Dažādā Zimbabve
|
Bens Latkovskis
|
Dažādā Zimbabve
Pārsteidzoši eiropeiskā Zimbabve, I daļa
Bens Latkovskis
Gatavojoties ceļojumam uz Zimbabvi un arī pēc atgriešanās mājās, samērā bieži nācās saskarties ar neizpratni – kāda suņa pēc pašam labprātīgi doties uz to Dieva aizmirsto nostūri? Ko tur meklēt? Parasti šos jautājumus laidu gar ausīm, jo likās – ir taču tik interesanti apmeklēt eksotiskas zemes, izbaudīt jaunatklāsmes prieku un ikviens patiesībā vēlētos turp aizceļot. Taču, kad kāda paziņa ar gandrīz vai līdzjūtību sejā pajautāja – ko tu tur tajā Āfrikā esi pazaudējis, vai tad nabadzību, netīrību un atpalicību nevar pietiekoši saskatīties tepat apkārt, tad apjautu, ka daudziem par Āfriku ir izveidojies visai vienpusīgs priekšstats – it kā tā būtu vieta, kur tūristu labsajūtu bojā izbadējušies bērni ar uzpūstiem vēderiem, nošmulējušies vīreļi, kuru vienīgais dzīves mērķis ir izmānīt no tevis kādu dolāru un apkārt staigā bārdaini teroristi ar kalašņikoviem rokās. Tas ir, vieta, no kuras normālam cilvēkam jāvairās visiem iespējamiem līdzekļiem.
Patiesībā Āfrikā, vismaz pilsētās, cilvēku dzīve vispārējos vilcienos daudz neatšķiras no dzīves Latvijā. Īpaši, ja atceramies apstākļus kādi Latvijā bija deviņdesmito gadu vidū, kad, kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, vidējā darba alga uz rokas bija 104 eiro (1995. gadā). Cilvēki Āfrikā ir ļoti draudzīgi, atvērti un miermīlīgi, savukārt daba neatkārtojama. Diez vai citur pasaulē var piedzīvot situāciju, kad Zambezi upes krastā uz ugunskura vāri vakariņas un nepilnu simts metru attālumā pļaviņā ganās zilonis. Nekur citur divos naktī nepamodīsies no mežonīgiem (vārda burtiskā nozīmē) zvēru trokšņiem – nīlzirgu raustīgās urkšķēšanas, hiēnu trauksmainās gaudošanas, mērkaķu bezjēdzīgās spiegšanas un lauvu laiskās rūkšanas. Šie trokšņi nāk no apkārtnē esošā meža (krūmāja), bet turpat blakus miteklim esošajā klajumā skaļi un monotoni zāli plūc zilonis. Ja nakts ir bezmēness, tad ir tik tumšs, ka pat ziloņa kontūras nevar lāga saskatīt, bet, ja pie debesīm spīd mēness, tad skats ir neaizmirstams.
Miljardieru zeme
Zimbabvi Latvijā bieži piemin, lai raksturotu kādu līdz galam nolaistu vai atpalikušu parādību. Piemēram, „ielas bedrainas kā Zimbabvē” vai arī „ekonomika nolaista kā Zimbabvē”. Patiesi, statistika liecina, ka iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotaju Zimbabvē ir viens no zemākajiem pasaulē.
Zimbabve nonāca pasaules uzmanības lokā 2008. gadā, kad tur sākās hiperinflācija un gandrīz visi Zimbabves iedzīvotāji kļuva par miljardieriem. Maizes kukulītis maksāja miljardus vietējo dolāru. 2008. gada novembrī inflācijas līmenis sasniedza astronomiskus apmērus un valsts centrālā banka sāka izlaist 100 triljonu (1 ar 14 nullēm) banknotes. Šajā situācijā iedzīvotāji par reālo maksāšanas līdzekli izvēlējās ASV dolāru. 2009. gadā Zimbabves centrālā banka (viena no modernākajām ēkām pašā galvapilsētas Harāres centrā) pārtrauca savas naudas emisiju un sāka veikt norēķinus vienīgi ASV dolāros. Arī tagad veikalos un citur visas cenas ir nominētas ASV dolāros. Apritē ir tikai ASV dolāru banknotes, kuras ir līdz pēdējam nolietotas un pārvērtušās pelēkos, gumijotos papīriņos, bet nav monētu, tāpēc lielas problēmas rada maiņas nauda. Maiņas naudai tiek izmantotas kaimiņvalstu monētas – Dienvidāfrikas randi un Botsvānas pulas. DĀR rands tiek izmantots pēc ļoti parocīga kursa – 1 rands vienāds ar 10 ASV centiem. Problēma gan tā, ka veikalos bieži pietrūkst arī šo monētu un kasieri atlikuma vietā piedāvā kādas sīkpreces – konfektes, pildspalvas, vietējā ražojuma košļājamās gumijas (garšo kā savulaik Kalev ražojumi), skoča ruļļus utt.
Ierodoties Zimbabvē galvenais pārsteigums ir salīdzinoši augstais civilizētības līmenis un pat eiropeiskums, kas disonē ar „pasaules nabadzīgākās valsts” statusu. Harāres lidosta ir tīra, moderna un vizuāli atbilst visaugstākajiem standartiem. Braucot uz pilsētu, ceļa malas ir samērā sakoptas. Pilsētas centru rotā daudzas augstceltnes, kuras no tālienes veido modernas pilsētas siluetu. Harares priekšpilsētās ir plaši savrupmāju rajoni, kas slīgst ziedos un zaļumos. Zemu, platu vainagu koki plato ielu malās veido ēnainas tuneļveida alejas, kas rada iespaidu par apkārt esošu pārticību un labklājību. Šī ilūzija lielā mērā saistīta ar Zimbabves vēsturi.
Balto ietekme
Zimbabve nonāca valsts pamatiedzīvotāju pārvaldē krietni vēlāk nekā citas postkoloniālās Āfrikas valstis un līdz ar to ir saglabājusi vairāk balto pārvaldes pēdas. Līdz 1980. gadam tā saucās Dienvidrodēzija un galvaspilsētas nosaukums bija Solsberija. Tolaik valstī dzīvoja nepilni 300 tūkstoši balto, kas veidoja vairāk kā 4% no visiem iedzīvotājiem. Tieši balto kopiena savās rokās turēja visu politisko un arī ekonomisko varu. Šiem nedaudz vairāk kā 4% Zimbabves iedzīvotāju piederēja ap 70% visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Mūsdienās valstī ir palikuši mazāk kā 50 000 baltie iedzīvotāji, no kuriem dažus izdevās satikt. Ļoti interesanti un kolorīti personāži. Gluži kā izkāpuši no piecdesmito gadu filmām par baltajiem Āfrikā. No viņiem burtiski staroja milzu pašcieņa un neiedragājama pārliecība par sevi.
1980. gada 18. aprīlī Zimbabvē beidzās balto mazākuma kundzība un pie varas nonāca valsts pamatiedzīvotāji, kuru intereses pārstāvēja vietējais atbrīvošanās cīņu vadonis Roberts Mugabe. Brīdī, kad R. Mugabe savās rokās pārņēma valsts vadību, Zimbabve pēc Āfrikas mērogiem skaitījās pārtikusi valsts. Tagad daudz kas ir mainījies. Pēc 34 patstāvīgas saimniekošanas gadiem R. Mugabe vēl arvien ir valsts prezidenta godā, bet valsts ir novesta līdz „pasaules nabadzīgākās valsts” statusam. Patiesības labad jāsaka, ka par spīti ekonomiskajai katastrofai, kas iesākās pēc zemes reformas (lasi: zemes atņemšanas baltajiem) iepriekšējā gadu tūkstoša pēdējos gados un turpinājās ar hiperinflāciju nultajos gados, tagad Zimbabve pamazām atkopjas un tūristu apmeklētākās vietas vizuāli izskatās visnotaļ labklājīgas. Īpaši uz gaidītās kliedzošās supernabadzības fona.
Uzvalks – pārticības simbols
Pirmajā dienā Harārē, aizejot uz piepilsētas rajonā esošu tirdzniecības centru, nācas pat piedzīvot zināmu vilšanos, jo šis centrs pēc savas struktūras, izmēriem un vizuālā izskata tikpat kā nemaz neatšķīrās no līdzīga centra Purvciemā, Ziepniekkalnā vai Pļavniekos. Gan pēc izmēriem, gan dizaina. Vienīgā atšķirība bija tā, ka gandrīz visi apkārtējie bija ar melnu ādas krāsu un vīrieši daudz biežāk bija tērpušies uzvalkos un valkāja kaklasaites. Zimbabvē staigāt uzvalkā nozīmē demonstrēt savu piederību pie augstākiem sabiedrības slāņiem. Ar Lūku, jaunu vīrieti, kurš mūs sagaidīja lidostā un izīrēja džipu ceļojumam pa valsti, iznāca satikties trīs reizes un katru reizi viņš bija ģērbies citā uzvalkā. Tādā veidā viņš demonstrēja mums (saviem klientiem), ka nav nekāds prastais puisis, kurš staigā vienā uzvalkā, bet gan, ka ir vairāku uzvalku īpašnieks. Dziļos laukos nabadzība ir daudzkārt uzkrītošāka, bet arī tur starp baskājainiem un pavisam trūcīgi ģērbtiem cilvēkiem gadījās kādi, kas pat svelmē un putekļos gar ceļa malu pārvietojās uzvalkā un košā kaklasaitē. Tādos gadījumos pie sevis nospriedām – skolas direktors vai vietējās municipalitātes vadītājs.
Zimbabves neāfrikāniskums izpaužas ne tikai cilvēku radītajā ainavā, bet arī apkārtējā dabā. Ja pilsētās tiek audzēti dažādi krāšņumkoki, kas rada āfrikānisku iespaidu, tad izbraucot no Harāres ainava kļūst ļoti līdzīga Latvijas ainavai. Zālaini, aizauguši lauki un kokiem apaugušas ceļa malas. Neparasti šķiet nenovāktie kukurūzas lauki. Kukurūzas stiebri jau sen kā nokaltuši, bet tie joprojām stāv kā nenovākti. Sākumā šī ainava izraisīja neizpratni, līdz ievērojām, ka Zambabves laukos tikpat kā neredz tehniku. Pirmos traktorus mēs ieraudzījām jau ceļojuma beigās, kad pa citu ceļu atgriezāmies Harārē un tie paši bija paredzēti ceļmalu appļaušanai. Acīmredzot kukurūza tiek novākta nevis to nopļaujot, bet gan ar rokām savācot graudu vālītes.
Augļu nabadzība
Tiem, kuri iedomājas, ka Āfrika ir kāda augļu paradīze, Zimbabves apciemojums varētu likt smagi vilties. Augļi šajā valstī tiek audzēti maz un no vietējiem lauksaimniecības produktiem pašaudzēti (tas ir tie, kurus pārdod vietējie ceļu malās) ir gandrīz vienīgi ķirbji un mitrākās vietās negaršīgi (ļoti miltaini, ar staipīgu sulu) arbūzi. Apdzīvotu vietu centrālajos laukumos (tādos kā tirgos) pārdošanā ir arī banāni, tomāti un dažviet arī iezaļgani, skābi apelsīni. Taču tā pārsvarā ir prece, kuru vietējais uzņēmējs atved no sakņu bāzes un izdala vietējām sievām tirgošanai.
Kad pirms ceļojuma divus mūsu līdzbraucējus bez Āfrikas ceļojumu pieredzes brīdināju, lai pat necer uz kādu augļu bagātību un mūsu RIMI lielveikalu sortiments ir krietni bagātāks, viņi man neticēja. Uz vietas nācās pārliecināties, ka man bijusi taisnība. Par banāniem domas dalījās. Vieniem uz vietas nopērkamie, sīkie Āfrikas banāni šķita garšīgāki nekā RIMI plauktos atrodamie, bet citiem ne. Vienīgais auglis, kura kvalitāte neapšaubāmi bija ievērojami pārāka nekā jebkuram Latvijā nopērkamam analogam, bija avokado. Tie Zimbabvē (ne lielveikalā, bet pie ielu tirgoņiem) bija daudz lielāki, svaigāki un garšīgāki nekā Latvijā. Lai avokado nogādātu Latvijas platuma grādos, tie jānovāc pavisam zaļi, kad tie vēl nav sasnieguši savu dabiskās gatavības izmēru un tādi sīki, ar neproporcionāli lielu neēdamo kodolu, jātransportē pāri jūrām. Garantija, ka pa ceļam vai veikala plauktā šis zaļi plūktais auglis nogatavosies nav nekāda. Turpinājums sekos.
Zimbabve: Īstā, melnā Āfrika II daļa
Iepriekšējā rakstā jau minēju, ka Zimbabvē nekādu augļu bagātību neatrast. Pie Latvijas lielveikalu preču klāsta pieradušam cilvēkam turienes tirgus laukumi šķiet pavisam trūcīgi un vienveidīgi – saknes (pārsvarā batātes), sīpoli, tomāti, ķirbji, kukurūzas valītes un banāni no standarta kartona kastēm (atvesti no bāzes). Visos tirgus laukumos lielu daļu aizņem rūpniecības preču stendi, kurā neatradīsiet nekā eksotiska. Apšaubāmas kvalitātes lētas ķīniešu lupatas un saimniecības preces.
Uz ceļiem valda kārtība
Zimbabvē ir trīs lielveikalu tīkli un katrā kaut cik lielākā pilsētā (Talsu vai Jēkabpils lieluma) ir vismaz divi lielveikali. Visos lielveikalos (un ne tikai lielveikalos) ir kases aparāti un par katru pirkumu tiek izsists čeks, kurā aprēķināts arī PVN – 15%. Preču klāsts ir apmēram tāds pats, kāds Latvijā ir vidējā izmēra Maximas veikalos. Arī cenas diezgan līdzīgas. Vienlaikus darbojas vairākas (3 – 6) kases un pie kasēm rinda nav garāka par 3 – 4 pircējiem. Ārpus lielveikaliem sasēdušies ielu tirgoņi, kuri pārdod vai nu līdzīgas preces (preces piegādātas pa tiešo no bāzes bez PVN un veikala uzcenojuma) vai pašaudzētus dārzeņus.
Atšķirībā no daudzām citām trešās pasaules valstīm, Zimbabvē valda zināma kārtība gan tirdzniecībā, gan auto satiksmes nodrošinājumā. Kases aparāti ir pat nomaļos sīkveikalos un uz ielām nemana nevienu automašīnu, kuru varētu nodēvēt par lūzni. Visas automašīnas ir ar tehniskās apskates uzlīmēm. Šai kārtībai ir vienkāršs izskaidrojums – policijas korumpētība. Uz ceļiem apmēram ik pēc pārdesmit kilometriem ir policijas postenis, kurš aptur gandrīz visus garāmbraucējus un pārbauda visu, ko vien var pārbaudīt. Tiek meklēts jebkurš sīkums, kam varētu piesieties un paprasīt maksāt soda naudu. Ceļu zīmes un īpaši ātruma ierobežojumu zīmes ir saliktas prātam neizskaidrojamās vietās. Ceļā pret kalnu un pirms pagrieziena var tikt uzlikta zīme – atļautais ātrums 100 km/h, bet uz triju joslu (katrā virzienā) autostrādes uzlikt 60 km/h ātruma ierobežojumu. Vietējiem sods par pārkāpumu ir 5 ASV dolāri (bez papīru noformēšanas), taču no ārzemniekiem policisti cenšas izspiest vairāk. Mums sodu nācās maksāt trīs reizes un kopējā Zimbabves policistu labklājībai ziedotā summā bija 35 ASV dolāri. Var redzēt, ka naudu viņi ņem bez mazākās aiztures un tā ir pašsaprotama prakse. Katrā ziņā nekādu slēpšanos vai aizdomīgu apkārt skatīšanos (vai kāds neredz šo grēka darbu) nemanīja.
Aci pret aci ar zvēriem
Galvenie tūrisma magnēti Zimbabvē ir divi – dzīvniekiem pārbagātie nacionālie parki un slavenais Viktorijas ūdenskritums. Zimbabves nacionālie parki atšķiras no citiem līdzīgiem Āfrikas parkiem galvenokārt ar to, ka tur valda pilnīga visatļautība. Ja Tanzānijā vai Kenijā nacionālajos parkos nemaz nevar iebraukt bez gida (pavadoņa) un no mašīnas safarī laikā izkāpt nedrīkst, tad Zimbabves parkos apmeklētāji var iebraukt vieni paši bez kāda vietējā pavadības un drošība ir pilnībā pašu ziņā – kur gribi tur brauc, kur gribi tur ej.
Jau pirmajā dienā, izbraucot no galvaspilsētas Harāres, un apmetoties tūristu nometnē Zambezī upes krastā, izbrīnu radīja turpat blakus urkšķošie nīlzirgi un netālu pa pļaviņu staigājošie ziloņi. Pat grūti bija saprast, kāpēc tik maza vērība tiek pievērsta tūristu drošībai. Par to Zimbabvē patiešām netiek domāts, bet, no otras puses, tas dara šīs valsts nacionālos parkus tik pievilcīgus – tieši šīs mežonības dēļ. Arī tūristu blīvums nav salīdzināms ar Tanzānijas un Kenijas slavenākajiem parkiem, kur vienai lauvu ģimenītei riņķī var stāvēt pat vairāk nekā desmit džipu.
Piebraucot pie Mana Pool parka galvenā ofisa, tieši pie durvīm pāris metru attālumā zemi raka kārpcūka un pāri ceļam krūmu pudurī ar svaigiem dzinumiem mielojās zilonis. Zilonis bija dažu metru attālumā no ceļa. Mēs, izkāpuši no mašīnas, turpat pastaigājāmies un zilonim varēja pieiet gluži klāt. Nekādu ierobežojumu. Pat vēl vairāk. Nebija nekādu brīdinājuma uzrakstu, ka jābūt uzmanīgam. Tas viss radīja mānīgu iespaidu, ka dzīvnieki ir mīļi un nekaitīgi kā animācijas filmiņās.
Patiesības labad jāsaka, ka Zimbabvē bijām lietus perioda beigās (aprīlī), kad koki vēl pilni lapām un krūmājā pagara zāle. Tā kā sausums vēl nebija iestājies, tad nevarētu teikt, ka dzīvnieku koncentrācija pie ūdenstilpnēm būtu ļoti liela. Salīdzinājumā ar Tanzānijā redzēto, var pat teikt, ka zvēru bija pamaz, taču to atsvēra iespēja ar dzīvnieku viņa teritorijā būt aci pret aci.
Bijām piebraukuši pie vienas ziloņu ģimenītes, kura mielojās ar koku dzinumiem. Gribējās nofotografēties ar šiem ziloņiem fonā. Izkāpām no mašīnas un sākām iepozēt. Sākumā to darījām klusi un uzmanīgi, bet tā kā ziloņi mums nepievērsa nekādu uzmanību kļuvām arvien pārdrošāki un skaļāki. Beidzot lielākajam zilonim mūsu klātbūtne apnika un viņš nikni rūkdams metās mums virsū. Sekundes laikā salēcām mašīnā. Arī zilonis, paskrējis vairākus soļus uz mūsu pusi, apstājās, redzot, ka nelūgtie viesi bēg.
Pasaules brīnums
Slavenākais Zimbabves apskates objekts neapšaubāmi ir Viktorijas ūdenskritums. Daudzi uz šo Āfrikas pusi brauc tieši tāpēc, lai redzētu vienu no pasaules brīnumiem. Vikfols, kā to sauc turienieši, ir viens no pasaulē iespaidīgākajiem ūdenskritumiem, jo ir gan augstāks (108 metri), gan platāks (1 708 metri) par pasaulē visvairāk apmeklēto – Niagāras ūdenskritumu (divdaļīgs, augstums – 57 un 30 metri; platums – 760 un 320 metri).
Gan tūrisma speciālisti, gan ūdenskrituma apmeklētāji turpina diskusiju, no kuras puses ūdenskritums labāk skatāms – no Zimbabves vai Zambijas puses. Parasti reklāmfoto vai videorullīšos ūdenskritums tiek filmēts no skatu punkta Zimbabves pusē, kur var uzņemt iespaidīgākās ūdenskrituma bildes. Toties Zambijas pusē ūdenskritumu var vērot gan no pretējās aizas malas, gan var nokāpt ūdenskrituma pakājē un skatīt to no apakšas. Visi ir vienisprātis – labāk to darīt no abām pusēm, pārejot iespaidīgo 1905. gadā uzbūvēto robežtiltu, kas iet pāri aizai 128 metru augstumā (Pētera baznīcas smailes augstums Rīgā ir 121 metrs). Tieši no tilta adrenalīna cienītāji lēc ar gumijām vairāk kā simts metru dziļajā aizā. Kamēr mēs tur bijām, pārsvarā lēcējas bija sievietes, kuras nekautrējās, skaļi kliedzot, mesties bezdibenī. Jāsaka godīgi, šausmu izteiksme bija visu sejā un tā neradīja vēlmi atkārtot viņu varoņdarbu.
Ja Viktorijas ūdenskrituma apmeklējums ir galvenā ceļojuma atrakcija, tad tur noteikti vajadzētu atlicināt līdzekļus gan pārejai uz otras valsts pusi, gan dažādām atrakcijām. Ja nav vēlmes vai drosmes lekt ar gumijām, tad ir iespēja iekārtam trosē pārbraukt pāri aizai. Par 140 ASV dolāriem var pacelties virs ūdenskrituma helikopterī un 10 minūtes virs tā pariņķot. Populāra ir atrakcija ar kuģīti pabraukāt pa Zambezī upi un sagaidīt saulrietu ūdenskrituma fonā.
Nav vienprātības ne tikai par to, no kuras valsts puses labāk ūdenskritumu vērot, bet arī par to, kad to labāk darīt. Atšķirībā, piemēram no Niagāras ūdenskrituma, kur krītošā ūdens daudzums visu gadu mainās salīdzinoši nedaudz, Viktorijas ūdenskrituma caurplūde ļoti sptipri mainās atkarībā no gadalaika. Lietus periodā ūdens ir ļoti daudz, bet sausajā periodā maz. Varētu domāt, ka tad, kad ūdens ir daudz, tad skats ir iespaidīgāks, taču tā gluži nav, jo lejup gāžoties milzu ūdens daudzumam veidojas tik pamatīga migla, ka apgrūtina kopējo redzamību. Savukārt, kad ūdens siena nav tik blīva, reljefāk iezīmējas arī pašas aizas klinšainais profils. Toties ūdensspēks nav tik efektīgs. Mēs pie ūdenskrituma bijām aprīlī, kad ūdens līmenis sasniedz maksimumu. Jāsaka, ka no vietas, kur Viktorijas ūdenskritumu fotografē gandrīz visās skatu kartītēs, skats bija ideāls. Tiesa, pašas aizas dibens bija miglā tīts un nebija ieraugāms ne no vienas vietas. Citviet migla bija tik spēcīga, ka nevarēja saskatīt pat pašu ūdenskritumu aizas pretējā pusē piecdesmit metru attālumā. Šajās vietās ik pa brīdim uz galvas uzšļācas nez no kurienes uzradušās pamatīgas ūdensšaltis. Nez no kurienes, jo ūdenskritums ir it kā vairāku desmitu metru attālumā, ūdens krīt uz leju un tu stāvi virs tā, bet šļakatas (pat ne lāses) kā no bļodas uzgāžas no augšas.
Lai gan ūdenskritums ar savu varenību ir vairāk kā iespaidīgs, tomēr, ja esi pārāk sadomājies ieraudzīt kaut ko pārpasaulīgu, tad var gadīties neliela vilšanās. Ūdens dārdoņa nav dzirdama tālāk par kilometru un tas nozīmē, ka jūra vējainā laikā ir skaļāka. Arī zemes drebēšanu, kuru savos aprakstos piemin daži ceļotāji, nesajutu, kaut bijām maksimālās caurteces periodā.
Televizoru nav redzējuši
Vikfolas pilsētiņa, kura atrodas pusotru kilometru no ūdenkrituma, kā jau pilnībā uz tūrismu orientēta pilsēta, atstāj glītas, sakoptas, samērā eiropeiskas pilsētas iespaidu. Taču par to, ka esi Āfrikā atgādina ne vien melnās sejas visapkārt, bet arī elektroapgādes traucējumi. Pilsētā pazudusi elektrība, lai gan tas vēl nenozīmē, ka viss apstājies, jo katrai lielākai iestādei un pat mājai ir savs elektroģenerators. Līdz ar to dažos veikalos vai tūrisma aģentūrās ir elektrība un viss strādā, bet citas telpas slīgst krēslā. Cik nu gaismas iespīd no ielas. Atradu vienu interneta kafejnīcu, kur strāva bija. Jau uzrakstīju vēstuli uz mājām, taču vilcinājos ar nosūtīšanu, gribēju vēl kļūdas izlabot un pukš..., ekrāns nodzisa, telpa satumsa un vēstule palika nenosūtīta.
Elektroapgādes traucējumi Zimbabvē ir regulāri, par spīti vairākām ogļu elektrostacijām un milzīgajai Karibu HES uz Zambezī upes. Taču labi, ka pilsētās vispār ir elektrība. Lauku rajonos ir vietas, kur simts kilometru rādiusā nav nevienas elektrolīnijas, nav lāga ceļu, par mobilo sakaru klātbūtni pat nerunājot. Zimbabves lauku rajonos iznāca braukt par ceļiem, kur vairāku stundu garumā nebija nevienas pretim braucošas automašīnas un nekur ceļu malās neredzēja nekādu civilizācijas pazīmju. Ne tehnikas, ne kādu ierīču, kastu, cisternu. Nekā. Braucot garām tur esošiem ciematiem, pretim uz ceļa, rokas mādami, skrēja baskājaini, trūcīgi ģērbušies bērni. Jāsaka godīgi, neriskējām apstāties. Gandrīz visas mājas bija apaļas māla būdas bez logiem ar konusveida salmu jumtiem. Atšķirība starp pilsētu relatīvo labklājību un kliedzošo atpalicību lauku rajonos bija graujoša. Kolēģis, kuram par to stāstīju, izteicās, ka tā jau esot visur, arī Ķīnā, kur viņš vērojis līdzīgas ainas. Bet diez vai mūsdienu Ķīnā pat attālos lauku rajonus ir daudz vietu, kur pieauguši cilvēki, iespējams, nekad mūžā nav redzējuši televizoru, telefonu vai jebkuru citu sadzīves tehnikas priekšmetu, jo tuvākajā apkārtnē elektrības nav un nekad nav bijis, bet tālāk par 20 kilometriem no sava ciemata vairumam tā iedzīvotāju nav iznācis pabūt.
Var jau teikt, ka Āfrika nav vieta visiem un uz turieni ceļo īpaša interesentu kategorija, bet uzskatu, ka neviena vieta pasaulē nav tik ļoti specifiska kā tieši Āfrika. Ja ir vēlēšanās redzēt pasauli arī ārpus eiropeiskās civilizācijas ietvariem, tad melnā Āfrika ir obligāta. Tā ir vienkārši jāredz.