300 kilometri pa Svētā Jēkaba ceļu

14.12.2008
9 min lasīšanai
34 foto

Lietu, kas, kāpjot arvien augstāk Pireneju nogāzēs pārvērtās sniegā, dodoties nelielā pastaigā pa saulaino Spāniju, nebijām gaidījuši. Vējš mūsu plānos celofāna lietus mēteļus pluinīja kā tāds vilks salmu namiņu pasakā par trīs sivēntiņiem, un ūdens tērcītes pa slapjajām bikšu starām lēni tecēja ceļojuma zābakos. Pirmais, 32 kilometru garais ceļa posms no Francijas pierobežas pilsētiņas līdz Spānijas pusē esošajam ciemam Roncesvalles patiesi bija visgrūtākais un pavisam atšķirīgs no tālākā, gājiena pa Svētā Jēkaba jeb Franču ceļu. Turpmākās vienpadsmit dienas līdz pat Burgosai spīdēja rudenīgā Spānijas saule, kas dienas vidū latviešu ādai vairs nešķita nemaz tik rudenīga. Ciemi mijās ar pilsētām, vīnogu lauki ar olīvu birzīm vai mandeļkoku dārziem, un mēs, četri latvieši pēc divpadsmit dienām atskārtām, ka nemanot ir noieti 300 kilometri.. Pirms tam kādu daļu no šī attāluma bija plānots nobraukt ar autobusu. Dublinas lidostas grīda, kur pavadām nakti gaidot „Ryanair” reisu uz Francijas pilsētiņu Biaritzu nav ne mīksta, ne silta. Tomēr „mājīgā” stūrītī blakus rezerves izejai un aizslēgtam restorānam izdodas pat mazliet ieiet sapņu pasaulē. Pēc agras un vēsas viesošanās Īrijas galvaspilsētā ap pusdienlaiku atgriežamies lidostas terminālī un, ak šausmas – izlidojošo reisu elektroniskajā sarakstā reisu uz Biatritzu neatrodam, un galvā iešaujas jau piedzīvotā situācija, kad „īru gaisa tramvajs” mainījis izlidošanas datumu vai ekonomiskās krīzes vārdā reisu atcēlis pavisam. Par laimi, centrālais ekrāns rāda to, ko vēlamies ieraudzīt, un kā vienmēr pārpildītais „Ryanaira” gaisa kuģis pēc divām stundām veiksmīgi „pietauvojas” pie Biatritzas termināļa durvīm. Lai sasniegtu savu ceļojuma sākumpunktu – nelielo St. Jean Pied de Port ciematiņu Pireneju piekājē, ar autobusu dodamies uz dzelzceļa staciju. Mājīgs un silts vilciens ar tik mīkstiem krēsliem, ka uznāk snaudiens, mūs lēni un nesteidzīgi, pieturot katrā miestā, nogādā galamērķī. Ar snaudienu gan nākas cīnīties, jo visā ceļa garumā aiz vilciena loga mūs pavada krāčaina upe un mežiem apaugušu kalnu ainavas. Kad izkāpjam no vilciena, laukā jau valda tumsa, lietus gāž kā ar spaiņiem, un nevienam nav īstas skaidrības, kurp doties. Sekojam citiem ar vilcienu atbraukušajiem ceļiniekiem, kurus var atpazīt pēc mugursomām un lietus mēteļiem. Svētceļnieku birojs, kurš mums jāsameklē, lai dabūtu svētceļnieku apliecības, ir noslēpies augstu aiz cietokšņa mūriem vienā no vecpilsētas namiem. Ar pilošiem lietus mēteļiem mazajā telpā vienlaikus iebrāžas paliels ļaužu pulks, taču četriem pensijas vecuma francūžiem tā, acīmredzot, ir ikdiena. Absolūtā mierā līdzjūtīgi smaidot viņi rindas kārtībā katru ienācēju piereģistrē, izsniedz svētceļnieka pasi un iesaka naktsmājas. Vakarpusē ciemata naktsmāju piedāvājums, izņemot dārgas viesnīcas, esot gandrīz vai izsmelts. Kad raucam degunus par 21 eiro vērto šovasar tapušo Refjudžio(tā te sauc svētceļnieku apmešanās vietas), vīrs negribīgi kartē apvelk riņķi ap vietu, kur vajadzētu būt 7 eiro vērtai pajumtei. Pusotru stundu, līdz spēki ir galā, pa tumsu riņķojam vīra kartē norādītajā ciema nomalē, taču neko vairāk par lepnām savrupmājām, kas kārdina ar vēlu vakariņu aromātu, neatrodam. Nekas cits neatliek kā meklēt dārgo variantu, taču tas arī ir paslēpies kaut kur ciema nomalē. Kad spēki ir galā un vēlme pēc pieskāriena spilvenam – nepārvarama, nedaudz izmisuši klauvējam pie vienām lepnām namdurvīm. Franču kundze, jau naktstērpā, lietišķi norāda uz mums vajadzīgo, tumsā apslēpto ceļa pagriezienu, un jau pēc dažām minūtēm mēs esam glābti. Smaidošs jaunskungs mūs iemitina divvietīgās istabiņās, kur svarīgākie interjera priekšmeti ir gulta un silta kamieļvilnas sega. Turklāt ceļš uz Pireneju nogāzēm, pa kuru rīt iesim, ir tepat blakus. Rīts atnāk ar lietu, un pēc brokastīm franču stilā ar zapti un bagetēm nākas vien ģērbt līdzpaņemtos lietus mēteļus. Izejam agri – ap astoņiem, jo pirmais posms ir visgarākais (32 kilometri) un arī visgrūtākais. Augstākais punkts atrodas aptuveni pusotru kilometru virs jūras līmeņa un naktsmītnes, izņemot dārgo un jau pēc dažiem kilometriem esošo viesnīcu „Orisson”, pa ceļam nav. Ir tikai līkumoti kalnu ceļi un takas, govis, aitas un bezgalīgi plaša kalnu ainava, kas, atkarībā no mākoņu un saules spēlēm, mainās bezgalīgās toņu un noskaņu variācijās, pārvēršot nemitīgo ceļu augšup vienreizējā vizuālā baudījumā. Fiziskais „baudījums” gan aprobežojas ar faktu, ka biezais džemperis, jaka un vēl lietus mētelis ir raitu ceļinieku pārlieku sviedrējošs komplekts, un kādai no drēbju kārtām ir jāatrod neesošā vieta mugursomā. Turklāt fiziskas aktivitātes ikdienā necienošiem un pirms pāris nedēļām no apendiksa atbrīvotiem gājējiem tāda nemitīga augšup kāpšana nāk ar nelielu aizdusu. Par pēdējo secinājumu kļūst mazliet kauns, kad ceļā satiekam Džeimsu – bijušo medicīnas iekārtu inženieri no Dublinas, kuram jau ir pāri septiņdesmit, un viņa ceļabiedru Brendanu, kurš nesen nosvinējis piecdesmito dzimšanas dienu. Abi, kungi, kurus turpmākajā ceļā satapsim ne reizi vien, smaida un joko, it kā šāda pastaiga būtu ikdiena. Tiesa gan, vēlāk – Larrsasoanas ciema vienīgajā krodziņā kopīgi vakariņojot, viņi atzīsies, ka pirms došanās uz Spāniju gadu esot cītīgi trenējušies Īrijas pakalnos. Kāpjot augstāk, vējš kļūst spēcīgāks un aukstāks. Lietus vienā brīdī pārvēršas slapjā sniegā, bet sirreālas noskaņas kalnu ainavai ar aitu bariem piešķir migla. Atrast aizvēju pusdienu pauzei neizdodas, un dažu sviestmaižu notiesāšanas laikā Jaunavas Marijas tēla pakājē iepriekš iesilušos ceļiniekus piemeklē netīkams drebulis, rokas nosalušas zilas un ceļabiedru sarkastiskos jokus par solīto saulaino Spāniju aprij ledains vējš. Vienīgās zāles ir turpināt ceļu, jo ejot nekad nav auksti. Uz lietus mēteļiem kūstošais sniegs vieglām straumītēm jūtami mērcē bikšu lejasdaļu un pamanās nokļūt arī zābakos. Pāris lietusmēteļi cīņu ar vēju neiztur un plīst kā pirms vētras nenovilktas buras. Lai sniegs nesamērcētu mugursomu ar sauso drēbju kārtu, šie nelaimīgie ceļinieki plīsušās vietas cenšas turēt ar roku. Dienas otrajā pusē ceļš no kalna iet lejup uz pirmās dienas galamērķi – jau Spānijas pusē esošo ciematu Roncesvalles. To, noguruši un lejasdaļā slapji, sasniedzam pēcpusdienā. Klostera ēkas siltajā istabiņā laipna darbiniece ielūkojas mūsu pasēs un lūdz aizpildīt anketu. Tikai tagad secinu, ka rokas vēl joprojām ir tik aukstas, ka vārds „Latvija” sanāk drebelīgi neglīts. Samaksājam dažus eiro, un par mūsu naktsmājām kļūst bijušā klostera ēka – viena liela, liela telpa, kurā novietotas kādas simts divstāvu gultas, bet pagrabā iekārtotas visas nepieciešamās labierīcības, sākot no interneta un beidzot ar siltu dušu. Ceļinieku zābakiem atvēlēts atsevišķs plaukts blakus ieejai telpā un šajā rajonā var rīkot elpu aizraujošus aromaterapijas seansus. Ne mazāk aizraujošas smaržas rada smēres un ziedes, ar kurām turpat lielajā guļamtelpā tiek ieziestas zābaku noberztās brūces vai „apmīļotas” dienišķās tulznas. To visu vēroju, nesekmīgi cenšoties atbrīvoties no drebuļiem, kas pēc Pireneju sniegiem nepāriet, un plānais ķīniešu guļammaiss nav nekāds labais dakteris. Turklāt arī pārtikas krājumi mugursomas dziļumos vairs nav atrodami un ir jādodas „medībās”, jo izsalkums pēc tāda gājiena ar „musli” batoniņiem vairs nav apmānāms un palēnām pārvēršas zvērā. Izvēle nelielajā ciemā nav liela – divi krogi, neviena veikala un vientuļš, salijis kēksu un sāļo riekstiņu automāts. Papīra gabaliņš uz krogus durvīm vēsta par iespēju dabūt „Piligrim menu”, tiesa gan, pēc divām stundām un bez satura atšifrējuma. Mazā krogus telpa ir patīkami silta, piepīpēta, un komplektā ar piecdesmit gramiem siltā glāzē ielieta spāņu brendija „Soberano”, ir labākais drebuļu dakteris šai pus Pirenejiem. Arī vakariņas ar vīnu, maizi un makaroniem ir gana labas līdz brīdim, kad spāņu meitene baltā priekšautā atnes paplāti ar strauta forelēm – nu vakariņas ir karaliskas. Pēc svētās mises blakus esošajā baznīcā garīgos dziedājumus nomaina mūsu naktsmītnes krācēju koris un solisti. Daži priekšnesumi ir tik spēcīgi un izjusti, ka sapņu pasaule par spīti nogurumam negrib un negrib atnākt. Palīdz ausu aizbāžņi, kurus, ņemot vērā bēdīgo iepriekšējo camino pieredzi, esam tālredzīgi paņēmuši līdzi. Rīts sākas jau pēc sešiem, kad agrākie gājēji jau sāk posties ceļam, un arī visiem pārējiem, cīnoties ar miegu ir jāmēģina ieņemt vertikālu stāvokli, jo līdz pulksten astoņiem naktsmājas ir jāpamet. Tādi ir noteikumi. Laukā vēl ir pavisam tumšs, kad ceļam plecos mugursomas un stājamies uz ceļa. Tāda īsta atmošanās notiek pēc lielas kafijas un diviem kruasāniem blakus ciemata kafetērijā, kur agrajā rīta stundā nez kādēļ sapulcējusies vai puse ciema vīriešu, dārd televizors, un mazā telpa tinas zilganos cigarešu mutuļos un aktīvās rīta sarunās. Smēķē te visi un visur, un kaut kādas Eiropas savienības normas un aizliegumi vīriem, kas izsmēķus met uz flīžu grīdas blakus bāra letei, ir dziļi vienaldzīgas. Pa to laiku ar rudenīgu lēnumu pār kalnu un pakalnu mugurām ir pacēlusies saule, kas izliekas tāda nevainīgi vēsa, bet vēlāk, dienas vidū tā karsēs tikpat stipri, cik karstā Latvijas vasaras dienā. Mūsu ceļš lokās caur mežiem un pļavām, reizēm paceļoties kādā stāvākā pakalnā, un tad atkal lejā, skatam paverot olīvkoku birzis, laukus un mežus. Esam Spānijas Navarras reģionā, kas piekļāvies Pireneju nogāzēm. 70 kilometrus no ceļojuma sākumpunkta līdz reģiona galvaspilsētai Pamplonai visnotaļ raiti nostaigājam trijās dienās. Brīžam, dienas otrajā pusē, kad līdz naktsmājām palikuši vairs tikai kādi pieci kilometri, iestājas tāds kā neliels pagurums, mugursoma sāk spiest un gribas biežāk atpūsties, un pat neliels pakalns pārtop par kalnu. Tad vienkārši ir jāsaņemas un sev jāatgādina, ka pa šiem ceļiem un takām nebrauc autobuss, un arī spāņu zemnieks, kurš kopā ar dēlu vecā fiatā brauc apraudzīt savu aitu ganāmpulku, nekur nevedīs. Taču kājāmiešanas lielākā burvība ir iespēja sajust smaržas, rīta miglā dzirdēt baznīcas zvanus un nesteidzīgi „notvert” ainavas, kas braucot aizslīdētu garām tikpat ātri kā mūsu steidzīgā ikdiena. Un tieši tāpēc ir vērts iedzert malciņu ūdens un doties tālāk, pa ceļam noplūcot kādu vīnogu ķekaru bezgalīgajās vīnogu audzēs vai iestiprinoties ar mandeļkoku ražu. Galamērķi parasti sasniedzam ap trijiem, četriem pēcpusdienā un pietiek ar stundu atpūtas, lai atkal būtu spēks lūkot meklēt veikalu vai ēstuvi, pie reizes apskatot Estellu, Los Arcos, Logrono, vai kādu citu divu nedēļu laikā satiktu ciemu, mazpilsētu vai Navarras reģiona galvaspilsētu Pamplonu. Pēdējā mūs sagaida ar karstu sauli un modernām naktsmājām, kurām mēs paejam garām, jo visu skatieni ir pievērsti tieši ielas pretējā pusē esošā suvenīru skatloga raibajam piedāvājumam. Šis vājuma brīdis mums maksā stundu ilgu apjukumu un sviedrējošu maldīšanos līdz pat slavenajai Pamplonas vēršu cīņu arēnai, kur sirms kungs, iespējams, basku valodā ar izteiksmīgiem žestiem paskaidro, ka mums jādodas tur, no kurienes jau esam nākuši. Naktsmājas ir modernas, plašas, un vakariņās šodien tāpat kā vairākas citas dienas ir makaroni ar sieru, tunci, vītinātu šķiņķi un vīnu. Makaroni ir tāpēc, ka tos visērtāk un ātrāk sagatavot. Ēšana blakus citām garīgākām baudām ir neatņemama ceļojuma sastāvdaļa, un šajā aprakstā tā tiek pieminēta biežāk nekā autoram gribētos. Taču – pēc trīsdesmit kilometriem smaga ceļa un bada sajūtu „uz mēles”, Estellas viduslaiku baznīcas akmenī filigrāni veidotie Bībeles personāži paslīd garām, un skatiens instinktīvi meklē spilgtākās lēto veikalu Eroski, vai Dia šiltes. Kad bada sajūta remdēta, lietu kārtība mainās, un skatienam paveras arī baznīcu smailes. To visā ceļā ir daudz, tāpat kā senlaicīgi ūdens pumpji pilsētu un ciemu centros, garās spāņu baltmaizes bagetes beķereju logos, tāpat kā skaļi spāņu vīri krogos un svinīgi saposušās kundzes vakara Svētajās misēs. Laimes indekss spāņiem noteikti ir augstāks nekā Latvijā, un par naudu svarīgāks ir miers. Lieka eiro dēļ neviens nepiespiedīs spāni atvērt maizes ceptuvi vai krogu laikā, kad ir siesta. Vakaros naktsmāju lielajās un mazajās virtuvēs pie makaronu katliem vai vienkārši tējas ar cepumiem visi ceļinieki satiekas kā tāda liela un draudzīga ģimene, apspriež dienas laikā piedzīvoto, raksta dienasgrāmatu vai klusējot nododas apcerīgām pārdomām. Šajos vakaros nav ikdienas nemiera, stresa un jūtama tāda īstena Eiropas savienība. Tiesa gan, ceļinieku ģeogrāfija ir krietni vien plašāka. Bez vāciešiem, spāņiem, portugāļiem ir arī kāda jautra un dzīvespriecīga meitene no Gvatemalas, korejiete un cienījama vecuma kundze no Kanādas, kura grūto ceļu iet par spīti astmai un līdz asinīm noberztajām pēdām. Jau ceļojuma sākumā sastaptais Džeims ar Brendonu tulznu dēļ ir nolēmuši mazliet piebremzēt tempu un nelielajā Los Arcos aicina mūs uz atvadu vakariņām vienīgajā ciema krogā, kur lielā skaitā sapulcējušies visi tie ceļinieki, kuriem beidzot apnikusi makaronu virtuve. To skaitā ir arī kāds gados jauns portugāļu mācītājs, kurš vēlāk pie mūsu naktsmāju mazās virtuvītes lielā galda novada improvizēu dievkalpojumu, bet Brendans visus cienā ar lielu, dzeltenu un ļoti, ļoti saldu Spānijas meloni. Bet mēs ejam tālāk – uz Burgosu, kas rotājas ar savu akmens mežģīnēm rotāto katedrāli un ceļiniekus izguldina tikai pirms gada atvērtajā supermodernajā „piligrimu namā”. Pirms ceļojuma nebija plānots, ka šo, mūsu nosprausto ceļojuma galamērķi sasniegsim kājām, taču spēku izsīkuma brīžos pavīdējusī doma „pabraucam kādu gabaliņu ar autobusu” tā arī dzīvē netika īstenota. Tā būtu nodevība pret ceļabiedriem un ceļu, kas katru rītu tik atvērts un aicinošs bija gatavs stāties zem mūsu zābakiem un aizvest līdz lielajam galamērķim Santiago de Compostelai. Līdz tam šoreiz palika vēl nieka 600 kilometru. Gaidot savu Ryanairu, Spānijas kūrortpilsētas Santanderas lidostas termometra stabiņš rāda plus 29 grādus, un Pireneju vēji, sniegi un saplēstie lietus mēteļi nu šķiet kaut kas tik tāls un nereāls, it kā nemaz nebūtu noticis ar mums. Uzziņai: Camino de Santiago (camino – ceļš, Santiago – Sant – Jago – Svētais Jēkabs) ir viens no pašiem slavenākajiem svētceļnieku maršrutiem visā pasaulē. Šo ceļu piligrimi jau gājuši kopš 9.gadsimta. Svētceļojuma galamērķis ir Santjago de Kompostela, kurā atrodas baznīca ar Svētā Jēkaba pīšļiem. Leģenda vēsta, ka Svēto Jēkabu – dedzīgu kristīgās baznīcas principu aizstāvi 44.g.p.m.ē. ar zobenu nogalinājis ķēniņš Herods Agripa. Pēc nāves eņģeļi viņu pacēluši un veduši laivā pār jūru, apglabājuši un apklājuši ar gliemežvākiem. Vēlāk Jēkaba pīšļi novietoti Santjago de Kompostela baznīcā. Jēkaba simbols ir jūras gliemežnīca, kura kopš seniem laikiem radusi attēlojumu arī uz svētceļnieku apģērba. Viduslaikos šis ceļš tika saukts arī par ceļu uz pasaules malu. Tolaik Finisterra (finis – gals, terra – zeme), kas atradās nedaudz tālāk no Santjago de Kompostela, tika uzskatīta par pēdējo rietumu punktu, aiz kura zemes tālāk nav. Camino de Santiago spāņu valodā nozīmē arī astronomisku nosaukumu. Tas ir „Piena ceļš”. Ceļa putekļi, kurus sacēlušas gājēju kājas, pacēlušies debesīs starp zvaigznēm, rādot garīgās atklāsmes ceļu mums visiem šajā pasaulē. Lidojums: Rīga – Dublina – Biaritza – Santandera – Londona – Rīga.

300 kilometri pa Svētā Jēkaba ceļu

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem