Grieķija (Kefalonija un Atēnas)-2014-noslēgums
|
Imants Jurevičius
|
23.augusts
Nākamajā dienā nolēmām atgriezties kalna virsotnē, lai pastaigātu pa zilo taku, kas ir apļveida maršruts pa kalna virsotni, un apmeklētu sikspārņu alas. Nu, vismaz vienu no tām, jo uz otru alu tāds kārtīgs kāpiens lejup būtu jāveic un pēc tam atpakaļ augšup, turklāt tas kāpjamais gabals aprakstīts kā piemērots pieredzējušiem kalnu iekarotājiem. Sēdāmies mūsu debeszilajā Fiat Panda priekšējās piedziņas džipā un devāmies ~1h ilgajā debesbraucienā pa nepieradinātiem ceļiem. 1.ātrums ir baigā fiška – kalnā uzbraucām bez ātruma pārslēgšanas. Pa ceļam iemaldījāmies labi koptā, kazu apsēstā un kartē neeksistējošā klosterī, kurā cilvēkus neatradām. Uz to vedošie un no tā tālāk aizejošie ceļi arī kartē nebija iezīmēti, bet saprāta mums pietika griezt atpakaļ un turpināt rāpties kalnā pa kripatiņu ticamāku ceļu. Kad ieraudzījām parka vārtus, pārņēma daļēja atvieglojuma sajūta - zinājām, ka apmaldījušies neesam, bet nebija pārliecības, ka no kalna tiksim lejā dzīvi un ar visu auto.
Sikspārņu ala izrādījās stipri tālāk kalnā, nekā uz kartes izskatījās, tāpēc pastaiga iešļūcenēs tur nav laba doma. Mašīnu atstājām pie takas sākuma (mašīnas apgriešana pakutināja nervus, jo kritiens lejup tāls) un ~30min kāpām kalnā, kamēr to alu atradām. Tai garām ir patiešām grūti paiet. Ala liela un jau no ārpuses varēja redzēt, kā sikspārņi pa to klusi šaudās. Izlauzos cauri mušu mākonim un nokāpu alā. Arī Ilzi izdevās pierunāt iekāpt alā, bet atšķirībā no manis alas dziļumā viņa nelauzās un, kad sikspārņi gandrīz viņā ietriecās, viņai šo lidojošo žurku bija gana – alā paliku viens ar bezjēdzīgu sveci. Saņēmu drosmi un, klupdams pār zīdītāju kauliem, devos iekšā alas dziļumā, no kurienes skanēja pīkstieni un šņācieni. Ar fotoaparāta zibspuldzi alu izgaismoju un nofiksēju pāris kadrus ar uz mani glūnošu pie griestiem piekarinātu žurku baru.
Turpinājām kāpienu līdz kalna galam, kur paēdām līdzpaņemtās pusdienas, vērojot tālu lejā aiz caurspīdīgiem retiem mākoņiem apslēpto zemi, apsverot, uz kuru no redzamajām pludmalēm tūdaļ dosimies.
Norāpāmies atpakaļ pie mašīnas un uzsākām episko braucienu lejup no kalna, kas laimīgi beidzās, jo bremzes pielūdzām.
Katelios pludmale izrādījās tik laba, ka Ilze pat veica 1.peldi pēc Akropoles ledus limonādes izraisītās saaukstēšanās, kas viņu mocīja pēdējās 4-5 dienas. Šīs pludmales galā, kas Skala virzienā, ir klintis, no kurām var lēkt ūdenī, kas tur galvenokārt 1-1.5m dziļš un baltām smiltīm klāts. To vietu izpētīju snurkelējot un guvu pārliecību, ka tā ir lieliska vieta, lai sauļotos un peldētu. Tur arī daudz visādas jūras radības bija. Skatoties no klints, izskatās, ka ūdens dziļš un bīstams, bet tā tikai izskatās, jo patiesībā smilts gultne ir ar ļoti lēzenu padziļinājumu. Manuprāt, labākā un interesantākā mūsu apmeklētā salas pludmale.
P.S. Ar plikām pēdām pa Katelios pludmali labāk nestaigāt, jo tur aug kaut kādi ērkšķaini augi, kuru ērkšķus pludmales smiltīs nevar saskatīt – tādas mazas dadžveidīgas bumbiņas.
24.augusts
Jau plkst.7 no rīta izbraucām no viesnīcas, lai laicīgi paspētu uz Bavārijas staļļiem, kas netālu no Sami (Porošas virzienā). Staļļos uzzinājām, ka ar mums kopā jās arī ģimene no Lielbritānijas. Kopā ar 2 zirgkopjiem veidojām 8 zirgu bariņu. Izjāde no rītiem, jo tad saule tik ļoti necepina; kalna pakājē joprojām ēnains. Izjādes maršruts veda augšup kalnā pa kalnu ceļiem cauri zemestrīcē nopostītam ciematam, kurš tagad vairs tikai vietām kā mazdārziņi tiek izmantots. 1953.g. zemestrīce salā nopostīja gandrīz visu apbūvi un tikai Z-daļā esošais Fiscardo ciemats pasaudzēts.
Izjāde bija lieliska: zirgkopji, no kuriem arī pati staļļu saimniece Kornēlija, laipni un atsaucīgi, zirgi skaisti, labi kopti, spēcīgi un trenēti, dabas skati lieliski. Arī citiem noteikti iesaku šo aktivitāti. Iesācējiem ar 3h izjādi ir pilnībā pietiekami un tas bija izcils noslēgums mūsu salas apceļošanas programmai. Ja grib un maks kabatu spiež, tad var arī 7 dienu izjādes programmu paņemt, apjājot visu salu. Jebkurā gadījumā izjādes jāpiesaka savlaicīgi, jo pieprasījums pārsniedz staļļos esošo zirgu skaitu.
Steidzāmies atpakaļ uz Porošu, lai atdotu iznomāto auto, kuru vajadzēja nodot jau pirms vairākām stundām. Par kavējumu tur neviens neiespringa un pēc ātras auto pieņemšanas teica, lai mēs taču vienreiz ejam prom un ar mašīnu viss ir kārtībā. Man gan šķiet, ka ar auto viss gluži kārtībā nebija, jo, kā reizi braucot uz auto nodošanu, pagriezienos nepatīkami sāka skanēt riteņi un motors klaudzēt, bet mēs nepretojāmies grieķu acīmredzamiem mēģinājumiem tikt no mums vaļā.
Turpat pludmalē atradām ātro restorānu, kurā tā kārtīgi un pa lēto papusdienojām, apdomājot uz salas pavadīto laiku un apzinoties, ka visdrīzāk turp vairs nekad neatgriezīsimies, kaut gan būtu vērts.
Vakarā uz atvadu vakariņām devāmies uz mūsu jau iecienīto kalnā izvietoto “Saulrieta bāru”. Mūsu laipnā viesmīle izrādījās arī ģitāriste un dziedātāja, kas nepakautrējās radīt apburošu intīmu atmosfēru, kurā pēdējo reizi vērot lejā esošo jūru, Porošu un Kefalonijas kalnus nogrimstot tumsā. Dziedāja par smeldzošu mīlestību uz salas.
25.augusts
Sakravājām somas pārbraucienam uz Atēnām, izreģistrējāmies no viesnīcas un devāmies uz pludmali pēc pēdējām saules vannām un pusdienām.
Vēlāk, kad viesnīcā atgriezāmies pēc mantām, viesnīcas īpašnieks, pats laipni piesakoties, mūs ar auto noveda lejā uz ostu. Piebrauca prāmis, cilvēki sakāpa, auto sabrauca, bet mūsu autobusa joprojām nebija. Līdz prāmja atiešanai bija palikušas ~5 min, kad tas beidzot parādījās. Stresaini sakravājām savas somas autobusa bagāžas nodalījumā, neuzmācoties šoferim ar savām biļetēm, par ko viņš šķita pateicīgs, un steidzāmies uz prāmi. Prāmis atgāja ar 20 min kavējumu.
Kielini centāmies būt vieni no pirmajiem, kas nokāpj no prāmja, lai, pasarg Dievs, autobuss neaizbrauktu ar mūsu somām un bez mums. Ātri atradām savu autobusu un pēc nelielas skaidrošanās ar tā pasažieriem par vietu numuriem, iekarojām blakus esošas sēdvietas. Šofera vienaldzība par mūsu klātbūtni autobusā šķita mulsinoša, bet kaut kā ar to samierinājāmies. Nospriedām, ka šoferis sēdvietu konfliktos un komunikācijā ar pasažieriem iesaistās tikai tad, kad iet vaļā jau kāds kautiņš, un kamēr tas nav noticis, paļaujas uz pasažieru spējām savas problēmas risināt patstāvīgi. Pusceļā līdz Atēnām benzīntankā bija atpūtas pietura, kurā salonā pēkšņi iekāpa nezināmas izcelsmes vīriņš un visiem saplēsa biļetes.
Atēnas sasniedzām pēc plkst.22 un ar indiešu izcelsmes taksista palīdzību, kurš laipni piedāvāja mūs aizvest līdz viesnīcai par 10 EUR (bez skaitītāja), sasniedzām savu 5* viesnīcu “Divani Caravel”. Taksistam laikam liela ģimene jābaro – steidzās ne pa jokam.
26.augusts
Brokastis viesnīcā maksā 29 EUR no personas, kas mūsu plebejiskajiem vēderiem bija par traku, tāpēc devāmies tās meklēt pilsētā. Turpat ārpus viesnīcas darbojas vairākas kafejnīcas, kur var pabrokastos par 5-11 EUR.
Mūsu dienas programma bija izpētīt Atēnu ostmalu, piekrasti – Piraeus. Iekāpām tramvajā un braucām mūžību līdz tas apstājās galapunktā – čuhņā. Ar kājām devāmies jūras virzienā. Pagājām garām nožēlojamam delfinārijam, kurš izskatījās pamests, un pamazām sākām nonākt pie secinājuma, ka ostmalas apmeklējums ir izgāšanās. Optimisms uzplaiksnīja, kad negaidot uzgājām mazo jahtu ostu, kur starp brauktuvi un jahtām desmitiem kārdinošu restorānu bija. Uzskatot, ka tas vēl tikai sākums un kļūs tikai labāk, tur pusdienas izlēmām vēl neēst – Ilze bija ar mieru paciesties vēl 30 min. Pēc 15 min restorānu plejāde beidzās un kāpām kalnā uz nākamo līci, kur mūs vajadzēja gaidīt vēl brīnišķīgākiem restorāniem un krogiem. Vēl pēc 15 min sapratām, ka labu restorānu vairs nebūs un būs jāmirst badā, ja neiesim kādā no tur esošajiem pusbomžatņikiem. Kā īsts glābiņš nāca “Pizza Hut”. Pēc pusdienām mums bija skaidrs, ka te nav ko darīt un pēc iespējas ātrāk jāatrod metro, lai raķetes ātrumā no šejienes garlaicības pazustu.
Atgriezušies viesnīcā, devāmies uz jumtu peldēties atklātajā baseinā. Bija labi, bet būtu vēl labāk, ja skatus uz pilsētu (Akropoli) neaizšķērsotu betons un stikls. Kokteilis baseina bārā = 12 EUR.
Pēcpusdienā izstaigājām netālu esošo Pagratti iepirkšanās rajonu, kas pilns dzīvības, kokteiļbāru ar sapucētām viesmīlēm, restorānu un grieķu jaunatnes. Tur atradām saldumu veikalu, kurā sapirkāmies īstus grieķu saldumus, kas slīkst medū un sīrupā, ko Latvijā draugiem un radiem izdalīt. Tajā pašā veikalā arī dabūjām vislētāko un vienlaikus vislabāko gelato saldējumu Grieķijas apceļošanas laikā – 1.5 EUR.
Viesnīcas numuriņā sagūstījām un nogalinājām prusaku - iespējams, šīs izlaizītās viesnīcas vienīgo mājdzīvnieku – un devāmies pie miera.
27.augusts
Prusaku ieliku aploksnē kopā ar aptaujas anketu un nodevu recepcija, izreģistrējoties.
Tieši laikā paspējām uz lidmašīnu, lai no svelmainās Grieķijas atgrieztos lietainajā Latvijā (Rīgā jau nedēļu padsmit grādu un lietus). Mazliet smeldze, bet mājās tomēr labāk un arī kaķis noteikti bija pārilgojies!