Zeme, kurā atgriežas - skaistā Horvātija septembrī
|
Aelita Biķerniece
|
Priecājos un joprojām sevi uzslavēju, ka neatteicos no iespējas pabūt Horvātijā vēl vienu reizi...un te nu būs neliela ceļojuma dienasgrāmata – kas tas ir, nieka 8 dienas ceļojuma, bet ai kā šīs atmiņas vēl tagad silda un priecē J
1.diena. 20.septembris
Ērtais un, kā gulbis baltais, jauko lietuviešu šoferīšu drošu roku vadītais autobuss no Rīgas izbrauc 6.00. Bet pie manis Bauskas tuvumā tas piestāja dažas min pāri 7ņiem. Hoplā! Gan es, gan mans sarkanais čemodāns ātri ielecam autobusā un aidā Lietuvas virzienā! (Čemodāns gan autobusā nonāca ar šoferīša palīdzību) :)
Rīts Latvijā ir jauki saulains, bet pārdesmit km aiz Lietuvas robežas tas top iepelēks un visai slapjš... Ātri, veikli izskrienam cauri Lietuvai un 11.00 jau esam uz Lietuvas-Polijas robežas. Pa šo laiku esmu iepazinusies ar jaukajām un sirsnīgajām ceļabiedrēm un jāsaka, kā ir – lai kādas rūpes un satraukumi cilvēku nodarbinātu ikdienas reālajā pasaulē, tikko tas sakrāmē čemodānu un iesēžas ceļojuma busā – visi ikdienas kreņķi, niķi un nebūšanas pazūd kā nebijušas un cilvēks top omulīgs, humorpilns un asprātīgs...vienu vārdu sakot – LAIMĪGS!!! un cik labi, ka tā! Tamdēļ jau mēs tos ceļojumus tā mīlam un topam no tiem pat pozitīvā nozīmē atkarīgi :)
Ap 17.30 esam jau 130km aiz Varšavas un pusdienojam krodziņā Janušeks. Izvēles visai dažādas un arī atsauksmes par ēdienu tādas pašas ...kā nu kuram laimējies ar izvēli(mana izvēle bija zirņu zupa un gana garda tā bija), bet paēsts ir un dodamies tālāk!
Ap plkst 21.00 jau iebraucam Čehijā un, mazliet jau snauduļojot, pēc pusotras stundas sasniedzam jau savu viesnīcu Flora Olomoucā!
Esam tikuši galā ar 1100 kilometriem, nākošā dienā mums jāpievārē tikai nedaudz mazāk. Kas tad mums – ceļotājiem par bēdu, mūsu daļā ir tikai sēdēšana un apkārtējo skatu baudīšana :)
2.diena. 21.septembris
No rīta gardas brokastis ar zviedru galdu. Man, kā jau saldumu mīļotājai, ļoti garšo plātsmaizīte, kurai mīklas daļa ar auzu pārslām, bet virsū persiki ar krējuma krēmu. Gardums! (lick)
Dodamies ceļā 7.50. un jau 9.30 esam uz Čehijas-Austrijas robežas Mikulovā. Vērojot apkārtni, saprotu, ka ne jau pirmoreiz esmu šai robežpilsētiņā. Jo šis skats ar pili kalnā ir palicis atmiņā:
Maza atpūta un dodamies pa gludajiem Austrijas ceļiem Grācas virzienā.
Aiz autobusa loga ķirbju lauki klāti nelieliem oranžiem un dzelteniem ķirbīšiem, kuriem tiek izņemtas sēklas eļļas ieguvei, bet paši tiek atstāti uz lauka iestrādei augsnē, to uzlabojot.
Gide Ligita stāsta par Ķeizarieni Sisī, viņas grezno dzīvi un skumjo likteni.
Nāk prātā pasen lasītā Nikolas Avrilas grāmata „Ķeizariene”.
Ik pa laikam aiz loga paskumji noziedējušu saulespuķu lauki ar pelēkām reiz tik koši dzeltenajām puķu galviņām...un ģeneratori, vēja ģeneratori.
10.30 braucam caur Vīnes priekšpilsētu, līdz Grācai vēl 164 km.
Kalnainais un skaistais Štīrijas apgabals, nevar nepriecāties par pakalniem, kalniem, zemnieku mājiņām, tik skaisti izvietotajām uz slīpajām nogāzēm. Jau kuro reizi, caurbraucot Štīriju, joprojām īsti nespēju aptvert, kā iespējams lauksaimnieciski apstrādāt tik slīpus laukus un pļavas :)
Ap 12.30 pabraucam garām Grācai un 13.00 pusdienojam Rozenbergerā.
Kas piedāvājumā? Gardas biezzupas, pašu izvēlētas salātu kombinācijas dažāda izmēra šķīvjos, strūdeles, cepta gaļiņa un kartupelīši.
Un re – 14.00 jau Slovēnijas robeža. Biju cerējusi reiz Slovēnijā atgriezties, žēl, ka šoreiz tik uz nieka 40 minūtēm :) Nekas, nekas, pienāks diena kad Eiropas zaļajā dārgakmenī paviesošos ilgāk – pat vairāk par reiz te pavadītajām 2 dienām.
Jau 14.40 esam uz Slovēnijas un Horvātijas robežas. Mainām naudiņas, tiekam pie horvātu kūniņām un ļipiņām JJJ
Man diemžēl neveicas, karšu automāts maiņas punktā nedarbojas, atlieku savu tikšanu pie horvātu naudiņām uz vēlāku laiku. Mierina ziņa, ka daudz kur maksāšana notiek arī eiro.
Braucam, snauduļojam , ir mazliet vienmuļi līdz sākas kalni!!! Priecājamies par to dažādību, ķeram skatus ar fotoaparātiem, sajūsmas saucienus izraisa mazi kalnu ciematiņi ar sārtiem dakstiņu jumtiem un neiztrūkstošu baznīcas torni centrā.
Tuneļi tādi, tuneļi šitādi – ij garāki, ij īsāki un skat jau ADRIJAS JŪRA!!! Ahhh! (sun)
Saule riet, te dienvidos satumst tik ātri un veselu stundu agrāk nekā mūsmājās.
Viss notiek ātri un veikli – jau ap 22iem esam savā kempingā Vraņjica Belvedere Trogiras tuvumā.
http://www.vranjica-belvedere.hr/en/home/english/apartments-offer#prettyphoto[group]/7/
http://www.trogironline.com/locations/vranjica.html
Topam izmitinātas rindu mājiņās, mums tiek G7 apartamenti – 2 omulīgas 2guļamas istabiņas, plaša virtuve kopā ar ēdamistabu un labierīcību telpas. Priecīgas izejam uz balkoniņa un nojaušam, ka priekšā nakts tumsā un laternu gaismās mirguļo Adrijas jūra!!! Līdz jūrai nieka 3 min gājiens lejup pa pakāpieniem, protams, ka dodamies turp :) Nakts silta jo silta, to sajūtot un novērtējot, atceramies saltās naktis šoruden Latvijā. Tālumā vīd uguņi, saprotam, ka tā ir Trogira, neparasts skats ir tumsā labi redzamās ielas uguņu skaistās rindas – no attāluma var nojaust kā izvietotas ielas. Paklejojam pa ieliņu gar jūru, pataustām ūdeni un atrodam nelielu restorānu, kurš vēl atvērts. Baudām pa vīna glāzei, kuras ielej jauns, stalts un ļoti simpātisks horvātu viesmīlis :)
3.diena. 22.septembris.
Nakts pavadīta mīkstās gultās, rīta agrumā dodamies peldēt – ūdens patīkami atspirdzinošs un mums – pie Baltijas jūras pieradušajiem – joprojām gana silts. Un sāļš, ai cik sāļš. Drošības dēļ apaujam ežu čības, bet nevienu ezi gan nesatiekam.
Brokastis šoreiz, kā mēs smejam – ne no zviedru, bet somu galda J liekam galdā visu, kas vests vēl no Latvijas mūsu somās. Kafija lieti noder mundrumam.
9.30 dodamies uz piestātni, kāpjam uz maza kuģīša Doloresa II, kurš mūs aizved nelielu gabaliņu dziļāk jūrā, līdz lielākam kuģītim Plišivac. Tā kapteinis ir simpātisks, viesmīlīgs horvāts Alens. Iekārtojamies kuģa augšējā „klājā”(vai tā to sauc?) un ļaujamies vējam un saulei. Laiks tik patīkams un saule silta kā vasarā Kā nekā gaisa temperatūra ir ap +25 grādiem (sun)
Skati uz mazām saliņām ar akmeņiem, ar kokiem un bākām. Netālu no pirmās mums apsolītās salas noenkurojamies akvamarīna zilajos ūdeņos, tiek nolaists šļūcamais tramplīns un pa to drosmīgākie ar lielu švunku ielec Adrijas jūras ūdeņos. Tie, kuriem tādas drosmes trūkst, piesardzīgi kāpj pa trepītēm un ļaujas peldei.
Tālāk dodamies uz nākošo salu, kur mums tiek dots laiks pastaigai, peldei jūrā un kafijai vai saldējumam.
Mājas no gaiša akmens, zied bugenvilijas, aug palmas, dažai mājai koši zili slēģi un durvis, tie nedaudz atgādina Grieķiju. Pa nelielo promenādi ejot, atrodam lielisku vietu – kafejnīcu pašā ūdens malā ar tualeti, dušām un peldvietu! WOW! To nevar neizmantot, jo dušās ir pat fēns (pool) Pludmale no maziem sīkiem akmentiņiem, ūdens brīnišķīgi rāms. No jūras ežiem nav ne miņas, tomēr esam piesardzīgas un aujam kājās čības :)
Laiks paskrien ātri, tik vien kā nogaršoju vēl ļoti gardo saldējumu un kāpjam atkal uz kugīša, lai dotos uz trešo salu, kur mums tiem solīts zivju pikniks.
Baudām ceptas skumbrijas, kuras garšo pat tām, kuras ar zivīm ir uz Jūs, svaigu kāpostu salātus, vīnu, sulu... Atskan ģitāras trinkšķi un jau kuro reizi jāsaka – simpātisks jauns horvāts dzied smeldzīgas un jautras, ļoti melodiskās horvātu dziesmas, viņam pievienojas arī mūsu kapteinis Alens. Protams, tiek novērtēta starptautiskā viesu publika un skan arī poļu, itāļu un pat latviešu melodijas, kurām mēs pievienojamies (music) Tiek nodibināta tautu draudzība ar atraktīvu poļu kompāniju.
Dodamies vēlreiz nopeldēties(nezin kāpēc šoreiz peldēt ir mazliet „grūtāk un smagāk” par ko gan tā? :D ) Satiekam tūristus no Anglijas. Baudām saules peldes pludmales krēslos, novērtējam, ka tūristu nav daudz, mums ir laimējies, ka oficiālā tūrisma sezona ir beigusies un visur ir brīvi pieejama gan pludmale, gan pludmales krēsli, gan kafejnīcas. Ievērojam, ka dažu abu saulīte jau ir samīļojusi visai sārtu (blush)
Laimīga sajūtu, ka iestājas arvien lielāks relax (pray)
Izejam nelielā pastaigā pa saliņu, kāpaļājot pa akmeņiem.
Mājup dodamies ar mazāko kuģīti.
Mājvietā pāris stundas atpūšamies un, piestātnē noskaidrojušas, ka visērtākā satiksme ar Trogiru ir ar kuģīšiem-taksometriem, dodamies uz Trogiru.
http://www.trogironline.com/about_trogir.html
Apsolos uzņemties gides lomu, jo Trogira(tā ļoti ceru) ir palikusi labi atmiņā no iepriekšējā Horvātijas ceļojuma. Trogiras balto ielu un māju košums, sārto dakstiņu mirdzums un promenādes skaistums patiešām ir palicis ļoti spilgtā atmiņā no pirmā ceļojuma pirms 4 gadiem. Kāpjam uz maza kuģīša ar amizantu nosaukumu Žurko un, jau saules slīpo staru apmirdzēti, dodamies uz Trogiru. Uz kuģīša kāpj arī mūsu gide un pastāsta, ka, lai nokļūtu Trogiras centrā, nedrīkstam izkāpt pirmajā pieturā. Tā arī darām. Izkāpjam krastā, izrādās manas atmiņas par pilsētu ir precīzas. (uhhh...cik labi!) Kaut ir jau satumsis, droši dodamies pa šaurajām ieliņām iekšā pilsētā, apstaigājam suvenīru veikaliņus, kādā veikaliņā pārdevēja, tikai dzirdot, ka mēs runājam par to, kur būtu tuvākais bankomāts, laipni parāda, kurā virzienā mums jādodas. Atrodam gan bankomātu, gan naudas maiņas punktu. URRĀ! Arī es esmu tikusi pie horvātu naudiņām – kā mēs smejam – kūniņām un ļipiņām (gift)
Atrodu arī lokveida tiltiņu, kuru atceros no iepriekšējā ceļojuma, tas izgaismots ar gaismiņām. Mazā picērijā nopērkam pa picas gabalam un nu mums ir gardas vakariņas, pusdienojam pašā Trogiras centrā – laukumā pie baznīcas. Miers, brīvība, siltums un atpūta! Mmmm...
Izlemjam mājup doties ne ar pēdējo kuģīti, laimīgas atrodam savu kuģīti piestātnē, kāpjam uz tā, kapteinis sakās mūs atceramies no iepriekšējās reizes, tas pārliecina pat tās, kuras šaubās, vai šis kuģītis būs tas īstais 8)
Baudām izgaismotās piekrastes skaistos skatus ar ielu uguņiem (pray) Tālumā virs mūsu naktsmītnēm iezīmējas zibens šautras...kas tad nu?
Un izrādās, ka mums ir laimējies, 30 min pēc tam, kad esam pārradušās mājās, sākas krusa ar lietu un pamatīgu vēju. Negaiss un vētra plosās visu nakti, pamodusies attopos par dvieļiem un peldkostīmiem uz balkona – steidzu tos glābt un veiksmīgi.
4.diena.23.septembris
Šodien Dubrovnikas diena!!!
Vikipēdija ziņo:
Dubrovnika (horvātu: Dubrovnik) ir pilsēta Horvātijā, atrodas Adrijas jūras krastā. Tas ir viens no populārākajiem tūristu galamērķiem Adrijas jūras reģionā. 2011. gadā pilsētas iedzīvotāju skaits sasniedza 42,6 tūkstošus. 1979. gadā tā tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.[1]Pilsēta tika dibināta 7. gadsimtā kā Ragusa. Laikā no 1991. gada oktobra līdz 1992. gada maijam Horvātijas neatkarības kara laikā šeit notika Dubrovnikas aplenkums.
http://en.wikivoyage.org/wiki/Dubrovnik
Pabrokastojuši pie „somu galda” kāpjam mūsu baltajā busiņā. Gide mūs brīdina, ka šodien ir garā pārbrauciena diena, jo mūs gaida ap 5st ceļā. Labā ziņa ir tā, ka daļa ceļa vīsies gar Adrijas jūras gleznainajiem krastiem un mēs varēsim veldzēt acis, sirdi un dvēseli... Un tā arī notiek, skati ir skaisti, ūdens atmirdz saules staros, krāsojas dažādu nokrāsu zilā un akvamarīna krāsās, mazi ciematiņi, mazas ostiņas, mājas, mandarīnu koki, kuriem tikko sākas ražas vākšanas sezona, bugenviliju ziedi, mūri, sārtie jumti un vēl un vēl... lēkājam ar fotoaparātiem pa autobusu, ķerot skaistākos kadrus...atskan ahh un vai un paskaties tur un paskaties te 8)
Uz 30 min iebraucam arī Bosnijā-Hercegovinā, apstājamies mazā pauzītē, lai apmeklētu labierīcības un iepirktos lielveikalā. Grūtības gan sagādā produktu cenas, jo bosniešu naudas vienības ir atkal pavisam citas kā Horvātijā. Tomēr iepērkam lavandas eļļu, kādu kārumu, vīnus...
Domājam arī par to, kā papildināt mūsu brokastu galdu...
Dubrovnikā nokļūstam gan mazliet agrāk, kā bija solīts, ceļus tik veikli varam izbraukt arī pateicoties tam, ka šobrīd-septembrī jau ir mazāk tūristu. Pie Dubrovnikas cietokšņa mūs sagaida gide Alla. Dubrovnika tad arī ir vienīgā vieta visa ceļojuma laikā, kur tomēr ir daudz tūristu...ticu gan, ka mazāk kā vasarā, bet arī tagad to bija gana.
Protams, ejam iekšā Dubrovnikas cietoksnī, apskatām seno klostera dārzu, senāko aptieku, katedrāli, laukumus, mazās ieliņas... Gides stāstījums gan ir visai sauss un vairāk uz faktiem un gadskaitļiem balstīts...Saule patīkami silda, kāpjam augšā uz mūra un aizraujamies skaistajos skatos ...ak, ak, ak...jūra zila, mūri seni, vējš, saule, klintis, baltas jahtas, kuģi un kuģīši...Lēnītēm apejam cietoksnim, ar diezgan lielu pārsteigumu vērojam kā cilvēki dzīvo cietokšņa mūros – ir viņiem dzīvoklīši, pagalmi, lapenes, kaut kādi fragmenti no dārza ar augiem – vīnogulājiem, puķu podiem, garšvielu dārziņi. Pavisam neparasti ir tā dzīvot, apzinoties, ka ik mirkli Tavu personisko teritoriju apskata tūristu ziņkārīgās acis... Bet noskaņa ir brīnišķa – tāda itāliski-horvātiska.
Brīvajā laikā paklejojam pa tirgu, kurā iepērkamies – atkal kaltēta lavanda, eļļas, žāvēti augļi, tikko vākti svaigi augļi, rotaslietas, garšvielas...Nopērkam atkal pa picas šķēlei un tāpat piesēdušas uz kāda akmens sliekšņa notiesājam... patiešām gardas tās Horvātijas picas (lick) Smejam, ka mūsu devīze ir ne dienu bez picas un ne dienu bez saldējuma.
Izejam aiz cietokšņa mūriem pilsētā un tā kā laika gana ejam „kurp deguns rāda”. Atrodam vēl nelielu skatu laukumiņu ar skaistu skatu uz cietokšņa pusi...tad, caurejot mazu autostāvvietu jau pašā jūras malā, ieraugām nedrošu taciņu pa klinti lejup...tā kā var redzēt, ka lejā – mazā līcītī cilvēki peldas, kāpjam lejup...un tur arī nonākam, mazā, klinšainā līcītī ar klinšu bluķiem pret kuriem visai spēcīgi ik pa brīdim atsitas jūras bangas...ir skaisti, ir neparasti un pat brīnišķi... apzināmies, ka esam pazaudējušas reālās pasaules skarbo piesitienu – esam ārpus laika, ārpus pienākumiem, darbiem un steigas... ATPŪTĀ!!!
Paskatījušās augšup ievērojam kādas baznīcas krustu un nolemjam to apskatīt. Uzkāpušas augšā ieraugām pavisam nelielu , kā vēlāk saprotam, klostera ēku. Tai blakus ir dārzs ar skulptūrām un lapenēm un vīnogulāju stīgām...un vēl turpat blakus atrodam pavisam nelielu, baltu mūru ieskautu kapsētiņu. Klusītēm ieejam tajā...visas kapu plāksnes ir no balta akmens un marmora... Aptaigājušas kapu plāksnes atrodam kapsētas dibināšanas gadu – 1437!!! Kapsētas sienā ieraugām kādas dzimtas 3 bērnu apbedījuma vietas ik pa pāris gadiem...iesākumā nesaprotam, kā tā...un tad AK! 1991. gads un nākamie – tad taču bija KARŠ!!! Kamols kaklā un saviļņojums ar asarām acīs.... Tik tuvu šim skumjajam laikam Horvātijā es nonāku pirmoreiz...
Vēl pastaigājušas pa pilsētu pulcējamies pie tikšanās vietas - skulptūras un tad jau kāpjam busā...stāstām ceļabiedrēm par redzēto klosteri un tad tik attopam, ka neesam to nofotografējušas...emocijas, saviļņojums, skumjas un cieņa pret vietu un vēsturi lika mums aizmirst par fotografēšanu...un šķiet, ka labi ka tā...
Mājupceļš ved pretī Adrijas jūrā rietošajai saulei...Brīnišķi skaisti, tumsā žilbina ar saviem uguņiem piejūras ciematiņi un pilsētiņas...Bauda to visu redzēt, tajā visā būt...
5.diena. 24.septembris.
Šorīt mums atļauts ilgāk pagulēt un no rīta nopeldēties Adrijas jūrā...
Kāpjam busā un dodamies uz pavisam netālo Splitu. Šodien mūsu gide būs Olga – droši varu teikt, viena no lieliskākajām gidēm, kādu man ir izdevies sastapt – atraktīva, zinoša, ar labu humora izjūtu, ļoti mīloša šo zemi-Horvātiju. Viņa dalās ar mums visā, ko zina, jūt, ko ir pieredzējusi.
Pavisam īsas ziņas no Wikipēdijas:
Splita (horvātu: Split) ir pilsēta Horvātijā, Dalmācijas vidusdaļā pie Adrijas jūras. Horvātijas otrā lielākā pilsēta. Splitas-Dalmācijas županijas centrs. Slavena ar 3.—4. gadsimta romiešu imperatora Diokletiāna celto pili.
Pilsēta skaista, tajā valda saule, brīvība, zilas debesis, baltu akmeņu ēkas, trotuāri arī no balta akmens tik spoži, ka žilbst acis un silti, ka droši var staigāt basām kājām.
Promenādē pie Diokletiāna pils atstājam autobusu un dodamies pils virzienā. Ziņas no interneta dzīlēm:
Diokletiana pils drupas Splitā ir viena no Horvātijas top tūrisma vietām, UNESCo pasaules mantojuma objekts.
Celtniecības darbus imperators Diokletians sāka 295 gadā un šeit pavadīja savas dzīves pēdējos gadus. Pilī apvienoti daudzi tajā laikā iepazītie arhitektūras stili. mūsdienās pils atrodas Splitas iekšpilsētā tāpat kā pārējās tā laika ēkas. Tā ir nozīmīgākais Romas arhitektūras paraugs Adrijas jūras austrumu piekrastē un reprezentē Helēnisma pils, imperatora villas un romiešu apmetnes apvienojumu.
Pils celta no balta kaļķakmens, kas vests no tuvējās Brakas akmeņlauztuvēm, tufa un ķieģeļiem. Daļa materiāla tika arī importēta kā marmors un granīts.
Pils ir patiešām milzīga, kā pilsētiņa pilsētā un apdzīvota. Atkal esam mazliet nepieklājīgi jūsmojot un apskatot pagalmiņus.
Klausāmies dalmāciešu dziedājumus – brašu, skaistu horvātu vīru ansamblis koncerttērpos a’capella dzied smeldzīgas un skaistas melodijas, līdzīgas gregoriāņu dziedājumiem. (love) Vēlāk gide mums pastāsta, ka visas horvātu dziesmas ir par mīlestību – vai nu par mīlestību pret sievieti, vai par mīlestību pret savu zemi.
Precīzi 12.00 izejam laukumiņā pret pils galveno objektu – balkoniņu, kurā tūrisma sezonā šai laikā parādās pats Diokletiāns. Esam mazliet bažīgi, vai viņu redzēsim, jo tūrisma sezona ir oficiāli beigusies...bet nē, mums palaimējas un viss notiek. Vispirms iznāk bargi sardzes vīri un pēc tam jau pats staltais Diokletians ar daiļo pavadoni. Gana atraktīvs priekšnesums un dialogs ar mums-tautu :)
Kas tad ir Diokletiāns?
Lūk ziņas no Vikipēdijas: Diokletiāns, pilnā vārdā Gajs Aurēlijs Valērijs Diokletiāns, (Gaius Aurelius Valerius Diocletianus, dzimis 244. gadā, miris 311. gadā) bija Romas impērijas imperators no 284. gada līdz 305. gadam. Diokletiāns dzimis Dioklejā (Dioclea) pie Salonas, mūsdienu Splitas pievārtē neievērojamā ģimenē. Diokletiānu par imperatoru iecēla romiešu armija. Diokletiāns bija imperators, kuram izdevās izbeigt tā saukto Trešā gadsimta krīzi Romas impērijā. Diokletiāna efektīvās pārvaldes reformas ļāva saglabāties Rietumromas impērijai vēl divsimt gadu, bet Austrumromas impērijai vēl tūkstoš gadu.
Brīvajā laikā paklejojam pa promenādi, pa mazajām ieliņām. Kādā ieliņā mūs iekārdina mazītiņš restorāniņš Fortuna... skan horvātu mūzika, apkalpotājas ir ļoti laipnas un mēs notiesājam kārtējo Horvātijas picu.
Dodamies tirgus virzienā, apstaigājam rotaslietu tirgotājus, šoreiz nevaru noturēties pretī sarkanu koraļļu rotaslietu skaistumam (flower)
Nopērkam gandrīz svaigas vīģes un vēl mazliet pazaļus, bet sulīgus mandarīnus.
Un tad jau atkal autobuss un ceļš uz Trogiru.
Apstājamies stāvvietā pie lokveida tiltiņa, kurā stāvēja tūristu buss mana pirmajā Trogiras apciemojuma laikā.
Apstaigājam Trogiras vecpilsētu: Ziemeļu vārti, Baznīca ar laukumu – vecpilsētas centrālā vieta, promenāde. Lūgšanu vietas, siena ar karā kritušo trogiriešu vārdiem.
Gide stāsta, ka horvāti, lai ar dzīvo nemaz ne tik pārticīgi, tomēr par visu augstāk vērtē to, ka viņu zeme ir brīva. Horvātijas galvenais ienākumu avots ir tūrisms un tūrisma sezonas laikā horvāti strādā bez brīvdienām, Bet ziemā daudzi ir bez darba un nodarbojas ar olīvu vākšanu, eļļas spiešanu, mandarīnu u.c. augļu vākšanu un pārstrādi. Pateicoties klimatam no dārziem iespējams vākt 2 ražas gadā. Stādīšana notiek februārī un augustā. Tagad saprotam, kāpēc daudzos dārzos redzam pavisam svaigus un pavasarīgus salātus (sun)
Gide pastāsta, ka pēc horvātu sabiedrības nerakstītajiem likumiem sieviete top īsta sieviete un māte tikai tad, kad dzemdē dēlu.
Tirgū atkal aizraujamies ar rotaslietām, eļļu un vīna, medus, sieru iepirkšanu.
Baudām nesteidzīgo horvātu dzīves ritmu, smaidus, laipnību, ne par velti gide Olga mums stāsta, ka pat pēc 20 gadiem nav apguvusi horvātu spēju nesteigties...Horvātijā ir populārs teiciens: pie velna ar steigu! (pray)
(hmmm... varbūt tieši tas ir viens no iemesliem, kamdēļ man šī zeme tik dziļi sirdī iekritusi?)
Mēs jūsmojam par izskatīgajiem horvātu vīriešiem, Olga mums pastāsta, ka Horvātijā valda izteikts patriarhāts. Vīrieši, kad aplido meiteni, nav sevišķi izdomas bagāti ar ziediem un dāvanām, toties, apprecoties, viņiem izpaliek „dīvāna-čību” periods. Horvātu vīrieši ņem aktīvu dalību bērnu audzināšanā un rūpēs par maziem bērniem, ir ļoti darbīgi un daudz laika pavada ar ģimeni kopīgi atpūšoties. Laulības notiek tikai baznīcās un parasti horvāti precas uz mūžu. Visvairāk saprotamu iemeslu dēļ tūristes sievietes parasti sajūsminās pie ziņas, ka Horvātijā 60% ir vīriešu un 40% sieviešu... (heart)
Saviļņoti atvadāmies no jaukās gides, kura šo zemi iepazinusi kara laikā un drosmīgi palikusi te kopā ar savu dzīvesbiedru, izbaudot visu kara skarbumu...
Dodamies uz mājām – savu viesnīciņu. Vēl vakara pelde patīkami siltajā ūdenī, jūrā vēsāks ūdens mijas ar siltāku. Un tad jau pošamies vakaram krodziņā.
19.00 izbraucam uz netālu esošo krodziņu ar eksotisku nosaukumu „Donja Banda”.
Tas atrodas kalnu ciematiņā, apkārtne ir visai skarba un mēs jokojam, ka vesels autobuss ar verdzenēm Izaurām tiek vests uz plantāciju J No autobusa ap 500 m ejam līdz krodziņam un redzam reālo lauku Horvātiju – olīvkoku birzis sadalītas ar akmeņu sētām nelielos gabaliņos, zeme pelēka, ļoti akmeņaina, granātābolu, mandarīnu kiki, lavandu krūmiņi. Mājas (daudzas pamestas), celtas no rupjiem laukakmeņiem, dakstiņu jumti, koka žalūzijas. Un tad jau izgaismotais krodziņš un laipnie saimnieki mūs gaida. Pagalmā liels akmens kamīns, kurā kuras uguns un top mūsu vakariņas – gaļas un kartupeļu-dārzeņu sautējums lielos metāla traukos tiek sautēts uz oglēm.
Sēžam krodziņa telpās pie lieliem galdiem un mielojamies ar ļoti, ļoti, ļoti garšīgu pelēku maizi, mērcējot to olīveļļā, klāt piekožam sieru un šķiņķi, piedzeram vīnu. Maize ir brīnumgarda, mīksta, noskaidrojam, ka to ir cepuši vīrieši tepat mājās un tā ir taisīta no dabīgā ierauga.
Neiztrūkstoša šai vakarā ir arī horvātu muzikants un, protams, dejas (dance)
Pēc laika galdā tiek celti lielie trauki ar sautējumu – ak, mielojamies un slavējam saimniekus. Viss vai kūst mutē J
Neilgi pirms pusnakts esam mājās un paspējam vēl nopeldēties – tā ir pēdējā pelde Adrijas jūrā...
Vēl ilgi stāvu uz balkona un baudu burvīgo skatu uz tumsā mirdzošajiem uguņiem un tikai nojaušamo jūru...
6.diena. 25.septembris.
Pēdējās somu galda brokastis un attā skaistā Adrijas jūra un Dalmācijas piekraste! 8.00 esam autobusā un ļaujam vēl pēdējiem koši zilajiem jūras skatiem žilbināt acis slīpajos saules staros. Autobusā skan skumjas horvātu melodijas un acis top mitras...jau zinu, jau zinu, ka atgriezīšos Horvātijā vēlreiz, ir palicis vēl šis tas neredzēts...jā, Horvātija pilnīgi noteikti nelaiž vaļā manu sirdi (love)
Šodien Plitvices diena, līdz tai ap 230km. Esam jau TV ziņas atradušas laika ziņas, kuras sola ij mazliet vēsāku, ij lietaināku laiku. Bet ceram, ka mums paveiksies!
http://www.np-plitvicka-jezera.hr/en/
BET! Tā tomēr nenotiek, Plitvicē ierodamies līdz ar sīko lietutiņu, kurš pārvēršas pavisam parastā un ļoti latviskā, pie tam visai vēsā lietū. Lietā tiek likti lietusmēteļi un lietussargi. Braucam ar Plitvices autobusiņu dziļāk parkā, noskatām sev maršrutu un dodamies... Protams, takas ir slapjas, mitras, dubļainas, vietām zemākās vietās jau visas ūdenī un ir izliktas laipas pa kurām laipot, lai nenāktos brist līdz potītēm ūdenī. Bet kājas jau tik un tā ir slapjas, apspriežam – diez kā ir labāk-slapjas botes un slapjas zeķes, jeb basas kājas slapjās sandalēs? :S
Bet, ko nu es par lietu – skati, skati Plitvicē ir pavisam savādāki, kādus es tos atceros no ciemošanās vasarā – te jau var redzēt ij dzeltenus, ij sarkanu lapu izrotātus kokus, ūdenskritumi ir gana bagātīgāki, plašāki, kā vasarā. Cilvēku gan netrūkst, bet ir mazāk, takas var iziet un redzēt visu, ko vēlas bez lielas gaidīšanas vai stumdīšanās. Tika r fotografēšanu ir grūtāk, jo gan rokas top slapjas, gan negribas saslapināt fotoaparātus.
Vietām ir dūmaka, vietām viegla migla ceļas no ūdens vai kādas nogāzes. Ūdens krāsa nav tik žilbinoši akvamarīna toņi, kā saulainā laikā, bet tik un tā ir skaisti. Nonākam pie kuģīša pieturas, dodamies pāri ezeram. Otrā krastā mūs –ak tu laime, gaida kafejnīca, kurā var iedzert ko karstu un papusdienot ar kādu burgeri. Suvenīru tirgotavā par pēdējām 5 kūnām nopērku skatu kartiņu, kur pie ūdenskrituma redzams indiāņu virsaitis Vinetū. No vienas no manas bērnības mīļākajām indiāņu filmām. Tas gan nav indiāņu aktieris Nr 1 – horvāts Goiko Mitičs, bet atmiņai der arī šāda
kartiņa.
Pēc pusdienu pauzes dodamies tālāk, bet kaut kur nomaldāmies un nonākam nevis iecerētajā stāvvietā, kur mūs gaida busiņš, bet vietā, kur no busa izkāpām. Tā kā lietus sāk gāzt nu jau pavisam spēcīgi, negriežamies atpakaļ, bet zvanām mūsu šoferīšiem, lai mūs glābj. Autobuss drīz iz klāt, tas ir silts un sauss, tajā ir karsts ūdens tējai un kafijai un ai kā tas der šajā brīdī (d) Tencinām šoferīšus par palīdzību! J
Cik gan maz vajag cilvēkam, lai viņš būtu laimīgs :D
Atkal skan horvātu mūzika un nu mēs dodamies Austrijas – Grācas virzienā.
Pēc 30 min caurbraucam brīnišķīgu mazu pilsētiņu Slunj ar krāšņiem namiņiem un daudzām ūdenskritumu kaskādēm.
20.00 jau esam uz Slovēnijas-Austrijas robežas, bet ap 21.00 jau pilsētiņā Voitsbergā un hotelī Amira.
7.diena. 26.septembris
Brokastis jau 7.00 – šoreiz esam atgriezušās pie zviedru galda :)
Kāpjam autobusā un cauri mežiem, ķirbju laukiem un maziem ciematiņiem ar piparkūku mājiņām – kā lai citādāk nosauc austriešu greznos namiņus ar ziediem un balkoniem, dodamies uz Grācu.
Pavisam īss un pēdējais info no vikipēdijas:
Grāca (vācu: Graz) - pilsēta Austrijas dienvidos pie Muras upes, otra lielākā pilsēta Austrijā. Štīrijas federālās zemes galvaspilsēta. Pilsētā ir labi saglabājusies vecpilsēta.
Grācā esmu jau vismaz 4to reizi, bet šoreiz pilsētu apgūstam vietējās gides Olgas pavadībā. Un es atklāju daudz skaista un neredzēta, kaut laika mums nav nemaz tik daudz. Ieraugu vecpilsētu pavisam citādos skatos – ar itāļu pagalmiņiem, protams, apciemojam arī vecpilsētas slavenāko tūrisma punktu – Pulksteņa torni, kalnu. Brīvajā laikā paklejojam pa mazajām ieliņām, apciemojam tirgus laukumu, kur papusdienojam kādā ekovirtuvītē, pie blakusnamiņa pasūtu Caffe-latē un tā izrādās tik garda un krējumīga, kādu sen neesmu baudījusi.
Kad atgriežamies busiņā, kurš stāv parkā netālu no Grācas operas, mūsu atsauksmes par Grācu ir sajūsminātas un daudzi izsaka vēlmi pilsētiņā atgriezties.
Nu ko? Priekšā mūs gaida garš ceļš – ap 15.30 braucam garām Vīnei, aiz Vīnes modernā un stiklotā Rozenbergerā paēdam pusdienas. Ļoti, ļoti garda ķirbju biezzupa, silti iesaku (lick)
Jau 17.30 apstājamies pie jau zināma Tax-free veikaliņa uz Austrijas/Čehijas robežas.
Bet ap pusnakti esam Čenstohovā un viesnīcā Dolcan.
http://www.hotel.dolcan.com.pl/
8.diena. 27.septembris.
Ak...ceļojuma pēdējā diena...
Brokastis un uz māju pusi dodamies jau 8.45.
Mūsu foršie un izpalīdzīgie šoferīši Ramonas un Arnoldas droši ved mūsu pretī ceļojuma finišam.
Garastāvokļa uzlabošanai un izklaidei gide stāsta jokus no skolēnu sacerējumiem. Mēs uzzinām, ka zivju pirkstiņi ir jau sen miruši un tie vairs nevar peldēt. :D
Ka pavasaris ir viens no 4 gadalaikiem, kad vistas dēj olas un zemnieki kartupeļus. :D
Ka zemeslode griežas 365 dienas visu gadu. Bet ik pa 4 gadiem viņai vajag 1 dienu vairāk, un tas kā reiz ir februārī. Varbūt tas ir tāpēc, ka februārī ir auksts un viņai ir grūtāk griezties? :D
Ap 15.00 jau Lomža un pusdienlaiks...Rinda ir milzīga, bet apkalpošana notiek ātri un veikli.
Bet 19.00 jau robeža!!!
LATVIJA!!! (flag:lv)
SVEIKAS MĀJAS!
Paldies šoferīšiem, paldies gidei un paldies jaukajai, smejošajai kompānijai :D
Manas fotogrāfijas šeit:
https://www.draugiem.lv/user/2317/gallery/#/gallery/?pid=370137646