kur saule bija dievs. Ēģipte. iespaidi.

27.03.2006
10 min lasīšanai
23 foto

Piedāvājums braukt uz Ēģipti nāca negaidīti. Mans tēvs jau vairākas reizes ir bijis Ēģiptē, un, kad viņš pagājušā gada rudenī atkal brauca uz turieni, taisījos līdzi. Tā kā augstskolā studēju vēsturi un tieši tobrīd seno laiku vēsturē mācījāmies par Ēģipti, profesors šo zemi netieši bija tā izreklamējis, ka man nemaz nebija divu domu- braukt vai nebraukt. Bet diemžēl eksāmena dēļ aizbraukt neiznāca. Tomēr šopavasar doties uz Ēģipti man piedāvāja mamma, kura parasti ceļojumos brauc reti, tādēļ biju diezgan pārsteigta. Lieki piebilst, ka piekritu:D Zinu, ka mans apraksts sanāca ļoti garš, jo iespaidu bija milzum daudz. Tādēļ arī centos sadalīt pa maršrutiem, lai kaut kā atvieglotu lasīšanu un ļautu izlasīt katram tieši to, kas visvairāk interesē no mana ceļojuma. Izlidojām no Rīgas 23. februārī ar Latchart Rīga-Hurgada. Jau izkāpjot Hurgadas lidostā, par spīti tam, ka mugurā bija džemperis un bikses (jo ielidojām vēlu vakarā), bija tik patīkami izbaudīt to, kā siltais gaiss glauda seju. Sagaidījuši “Novatours” autobusu, devāmies uz viesnīcu, Hotel Roma. Jāpiebilst, ka ar šo autobusu visa ceļojuma laikā braucām tikai divas reizes- no lidostas un atpakaļ uz lidostu. Brauciena beigās atzinu, ka mammai bija taisnība. Ja neizmanto tūroperatoru piedāvātās ekskursijas, brauciens sanāk daudz, daudz lētāks. Bet tad ir jārēķinās ar zināmu pacietības un enerģijas devu, jo, to, cik ātri Tu pagursti, ceļojot un organizējot visu pats, sapratu visai drīz. Ielidošanas nakts. Hotel Roma. Hurgada. Par viesnīcu man bija divējādi iespaidi. No vienas puses tā skaitījās 4 zvaigžņu viesnīca, tomēr dažādi sīkumi ceturto zvaigznīti lika apšaubīt. Numuriņiem nebija nekādas vainas, ja vienīgi neskaita to, ka izmisīgi pietrūka paklājiņa pie vannas, kā rezultātā katra mazgāšanās beidzās ar slapju vannasistabas grīdu., kuru slaucīt ar dvieli sirdsapziņa neļāva. Arī viesnīcas ēdiens man pirmās dienas likās brīnišķīgs, bet ar laiku tas kļuva daudz nabadzīgāks un nereti arī negaršīgāks. Toties, vērojot no biezpiena prasmīgi salipinātos galda rotājumus dzīvnieku, sarkofāgu un piramīdu formā, bija jāatzīst, ka viņiem humora izjūtas netrūkst. Bet, kā jau minēju, tie visi bija un paliek sīkumi. 1. diena. Hurgada Pirmie iespaidi par Hurgadu bija kā par skaļu un mūžīga nemiera pilnu pilsētu. Protams, neiztrūkstoša bija vietējo uzmanība, kas man, domājams, ka gluži tāpat kā jebkurai uz Ēģipti braukušai sievietei, pirmajā brīdī bija ļoti patīkama. Protams, ka man un mammai jau visai drīz uzradās pirmie tumšādainie precinieki. Bet es diezgan drīz iemācījos atšķirt vienkāršus komplimentus no tiem, kas izteikti ar nolūku, lai Tevi ievilktu savā veikalā, gultā vai lai vienkārši būtu iemesls paprasīt dzeramnaudu. Un līdz ar šo atklāsmi apkārtējo uzmanība likās pat nomācoša. Ir diezgan nepatīkami, ja Tevi nepārtraukti uzskata par potenciālo peļņas avotu vai vienkārši sekstūristu. Bet es domāju, ka lielā mērā daudzi tūristi, īpaši no Austrumeiropas, šādu priekšstatu par sevi arābiem ir radījuši un arābu attieksme ir tikai likumsakarīga. Tikai diemžēl šādas gudras atziņas pagaisa kā nebijušas brīžos, kad kārtējo reizi lamājos ar kādu vietējo:) Brauciens uz Ēģipti man bija arī savdabīga islāma „atklāšana”. Ja līdz braucienam par islāmu biju tikai lasījusi , tad tagad bija ļoti interesanti uz islāmu paskatīties. Islāms tiešām ir ļoti „globāla” reliģija, kas ietver sevī gan mūsdienīgo, gan senatnīgo, kas izpaudās arī arhitektūrā- mani ļoti fascinēja mošejas Luksorā, kas celtas diezgan senatnīgā stilā, bet rotātas ar zili zaļām neona gaismām. Un, neskatoties nemaz uz to, cik ļoti visu musulmaņu dzīvi, ētiku un rīcību ietekmē islāma tradīcijas, tāpat liekas, ka tā reliģija pat burtiski „virmo” gaisā. Islāms fascinēja. Fascinēja musulmaņu sievietes, daudzas no kurām patiešām ir skaistas, par spīti tam, ka nestaigā atkailinošos un izaicinošos apģērbos. Tiešām daudz iespaidu. 2. dienas vakars. Luksora Jau otrajā ceļojuma dienā braucām uz Luksoru ar, kā jau minēju, visparastāko starppilsētu satiksmes autobusu. Filmas, ko viņi šajos autobusos rāda, gan ir drausmīgas- no sākuma galvenie varoņi vienkārši kliedz, tad viņi kliedz aiz priekiem, tad atkal viņi kliedz, jo viņus sit.:) Tā kā skaļruņus nogriezt nav iespējams, arī par miegu šo filmu laikā nav ko sapņot. Par braucienu samaksājām aptuveni 6 latus no cilvēka, kas, manuprāt, priekš aptuveni 500km attāluma ir lēti. Interesanti likās tas, ka, lai arī Luksorā starppilsētu autobusa pietura atrodas pilsētas nomalē, tas ne brīdi netraucē ap šo pieturu grozīties pārdesmit taksometra šoferiem, kuri autobusa pienākšanas brīdī Tevi vai raušus izrauj no autobusa. Laikam šāda individuāla ceļošana ir jau guvusi vērā ņemamu atsaucību tūristu vidū. Luksorā arī pirmo reizi piedzīvoju to, kā arābi lamājas, ja atsaki visiem viņu piedāvājumiem. Nu, vismaz, to, kā tas izklausās angliski:) Luksorā dzīvojām Svētās Katrīnas viesnīcā. Mani ļoti fascinēja tās atrašanās vieta- šaurā, netīrā šķērsieliņa, uz kuras, paejoties tālāk, bija saslietas tirgotāju būdas, kurās, atšķirībā no Hurgadas milzīgā galantērijas, apģērbu un juvelierizstrādājumu klāsta, tirgoja tikai dārzeņus, augļus, maizi, audumus un lakatus. Bija jau vietām redzami tūristiem paredzēti suvenīri, tomēr noteikti ne tik milzīgos apmēros kā Hurgadā. Tāpat viesnīca atradās netālu no mošejas, tā kā gan vakarā, gan no rīta varēju priecāties par mullas dziedāšanu. Arī pati Luksora, salīdzinājumā ar Hurgadu, likās milzīga, tāda grandioza. Protams, vēlāk par vēl grandiozāku atzinu Kairu. Tomēr Luksorā ir daudz vieglāk nekā Hurgadā kaut kur ieklīst pūlī un, par spīti tam, ka esi eiropietis, palikt nepamanītam. 3. diena. Luksora Luksorā pabijām valdnieku ielejā. Par pašu ieleju gan iespaidīgāka bija jāšana uz turieni ar ēzelīti, jo nekad mūžā to nebiju darījusi. Mamma bija dzirdējusi no jau pieredzējušiem Ēģiptes apceļotājiem, ka ēzelīši braucienam jāmēģina sarunāt tieši ar to īpašnieku, pat ja viesnīcā atrodas izpalīdzīgi „menedžeri”, kas to sola izdarīt, citādi pašam ēzelīšu īpašniekam no Tevis dotās naudas tiek tikai neliela daļa. Diemžēl ēzeļu īpašnieks, runājot pa telefonu ar manu mammu, slikti pārzināja angļu valodu un vēlāk pats sazinājās ar savu „menedžeri”, kura palīdzību iepriekšējā dienā bijām noraidījušas. Lieki piebilst, ka nākamo reizi, kad „menedžeri” satikām, no viņa laipnības maz kas bija palicis pāri:) Runājot par pašu valdnieku ieleju, jāatzīst, ka visinteresantāk tomēr bija tajās kapenēs, kuru „iemītnieki” nav bijuši tie slavenākie faraoni pasaules vēsturē. Ļoti patika Ramzesa IX kapenes, bet vīlos Tutanhamona kapenēs. Tāpat redzēju izrakumus nesen atklātajās kapenēs (kuras, kā esmu dzirdējusi, visticamāk piederējušas kādam priesterim). Atpakaļceļā gribējām apskatīties tuvāk arī Memnosa kolosus, bet beigās pajājām tām garām- tomēr bija pārāk liels nogurums pēc aptuveni 5 stundu izjādes ar ēzeļiem. Ceļoties pāri Nīlai atpakaļ uz Austrumu krastu, vienojāmies ar laivas īpašnieku, ka tas par zināmu samaksu mūs pavizinās pusstundu pa Nīlu. Lai arī tā vizināšanās pirmajā brīdī likās tāda pēkšņa kaprīze, tomēr bija tik patīkami pēc jāšanas izmērcēt kājas patīkami vēsajā ūdenī. Vakarā ar vilcienu devāmies uz Asuānu. Jāatzīst, ka vilciens ir patiešām ērtākais ceļošanas veids, jo krēsli ir tik mīksti un lieli, ka tajos ir ērti gan ilgi sēdēt, gan gulēt. Tomēr, kā uzzināju vēlāk, tad pat vilcieni tiek dalīti tūristiem paredzētajos un tādos, kur tūristus iekšā nelaiž. Laikam drošības apsvērumu dēļ. 3. dienas vakars. Asuāna Asuānā Nīla likās daudz tuvāk nekā jebkur citur. Nedaudz pastaigājām gar Nīlas krastu, vakars bija ļoti skaists. Bet tad arī pirmo reizi sapratu, kas mani tracina vietējo attieksmē pret Tevi- tas, ka Tu nekad un nekur nevari būt viens. Ticu, ka viņu savdabīgais mārketings attiecībā uz tūristiem ir ļoti izkopts un pārbaudīts, tomēr tā vien liekas, ka viņi nespēj iedomāties to, ka Tu varētu kaut kur pastaigāt (nevis aizbraukt!) viens (nejūtoties skumjš vai nomākts). Un tieši šī relatīvā vientulība man nereti pietrūka brauciena laikā. Asuānā dzīvojām New Abu-Simbel viesnīcā, kur sarunājām ekskursijas nākamajai dienai, jo gribējām redzēt Abu Simbelu, bet, cik zināms, ar sabiedrisko transportu uz turieni neaizkļūt. Jāizbrauc bija trijos naktī, lai visu laicīgi paspētu redzēt. Beigās paņēmām vairākas ekskursijas- uz Abu Simbelu, pēc tam uz Lielo Dambi, Philae salu un Nepabeigto obelisku. No minētajām man vislabāk patika Philae salā, jo Izīdas tempļa arhitektūrā bija kaut kas atšķirīgs, grieķisks. Tāpat arī visa apkārtne likās citāda, atšķirīga no tik ierastajām Ēģiptes ainavām. Asuānā mani pirmo reizi mūžā sakoda moskīti- pēc nakts viesnīcā no rīta pamodos ar nedaudz nejūtīgu un uzpampušu lūpu:) Neatkārtojami! 4.dienas pēcpusdiena. Ceļā no Asuānas uz Hurgadu. Pēc ekskursijas uzreiz braucām atpakaļ uz Hurgadu. Bijām gan saņēmušas daudzus ieteikumus attiecībā uz to, kas noteikti Asuānā būtu jāizdara: jāredz saullēkts nūbiešu restorānā, jāpalūdz, lai kāds no vietējiem parāda mazus, dzīvus krokodilēnus, noteikti jāpagaršo, kā cep picas netālu no vilciena stacijas un jāpabraukā ar buru laivu pa Nīlu, etc. Tomēr nolēmām ar mammu, ka esam tomēr atbraukušas arī lai atpūstos, un nemēģināsim par katru cenu apskatīt visu, ko vien būtu vērts redzēt. Ilgi gan nevarējām vienoties, vai nebraukt atpakaļ uz Luksoru, jo Karnakas templi redzējām tikai nakts šova laikā. Bet, tā kā vilciens uz Luksoru būtu jāgaida vairāk nekā 2.5 stundas, īsti nebija, kur palikt un atpūsties šīs pāris stundas tā, lai Tevi visi vietējie liktu mierā, bet ņemt viesnīcu šim nolūkam nevēlējāmies. Teorētiski, protams, varējām palikt vēl vienu dienu Asuānā, tomēr mūsu rīcībā šajā braucienā bija tikai 9 dienas, turklāt gribējās arī aizbraukt uz Kairu, nirt, snorkelēt un vienkārši kādu dienu arī atpūsties. Tādēļ nolēmām, ka brauksim atpakaļ uz Hurgadu ar autobusu, kas atgāja no autoostas pēc 10 minūtēm, uz kurieni, tradicionāli pārkāpdams virkni satiksmes noteikumu, mūs aizrāva taksometra šoferis. Interesanti bija tas, ka vienīgā autoosta, kur autobuss pienāca ar pamatīgu nokavēšanos (eiropiešu izpratnē:D), bija Hurgadā. Nedz Asuānā, nedz Kairā autobusi nekavēja. 5. diena. Atkal Hurgada Visu dienu nogulējām pludmalē. Pusdienās (pirmo reizi visa ceļojuma laikā ēdām pusdienas!) aizgājām uz El Joker zivju restorānu Hurgadas vecpilsētā. Paņēmām izslavēto asorti plati ar tīģergarnelēm, kalmāriem, krabi un mīdījām. Garšoja tiešām lieliski, vienīgi vakariņām, kas bija pēc vairākām stundām, vietas nepalika:) Kad man teica, ka Ēģiptē, ja paēd kārtīgas brokastis un vakariņas viesnīcā, pusdienas negribas, neticēju. Bet tagad varu apliecināt, ka tā tiešām ir!:) Starp citu, vai kāds no pieredzējušākiem gardēžiem nezina, kā viņi Ēģiptē pagatavo rīsus tā, ka tie ir tik garšīgi? Un kas ir tie brūnie, makaroniem līdzīgie gabaliņi, ko viņi rīsiem liek klāt? 6. diena. Snorkelēšana Braucām snorkelēt uz koraļļu dārzu kādu gabaliņu aiz Safāgas. Nosaukumu patiešām neatceros  Domāju, ka iespaidos šeit neizplūdīšu, jo katrs, kas ir snorkelējis skaistā vietā, noteikti zin, cik neaprakstāmi skaisti tas ir. Lai arī peldu labi, tomēr ielīdu glābšanas vestē, uzliku masku uz sejas, pleznas kājās- un iekšā ūdenī. Sākumā bija bail, vēlāk pat no ūdens negribējās kāpt laukā. Vienīgais, ar ko pārrēķinājos, bija zem ūdens redzamo zivju vai koraļļu attālums. Visu laiku domāju, ka tas, ka tie izskatās tik tuvu, ir tikai optiskais māns, līdz pati atsitu celi pret koralli. Par laimi neko vairāk kā tikai atsitu. Ļoti cerēju ieraudzīt akmens zivi vai jūras lauvu, bet diemžēl neredzēju. Toties visādu citādu fantastisku zivju tur bija bez sava gala. Jau otro reizi Ēģiptē ēdām pusdienas. Noteikti iesaku pamēģināt zivs gaļu, to vietējie pavāri pagatavo tiešām garšīgi. Plkst.. 2.00 naktī izbraucām uz Kairu. 7. diena. Kaira Pirmais, ko pamodusies ieraudzīju Kairā pa logu, bija milzīga mošeja, kura, kā atklāju vēlāk, tur nav vienīgā šāda izmēra mošeja. Jau septiņos no rīta Kaira ir cilvēku pilna- bērni iet uz skolām, uz ielām sastrēgumi. Tomēr viņi, šķiet, sastrēgumu problēmu risina daudz vienkāršāk nekā Rīgā- vienkārši brauc vairāk joslās, nekā paredzēts, nemitīgi maina joslas, pīpina. Bet kaut kā iet uz priekšu daudz ātrāk nekā Rīgā. Pirmais iespaids par Kairu- Milzīga! Un tik dažāda! Tik multikulturāla! Esmu dzirdējusi, ka Kairu daudzi sauc par ļoti netīru un neglītu pilsētu, bet man liekas, ka tas viss piederas pie lietas. Ka tas viss ir tik dabīgi, reāli. Kā daļa no Ēģiptes, no mūsdienu Ēģiptes kultūras, kuru neveido tikai piramīdas, skaisti tempļi un tūristiem par godu uzpostas pludmales. Protams, uz piramīdām mēs aizbraucām. Otrs lielais pieturas punkts Kairā bija Kairas muzejs. Tur nu tad beidzot varēju redzēt visu to, ko tik ļoti biju vēlējusies redzēt kapenēs- priekšmetus, darbarīkus, dārgumus. Bet muzejs prasa zināmu pacietību. Ja to grib tā kvalitatīvi izstaigāt, ar vienu dienu nepietiks, jo vienā brīdī sanāk vienkārši „pārkarst” un tad ir vienalga, vai skaties uz faraona dārgumiem, vai elektrības rozeti pretējā sienā. Un joprojām uzmācas vietējie, kas nāk ekskursijās no skolām un noteikti vēlas iepazīties, tā ka var nākties mukt no sekojošiem arābiem pa visu muzeju. Tā kā jau nākamajā dienā bijām ieplānojušas nirt, pa nakti Kairā palikt nevarējām. Atkal kaut kā sanāca pa galvu, pa kaklu skriet uz autoostu, uz kuru neviens vietējais nemācēja ceļu pateikt, jo mamma, iebraucot Kairā bija nepareizi iegaumējusi autoostas nosaukumu :) Loģiski, ka neviens tādu nezināja. Tomēr uz autobusu paspējām veiksmīgi. Vēlu vakarā iebraucām Hurgadā. 8. diena. Hurgada. Niršana. Nirt braucām kopā ar grupu un niršanas instruktoru francūzi Semu kura firma darbojas kādas uz laiku slēgtas viesnīcas paspārnē. Mans tētis jau bija niris ar Semu un ieteica viņu kā patiešām piemērotu instruktoru, lai pirmo reizi mūžā nirtu. Sems bija tiešām patīkams un jautrs cilvēks, kuram, kā jau visiem francūžiem, glaimoja tas, ka es arī protu runāt franciski, ko arī darīju. Protams, tad, kad Sems stāstīja, kas tikai viss ir un kas nav jādara zem ūdens, dūša pamatīgi saplaka. Bet, tā kā mēs ar mammu bijām nirēju sarakstā priekšpēdējās, domājām, ka gan jau pārējie grupas biedri rādīs labu piemēru. Tomēr, kad bija pienācis laiks nirt, mūs izsauca pirmās. :) Bet biju apņēmusies ienirt un to arī izdarīju. Iespējams, ka man pat nebija nemaz tik liela vēlme nirt, kā pārvarēt bailes no niršanas ar milzīgu, smagu balonu sev uz muguras. Un arī zemūdens pasaule bija daudz nabadzīgāka, salīdzinājumā ar to, ko redzēju, snorkelējot koraļļu dārzā. Toties redzēju jūras lauvu! Un pats galvenais- pārvarēju bailes! Starp citu, pasniegtās pusdienas bija ļoti garšīgas, bet bija nopietnas problēmas tās ieēst, ņemot vērā, cik ļoti šūpoja mūsu „Sun boat”, un cik ļoti dīvainu sajūtu tas radīja vēderā!:) 9. diena. Hurgada. Dāvanu meklēšana. Šo dienu pavadījām meklējot dāvanas visiem mājās palicējiem. Mans lielākais ieguvums pašai priekš sevis bija jauna ūdenspīpe, jo vecā diemžēl tika neglābjami reiz salauzta. Noteikti ūdenspīpes pērciet „Bazar El Nour”, kur var nokaulēt diezgan saprātīgu cenu. Es lielo ūdenspīpi nopirku par 10 latiem. Turklāt Tu pats drīksti pavisam droši izvēlēties ūdenspīpes burku un pateikt, ja tevi tā neapmierina, pats vari pārbaudīt šļauku un visu pārējo. Ja kaut kas nedarbojas, nes atpakaļ un to bez problēmām samainīsi. Ūdenspīpe, ko nopirku, tiešām ir ļoti laba. Tabakas gan vislabāk pirkt fiksēto cenu veikalos, kur es vienu paciņu pirku par aptuveni 11 santīmiem (bet uz ielas, lētākais, varēju nokaulēt uz 3 paundiem). Tāpat mans ieteikums pie iepirkšanās ir tāds- ja nevēlies, lai visu laiku veikalā kaut ko piedāvā, pasaki, ka zini, ko meklē, un, ka meklē kaut ko ļoti konkrētu. Tas parasti nostrādā. Atvadas Izlidošana bija pusdesmitos vakarā. Manas vainas dēļ mamma gandrīz nokavēja lidmašīnu, jo biju tā aizrāvusies ar lidostas veikalu revidēšanu, lai negarlaikotos, ka pulkstenī pat nepaskatījos. Protams, viss beidzās laimīgi. Sēžot lidmašīnā, gan palika tā skumji ap sirdi- tomēr šis brauciens nebija tikai ceļojums, bet arī izraušanās no ikdienas, lai arī cik banāli varbūt tas izklausās. Un, kad nolaižoties Rīgas lidostā, ieraudzīju apsnigušo pilsētu, sapratu- jā, laikam līdz nākamajam braucienam uz Ēģipti būs jāpagaida. Nu, vismaz līdz rudenim. Paldies par izturību visa šī lasīšanā! Sanāca jau ļoti gari, bet ne tuvu visus savus iespaidus neesmu izstāstījusi:) Gribas atpakaļ!:)

kur saule bija dievs. Ēģipte. iespaidi.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem