Tenerife novembrī

Ruta Grigorjeva 20.11.2014 9 min lasīšanai 11 foto

Tā kā pirms brauciena pati meklēju un lasīju vairākus ceļojumu aprakstus un diskusiju, tad nolēmu arī pati tomēr noziedot pāris h no brīvdienas un uzrakstīt nelielu kopsavilkumu, jo varbūt šī info var noderēt kādam, kas drīzumā taisās turp doties.

Mans atvaļinājums bija paredzēts septembra sākumā, bet tā kā jūlijā un augustā nomocījos ar ilgstošu slimību, tad atvaļinājums tika pārcelts uz novembri.

Tas nāca arvien tuvāk, bet nekādu plānu joprojām nebija, sākumā domāju aizšaut uz kādu no Eiropas lielpilsētām, bet tad sapratu, ka tomēr gribu nedaudz saules un siltuma pirms garās ziemas, tāpēc kultūras brauciens tika pārcelts uz decembri. Izrādījās, ka novembrī nav nemaz tik daudz variantu, kur aizlidot pa tiešo un ne tik tālu, lai nebūtu jāsajūk prātā, sēžot lidmašīnā. Varianti bija tikai 3: AAE, Ēģipte un Kanārijas. Tā kā uz musulmaņu valstīm vienai nelikās pārāk prātīgi doties, atlika Kanārijas. Āfrikas klimats un eiropeiska un relatīvi droša vide – ideāli. Rezultātā tiku pie čartera uz Tenerifi. Lidojums bija mokoši ilgs, sevišķi turpceļā, bet toties pēc tā nokļuvu vasarā.

Mājās, pētot novembra vēsturiskās temperatūras un prognozes, nekas iepriecinošs nelikās, tomēr beigās laiks bija krietni labāks nekā solīts. Šķiet zemāk par + 23 uz stabiem nemanīju, redzēju arī + 29. Viskarstāk laikam bija dienā, kad man jau bija jādodas atpakaļ. Vidējā temperatūras sajūta bija ap +25, kas priekš manis ir pietiekams karstums. Bija arī mākoņainas stundas, bet tas siltumu nemazināja. Augšā kalnos, protams, bija auksti, savukārt ziemeļos bija lietains un mitrs, bet dienvidu piekraste bija patīkami silta un sausa.

Zinu, ka pastāv uzskats - Kanārijas ir mainstream, viss tur ir ļoti komercializēts un tūristisks, taču tas nemazina šo salu skaistumu. Tiem, kas ir skeptiski par kūrortiem, jāsaka, ka šeit var atrast, ko darīt ikvienai gaumei. Es atgriezos ne pārāk nosauļojusies, jo laika vienkārši gulēt pludmalē un cepties īsti nebija, bija daudz citu interesantu lietu, ko darīt. Sportisko aktivitāšu cienītājiem tiek piedāvātas visdažādākās iespējas izpausties: sērfings, kajaki, SUP, dažādu veidu velobraukšana, trekings un vēl un vēl. Sauļoties gribētāji var izbaudīt desmitiem pludmaļu. Dabas mīļotāji var iepazīt fantastisko dabu. Ģimenēm ar bērniem paredzēti nebeidzamie atpūtas un izklaides parki. Tur ir viss: SPA, veikali, bāri, diskotēkas, sporta apmācības utt., utjpr.

Kūrorti un viesnīcas. Aukstajā sezonā labāk doties uz dienvidu kūrortiem, jo tur joprojām laiks ir silts un saulains. Es dzīvoju pilsētiņā Playa de las Americas. Tenerifē ļoti populāri ir aparthoteļi un apartamenti vispār. Tātad katrā istabā ir virtuves stūrītis ar plīti, izlietni, ledusskapi, visiem traukiem un instrumentiem. Līdz ar to pats var pirkt produktus un gatavot visu. Šis viss bija arī manā dzīvoklītī, taču brokastis man bija viesnīcā pie zviedru galda un vakariņas ēdu kaut kur pilsētā. Domāju, ka gatavot vienam nav diez ko izdevīgi, jo tomēr vajag ne tikai pamatproduktus, bet arī visādas garšvielas utt. Ja ir četri un vairāk cilvēki, tad gan noteikti var izdevīgi paši sev pagatvot. Sākumā biju gribējusi citas viesnīcas, skatījos 4* ar domu, ja slikts laiks vai vēl kaut kas, tad vismaz viesnīcas teritorijā ir ko darīt, vairāki baseini utt. Kā arī bija saklausīti šausmu stāsti par mazzvaigžņu viesnīcu stāvokli kūrortu valstīs. Gribēju vai nu pilsētiņā Costa Adeje vai Playas de las Amercias. Beigās manis izvēlētās 4* Costa Adeje jau bija izpirktas, tāpēc paņēmu 3* Playa de las Americas pēc iespējas tuvāk okeānam. Jāsaka, ka tas bija ļoti ok, viesnīcai nebija ne vainas, laba vieta, it kā centrāla, bet taja pašā laikā ne galvenā tūristu iela ar troksni un tūristu masām, vairākas fancy ieliņas bija kādu 100 m attālumā. Viesnīcai bija arī viens baseins, bet to man tā arī nesanāca izmantot. Pa manu balkonu varēja redzēt mazu okeāna stūrīti. Nekādus prusakus vai citus zvērus nemanīju, tikai viens putns ik pa laikam atlidoja ciemos uz manu balkonu. Tagad uzskatu, ka Tenerifē mierīgi var ņemt 2 un 3* viesnīcas, galvenais ir atrašanās vieta, lai nav kilometri līdz okeānam. Tur ir tik daudz, ko darīt ārpusē, ka viesnīca ar lielu privāto teritoriju un daudziem baseiniem vispār nav vajadzīga kā tas varbūt būtu „bīstamajās” valstīs. Turklāt daudzas 2* mazstāvu viesnīcas vismaz no ārpuses man likās daudz piemīlīgākas un spāniskākas nekā 4* padsmitstāvīgie betona „monstri”.

Pludmales. Man tuvākā pludmale Playa del Camison bija 500 m attālumā, bet realitātē es parasti gāju pa piekrasti tālāk uz citām pludmalēm, jo ieeja manā pludmalē bija ar palieliem akmeņiem, kas ne vienmēr bija redzami zem ūdens un slīdēja. Bieži sanāca būt pludmalē Playa de Troya, jo šeit bija laba ieeja okeānā, taču pati pludmale bija tāda ne pārāk un šeit visu laiku tiek piedāvatas taizemiešu masāžas un citas lietas, kas sāka apnikt. Visskaistākā pludmle, ko es redzēju, bija blakus pilsētiņā Costa Adeje, pludmale Playa del Duque – tiešām zils ūdens, nekādu tirgotāju un masāžu piedāvātāju. Viļņi šeit bija ļoti spēcīgi un lieli. Ieeja ūdenī likās kā no maziem smalkiem akmentiņiem, bet vēlāk netā izlasīju, ka tie bija sasmalcināti gliemežvāciņi. Šī pludmale likās tāda smalkāka salīdzinot ar citām.

Atpūta. Ekskursijas, atpūtas braucienus un izklaides tur tirgo uz katra stūra, ej tik klāt un pērc. Pieņemu, ka tiem, kam ir pacietība, var iet pie katra un meklēt izdevīgāko, bet man to nebija vēlmes darīt. Biju lasījusi iepriekš, ka arī latvieši tur tirgo ekskursijas tautiešiem, bet nekur nemanīju latviski uzrakstus. Staigājot pa pilsētām, redzēju simtiem to stendiņu, taču rezervēšanai ķēros klāt tikai pirmdienā, kad biju izstaigājusi visu tuvāko apkārtni, izpētījusi visas tuvākās pludmales un iedzīvojusies. Aizgāju uz stendiņu ne pārāk tālu no viesnīcas un tur meitene palīdzēja man saplānot atpūtu. Tā kā pirmdienā paņēmu velo uz visu dienu, tad atlika tikai 3 dienas, jo piektdien pusdienlaikā jau bija jādodas uz lidostu. Jau pirms brauciena turp biju nolēmusi, ka noteikti jāizmēģina Quads tūre un JetSki, kā arī jāpabraukā ar velo pa apkārtni. To visu arī izdevās īstenot, lai gan velo nebija tā gudrākā doma, jo vide arī pilsētā ir ļoti kalnaina. Ja ir nobrauciens no kalna, tad varat būt droši, tūlīt sekos arī uzkalns. Bija arī ļoti daudz kāpņu un piekrastē daudzās vietās bija zīme, kas aizliedza pārvietoties ar velo. Par cenām būs grūti komentēt, jo nav, ar ko salīdzināt. Velo noma uz visu dienu man izmaksāja 9 EUR, tas bija kalnu tipa divritenis ar dažiem ātrumiem. Pilsētas tipa šajā stendā maksāja apmēram 6-7 EUR uz dienu. Bija vēl kaut kādi pāris veidi, kas bija dārgāki. Velo pieved klāt tur, kur Tu atrodies un vakarā savāc no viesnīcas. Par to pašu cenu varēja arī uz 24 h paņemt, bet tad bija vēl kaut kāda drošības nauda jāiedod papildus, jo naktī tas velo stāv ārā pie viesnīcas, kas palielina nozagšanas risku. Man pilnīgi pietika ar to dienu no rīta līdz vakaram, jo puse laika pagāja stumjot augšā uzkalnā vai nesot augšā / lejā pa kāpnēm. Retajās ielās bija speciālas velo joslas, taču kā noskaidroju no tiem, kas man izīrēja, drīkst braukt gan pa trotuāru, gan auto zonu, bet es neriskēju braukt pa auto zonu, redzot cik ātri braukā auto. Pa gājēju ceļu braukt gan arī nebija viegli, jo visur cilvēku masas, kas laiski pastaigājās, kas krietni vien sarežģīja veiklu pārvietošanos.

Naktī pirms Quads tūres lūdzu Dievu kaut nu tiem nebūtu sajūga, jo redzot, cik tur daudz kalnu pat pilsētā, man nebija ilūziju, kā es uzsāktu braukt kalnā. Par laimi manas bažas nepiepildījās, bija tikai gāze un bremzes un vēl dažas podziņas, ko bija jāizmanto. Paldies Dievam, jo braukšanas uzsākšana tieši notika kalnā. „Pie quada ļoti ātri pierod,” teica īrs, kuram bija lielāka pieredze braukšanā ar quadiem. Tā arī bija, pēc laiciņa jau pieradu pie šī transporta līdzekļa un beigās vēl dabūju pa kaklu no instruktora, ka pārāk ātri iebraucu līkumā. :/ :D Braucienu ar quadiem noteikti iesaku visiem, šo nevar salīdzināt ar autobusa vai mašīnas ekskursiju, jo manā gadījumā bija tikai 6 quads, no kuriem viens instruktoram, kas ir daudz interesantāk par parastu eksursiju, kur ir bars ar 20-30 cilvēkiem. Bija piedāvāti dažādi maršruta garumi, es izvēlējos garāko no piedāvātajiem: 4 h un laikam apmēram 90 km. Bija nepieciešamas uzrādīt arī vadītāja apliecību, jo braukšana notiek gan pa šosejām, gan pilsētām, iekļaujoties kopējā satiksmē. Mūs savāca ar busiņu pie viesnīcām un aizveda uz quadu novietni kādu 30 min brauciena attālumā. Uzsākām braucienu: braucām pa šoseju, tad nogriezāmies uz lauku ceļiem, tālāk loks pa mežu, atkal lauku ceļi, atpakaļ uz šoseju un arvien augstāk kalnos, caur pilsētiņu Vilaflor, kas ir pilsēta visaugstāk kalnos Tenerifē un tālāk jau uz vulkānu el Teide. Interesanta sajūta, kad Tu brauc it kā cauri mākoņiem un vēlāk tie mākoņi paliek kaut kur zem Tevis. Uzbraucām līdz el Teide pakājei, apskatījam, tad griezām atpakaļ, iebraucot fermā, kur mums iedeva pagaršot vietējo eko sieru, vīnu un vīnogas. Kaut kādā ziņa vislabāk man patika pašas brauciena beigas, kad kamera diemžēl jau bija izladējusies. No šosejas nogriezāmies pa citu ceļu un braucām pa mazu priekšpilsētu šaurajām ieliņām arvien lejā un lejā, visu laiku ripojot brīvajā braucienā un ik pa laikam pieturo bremzi, lai nesāktu ripot pārāk ātri. Tā sajūta ir amazing, kad Tu ripinies pa mazām, šaurām ieliņām no kalna lejā, gar malām spāņu krāsainās mājiņas kā meksikāņu seriālos, laiks ir auksts un mākoņains tur augšā kalnos un Tu redzi kaut kur lejā desmitiem kilometru tālu vizuļo okeāns un saulīte apspīd piekrasti. Super sajūta.

Izvēlējos arī vienu eksursiju ar autobusu un gidu, kas vienlaicīgi runāja angliski, spāniski, franciski un vēl pa brīdim kaut ko vāciski un krieviski. Brauciena sākumā izbraucām caur dažām dienvidu pilsētiņām, savācot visus ekskursantus. Tālāk ekskursija ietvēra sevī braucienu līdz el Teide (atkal), taču šoreiz iebraucām arī pašā nacionālajā parkā un izbraucām tam cauri. Laika braukt augšā ar vagoniņu nebija, bet par to es neskumstu, jo tāpat bija skaisti. Tālāk jau virzienā uz ziemeļiem caur La Orotava un uz rietumiem caur Icod de los Vinos ar slaveno pūķa koku, gar ziemļu piekrasti uz rietumiem uz Garachico, kas tika nopostīta vulkāna izvirduma laikā pirms 400 gadiem. Apbrīnojami, ka ziemeļu daba pilnīgi atšķiras no dienvidiem, viss zaļš un lekns atšķirība no sausajiem un brūni pelēkajiem dienvidiem. Izbraucām vēl caur dažiem ciemiem un pilsētiņām un tad uz Mascas ciemu, mazu ciemu ļoti augstu kalnos, kur var uzbraukt un nobraukt pa serpentīnu ceļiem un ko iecienījuši trekingisti. Apbrīnoju spāņu braukšanas prasmes, tie serpentīni bija tiešām traki, taču man ne reizi nebija sajūta, ka šoferis nespēs tur izgrozīt to autobusu, jo brauc viņi tiešām labi. Un tālāk jau atkal lejā uz dienvidu piekrasti. No nemitīgajām spiediena maiņām augšā – lejā – augšā - lejā sāka galva sāpēt, bet par laimi uz laiku tikai.

JetSki brauciens izrādījās grūtāks nekā es biju gaidījusi. Quados satiktais īrs teica, ka JetSki esot bez maz vai „piece of cake”, taču realitātē stūrēt mocīti pa viļņiem bija visai grūti. :D Busiņš savāca visus braukt gribētājus pie viesnīcām un devāmies uz ziemeļrietumu daļu Los Gigantes, kur ostā mūs sagaidīja laiva, kas ieveda tālāk okeānā, kur viļņos šūpojās piesietie mocīši. Manējo sākumā neizdevās piedarbināt, bet beigās tomēr pieleca un brauciens varēja sākties. Mētāja mani pamatīgi un stūre bija jātur no visa spēka, iespējams, arī tapēc, ka biju viena uz mocīša, līdz ar to tam bija mazāks svars un viļņi vairāk mētāja, laba līdzsvara izjūta arī bija ļoti vajadzīga. Man paveicās neiekrist ne reizi, lai gan morāli biju jau tam sagatvajusies, ka zinot manu slikto līdzsvaru, noteikti izplunčāšos. Braucām gar Los Gigantes klintīm, Mascas alu līdz Teno bākai, kas ir galapunkts rietumu piekrastei. Tur bija tehniskā pauze, kamēr iekritušie tika dabūti atpakaļ uz mocīšiem un tad griezām atpakaļ. Atpakaļ braucām dziļāk okeānā līdz ar to viļņi nebija tik stipri kā tuvāk krastam un bija patīkamāk braukt. Iepauzējām nelielā līcītī un tad jau devāmies atpakļ un kāpām laivā, lai nokļūtu ostā. Sākumā biju domājusi, ka ņemšu 4 h braucienu, bet man ekskursiju bodītē kā TOP ieteica 2 h braucienu. Pēc tam, kad uzsākām braukt, es par to priecājos, bet atpakaļ ceļā jau bija pierasts pie tās mētāšanās un sišanās, tā kā varbūt arī 4 h būtu izturējusi. :D

Ēdiens. Man bija bed&brekfast ceļazīme, kas nozīmēja, ka būs jāēd arī ārpus viesnīcas. Pa dienu karstumā ēst negribējās, tāpēc ēdienreize parasti bija vēlu pēcpusdienā vai pat vakarā. Biju jau nolēmusi, ka iešu katru reizi uz citu vietu. Tā arī darīju, taču tiešam garšīgu ēdienu man tā arī neizdevās atrast: viss vai nu ļoti sāļš vai trekns vai arī nekāds. Parasti ēstuves atrašana aizņēma 30-50 min, jo to tur ir daudz un kamēr izpēta, ko katrā piedāvā, paiet labs laiks. Dažreiz pa dienu staigājot, ievēroju kādas vietas, kur varētu iegriezties, bet vakarā jau biju aizmirsusi, kur tas bija vai arī negribējās tik tālu atkal iet, jo man ļoti sāpēja pēda un potīte. Tā kā neēdu gaļu un zivis, tad vienmēr izlasīju ēdienkartes, kas stāvēja ārā, lai redzētu, vai būs kāds veģetāriešu piedāvājums. Jāatzīst, ka visur bija pieejami bezgaļas ēdieni. Taču grūti bija atrast kādus tiešām garšīgus salātus, jo tajā karstumā siltos ēdienus neprasījās, bet diemžēl tādus salātus, kā man būtu gribējies, tur neatradu. Pamēģināju arī tradicionālo paella veģetāriešu versiju, kas būtu bijusi garšīga, ja vien nebūtu tik sāļa, ka acis sprāga laukā. Ēdināšanas iestāžu ir ļoti daudz vismaz tūristu zonās, sākot no McDonaldiem līdz smalkiem restorāniem. Vidēja līmeņa kordziņos un restorāniņos vakariņas izdevās paēst par vidēji 11 - 21 EUR, ieskaitot dzeramnaudu. Cenas apmēram līdzīgas kā Latvijas ēstuvēs, varbūt nedaudz augstākas, ēdiens gan Latvijā krietni labāks. Lielākajā daļā kafejnīcu un arī pārtikas veikalos, kuros gadījās būt, var maksāt ar karti, kas ir izdevīgi, jo valūta ir tā pati, līdz ar to nav konvertācijas maksas. Vēl tāda nianse. Sāku domāt, kāpēc dažos čekos summas nav apaļas, lai gan cenas ēdienkartēs ir. Papētīju savus čekus un sapratu, dažās ēstuvēs PVN 7% tiek ierēķināts tikai čekā, bet ēdienkartē rādās cena bez PVN, savukārt citos ieraksts: „Tax Included” čeka apakšā. Taisnības labad jāsaka, ka no 8 vietām tikai 2 bija šis tax included variants. :D It kā jau nav liels tas procents, bet ja vakariņo vairāki cilvēki beigās tā „pa virsu” summa var sanākt iespaidīga, tā ka ar to jārēķinās.

Kopumā jāsaka, ka šī ir laba vieta, kur atpūsties, sevišķi, kad pie mums ir auksti. Pēdējā dienā bija tik skumji, kad gaidīju transportu uz lidostu, likās neticami, ka man jau jābrauc atpakaļ no mūžīgās vasaras un bezrūpīgās atmosfēras salas. Man pietrūka vēl kādas 3-4 dienas, jo neredzēju Loro parku, nebiju Siāmas parkā, labprāt būtu aizbraukusi arī uz Santa Cruz, Puerto de la Cruz un La Gomera salu. Gribēju vēl daudz ko pateikt, bet tāpat jau gari sanāk. Bilžu īpaši daudz man nav un tās pašas ne visai kvalitatīvas, jo pārsvarā izmantoju action kameru, bildes tikai tik, cik ar telefonu sabildēts.