Medusmēnesis Portugālē
|
Agita Šmite
|
Kāzas mums bija 13. septembrī Latvijā pie Baltijas jūras Saulkrastos. Medusmēnesi mēs izlēmām pavadīt pie Atlantijas okeāna Portugālē, jo es dievinu jūru un okeānu plašumu. Man pat kādreiz bija tāda vēlme iemērcēt kaut mazo pirkstiņu visās pasaules jūrās :-)
Lisabonā ieradāmies ar lēto lidojumu aviokompānijas Ryanair reisu no Frankfurtes Hānas. Lidostā noīrējām mašīnu un devāmies pirmās divas dienas pavadīt uz 40 km attālo pilsētiņu Setubal.
Ierodoties viesnīcā mūs sagaidīja patīkams pārsteigums - gulta bija saklāta ar dvieļu gulbīti un apkaisīta ar rožu ziedlapiņām pavisam līdzīgi tam, kā es to biju vēlējusies, bet mans jaunais vīrs apgalvoja, ka viņš to neesot prasījis, ka esot tikai booking.com piezīmēs norādījis, ka braucam medusmēnesī un tad nu viesnīcas darbinieki paši izlēmuši mūs pārsteigt. Lai nu kā tur nebūtu pārsteigums bija izdevies.
Ap pulksten deviņiem kāds sāka klauvēties pie durvīm, es domāju nāk kāds no blakus numuriņa aizrādīt, ka skatāmies pārāk skaļi televizoru - kaut kas tāds mums jau reiz ceļojuma laikā vienā no Marseļas lētajām viesnīcām bija noticis, bet nē. Tas bija roomserviss, kas mūs pārsteidza ar šampanieti, šokolādi un augļiem. Pateicoties attapīgajiem viesnīcas darbiniekiem vai manam rūpīgajam un noslēpumainajam jaunajam vīram medusmēnesis bija iesācies burvīgi.
Setubal
Setubal ir neliela ostas pilsētiņa Atlantijas okeāna krastā. Šīs pilsētiņas iedzīvotāju skaits ir nedaudz virs 100 tūkstošiem. Arhitektūra ir ļoti dienvidnieciska, pilsētā ir daudz nelielu dažādos toņos krāsotu mūra māju, kā jau bieži vien dienvidos diezgan apbružātā stāvoklī, jo laikam jau būt perfekcionistiem nav dienvidnieku stilā, šī arhitektūra drīzāk izstaro tādu kā atslābinātu attieksmi pret lietām. Man tā liekas svešādi šarmanta.
Otrās dienas rīta pusē, izbraukājuši pāris apļus pa pilsētu un izpriecājušies par apbružāto arhitektūru, mēs uzgājām vienu kapsētu, kas pretēji iepriekš redzētajām ēkām bija pārsteidzoši sakopta.
Pirmās divas dienas mums bija palaimējies ar laika apstākļiem bija rudenīgi silts un saulains laiks.
Ostā gaidot prāmi, mēs iemācījāmies pavisam praktisku lietu, respektīvi, ka Portugālē ir jāprasa Cafe Americana nevis vienkārši kafiju, ja vēlas normālu kafijas krūzi, tādu kā pie mums. Ja prasīsiet kafiju Jums visticamāk iedos mazo ekspresso.
Lisabona
Lisabona mūs iepriecināja ar ļoti bagātu un krāšņu arhitektūru. Visvairāk mani pārsteidza, ka portugāļiem ir sava Jēzus tā Kunga skulptūra, kas ļoti līdzinās tai pasaules slavenajai skulptūrai, kas atrodas Rio de Janeiro un ka viņiem ir savs sarkanais tilts, kas savukārt pat ļoti līdzinās San Francisko slavenajam Golden Gate tiltam. Es līdz šim biju dzirdējusi tikai par to, ka ķīnieši cenšas pie sevis uzbūvēt visādas Eiropas arhitektūras kopijas, izrādās, ka arī portugāļi cenšas pie sevis uzbūvēt kaut ko līdzīgu pāris slaveniem apskates objektiem citur pasaulē.
Jēzus tā kunga (Cristo Rei) piemineklis
bija mūsu pirmais apskates objekts. Mums to izdevās atrast diezgan viegli, jo pilsētā ir daudz norāžu kā tikt uz šo pieminekli. Piemineklis ir 28 metrus augsts, celts uz 85 metrus augsta pjedestāla. Tas tika būvēts no 1949 līdz 1959 gadam. Tajā ir baznīca un lifts uz terasi no kuras paveras panorāmas skats uz visu Lisabonu. Kad mēs apskatījām šo objektu laiks bija auksts, vējains un lietains un mums neradās nekādas vēlmes kāpt terasē.
25. aprīļa tilts
ir tilts, kas ļoti līdzinās San Francisko "Golden Gate" tiltam. Esmu dzīvē redzējusi abus un varu apstiprināt, ka tie ir līdzīgi, pat gribēju mēģināt cilvēkiem, kas apgalvo ka atpazītu "Golden Gate" parādīt vai nu abas bildes un pajautāt kurš ir Golden Gate vai nu parādīt tikai 25. aprīļa tiltu un pajautāt vai tas ir "Golden Gate" un tad paklausīties atbildi.
25. aprīļa tilts tika atklāts 1966. gadā un toreiz saucās Salizara tilts. Par 25. aprīļa tiltu tas tika pārsaukts pēc bez asiņainās 25. aprīļa revolūcijas, kas atjaunoja demokrātiju Portugālē. Šis tilts patiešām ir celts iedvesmojoties no Golden Gate tilta San Francisko un ir 2278 m garš. Tilts ved pāri Tajo upei.
Tirdzniecības laukums (Praça do Comércio)
Praça do Comércio angliski tiek tulkota kā Commercial Square un es šo nosaukumu latviski iztulkoju kā Tirdzniecības laukums, jo wikipedia nav apraksta latviešu valodā par šo objektu.
Man personīgi šis laukums patika visvairāk gan arhitektūras gan noskaņas ziņā. Pat narkodīleris, kas mums piedāvāja uz tā hašišu nespēja sabojāt iespaidu par šo apskates objektu. Kā jau iespējams saprotams, šis ir dzīvības pilns laukums, jo narkodīleri jau netirgojas tur, kur nav cilvēku.
Uz ši laukuma atrodas piemineklis karalim Dom Jozē un ļoti krāšņa Triumfa arka. Arka nav tik liela kā Parīzē, bet tomēr sava un dekorēta ar saviem varoņiem, uz tās ir statuja tādam pasaulslavenam portugālim kā Vasko da Gamma, kurš atklāja Indiju, pārējo statuju vārdi man diemžēl neko neizteica.
Interesants fakts ir tas, ka šeit 1908. gadā tika nogalināti karalis Karlos I un princis Luis Phillipe I, kas pavēra iespēju divus gadus vēlāk pasludināt Portugāles Republiku.
Uz šī laukuma atrodas arī alus muzejs, kuru mums diemžēl nebija laika apmeklēt, bet mums izdevās atlicināt laiku lai nogaršotu portugāļu alus šī muzeja alus dārza.
Alus Muzejs (Museu da Cerveja)
Šī muzeja alus dārzā un restorānā ir iespējams nobaudīt alu no dažādām, bet ne no visām, portugāļu valodā runājošām valstīm. Ārpus Portugāles portugāļu valodā runā Dienvidamerikā - Brazīlijā un Āfrikā - Angolā, Mozambikā, Kaboverde, Santome un Prinsipi, Gvinejā-Bisava, Austrumtimorā, Ķīnā - Makao, kā arī pavisam nedaudz (mazāk par 2000 cilvēkiem) Indijas teritorijā.
Mēs no visa plašā alus sortimenta izvēlējāmies nogaršot tikai 3 dažādu toņu alus - gaišo, zeltaino un tumšo, klāt piekodām oficiantes ieteikto mencu kotleti ar siera pildījumu.
Tirgus paviljons Time Out (Mercado da Ribeira)
Time Out jeb Mercado da Ribeira ir vairāk nekā 500 gadus vecs. Šī gada maijā šī vieta tika atvērta pavisam jaunā veidolā, tas vairs nav tirgus, bet gan 7000 m2 liela halle ar restorānu paviljoniem ap to un galdiem vidū, kur iespējams nobaudīt dažādus kulinārijas brīnumus.
Mums patika tas, ka mēs varējām ēdienu nopirkt atšķirīgos restorānos jeb stendos, bet pie galda apsēsties kopā un kopīgi paēst. Nebija jādomā par to vai iet uz suši, picēriju vai zivju restorānu, kas ikdienā var sagādāt galvas sāpes, stresu un nepatīkamus momentus, it īpaši, ja partneriem vai draugiem ir dažāda kulinārā gaume.
