ASV Rietumu Nacionālo parku kaleidoskops- 2.daļa. Nāves ieleja, Zion un Bryce parki. lindatravel.lv

19.11.2014
13 min lasīšanai
139 foto

7. diena. 20.10.2014. Ceļš cauri Nāves ielejai.

No rīta pabrokastojam viesnīcā ar pašu ceptām vafelēm, tad uzrīkojam nelielu šopingu tepat tuvumā esošajā Walmart Supermārketā, kur iepērkam ābolus (1$ kg), Cēzara salātus ar vistu (4$ porcija), franču bageti (1 $) u.c. gardumus, kā arī neatturamies no iespējas sapirkt puikām Lego Chima komplektus par 1/3 lētāk nekā Latvijā.

Pēc šopinga uztankojam mašīnai degvielu par 3.39 $ galonā, kas ir lētāk kā nacionālo parku teritorijā. Šorīt arī īpaši svarīgi uzpildīt pilnu bāku, jo Nāves ielejā benzīntanku neesot (kas gan vēlāk izrādās ne gluži patiess fakts).

Un tā ap 11:00 beidzot startējam ārā no Beikersfield pilsētas uz mūsu šīs dienas apskates vietu- Nāves ieleju, līdz kurai pēc Tom Tom aprēķiniem mums jāmēro 4 stundu garš ceļš.

Jau pēc pāris stundu brauciena mūs visapkārt ieskauj tuksnešainas ainavas ar vientulīgiem taisniem ceļiem līdz pat horizontam. Apkārt neredzam ne mājas, ne dzīvniekus, pat ne kokus. Tikai tuksnešu augus, zilas debesis un šķietami nebeidzamu taisnu ceļu mums priekšā.

Pabraucam garām lielam sāls ezeram un tad jau beidzot arī ieraugām ilgi gaidīto uzrakstu- Death Valeey National Park. Izkāpjam ārā no auto, lai nofotografētu zīmīgo vietu, bet ārā izrādās pūš spēcīgs karsts vējš- jūtamies tā ir kā būtu nonākuši milzīga matu fēna karstās gaisa plūsmas ielenkumā. Gaisa temperatūra ir ap 100 grādiem pēc Fārenheita- tas ir 37 grādi pēc Celsija. Bet karstums ir paciešams- diskomfortu rada tieši lielais vējš.

Braucam tālāk un nu jau pārvarot serpentīnus un pārbraucot pāri kalnu grēdai, mūsu skatam paveras visa plašā Nāves ieleja- krāsu pārbagāta un kalnu ieskauta. Lejā ielejā mūs pārsteidz tuksneša smilšu kāpas, kādas nebijām domājuši te redzēt.

Nedaudz pastaigājam pa tām, tad braucam tālāk līdz Artists Drive gleznainajam ceļam ielejas otrā pusē. Ceļš mūs patiešām pārsteidz un saviļņo, jo tā malās paveras vēl neredzēti kalnu skati- šeit iežu atsegumi pārstāv gluži vai visu krāsu paleti- tādēļ arī kāds no skatu punktiem nosaukts par Artist’s Pallete- mākslinieka palete, jo šeit varam vērot daudzkrāsainu kalnu, kas priecē mūs ar tirkīzzilām, rozā, violetām, brūnām un dzeltenām krāsām. Fascinējošs skats, kas gluži kā magnēts pievelk un nelaiž vaļā.

Diemžēl mēs nevaram šodien pavadīt ilgāku laiku kādā no skatu punktiem, jo ir jau 17:00 pēcpusdienā un ap 18:00 jau satumst. Izlaižam Devills Garden skatu vietu un braucam tālāk uz Zabriskie point skatu laukumu kalnos. Te kalni iekrāsojušies dzeltenās un brūnās krāsās, kas atgādina vaniļas un šokolādes saldējuma kārtas. Brīdi vērojuši pamazām rietošās saules un mākoņu radītās gaismu spēles un neierastos kalnu skatus, braucam tālāk virzienā uz Dantes Garden, jo šovakar vēl vēlamies paspēt sagaidīt saulrietu šajā augstākajā skatu laukumā, taču diemžēl nepamanām norādi uz meklēto vietu un pēc īsa brauciena konstatējam, ka esam jau izbraukuši ārā no Death Valley teritorijas virzienā uz Las Vegasu. Neko darīt. Tā kā ir jau 17:30 vakarā, tad prātīgāk šķiet turpināt 2 stundu ilgo braucienu līdz Las Vegasai, kur atrodas nākamā mūsu norezervētā viesnīca. Lai gan ir žēl, ka neizdevās sagaidīt saulrietu pāri Nāves ielejai, jo atskatoties pa auto aizmugurējo logu, šķiet, ka mākoņu un rietošās saules saspēles dēļ saulriets ir īpaši skaits. Kādā brīdī apstājamies, lai kaut no ielejas izbaudītu sārto debesi mirkli.

Tad turpinām braucienu un pamanām, ka šeit- pirmajā pilsētiņā aiz Nāves ielejas, ir vislētākās līdz šim manītās degvielas cenas- 2.99 $ par galonu jeb 0.64 eiro centi. Cena lieliskaJ Taču iebraucot Las Vegasā cena pakāpjas atpakaļ līdz 3.19 $ par galonu. Un iepriekš Kalifornijā vidējā degvielas cena bija ap 3.49$ par galonu.

Bet tagad atgriežos pie emocionālās stāsta puses- pārvarot pēdējo kalnu grēdu pirms Las Vegasas, mūsu skatam paveras miljons gaismās mirgojošā “Grēku pilsēta”. Šķiet nekad neesmu redzējusi tik izgaismotu pilsētu, kas ar savu spožumu nebeidz pārsteigt, arī iebraucot tās centrālajā ielā- Las Vegas Strip. Meklējot savu viesnīcu- Stratosphere Casino, pa ceļam vērojam koši izgaismotos slavenos kazino- Luksoru ar piramīdu un Sfinksu, Excaliburs Kazino rotaļu pilij līdzīgos tornīšus, Brīvības statuju New York- New York kazino, Venēcijas kazino torni u.c., līdz beidzot pamanām arī savas viesnīcas 350 m augsto torni.

Iekārtojušies viesnīcā Stratosphere Casino (50$ par nakti iekļaujot visus papildus nodokļus), dodamies izbaudīt viesnīcas apmeklētājiem bez maksas piešķirto braucienu uz torņa skatu laukumu 105. stāvā vairāk kā 300 m augstumā virs pilsētas. Skats, kas paveras no torņa āra terases, ir tiešām iespaidīgs- zem mums atrodas visa Las Vegasa, kas mirguļo gluži kā zelta jūra, kurā kā saliņas izceļas lielās Stripa viesnīcas un kazino.

Ilgi gan nav iespējams āra terasē uzturēties spēcīgā vēja dēļ, tādēļ dodamies uz stāvu zemāk esošo slēgto skatu laukumu 360 grādu perimetrā ap torni. Esot šeit, ir izjūta, it kā tornis šūpotos, kas rada nedaudz neomulīgu sajūtu. Taču izskatās, ka daļai apmeklētāju augstums nerada bailes, jo ir drosmīgie, kas šeit izmēģina iespēju nolekt no torņa skatu laukuma platformas ar gumijām (bungy jumping), vai arī ļauties trakam karuseļu izbraukumam virs pilsētas bezdibeņa.

Izlaižot šīs aso izjūtu cienītāju izklaides, dodamies uz Stratosfēras kazino, kur izmēģinām savu laimi spēļu automātos, par starta kapitālu izmantojot mums piešķirots 5$ katram. Naudiņu gan pusstundas laikā nospēlējam, jo pat tad, kad beidzot saprotam, kā automāti darbojas, neko vairāk par 30 centiem mums neizdodas vinnēt. Bet jebkurā gadījumā ir interesanti, jo spēļu automātus abi izmēģinām pirmo reizi.

Tad jau arī sagurums liek par sevi manīt, jo ir jau 23:00 naktī, tādēļ turpmāko Las Vegas iepazīšanu atliekam uz nākamo dienu un dodamies pie miera savā plašajā numuriņā.

8. diena. 21.10.2014. Las Vegasas diena.

Šo dienu vēlamies pavadīt nesteidzīgi, tādēļ no rīta kārtīgi izguļamies, tad dodamies uz mūsu viesnīcas āra baseinu 8. stāvā, kur izbaudām lielisku peldi plašajā baseinā ar skatu uz Stratosfēras torni un kalniem tālumā. Gaisa temperatūra ap 30 grādiem, ūdens baseinā gan pavēss, toties ir iespēja sasildīties karstajā Spa džakuzi, vērojot kā drosmīgākie izlec ar gumijām no Stratosfēras torņa.

Pēc lieliskas relaksācijas baseinos, dodamies pastaigā pa Las Vegasas populārāko ielu- Las Vegas South Boulevard jeb iesauktu par Strip, kas sākas pie mūsu viesnīcas un 6.5 km garumā ved līdz pat Luxoras viesnīcai ar piramīdu un sfinksu.

Vispirms iegriežamies Circus Circus viesnīcā, kur ar 50% atlaidi par 49$ katrs iegādājamies biļetes uz šī vakara šovu “Vegas! The Show” Saxe teātrī. Šeit ir iespējams nopirkt biļetes ar atlaidēm līdz pat 60% uz dažādiem tās pašas dienas šoviem. Piemēram uz slaveno Cirques de Soleil grupas šovu mums piedāvā biļetes par 69 $ (pērkot iepriekš cenas sākas no 119$ par personu). Tā kā Cirque de Soleil trupa ir uzstājusies arī Latvijā, tad šoreiz izlemjam par labu kabarē stila mūziklam kas stāsta par Las Vegas vēsturi no pašiem tās pirmsākumiem līdz pat mūsdienām.

Tad turpinām pastaigu pa Strip ielu, bet pavisam drīz pamanām Ross Dress for Less veikalu un neatturamies no vēlmes palutināt sevi ar nelielu šopingu. Tas gan izvēršas 2.5 stundu ilgā iepirkšanās maratonā un morālajās „paģirās” pēc tam, jo esam par abiem kopā iztērējuši pāri par 300$, taču vismaz man ir arī gandarījums, jo esmu sev nopirkusi lieliskas amerikāņu dizainera Ralfa Laurena kleitas par 49$ gabalā, kā arī mazāk zināmu firmu kleitas un jaciņas par 14- 18$ gabalā. Tik daudz kvalitatīvu un skaistu apģērbu sen nebiju atradusi vienā veikalā, lai arī pats veikala izskats un sistēma, kā viss organizēts, vairāk atgādina lietot preču veikalu vai Maksimu. Taču, cītīgāk pameklējot, te patiešām var atrast īstas pērles:)

Tā kā nu esam apkrāvušies ar lieliem iepirkumu maisiņiem, tad iegādājamies autobusu dienas karti par 8 $ katrs un braucam atpakaļ uz viesnīcu, lai noliktu mantas un tad turpinātu iepazīt Las Vegasas Strip ielu.

Vispirms apskatām un izstaigājam slaveno Venetian viesnīcu ar tās Sv. Marka laukuma zvanu torņa kopiju, „Rialto” tiltiņu un kanāliem ar peldošajām gondolām tajos. Skan itāļu mūzika. Te nudien pārņem izjūta, ka esam nokļuvuši Venēcijā- kolonnas, reljefi, arkveida logi ar lauvu greznojumiem. Patiešām grezni un skaisti.

Tad otrā ceļā pusē mūs pārsteidz Mirage viesnīcas iespaidīgās ūdenskritumu kaskādes ar palmām un klintīm. Par to, ka tas viss mākslīgi veidots, atgādina vien hlorētā ūdens smarža.

Tālāk dodamies izpētīt Cesars Palace viesnīcas sengrieķu skulptūrām rotātos dārzus viesnīcas priekšā, kā arī tās iekštelpās. Viesnīcas izmēri ir neaptverami- tā stiepjas vairāku kvartālu garumā.

Un tad jau klāt ir Paris kazino un viesnīca ar “Eifeļa torni” un gaisa balonu. Tepat netālu uz priekšu dodamies iekšā Vidusjūras stilā veidotās segtās gājēju ielas Miracle Miles Shops veikalu labirintos, kur meklējam Saxe Theater, lai apstiprinātu šī vakara šovam iegādātās biļetes un laicīgi ieņemtu rindu uz regular vietām pretendējošo tūristu vidū. Ir iespēja arī piemaksāt 19$ katram un iegūt biļetes VIP zonā ar konkrētām ierādītām vietām zāles pirmajās rindās, taču nolemjam pietaupīt naudiņu un pastāvēt pusstundu rindā, lai tiktu labākajās vietās zāles vidusdaļā.

Šovs notiek kinoteātrim līdzīgā zālē, kur amfiteātra stilā izkārtotos krēslos ērti varam pārredzēt skatuvi arī no zāles vidus. 1.5 st. garais šovs par Las Vegasas vēsturi aizved mūs laikos, kad Las Vegasā atpūsties varēja tikai bagātie un slavenie. Kad kungi bija ģērbti smalkos uzvalkos un dāmas vakarkleitās, kad Las Vegasas viesnīcās uzstājās Frenks Sinatra, Elvis Preslijs, Tīna Tērnere, Šēra u.c. Skan viņu dziesmas aktieru skanīgajā izpildījumā, acis priecē krāšņas dekorācijas un tērpi, kā arī skaistās dejotājas, kas katrā uznāciena, atbilstoši atveidotajai desmitgadei, ir citādi ģērbtas un izpilda laikam atbilstošus deju priekšnesumus- kankānu, džaivu u.c. Pauzēs starp muzikālajiem un deju uzvedumiem, mūs izklaidē burvju mākslinieki, mākslas vingrotāji, papagaiļu dresētājs u.c. Garlaicīgi nav ne brīdi un šovs rada sentimentāli pozitīvu noskaņojumu un gluži vai „iemīlina” skatītāju Las Vegasā.

Pēc šova pacilātā noskaņojumā dodamies atpakaļ Las Vegasas Strip ielā un apskatām nu jau nakts gaismās New York, New York viesnīcu ar tās Brīvības statujas kopiju, Empire State Bilding torņa kopiju, amerikāņu kalniņiem un Bruklinas tilta kopiju. Tas, cik naudas ir iztērēts, lai radītu šo „Disnejlendu” pieaugušajiem, ir neaptverami, bet jāatzīst, ka pilsēta mūs savaldzina gluži kā bērnu, kurš nonācis atrakciju parkā. Un mēs, ne mazāk kā bērni, priecājamies par Exalibrus viesnīcas viduslaiku stila pils krāsainajiem tornīšiem, par M&M un Hershies šokolādes konfekšu veikaliem.

Aizbraucam ar gaisa tramvaju arī līdz pēdējai, bet ne mazāk iespaidīgajai Strip viesnīcai- Luxor, kura mūs grib pārsteigt ar milzu sfinksu un kazino piramīdas tukšajā „vēderā”. Par kazino gan secinām, ka tie visās viesnīcās izskatās vienādi- citā varbūt nedaudz smalkāks paklājs vai svaigāks gaiss, bet kopumā visur apakšējā stāvā milzu zālē izkārtoti spēļu automāti un galdi. Krupjē bieži vien ir gados vecāki cilvēki, nevis jaunas dāmas īsos svārciņos, kā varētu iztēloties. Nekur arī nemanām striptīzu klubu klātbūtni, vien uz ielas mums ik pa brīdim tiek piedāvātas kartiņas ar eskorta meiteņu bildēm, telefona numuriem un cenām (no 35$ par privāto deju).

Vēl pašā vakarā ap 24:00 noskatāmies pāris Belaggio viesnīcas strūklaku priekšnesumus, kur katram no tiem fonā skan cita dziesma un strūklakas, lai gan nemaina krāsas, katru reizi atveido nedaudz citādas „figūras”. Ir interesanti, bet līdz katram nākamajam priekšnesumam jāgaida aptuveni 10 minūtes.

Ar šo šovu arī noslēdzam vakaru, jo nākamā dienā mums paredzēts garš pārbrauciens uz Jūtas Štata Zionas Nacionālo parku un pastaiga pa kalniem, tādēļ jābūt labā formā un Las Vegasai jāsaka „uz redzēšanos”, jo šķiet, ka te patiešām varētu atgriezties un, ja vien finanses atļauju, pavadīt pat vairākas dienas, iepērkoties, atpūšoties viesnīcas baseinā un vakaros apmeklējot dažādos šovus.

10. diena. 22.10.2014. Ceļā uz Ziona parku un vakars pie mormoņu misionāra.

No rīta, kārtīgi izgulējušies, dodamies 4 st. garajā braucienā līdz Ziona Nacionālajam parkam Jūtas štatā, kurā iebraucot, laiku pagriežam par stundu uz priekšu.

Pa ceļam, uztaisot pāris pauzes, parkā nonākam tikai ap 15:00 pēcpusdienā un pēc vietējā Jūtas štata laika ir jau 16:00 vakarā. Saule gan vēl augstu un mēs ceram paspēt iziet izslavēto Angels Landing Trail taku, taču, iebraukuši parkā, palaižam garām info, ka pa parka centrālās ielejas ainavisko ceļu iespējams braukt tikai ar šuttle busiņiem, kas atiet no apmeklētāju centra uzreiz pa labi no parka ieejas. Aizbraucam garām šai vietai un nogriežamies pa labi uz parka austrumu daļu. Kad attopamies un tiekam atpakaļ līdz parka ieejai, ir jau pagājusi stunda un nu jau ieleja ir ēnās. Mēs tomēr vēl mēģinām paspēt iziet taku un kāpjam šuttle busiņā, bet tas iet līdz takas sākumam 30 minūtes un tad vēl pa ceļam takas sākumā satiktie tūristi, kas atgriežas no Angels Landing takas, sabiedē mūs, ka, lai pieveiktu ceļu turp un atpakaļ, būšot nepieciešamas 4 stundas. Tā kā pēdējais šuttle busiņš parku pamet 19:40, tad saprotam, ka 4 stundu pastaigai mums diemžēl vairs nav un vīlušies, bet ar apņēmību nākamajā rītā taku iziet, izbraucam līdz ielejas galam ar šuttle busiņu, lai gūtu priekšstatu par ieleju, un tad zvanām mūsu couchsurfing paziņam Wayanam, lai sarunātu šī vakara tikšanās vietu.

Ar pensionēto kungu Wayan esmu iepazinusies Couchsurfing.com saitā, meklējot kādu vietējo, pie kura varētu pavadīt pāris naktis Zionas parka tuvumā. Gan tādēļ, lai kaut nedaudz ieekonomētu uz naktsmītņu rēķina, gan tādēļ, lai nedaudz rastu priekšstatu par vietējo Jūtas štata iedzīvotāju dzīvi.

Wayans sagaida mūs mazā ciematiņā Virgine netālu no Zionas parka un kopā ar vēl vienu couchsurfinga ciemiņu, ar savu džipu izved mūs pa apkārtējiem kalniem saulrieta laikā. Varam vērot iesārto kanjonu klinšu sienas tālu pie apvāršņa, bet pēc nepilnas stundas arī zvaigžņotās debesis augstu kalnos virs Zionas parka. Kompānija ir jautra un izjūtas braucot pa kalnu serpantīniem naktī pa teju vai bezceļiem, arī samērā asas.

Vakaru noslēdzam ar kopīgu picu dalīšanu Wayan omulīgajā mājā Huricane pilsētiņā. Māja šķiet kā muzejs- visur ģimenes bildes, grāmatas, suvenīri. Arī helovīnu dekorācijas te plaši pārstāvētas, par ko saimnieks pats ļoti lepojas un izrāda mums savas lidojošās raganas ar zvērojošām acīm, kā arī aizkapa balsī runājošo spoku un citas lelles bērnu biedēšanai, kas pie viņa ieradīsies pēc nedēļas Helovīnu vakarā, lai prasītu saldumus.

Saimnieks ļoti lepojas ar saviem četriem mūsu vecuma bērniem un septiņiem mazbērniem, kā arī ar savu māju, motociklu un džipu, ar kuriem viņi ar sievu kopā ceļojot. Mums tiek ierādīta atsevišķa istaba ar milzīgi augstu gultu, zem kuras tiekot glabāti pārtikas krājumi nebaltām dienām, kas te esot ierasta lieta arī citās mājās. Laicīgi ejam gulēt, jo nākamā rītā vēlamies celties jau 6:00, lai atgūtu iekavēto un paspētu vienā dienā iziet gan Angels Landing taku Zion nacionālajā parkā, gan izbaudīt pēcpusdienu un saulrieta mirkļus Bryce kanjonā.

11. diena. 23.10.2014. Ciona un Braisa nacionālie parki

No rīta, samiegojušies, izbaudām saimnieka viesmīlību un viņa ceptās amerikāņu stila biezās pankūkas ar kļavu sīrupu un bekona šķēlītes. No ceptām olām un desiņām gan atsakāmies, jo mums tas būtu par daudz vienām brokastīm.

Vēl tumsā izbraucam no saimnieka mājas Huricane pilsētiņā un 7:30 līdz ar saullēktu esam Ziona parka apmeklētāju centrā, kur kāpjam iekšā bezmaksas šutle busiņā, lai dotos pusstundu ilgajā braucienā līdz The Grotto pieturai, no kuras uzsākam 2.5 jūdzes garo serpantīnu ceļu līdz Angels Landing klintij. Ieleja zem mums vēl ir ēnās, bet klinšu virsotnes spoži apspīd rīta saules stari. Labi, ka esam sākuši pārgājienu tik agri, jo tā kā taku neapspīd saule, tad kāpiens ir grūts, bet paciešams. Lēni kā ēzelītis, smagi elpodama, soli pa solim kāpju augstāk pa ar vien stāvāko cementēto serpantīnu celiņu, gaidot, kad beidzot ieraudzīšu bildēs redzētu stāvo ar sarkanīgajiem akmeņiem nostiprināto serpantīnu ceļu un ar ķēdēm aprīkoto šauro klints kori. Izrādās, ka pēc stundas kāpiena, esam jau nonākuši pie šaurās klints pakājes un es nemaz neesmu sapratusi, ka klintīs izveidoto stāvo serpantīnu posmu esam jau pieveikuši. Tas protams ir patīkams pārsteigums, jo esam orientējušies uz vismaz 2 stundu kāpienu vienā virzienā. Ķēžu posms ir pavisam īss, taču vajadzīga drosme, lai to pievarētu. Tas nav piemērots tiem, kam bail no augstuma. Starp pēdējiem varam pieskatīt arī sevi, jo uzkāpjam tikai līdz pusei no ķēžu ceļa, bet vietā, kur ķēdes nav uzliktas un jākāpj pa slāņaino klints sienu, lejā paveroties bezdibenim, saprotu, ka, lai gan fiziski es varētu uzkāpt līdz pašai klints virsotnei, tomēr nejūtu sevī vēlmi riskēt un pārējo dienas daļu pavadīt ar sāpošu galvu paaugstinātā adrenalīna līmeņa dēļ. Tādēļ, izbaudījuši nedaudz no tām asajām izjūtām, ko sniedz šī ķēžu taka, griežamies riņķī un esam priecīgi, ka atšķirībā no daļas šīs takas gājēju, esam vismaz nedaudz pakāpušies augšup pa stāvo klinti. Tie, kas tiek līdz augšai, atpakaļ nākot apgalvo, ka nav jau bijis tik traki kā izskatās, bet vienlaikus arī atzīst, ka viņiem nav bailes no augstuma, ko mēs nevarētu teikt par sevi. Jo, ja agrāk varēju samērā drosmīgi kāpelēt pa klinšu korēm, tad kopš esmu kļuvusi mamma diviem bērniem, esmu kļuvusi daudz piesardzīgāka.

Atpakaļ ceļu līdz ielejai pieveicam 45 minūtēs un tā kā vēl joprojām ir agrs rīts, tad izlemjam vēl iziet arī Lower Emerald Pools 1 jūdzi garo taku, ko pieveicam 45 minūtēs un kas savaldzina mūs ar mierīgu pastaigu gar ļoti ainavisko Virgin upes izgrauztās ielejas kalnaino krastu, pa kuru vijoties starp akmeņiem un priedēm, taka aizved mūs līdz pāris nelieliem ūdenskritumiem, kas spožajā saulē mirdz visās varavīksnes krāsās un apbalvo apmeklētājus ar atsvaidzinošu dušu pēc karstajā saulē veiktās pastaigas.

Pēc atgriešanās ielejā, braucam ar shuttle busiņu atpakaļ līdz apmeklētāju centram, kur ap 11:30 uzsākam braucienu cauri Zion Parka tunelim pa Zion-Mount Carmel Highway ceļu virzienā uz Braisa parku.

Pa ceļam apstājamies teju vai katrā brīvā nobrauktuvē, lai izbaudītu neparasti skaistos skatus un iemūžinātu fotogrāfijās ainaviskos sārtiem kļavu kokiem apaugušos kanjonus un ar pundur priedītēm izraibinātos slāņainos smilšakmens pakalnus.

Pēc izbraukšanas no Ziona parka, mūs pārsteidz skats ar bizonu ganāmpulku kādā no plašajām pļavām ceļa malā.

Pēc pāris stundu ilga brauciena ap 15:00 beidzot esam nonākuši pie Braisa kanjona nacionālā parka, kur pie parka reindžeriem (biļešu kontrolieriem) saņemam parka avīzīti ar karti un taku aprakstiem. Saorientējamies un izlemjam apskatīt lielāko daļu skatu punktu vietu ap milzīgo smilšakmens stabu veidojumu amfiteātri. Kopumā brauciens vienā virzienā gar kanjona malu un skatu baudīšana katrā view point aizņem ap 2 st. laiku. Visskaistākie skati mums paveras no Bryce skatu platformas, kā arī no Natural Arche un Aqua Canyon skatu punktiem.

Katrā vietā skati ir atšķirīgi- citur ļoti plaši kā Bryce un Rainbow skatu vietās, citur savukārt tuvumā apskatāmi klinšu stabi, kā piemēram Natural Bridge skatu vietā. Kad esam aizbraukuši līdz tālākajam un augstākajam (2600 m) skatu laukumam Rainbow Point, braucam atpakaļ uz parka ieejai tuvāk esošo Sunset View Point, kur ierodamies ap 18:00 pēc vietējā laika, lai vērotu saulrietu, bet šķiet, ka esam jau galveno vakara gaismās izgaismoto smilšakmens klinšu stabu mirkli nokavējuši, jo saule apspīd vairs tikai augstākās klinšu virsotnes. Tad nu dodos nelielā pastaigā lejup pa Navajo Loop taku, lai tuvumā apskatītu majestātiskos klinšu stabus, kas mani, klinšu fanu, saviļņo pat vairāk par milzu sekvojām. Aiz katra nākamā pagrieziena paveras arvien jauni fotokartiņu cienīgi iesārto smilšakmens veidojumu rakursi, kas paver vaļu fantāzijai un līdzību meklēšanai. Kad uzeju atpakaļ uz skatu laukumu, saule vairs neapspīd hoodoos smilšakmens veidojumus, bet tālumā kalni un debess pamale iekrāsojas maigi rozā krāsās. Tad paiet nepilnas 10 minūtes un pēkšķi vienā mirklī ievērojam, ka mums aiz muguras rietošā saule visu smilšakmens veidojumu amfiteātri ir izgaismojumi un iekrāsojusi pavisam sārtās krāsās. Skati neaprakstāmi fantastiski, maģiski, pasakaini. Jūtos tā, it kā būtu iedzērusi šampanieti un esmu ļoti pacilātā noskaņojumā. Reti kad manas emocijas ir bijušas tik sakāpinātas kā šajā saulrieta mirklī un arī apkārtējie apmeklētāji ik pa brīdim izsaucās „unbelivable”, „fantastic”, „look at those colours” u.t.t. Jā, šī vieta un šis brīdis viennozīmīgi līdz šim ir ceļojuma visīpašākais moments un skaistākais piedzīvojums. Un „must see” jebkuram, kurš šeit vēl pabūs.