Grieķija (Atēnas un Kefalonija) - 2014 - 2.daļa
|
Imants Jurevičius
|
17.augusts
No rīta apzvanīju 40 km rādiusā esošās pilsētas un guvu pārliecību, ka Fiat Panda no Mr.Makis ir mūsu vienīgā alternatīva. 18 km no Porošas bija vēl pāris skuteri, bet tos atteicās man dot, jo nav A kategorijas vai pieredzes braukt pa tik kalnainu apvidu.
Fiat Pandai izrādījās jauns debeszils modelis un, kā vēlāk secinājām, kopumā perfekts nomas auto šiem kalniem – pa visiem ceļiem var izbraukt, kalnos uzrāpjas bez problēmām un, kas pats galvenais, maziņš, kompakts auto, ar kuru uz kalnu ceļiem nesagādā problēmas samainīties ar pretimbraucējiem. Jau 1.dienā ar auto izmetām lielu loku: Poroša-Skala-Rombola-Argostoli-Poroša, nobraucot virs 100 km.
Skalā izcila gara smilšu pludmale. Tur atradām kapteini Vangeli, pie kura piereģistrējāmies kruīzam uz Zantes salu.
Kalnā ceļa malā (no Skalas ~10 km uz Argostoli pusi) atradām tavernu, kur saimniekojošais vīriņš mūs pabaroja ar īstiem grieķu ēdieniem, kuru ingredienti nākuši no viņa un tuvāko zemnieku dārziem. Pašceptā maize bija fantastiska un arbūzs, kuru tas mums cēla galdā kā pārsteigumu uz sava rēķina, izcili salds. Labākā ēdienreize visa ceļojuma laikā. Vējš gan tur pūta nenormāli.
Tālāk braucām augšā kalnā uz netālo cietoksni un baznīcu ar mini kapsētu. Cietoksnis izrādījās slēgts, jo strādā tikai līdz 15:00. Pastaigājām un braucām tālāk salas vidienē, kur uzdūrāmies uz salas reliģisko centru – klosteri. Tā kā nebiju pieklājīgi apģērbies un pie tūristiem paredzētās lupatu kastes bargi sēdēja bārdains vīrs viscaur melnā un ar aukstu aci, celtni nopētīju pa gabalu.
Blakus klosterim ir Rombola vīna darītava - vietējo vīnogu audzētāju kooperatīvs. Jaunas vīnogu spiedes par ES naudu dabūjuši. Tur, mums par nelielu pārsteigumu, varējām iziet bezmaksas ekskursiju ar degustāciju noslēgumā. Protams, sapirkāmies viņu vīnus un vēlāk atklājām, ka par vīna pudeli samaksājām ~1 EUR dārgāk nekā jebkurā salas parastā veikalā to būtu varējuši izdarīt. Te tev nu bija - bezmaksas ekskursija. Argostoli atradām Rombola vīna darītavas veikalu, kur cenas tādas pašas kā vīna darītavā - bet visos pārējos veikalos cenas ir zemākas.
Argostoli, kas skaitās Kefalonijas galvaspilsēta, ir smuka, maza pilsētiņa jūras krastā – visi pārējie salas ciemi tādi paši, tikai mazāki. Pastaigājām, apēdām saldējumu, saldētu limonādi, nopirkām arbūzu un braucām mājās. Līdz ar tumsas iestāšanās, kas ir plkst.21, sasniedzām Porošu. Liels nogurums, noskalojāmies un gulēt.
18.augusts
Nolēmām doties uz Fiscardo, kas salas pašos ziemeļos, pa ceļam apskatot salas pārējās apdzīvotās vietas.
1.pietura bija Sami, kur dabūju 2x dārgāku un tādu pašu saldējumu kā Argostoli. Sami un tās apkārtnē filmēta “Kapteiņa Koreli mandolīna” ar Nikolasu Keidžu un Penelopu Krūzu galvenajās lomās. Filma ataino notikumus uz salas 2.pasaules kara nogalē un 100% arī filmēta uz šīs salas. Samieši to atceras un izmanto savās reklāmās. Varbūt tāpēc arī tas sasodītais saldējums 2x dārgāk maksāja, jo tā māja filmā bija redzama... bet varbūt mums vienkārši nospīdēja ar saldējumu Argostoli. Sami ir jauks ciems ar gar krastu izstieptu laivu piestātni un tīri tā neko pludmali. Ieraudzījām norādi uz Sami Akropoli un sapratām, ka jābrauc kalnā skatīties un ar Atēnu Akropoli salīdzināt. Vilšanās – no Akropoles neliela akmeņu čupiņa palikusi. Kaut gan guvums arī bija – lieliski skati uz Sami ciemu un blakus esošo Ithakas salu.
No Sami ātri pārbraucām uz Agia Efimia, kas ir ciems krustcelēs, ar perfektu līci laivu piestātnei un nekādu pludmali peldēt gribētājiem. Daži izmisīgi peldējās starp laivām piestātnē. Tur paēdām lieliskas pusdienas un braucām tālāk uz Fiscardo.
Ceļš veda augstu kalnā un līdz pat Fiscardo līkumojām pa bīstamiem un vietām ļoti šauriem kalnu ceļiem, kas sevišķi šauri bija pāris kalnu ciematos. Pa tiem stūrējot, galva sāka kūpēt un 1km pirms Fiscardo iegriezāmies nelielā, cilvēku pārpildītā pludmalē nopeldēties, galvu atdzesēt, nervus atveldzēt.
Fiscardo ciems nav tāda brauciena vērts – nevienu slavenību neieraudzījām vai, pareizāk sakot, neatpazinām, kas tur ar savu ekskluzīvo jahtu būtu ieradies. Ciems ar auto grūti sasniedzams, bet viegli pa jūru. Iespējams, tieši tāpēc Fiscardo kļuvis par populāru tikšanās vietu visas pasaules jahtiniekiem, kuri vēlas vismaz uz kādu brīdi aizmukt no bez laivu plebejiem. Osta ar jahtām bija pārpildīta, tai skaitā ekskluzīvām 3-stāvniecēm. Daudzām laivām piestātnē vietas nepietika, tāpēc tās tauvojās netālu no seklajām piestātnēm un krastu sasniedza peldus vai ar laiviņām. Izskatījās, ka jahtas tauvo pie restorānu galdiņu kājām – visa piestātne blīvi nosēta ar restorānu galdiņiem. Īsi sakot, mums tur darīt nebija ko, tāpēc supermārketā nopirkām lielu paku ar salvetēm, pikantas olīves, kuras vairāk nepirkšu, vecu halvu un braucām mājās.
19.augusts
No Skalas ar kapteini Vangeli devāmies kruīzā uz Zantes salu. Uz kuģa ēdiens un alkohols cenā nebija iekļauts, kaut gan pēc biļešu cenas varēja domāt, ka kaut kam taču jābūt, toties bija 2 peldēšanās pieturas, kur ūdenī varēja lēkt arī no augšējā klāja.
Aizbraucām līdz sarūsējušam kontrabandistu kuģim, kurš pirms gadiem 20 izskalots nepieejamā pludmalē (tikai ar laivu vai izpletni var piekļūt). Tur bija tūristu tūkstotis, no kuriem ne mazums ķēra asas sajūtas, rāpojot pa viscaur izrūsējušo vraku. Krievi, baltkrievi un poļi vraku pamanījušies apķēpāt ar visādiem stulbiem uzrakstiem (kā var ienākt prātā uz turieni paņemt krāsas baloniņu un vēl arī likt lietā?), kas vēlreiz ļāva pārliecināties par šo valstu tūristu zemo kultūru (atvainojos pieklājīgajai minoritātei!).
Zilās alas varējām apskatīt tikai no ārpuses, jo kuģis par lielu, kas radīja zināmu vilšanos. Toties netālu no alām bija 1.peldēšanās pietura ar kristāldzidru un ~30 m dziļu ūdeni. Lielākais dziļums, kādā jebkad esmu peldējis – baiss skats zems ūdens paveras (tālu jāslīkst).
Alykos ciemā mūs izlaida paēst pusdienas vai paplunčāties fantastiskajā pludmalē. Neko citu kā peldēties, sauļoties un ēst tur nav ko darīt, kā tas patiesībā ir visos mūsu apmeklētajos ciematos. Kur pludmales nav, var tikai sauļoties un ēst vienīgajā tavernā. Par pusdienām Alykos biju ļoti gandarīts un tās man pat patika labāk nekā kruīzs, jo īpaši par cenu prieks bija.
Kruīzs kopumā aizņēma 6.5h un pēc atgriešanās Skalā vēl paspējām aizbraukt uz netālo Mousadas pludmali – lieliska, ļoti plaša smilšu pludmale, ar teju mūžību aizņemošu ieiešanu jūrā. Snurkelētājiem tur darīt nav ko. Tur vispār tikai sauļoties un mazus bērnus peldināt. Ar pāris h mums pietika.
Kruīzam labāk ņemt zemu, nepārliecinošu laivu, ar kuru var tikt alās, nekā lielu kuģi ar stikla grīdu, no kuras jēgas pilnīgi nekādas.
20.augusts
Nolēmām apkārt nebraukāt un dienu pavadīt Porošas pludmalē. Uz kapteiņa Vangeļa kuģa biju saskatījies bildes par netālu esošu pasakainu un nepieejamu pludmali, kurp tad arī devāmies. Šķiet, pludmali atradām, bet Ilze pateica, ka tik ļoti viņa tieši uz šo pludmali nevēlas, kad, pēc dažu minūšu ložņāšanas pa ērkšķainiem krūmiem, ieraudzīju ‘taku’, pa kuru, iespējams, var uz to nokāpt lejā. Samierinājāmies, ka arī mums šī pludmale paliks kā tikai no jūras sasniedzama, un devāmies uz turpat blakus esošo pludmali, kuru izmanto normāli cilvēki.
Snurkelējot sadedzināju muguru un guvu pārliecību, ka arī Grieķijā ir vērts ieziesties ar krēmiem, kas aizsargā no radiācijas.
Agrā pēcpusdienā atgriezāmies viesnīcā un kāpām vēl augstāk kalnā uz izslavēto Agrapidos tavernu. Tur mums tikai salātus solīja un pēc gaļas aicināja iegriezties vakarā. Atvadījāmies un blakus esošajā “Saulrieta tavernā” dabūjām visu, ko sirds kāro, tai skaitā mājas vīnu par 6 EUR litrā un debešķīgu ābolu pīrāgu, par kuru labāku neesmu baudījis.
21.augusts
Devāmies pēdējā izbraucienā pa salu. Šoreiz mūsu galamērķis Lixouri, pilsētele otrā līča pusē no Argostoli. Pa ceļam blakus Sami Drogarati alu un Melisani pazemes ezeru apskatījām, kas iespaidu atstājoši salas dabas brīnumi. Ezers jāapmeklē obligāti – kā pasakā.
Lixouri atstāja stagnējoša, mazliet nepatīkama ciemata (nevis pilsētas) iespaidu. Turklāt pār to iet lidmašīnas nosēšanās ceļš uz Argostoli lidostu. Lidmašīnu nav daudz, bet arī ar to pārīti, kur novērojām, ēdot pusdienas mūsu ceļojuma laikā sliktākajā restorānā “Maxim”, pietika, lai mēs izdarītu secinājumu, ka nav forši. Par Lixouri un tās apkārtni palika iespaids, ka tā ir vissliktākā, nepatīkamākā vieta uz salas, kur nobāzēties.
Pēc dārgajām un neizteiksmīgajām pusdienām, kur mūsu rēķinā varītēm centās iespiest visādas lietas, no kurām bijām atteikušies, lieki nekavējoties devāmies prom virzienā uz salas slavenāko pludmali – Myrtosh. Tai var ērti piebraukt ar mašīnu un, ja palaimējas, var izdoties arī atrast, kur to novietot. Pludmale akmeņaina (ieiešanai jūrā vajadzīgi apavi), ātri kļūst dziļa, ar apmierinošu infrastruktūru, labi apmeklēta, var vērot saulrietu jūrā, ja pietiek drosmes mājās braukt pa nakti. Mums ar drosmi bija švaki, tāpēc pēc pāris stundām darījām visu, kas mūsu spēkos, lai līdz naktij būtu atpakaļ viesnīcā.
22.augusts
Cēlāmies pirms saullēkta, lai pa no rīta vēl nesakarsušajiem akmeņiem dotos pārgājienā ar mērķi sasniegt salas augstāko virsotni – Mega Soros, kas ir 1 680 m virs jūras līmeņa. Pirms tam internetā ar lielām mokām bijām atraduši Ainos dabas parka mājaslapu, kas tikai grieķu valodā, ar Google translate to iztulkojām uz angļu valodu un izpētījām taku maršrutus. Tās visas 1 dienas pārgājieniem paredzētas un izvēlējāmies taku, kas tuvākā Porošai – sākas no Digoleto akmeņlauztuves (dzeltenā taka), kas ir ~600 m v.j.l. Taku var raksturot kā garlaicīgu fizisku treniņu, jo ainavas apslēpj koku lapotnes un redzi tikai zem kājām esošos akmeņus. Līdz virsotnei tikām 3.5h, pašķirstījām apmeklētāju grāmatu, secinājām, ka pēdējo pāris gadu laikā mēs varētu būt vienīgie latvieši, kas tur uzkāpuši, atstājām savu ierakstu un grāmatu atdevām tālāk kaut kādai vārguļu ģimenei, kas uz virsotni bija ar mašīnu uzbraukuši. Lejā bija jākāpj pa to pašu taku, pa kuru uzkāpām, kas aizņēma bezgalīgas 2.5h.
Atpakaļceļā uz Porošu iestrēgām aiz super lēna autobusa, tāpēc Av.Nikolaos ciemā piestājām pie vienīgā uzkodu bāra, lai veldzētos ar svaigi spiestām sulām un pīrāga gabalu. Īpašnieki laipni un uzrunājoši. Noteikti iesaku pie viņiem apstāties paēst vai vienkārši olīvkoku ēnā atžirgt.
Sasnieguši viesnīcu, lādot neinteresanto taku, atlūzām bez kompromisiem.
Sadzīviski novērojumi:
Grieķi smēķē visi un visur, tai skaitā iekštelpās, autoostas kafejnīcā, vīrieši sieviešu tualetēs, svešiem bērniem sejā dūmus pūš ar pilnīgu vienaldzību, un skaistos cigarešu zīmējumus uz sienā, stabiem utt., kas sarkanā apļa rāmītī, uzskata par sociāliem mākslas darbiem. Ar dūmu rīšanu pusdienās jārēķinās – smēķētājs var izrādīties jebkurš, tāpēc galdiņš jāizvēlas atbilstoši vēja plūsmām. Maizi un ūdeni uz galda liek neko neprasot, bet lielākajā daļā restorānu par to pēc tam prasa piemaksāt ~1 EUR no personas. Turklāt lielākajā daļā gadījumu tā maize nav garšīga. Ja mums galdā maizi lika nekaunīgi, nesakot, ka par to pēc tam būs jāmaksā, neatstājām nekādu dzeramnaudu. Ja izvēlēsieties salātus, tad vilšanās iespēja maza.