Kur krustojas mauri ar katoļiem
|
Lilia Limane
|
Mauri ar katoļiem krustojās Andalūzijā. Seviļā un Kordobā nami ir liecinieki šiem vēsturiskajiem procesiem. Vēstures kolorīts apvienojumā ar siltajiem vējiem, dienvidniecisko gaišumu un spānisko dzīvesprieku arī vedināja pelēkajā veļu laikā atsvaidzināt latvisko nopietnību ar kādu optimistiskāku dzirksti. Lidojumos ar pārsēšanos Bergamo aizgāja gandrīz pa veselai dienai turp un atpakaļ. Vai bija vērts tā dzīties,lai apskatītu vien divas pilsētas? Iespējams, ja jau brauc uz Ibērijas pussalas tālāko stūri, der paķert klāt vēl kādus objektus. Bet novembrī nav tas labākais laiks dabas vērošanai, satumst agri, bet pilsētā dzīve kūsāt kūsā kā vasarā. Zied krūmi un puķupodi pie fasādēm, zaļo palmas un apelsīnkoki, un arī citi krūmi un koki vai nu ir mūžzaļi, vai vienkārši nenomet lapas, jo nekādus kailus kokus te neredz, varbūt dažam lapas nedaudz iebrūnējušas - no rudens vai vasaras svemes, nezinu.
No lidostas līdz Seviļas pilsētas centram ved EA (Especial Aeroporto) autobuss, pēc pusstundas braukuma jau esi izsēdināts tieši centrā pretī autoostai pie kanāla (tieši tā, jo upe Gvadalkvivira atrodas apmēram 3 k attālumā no centra). Šī pati upe, beidzoties pie Atlantijas okeāna, tek cauri arī Kordobai, kas atrodas apm. 130-140 km tālāk kontinentā Madrides virzienā. Uz Kordobu rītā arī veda mani autobuss. Ainas pa logu nekādas - līdzenumi ar rūsganu zāli vai apartiem laukiem, ko atsvaidzināja šur tur kādas baltas mājas, ziedoši krūmi ceļmalā un liela melna vērša skulptūra. apliecinot šā dzīvnieka nozīmi andalūziešu mentalitātē un joprojām dzīvajām vēršu cīņu tradīcijām. Pa ceļam uz Kordobu (Cordova) ir arī divas nelielas, bet vēsturiskas pilsētiņas - Korvara un Esiha (Ecija). Tuvojoties Kordobai, reljefs kļūst kalnaināks un acij tīkamāks, tomēr īstas kalnu ainavas nesākas.
Kordovas centrā dominē tūristiska atmosfēra, baudīt vēsturiskās reģiona galvaspilsētas kultūru ieradušies gan ārzemnieki, gan ne mazums pašu spāņu. Pa lielam gandrīz katrā pilsētā, lai kur tā neatrastos, ir divi galvenie objekti - baznīca un pils. Kordovas lielā mošeja ir savdabīgs mošejas un katoļu katedrāles krustojums. Jo, lūk, Spānijas karalis (laikam Ferdinands kurš tur), kad 16.gs.bija padzinis maurus no Spānijas, nolēma mošejas centrā iebūvēt savu dievnamu, kura tornis tagad slejas pāri mošejas mūriem. Tā kā mošejas platība atļāva, tika saglabāts arī tās iekštelpu velvju mežs, kas ienācēju apņem ar īpašu auru. Kristīgā baznīca telpas centrā patiešām grezna, greznas arī kapellas tās sānos. Dievnamā izvietoti arī vēsturiski kolekcijas priekšmeti (grāmatas, skulptūras, atlūzas, plāksnes ar arābu rakstiem). Kordovas mošeja savā plānojumā ļoti līdzīga Seviļas katedrālei,kura būvēta no jauna uz mošejas pamatiem un ir trešā lielākā katedrāle pasaulē (aiz Romas un Londonas). Abas mošejas (katedrāles) noteikti jāaplūko. Agrās rīta stundās tajās var tikt iekšā bez maksas, bet sākoties tūristu stundām, tiek iekasēta ieejas maksā, kas gan Seviļas katedrālē paver nedaudz lielākas iespējas, piemēram, papildus var tikt iekšā Hirlandas tornī.
Arī pilī (Alcazar) svētdienās noteiktās stundās ir ieeja par brīvu, bet es trāpījos brīdī,kad tā šķita paaugstināta un maksāja 7 eiro. Izrādījās, ka cenā iekļauts arī gaismas šovs, kas notika vakarā. Alkazars apskatei piedāvā vairāk pils mūrus ar labiem skatu laukumiem pār pilsētu, te trūkst saglabājušos vai restaurētu iekštelpu. Relaksējošu skaistumu sniedz plašais dārzs ar dabīgiem dienvidu kokiem (apelsīni, palmas u.c.) un cirptiem koku veidojumiem dažādās savdabīgās formās, plašiem baseiniem,dažos peld krāsainu zivju bari, smalku flīžu mozīkām uz ceļiņiem un laukumiem, kā arī nedaudzām, bet kolorītām skulptūrām. Gaismas šovs sākās ar uz kāda mūra izgaismotu vēstures stāstu un turpinājās ar muzikālu strūklaku šovu vairākos baseinos. Bija iespaidīgi.
Kordobā ir daudz citu skaistu baznīcu, vecpilsētas daļa un jūdu kvartāls ar šaurām kā ala baltām un mazāk baltām ieliņām, bet tā kā man pārāk nepatīk inventarizēt objektus, staigājot paļāvos uz intuīciju un cik nu var, centos nenomaldīties ieliņu labirintos. Dažas ieliņas bija rotātas puķu podiem, citās starp sienām mirdzēja zaļas oāzes ar augiem, strūklaciņām vai skulptūrām. Liels skaits ieliņu pārtaisīts par suvenīru tirdzniecības koridoriem, kur acis žilbst no novada tradicionālās keramikas izstrādājumiem (bļodiņas, šķīvji, flīzes, dekoratīvi panno), rotaslietām, flamenko veikaliņiem,kuros var dabūt ne tikai vēdekļus, bet arī tērpus, keramikas skulptūriņas un citus niekus. Liels skaits ļaužu plūda pāri upes galvenajam tiltam - Puento de Romane uz Kordobas "Pārdaugavu", kur tilta pašā galā atradās muzejs.Ļaudis gan muzejā nenāca, bet laikam devās uz mašīnām,kas bija atstātas pirms tilta. Toties es te atradu ēstuvi ar demokrātiskākām cenām nekā centrā.
Paši spāņi likās tāda mazēdāju tauta, jo jebkurā diennakts laikā bija redzami pie alus glāzēm, maizītēm vaiu mazizmēra tapām. Es šoreiz pieturējos pie galvenās ēdienreizes ap 15.00, kad par kādiem 8-10 eur varēja dabūt dienas ēdienu, kas sastāvēja no ievadēdiena (tur ietilpa salāti, vai arī paelja un gaspačo), pamatēdiena (kā mūsu otrais, tikai bez zaļajiem salātiņiem, kā tas viņiem pieņemts), dzēriena (alus, vīns, ūdens utt.), kā arī vēl deserta (saldais ēdiens, kūka, kafija, saldējums -pēc izvēles). Pēc tādas izēšanās vakarā pietika ar kādiem augļiem, šokolādi un sangriju. Tā kā piederu lieliem sangrijas faniem, nēsāju pudelīti cauru dienu līdzi un dzēru ūdens vietā, jo lielveikalā 1,5 l pudeli labas sangrijas nopirku par eur 1.20. Par laimi, spāņi nav izdomājuši tādu marasmu kā aizliegums atrasties uz ielas ar atvērtu alus pudeli. Badā jau cilvēks nebūs nevienā pasaules vietiņā, tomēr pats gardākais ēdiens meklējams Latvijā, uz ko arī vajadzētu balstīties mūsu tūrisma biznesam, jo nav mums ne kalnu un klinšu, ne ūdenskritumu, ne mošeju vai romiešu laika drupu.
Otrās dienas vakarā biju atpakaļ Seviļā, lai nākošajā dienā apskatītu to pašu ko Kordonā - katedrāli un pili, tāpēc neatkārtošu stāstu par šiem objektiem . Seviļā, tāpat kā daudzkur citviet studenti organizē ekskursiju tūres pa pilsētu, tās tiek reklamētas kā bezmaksas, bet tomēr tiek gaidīta maksa brīvu ziedojumu veidā. Seviļā iespējami 3 maršruti - monumenti (galvenā ekskursija,kurā arī es piedalījos), Triana (tāds kā gipsy rajons viņpus kanāla) un Santa Crus (vecā daļa). Meitene ļaudīm no Anglijas, Kanādas, Austrālijas, Nīderlandes un citām mazām valstiņām vienkāršā, bet gana labā angļu valodā izstāstīja galvenās lietas, ko es jau biju izlasījusi ceļvežos, tomēr vietējā cilvēka vadībā izstaigāt pilsētas centru nebija ne vainas. Pēc ekskursijas bija liels prieks baudīt pilsētu savā nodabā, izklaiņot Marijas Luīzes parka takas, pie Arheoloģijas muzeja noskatīties,kā veca ģitārista pavadībā meitenes uzdejo flamenko, pabrīnīties, kā bērni kādā parka stūrī tramda milzīgus baložu barus, paklīst pa monumentālā Spāņu laukuma terasēm un dekoratīvajiem tiltiņiem, pasēdēt uz austrumu rakstiem greznota marmora soliņa.
Nav tiesa,ka flamenko un ģitāristus var redzēt uz katra Seviļas ielu stūra. Tiesa, dažkārt uzrodas kāds ar ģitāru padziedāt brīvdabas restorānā, bet nevis tusiņa dēļ, bet lai iekasētu no klausītājiem naudiņu, bet no bārmeņiem kādu glāzīti. Lai redzētu labu flamenko šovu, ieteicams doties uz flamenko muzeju, kur koncerts maksā 17 eur, bet biļete kopā ar muzeja apmeklējumu - 23. Par šādu cenu flamenko ir labs, nezinu,kāds būtu tas,kura fleijerus Kordobā piedāvāja par 8 eur. Pirms gada Granādā restorānā skatījos flamenko par 20 eur, un tomēr tā bija vairāk tūristiem domāta haltūra.
Seviļas centrs skaitās nevis vecā vēsturiskā daļa, bet tā,kurā ir lielā iepirkšanās. Manuprāt, vislielākā izvēlē te ir apavi, somas un citi ādas izstrādājumi - dažādas kvalitātes un par dažādām cenām, tomēr kopumā lētāki nekā daudzās citās Eiropas vietās. Arī starp centrālās daļas ne tik vecās arhitektūras objektiem uzmirdz pa kādai baznīcai vai citai pērlei. Bet tā kā baznīcas jau esmu atskatījusies līdz apnikumam, interesi piesaistīja moderni uzbūvētais Metropol Parasol laukums - iesaku turp aiziet, ja gadīsies būt Seviļā.
Vispār Seviļas gaisotne pat pelēkajā rudens laikā šķita jauneklīga un spirdzinoša. Sestdienas vakars stipri atšķīrās no darbdienām, jo pilsēta pilnīgi mutuļoja un burbuļoja no jautrības un tusiņiem, pie labāko restorānu durvīm dzīvi baudīja jauniešu pūļi, bet pārīši baudīja divvientulību starp zaļumiem uz soliņiem kanālmalā. Dzīve sita augstāku vilni nekā pie mums maija ziedonī. Tā kā Spānijā dzīves ziedoni sajust spēj jauns un vecs, te arī vecie cilvēki nav ne sašļukuši, ne nomākti, bet aktīvi un dinamiski. Tāpēc Spānija rullē!
Komentāri ir liegti