7. Aļaska

  • 8 min lasīšanai
  • 5 foto

27.07.2014

Top of the World highway, 40km no Kanādas - ASV robežas

Pamodāmies no rīta savā nekurienē ap 8:00 pretīgā laikā. Auksts, apkārt migla un līņāja. Novācām telti un uzsējām brezentu pie krūmiem, lai uzvārītu buljonu un pa kādai olai ieēst. No viena no tūristiem, kas piestājuši blakus laukumā Aivars dabūja ūdeni. Mazliet vēlāk ar citiem, amerikāņiem no Dienvidkarolīnas, sarunājām braucienu līdz robežai. Pa ceļam piestājām, un šie mūs pabaroja ar sviestmaizēm un čipsiem. Pirms robežas pateicām, lai neiespringst uz gaidīšanu, jo mums tas pasākums var ievilkties.

Pirmo reizi mūžā ieradāmies visu iespēju zemē Amerikā, nekurienes vidū, Aļaskas ziemeļaustrumos. Uz robežas viss izvērtās savādāk kā gaidīts. Pārbaudīja dokumentus, uzdeva dažus jautājumus, nofočēja, paņēma visu pirkstu nospiedumus, bet pat nepārmeklēja, tikai pajautāja vai mums nav nekādu ieroču. Izrādījās, ka mūsu elektroniskās atļaujas ir liekas, jo, ja šķērso robežu uz sauszemes, tad uz vietas jāmaksā nodeva, kas bija seši dolāri. Amerikāņu naudas mums nebija, Kanādas dolārus neņēma, izmainīt nevarēja. Galu galā iedeva atļauju tāpat, tikai nosmēja, ka nākošreiz būs jāmaksā 20$. Dabūjām 90 dienas priekš ASV. Viss pasākums ritēja aptuveni pusstundu.

Apmierināti gājām stopēt tālāk un pēc nepilnas stundas mūs paņēma vācu tūristu pāris ar kuriem aizbraucām līdz slavenajam zeltraču miestam Chicken. Stāsts tāds, ka tad kad miestu dibināja, gribēja to saukt par ptarmigan (meža irbe), bet nevarēja vienoties par pareizrakstību un nosaucu vienkārši par Chicken. Pastopēt vairs nevarēja, jo ilgu laiku diezgan stipri lija, bet vismaz bija kārtīgs jumts ar soliem un galdiem, kur skatīties filmas un sarūpēt ēdmaņu, slēpjoties no lietus. Vakarpusē pierima un sākumā šķita, ka nevarēs atrast vietu teltij un būs jāsien hamoki, taču galu galā uzgāju labu vietu teltij, aiz pasta ēkas.

Chicken

28. oktobra rīts jau rādījās daudz patīkamāks, silts un saulains. Iekārtojāmies stopēt un pēc nedaudz vairāk kā stundas, kad sāka pilināt un jau šķita, ka nāksies iet slēpties, apstājās viens ceļu strādnieks, kurš brauca uz 110km attālo Tok. Pēc neilga laiciņa pievienojās viņa kolēģis, kurš mūs pabaroja ar sviestmaizēm. Tā nu vadot jautras sarunas arī aizdevāmies līdz mūsu galamērķim. Aizgājām uz banku izmainīt naudu, iepirkām paiku, noskaidrojām bibliotēkas darba laiku katram gadījumam un gājām mēģināt tikt vēl kādu gabalu tālāk. Tas gan gan neizdevās un izlēmām, ka naktsmājas būs beisbola laukumā. Patvaļīgi atstājām somas kaut kādā būdiņā un gājām pēc alus. Pirms paķērām budvaiseru 12paku, divi indiāņi nopirka smēķi un aicināja iekapāt visīti. Kādas padsmit minūtes pabazarējām ar šiem un viņi aicināja mūs iet viņiem līdz pie kaut kāda čoma, pie kura viņi gāja dzert. Pateicām, ka vispirms mums jāsavāc somas, bet viņiem nebija laika gaidīt un pēc tam mēs viņus nevarējām atrast. Tā nu iekārtojāmies, pirms tam nolūkotajā, beisbola laukumā, uzvārījām zupu un dzērām alu, skatoties filmas.

Pusi nākošās dienas pavadījām vietējā muzejveidīgā informācijas centrā, lādējot mūsu elektroniskās ierīces un slēpjoties no lietus. Bija iespēja lēti iegādāties grāmatas, taču starp bezjēdzīgajiem romāniem un krimiķiem atradās tikai divas ņemamas: slavenā G. G. Markesa „100 Years of Solitude”, kuru Aivars jau bija lasījis un 70to gadu politiskās esejas „Return of Eva Peron”. Otro dienas daļu pavadījām pārmaiņu stopējot un slēpjoties no lietus. Tā kā atkal neveicās pavadījām vēl vienu nakti beisbola laukumā, tikai šoreiz bez alus.

Trešdien, kad aizgājām atjaunot pārtikas krājumus, tikām pie interneta bibliotēkā un vēl divām grāmatām: „Science Goes To War”, kas ir ļoti interesanta grāmata par dažādiem zinātnes atklājumiem un izgudrojumiem, un kā tie ietekmēja karadarbību un pasaules vēsturi, sākot no katapultām un beidzot ar ūdeņraža bumbām, un Aivars nozaga bībeli, jo viņam negribēja pārdot. Jāsaka, ka pat tik cītīgam un apņēmīgam lasītājam kā Aivaram, visas tās muļķības un pasakas, lika padoties pēc simts lappusēm. Vienīgais, ko viņš man pavēstija, bija tas, ka, saskaņā ar bībeli, incests, jeb savu māsu vai meitu pišana ir pilnīgi ok, par to dievs dod īkšķus augšā, un vispār, bībele parāda, ka viņš ir diezgan liels kretīns. Varu piebilst, ka Alža arī savā laikā mēģināja lasīt bībeli, bet padevās jau pēc dažām lappusēm. Tad gājām mēģināt beidzot tikt prom no Toukas. Tā kā mākoņi nerādīja nekādas iespējamā lietus pazīmes, tad gājām tālāk ārā no pilsētas un redzējām, kur dodas līdz šim simtreiz redzētās mašīnas. Vēl trešo reizi redzējām vienu indiāni pālī, kurš arī visu laiku gāja ārā no pilsētas stopēt, bet katru reizi beigās slāja atpakaļ uz pilsētu pēc šmigas. Aizgājām kādus 5km, taču tā arī neizdevās dabūt braucienu. Klausoties kā turpat netālu gaudo vilku bars, uzvārījām zupu un turpat ceļmalā slējām telti.

Nākošā dienā pagājām vēl pāris kilometrus tālāk un pēc kādām 3h beidzot apstājās laipna ģimene no Toukas, kuri devās brīvdienās uz savu būdu mežā. Aizveda kādus 80km un izlaida pie kaut kāda moteļa diezgan lielā nekurienē. Uzpīpējām, uzpildījām ūdeni un stopējām tālāk un jau pēc kādām 10min apstājās balts pikaps. Izrādījās Amerikas krievs, zeltracis, kurš brauca līdz pat pašai Ankoridžai, kas ir 520km no Toukas. Pa ceļam baudījām sasodīti iespaidīgās Aļaskas ainavas, kalnus, aizas, ledājus, upes un bezgalīgos mežus. Tā nu vedot sarunas par šo un to ap deviņiem vakarā bijām Ankoridžā un beidzot prom no nolāpītās Toukas. Nometa mūs gandrīz pilsētas viducī, taču izdevās atrast vietu pie ezera, kur uzsiet hamokus un cerēt, ka apkārt neviens nevazāsies.

Neviens netraucēja un pirmā augusta rīts bija mierīgs. Palasījām grāmtas drusku no rīta un aizgājām izmazgāt drēbes, kā arī piestājām KFC ieēst. Ieturējušies sākām ilgo ceļu kāpās, jebšu gājienu ārā no Ankoridžas. Kopā ziemeļu virzienā mērojām kādus 15km. Pa ceļam piedzīvojām aļņa uzbrukumu, kurš pilnīgi neiesprindzis izvēlās no krūmies un slāja pāri ceļam sastrēgumstundā. Neizskatījās gan superalnīgi, jo bija bez ragiem. Tāpat pa ceļam iegājām lielveikalā un sapirkām paiku. Telti uzcēlām labā, mīkstā zālē pie ceļu būves transportlīdzekļu stāvlaukuma sētas.

Anchorage

No rīta, kad jau bijām piecēlušies un grasījāmies vākt nost telti, pienāca apsargs un teica, ka te nav atļauts telti celt. Nu neko, nācās jaukt nost. Tā kā bija sestdiena, tad aizgājām uz bibliotēku, kuru vakar pa ceļam bijām piefiksējuši. Pēc tam nogājām vēl kādus 5km līdz atradām ciešamu spotu stopēšanai. Ilgi gan nebija jāgaida, pēc kādām 15min apstājās laipna kundzīte gados un aizveda kādus 60km un pacienāja ar burkāniem. Pēc tam mūs paņēma hiperaktīvs čalis, kurš paveda 10km, taču ieguvām labāku spotu un cigarillu paciņu. Diemžēl viņam nebija līdzi zaļā, teica, ka būtu padalījies. Vēl pēc nepilnas stundas paņēma kundze ar kuru tikām līdz pagriezienam uz Talkitnu. Pa ceļam piestājām pēc saldējuma un galā kundze iedeva mums katram pa bundžai alus. Atradām cik, necik ciešamu vietu teltij mežmalā, uzvārījām zupu un gājām gulēt priecīgi, ka atkal regulāri virzamies uz priekšu.

Nekas netraucēja un varējām izgulēties no rīta, uzvārīt pa kādai olai, lēnā garā savākties un iet ķert braucienus. Tā atkal izrādījās diena, kad mums smaidīja veiksme. Nepilnas stundas laikā piestāja balts pikaps. Iemetām somas aizmugurē, sarūmējāmies priekšējā sēdvietā un devāmies atlikušos 450km uz Feirbenksu. Ar Timu varēja forši pabazarēt, viņš mūs baroja ar smēķiem un gāzētiem dzērieniem, tā ka ceļš ilgi nevilkās. Pa ceļam nobraucām gar Ziemeļamerikas augstāko kalnu Denali, bet diemžēl virsotne bija mākoņos tīta. Izrādījās, ka viņš brauc uz vietējo gadatirgu un ved T-kreklus, kur viņa čomiem ir savs tirgošanās veikaliņš. Tā nu aizdevāmies līdz gadatirgum, sasveicinājāmies ar Tima čomiem. Viņu tirgotava saucās Hippie Swag, kur viņi tirgoja varvīkšņkrāsas apģērbu, rotas lietas un vēl šo un to. Tims mūs mazliet izrādīja, kur kas ir un uzlika katapultu un mehānisko rodeo. Rodeo it kā jautri, bet nav tik aizraujoši kā varētu šķist, turklāt mēs tur arī diezgan iesūkājām. Mans rekords bija kādas desmit sekundes, Aivarm knapi piecas. Katapulta gan bija superforša. Sākumā gan šķita, ka pielaidīšu bikses, jo TĀ vajadzēja atliet, bet viss veiksmīgi. Piesaitēja mūs pie krēsla, kas pievienots pie gumijas un laida gaisā, nu, tāds kā kaķenes princips. Uzmet augšā kādus 40m un tad krīti lejā un atkal augšā, un lejā. Tas bija kaut kas! Pēc tam paši pavazājāmies apkārt, paņēmāt friškas, ievērtējām kaut kādu hilbiliju konci. Vakarpusē ar Timu aizbraucām uz veikalu, nopirkām paiku. Mums ierādīja labu vietu, kur telti uzcelt un tikām pie iespējas nodušoties. Burvīga diena.

Rodeo Feirbenksas gadatirgū

Brokastīs ieēdām mikrenē sildītus načo čipsus ar sieru. Uzpildījām ūdeni, atvadījāmies no kolēģiem, pateicāmies par viesmīlību un gājām meklēt netu. Atradām wi-fi, noskaidrojām, kur ir bibliotēka un slājām caur pilsētai. Gala rezultātā bijām novazājušies kādus 15km. Pasēdējām bibliotēkā līdz kādiem 20:00 un gājām meklēt, kur pārlaist nakti. Mums par skādi uznāca lietus un iebēgām maķītī gaidīt, kad pāries. Pēc kādām 2h pierima, bija jau tumšs un slapjš, nevarējām neko citu izdomāt un gājām meklēt vietu kaut kur pie bibliotēkas. Kaut kāds random čalis prasīja Aivaram vai mums neatradīsies lieka (heroīna?) deva, tas tā normāli. Tad atkal sāka līt stiprāk un izlēmām vienkārši celt telti turpat parkā, pēc skata, pie tādiem nomaļākiem krūmiem.

Otrdienas rītā vēl joprojām līņāja, taču izrādījās, ka esam daudz atklātākā vietā, kā tumsā šķita, tāpēc nevarēja baigi gulšņāt. Novācām slapjo telti, aizgājām nopirkt cīgas un gājām uz bibliotēku. Pasēdējām kādu stundu, atstājām somas, lai nav jāstiepj līdzi un aizgājām uz lielveikalu sapirkt paiku un degšķidrumu. Pēc tam pasēdējām vēl pāris stundas bibliotēkā, parakstījām savus piedzīvojumus, nopirkām četras grāmatas: „Terrorism”, „Hate Crimes”, „Laws of the Game” un „The Dollar And The Sword” no kurām pirmās divas Aivars uzreiz izlasīja un atdeva atpakaļ, jo man nebija iedvesmas tām, un trešo vēlāk pazaudējām. Tad pa gaismu gājām atrast normālu vietu, kur pārlaist nakti. Tādu atradām laukumā, kuru pa ziemu izmanto kā nošķūrētā sniega izgāztuvi. Forši sataisījām ēst un visu pārējo.

No rīta izgulējāmies, ieēdām un gājām uz bibliotēku turpināt rakstīt. Tā kā nākošo nakti bijām izlēmuši pavadīt turpat, izlēmām par labu slinkumam un atstājām telti turpat. Kad pēc trīs stundām nācām atpakaļ sapratām, ka tā bija milzīga kļūda, jo telts vairs tur nebija, novākta pa tīro, līdz pēdējam mietiņam. Tāpat arī gandrīz visa pārtika, kas bija atstāta teltī un inventārs nepieciešams ēdiena pagatavošanai, tajā skaitā pilna degšķidruma bundža. Kā arī lietus mētelis, odu pretlīdzekļi un cimdi. Rēķinājām, ka kopējie zaudējumi ap 100$. Spriedām, kas diez drīzāk to būtu izdarījuši – kādi bomāri vai menti, kas tur varētu būt reidojuši, bet galu galā nospriedām, ka tam tāpat nav gandrīz nekādas nozīmes. Tas nozīmēja, ka atkal jāmeklē jauna nakšņošanas vieta, kur varētu uzsiet hamokus. Pa ceļam uz veikalu iegājām lietotu preču veikalā un noprikām sešas grāmatas pa četriem dolāriem, pārsvarā visādas klasikas kuras Aivars vienmēr bija gribējis lasīt, taču vēl nebija sanācis.

Gaston Leroux „Phantom of The Opera” Robert Louis Stevenson „Treasure Island” Mary Shelley „Frankenstein” J. D. Salinger „Catcher In The Rye” Kurt Vonnegut „Slaughterhouse No 5” Jack Kerouac „Subterraneans”

Tas nozīmēja, ka tobrīd mums uz abiem ir piecpadsmit grāmatas, ak mēs nūģi. Veikalā nopirkām paiku un paķērām arī rumu. Izlēmām, kā sak’, slīcināt bēdas, un pacelt glāzi uz aizgājušā piemiņu. Paēdām un atradām tīri foršu vietu upes malā, kur uzsiet šūpuļtīklus un dzert rumu. Bija jau satumsis, mēs joprojām dzērām rumu un spriedām lietas, kad pamanījām, ka mūsu virzienā nāk divi lukturu starmeši. Izrādījās divi policijas darbinieki, kuri gribēja noskaidrot, kas mēs esam un, ko te daram. Izskaidrojām mūsu situāciju, parādījām doķus un šamie tik noteica: „Ā, nu labi,” un devās prom, atstājot mūs mierā. Tā nu slīcinot bēdas un spriežot lietas arī pavadījām visu vakaru.

7. augusta rītā cēlāmies nesteidzīgi, novācām savus šūpuļguļammaisus un devāmies uz lidostu ~5km attālumā. Tā arī visu dienu notorčījām lidostā un ap 23:00 vakarā jau bijā ceļā (jebšu jāsaka gaisā?) uz Sietlu.

Posma karte:

Posma kopsavilkums:

Aļaskā pavadītas 12 dienas,

Nobraukti 1575km, 9 stopos

Iztērēti 170$, jeb aptuveni -65Eur katram

Kā arī -150EUR katram par lidojumu Fairbanks - Seattle

Iepriekšējie apraksti:

1. Rietumeiropa http://dra.lv/boKAg

2. Islande http://dra.lv/boLs8

3. Kanādas austrumi http://dra.lv/bpJKN

4. Kvebeka http://dra.lv/bpzRZ

5. Ontārio http://dra.lv/bqRlL

6. No prērijām līdz pasaules galam http://dra.lv/bqSsy



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais