Kanjons.

No rīta pēc pamatīgajām amerikāņu brokastīm viesnīcā, pa ceļam uz šīs dienas galamērķi- Gran Kanjonu, vēlreiz izmetam loku līdz Horseshue View Point, lai dienas gaismās aplūkotu šo maģisko Kolorādo upes kanjona līkumu ar aptuveni 300 m augstajām klinšu sienām. Dienas gaismās upes zilā krāsa kontrastē ar klinšu brūngani oranžīgajām klintīm un veido pievilcīgu ainavu.

Tad dodamies 2 stundu garajā ceļā līdz Gran Kanjona Nacionālajam parkam, kurā iebraucam pa austrumu ieeju un ceļā uz apmeklētāju centru, piestājam pāris South Rim austrumu puses skatu punktos, kas ērti sasniedzami ar auto braucot pa Desert View Drive ceļu. Pirmo iespaidu par Lielo Kanjonu gūstam no Moran Point skatu laukuma, no kura paveras elpu aizraujošs skats un dziļo un plašo kanjonu. Pirmajā brīdī izjūtas ir tiešām saviļņojošas, grūti pat noticēt plašumam un krāsu daudzveidībai kanjonu labirintos, kas paveras dziļi zem mums. Bet acs ātri pierod pie šīs neparastās ainavas un nākamajā skatu vietā- Grandview Point skats vairs nešķiet pārsteidzošs, taču suģestējošs gan.

Tad braucam līdz apmeklētāju centram, kur novietojam auto stāvlaukumā un tālāk dodamies ar kājām pastaigā pa asfaltēto Rim Trail pastaigu celiņu, kas ved gar pašu Lielā Kanjona malu un ik pēc brīža pieved pie kāda no skatu punktiem. Mather Point ir pirmais skatu punkts šajā takā uzreiz aiz apmeklētāju centra. Šeit skatu laukums iekārtots uz klints, kas izvirzījusies kanjonā, paverot plašus 180 grādu skatus uz kanjonu. Šis ir viens no, manuprāt, labākajiem skatu punktiem. Tad dodamies 1.1 km garā pastaigā līdz Yavapai Point and Geology Museum, no kura tālāk sākas 0.6 km gara Trail of Time taka, kas aizraujošā veidā atspoguļo Gran Kanjona aptuveni 6 miljonus gadus ilgo vēsturi un ļauj apmeklētājam apskatīt un arī aptaustīt takas malās novietotos Gran Kanjonā atrodamos visdažādākos iežus sākot no pašiem zemākajiem un senākajiem slāņiem līdz pat augšējiem klintis veidojošajiem iežiem. Te varam aptaustīt dažādu veidu smilšakmeņus, granītu paveidus u.t.t. Tos visus iespējams arī saskatīt Lielā Kanjona krāsainajās klinšu sienās.

Pēc piknika pauzes, tālāk dodamies pa Rim Trail 1.9 km līdz Bright Angels Lodge, no kurienes sākas viena no takām, pa kurām iespējams doties pārgājienā lejup kanjonā. Tā kā ir jau pēcpusdiena un mums nav laika noiet pat pusi no takas nerunājot jau par tikšanu līdz Kolorādo upei dziļi ielejā (12 km vienā virzienā), tad tikai nedaudz paejamies uz leju pa taku līdz pirmajam tunelim, lai gūtu priekšstatu par taku un to kā kanjons izskatās „tuvumā”. Skati gan šajā līmenī būtiski nemainās un tādēļ dodamies atpakaļ augšā uz Rim Trail, kur Hermits Rest Route Transfer pieturā kāpjam shuttle busiņā, lai tālāk ar bezmaksas autobusiņu apceļotu daļu no skatu punktiem kanjona rietumu daļā. Šeit ar auto braukt ir aizliegts, tādēļ kanjona rietumus iespējams apskatīt vienīgi ar transfēra busiņu vai ar kājām dodoties tālākajā pastaigā pa Rim Trail. Tā kā esam gar kanjonu nostaigājuši jau 6.7 km, tad izvēlamies tālāko apskati turpināt ar busiņa palīdzību. Kāpjam ārā Marikopa Point pieturā, kur dodamies īsajā pastaigā līdz skatu punktam, no kura paveras nu jau nedaudz savādākas ainavas uz Lielo kanjonu. Šis arī kļūst par vienu no maniem favorītiem skatu ziņā.

Vēl piestājam arī Hopi Point, kurš tiek ieteikts kā viens no labākajiem saulrieta vērošanas punktiem, jo no tā paveras plaši skati gan uz austrumiem, gan rietumiem. Tas pats minēts arī par Mohave Point un Pima Point. Tā kā līdz saulrietam 17:40 vēl ir nedaudz laika, tad sabildējam skatus no Hopi un Mohave, bet saulrietu braucam baudīt no Pima Point. Grūti pat pateikt, kurš skatu punkts paver visiespaidīgākos skatus, jo katram ir sava „rozīnīte” un no pēdējiem diviem ir labi pārredzama arī pati Kolorādo upe, kas ainavai piedod īpašu dziļumu un noskaņu. Saulei pamazām rietot aiz kanjona klinšu sienas rietumu pusē, saceļas arvien stiprāks vējš un kļūst arvien aukstāks. Tomēr ir aizraujoši vērot, kā rietošās saules gaisma iekrāso augstāko klinšu virsotnes iesārtās krāsās, bet pašu upes ieleju kanjona dziļumā atstāj pelēkzilās nokrāsās.

Pēc saulrieta kādas 20 minūtes lielajā vējā pārsaluši gaidām shuttle busiņu, lai tiktu atpakaļ pie sava auto, jo mums vēl jānobrauc 10 km līdz norezervētajai viesnīcai Red Feather Lodge (80$ par nakti). Ap 20:00 beidzot esam tikuši savā ērtajā un salīdzinoši nesen remontētajā numuriņā, kur drīz arī dodamies pie miera, jo nākamajā rītā vēlamies celties agri, lai izbaudītu arī saullēktu Gran Kanjonā.

15. diena. 27.10.2014. Saullēkts Gran Kanjonā un pa 66. ceļu uz Joshua Tree park.

Modinātājam noskanot 6:00, negribīgi raušamies ārā no gultas un silti saģērbjamies, lai vēl pilnīgā tumsā brauktu atpakaļ uz Lielo Kanjonu baudīt saullēktu.

Jau iznākot no viesnīcas redzam, ka arī citi parka apmeklētāji gatavojas izbaudīt slaveno Gran Kanjona saullēktu. Saģērbušies pufaikās, cepurēs un cimdos, atrodam ērtu vietiņu uz augsta klints bluķa Mother View Point skatu vietā, lai sagaidīto īpašo brīdi.

Pamazām sarodas arvien vairāk apmeklētāju un drīz jau to ir tikpat daudz kā dienas vidū. Saule sākumā tikai iekrāso sārtu pamali, tad pamazām pārrāpjas par kalna kori, iezīmējot zeltītas kalnu virsotnes kanjona austrumu pusē. Pēc saullēkta apmeklētājus priecē ēnu rotaļas, kas izceļ kanjona ieleju dziļumu un virsotņu augstumu šajā gaismu un ēnu saspēlē. Labu brīdi baudām šos skatus. Tad dodamies atpakaļ uz viesnīcu, lai sapakotos tālākajam ceļam.