Tobago!
|
Guntars Busots-Uzuliņš
|
Jāsaka atklāti, sākumā nebija doma taisīt aprakstu par šo salu - valsti - tomēr tā kā aprakstos informācija diezgan skopa un arī internets diez ko nelīdz, tad esmu nolēmis padalīties. Dotais apraksts domāts topošajiem ceļotājiem kuri neizvēlas grupas braucienus, bet gan lauž ceļu paši.
Tātad, gada sākumā pavisam nejauši, meklējot iespēju kaut kur atpūsties gada nogalē uzdūros uz British Airways piedāvājumu uz karību jūras salām. Ilgi, abi ar sievu, svārstījāmies kuru tad nu lai izvēlamies, baigās palikām pie diviem - Dominika vai Tobago, bet tā kā vēsturiskās saites ņēma virsroku, palikām pie Tobago, lai gan interesantāk likās Dominika. Pārs manipulācijas ar kredītkarti un ceļojums 2 ar lidojumu no Londonas uz Tobago un atpakaļ+ viesnīca par 1100paundiem rokā, uz 7dienām.
Pienāca Oktobris un taisamies ceļā, protams iepriekš jau nopirkām biļetes arī uz Londonu (Gatwick) ar AirBaltic. Iesaku arī citiem izvēlēties šo maršrutu, jo varbūt sākotnēji tas liekas dārgākais, bet galarezultātā iespējams pat lētākais, jo lidojums uz Tobago notiek tieši caur Gatwick lidostu, savukārt sabiedriskais transports Anglijā, nu ļoti dārgs, līdz ar to visa starpība izkūpēs uz biļetēm!
Londonā ielidojam 1dienu iepriekš, jo starp lidojumiem ir tikai 1stunda starpība, nav reāli iziet muitu,nomainīt terminālu, atkal iečekoties,iziet muitu un paspēt uz lidmašīnu. Esam jau iepriekš par 30paundiem rezervējuši viesnīcu, netālu no lidostas, ar domu - aiznesīsim somas, brauksim uz Londonu! Ar nelielām neskaidrībām viesnīcu atrodam, atstājam somas un atkal prom uz lidostu, kur nopērkam vilciena biļetes (katram 15paundi vienā virzienā) uz Viktorijas staciju un prom uz centru. Nonākam galā un kā izrādās pašā labākajā vietā jo blakus gan Big Bens, gan karalienes rezidence, gan lielais panorāmas rats. Tā kā esam gana saguruši tikai izstaigājam visu kājām,apskatamies,iepozējam bildes un pa to pašu ceļu atpakaļ uz viesnīcu.
Pienācis rīts un laiks taisīties uz Tobago. Tā kā nēesam īsti pārliecināti ne par ko, ierodamies lidostā jau laicīgi, bet kā izrādās mūsu satraukumam nav ne mazākā pamata - iečekojamies un minūtes laikā dabūjam iekāpšanas kartes, viss čiki. Izejam muitas kontroli un skatamies kur tad mūsu termināls, kad pēkšņi parādās uzraksts - iekāpšana tiks slēgta pēc 5minūtēm - neko nesaprotot (jo laika rezerve 2stundas) nesamies uz terminālu pa ceļam vēl apdzenot citus bēdubrāļus. Nonākam galā aizelsušies, kur darbiniece saka savu slaveno - I'm feel so sorry- jo kāds kaut ko esot sajaucis un mums vēl nekas nav jādara. Bļāviens - ne iet atpakaļ, ne palikt uz vietas - kamēr mēs tur ņemamies kādas 30 min. jau pagājušas un patiešām nav jēgas vilkties atpakaļ uz tax free zonu. Nu labi, sēžam gaidam. Pienāk īstais laiks, joprojām sēžam. Jau stundu kavējas iekāpšana, bet mēs joprojām sēžam..... :) . Pēc kādām divām stundām ienāk pilots,paņem mikrofonu un paziņo - ka viņš aviokompānijas vārdā atvainojoties, bet esot problēmas ar akumulatoriem un to verķi nevarot iedarbināt, bet tehniskie darbinieki pieslēgšot uzlādes sistēmu un ka gan jau viss būšot labi. Nu vai zinat, man jau tā, tā lidošana ne visai un pēc šāda teksta tā jocīgi paliek..... Labi, sēžam gaidam - sieva staro par braukšanu, es domāju, vai tai lidmašīnai diez ģenerators ir vai nav, kas lādē akumulatorus!
Pēc kāda laika mūs sāk laist iekšā lidmašīnā, izejam jau cauri biļešu pārbaudei, konstatēju ka savu fotokameru esmu aizmirsis uzgaidāmajā telpā uz sola, Jožu atpakļ un stāstu biļešu džekam kas par vainu, kāpēc man jātiek atpakaļ, tas izrādās saprotošs un atļauj man iziet. Kameru atrodu un dodos atpakaļ, bet domas tikai vienas - tā noteikti ir zīme no augšas (iekāpšanas slēgšana,lidmašīnas salūzšana,kameras aizmiršana) un es to klaji ignorēju!
Esot lidmašīnā sagaida vēl viena zīme - lidosim ar nosēšanos Antiļās :) ! Dievs ar visu, lidojam ar! Lidmašīna liela, viss čiki - filmas,mūzika,paika- viss pieejam un viss par brīvu. Jālido 8stundas. Pēc kādām 2stundām lidojuma, lidmašīnu sāk kratīt ne pa knapu, mans blakussēdētājs no Antiļām izdvešs kaut kādas pārbīļu skaņas, saprotu, ka laikam sūdi būs. Tieši garām iet stjuarte, es šo noķeru un prasu vai tas ir normāli, šī - jā, jā un sāk man rādīt ar rokām kalidmašīnai saduroties ar kaut kādiem vējiem, kaut kas rodas. Neliekos mierā un pārjautāju, vai viņa ir pārliecināta par to ko runā, šī tik pamāj ar galvu. Tomēr laikam mans balss tembrs ir bijis tik skaļš, ka dabūnu no sievas ar dunku pa sāniem, jo arī pārējos pasažieros ar savu maurošanu esmu izraisījis nervozitāti. Pagriežos pēc palīdzības pie sava jaunā drauga no Antiļām, bet tas jau bāls kā nāve un neko jēdzīgu vispār nevar pateikt. Stjuarte ,acīmredzot ka ceļas dumpis, paziņoja par situāciju pilotam, kurš savukārt pa mikrofonu uzreiz paziņo un atvainojas ka tās tikai tādas gaisa bedrītes un mēs uzņemsim lielāku ātrumu un augstumu un viss būšot čiki. Nu labi, tas mazliet nomierina......
Viss iet gludi, nu gandrīz, Antiļās pilots paziņo ka vietējiem ir salūzusi -loading machine- un nāksies bišku aizkavēties. Mani jau maz kas vairāk izbrīna, stundu stāvam, tad paceļamies un pēc 1st20min. esam ielidojuši Tobago.
Izejot uz trapa, sajūta fantastiska, pirmkārt jau tāpēc ka lidojums beidzies, otkārt gaiss karsts un mitrs, iesākumā pat nodomāju, laikam tas no lidmašīnas dzinējiem, bet tās tik manas iedomas bija :) ! Viss labi ejam uz muitu, deklarācijas jau iedeva lidmašīnā kas jāaizpilda (standarta jautājumi, nekas īpašs vai nesaprotams). Muitā paņem pases un deklarācijas, kaut ko apskatās un pārjautā no kurienes esam, es - no Latvijas - šie neko nesaprot un sāk dēvēt mūsu valsti par Lavitu. Saprotu, ka bezjēgā pastāvēt uz savu, klusēju, beigās muitniece prasa vai esam tālu no vietas kur ir Ebolas vīruss, saku šai, ka ļoti tālu. Šī izskatās apmierināta ar atbildi, apskatās savos pierakstos uz cik ilgu laiku var iedot mums sava veida vīzu (30dienas) iespiež pasē zīmogus un aiziet, esam cauri. Priekšā gaida muita - nu soli un aprīkojums tur tāds kā Hičkoka filmās- ejam iekšā, bet mūs uzreiz novirza uz durvīm un saka lai ejot prom. Lai neiekultos nepatikšanās vēlreiz pārjautāju, vai varam iet un viņi neko nebaudīs, šie tik pamāj jā,jā viss ok! Izejam pa norādītajām durvīm un uzreiz attopamies uz ielas (biju domājis, ka būs kāds vestibils vai kaut kas tāds), kur uzreiz iezemieši klāt ar saviem takša pakalpojumiem. Vienam no viņiem saku, ka ir ok, bet lai pagaida jo pīpēt gribas ka traks. Šis saprotoši pamāj un uzticīgi seko mums. Pīpējot uzreiz vienojamies par cenu, 50amerikāņu zaļie, līdz viesnīcai. Viss Tobago ir sadalīts tādās kā četrās zonās un katrai no šīm zonām ir sava "cietā" cena, kuru ir noteikusi valdība. Kā par brīnumu visi to arī ievēro un neviens nemēģina tevi piešņāpt. Tā kā viesnīca mums salas otrā galā (ziemeļi) blakus mazajai Tobago salai, tad brauciens aizņem ap 1stundu. Tumsa Tobago pienāk nemanot, tiko vēl saule spīdēja, bet braucam jau pa tumsu, redzēt nevar neko. Braukšana notiek pa kreiso pusi, dragā viņi kā traki, ceļi šauri, pīpina visiem un visur, citreiz arī tāpat vien, tāpēc esmu laimīgs, ka neņēmu mašīnu uz īri (40USD) dienā, būtu problēmas..... Jāsaka gan ka degviela te nemaksā neko - DD=1.5TT, Super benzin (cita nav) 2.5TT par galonu. Kursu rēķinat paši 1USD=6.1TT.
Pēc stundas brauciena esam Blue Water Inn viesnīcā, viesnīca jāsaka super - okeāna līcis, viss tīrs sakopts, apkapojošais personāls atsaucīgs un smaidīgs. Saņemam bāra uzsaukto -welcom drink- un uz numuriņu prom - saprotam ka ceļš ir darījis savu un galva vairs nestrādā, kā arī nogurums dara savu.
No rīta pamožamies (ar Latviju laika starpība 7stundas), bet tāpat īsti neko nevaram saprast, tomēr pēc peldes okeānā atžirgstam un viss ok. Visas dienas ko pavadījām okeāna ūdens temperatūra bija ap 26-28grādi, ārā ap 40, istabā kondicioniris strādāja uz +28grādi, bet ieejot no ielas sajūta bija kā ieejot saldētavā. Tā kā brokastis iekļautas kopējā piedāvājumā, ejam brokastot. Kafija,tēja un citrusaugļu dzēriens pieejams 24h bez maksas, ej un dzer cik gribi un kad gribi. Brokastīs augļu plate,sulas,jogurti, bulkas, papildus iedod ēdienkarti kur vari izvēlēties 1 no 6 ēdieniem, kas gan pārsvarā ir omletes tikai savādāk pagatavotas. Reāli, varēju tās ieēst 2dienas (ēdienkarte nemainīga), pēc tam jau sāka mazliet "piegriezties" un nācās vairāk spiest uz augļiem. Augļi garšīgi - saldāki,mīkstāki- kā Latvijā.
Pirmajā dienā nedaram pilnīgi neko, tikai guļam pludmalē un sauļojamies, kā arī protams peldamies. Pie sevīm vēl nosmejam par angļiem kuri guļ paēnā un nodomājam, tie nu gan dīvaiņi, atbraukuši tādu ceļa gabalu un guļ ēnā! Mūsu sarkasms bija velts - jau pēcpusdienā esam sarkani kā vēži :) . Zinājām, ka būs karsti un vajag ņemt līdzi sauļošanās kremu lai "nepieceptos", bet domājām ka nebūs tik traki. Tātad topošajiem ceļotājiem - lai arī kādu laiku tur nesolītu,ņemat līdzi pretiedeguma kremu, noderēs pilnīgi noteikti! Un ņemat līdzi to jaudīgāko - "30"!! Karstums nežēlīgs + laika starpība , ēst negribas nemaz, tikai dzeram šķidrumu. Jāpiebilst ka pludmales soli,kajaki,snurkelēšanas aprīkojums, teniss (gan lielais gan galda), basketbola bumbas viesnīcā pieejamas par brīvu! Ūdens okeānā silts un ļoti sāļš, noslīkt nereāli, visu laiku kā makšķeres pludiņš tik peldi pa virsu, jāpiebilst-arī dziļš. Lai vai no augšas skatoties redzi apakšu, bet tas ir mānīgi, tur ir vismaz 8metri! Dušas pludmalē , lai noskalotos, pieejamas ik uz stūra, problēmu nav. Vakarā aizejam uz viesnīcas bāriņu paņemam pa kādam kokčikam (45TT viens kokčiks, ja nav vietējo TT bez problēmām var maksāt arī USD vai pierakstīt pie viesnīcas istabiņas un čekojoties ārā samaksāt ar karti). Tā kā arī vakarā nav īpaši vēsāks, pēc pāris kokčikiem jūtam, ka tas pasākums jābeidz, jo būs slikti :) ! Nezinu vai tas dārgi vai lēti, spriediet paši, bet ņemot vērā skatu - āra terase ar skatu uz saliņām un okeānu......., fantastiski....., domāju Rīgā ar skatu uz ostas terminālu būs dārgāk :) ! Viss diena beigusies, ejam uz numuriņu, tur kondicionieris uzlikts uz +28, bet auksts kā saldētavā, tāpēc uzliekam to uz +30 lai mazliet sasildītos :) !
No rīta esam jau aukšā ap 05.00 pēc vietējā ejam pēc kafijas un gaidam brokastis (no 07.30). Viss ķermenis ir piecepies un sarkans :) . Šodien doma ir iet uz vietējo pilsētu -Spaysaid- un apskatīt to, jo viens ir skaidrs, sauļoties nevajadzētu!
Sagaidam brokastis, kā jau rakstīju, omletes, fraņču grauzdiņi un vietējās pankūkas, nekā vairāk nav. Paņemam pa omletei, sadzeramies dažādas augļu sulas+augļus, paēdam un sākam ekskursiju. Ar katru soli ko noejam saules spiež tevi vairāk un vairāk pie zemes, ceļš uz vietējo pilsētu lai gan nav tāls - ap 2km.- bet tā kā ceļš iet kā serpentīns, tad viegls tas nav. Pēc kādām 25min esam pilsētā, nu drīzāk ciematā, skats uz pirmo paveras diezgan baiss - noplukušas būdeles ceļa malā, pusceltas mājeles, bardaks apkārt diezgan liels :) . Nu redzēt īpaši nav ko, teikšu kā ir + pirmajā mirklī staigājošā publika liekas diezgan šaubīga. Nu labi, ja redzēt nav ko, tad jāsameklē vismaz veikals, jāapskatās kas un kā.
Jāsaka gan ka šaubas par vietējo publiku ātri izplēn gaisā, visi patiešām svecinās, apjautājās kā mums iet, no kurienes esam un ja mums kaut ko vajag lai droši jautājam. Pēc šādām manierēm mums arī sāk likties, ka mājas nemaz nav tik kriminālas un ciemats ir tīri ok :) . Ceļa malā sastopam divus onkulīšus kuri sēž ceļa malā un sāk sarunu ar mums, pārs vispārējas frāzes un šie jautā vai esam jau mēģinājuši "Gadžu"! Tā kā nesaprotam kas tas ir tad sakam protams ka nē un kas tas vispār ir, šie - Ooooo, Jums tas noteikti jāpamēģina esot tas pīpējams un labi palīdzot galvai,kaklam un vispār super manta. Sakam labi, ja sanāks paprovēsim, bet saprotam ka laikam mūsu valstī tas īsti legāls neskaitītos. Turpmākajā ceļojumā tā arī neinteresējāmies un neuzzinājām kas tas ir, bet droši vien kaut kāda vietējā "zālīte"! Atsveicinamies no opīšiem un ejam tālāk, pēc pāris metrie mūs pārtver vēl viens iezemiets (turpmāk mēs viņu iesaucām par vietējo šerifu) un atkal jautā - what can I do for You today - nu šis mums jau liekas - vismaz pēc stājas,runas - tāds kā vietējo boss, bet dikti sirsnīgs un smaidīgs. Nu neko, atkal iepazīstamies, sakam ka esam no Latvijas, sajēgas viņam protams nav, kur tāda ir, bet sakam ka mums drīz būs ziema un mīnusi, šis laikam īsti nesaprot kas tas ir un domā ka tā ir kaut kāda kataklizma un tāpēc esam atbraukuši šeit. Tomēr ātri noskaidrojam pārpratumu, ka viss ir ok, mēs tik atpūšamies. Jautājam šamējam - ka mums vajadzīgs veikals, šis - no problem sir- ejat tik taisni un tad kreisajā pusē redzēsiet, nu garām jau nu paiet nevar. Nu labi, pateicamies un dodamies tālāk, šamējai vēl nosaka, ja nu kas, lai nākam viņam un jautājam. Ejam, ejam,ejam nu velns parāvis, visas būdas vienādas bez uzrakstiem, nu nav nekāda veikala!!!
Tā mēs jau esam nogājuši gandrīz līdz ciemata galam, tomēr kā saka - nav ļaunuma bez labuma- pamanam ielas otrā pusē,pakalnā, baigo rosību pie kokosriekstu palmas. Sākumā nevaram saprast kas tur notiek, jo redzam ka viens sēž palmas galā vicinās ar mačeti, otrs lejā kaut ko ar virvēm dara, trešai lejā kaut ko komandē. Stāvam, stāvam, beigās neizturu un uzsaucu šiem, vai arī mēs tur varam piedalīties?! Vietējie mani izdzird, bet tā kā attālums pārāk liels, tad īsti nesaklausa, ko es šiem saku, tomēr ar žestu palīdzību tiekam skaidrībā , ka esam gaidīti un lai tik nākam! Jožam pāri ceļam un kāpjam nogāzē, smagi :) ! Tiekam beidzot līdz palmai un saprotam, ka šiet ņem nost ķekarus ar kokosriekstiem - bildēs redzams- protams sasveicinamies, tā un šitā, izrādās ka tās palmas pieder amerikānim (kurš manipulē ar virvēm), tas novācot šeit ražu, kokasriekstu sulu sasaldējot un eksportē to uz USA. Amerikānis saka, ja mēs nesteidzoties, lai mazliet pagaidam, viņi tūliņ beigšot un tad uzcienāšot mūs ar sulu. Tas viss pasākums izskatās tāds kā rāda -discovery filmās- nu foršs! Pēc kāda laika tiek nolaists pēdējais ķekars un pasākums beidzies, tā kā tie ķekari ir jānovelk vēl lejā pie ceļa, no nogāzes, tad eju šiem talkā, jo sajutos kaut kā nelāgi, vienkārši stāvot un skatoties. Izskatās ka manas darbības vēl vairāk atver sirdi amerikānim un šis ir bezgala pateicīgs. Jāsaka gan ka ķekari ir diezgan pasmagi, var tikai piepacelt un vilkt pa zemi, domāju kādi 70kg. noteikti. Laimīgi tikuši ar visu līdz zemei, šis mums izstāsta kopā ar trešo (kas stāvēja un komandēja), kurš izrādās ir kaut kāds doktors, par šo augļu veselīgumu (jāsaka ka medicīnas terminoloģiju nepārzinu, tāpēc neko nesapratu, bet māju tikai ar galvu) noskalda ar mačeti galu un dod mums nodzerties. Abi ar sievu izdzēruši, šis paņem mačeti un saskalda riekstu trijās daļās un dod mums atskaldītā rieksta skaidu un rāda kā jāēd tā baltā želeja. Viss, esam padzēruši, paēduši. Atvadoties vēl vienojamies, ka tiksimies šeit pēc gadiem 10, jo tad viņam šeit būšot māja un viņš noteikti mūs atcerēšoties, forši :) ! Tā kā īsti nezinu kā tas tajās zemēs notiek, tad pārjautāju vai par kokosriekstu esmu kaut ko parādā, šis protams saka ka nē, ko Jūs! Tomēr vietējais (kas ar mačeti sēdēja palmā) saka, nu ja jau mēs uzstājam, varam arī ko atmest. Tajā brīdī amerikānis paliek tik nikns uz vietējo, ka tas pat sāk mainīt ādas krāsu, un sāk vietējam teikt, ka šie ir viņa draugi un ko viņš vispār iedomājoties!! Vēlreiz atvadāmies, uz saredzēšanos pēc gadiem 10, un dodamies tālāk.
Esam jau ciemata otrā pusē, veikalu atrast nevaram. Pieejam klāt pie vienas sievietes un jautājam, ka nepieciešams veikals. Protams šī mums tagad rāda uz otru pusi un saka ka lai ejam atpakaļ un garām nepaiesim, tomēr laikam redzot mūsu sejās vilšanos, šī uzkliedz kaut ko garāmbraucošajam puisim, šis apstājas līkumā un ceļa vidū un rāda mums lai nākam, šis mūs aizvedīšot. Nēesam pārliecināti vai tā ir laba ideja, bet ko darīt, visa satiksme mierā un visi gaida uz mums. Jožam uz autiņu, sēžamies iekšā un braucam. Jā, patiešām, puisis mūs atved uz veikalu kurš ir velns viņu zin aiz cik pagriezieniem un n...tajiem starppagalmiem, privātajā mājā, bez izkārtnēm, nu noteikti ne pēc veikala tas izskatās mūsu izpratnē. Tomēr viņiem - ejiet tik un garām nepaiesiet..... :)) !! Izkāpjam , protams atsveicinamies, ejam pie durvīm, tās ciet, paraustam,paraustam , nekas nenotiek. Te atkal atpakaļgaitā piebrauc tas pats puisis un saka, vai ciet? Mēs -jā! Šis uztaurē, kaut ko nosaka skaļā balsī un jā nāk veikalniece no mājas otrā stāva. Pamājam puisim, ka viss čiki. Ieejam veikalā, atkal tāds kā šoks - plauktu īsti nav, viss pa stūriem, kaudzēs salikts veikala platība nu kādi 5m2, saprast neko nevar. Bijām domājuši tikai intereses pēc aplūkot kādas cenas, kāda pārtika, bet tā kā pārdevēja visu laiku skatās uz mums sajūtamies nelāgi un nolemjam kaut ko nopirkt. Paņemam divas limonādes (5TT) un es sev cigaretes (27TT). Cenas veikalā nepastāv, kā suga, nu nav tur cenu zīmju, cik kas maksā nezinu, viss jājautā un labāk pirms pirkšanas! Promejot vēl pārjautāju vai viņai nav gadījumā rums, šī saka nē, nē ka viņai tam nēesot licenze, lai gan licenze ir vienota gan rumam gan tabakai, nu labi, ja nav, tad nav. Atpakaļceļā vēl ilgi domāju, kā tad es cigaretes nopirku.....
Viss, šī diena galā, neko nedaram, tik pa okeānu un pludmali. Īstenībā jau neko arī vairāk negribās, jo tā saule un gaisa mitrums, tevi pa kādām stundām 3 izsūc sausu. Nu neko negribas darīt vairs! Vakrpusē staigājot gar pludmali, nez no kurienes uzrodas viens vietējais ar laivu un saka vai mūs neinteresē snurkelēšana, sakam ka laikam tomēr nē, piedod, šis izskatās gana nelaimīgs un mums rodas plāns! Sakam šim, ja viņu tas interesē, ka mēs rīt labprāt izbrauktu ar laivu kaut kur, bez noteikta mērķa. Jā, šim jau smaids uz lūpām vienojamies par cenu (60USD) par laivu neatkarīgi no cilvēku daudzuma un ka rīt no rīta 09.00 šis būs klāt piestātnē. Sitam rokas, iepazīstamies (Lībeks) un atvadamies līdz rītam.
Vakars, kā jau vakars - bāriņā pa kādam aliņam (16TT PAR 0.23l) un gulēt.
Rīts, kā jau iepriekšējais, karsts :) !. Brokastīs nolemju izmēģināt vietējās pankūkas - nu tā, nekā, jāsaka kā ir.
Nopērkam bārā ūdeni no leduskapja (20TT PAR 1.5L) un uz piestātni gaidam Lībeku. Mazliet gan māc bažas vai Lībeks atbrauks, jo samaksājuši iepriekš nēesam un tā vienošanās, nu bija tāda kā bija..... Nē, pl.09.00 un Lībeks brauc, tā kā sabiedrotos neatradām, braucam vieni, uzreiz samaksājam norunātos 60USD, lai pēc tam nav ņemšanās un braucam. Tā kā īsti mērķa nav kur braukt, tad vienojamies ar Lībeku braukt lēnu garu apkārt visai mazajai Tobago salai. Iebraucot dziļāk okeānā uzreiz sajūtam tā spēku - viļņi lielāki,straumēm satiekoties viļņi šķeļas tā ka maz neliekas. Lai gan nēesam pārāk tālu, paprasu šim cik tad te aptuveni dziļš,izrādās ap 80metri!! Par skatiem un ūdens krāsām nestāstīšu - skataties bildes un iedomājaties ka tas viss ir 10x labāk dzīvē. Pagaidām vēl emocijas virmo un pat nevaru aprakstīt, bet nu ļoti,ļoti,ļoti fantastiski. Lībe mums kalpo arī kā gids, stāsta par mazo Tobago, kā putnu paradīzi un tiklīdz ierauga kādu, tā mēģina man iestāstīt kas tā par sugu. Tomēr nēesmu ornitologs - pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Baudam to ko varam noķert ar acīm, nevis apgūt to, par ko sajēgas nav! Lībem līdzi arī paņemts puika, kurš mēģina noķert kādu zivi. Makšķerēšana pavisam vienkārša - izmet auklu ar diviem vizuļiem un viss, auklas galu apsien ap kājas īkšķi (lai jūtot kā copē) un tik brauc ar laivu. Pajautāju šim, cik tad reizes īkšķi jau ir salauzis, šis tik atsmej, ka viss kārtībā! Kā par brīnumu, kaut ko arī noķeram (sugu protams aizmirsu), bet esot ļoti salda un garšīga zivs. Tas no loma arī bija viss. Brauciens mums ilgst ap kādām 3stundām, Lībe vēl izstāsta ka šeit esot lielākie koraļļu rifi, tāpēc arī snurkelēšana te tik populāra. Atgriežamies krastā, gan ar emocijām, gan pagurumu - nu grūti saulē!
Viesnīcā satiekam citus tūristus kuri rīt taisās doties uz lietusmežiem, un grib pierunāt arī mūs līdzi, jo būšot lētāk. Mēs atsakamies, jo (vismaz mums) tas neliekas gana interesanti. Mums dzimst plāns - laidīsim uz galvaspilsētu Skarboro ar sabiedrisko transportu!
Nākamā diena, nākamie piedzīvojumi.
Brokastis jau vairs neēdu, spiežu uz augļiem un sulām :) !
Laižam uz ciematu, lai varētu noskaidrot kas un kā darbojas. Pa ceļam satiekam atkal savu šerifu , liekas ka viņs mūs uzmana, kuram izstāstam savu nodomu. Jā, jā, šis saka nav problēmu, Tobago principā esot sekojoša sistēma:
1) Darbojas valsts sabiedriskais transports - autobus- braucot reizi stundā un biļetes (2TT) varot nopirkt katrā veikalā, tā kā mēs jau zinam vietējos veikalus, tad tas mums liekas grūti pārvarams šķērslis :) ! Turklāt jāsameklē vēl pietura, kuras vienkārši nav un pa tās esamību zin tikai vietējie paši!
2)Darbojas mikriņu sistēma, maksā mazliet dārgāk (12TT), bet stāvi kur gribu un tikai pacel roku, ja vietas būs piestās. Mikriņi esot divās krāsās - zili/balti un pelēki- varot stādinot vienalga kuru, cena nemainīga. Vienīgā problēma esot, ka braukšanas laiki neparedzami, varot iet trīs pēc kārtas un varam gaidīt arī 2stundas.
Pateicamies šerifam un dodamies uz priekšu. Nēesam vēl pagājuši desmit metrus, kā šerifs kliedz, pagriežamies un šis jau apstādinājis mikriņu priekš mums. Laimīgi kā pitoni raušamies iekšā, iezemieši skatās uz mums kā uz eksotiku, bet viss kārtībā. Patiešām, tas maksā tikai 24TT uz diviem, heijā, laižam dzīvē! Mikriņi labi - kondicionieri iekšā, tīri, publika forša, radio uz pilnu klapi ar baznīcas dziesmām, visi dungo līdzi, šoferim pedālis grīdā + skaita naudu un tie serpentīna ceļi........., nu ka vēl var būt labāks!!! ......varbūt tikai British Airways ar tukšiem akumulatoriem :)) !!
Pēc aptuveni 30 minūtēm esam Skarboro, izkāpjam pie tirgus, kas ir arī centrs. Nu jā, nezinu pat ko lai Jums uzrakstu - būdeles, cilvēku drūzma, saprast neko nevar. Ieejam tirgū, domājām sapirksim vietējos augļus, tavu neražu - kādi pieci tirgotāji un neko jēdzīgu netirgo - kartupeļi, sīpoli, kāposti,laimas, ananāsi...... Nezinu, var jau būt ka tā tam jābūt, bet biju vīlies :( ! Izrādās esam nepareizā dienā, vajagot braukt Piektdien/Sestdien, tad esot tās īstās dienas kad sabraucot lauksaimnieki. Uzzinam ka mūsu lolotie augļi - mango- nav dabūnami, jo sezona esot Jūlijs/Augusts. Nu labi, kā ir tā ir, noskatam papaiju un nolemjam atpakaļceļā to nopirkt. Izejam ārā no tirgus apstājamies, lai varu kādā stūrī uzpīpēt un saprast kur lai ejam. Vispār par to pīpēšanu - vietējie man par pārsteigumu tik pat kā nepīpē, vismaz tos kurus es redzēju smēķējot, bija tikai tūristi! Skarboro ir pilns ar "lupatu" bodēm, bet neko jēdzīgu neatradīsiet. Lai būtu nojausma - kā kādreiz leišu tirgus tikai 2x briesmīgāk. Nu vismaz veikali te ir un varam aplūkot kas te ir un cik maksā. Otra vilšanās - rums- izvēle mazāka kā Latvijā un maksā aptuveni tikpat. Pārējo pārtikas grozu neuzskaitīšu, bet cenas +/- tādas pašas kā pie mums.Alus veikalā bundžā maksā 8TT. Tā nu mēs pamazām arī nostaigājām kādu pusi no dienas, šurpu-turpu. Suvenīrus varat nemeklēt, jo tādu te nav!! Toties varat nopirkt lēti GUCHI somiņas, un tas nekas ka trekniem burtiem rakstīts MADE IN CHINA :) ! Sapērkam pa kādam aliņam, nopērkam kūpināti sālītu tunci 28TT (baigi labais), paņemam noskatīto papaiju (svēršanas sistēma mistika - uncēs), bet gala cena 32TT mūs apmierina un baigi neiedziļinamies. Varētu jau taisīties atpakaļceļam, bet kur tad buss....!!
Satiksme te drausmīga, liekas noteikumus mums neizprst, un varbūt nevajag arī. Meklējam jau kādu stundu, pa kuru ceļu tad brauc mūsu buss, līdz pienāk viens baltādains džekinš klāt un saka vai varot palīdzēt!! Paskatos uz debesīm un nodomāju, laikam Dieva dēls! Šis mums apjautājas uz kurieni mums vajagot, nu mēs jau arī iztāstam, tad viņš parāda uz divām sievietēm ielas pretējā pusē kuras arī gaidot transportu uz to pusi. Šis laikam redz, ka mēs tā ne pārāk ticam, aizved mūs pie viņām un pārjautā, izrādās patiešām šī ir vieta kur sēž/stāv vietējie un gaida transportu. Protams lieki piebilst, ne zīmju, ne norādņu..... Baltais cilvēciņš kā uzradās, tā pazuda - patiešām laikam......
Kādu laiku pagaidījuši, piestāj pikaps un sievietes kāpj iekšā, šīs rāda uz mums un arī māj lai tik nākot. Tā īsti neizpratuši situāciju kāpjam arī piebāztajā pikapā, šoferīts vēl apskatās vai vēl nav kāds, pie sevis nodomāju, kur tad nu vairs, un sākam braukt. Izrādās, ja tu gaidi busiņu un piestāj privātā mašīna, droši kāp iekšā, jo par tādām pat naudām viņš tevi aizvedīs kur vajag, jo viņš arī brauc uz to pašu pusi un kāpēc gan lai nepiepelnītos! Esam ar visu apmierināti un veiksmīgi nonākam galā. Vakarā pārlaužam papaiju - garšīga bez gala - sēžam ar skatu uz okeānu un ēdam to!
Nākamās dienas principā atpūtāmies un baudījām. Izbraucām ar busiņu uz Karību jūras piekrasti - Šarlotvilli. Baudījām ūdens priekus ar viesnīcas kanoe, ēdām pusdienas vietējos krodziņos (70TT), ja tos tā var saukt:)!
Mēģinājām nosūtīt pastkartes uz Latviju, bez izrādās ka pastos pastmarku nav!!! Tās ir tikai galvaspilsētā pieejamas. Rumu neatradīsiet, tā kā ja vēlaties to, tad pērkat veikalā kur redzat, jo otras iespējas Jums nebūs!
Kopējā aina uz ceļojumu:
Ļoti labs ceļojums, par samērīgu cenu ar kopējām izmaksām zem 2000Eur uz diviem.
Ieceļojot potes nav nepieciešamas , lai gan LV sludina ka vajag (protams, jo tas maksas pakalpojums)
Iebraucot/izbraucot nekādas nodevas nav jāmaksā!
Visur varat norēķināties ar USD, ja vajag samainīt pret vietējo naudu, gandrīz katrā iestādē to var izdarīt un bez šmaukšanās.
Bankomāti - problēma, tāpēc jau laicīgi nodrošinaties ar skaidru naudu.
Sakari uz Latviju ap 3eur/min.LMT un turklāt pārklājums ne visiem tel.aparātiem.
Cilvēki - forši,atvērti, nevienu brīdi nejutāmies apdraudēti, naudu neviens neprasīja, virsū nebrauca, pat sajutos reizēm neērti, jo izturās ar tādu kā bijību.
Vai viņi zin kur Latvija - nu nezin un man jau arī apnika skaidrot katram.
Ekskursijas - varat nemeklēt internetā, jo tāpat neviens neatbild uz e-pastiem. Uz vietas var dabūt pilnīgi visu.
Ieteikums - apdrošinaties un piesakiet sevi ārlietu ministrijā - tomēr tas nav aizbraukt uz Poliju!
Vai gribētu atgriezties - pilnīgi un noteikti JĀ!!
Droši vien kāds jau būs pamanījis gramatikas kļūdas un kādas neprecizitātes, bet ņemat pa labu, mēģināju rakstīt vēl uz emocijām. Kā skatos, jau tā raksts pa garu sanācis, jo stāstīt būtu vēl vismaz tikpat daudz.
Ja nu kāds taisās braukt - labprāt pastāstīšu un dalīšos.
Līdz nākamajam rakstam no Gambijas!!