Bālģīmis Panamā

Marta Celmiņa 08.11.2014 30 min lasīšanai 57 foto

Uz Panamu devos profesionālās apmaiņas programmā, lai ne tikai redzētu, kas notiek turienes slimnīcās, bet arī lai izbaudītu eksotiskās valsts piedāvātos labumus. Vēl jau neesmu ne precējusies, ne bērnus dzemdējusi (lai gan arvien vairāk un vairāk draugu un paziņu to dara), tāpēc, pirms mesties nopietnajās rezidentūras gaitās, var vēl pēdējo reizi patēlot studenti... Starp parējām vēl palikušajām pieejamajām valstīm bija arī Polija un Čehija, kuras noteikti ir ļoti skaistas un interesantas, bet, ja nu galu galā iespējams par salīdzinoši mazām naudiņām (daļa dzīvošanas izdevumu tiek segta) aizmalties līdz pasaules otram galam, tad būtu pavisam stulbi neizmantot iespēju.

CEĻŠ UZ PANAMU

Nokļūšana Panamā tik viegla nemaz nav – it sevišķi tādā gadījumā, ja prioritāte ir iztērēt pēc iespējas mazāk par pašu lidojumu. Kopumā 6 lidojumi izmaksā ap 600 Ls (joprojām lielas summas pārvēršu latos, lai labāk saprastu lietu vērtību).

Pirmais lidojums nedaudz pēc sešiem no rīta aizved uz Frankfurti, kur tālāk jākvern kādas 25 stundas. Staigājot apkārt pa lidostu, mērķtiecīgi meklēju vietu, kur varēšu visu šo te laiku pavadīt - vajadzīga ērta gulēšanas vieta un arī pieeja elektrībai, lai varētu visu dienu/vakaru/nakti skatīties filmas. Man trekni noveicas un atrodu tieši tādu stūrīti (jo parasti tur, kur ir krēsli, nav ne smakas no kontaktiem), tā nu arī iekūņojos savā guļammaisā un pieaugu šai apsolītajai zemei kā piepe, lai kāds nedomātu ielīst manā vietā.

Lidosta ir vieta, kur cilvēkiem dikti gribas parunāties, tādēļ manu filmu blenšanas izvirtību vietā sanāk noskatīties tikai vienu, jo pārējo laiku runājos ar citiem pasažieriem; ir kāds vācu kungs, kurš brauc uz Filipīnām, jo apprecējis turienes vietējo. Bet, tā kā Vācijas likumi aizliedz viņa sievai dzīvot te bez nolikta vācu valodas eksāmena (un viņa ir izkritusi jau divas reizes), viņš nu kārtējo reizi uz vairākiem mēnešiem dodas uz turieni, lai palīdzētu sagatavoties. Patiesībā sakot, šis ir vairāk kā monologs, ne saruna, un itin drīzi es aprobežojos ar ikpamirklīgu "aha" un "I see" iestarpināšanu, kā arī, ja viņš pēkšņi skatās manā virzienā, saprotošu galvas māšanu, ik pēc pāris minūtēm lūkojoties pulkstenī cerībā, ka runīgajam kungam beidzot būs jāiet uz lidmašīnu. Bet nē - viņš atnācis pāris stundas iepriekš, lai neko nenokavētu...

Pēc tam viņa vietu ieņem kāda Kanādas turciete ar bērniem, kura dodas ciemos pie radiem Turcijā; viņa kaismīgi mēģina mani pārliecināt braukt strādāt uz Kanādu. Pavisam vakarā satieku vācu karavīru, kurš gaida draugu no ASV un tad viņi pirks pēdējā mirkļa biļeti uz Spāniju, lai nedēļu vazātos apkārt, kur vien acis rāda. Mēs ieslīgstam diezgan interesantās diskusijās par politiku (cik nu vien es varu diskutēt par politiku), jo viņš ir karsts Putina domu gājiena atbalstītājs, attaisnojot Krievijas prezidenta agresijas izpausmes.

Lai nu kā, nākamajā rītā agri, agri lidoju uz Madridi, kur pusstundas laikā jānoorientējas lidostā, kas šķiet tikpat liela kā Rīga, lai atrastu citu termināli un dotos (beidzot!) uz Panamu. Tā nu sākās līdz šim mans garākais lidojums - 10 stundas 40 minūtes. Pēc visām gulēšanām/negulēšanām man tik tiešām nav ne mazākās nojausmas, kas par dienu un cik pulkstens, tādēļ uz rokas uzlieku divus pulksteņus – vienā ir Latvijas laiks, otrā – vietējais (lai nu kur tajā mirklī es atrastos).

Lidmašīnā ir nenormāli auksts - pat es zem džinsām esmu pavilkusi zeķubikses, un nav brīnums, ka itāliete, kas sēž man blakus un ik pa mirklim iekrekšķas kā veca, sarūsējusi dzelzs švamme, drebinās vienā drebēšanā. Viņa ceļo ar savu meitu un vīru. Meitai, šķiet, varētu būt kādi gadi septiņi, turklāt viņa vēl staigā apkārt ar lielu sniegavīra Olafa rotaļlietu, bet jau dzer kafiju... ITĀĻI. Labi vismaz, ka tas nebija vīns...

Beidzot ierodoties galamērķī, robežsardzene ilgi un dikti pēta manu pasi; savā pārgurušajā prātā drudžaini pārlieku domas: vai vajadzēja pirkt vīzu? Nē, kaut kad biju parbaudījusi interneta plašumos un dziļumos pieejamo informāciju, kas apstiprināja, ka līdz sešiem mēnešiem latvieši Panamā tiek laipni gaidīti tāpatās vien. Vai vajadzēja tomēr sapotēties pret kādām infekciju slimībām? It ka nē - lidojot no Eiropas, obligāti tas jādara nav, turklāt potēšanas kabineta darbinieces pašas teica, ka, ja negribu dzirdes un redzes halucinācijas, turklāt vēlos saglabāt savas aknas jaukas un veselas, tad, uz Panamu braucot, nav nemaz vajadzīgs rīt profilaktiskās zāļu ripiņas pret malāriju. Pret dzelteno drudzi vakcīnu noliktavās pat nemaz nebija... Kādeļ tad viņa tik ilgi skatās uz manu pasi no visām pusēm un pēc padoma griežas pie vairākiem kolēģiem? Jāatzīst, ka, lai arī šis ir tālākais un eksotiskākais ceļojums, kādā esmu devusies, tam biju gatavojusies samērā lielā pohujismā, jo pēc univeristātes beigšanas eksāmenu un darbu stresiem tam vienkārši fiziski un emocionāli pietrūka spēka. Izrādās, ka viss tomēr ir kārtībā un tieku palaista Panamas plašumos ar valdības dāvinātu veselības apdrošināšanu uz 30 dienām, kas tiek piešķirta visiem ārzemniekiem.

Atsalusi līdz pēdējām vīlītēm 11 stundu garajā lidojumā, nonāku pekles karstumā - nav nozīmes, cik ārā grādu, bet lielais mitrums gaisā (galu galā ir lietus sezona) visu padara ļaunāku. Esmu ziemas (bet normālās, ne tropiskās, kas pašlaik plosās ārā) piekritēja, tādēļ pirmās domas galvā ir: "Kādēļ? KĀDEĻ? Kas mani vilka uz Panamu?" Sāku apsvērt domu arī brīdināt ģimeni un draugus spert man pa potītēm (vai - smagākā gadījumā - sadragāt ceļus), ja sadomāju atkal doties uz kādu "jauku vietiņu ar palmām un daudz saules", jo katru reizi pēc kārtējās prakses/apmaiņas, kas vienmēr pagadās vietās, kur bez SPF30 (vai pat 50) neiztikt, sev solos nākamreiz izvēlēties ziemeļus. Ar šo solījumu sokas tieši tāpat kā ar Jaungada apņemšanos katru dienu skriet - tas ir, pilnīgi nekā.

VIESĢIMENE UN DZĪVESVIETA

Tā kā Panamā nav koju, kurās sabāzt visus apmaiņas studentus, šeit dzīvošana notiek viesģimenēs. Domāju, kas gan viņiem liek uzņemties tādas klapatas ar kaut kādu svešo uz veselu mēnesi? Jā, jā, protams, kultūras apmaiņa un tā tālāk, bet tik un tā pēc garas un nogurdinošas dienas vēl jāmēģina izklaidēt viesus, turklāt jūlijā ir mācību gada vidus, kas nozīmē arī to, ka studentei, pie kuras esmu izmitināta, droši vien daudz jāzubrī; spriežu pati pēc sevis – ja man būtu kāds jāuzņem semestra karstumā, tad, visticamāk, nespētu veltīt pienācīgi kvalitatīvu laiku ne ciemiņam, ne mācībām. Tomēr izrādās, ka mani viņi uzņem ne jau nu labas sirds dēļ (lai gan tāda viņiem nepārprotami ir), bet gan tādēļ, ka, ja kāds panamietis pats grib braukt apmaiņā, obligāti ir jāizmitina iebraucošais students.

Pāris dienas pirms izbraukšanas saņēmu vēstuli no kādas Estefanias, sakot, ka es dzīvošu pie viņas. Neko īpaši vairāk par to, ka viņai ir trīs brāļi un viena māsa, ka tēvs runā angliski, bet māte – ne tik cik melns aiz naga, turklāt viņa dzīvo kopā tikai ar māti un mazo brāli, neuzzināju. Viņa vēl ir pievienojusi pāris savas bildes – un tad nu gan es nobīstos; no ekrāna man pretim raugās ārkārtīgi čiksīga meitene, kas ietērpusies koši rozā vakarkleitā ar stikla bļembukiem un ar vairākiem iespaidīgiem izgriezumiem. Man sāk nostiprināties aizdomas, ka visas panamietes ir karstas seksbumbas ar lielām krūtīm un dibeniem un ikdienā nēsā tonnu kosmētikas, jo arī facebook bildes visas ir kā viena – ballīte vai klubs, piešķiebta galva, žilbinošs smaids un buč buč sawlje tipa bildes ar draudzenēm. Kas gan man varētu būt kopīgs ar šādu personu? Jūtos pelēka un nožēlojama blakus šai spozmei un košumam.

Lidostā mani sagaida viens no Estefanias brāļiem, bet pārgurumā un stresā palaižu garām to, kā viņu sauc; tas nekas, tā gadās bieži, tādēļ ceru sagaidīt to mirkli, kad kāds no ģimenes locekļiem nosauks šamo vārdā. Izrādās, tas ir Jorge (vai, kā to izrunā, Horhe) - par godu tēvam. Mazais brālis. Es biju iedomājusies sīku knauķi, kas bļaustīdamies skrien apkārt pa māju vai arī pūtīšu un hormonu plosītu tīni, bet izrādās, ka Horhe ir vien gadus 4 – 5 jaunāks par mani. Kad aizbraucam mājās un vakarā iepazīstos ar Estefaniu, vai, kā es viņu vēlāk saucu – par Šteffi (galvenokārt tamdēļ, ka ta tas ir īsāk, bet arī – man joprojām nav nojausmas, vai es viņas vārdu izrunāju pareizi), izrādās, ka es lieki esmu uztraukusies par dzīvošanu pie tusiņu skuķenes. Viņa ir ļoti jauka, patīkama meitene, tomēr mani izbrīna tas, ka, runājot par ceļu uz Panamu, biļešu dārdzību un to, kur doties apmaiņā, mani itin žigli pārsteidz: „Jā, es domāju, uz kurieni braukt – mamma teica, ka ceļu apmaksāšot uz Argentīnu, jo savu naudu gribu pietaupīt krūšu operācijai.” Uz mirkli palieku mēma, bet – varbūt tā tomēr ir tēma, ko Panamā var apspriest ar pirms 5 minūtēm sastaptu svešinieku...

Estefanias ģimene dzīvo nelielā rindu privātmājā; man ir pavisam dīvaini tagad tā pēkšņi tur ielauzties un kļūt citiem par nastu. Kad uzzinu, ka man tiks atdota viņas istaba, kamēr pati Estefania gulēs ar māti Helveciu vienā gultā, paliek vēl trakāk; bet viņi visi ir ļoti laipni un viesmīlīgi, un pavisam drīz es jau pa māju steberēju tā, it kā te būtu dzīvojusi jau gadiem.

Gimenes saites Panamā ir ļoti stipras; ik pa mirklim ciemos ierodas kāds no daudzajiem brāļiem/māsām ar savām sievām/vīriem un bērniem, tādēļ galvā man valda pilnīga putra, kas kam rada un kas ar ko precējies - viņi ar mani jautri tērzē, bet es cenšos neizgāzties un nenosaukt kādu nepareizā vārdā (tamdēļ vispār cenšos tos neizmantot) vai māsu "apprecināt" ar brāli.

Kamēr Estefania no rīta līdz vēlai pēcpusdienai vai pat vakaram dzīvojas pa universitāti un slimnīcu, Horhe laiski guļ gultā, skatās TV vai šiverē pa internetu, jo uz universitāti jāiet tikai divus vai trīs vakarus nedēļā, tādēļ katru nakti var atļauties braukt ar draugiem tusēt, pēc tam guļot līdz pēcpusdienai. Bet vaaaai, ja vien man būtu viņa asais prāts un labā atmiņa! Kamēr es ntās reizes pārlasu vienu teikumu un stresoju pirms eksāmeniem, Horhem pietiek vien ar žiglu acu uzmešanu pierakstiem/grāmatai.

Lielākoties saskaroties ar vidusslāņa/augšējā vidusslāņa panamiešiem, vēl un vēl pārliecinos, ka jauniešiem strādāšana, lai paši varētu nopelnīt sev kādu naudiņu, nav īpaši cieņā – visu jāpērk vecākiem, jāmaksā par izklaidēm, par benzīnu, dārgām mašīnām un visādiem jaukumiem.

GADĪJUMA BURŽUJISMS

Estefanias vecāki gan nedzīvo kopā, bet viņai ar tēvu, kuru, tāpat kā brāli, sauc par Horhi, ir ļoti ciešas attiecības. Un, kā izrādās, viņš ir Ļoti Svarīga Persona. Esot jaunievēlētajam prezidentam tuvu stāvošs cilvēks, viņš uzaicināja abus savus bērnus (trīs vecākie ir no cita tēva) un arī mani uz prezidenta Juan Carlos Varela (Huans Karloss Varela) mandāta pieņemšanu. Mani šī doma satrauca gan labā, gan arī sliktā nozīmē – cik bieži gan rodas izdevība pašikot un doties uz tādu svarīgu notikumu? Bet, no otras puses – ko lai velk mugurā? Krāmējot koferus, kaut kā nebiju paredzējusi iet uz augsti stāvošu valsts personu pasākumiem, bet ierasties kaut kādā parastā kleitā taču nevar! Jau gara acīm iztēlojos sevi cēli un graciozi slīdam cauri smalkām telpām un asprātīgi uzturot sarunu ar diplomātiem un citiem nozīmīgiem cilvēkiem (kas par to, ka spāņu valodu neprotu), bet tad uzzinu, ka patiesībā viss notiksies rīta pusē sporta stadionā. Un - puff! - mani sapņi izkūp gaisā. Bet, no otras puses, nav vairs jāuztraucas par to, kur ņemšu vakarkleitu.

Mums pie Horhes vecākā jābūt jau deviņos no rīta, un ir tīri likumsakarīgi, ka kavējam kādas minūtes 30 – Horhe jaunākais it kā tikai tagad ir atcerējies, ka šodien kaut kur jābrauc, tādēļ sāk meklēt kreklu. Par kavēšanu Panamā neviens nebrīnās – tā ir daļa kultūras (nedrīkst kavēt tikai darba interviju). Kad ierodamies stadionā, varam vien klusiņām nopietni staigāt pakaļ tēvam un pacietīgi gaidīt, kā viņš sarokojas un parunā ar visiem paziņām – un viņš te zina bezmaz vai katru otro pretimnācēju... Kad beidzot nokļūstam līdz sēdvietām, joprojām nespēju noticēt savai veiksmei. Skan klasiskās mūzikas ieraksts – vieni un tie paši skaņdarbi atkal un atkal, bet ik pa mirklim kaut kur publikā tiek spēlēta jestras tautas dziesmas. Aiz žoga zālienā uz baltiem krēsliem sēž glīti ģērbušies cilvēki – droši vien daudz svarīgāki kā mēs un arī acīmredzami to apzinās. Kad pēc mirkļa mums laiciņu izbrīvēt ir spējis Horhe vecākais, viņš paziņo, ka saticis policijas šefu („Viņš ir mans labs draugs,”) un tas mūs ielaidīšot pie buržujiem pirmajās rindās. Kā tur nokļūstam, profesionāls fotogrāfs mūs nostāda rindiņā un liek smaidīt. Pametu skatu uz parasto ļaužu masām, kas atrodas aiz sētas – justies piederīgai buržuju aprindās it nemaz nav grūti!

Panamieši nebūtu panamieši, ja viss notiktu laikā – arī šis pasākums aizkavējas, un, ņemot vērā, ka tēvs, pazīdams savus bērnus, bija ieplānojis ierašanos par vairāk kā 60 minūtēm agrāk, mēs karstumā gaidīdami nosēžam vairāk kā divas stundas. Kad beidzot viss sākas, nonāku pie secinājuma, ka doma par pasākumu kā tādu mani saviļņoja vairāk kā pats notikums. 20 minūtes garu un garlaicīgu runu saka kāds vīrietis uzvalkā, pēc tam tikpat ilgi kaut ko stāsta valsts garīgais līderis, bet pašam prezidentam tiek atvēlēts nedaudz ilgāks laiks; viņa teiktajā es cenšos ieklausīties – tas, ko sapratu, ir solījumi par gaišāku nākotni, godīgu un labi pārredzamu valdību un citas jaukas lietas.

Lai nu kā nebūtu, visa šī pasākuma labākā daļa ir tas mirklis, kad, stāvot rindā pie tualetes, pie manis pienāk kāda ļoti šika paskata dāma un saka, ka viņai ļoti patīkot mana kleita...

NAUDA UN POLIETILĒNA IZVIRTĪBAS

Jau pirms došanās prom žigli iemetu acis internetā – tur rakstīts, ka Panamas naudu sauc balboa. Neko vairāk bez nosaukuma uzzināšanas lietas labā nedarīju (izņemot reiz maiņas punktā jautāju, vai tur var dabūt arī panamiešu naudiņas, uz ko atbildēja, ka tādas ārpus valsts nemainot). Tā nu apbruņojos ar USD – gādīgu un apdomātu dāvanu no tēva izlaidumā -, ko sarullēju divos rullīšos, apsienu ar gumiju un iebāžu krūšturī – tur, kur parasti vieta paredzēta polsteriem. Zinot, ka parasti sūtu tā, ka blakus varētu notikt karš, smagi šaubos, ka, guļot lidostā, spētu nosargāt savu somiņu, bet, ja kāds pēkšņi sāktu mērķtiecīgi grābstīties man gar krūtīm, tad gan pamostos.

Nonākot galamērķī, atklāju, ka Panamā reizē tiek izmantots gan balboa, gan USD, turklāt sarunvalodā biežāk saka "dolārs". Viena no viltībām, ko panamiešu uzņēmēji itin veiksmīgi pielieto – cenas tiek rakstītas bez nodokļiem, bet, aizejot līdz kasei, gaida nepatīkams pārsteigums. Piemēram – bāra dzērienkartē rakstīts, ka alus maksā 4,5 USD, bet beigās dabūju samaksāt 6 USD...

Veikalos viss tiek rūpīgi salikts plastmasas maisiņos - dažkārt pat dubultos, turklāt tie bieži ir pustukši. Lai nesaplīstu. Tā iesaiņota tiek pat 5 litrīga ūdens pudele - tas nekas, ka tai ir rokturītis, lai vieglāk nest. Dabas mīļotājiem grūti uz ko tādu skatīties. Viena no pirmajām frāzēm, ko iemācos, ir: "Paldies, man maisiņu nevajag," pie viena gaisā pavicinot auduma kulīti (no Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju svētkiem!), bet pretim saņemot pārsteigtus un nesaprotošus skatienus...

TRANSPORTS, SARKANIE VELNI UN PIEDAUZĪGIE KOMPLIMENTI

Panama (pilsēta) ir tikai nedaudz lielāka par Rīgu, bet vaaaaaaaaaai, cik tur grūti pārvietoties! Sabiedrības slānis, kas var to atļauties, braukā tikai ar mašīnām ("aiziet uz veikalu, kas ir 5 minūšu attālumā, lai nopirktu kolu? Pfffffffffff!"), kas bieži vien ir lieli džipi. Benzīns ir lēts – apmēram 0.46 Eur/litrā, turklāt mašīnā iespējams uzslēgt ledus aukstumu un nav jāgrūstās par vietām ar citiem pilsoņiem, tādēļ nav brīnums, ka tie, kas var, pārvietojas tikai personīgajos spēkratos, kaut arī tas nozīmē mežonīgus sastrēgumus gandrīz visas dienas garumā. Piemēram, dienas „nesastrēguma” stundās no slimnīcas līdz mājām nokļuvu stundas, vakarā – divu vai pat trīs stundu laikā, lai gan normālos apstākļos tas aizņemtu tik vien kā nieka 15 minūtes.

Brīnījos, kā šo mašīnu džungļu starpā vispār iespējams atrast parkošanās vietu, bet izrādās, ka arī par to attapīgi cilvēki ir jau padomājuši; iebraucot vecpilsētā (arī tur neiztrūkst sastrēgumu), ļoti izpalīdzīgi vīri kaismīgi māj ar rokām, rādot, ka, lūk, te ir iespējams atstāt savu auto, par to pieprasīdami kādas naudiņas. Pat, ja pats atrodi vietu, kur atstāt mašīnu, citreiz klāt pienāk kāds samērā nošņurcis vīrelis un ar atbildīgu izteiksmi sejā gādīgi pasaka, ka mašīnu pieskatīšot, par to saņemot cik nu katrs atvēl - parasti līdz dolāram. Nu, ja tā padomā, tad tas ir daudz labāk kā vienkārši sēdēt uz ielu stūriem un naudu ubagot. Reiz par attiecīgu samaksu (kas parasti ir 1 – 2 dolāri) vienu vakaru mums atļāva noparkoties kāda uzņēmuma stāvvietā, kas paredzēta tikai darbiniekiem; atļaujas devējs nebija neviens cits kā blakus ēkā strādājošais apsargs... Bet tādiem cilvēkiem kā es, kam gabarītu izjūtas nav pat tik, cik melns aiz naga, eksistē valley parking – noteiktās pilsētas vietās pieejams pakalpojums, kad, samaksājot parasti 5 dolārus, var mašīnu atstāt atbildīgiem cilvēkiem, kas to noparkos.

Šķiet, ka pagriezienu rādītājiem Panamā ir maza nozīme; mašīnas gaitu uz ceļa maina kā apnarkojušās milzu vaboles, un uzvar nekaunīgākais un drosmīgākais. Ja krustojumā no mazākas nozīmes ceļa kāds pagūst pārtraukt mašīnu plūsmu uz galvenā ceļa, bet pārējie tam naski seko, tad nabaga galvenajiem vien jāstāv un jāgaida, kamēr atradīsies kāds tūļa, kas nokavē savu kārtu. Arī no apļa var nobraukt no jebkuras līnijas, un biežāk tā ir vidējā vai iekšējā. Paši panamieši saka: „Ja māki braukt Panamā, tad varēsi braukt jebkurā citā valstī.” Man gan uznāk šermuļi, iedomājoties, kas notiktu, ja pāris tādus nekulturālus fruktus palaistu uz mūsu ceļiem – pietiek jau ar savējiem!

Tomēr taurēšana šeit ir lielā cieņā – pīīī!, ja brauc pa galveno ceļu un krustojumā aiz zīmes „dodiet ceļu” atrodas kāda cita mašīna („Es viņam tikai padodu ziņu, ka braucu par galveno ceļu!”), pīīīīīīīī!, ja ir sastrēgums un vienkārši gribas nelietderīgi patrokšņot... Avārijas signāls tiek izmantots tādos gadījumos, ja priekšā izskrien kāds neapdomīgs kājāmgājējs vai vienkārši kāda cita iemesla dēļ jāapstājas.

Numurzīmes ir tikai mašīnu aizmugurē, kamēr priekšpusi rotā politiskās preferences, reliģiskas bildes ar uzrakstu „Šo auto vada Jēzus” vai arī vienkārši autosalona logo.

Pa ielām skaļi un spilgti apkārt braukā diablo rojo jeb sarkanie velni – kādreizējie skolas autobusi (gluži kā no amerikāņu filmām), kas izdaiļoti kā nu kurais. Daži ir samērā vienkārši, citi - apkrāsoti ar iedegušām muskuļotām sievietēm ar lielām krūtīm, kas tērptas niecīgos kažokādas tērpos un cīnās ar briesmīgiem aszobainiem tīģeriem. Uz citiem redzama samērā briesmīga tumšādaina Jēzus bilde ar šķībiem zobiem, uz citiem – Disneja varoņi vai arī viduslaiku pilis. Nezinu, vai diablo rojo ir noteikti maršruti vai arī tie braukā kur grib, bet katrā pieturā uz trepēm izlec vīrietis, kas pārkliedz dārdošo regeju un skaļā balsī nosauc galamērķi un ielas, pa kurām tiks braukts. Lai cik eksotiski sarkanie velni neizskatītos, man visi panamieši kā viens apgalvo, ka tie neesot paši drošākie pārvietošanās līdzekļi (it sevišķi bālģīmjiem) un labāk tomēr izvēlēties parastos autobusus.

Panamā esot 41 dienu, tā arī īsti neiemācījos izmantot sabiedrisko transportu, izņemot nokļūt līdz lielveikalam vai no slimnīcas mājās. Braukšana ar vienīgo metro līniju, kas uzcelta pavisam nesen un darbojas ļoti labi, lielu mākslu neprasa, turklāt biļete maksā vien 35 centus. Autobusi, no otras puses, ir pavisam cita lieta; neatradu nevienu, kurš zinātu izskaidrot, kāda ir īsti to kursēšanas sistēma, jo visiem panamiešiem, ar ko komunicēju, bija pašiem savas mašīnas. Pirmkārt, autobusiem nav numuru, priekšā vien mirgo galvenās ielas, par kuru tie brauc, nosaukums. Tomēr arī tas nav īsti drošs rādītājs, jo, piemēram, Via Ricardo J. Alfaro tautā tiek saukta par Tumba Muerto (Mirušais Kaps), un tas arī tiek rakstīts uz autobusa, turklāt ir vairāki Tumba Muerto autobusi, bet katrs no tiem noteiktā mirklī nogriežas kaut kur citur. Un Panama nav tā vieta, kur man gribētos izkāpt kaut kādā čuhņīgā rajonā, nezinot, kur esmu... Otrkārt, pieturām nav īstu nosaukumu. Labi, labi, tie eksistē, bet retas, retas ir tās reizes, kad autobusā pieturu nosaukumi tiek nosaukti. Pirmo reizi mēģinot patstāvīgi nokļūt mājās, sapratu, kādēļ Helvecia, vedot mani uz slimnīcu, ļoti uzkrītoši rādīja uz apkārtējiem objektiem māju tuvumā: „KIA Motors,” ar katru reizi arvien skaļāk un skaļāk atkārtojot vārdus, it kā tas visu padarītu skaidrāk saprotamu. „KIA MOTORS!” Tad, norādot uz nākamo ēku: „Discovery World. DISCOVERY WORLD!!!” Sanāk, ka, ieraugot KIA Motors, man jāceļas kājās un jāsāk virzīties uz izeju. Tas jau būtu ļoti skaisti, bet izrādās, ka uz ielas ir divi KIA Motors, un man nebija ne mazākās nojausmas, kurš ir īstais. Publiskā transporta sistēmas nesakārtotības un pilsētas salīdzinošās bīstamības dēļ tā arī īpaši neuzdrošinājos klīst apkārt viena pati un iepazīt pilsētu, jo, piemēram, divas citas apmaiņas studentes, reiz mēģinot nokļūt mājās, pārdesmit minūtes pavadīja pieturā, kas, kā izrādās, nemaz nebija īstā; turklāt viņas abas runāja spāniski, kamēr es vien varu stulbi smaidīt un mēģināt izburkšķēt kādu vārdu sajaukumu, kas sastāv no itāļu valodas un frāzēm, ko bērnībā esmu iemācījusies, skatoties meksikāņu ziepju operas, bet nedomāju, ka „no, Miguel! NOOOOO!” vai arī „porque? PORQUE?” īpaši daudz ko palīdzētu. Autobusa pluss ir lētās cenas – biļete maksā vien 25 centus.

Tomēr ar stundas kvernēšanu sastrēgumos, lai nokļūtu mājās, nav gana; vēl jāiekļūst rajona iekšienē, un tam paredzēti noskranduši mikroautobusiņi, kas cauru dienu braukā apkārt pa rajonu, lai cilvēki no mietpilsoniskajām rindu mājām varētu tikt līdz galvenajai ielai, kur notiek visa īstā satiksme, un atpakaļ. Man gan ne vienmēr gribas tos gaidīt svelmainajā saulē, turklāt Rīgā esmu paradusi diezgan daudz staigāt, tādēļ ik pa mirklim vienkārši soļoju 40 minūtes līdz savai Panamas dzīvesvietai, pa ceļam atvēsinoties lielveikala veldzējošajā kondicionētajā vidē.

Iešanai ar kājām arī ir savs āķis - tā kā Panama ir pilsēta, kura ātri aug un tiek celts daudz jaunu māju, tiek remontēti ceļi, netrūkst celtnieku un ceļstrādnieku, kas kādā no daudzajiem slaistīšanās mirkļiem ar siekalainām acīm noraugās garāmejošajās meitenēs. Man, kā jau eksotikai šajā zemē (un pilnīgi nekam īpašam Latvijā) tiek tik daudz uzmanības, ka grūti pierast. Sākotnēji gan visi koķeti nozīmīgie skatieni, skaļie svilpieni un uzsaucieni, kā arī auto signāli šķiet uzjautrinoši, bet pēc kāda laika - jau samērā nogurdinoši. "Daudzi vienkārši nekad nav redzējuši tik bālu cilvēku," saka Estefania. Dīvaini, jo mēneša laikā Panamā esmu redzējusi jau trīs albīnus, kamēr Latvijā visa mūža laikā - tikai vienu...

Kā izrādās, Panamā šim noteiktajam sabiedrības slānim, kurš, kā dažkārt šķiet, ar neko citu kā vien ar blenšanu uz daiļo dzimumu nenodarbojas, ir izstrādātas frāzes, sauktas piropos, kuras itin žigli var atsaukt prātā un izkliegt pa visu ielu. Tās gan lielākoties ir vulgāras un piedauzīgas, bet Horhe piekrīt man pastāstīt dažas samērā nevainīgas, kamēr ir daži puiši, kuri sarkst un neuzdrošinās atskaitīt nevienu piropo.

SLIMNĪCA

Iemesls, kādēļ galvenokārt vispār dodos pāri pusei pasaules, ir – redzēt, kas notiekas Panamas slimnīcās. Ar tīru sirdi varu teikt, ka Latvijas studenti organizēšanas darbos ir krietnu galvas tiesu pārāki – kaut vai tādā ziņā, ka pavēstī, kur un cikos ir jābūt, aizved pie ārsta – prakses vadītāja...

To visu uzzinu tikai 5:30 no rīta, kad, iepriekšējās dienas neveiksmīgi mēģinot sazināties ar vietējiem organizatoriem, laimīgi guļu, domājot, ka vēl dieniņu varēšu palaiskoties. Ar klusu un kautrīgu klauvējienu pie durvīm Šteffi jautā: „Martha, are you alive?” Šis teiciens vēlāk kļūst par viņas (un arī citu) iemīļotu frāzi, turklāt kaut kā automātiski Estefania mani sāk saukāt angliskajā versijā „Martha”, lai gan liela daļa panamiešu sākotnēji domā, ka vecāki bijuši lieli spāniski runājošo kultūru fani, izvēloties viņiem tik tipisku vārdu...

Izrādās, kaut kad naktī galvenais organizators ir atsūtījis ziņu, ka mums jau septiņos no rīta jābūt slimnīcā. Īpaši laimīga neesmu, jo pēc iepriekšējās dienas apdegšanas prezidenta mandāta pieņemšanas ceremonijā izskatos diezgan nožēlojami, turklāt, tā kā nebiju gatavojusies nekur braukt, katrā ziņā ne tik agri, neko ātrāk atrast kā vienkāršu mājas kleitu, nespēju. Turklāt mana balss joprojām izklausās samērā patizli un lielākoties spēju izdot vien rūcošas skaņas. Nu ko, kā tad citādāk lai atstāj neizdzēšamu iespaidu uz pārējiem medicīnas studentiem?

Pirmais ārsts, pie kura izeju praksi, ne īpaši labi māk angļu valodu, bet tas nekas – kā padsmit gadu vecumā ar krieviem runāju latviski, bet viņi ar mani – krieviski, mums vienam otru lieliski saprotot, tāpatās tagad mēs sazināmies angļu/spāņu valodā. Prakse notiek valsts bērnu slimnīcā, un šeit ārstējas nabadzīgākā tautas daļa, jo visi, kas vien spēj, dodas uz privātajām klīnikām, kas gan nav lēts prieks – piemēram, rentgenizmeklējums maksā 50 USD, bet ārsta apmeklējums – ap 70 USD. Tas pats notiekas skolu jomā – katrs vecāks, kā vien spēj, cenšas savu atvasi sūtīt privātajā iestādījumā.

Lielākā daļa pacientu nodaļā ir indiāņi, un viņi uz mani skatās ar izbrīnu un neslēptu interesi – jūtu, ka burtiski katrs mans solis, katra kustība tiek novērota. No vietējiem studentiem kautrīgi uzzinājušas, kas es par zvēru, viņas klusi ķiķina, ka es izskatoties kā lellīte. Otrā dienā viņas ir jau kļuvušas drošākas, draudzīgi māj ar rokām, nes klāt savus bērnus un kaut ko ātri stāsta spāņu valodā. Ja panamiešus parastos vēl kaut cik ik pa mirklim varu saprast, tad šīs indiāņu māte – ne pārāk.

Dakteris pats jautri tērzē ar mātēm, vicina pa gaisu mazos bērneļus, dejo ar tiem salsu un taisa šiem uz vēdereļiem gaisa purkšķus, indiānietēm jautri smejoties. „Varu derēt, ka jūs nekur citur neesat redzējuši tik traku ārstu,” viņš jautri trallina. Nodomāju, ka šāda veida uzvedība ir parasta prakse Panamā, bet pārējie studenti apstiprina, ka arī viņi pirmo reizi ko tamlīdzīgu redzot.

Pēc tam tieka nosūtīta pie kādas citas ārstes, kas no angļu valodas pilnīgi neko nesaprot un itin veiksmīgi atkratās no tādas nekam nederīgas spāņu valodu neprotošas studentes, tā ka beigu beigās satieku dr. Cheng, kurš ar angļu valodu nav uz Jūs - viņš runā labi. Un runā viņš daudz. Pirmajā dienā pļāpājam par dažādām lietām - sākot ar noskaidrošanu, no kurienes es esmu un kur tāda Latvija ir, beidzot ar viņa atzīšanos, ka raksta Harijam Poteram līdzīgu piedzīvojumu grāmatu un manis pievienošanu facebook. Pēc pāris dienām dr. Cheng pasaka, ka viena no grāmatas varonēm izskatīšoties līdzīga man, bet, ja godīgi, es domāju, ka ar to viņš vienkārši saprot gaišādainu meiteni ar rudiem matiem, jo kādu citu dienu šamais izsper domu, ka mēs ar Nikolu Kidmenu esam līdzīgas... Ļerkstot kādas divas stundas, es pajautāju, vai rindā negaida pacienti, uz ko viņš vien atsaka: "Ai, nekas, pagaidīs... Vai arī citi dakteri viņus paņems. Viņi taču redz, ka palīdzu apmaiņas studentei..."

Vienu viņš kavē pieņemšanu, jo, tā kā ir viens no retajiem ķīniešu dakteriem Panamā, kurš tik tiešām arī runā ķīniski, viņa privātie pacienti to cenšas izmantot; kādai sievietei garīgais padomdevējs bija teicis, ka vislabāk bērnu dzemdēt 14. jūlijā starp pulksten piecien un sešiem rītā. Tā nu, sēžot nodaļā un gaidot - nesagaidot dr. Cheng, pie manis pienāk viņa kolēģis, piedāvājot pieņemt pacientus kopā ar viņu. Žēl, ka ar to otru ārstu nevaram īpaši labi sazināties, jo izskatās, ka viņam patīk tiešām arī mācīt studentus. Piemēram, kad ierodas kāda paciente ar sīci, kuram slikti iziet vēders, man viņai jāpaskaidro diēta. Spāniski. Iedevusi mātei lapiņu, kur iepriekš esmu pierakstījusi daktera diktēto (bez mazākās sajausmas, kā rakstīt spāniski), sāku bakstīt tajā ar pirkstu: "Es muy... eee... importante que... eeee... mangiar... to eat... mucha fruta! Y muchas verduras. Cereales - eee... cereales. Y muy importante - mucha agua. MUCHA AGUA!!!!!!" Māte, izskatās, ir sapratusi manu skaidrojumu.

ĒDIENS UN DRAUDOŠAIS RESNUMS

Es gan nenāku no to ņergu sugas, kas, nedabūjuši savu pierasto barību, kļūst kā tie mošķi Snickers reklāmās, bet Panama ir par traku pat man. Viss ir garšīgs, ļoti garšīgs, bet cik gan ilgi var stumt māgā produktus, kas līdz mielēm piesūcināti ar eļļu?

Helvecia ir pasākusi celties krietni agrāk un pagatavo man brokastis; neesmu pie tā pieradusi, jo mājās parasti pēdējās dārgās rīta minūtes pavadu, apkampusi silto sedziņu un spilvenu, bet brokastis izpaužas kā pa ceļam zobos pagrābta rupjmaizes šķēle. Vēl neērtāk sajūtos tad, kad uzzinu, ka saviem bērniem viņa brokastis nekad negatavo...

Katru rītu uz šķīvīša gaida panamiešu tortilja (maltas kukurūzas plācenītis, kas vārīts eļļā), desiņa (cepta eļļā), kaut kas līdzīgs braļuku lietuviešu cepelīnam (vienīgi kartupeļu vietā izmantota juka – un, protams, vārīts eļļā), papīra plānuma šķiņķa šķēle (CEPTA EĻĻĀ!), siera šķēle un ola (kā par brīnumu, vārīta ūdenī). Es, pieklājīgs bērns būdams, apzinīgi visu apēdu, bet Helvecia to acīmredzot uzskata par mājienu, ka nav gana, jo viņas pašas bērni parasti uz šķīvja atstāj dažādas pusiegrauztas paliekas, un nākamajā rītā porcija ir lielāka.

Mani sāk mākt bailes, ka drīzi, pavisam drīzi sākšu ļumēt kā amēba, tādēļ ar smagu sirdi gatavojos nopietnai sarunai ar Helveciu – viņa taču grib tikai to labāko, bet es te ņergājos... Viņa pati gan angļu valodu neprot, tādēļ Šteffi pārtulko manu lūgumu tā nepūlēties manis dēļ no rītiem – es taču mierīgi varu žigli ieēst kādu jogurtu vai pati uztaisīt sviestmaizi... Helvecia skatās ar lielām, neko nesaprotošām acīm, bet tad, atplaukusi plašā smaidā, cenšoties nomaskēt savu apjukumu, saka: „Si, si!”

Nākamajā rītā produktu gan ir mazāk, bet tie visi tikpat ļoti mirkst eļļā... Nākas ķerties pie galējiem līdzekļiem un vienu dienu notēlot vēdergraizes, sakot, ka mans organisms pieprasa vairāk vienkārši dārzeņus un piena produktus. Tas nostrādā.

Resnuma faktoru nodrošina arī vēl dārzeņu neesamība (vai arī pārāk retā parādīšanās) panamiešu ēdienkartē – to apstiprina arī pārējie apmaiņas studenti, apspriežot barošanu pie savām viesģimenēm. Esmu pasākusi pat, ēdot bārā/restorānā, pirmo uzreiz atvērt ēdienkartes salātu sadaļu – Latvijā nemūžam nemaksātu 10 USD par salātu un dažu dārzeņu ripiņu kārtojumu. Dārzeņi šeit tiek lietoti, bet liela daļa, protams, ir cepti eļļā... Tā nu Helvecia, vienu dienu pārnākusi mājās ar no smaguma lūstošiem iepirkumu maisiņiem, priecīga no viena izvelk kāpostu un saka: „Marta, to es nopirku tieši tev!”

KARSTUMS, MEŽONĪGAIS AUKSTUMS, BRIESMĪGAIS PASKATS UN DZIĻĀS MĀJAS MŪZIKA

Gaišādieniem cilvēkiem ar tieksmi iedegt Panamā nav viegli; man vēl, no vienas puses, ir paveicies, ka esmu atbraukusi ziemā, jo, lai gan gaisā ir šausmīgi drausmīgi nāvīgi briesmīgi apgrūtinošs mitrums, saule visbiežāk slēpjas aiz mākoņiem, un tas jau vien samazina kaudzi problēmu – kaut vai ieziešanos ar traki eļļainu aizsargkrēmu vai arī tīstīšanos lakatos. Tā es biju domājusi. Pēc nosēdēšanas prezidenta mandāta pieņemšanas pasākumā stadionā zem pelēki mākoņainām debesīm, mājās atgriežos sārta ruksīša paskatā.

Karstuma dēļ visu laiku esmu pamatīgi piesārtusi – pašai pilnīgi riebjas skatīties spogulī -, turklāt matu gali ir nokaltuši tiktāl, ka pilnīgi mierīgi varētu taisīt dredus. Ar to gan nespēju samierināties, tādēļ noriskēju aiziet pie vietējā friziera. Ierodos, izmirkusi Panamas lietus sezonai raksturīgajā īsajā, bet stiprajā lietusgāzē, un mēģinu frizierei zīmju valodā paskaidrot, ka vajag „šņik, šņik” matu galus. Man tiek noprasīts, vai gribu tikai griezumu vai arī matu taisnošanu, uz ko atbildu, ka pietiks tikai ar pirmo, nedomādama, ka ar „matu taisnošanu” tiek domāta matu izfēnošana – tā nu pēc nieka 5 minūtēm tieku palaista pasaulē ar tikpat slapju galvu un samērā brutālu griezumu bez mīlestības, toties par nieka 12 balboa nabagāka. Kad nu mati beidzot izžūst, izskatos pēc kokerspaniela...

Saprotams, ka nav iespējams iztikt bez gaisa kondicioniera. Sanāk - mājās salsam kā ledusskapī, tad izejam ārā līdz mašīnai elles karstumā, tad atkal salstam... Es savā istabā kondicionieri ieslēdzu tikai uz mirkli, tad atkal gaidu, kamēr siltums paliek galīgi neciešams. Manas balssaites atkal uzvedas kā nelietīgas nelietes, un nu izklausos pēc rupja tēviņa. Jau tā pārasti daļa cilvēku, ar mani pirmo reizi komunicēdami, norāda, ka kaut kas nav kārtībā, nemaz nerunājot par profesionālo kretīnismu ārstiem, kas no skaņas vien diagnosticē polipus uz balssaitēm... Parunāt varu tikai ar pūlēm - un tā būs droši vien līdz augustam. Vietējie gan naktī istabā sataisa saldētavu un tad guļas zem pēļiem, bet, negribēdama vēl vairāk atbaidīt cilvēkus ar savu balsi, es uz nakti kondicionieri neslēdzu, bet gan izplājos virs segām kā kūstoša medūza karstās smiltīs.

Vienu nedēļas nogali Estefania un viņas draudzenes dodas uz El Valle De Anton – pasaulē lielāko apdzīvotāko vulkāna krāteri, kur vienam no viņas draugiem ir tik tiešām buržujiska māja ar eksotiskiem augiem pilnu dārzu, baseinu un pat viesu mājiņu. "Tur būs auksti, patiešām auksti," saka Estefania. "Varbūt temperatūra nav pati sliktākā, bet vējš ir tik liels, ka var nosalt līdz nāvei!" Nosalšana līdz nāvei patiešām nav kaut kas tāds, ko man gribētos piedzīvot, tādēļ savācu visas siltās drēbes, ko vien varēju dabūt - nepieciešamības gadījumā savilktu kārtu kārtām džemperus un zem džinsām - simtdenīgās zeķubikses, kuras bija tik tiešām noderīgas gulēšanai stindzinoši aukstajā lidostā. Nonākot galamērķī, izrādās, ka viņu "briesmīgi aukstais laiks" atbilst patīkami siltam Latvijas vasaras vakaram, bet nākamā diena - pieklājīgai vasaras dienai. Nomocījusies ar mežonīgo karstumu un gaisa mitrumu galvaspilsētā, es būtu ar mieru šajā paradīzē nodzīvot visu mēnesi. Jā, vējš ir nedaudz stiprāks par vieglām vakara brāzmām, bet tik un tā tas pats ir silts un patīkams. Meitenes gan vīstās jakās un žēlojas, ka nenormāli salst, tomēr, kad pienāk laiks doties uz elektroniskās mūzikas festivālu, viņas izmetas niecīgos spilgtas krāsas šortiņos un apspīlētos topiņos un, zobus braši klabinādamas, dodas uz pļavu, kur iežogotā laukumā ir skatuve. „Tas ir ļoti ekskluzīvs pasākums,” lepni saka meitenes. Kad apjautājos, kas tad to padara tik ekskluzīvu, viņas aizrautīgi stāsta, ka tas paredzēts tikai īpašiem cilvēkiem; un īpašā īpašība, kas ļauj piedalīties šajā sarīkojumā, ir 50 dolārus vērta biļete. Man nav noskaņojuma izsviest tik lielu naudas summu par mūzikas, kuru neklausos un kura ne pārāk patīk, koncertu vienkārši kompānijas pēc, tādēļ tās pašas vienkārši kompānijas pēc palieku mājā kopā ar puišiem, kuri kaut kāda iemesla X dēļ arī nav iegādājušies biļetes un dzeru rumu ar kolu. Rums ar kolu ir panamiešu viens no iecienītākajiem dzērieniem, turklāt populārākā (vai viena no) ražotne pieder Varelam, svaigi inaugurētajam prezidentam.

Visu vakaru dārd elektroniskā mūzika. Braucot uz Panamu, biju iztēlojusies, ka visur skanēs salsa un uz katra ielas stūra cilvēki karstasinīgi dejos, bet nē – panamieši (vismaz jaunieši) ir lieli tuciņa fani. Pirmajā vakarā Estefania mani aizved uz kādu „ļoooooooooooti foršu klubu”, kur ir mežonīgi auksti un skan mūzika, ko viņas draudzenes jūsmīgi sauc par deep house music. Īsti nezinot, ko darīt tādās vietās, vienkārši novēroju apkārtni un sekoju pārējo piemēram: puspieveru acis, uztaisu pārākuma sejas izteiksmi un ļogos kā kavēts narkomāns. Nu, ja kādam tik tiešām patīk deep house, tad šāds stāvoklis ir dabīgs, bet, tā kā es vienkārši cenšos iederēties šajā sabiedrībā, tad drīzi, pavisam drīzi prāts sāk garlaikoties.

Otrs mūzikas stils, kas iet uz urrā, ir regetons; braucot busā 11 stundas uz Bocas del Toro, šoferītis sev par prieku TV uzliek vienus un tos pašus klipus, kas griežas uz riņķi un riņķi vien. Katrs no tiem izskatās šādi: par sevi pārāk augstās domās esošs tirliņš mežonīgā krutumā ”muzicē” pie kādas dārga paskata mašīnas, kamēr apkārt gorās un dibenus krata ieeļļotas seksbumbas. Un, protams, tas viss notiek palēninājumā, lai vēl labāk būtu redzams iespaidīgums.

SAN BLAS – BOUNTY REKLĀMAS SALAS

San Blas ir Karību jūras arhipelāgs, kas izskatās uz mata kā Bounty reklāma – dzirds ūdens, baltas smiltis, palmas un visur sakrituši kokosrieksti.

Tā ir it kā daļēji neatkarīga province, kurā valda vietējo indiāņu – Kuna Yala likumi. Lai līdz San Bas nokļūtu, ir jābrauc pa līkumotu ceļu, un pavisam drīz es nožēloju, ka neviens nav pateicis, ka pirms tam ir jāiedzer zāles pret jūrasslimību. Pielieku visas pūles, lai savas brokastis noturētu kuņģa – zarnu traktā, kur tām pienākas būt. Izrādās, ka neesmu vienīgā.

Pie robežas indiānis ar nopietnu sejas izteiksmi visiem pārbauda pasi un iekasē 2 dolārus no panamiešiem, bet 10 dolārus – no ārzemniekiem, vēl papildus 5 USD paņemot par mašīnu. Nodoklim. Kā jau katrai kārtīgai iedzimto ciltij pienākas, arī šejienes indiāņi prasa naudu par katru sīkumu: pacēli kokosriekstu, kas līdz šim mētājās zemē? Maksā! Gribi nofotografēt kādu vietējo, kas sakrāsojies un izrotājies skraida apkārt? Lūdzu, bet tikai par samaksu! Varbūt drīz tiks piestādīts rēķins par gaisa elpošanu...

Apmetamies uz nelielas saliņas, ko sauc La Isla Iguana (Iguānas sala) - tā ir tik maza, ka pāri pārstaigāt var apmēram 2 minūtēs (vai arī mazāk - laika izjūta nav mana stiprā puse), bet sajūta ir kā paradīzē. Apkārt ir tikai baltas smiltis, zils, skaidrs ūdens un pilna zeme ar koraļļiem, kas, lai kājās nedurtos, sagrābti kaudzēs ar grābekli. Nogaidu stratēģiski izdevīgu mirkli un vairākus gabalus savācu līdzi suvenīriem, kas vēlāk krietni pasmadzina manu jau tā pilno koferi.

Uz Iguānas salas ir dažas nelielas būdiņas, kuru sienām vējš svilpo cauri, divi gari koka galdi zem jumta, kas kalpo par restorānu (var minēt trīs reizes, kas tiek pasniegts pusdienās un vakariņās - tieši tā, eļļā vārīta zivs!), tualetes un dušas, kur tiek izmantots tas pats sāļais jūras ūdens.

Es beidzot varu piepildīt arī savu vidusskolas garlaicīgo stundu alternatīvās realitātes sapni - kad vairs nespēju koncentrēties, iztēlojos tādu vietu, kur ir baltas, baltas smiltis, zils ūdens, šūpuļtīkls starp divām palmām... Ne īpaši mežonīgs karstums, bet drīzāk tāda maiga vakara vēja brīze. Un Piña Colada. Pēdējo detaļu gan nesanāk izpildīt, jo uz salas ir ļoti ierobežota visa kā izvēle, tādēļ nākas vien iztikt ar prezidenta Varelas rumu un kolu no plastmasas glāzītes, bet tas arī der. Kad panamiešiem stāstu par savu seno sapni, sakot, ka Latvijā līdz šim esmu izlīdzējusies vien ar šūpuļtīklu starp ābelēm un aliņu Piña Colada vietā, viņi visi kā viens pārsteigti sauc: "Ko? Ābeles? Nopietni? Jums ir ĀBELES? Es nekad, NEKAD neesmu redzējis ābeli!"

Uz to kāda balss visgudri pieredzējuši lielās: "Es gan esmu redzējis ābeli. Bostonā bija viena..."

BOCAS DEL TORO

Arī Bocas del Toro, tāpat kā San Blas province, ir arhipelāgs Karību jūrā, un starp salām (vai dažādām vienas salas pludmalēm) kursē "ūdens taksis" - ātras, ietilpīgas laivas, kurās brauciens maksā 1,5 balboa. Ir arī divi prāmji, kam ir pavisam interesanti nosaukumi:

Mēs apmetamies tūristu iemīļotajā San Blas - bet šo San Blas, kas ir Bocas del Toro pilsēta, nedrīkst jaukt ar San Blas, kas ir tas "gluži kā Bounty reklāmas" reģions.

Ik uz stūra var redzēt sērfdēļu nomātavas, kur aiz kases stāv sportiskas, tievas, tetovētas meitenes, bet apkārt ganās un uz skeitborda ripinās laiska paskata sērferi ar gariem, saulē izbalējušiem matiem. Viņi izskatās pēc tādiem, kas, pa viļņiem izbraukājušies, vakarā uzvelk pa kāsītim, runā frāzes kā „surf’s up, dude” vai arī „radical, man” un pilnīgi plīst no sava nepiespiestā stilīguma.

Ik pa mirklim salā – visā vai tikai daļā – pazūd elektrība, bet nevienu tas īpaši neuztrauc; ķīniešu pārtikas veikaliņu īpašnieki tam ir gatavi un tumsā modri vēro pircējus, kas snaikstās ap plauktiem, meklēdami sveces. Arī hosteļu kopējās istabās tās itin ātri tiek sadegtas, un ap vienīgo gaismas avotu pulcējas visi iemītnieki – galu galā visiem tiem iPhoniem ilgi baterija netur...

Bocas del Toro ir domāta tiem, kam patīk ne tikai skaista daba, bet arī naktsklubi, kas tur čum un mudž uz katra stūra. Es gan esmu pārāk nūģīga, lai vairāk kā vienu reizi mēnesī vazātos apkārt pa Essential & Co veida iestādēm - vairāk esmu Alas tipa cilvēks. Pirmajā vakarā aizejam uz kādu bāru, kur skan laba mūzika, pie kuras var pat dejot, ne tikai kratīties, bet vakara beigās mani aplaupa - kad nosēžos atpūsties, blakus pielien kāds nepatīkami uzbāzīgs vecis ar kuplām ūsām un baigi aktīvi grib kaut ko runāt. Atbildu izvairīgi un cenšos īpaši uz viņu neskatīties, tā nu pēc mirkļa Ūsainis jau pošas prom un paķer līdzi arī manu somiņu. Man gan tur nekas daudz nav - vesels 1 dolārs, Panamā pirktais lētais telefons (10 USD) un Fredijs, iPod, kurš jau tāpatās bija ļoti vecs un švaku bateriju. BET apmaiņas students no Meksikas, negribēdams likt savu maku un telefonu kabatā, bija uzticējis tos manai somai. Nu tas viss ir zudis. Atlikušajās divās naktīs, kad klubs ("kurš būs ar vairāk tuc tuc mūziku, nevis bārs") neatrodas 3 minūšu attālumā, bet uz to jādodas ar ūdens taksi, izlemju tomēr palikt hostelī, kur skan hipnotiska dzīvā mūzika. Pārējie studenti skatās tā, it kā es būtu prātā jukusi, bet, kad viņi ap pieciem no rīta drebēdami, ar pelēkiem ģīmjiem un knapi, viens otru balstīdami, atvelkas pagulēt, dzirdu frāzes kā "nemaz tik forši nebija" un "varbūt tomēr vajadzēja palikt", un uzreiz jūtos makten labāk. Nākamajā naktī viņi atkal iet tusēt...

CHIRIQUI

Aiz Panamas (pilsētas) Chiriqui ir otrais visattīstītākais reģions valstī, bet mēs gan pilsētas neapmeklējam, pavadot vairāk laika augstienēs, kas, tieši otrādāk, šķiet, ir aizkavējušās laikā.

Šeit, tāpat kā El Valle De Anton, ir tā vieta, kur tīri labi jūtos. Temperatūras dēļ. Pa dienu ir vien kādi 20 grādi, lai gan pa nakti nemaz tik silts nav - zobi klab vienā klabēšanā; līdzi paņemto biezo jaku atdodu Šteffi - viņa mani brīdinājusi par aukstumu ir, bet pati, droši vien pieradusi pie vienmuļās pirts galvaspilsētā, nemaz nespēj iztēloties, ka eksistē arī kaut kas cits bez elles karstuma, tādēļ atbraukusi uz Chiriqui kā tāda tūriste.

Panamā vēl šur tur vēdījot atskaņām no pavasara, kad Chiriqui augstienēs pazuda divas nīderlandietes, Helvecia mani nosēdina pie galda un nopietnā balsī prasa uzrakstīt savu asinsgrupu un ģimenes kontaktinformāciju - ja nu gadījumā kas (tpu, tpu, tpu). Vēl tiek stingri piekodināts nekur un nekādos apstākļos nelīst džungļos, kā to darīja abas pazudušās meitenes - tagad jau viņas gan ir atrastas, pareizāk sakot - kauli. Klīst dažādas versijas, kas noticis - vieni saka, ka meitenēm uzbrukušas pumas, citi - ka esot uznākusi tumsa, viņas esot apmaldījušās, sadabūjušas kādas infekciju slimības un tā arī mežā nomirušas, bet pēc tam kaulus apskrubinājuši meža dzīvnieki. Panamā tumšs sāk palikt ap 18:30 - 18:45, bet 19:00 ir jau piķa melnums. Man, atbraucot no Latvijas īsi pēc Jāņiem, kad vēl līdz vēlam vakaram neizmežģot acis var lasīt grāmatu, šķiet, ka jau ir ļoti vēls un kā tādai pusaklai vistai sāk nākt miegs, lai gan vietējie tikai sāk pucēties vakara izklaidēm.

Acīmredzot meitenes bija sadomājušas iet pastaigā uz vulkānu, bet tad uznākusi tumsa un viņas apmaldījušās džungļos (kas, ja godīgi, izskatās gluži kā Bada Spēļu 2. filmas arēna). Pat vietējie bez pieredzējuša gida neuzdrošinās īpaši daudz staigāt pa džungļiem - nav tie nekādi mūsu meži, kur itin droši dodamies lasīt ogas un sēnes. Boketē, pilsētā, kurā viņas uzturējās, vēl joprojām pie autoceļiem redzams milzīgs plakāts ar abu jauniešu fotogrāfijām.

PANAMAS KANĀLS UN MALĀRIJA

Agrāk, dzirdot Panamas vārdu, vienīgās asociācijas bija - kanāls starp abām Amerikām. Un vairs nekas. Daži draugi un paziņas, padzirdējuši, uz kurieni grasos doties, vaicāja: "Āāāāāā, Āfrika?" Turpretim Panamā, lai gan lielākā daļa cilvēku nezināja, kur ir Latvija, viens puisis jautāja: "Latvija? Vai tā nav valsts, no kuras nāk Ernests Gulbis?"

Kanāls, kas savieno Atlantijas un Kluso okeānu, ietaupot kuģiem mežonīgi daudz braucama ceļa un laika, ir Panamas prieks un lepnums un tika izveidots tieši pirms 100 gadiem - sākotnēji pie darbiem samērā nemākulīgi ķērušies klāt francūži, bet pēc tam - amerikāņi, kas pēcāk, apmaiņā pret palīdzību atbrīvoties no Kolumbijas, pieprasīja pilnīgu kontroli pār to. Zona ap kanālu skaitījās ASV teritorija, kas arī ir iemesls Panamas pamanāmajai amerikanizācijai, un tur noticis daudz strīdu un pat letālu saķeršanos, bet kopš septiņdesmitajiem panamieši ir atguvuši kanālu.

Viena no lielākajām sāpēm, būvējot šo inžinierijas brīnumu, bija saslimstība un mirstība ar malāriju, kuras ierosinātājus pārnēsā odi. Internetā salasoties (lielākoties) amerikāņu aprakstus par Panamu un briesmām tajā, arī es Rīgā esmu nopirkusi dārgu dažādu insektu atbaidītāju, kas tiek sludināts kā īpaši spēcīgs - saslimt ar malāriju nemaz nebūtu īpaši jautri. Tā kā Panamā ir pamatīgi piestrādāts pie slīkšņu susināšanas, nevienu odu gan nesastopu, tā ka varēšu šo ļoti spēcīgo un makten labo līdzekli izmantot, lai atbaidītu Latvijas parastos kaitinoši sīcošos mošķus, kas visu jūniju krīt uz nerviem.

UN NOBEIGUMĀ: es zinu, es zinu, esmu sarakstījusi te garu penteri, bet, kolīdz pieķēros klāt drukāšanai, nevarēju apstāties - šķita, ka viss jāpastāsta. Tālāk seko vien bildes ar aprakstiem - ja nu kādam vēl pietiek spēks lasīt/skatīties... :) Arī to man bija ļoti daudz, tādēļ ar smagu sirdi nācās brutāli atraidīt lielāko daļu un atstāt tikai tās, kas labāk parādītu Panamu - to, kāda tā bija no mana skatu punkta...

PALDIES PAR UZMANĪBU! :)