Pērnava nelaikā

Anita Ruža 31.10.2014 4 min lasīšanai

~~Pērnava nelaikā Jau kur tas laiks, kad iepriekš ir būts Pērnavā, kaut gan tie tādi caurbraukšanas varianti vien bija. Tā nu kad galvaspilsēta ir pieriebusies un gribas ko citu, tapa doma aizšaut uz Igauniju. „Ecolines” kārdināja ar superīgām cenām uz citiem maršrutiem, taču atkal tie atiešanas laiki bija galīgi garām. Labāk tad jau pa pilnu cenu, toties kā baltais cilvēks ar izbraukšanu 8 sasodīti un negaidīti vēsā oktobra rītā. Busiņš ir glaunais, ar interktīvaijiem ekrāniem sēdekļos. Taču manas domas 2,5 h garajā pārbrucienā pablenzt ķinīti ižčālējās gana ātri - austiņas iespējams par 1 jurīti iegādāties pie šofera. Citi, acīmredzot pieredzējušāki braucēji lieto savas. Kur nu mums līdz tādiem „advancētiem” braucējiem...

Kad ir tikts ārpus Rīgas, liekas ka jau iestājusies ziema. Iklas robežkontroles punkts galīgi izmiris. Vienīgie dzīvības pazīmes izrāda fūru šoferi, kas noparkojušies uz nakti vai vienkārši uzpīpē. Ceļā saņemu sms no Siiri (CS project), mūsu „host” pie kā tad paliksim pa nakti. Viss ir ok, viņa mūs jau gaida. Kā ciemakukuli vedu „Emīla Gustava” trifeles un „Lāču” kēksu.

Puse autobusa izbirst Pērnavas pieturā un labi vien, ka Siiri dzīvo blakus, Pikk ielā. 3-stāvu atremontētā hruševkā. Siiri mājās dzīvo 4gadus vecs kaķis Jussi, bet vispār viņa to sauc par Muļķi. Muļķis varbūt viņš arī ir, bet vienu gudru darbu gan ir veicis – padarījis savu saimnieci par vietējā mēroga slavenību. Siiri labi zīmē un tā kā strāda bērnudārzā, sapratusi ka ir ļoti maz tieši bērniem domātu grāmatu par dzimto pilsētu. Tā nu tapusi pirmā stāstu grāmata ar autores zīmējumiem uz kuriem tad vSiiri iedvesmojis tieši Muļķis. Kaķim uz purniņa ir melns pleķis un balts astes galiņš. Siiri ir radījusi Muļkim dubultnieku – vienu ar pleķi uz puniņa, bet otru ar baltu asti. „Nuurikud” ir vairākos bērnu grāmatiņas attēlos un visi zīmējumi apskatāmi „Port Artur” T/C.

Siiri saka, ka līdz pludmalei ir 30 min gājiens, tā ka autobusu nevajadzēs. Un labi vien ir, vairāk redzēsim. Savādi, ka nestrādā daudzas kafejnīcas. Gribas ko siltu. Ejam uz vecpilsētas infocentru (Uus 4), kas atrodas vecajā rātsnamā. Tas celts 1797.g. . Kādreiz Pērnavas apmeklējuma laikā tajā apmetiem imperators Aleksandrs I. Infocentrā paņēmu labu Pērnavas karti. Dabūjām redzēt vairākus vienzeizēji apgleznotus graustus. Uzreiz jautrāk palika.

Ceļš līdz pludmalei iet caur Puhavaimu, Supeluse un Lehe ielām. Lehe ielas stūrī atrodas daļa no Plumales parka. Te ir daudz savdabīgu koku, kuru zari vēja ietekmē savijušies savādās formās. Vasarās darbojas strūklaka, kas atgādina upi, kuras „krastos” var sēdēt. Šeir arī beidzot atrodam mazu kafejnīcu. Pat meitenes aiz letes no dīkas eksistēšanas uzreiz pamostas. Pērnavā ir lieliska smilšaina pludmale un kā saka – arī silts ūdens vasarās līča dēļ. Ja ņem vērā to, ka pārējā Igaunijas daļā pludmales ir akmeņainas, tad nav brīnums, ka Pērnavā plaukušas kūrmājas. Promenādes pašā galā ir akvaparks „Tervise paradiis”. Turpat blakus Rannahotell, kas celta 30-tajos un bijusi salvena sanatorija Padomju laikā. To atjaunoja 1994.g. Jūra kā spogulis. Visur interesanti apgaismes lukri, labs ceļš, saka ka vasās darbojas krāsu strūklaka. Nevaru noturēties neuzrāpusies bērnu atrakciju zilonītī.

Tālāk pa promenādi nonākam pie vecās dubļu vannu ēkas. Celta 20-tajos gados, kas 1. Pasaules kara laika saspridzināja iepriekšējo. Pašlaik te atrodas SPA viesnīca ar visai atbilstošu nosaukumu „Hedon”. Turpat blakus parkā ir muzikālais piemineklis Raimondam Veldrem, kas ir populārākais igauņu vieglās mūzikas komponists. Turpinot ceļu pa Mere pst, nonākam pie „Villa Amende”, iespaidīgas Art Nouveau stila ēkas, kas piederēja izputējušiem tirgotājiem līdz nonāca pašvaldības īpašumā. Žēl tik, ka pašlaik tajā notiek remonts. Kātojot tālāk pa ieliņām pievēršam uzmanību igauņu privātmājām. Krāsojumā dominē zemes toņi un it kā jau parastas 2-stāvu mājas, tācu ar ļoti slīpiem jumtie, kas škiet ietrieksies debesīs.

Sadama ielā iešmaucam Viking hotel un tad tālāk gar veco aizsargrāvi. Tas ir pilns ar laivām, kritušām lapām un skaļām pīlēm. Grāvja galā ir Tallinas vārti, kas palikuši pāri no 17.gs. aizsargmūra. Tiem blakus ir grāvja, aizsargmūru un vecpilsētas modelis. Uzrāpjoties augša uz vaļņiem, paveras skats uz ostu un Pērnavas upi. Pie centrālparka ielienam nelielā krāmu bodē, kas gan nav nekāds second hand, bet gan „Charity ship”. Nu vienkārši ideāla vieta kur meklēt autentiskas mantas ar senatnes piesitienu par kapeikām. Līkumojot pa vecpilsētu, noteikti jāiegriežas „Marijas Magdalēnas ģildē”. Tā ir tāda amatnieku māja, kur katram māksliniekam ir sava telpa. Šeit notiek meistarklases un iespējams iegādāties jau gatavus rokdarbus. Ir viss – apģērbs, māla trauki, stikla dekori, u.c. Prieks acīm. Hospidali ielā ir neliela ēka „Selgi maja”, kas ir vecākā būve Pērnavā. Tās pamati ir datējami ar 13.gs. Agrāk šeit esot bijusi nabagmāja, jeb bogodeļņa, kas piederēja baznīcai, pašlaik restorāns – liktenis, kas piemeklē vairumu šadu ēku.

Mājās ar Siiri daudz pļāpājām par Padomju laikiem un par dzīvi kopumā, topēc bijām pārgurušas un jau pēc 20 atlūzām. Naktī pamodos no tā, ka man uz rokas pil ūdens. Taču tur Muļķis spēlējās ar mazo ūdens strūklaku, kas bija man blakus uz skapīša.

Nu jā, nākamajā dienā līst. Bet mums plānos bija pastaiga līdz jūrai. Neko darīt, riskējam izskatīties pēc muļķēm, taču jāiet. Mantas pagaidām atstājam pie Siiri un ejam garā pastaigā līdz putnu vērošanas tornim pie ziemeļu mola (pāri tiltam - J.V.Jannseni iela - Siimu tilts – Emajoe iela). Ceļs nebūtu tik garš, ja ne ostas teritorija un baļķu pārkraušanas laukums. Rezultātā mēs iegūstam neko kā lietu un smiltis sejā, bangojošu jūru un vēju Uzkapušas tornī, jutāmies kā varones. Labi, ka atpakaļceļā vējš pūta mugurā. Govis, kam jāapgrauž randu pļavu zāle, nemanījām, tikai vārnu barus. Vispār randu pļavas šķiet iespaidīgākas pie Kuivižiem.

Kamēr atceļā tikām līdz centram, bijām izsalkušas. Iepriekš atcerējāmies nelielu bistro „Georg” Ruutli ielas galā, tā nu pa tukšu ielu slājām uz turieni pa ceļam ieejot vilnas un suvenīru bodēs. Žēl, bet mazo čarku ar Pērnavas attēlu neatradām. Pēc sātīgām pusdienām mums palika 3h līdz busam, tāpēc slapstījām pa veikaliem „Port Artur’ā”. Ciest nevaru šo dīko staigāšanu pa bodēm, bet neko darīt. Toties Aija tika pie jaunas somas un lietussarga. Vecajam sarīkojām smukas bēres turpat pie lielveikala atkritumu urnas.

Man kā saldummīlei noteikti jānopērk labi daudz vietējo konfekšu. „Kalev” veikalā salasu vairākas koņču kārbas (kuras man iznīcināja kolēģi) un kā patīkamu bonusu uzeju somu ražojuma melnās lakcicas konfektes. Vispār ziemeļnieki man nesaprotamu iemeslu dēļ ir kā aptrakuši pēc lakricas saldumiem. Jupis viņus zina. Taču es pieskaitu sevi pie šiem trakajiem, kaut gan daudzi saka, ka lakcira garšo pēc zālēm vai pertuksīna :)

„Konsumā” es tik paņēmu dažus piena produktus un bulkas ceļam. Gribēju tikt pie lāceņu ievārījuma vai šmigas pudeles, taču zaptes burciņa maksāja 9 jurīšus. Mājās Siiri mums iedāvināja katrai auguma maisu ar minču – dubultnieku apdruku. Kaut kāda savāda Pērnavas autoosta – ne kādas uzgaidāmās telpas, ne nojumes. Nekā. Tikai nelielas platformas. Rīgas buss pienāk daudz par agru, tā ka labi, ka esam pieturā. Tas ir pilns ar ārzemju jauniešiem. Viens kolorīts čalis sēdēja mums blakus – adītā micē un pidžamas biksēs. Laikam sadomājā gulēt šādi no Tallinas. Tā nu pēc 2,5 h atkal esam Rīgā.