ASV Rietumu Nacionālo Parku kaleidoskops.1.daļa. San Francisko un Josemitu kalni. www.lindatravel.lv
|
Linda Balode
|
Šī ceļojuma iecere mums ar dzīvesbiedru radās jau pirms pāris gadiem, kad, apceļojuši Ķīnas dienvidrietumu dabas parkus, spriedām, kur vēl būtu vienā ceļojumā iespējams apskatīt tik dažādas un Eiropieša acij neierastas dabas ainavas. Tad arī izlēmām- mūsu nākamais ceļojums būs uz ASV rietumu nacionālajiem parkiem, apskatot Gran Kanjonu, Josemitu kalnus, Sekvoju mežus, Nāves ieleju un protams arī Las Vegasu, San Francisko un Los Andželosu! Vēlāk, plānojot ceļojumu, maršrutā tika iekļauti vēl vairāki lieliski dabas parki un tad nu tikai atlika atrisināt ceļojuma finansiālo pusi, lai mūsu sapni pārvērstu realitātē.
Beidzot šī gada martā pamanīju British Airways akciju lidojumiem no Oslo uz Sanfrancisko un atpakaļ uz Oslo par 400 eiro un, tā kā izdevās gan atrast finanses, gan sarunāt ar vecākiem bērnu pieskatīšanu 3 nedēļu garumā, tad ilgi nedomājot iegādājos šī biļetes sev un dzīvesdraugam uz oktobra otro pusi. Vēl tikai atlika par aptuveni 100 eiro katram piepirkt klāt Air Baltic biļetes no Rīgas līdz Oslo un tāpat arī atpakaļ. Un tad jau sākās aizraujošais ceļojuma plānošanas darbs- izveidoju maršrutu, kas aptuveni 4500 km aplī no Sanfrancisko caur Las Vegasu un Losandželosu ar atgriešanos San Francisko iekļautu visus mani interesējošos nacionālos parkus. Jau pusgadu iepriekš norezervēju arī lielāko daļu viesnīcu, zinot, ka nacionālo parku tuvumā pēdējā brīdī atrast naktsmītni pieņemamā cenā ir ļoti grūti. Mēnesi pirms ceļojuma rezervēju Alamo nomas Toyota Rav 4 par 385 eiro uz 17 dienām. Kā arī vienlaikus mēģināju atrast kādus couchsurfing biedrus, pie kuriem varētu paciemoties ceļojuma laikā. Pozitīvu atbildi saņēmu tikai no 2 pensionētiem kungiem- kāda mormoņu misionāra Jūtas štatā pie Zion nacionālā parka un advokāta Los Andželosā. Uz pēdējo brīdi atliku tikai Las Vegas viesnīcas izvēli un rezervāciju, paredzot, ka tā varētu tikt pie lētāka un labāka piedāvājuma
1.diena. 14.10.2014. Lidojums līdz Oslo.
Un tā, mūsu ceļojums 14. 10 vēlā vakarā iesākas ar garu pārlidojumu maršrutu. Pirmais lidojums no Rīgas uz Oslo, kur ielidojam ap 24:00 vakarā un, izņēmuši savas nododamās bagāžas, uzreiz dodamies meklēt ērtākās guļvietas. Diemžēl lielākā daļa mīksto ādas dīvāniņu ir jau aizņemti, brīvi ir tikai cietie krēsli ar rokturiem. Bet tā kā mums, tieši šādam gadījumam, ir līdzi matracīši un mazie guļammaisi, tad atrodam klusu tumšu stūrīti lidostas pirmajā stāvā un tur arī iekārtojamies uz nakti, jo nākamais lidojums uz Londonu Hītrovu mums ir 7:55 no rīta.
Diemžēl diez cik labi izgulēties neiznāk, jo drīz vien tieši zem mums stāvu zemāk tiek uzsākti kādi urbšanas darbi stundas garumā, kas iemigšanu padara neiespējamu. Kad beidzot iemiegam, ik pa laikam mostos, lai pārbaudītu pulksteni, vai nav jau pienācis laiks celties, lai dotos uz lidojumu.
2.diena. 15.10.2014. Lidojums no Oslo līdz San Francisko.
Lidojums ar British Airways savienoto reisu notiek ar pārsēšanos London Heathrow lidostā un, ja tā pirmais posms ir patīkami īss, tad otrais posms no Londonas līdz San Francisko ir mokoši garš- 9.5 stundas, pietam pa dienas gaišo daļu- tādēļ kārtīgi pagulēt nekā neizdodas. Laiku īsinām ar filmu skatīšanos lidmašīnas televizoriņos, kā arī lutinot sevi ar karalisko British Airways nodrošināto ēdināšanu. Mums tiek pasniegtas pusdienas, vakariņas un vairakkārt piedāvāti dzērieni, tai skaitā arī vīns un alus, kā arī saldumi- tas viss bez papildus maksas. Tā kā esam veikuši olaine chek in 24 st. pirms lidojuma un izdarījuši to pirmajā chek in minūtē pēc reģistrācijas atvēršanas, tad arī vietas esam izvēlējušies ļoti labas- pirmajā rindā ar pietiekami vietu kājām un iespēju tās atbalstīt pret priekšējo sienu, kas nav mazsvarīgi, ja 10 stundas jāpavada sēdus…
Un tad jau beidzot nolaižamies San Francisko, kas sagaida mūs ar 23 grādu siltumu un daļēji saulainu/daļēji mākoņainu laiku. Lidostā aizpildām deklarāciju lapiņas, bet neko gan tajās nedeklarējam, jo to nelielo daudzumu pārtikas, kas mums ir līdzi, neesot vajadzības norādīt. Ja iepriekš bijām satraukušies, vai varēsim ASV ievest savas zāles (Citramons, Coldrex, Laringo Spray, Smekta, ko paņēmām ja nu gadījumā saaukstējamies vai rodas kādas vēdera problēmas), tad izrādās, ka mūsu somas vispār netiek pārbaudītas.
Izgājuši pasu un vīzu kontroli, dodamies uz BART vilcienu, kurš par 8.65$ aizvizina mūs 30 minūtēs līdz San Francisko centra Powel Station pieturai, kur kāpjam ārā un dodamies nelielā pastaigā līdz norezervētajam Luz Hotel Geary ielā.
Kā jau paredzēju, viesnīca ir budžeta hostelis, lai arī par 115 $ par nakti par numuriņu ar privāto WC un dušu. Taču ienākot viesnīcas šaurajā vestibilā un pēc tam numuriņā, šoks tomēr pārņem no šīs šaurības, „lētuma” un slimnīcas smakas. Toletei nav pat īstu durvju, vien aizkariņi un izvelkamas, bet salūzušas durvis. Skats no loga uz šauru iekšpagalmu.
Kad beidzot esam iekārtojušies viesnīcā, ir jau 17:00 vakarā pēc vietējā laika un tā kā numuriņš nerada vēlmi tajā uzturēties, tad dodamies ielās, lai varbūt pagūtu vēl šovakar redzēt Golden Gate tiltu saulrietā. Šim mērķim izvēlamies pastaigu pa Hyde Street augšup līdz Nobhilas un Russion Hill dzīvojamo māju rajoniņiem paralēli trošu tramvaja sliedēm, pa ceļam apskatot slaveno Lombardia Street stāvo un līkumoto ieliņu, kurai visapkārt sastājuši tūristi priecājas par to, kā automašīnās lēni un prātīgi, nemitīgi bremzējot, “kārpās” lejā pa ielas stāvajiem līkumiem.
No šī pakalna virsotnes paveras arī fascinējošs skats uz Golden Gate līci, kuru šovakar klāj miglas mākoņi. Diemžēl arī Golden Gate tilts ir ietīts mākoņos un redzama ir tikai tā viena spicīte. Tas nozīmē, ka nekāda saulrieta baudīšana ar skatu un tiltu mums šodien nesanāks. Saulrietu redzam tālumā Klusā okeāna krastā, bet arī tas lielākoties ietīts mākoņos.
Dodamies pastaigā lejup no kalna uz Fisherman’s Craft ostu un tad gar to aizejam līdz slavenajam Pier 39, kas nu jau ir krēslā tīts. Ejam līdz mola galam, kur, tūristu iecienīti, uz dokiem guļ jūras lauvas un brīžiem uzšņāc viens otram. Kādu brīdi tos aplūkojoši, tālāk dodamies izgaismotajās Pier 39 ieliņās, kur rindojas dažādi krodziņi un veikaliņi, kurus savieno ar atpūtas soliem aprīkoti koka tiltiņi. Ļoti romantiska un omulīga vieta vakara pastaigai.
Tomēr man neizdodas pilnībā to izbaudīt, jo laikam ilgās negulētās stundas un nu jau atkal tukšais vēders liek par sevi manīt. Uznāk kašķis un nolemjam, ka prātīgākais būtu doties atpakaļ uz viesnīcu un beidzot kārtīgi izgulēties. Lai ātrāk tiktu līdz gultai, izmantojam slavenā San Francisko tramvaja (cable car) braucienu par 6 dolāriem katram, kas atvieglo mūsu ceļu augšup līdz Nobhilai. Tālāk vēl daži kvartāli lejup no kalna un esam atpakaļ savā „ūķī”, kur beidzot laimīgi aizmiegam ciešā miedziņāJ
3.diena. 16.10. 2014. San Francisko ielās.
Pēc saraustītā miegā gulētas nakts, pamostamies no rīta jau ap 7:00 un lēnām sagatavojamies dienai, ko pavadīsim San Francisko ielās. Esam izlēmuši no rīta vēlreiz apskatīt līča piekrasti ar Pier 39, lai redzētu to dienas gaismās. Šoreiz pietaupām spēkus un uz līča piekrasti neejam 30 minūtes ar kājām kā iepriekšējā dienā, bet gan braucam ar 19. autobusu, kurš atiet pāris kvartālus no mūsu viesnīcas un kursē pa Polk Street līdz pat piekrastes zvejnieku ostai. Autobusa biļete izmaksā 2.25 $ par personu un tā ir derīga neierobežota daudzuma braucieniem jebkurā no MUNI sistēmas publiskajiem transportiem 2 stundas pēc tās iegādes. Nobraucam lejā līdz Zvejnieku ostai Fishermans Wraft un baudām burvīgos San Francisko līča skatus saulainajā priekšpusdienā. Tā kā no rīta miglas un mākoņu nav, tad beidzot mūsu skatam visā krāšņumā paveras iespaidīgais Golden Gate tilts. Arī Alkatraza cietoksnis uz salas līča vidū nu ir aplūkojams pavisam labi. Te pat arī jauka smilšu pludmale un pat pāris peldētāju, lai gan ūdens nav īpaši silts.
Tālāk ejam līdz Pier 39, kur vēlreiz apskatām lauvroņu koloniju, kas tagad dienā ir dzīvīgāka un skaļāka kā iepriekšējā vakarā. Šo amizanto dzīvnieku laiskošanos uz koka plostiem sapulcējušies aplūkot ne mazums tūristu.
No šīs ostiņas iespējams arī doties izbraukumos ar kuģīšiem uz Alkatraza salu un citos izpriecu braucienos. Izstaigājam arī Pier 39 gājēju ieliņu ar piemīlīgo koka arhitektūru, ko atdzīvina restorānu un veikaliņu radītā rosība.
Tad, izbaudījuši piekrastes relaksēto atmosfēru priekšpusdienā, braucam ar F train (tramvaju) gar piekrastes piestātnēm un tālāk līdz pat Union Square. Biļeti jaunu nav nepieciešams pirkt, jo vēl varam izmanot iepriekšējo.
Nedaudz pastaigājuši pa Union Square apkārtnē esošajiem veikaliem (Apple, Disney, Macys u.c.) un saguruši no lielpilsētas burzmas, netīrības un smakām (te gandrīz uz katra stūra sastopam pa kādam bezpajumtniekam ar visu viņu iedzīvi un ielas ir tikpat piegružotas kā piemēram Vācijas lielpilsētās, kur dzīvo daudz turku un arābu), saprotam, ka esam sailgojušies pēc dabas un miera, tādēļ braucam tālāk ar 38. Muni autobusu līdz Golden Gate parkam, kur kāpjam ārā Arguello Boulevard ielā un dodamies 4 kvartālus uz dienvidiem līdz San Francisko lielākajam parkam, kurā beidzot varam izbaudīt mieru, klusumu un svaigu gaisu.
Paejot garām Conserwatory of Flowers (6$ par ieeju), nonākam pie Kalifornijas Zinātņu Akadēmijas. Tā kā esam lasījuši labas atsauksmes par šo muzeju, dodamies iekšā (35$ par personu, bet ar atlaižu kuponu par 3$ katram lētāk). Sākumā apskatām Āfrikas izstādi ar izbāztām žirafēm un zebrām, kā arī ar akvāriju ar pavisam dzīviem (nevis izbāztiem) Āfrikas pingvīniem.
Tālāk dodamies uz Lietusmežu imitāciju lielā stikla lodes telpā, kur tropiski siltajā gaisā mājo gan dažādi tauriņi, gan putni un arī zivis. Savdabīgās stikla lodes jumtu no ārpuses sedz dzīvais jumts- ar zāli un pļavu puķēm apaudzēts kupolveida jumts ar iluminatora tipa logiem, kas ļauj telpā nonākt maksimāli daudz gaismai un saglabāt telpas siltumu, kas svarīgi tropu mājas augiem un tauriņiem.
Vēl šajā muzejā priecājamies par koraļu riffu, par tuneļveida akvāriju ar milzu zivīm un bruņurupučiem, par jūras ežu un jūras zvaigžņu izstādi un iespēju pašiem šos dzīvos okeāna iemītniekus aptaustīt ar rokām uz uzzināt par to īpatnībām no muzeja darbinieka.
Bet visinteresantākā šķiet Zemestrīces imitācijas interaktīvā pieredze, kurā tiek stāstīts par 1906. g. zemestrīci San Francisko, kas paņēma vairāku tūkstošu iedzīvotāju dzīvības un izpostīja desmitiem San Francisko dzīvojamos kvartālus- piemēram bagāto iedzīvotāju rajonu Nobhilu. Pēc vēsturiskā ieskata izklāsta ir iespēja arī pašiem izbaudīt divus zemestrīces grūdienus aptuveni 10 sekunžu garumā, turoties pie margām, kad apkārt, imitētā privātmājas istabā, viss svārstās un šķind. Griestu lampa tā šūpojas, ka šķiet tūliņ uzkritīs man uz galvas. Jā, pieredze biedējoša, bet pēc tās ir iespējams iepazīties ar informāciju, kā ir iespējams sagatavoties zemestrīcei, kas Kaliforniešiem ir ļoti būtiski, jo nākamā lielā zemestrīce tiek prognozēta Dienvid Kalifornijā.
Pēc Zinātņu Akadēmijas apmeklējuma, dodamies uz Japānas dārzu (8$ par ieejas biļeti pieaugušajam), kas mūs savaldzina ar kalnainajā reljefā iekoptajiem burvīgajiem akmens dārziem ar bronzai kociņiem un dīķīšiem ar lielām krāsainām zivīm. Pastkartiņu cienīgās ainavas papildina japāņu stila koka mājiņas un pagoda ar tradicionālajiem jumtiem ar uz augšu liektām karnīzēm. Akmensdārzos čalo ūdenskritumi, un kopējā atmosfēra ir burvīgi nesteidzīga. Vieta būtu lieliska pusdienu piknikam, diemžēl šajā dārzā tas ir aizliegts.
Pavadījuši nepilnu pusstundu Japāņu dārzā, tālāk pa parka celiņiem dodamies uz Stow Lake ezeru, kura krastos aug majestātiski lieli skuju koki, kurus iecienījušas vāveres, bet pa ezera zaļajiem ūdeņiem ar katamarāniem brauc atpūtnieki. Dzīvnieku draugi te ezera krastos baro pīles, pelikānus un zosis un aktīvās atpūtas cienītāji skrien pa meža celiņiem apkārt ezeram. Tiešām burvīga vieta atpūtai pašā parka vidū.
Tā kā mūsu mērķis ir nokļūt pie Klusā okeāna San Francisko rietumu krastā, bet ejot cauri parkam tas prasītu vismaz vēl stundu, tad sagurušās kājas liek izdarīt izvēli par labu autobusam. Kartē atrodam, ka tepat paralēli parkam līdz okeāna piekrastei kursē 5. autobuss, kurā tad arī kāpjam iekšā un nepilnu 15 minūšu laikā esam jau Klusā okeāna tuvumā. Jūtam saviļņojumu, jo pie Klusā okeāna esam pirmo reizi dzīvē. Dodamies pāri neierasti plašajam smilšu liedagam līdz pašam putojošā okeāna krastam un kā hipnotizēti vērojam milzīgo viļņu rotaļas. Paraugu ūdeni- auksts. Kā teica autobusā man blakus sēdošā vietējā San Francisko iedzīvotāja, tad okeānā reti kurš vietējais peldas, jo ūdens visos gadalaikos esot pārāk auksts.
Sarīkojam sev pikniku ar līdzi paņemtajām maizītēm un labu brīdi aizrautīgi vērojam apkārtējo ainavu ar kalniem, klints bluķiem ūdenī un San Francisko raksturīgajām divstāvu rindu mājiņām, kas sabūvētas otrpus ceļam.
Tā kā līdz saulrietam vēl stunda laika un vējainajā okeāna krastā kļūst drēgni, tad izlemjam doties pastaigā gar krastu augšup pakalnos pa Costal Trail, kas sākas no Cliff House restorāna un stiepjas līdz pat Eagles Cliff pie Chinese Beach aptuveni 1.5 st. gājiena attālumā.
Taka ir patiešām burvīga, jo tā sniedz iespēju vērot dažādās piekrastes mežu un okeāna stāvo krastu un klinšu bluķu ainavas. Pēc neilga brīža, apejot apkārt tuvējam piekrastes ragam, mums visā savā krāšņumā paveras arī Golden Gate Bridge- tikai šoreiz varam priecāties par to no rietumu puses.
Ir jau ap 18:00 vakarā un pamazām saule laižas arvien zemāk virs okeāna, brīžiem paslēpjoties aiz mākoņiem. Atrodam lielisku vietu uz kādas klints radzes, no kuras iespējams vienlaikus vērot gan saulrietu rietumos, gan Golden Gate tiltu austrumos. Izjūtas pasakainas.
Pēc saulrieta ar 38. autobusu pa Geary Street atgriežamies Union Squeare rajonā un iegriežamies dizaineru apģērbu outletā Ross (Dress for Less), kur par ievērojami zemākām cenām iespējams iegādāties dažādu firmu nocenotus apģērbus. Piemēram Calvin Clein kleitiņas šeit redzu par 40$ gabalā, bet Ralph Lauren kleitas par 50$ (iepriekš tās maksājušas 150$). Nopērku sev kādu kokteiļkleitiņu (18$) un matu fēnu (17$), kas nepieciešams ceļojumā, jo mans fēns nav piemērots ASV strāvas spriegumam (110 v), par ko jau iepriekš mājās biju pārliecinājusies.
Vēl pašā vakara noslēgumā aizejam līdz netālu esošajam Ķīniešu kvartālam, kur ceram ieraudzīt vakarā iedegtas sarkanās Ķīniešu lampas. Tās gan atrodam sakarinātas virs Grant Street, bet lampas nav izgaismotas. Arī visi veikaliņi un restorāni ķīniešu rajonā jau aizvērti un ielās valda miers un klusums. Tad nu arī mēs kāpjam 1. autobusā, par biļeti atpakaļ nemaksājot, jo spēkā vēl ir mūsu iepriekš pirktā, un dodamies uz viesnīcu, lai izgulētos un uzkrātu spēkus rītdienas pārbraucienam uz Yosemitu kalniem.
4.diena. 17.10.2014. Ceļā uz Josemitu kalniem.
Diena iesākās ar pamatīgu stresiņu, jo saņemam San Francisko centrā savu iznomāto Midsize klases auto- mums tiek iedots Chevrolet Captive norezervētā Toyota Rav 4 vietā. Tā kā ar automātisko ātrumkārbu nekad iepriekš neesam braukuši, tad izbraukt ar šādu auto no pilsētas centra priekš mums ir īsts pārbaudījums nerviem. Pēc vairāku reižu straujas nobuksēšanas, saprotam, ka galā netiekam un nobraucam tuvējā degvielas uzpildes stacijā, kur palūdzu auto servisa darbiniekam sniegt mums īsu apmācību braukšanā ar automātisko ātrumkārbu. Pēc laipnās instruktāžas ir jau nedaudz vieglāk, tomēr pirmā stunda uz automaģistrālēm ir satraucoša. Nervu nomierināšanai un pārtikas iegādei pāris dienām uz priekšu, iebraucam vietējā „Maksimā”- Walmart lielveikalā, kur iegādājam 28 litrus ūdens mazās plastmasas pudelītēs par 4 $, kā arī ābolus, šokolādītes, musli batoniņus, mazgātus mazos burkāniņus, dabīgās apelsīnu sulas, maizi un sieru, lai, esot Nacionālo parku teritorijās, nenāktos pārmaksāt par pārtiku.
Tālākais 3 stundu garais ceļš līdz kalniem paiet samērā mierīgi un brīžiem pat iemidzinoši, jo ainavas ir mūsu acij visai ierastas- brīžiem tās atgādina Spānijas izkaltušos laukus, brīžiem Grieķijas olīvkokiem apaugušos pakalnus. Tuvojoties Josemitu kalniem, ainavas kļūst kalnainākas un ceļi līkumotāki. Tā kā ceļam serpantīnu pagriezienos nav apmaļu un zem mums paveras dziļas kraujas, tad atkal atgriežas stress par to, ka vēl īsti neprotam savaldīt jauno auto. Taču pēc pusstundas brauciena pa kalniem, Jānis jau ir apguvis nepieciešamās prasmes un nu jau man šķiet, ka viņš brauc tikpat labi, kā citreiz ar manuālajiem auto.
Josemitu ielejā ierodamies tikai ap 15:00, jo ceļš līdz tai no San Francisko ir bijis aptuveni 5 stundas ilgs. Pie reindžeriem, kas strādā pie parka ieejas, nopērkam par 80$ biļeti, kas derīga vienam gadam visiem ASV Nacionālajiem parkiem vienai automašīnai ar visiem tās pasažieriem. Šajā ceļojumā apmeklēsim arī citus Nacionālos parkus, tādēļ mums šāda karte ir izdevīgāka nekā ieejas biļešu iegāde katram parkam atsevišķi.
Tā kā garākās kalnu pastaigās vairs nevaram paspēt doties, tad izbraucam loku pa ieleju, sākumā virzoties līdz Josemitu Village pa South Drive vienvirziena ceļu, kas paver plašus skatus uz El Captain granīta klinti un Half Dome ledus šļūdoņa nošķelto klinti tālumā. Skats uz klintīm ir iespaidīgs, taču tā kā esam redzējuši gandrīz visas Eiropas kalnu grēdas, tad laikam esam jau pārāk izlutināti ar kalnu skatiem, un Josemitu klinšu milži mūs nepārsteidz.
Lai nedaudz izkustinātu kājas, piestājam autostāvvietā pie Bridewal Falss ūdenskrituma un dodamies 200 m īsā pastaigā līdz ūdenskrituma pakājei. Tā kā ir rudens un kalnos vēl nav uzsnidzis sniegs, tad ūdenskritums ir gandrīz sauss. Daudz iespaidīgāks skats uz to būtu pavasarī, kad kalnos kūst sniegi.
Tālāk pa North Drive vienvirziena ceļu braucam atpakaļ no Josemite Village virzienā prom no kalniem, jo šeit atgriezīsimies atkal nākamajā dienā. Pa ceļam apstājamies Valley View skatu laikumā, kas saviļņo mūs vairāk par citam te redzētajām vietām. Apsēžamies uz koka stumbra, kas nogāzies akmeņainas upes malā un vērojam fascinējošo skatu ar plašo ieleju, kuru no abām pusēm ieskauj stāvas granīta klintis.
Te varētu arī sagaidīt saulrietu, jo ir jau 17:30 vakarā, tomēr negribas braukt lejup no kalniem tumsā, tādēļ izlemjam laicīgi atstāt kalnus un braukt uz 50 km attālo Mariposa ciemu, kur esam norezervējuši moteļa istabu par 50eiro par nakti. Būtu jau lieliski nakšņot kādā no viesnīcām tepat parka teritorijā, bet cenas te nesamērīgas. Pat par apsildāmu telti te jāmaksā 150$ par nakti.
Iebraucot Mariposa ciemā ātri atrodam savu moteli Mother Lode Lodge galvenās ielas malā. Šeit jau labu laiku iepriekš esmu internetā norezervējusi numuriņu par 139 $ par 2 naktīm.
Iekārtojušies moteļa numuriņā un secinājuši, ka tas ir pietiekami ērts un plašs, dodamies ielās, kur dzirdam skanam dzīvo džeza mūziku. Izrādās, ka tepat pāris simts metru tālāk vietējie sarīkojuši Oktoberfestu ārā uz kādas no ielām. Spēlē džeza grupa, vietējie un tūristi, sasēduši ap plastmasas galdiem, sūc aliņus. Iereibušākie dejo līdzi blūza ritmiem un kopējā atmosfēra ir ļoti atraisīta. Kādu laiku arī mēs baudām mūziku, priecājoties par nu jau amerikāniskāku izjūtu raisīšanos, tad dodamies nesteidzīgā pastaigā tālāk pa galveno ielu, kur uz spēkratu parādi sabraukuši automīļi ar dažādiem retro braucamrīkiem- limuzīniem, kabrioletiem u.c. Krodziņu logus rotā helovīnu dekorācijas ar ķirbjiem, bet citviet jau logos ievietotas izpušķotas eglītes un sniegavīri.
Kādā no krodziņiem (Bety’s Gold Coin) spēlē dzīvo mūziku un mēs nenoturamies pretī kārdinājumam ieturēt kārtīgas vakariņas un paklausīties kantrī mūziku īsti amerikāniskā krodziņā ar indiāņu un ģenerāļu portretiem, kā arī kaujas ainu gleznām pie sienām. Pasūtam medū grillētu vistu ar frī kartupeļiem un salātiem. Tā kā porcija ir liela, tad dalām to uz pusēm un tā abiem vakariņas kopā izmaksā 20$. Oficianti ir neticami laipni un ik pēc brīža apvaicājas, vai viss ir kārtībā, vai nevēlamies vēl ko, varbūt nofotografēt mūs kopā u.t.t. Neesam pieraduši pie tik izteiktas laipnības, bet protams patīkamiJ Tā nu baudām grillēto vistu ar sparģeļiem un dzīvo kantrī mūziku un nu jau arvien vairāk sākam justies kā Amerikā:)
5.diena. 18.10.2014. Josemitu kalnu takās- Olmsted Point, Glacier Point, Yosemity Valley.
No rīta uztankojam Mariposas ciema degvielas uzpildes stacijā savu auto līdz pilnai bākai, jo šodien esam ieplānojuši visu dienu pavadīt apbraukājot Yosmite kalnu skaistākās vietas un parkā degviela dārgāka nekā ielejā.
Ap 9:30 startējam un braucam līdz 120 km attālajam Olmsted Point, kas atrodas uz Tioga Road kalnu ceļa uz ziemeļiem no Yosmite Valley. Ceļā paiet 2.5 stundas, jo brauciens pa nemitīgajiem kalnu serpantīniem ir ilgs un arī nogurdinošs. Taču, kad iebraucam Olmsted Point skatu vietā, secinām, ka brauciens ir bijis tā vērts. Šī vieta augstu kalnos virs Yosemite ielejas ir patiešām neparasta un ļoti skaista- kalnus te veido it kā nogludinātas granīta plāksnes, kas brīžiem mudina domāt, ka kalns speciāli nocementēts, lai apmeklētājiem būtu vieglāk pa to staigāt. Mākslīgi veidota gan tomēr ir tikai pāris desmit metrus gara taciņa, kas paver tūristiem iespēju tālāk doties pastaigā pa granīta akmens mežu, kurā ainavu veido granīta plākšņu segums, lieli noapaļotu formu „laukakmeņi” un pa retam kāds neliela izmēra skuju kociņš, bet tam visam fonā fascinējoša plaša Yosemitu ielejas ainava ar dominējošo Half Dome granīta klinti tālumā. Dodamies arī pa off road taku augšup pa granīta kalnu otrpus ceļam. Kāpiens ir samērā stāvs un sirds klapē pamatīgi, taču no kalna augšas mums paveras burvīgs skats uz Tanaya ezera zilajiem ūdeņiem tālumā. Te sarīkojam sev pikniku, šūpodami kājas pāri kalna korei un izbaudām neparastās klinšu kalnu ainavas, klusumu, sauli un brīvības izjūtu.
Pēc lieliskām pusdienām kalnos, aizbraucam līdz Tanaya ezeram, kur vasarās peldoties lāči. Šobrīd par viņu eksistenci atgādina tik vien kā metāla kastes ēdienu glabāšanai, kas paredzētas, lai izvairītos no lāču apmeklējumiem naktīs, kas sagaida tos, kas pārtiku atstāj savās mašīnās vai teltīs. Tādēļ Josemitu nacionālā parka teritorijā it visur atrodamas šādas speciālas slēdzamas metāla kastes pārtikai.
Kalnu ezers ir ļoti ainavisks un tā smilšu pludmales ir jauka vieta piknikotājiem, kuru te ir ne mazums.
Tālāk ap 14:00 braucam atpakaļ uz Josemitu ieleju, jo vēlamies vēlreiz izbraukt Josemitu ielejas apli un apskatīt tās skatu vietas, kuras vēl neredzējām iepriekšējā dienā. Un tā kā šodien ir saulains laiks un zilas debesis, tad skati šoreiz šķiet iespaidīgāki. Žēl tikai, ka ielejas slavenie ūdenskritumi tagad rudenī ir gandrīz vai pavisam izžuvuši. Tā piemēram Lower Yosemite Fall, līdz kuram aizstaigājam 15 min. garā pastaigā, izrādās pavisam izžuvis- tāds tas parasti esot sākot no jūlija līdz pat novembra pirmajiem sniegiem.
Pēc Yosemitu ielejas apskates braucam tālāk 1.5 st. garā ceļā līdz Yosemitu vienai no populārākajām skatu vietām- Glacier point uz dienvidiem no Yosemite Valley. Šī ir ļoti iecienīta saulrieta sagaidīšanas vieta. Mēs ierodamies tieši laikā- 17:30, kad Glaceir Point skatu vietā sāk pulcēties ar vien vairāk apmeklētāju un fascinējošās kalnu panorāmas magnēts- Half Dome granīta klints sāk iekrāsoties vakara siltajās gaismās. No Glacier Point paveras skats uz visu Josemitu ieleju, kas saulrietā iekrāsojas zilganos un rozā toņos, bet pati Half Dome klints ir spoži vakara saules apspīdēta un, saulei aiz kalniem rietumos laižoties arvien zemāk, Half Dome klints iegūst sākumā zeltainus, tad rozīgus toņus. Tūristu te sapulcējies gluži tikpat daudz, kā Santorini salā Oijā uz saulrieta sagaidīšanu pāri kalderam. Šai gadījumā atšķirība gan tāda, ka saule riet mums aiz muguras, bet saulrieta gaismas iekrāso kalnus mums pretī.
Noskaņa ir ļoti īpaša un cilvēki pat tad, kad kalnu grēdas jau kļuvušas pelēcīgas, vēl paliek sēžot savās vietās uz klints bluķiem un šķietami vēl ko gaida. Mēs gan dodamies prom, jo mums priekšā vēl 2 st. garš ceļš līdz mūsu motelim Mariposā. Atceļš ir ļoti nogurdinošs, jo kalnu serpantīnus nākas pievarēt pilnīgā tumsā. Tomēr saulriets bija šī brauciena vērts.
6. diena. 19.10.2014. Sekvoju mežos.
No rīta izrakstāmies no moteļa un ieturam brokastis turpat netālu esošajā ceļmalas krodziņā, kas Jānim asociējas ar tipiskajām ASV filmās redzētajām ēstuvēm. Te pasūtam brokastu komplektu par 6.99$ - abiem pilnībā pietiek ar vienu porciju, ko draudzīgi sadalām. Šādās amerikāņu brokastīs ietilpst olas (vārītas, ceptas vai omlete), tostermaizes, 2 bekona šķēles, vai šķiņķa šķēles vai cīsiņi, kā arī cepti kartupeļi. Viena pati es nemaz nevarētu tādu brokastu porciju notiesāt:)
Krodziņa griesti aplīmēti ar vinilla plašu vāciņiem, tepat arī neiztrūkstošais mūzikas automāts, viss tāds nedaudz noplucis, plastmasas šķīvji nolietoti, oficiantes pienes klāt kafiju pie galdiņiem sēdošajiem apmeklētājiem un ielej to krūzēs no plastmasas kafijas kannas. Izjūtas tādas, it kā mēs būtu nokļuvuši kādas amerikāņu filmas realitātē. Gandrīz vai žēl braukt prom no šī kādreizējā zeltraču ciema, kas vēl nav zaudējis agrāko laiku šarmu.
Tā nu labi pabrokastojuši amerikāņu stilā, uzsākam 3 st. garu braucienu uz Kings Canyon un Sequoia nacionālajiem parkiem, lai izstaigātu pasaules lielāko koku- sekvoju mežu takas. Pirmajā pastaigā dodamies pa nepilnu 1 km garu taku līdz General Grant Tree sekvojas kokam, kas esot otrais lielākais koks pasaulē. Tā izmēri tiešām ir iespaidīgi, bet daudz interesantāk par tā apbrīnošanu, ir pati pastaiga pa mežu, kurā pamīšus ar milzu priedēm, mums visapkārt slejas milzīgie brūngani sārtie sekvoju koki. Gar takas malām izlikti arī informatīvie stendi, kas stāsta par sekvoju dzīves ilgumu (ap 2000-3000 gadu) un par to, kādēļ šiem kokiem nepieciešams ik pa laikam sarīkot ugunsgrēkus, jo tieši pēc degšanas sekvoju koki labāk reģenerējas- tad, kad lapotnes nodeg, paveras iespēja saules stariem iespīdēt mežā un radīt labvēlīgus apstākļus jaunu sekvoju kociņu augšanai. Šajā takā ir arī iespēja no iekšpuses izstaigāt kāda krituša sekvojas koka tukšo dobumu, kas atgādina koka tuneli cilvēka augumā un vismaz 5 cilvēku platumā un kas šeit stāv jau vairāk kā 100 gadus un šo gadu laikā ir visai maz cietis no vides iedarbības. Turpat uz informatīvā stenda aplūkojamajā fotogrāfijā koks nobildēts 1900 gadā, kad apmeklētāji priecājušies par šī kritušā koka izmēriem.
Tālāk braucam līdz pusstundas attālumā esošajam lielākajam kokam pasaulē- General Sherman’s Tree, līdz kuram jādodas pārsimts metrus garā pastaigā lejup no kalna. Ģenerāļa koks nav ne pats resnākais, ne pats augstākais pasaulē, bet tā kopējie kubikmetri nosaka pasaules lielākā koka statusu. Koks ir ļoti majestātisks un nevilšus raisa iztēlē domas par to, kādus tik vēsturiskos pagriezienus šis koks ir piedzīvojis savā pāris tūkstošus ilgajā dzīvē. Ne mazāk interesanti ir arī apkārt augošie sekvoju koki- cits izaudzis kā dvīņu koks, citam milzu augonis uz sāniem, vēl te ir arī izzāģēts tunelis gājējiem kādā nokritušā sekvojas kokā. Koki gan lielākoties, tāpat kā iepriekšējā takā, atrodas aiz nožogojumiem, kas nemitīgi atgādina, ka esi uz tūristiem domātas takas, kur nedrīksti kokiem pieskarties.
Daudz izteiktāka klātesamības izjūta mūs pārņem trešajā takā, kas atrodas pāris km tālāk no Šerman Tree- tā ir Giant Trees Trail jeb gigantisko koku taka, kas ir pāris km gara un ved cauri sekvoju mežam bez nožogojumiem. Par to, ka mēs staigājam pa tūristu taku, atgādina vien asfaltētaiss vai citviet no koka dēļiem veidotais gājēju celiņš.
Ir jau ap 17:00 vakarā un mēs šajā takā esam pēdējie apmeklētāji, tādēļ jo vairāk jūtamies kā netīšām iemaldījušies milzīgo koku mežā. Uzrīkojam sev pikniku uz kāda no apmeklētāju soliņiem, bet mani nepamet bažīga sajūta, ka jebkurā brīdī kaut kur no meža var izlīst lācis un izrādīt interesi par mūsu piknika gardumiem. Lāci tomēr nesastopam, vien dažāda izmēra vāveres un burundukus, kā arī meža stirnu ģimenīti. Šī taka mūs savaldzina un noteikti ir mūsu favorīts no šodien apmeklētajām trīs sekvoju takām Kings Canyon un Sequia National parkos.
Ceļā uz savu nākamo naktsmītni Beikersfield pilsētā, kas atrodas lejā ielejā, apstājamies kalnos kādā panorāmas vietā un vērojam burvīgu saulrietu ar desmitiem kalnu korēm, kas, slēpdamās viena aiz otras ar katru nākamo kori ieņem arvien blāvākus toņus, veidojot fascinējošu niansētu toņu gleznu. Un kalnos tāds miers un klusums….
Vēl stundu vēlāk kad pārbraucam pāri pēdējai kalnu “mugurai”, mums priekšā nakts tumsā gluži kā milzu upe paveras tūkstošiem uguntiņās izgaismotā ieleja. Vēl pāris stundu brauciens pa to un tad jau ap 21:00 esam klāt savā šīs nakts mītnē- Vagabond Inn Beikersfield South, kurā par ļoti pievilcīgu cenu (38$ par nakti ar brokastīm) jau vairākus mēnešus iepriekš esam norezervējuši numuriņu. Numuriņā ir viss nepieciešamais, tikai smaka gan liecina par budžeta moteli- smaržo pēc kukaiņu apkarošanas līdzekļiem, bet ārpus viesnīcas- pēc kanalizācijas. Bet ko nepiecietīsi par tik labu cenuJ
Vakariņās dodamies uz Deny’s restorānu tepat pie viesnīcas, kur par 17$ pasūtam uz abiem vienu steika porciju ar frī kartupelīšiem un svaigiem dārzeņiem ar dipp mērcīti, kā arī tējas. Un jūtamies labi paēduši.
Turpinājums par iespaidiem Nāves ielejā un Las Vegasā sekos nākamajā dienasgrāmatas daļā.
