Butāna musonā
|
Laila Medne
|
BUTĀNA MUSONĀ
Divu gadu laikā, kopš pirmo reizi uz īsu brīdi (nedēļu) biju Butānā, sapratu, ka mans sapnis, otro reizi nokļūt Butānā, neizgaist. Pēc divu gadu sapņošanas 30.jūnija rītausma pienāk Deli lidostā ar Lielās Nojausmas piepildīšanos...Mana un vismaz vēl 10 ceļotāju, no dažādām pasaules valstīm, čemodāna nav! Turkish Airlines glancētie džekiņi mierina un saka, ka čemodānu kaut kad nogādās uz jebkuru vietu, kur es būšot. Pēc pāris dienām paredzēts būt jau Butānas centrālajā daļā, tas ir vairāku dienu ilgs un grūts brauciens pa kalniem no Paro lidostas.
Lai varētu ceļot pa šo Himalaju karaļvalsti, iepriekš obligāti ir jākontaktējas ar kādu no vietējiem tūroperatoriem un jāsamaksā dienas nauda, šajā paketē ir ietverts pilnīgi viss komforts- 3 ēdienreizes, gida, šofera pakalpojumi, ieejas biļetes apskates objektos, naktsmītnes, vīza, lidojums Deli- Paro- Deli. Pašam tik jānokļūst līdz Deli. Individuāli, nesaistoties ar tūrisma firmu, šajā valstī ceļot nevar. Tāda ir valsts tūrisma politika, gan ekonomisku, sociālu, gan vides aizsardzības mērķu dēļ, lai saglabātu neskartu kultūrvidi. Butānas attīstība tiek pārraudzīta, lai modernizācija būtu līdzsvarota ar seno kultūru tradīcijām. Dzīves ritms laukos pēdējos 100 gadus nav mainījies.
Butāna ir noslēgtākā Himalaju karaļvalsts, cilvēki te laimīgi, jo nav ne ekonomisku, ne politisku cīņu. Pašlaik ir pasaules drošāko valstu topā, nr.2 aiz Jaunzēlandes. Atšķiras no pārējās pasaules ar mieru, miermīlību un pozitīvismu. No 70-jiem gadiem lēnām atveras rietumu tūristiem. Budisms ir Butānas valdošā reliģija. Valsts un reliģijas vēsture nav atdalāma viena no otras. Butāna nekad nav tikusi iekarota vai okupēta. Kopš 2008.gada ir divas varas- karaļa un parlamentārā. Drakons karogā ir pa vidu kā varas, spēka un uzticības simbols. Butānu sauc arī par Drakonu jeb Pērkonpūķa zemi. Tauta karali ļoti ciena un mīl, ik soļa var redzēt karaļa un karalienes foto- restorānos, veikalos, transportā, privātmājās, tempļos...Karalis ir mācījies Anglijā un sapratis, ka eiropas kultūra, tradīcijas te ir nevajadzīgas. Karalis mēdz apceļot valsti ar kājām, velosipēdu vai zirga mugurā, rīkojot jautājumu un atbilžu sapulces ciematu iedzīvotājiem, lai saprastu, noskaidrotu viņu vajadzības un problēmas. Butāna atrodas divu lielvalstu- Ķīnas un Indijas krustpunktā un ir tikai 45 000 kvadrātkilometru liela ar 700 000 iedzīvotāju. Vairāk kā 70% teritorijas aizņem meži. 20% teritorijas pastāvīgi zem sniega segas.
Piezemēšanās vienā no pasaules skaistākajāsm un bīstamākajām lidostām Paro (ielidojošie vārti) bija mierīga, neizjutu nekādas šausmas no iepriekš lasītā un redzētā YouTube, jo te ir ļooti īss skrejceļš. Kad lidmašīna paceļas, tā skrien debesīs stāvus kā raķete. Visas DrukAir lidmašīnas ir budistu mūku iesvētītas. Tūristi no Malaizijas „ķer mirkļus”, no šī pasaules stūrīša, kas nelīdzinās lidostai, drīzāk paradīzei- kalni, tempļi, ūdenskritumi un silti lietus lāšu pieskārieni. Tā kā lidostā esmu otro reizi un oma tomēr nedaudz ir sabojāta čemodāna dēļ, eju uz muitas zonu veikt nepieciešamās formalitātes. Esmu nolēmusi, ka visu, kas notiks ar mani, tvert kā pārbaudījumu rakstura pilnveidošanai, par neko „necepties”, dzīvot paļāvīgās gaidās, novērtēt to, kas dots, nevis gaidīt, ka kāds piepildīs manas domas...esmu taču 8. laimīgākajā valstī pasaulē un 1.laimīgākajā Āzijā. Ceturtais karalis te iedibinājis Nacionālās kopējās laimes filozofiju pretstatā nacionālā kopprodukta idejai. Laimīgais karalis apprecēja četras karalienes, visas māsas, jo nevarēja izvēlēties, kura skaistāka. Piecdesmit gadu jubilejā karalis spēra savdabīgu soli un labprātīgi varu nodeva savam vecākajam dēlam. Vienlīdzībā, vienkāršībā un pieticībā arī dzīvo viņu laime. Gadījums ar somu, liek nonākt pie domas- dzīvošu kā vietējie, pieticīgi, tverot mirkļus un baudot neticāmāko lutināšanu savā mūžā. Butānieši nesaka, „tūristi”, bet gan „mūsu viesi”. Attieksme ir tāda, kā tu ciemotos laukos pie vecmāmiņas. Mana tūrfirma „Bhutan footprints” sola sazinātie ar Turkish Airlanes čemodāna jautājumā, lai gan aviokompānija vēlējās sazināties tikai ar mani...Nosūtu visu info firmai, jūtos atvieglota un par čemodānu aizmirstu uz kādu laiku...
1.jūlijs. Galvaspilsētā Thimphu, kas atrodas 2500m augstumā, nav luksoforu, satiksmi lielākajā krustojumā regulē policists, apvilcis baltus cimdus. Takini, moskuss briežu parka apskate, tad ceļš uz vairākām stupām un klosteriem, ko noslēdz Lielais zelta Buda virs pilsētas. Viesnīca piepilsētā, netālu no karaļa apartamentiem, klusā, mākoņu ieskautā vietiņā. Vakariņojam lokālajā restorānā- mazā, vienkāršā ”ūķītī”, kur visi, arī sastaptais slavenākais Butānas aktieris, ēd ar rokām.
2.jūlijs. Ziņas no biroja, ka Turkish Airlines iedotie telefona numuri neeksistē un uz e pastiem neatbild!!! Nākamās trīs četras stundas pat Himalaju nesatricināmais rāmums tā īsti nespēj nomierināt. Tūrisma firma lika lietā privātos sakarus un jau pievakarē čemodāns bija Paro lidostā.
Butānā šajā laikā ir 5.gadalaiks- musons. Ejot pusdienot, galvaspilsētas ielas pēkšņi kļūst par upēm, lai tiktu pāri ielai, lienam pāri jumtiem...visi priecājas, uzjautrinās, fočē. Lielākais lietus, kādu Thimphu iedzīvotāji atceras. Lietusgāzes, cik strauji sākušās, tik strauji beidzas, atpakaļ jau varam laipot pa ielām.
Tad rallija ātrumā uz Paro lidostu pēc čemodāna, jo lidosta strādā tikai dažas stundas dienā un jāpaspēj līdz slēgšanai! Man ir ļooti lielas bailes no braukšanas ātrumā, kur nu vēl pa kalnu ceļu, kur netraucēti, mierā pārvietojas govis, suņi, zirgi ar pajūgiem. Himalaju ceļi ir sarežģīti un ļoti bīstami. Ceļmalās daudz akmenskritumu, kurus cenšas ātri novākt. Ātrums līdz 40km/h, parasti..ne šoreiz.....Tad pa tumsu, dubļiem un bezceļu paveidu- ceļu remontu dodamies uz Punakhu.
3.jūlijs.Punakha līdz 20.gs.vidum bija Butānas galvaspilsēta. Punakha Dzong cietoksnis, kurā atrodas templis ar ļoti smalkiem fasādes izstrādājumiem, saistās ar vēsturiskiem notikumiem. Nozīmīgs bija arī 2011.gada 13.oktobris, te notiek karaļa kāzas. Sava tēva paraugam, vecākais dēls nesekoja un apņēma tikai vienu sievu, vienkāršu meiteni no tautas- pilota meitu, bez ciltsrakstiem. Kāzas tikušas ieplānotas tieši 8.20 no rīta- šo laiku izvēlējušies karaļnama astrologi. Jaunlaulātie visu laiku staigājuši sadevušies rokās!!! Tagad jaunieši Butānā mēdz atdarināt šo karalisko ieradumu. Atšķirībā no citu prinču kāzām pasaulē, nebija nevienas ārzemju valsts amatpersonas vai viesu no karaļnamiem. Kāzas tika svinētas tikai butāniešu lokā.
Ciemošanās lauku būdiņās. Visur kaltē milzīgos čili. Čili Himalajos ieradušies pirms 500 gadiem un tiek augstu vērtēti. Izmanto, kā dārzeni, garšvielu, dedzina, lai aizgaiņātu ļaunos garus. Satieku 100gadīgu omīti ar sarkaniem zobiem. Pie tādas”rotas” var tikt, ietinot arekas riekstu un kaļķu pastu beteles lapā, košļājot to visu, kā bonuss vēl klāt nāk apreibināšanās. Saņemam dzīvespriecīgo bērnu smaidus, zinātkārās acis, kuras nav tehnoloģiju, gadžetu un rotļlietu nogurdinātas. Bērniem dāvanas te aizliegts dot, lai nesāktos ubagošana. Mīļi foto ar sirmgalvi nacionālajā terpā, kurš basām kājām, kalnā nes uz muguras uzsietu malku. „Saskaņā ar tradīciju, te vecāki ļaudis tiek visvairāk cildināti, viņi tiek godāti par to, ka ir nodzīvojuši garu mūžu, tiek cienīti par zināšanām un rituāliem. Atrašanās veca cilvēka sabiedrībā ir tik svētīga, ka jauni cilvēki mēdz pieskarties. Tas kā diena pret nakti atšķiras no rietumiem, kas apsēsti ar jaunības kultu.”(K. Greindžs „Ziedu lietū”)
Musona sezonā viss rimti un mierīgi, laiks patīkamai saskarsmei ar butāniešu ciematniekiem. Vienā mājā pusdienas nacionālajā, ikdienas stilā- Ema Dachi(čili, siers,mūsu izpratnē biezpiens, dārzeņi) ar sarkanajiem rīsiem. Saimniece laipni man sniedz vienīgo karoti- koka izrakstītu, kas ir mājā.
Daži vietējie ciema vīrieši uzvelk savu labāko nacionālo tērpu, stingri apjož rakstaino jostu, kuras raksti, starp citu, ir ļoti līdzīgi latvju rakstiem, un varam doties dzongas apmeklējumā augstu kalnos. Dzongas- mūku skolas. Mācās svētās grāmatas tekstus, juveliermākslu, dejas, angļu valodu. Dzīvo spartiskos apstākļos, aukstās telpās. Pa ceļam veikaliņā viss kaut kas jāsapērk, ko ziedot Dieviem, cilvēkiem, dzīvniekiem. Klosteris brīnišķas ainavas ieskauts, bet sievietes šodien lūgšanu zālē nelaiž. Es tikmēr lūkojos kalnos un jauno mūku draiskulībās. Atceros aicinājumu Butānas viesiem, „neņemiet neko citu kā atmiņas un neatstājiet neko citu, kā pēdu nospiedumus”.
Pēcpusdienā, šķērsojot ķēžu piekartiltiņu, dodamies lēnām augšup kalnos ar kājām uz vēl vienu klosteri, izbaudot ainas, skaņas,klīstošus zirgus, arklus, govju zvārgulīšus. Pēkšņi, kāds zemnieks un mani pavadoņi nogulstas uz lauka zemē, mani raudami līdzi un ar žestiem rādīdami, lai esmu klusa. Pirmā doma, ka Butānā taču neviens nešaudās...klusums vairāku minūšu garumā!!! Izrādās, virs mums bija lidojusi ļoti reta un bīstama bite. Tā bite bija vārnas lielumā, pagājušajā gadā vienam vācu dakterim atstājusi sveicienu sejā ar 21 kodumu...gadās arī tā.
Kāpjot augšā, zem mums paliek brīnišķīgā, trauksmainā Paro upe. Bieži atsaucās uz varenajiem Himalajiem, taču arī kalnu upes ir vienlīdz iespaidīgas un varenas. Lēns kāpiens līdz stupai. Tālumā līdz lietus, spīd saule un ir varavīksne!!! Jā, es redzēju ziedu lietu!!! Amerikāņu rakstnieks un žurnālists K.Greindžs to apraksta savā grāmatā „Ziedu lietū”. Šī grāmata ir par kalnu pārgājienu Butānā.
Vēl atvadas no ciema iedzīvotājiem ar rīsu vīnu (mūsu izpratnē kandžu) un sarkano rīsu maisiņu līdzvešanai uz Latviju. Man gribas atvadītie tā mīļi, apskaujoties un asarai nobirstot, bet pavadonis paskaidro, lai es izbeidzu, te tā neviens nedara, vēl saraudināšot cilvēkus. Uz atvadām viņi nedrīkst raudāt, tas esot uz sliktu...
Pa ceļam uz pilsētas centru pavizinam dažus vietājos, lai viņiem īsāks ceļs ejams..
Vakars paiet viņiem tik populārajā karaoke bārā.
4.jūlijs. Pa ūdenskritumu un biezu mežu ceļu dodamie uz Jauno zemi – Trongsu Centrālbutānā. Viesnīcā no balkoniņa izbaudu šo brīdi, kad nekas nav jādara, nekur nav jāiet, raugos uz lielāko dzongu Butānā, kas ir rokas sniedziena attālumā. Naktī nopietns negaiss kustina Himalajus. Himalaji ir visaugstākā un vismajestātiskākā kalnu grēda pasaulē.Tulkojumā nozīmē „Dievu mājvieta”. Butānas Himalaju augstākā virsotne ir 7450m. un kalni nav pārapbūvēti kā citur. Butānas Himalajos ir aizliegts alpīnisms, jo uzskata, ka tie ir svēti , var doties tikai pārgājienos-trekingos pavadoņu uzraudzībā. „Himalaji ir svētīgi visādā ziņā. Svētīgi uz tiem skatīties, svētīgi par tiem runāt, svētīgi doties cauri pārgājienā, svētīgi tiem pieskarties.”(„Ziedu lietū”).
Pa ceļam kalnu spraugās vērojamas nelielas skulptūras. Izrādās tās ir kremācijas skulptūras. Kremētos pelnus sajauc ar māliem, veido figūriņas, apdedzina un novieto kalnos. Vēsturiski ir 4 veidu apbedīšanas paražas- zemē, kremācija, gaisā, ūdenī. Pašlaik vairāk turas pie kremācijas.
5.jūlijs. Mainīgo kalnu ielenkumā ceļš uz Bumthang, kuras mājvieta ir četru ieleju krustpunktā. Visvēsākā vieta ceļojuma laikā. Apmeklējam lokālo tradicionālo reliģisko festivālu čeču- krāsainu pagalma dziesmu un deju sēriju par godu budisma uzvarai pār ļauno. Te atspoguļojas viņu mentalitāte. Viena lēna deja var ilgt vairāk kā stundu...
Lutināšana ik uz soļa. Viesnīcas istabiņa sagaida jau ar ieslēgtu sildītāju. Ļoti auksts jau nebija, vasara taču! Pēcpusdienā var izbaudīt musona priekšrocības- sēdi uz balkona, klausies lietus gāzēs, veries miglas apņemtajā dzongā, izgaršo vietējo alu, kas ir ļooti labs.
6.jūlijs. Klosteru diena. Bumthang- Butānas mākslas tradīciju sirds, tās apkaimē ir vismaz 29 tempļi un klosteri. Visas dzongas ļoti vecas, pat no 6.,7.gadsimta. Seno tempļu, klosteru restaurācijas notiek balstoties tikai uz senajām tradīcijām un kas ir būtiski- ar senajiem darba rīkiem. Esot te nekad neaizmirsīšu vienas sirmgalves acis...tik mīļš, silts, labestīgs skatiens....Pie vienas dzongas tiek uzstādīti vairāki ļoti augsti lūgšanu karogi. Šajā lielajā un atbildīgajā notikumā piedalās visi apkaimes ļaudis- jauni, veci, vīrieši, sievietes. Šodienas pavadonim neesot izcilas vēsturiskās zināšanas(man gan tā nelikās), tāpēc viņa draugs- gids angliski telefonā bija ierunājis šo dzongu vēsturi speciāli man...atkal lutināšana. Runajot par ciemiņu lutināšanu, pirmajā reizē, kamēr vakariņojām ekoloģisās viesnīcas ēdnīcā, mūsu istabiņu gultās bija ielikts silts termofors!!! Tas tik bija pārseigums!!! Rūpes par ciemiņiem te jūtamas ik uz soļa, toreiz arī gids pat sauļošanās krēmu piedāvāja.
Kā saka K.Greindžs savā grāmatā, Butāna ir dzīvais muzejs, līdz brīdim, kad ieraugi loku šaušanas sacensības. Archery ir viņu nacionālais sporta veids. Sajūta, ka esi nonācis futūriskā filmā, augstās tehnoloģijas ir prātam neaptveramas. Šo sporta veidu var atļauties tikai turīgākie, bet ar loku šaušanu te nodarbojas jebkurš džeks.
7.jūlijs. Dzīvošana šim brīdim, emocionālā atvērtība, bērnišķis prieks par Himalajiem un ūdenskritumiem, garo ceļu uz A saīsina. Jārēķinās, ka 160km posmu te var veikt apmēram astoņu,deviņu stundu laikā. Pusdienas vietējā cafe- dzīvojamajā mājā, kā Latvijā vismaz pirms 100 gadiem. Beidzot mans sapnis piepildījies, varēšu izbaudīt lokālo svieta tēju! Sapnis gan drīz pārvērtās par murgu...Sviesta tēju gatavo no vietējām tējas lapām, sāls un jaku sviesta, un tā ir sarkanīga, pēc skata, kā piens ar asinīm būtu sajaukts...gribēju 3 nedēļas dzīvot kā vietējie, dabūju ar pieredzi....tā smaka nav salīdzināma ar neko un te vēl visa virtuve pēc jakiem oda, bet katli un klons tīri noberzti. Aiz cieņas pret jauko saimnieci izdzēru, bet no otras krūzes gan atteicos. Rokas „smaržoja” visas dienas garumā. To „smaržu” varēja likvidēt tikai ar kalnos augošo citronzāli!!! Turpmākajā ceļojumā centos šo dzērienu izgaršot vēl un vēl, bet viegli negāja!
Strauji mainās veģetācija. Jau 60km pirms Mongar viss trekni zaļš. Daudz kukurūzas, banānu, apelsīnu, mandarīnu. Rīsu lauku mazāk. Lielākajā krustojumā ar pērtiķīšu palīdzību tirgo vietējo preci- kukurūzas pārslas, čili. Pašlaik ir mango sezona. Tas bija baudījums garšas kārpiņām un pacietības pārbaudījums šoferim, jo sula lija visur. Ēst varēja tikai ārā, tad sula pamanījās nokļūt uz ērtākajām drēbēm vai vannasistabā!
Butāna ir savrupju ieleju un augstu virsotņu zeme, tāpēc katrā ciemā ir savs apģērbs un valoda. Ielejās ļaudis dzīvo noslēgtu dzīvi, tāpēc bieži vien nezin valsts valodu dzonghu. Līdz ar to savā starpā nevar sarunāties. Tas ir arī vietējo seriālu tipiskākais sižets- meiča no vienas ielejas, puisis no otras, abi samīlas, bet sarunāties nevar!
Viesnīca kalnos ar skatu uz pilsētu. Un atkal lutināšana- tēja ar pienu un cepumiem viesnīcas numuriņā gultā, plus vēl pa lēto var nodot drēbes mazgāšanā. Sāku jau pie šī princeses dzīvesveida pierast. Šajā Butānas daļā jau stipri siltāks- 26-28 grādi, ja vakar bija 12-13.
Sēdēt uz palodzes un vērot kā kalnos ieskautā pilsēta satumst, tas jau ir grūti izturams skaistums....
8.jūlijs.Pārsteigumu diena! Brauciens uz Z- Lhuntse ciemu. Pa ceļam redzam arī dzīves skarbo pusi- govi, kas kritusi no kalna, uzdūrusies uz kokiem un nomirusi. Ceļa vidū vīri to apstrādāja. Butānā audzē liellopus daudz, bet ticība neļauj nokaut, tāpēc liellopus kaut ved uz Indiju un pēc tam atpakaļ. Ēst var, bet kaut nē. Viņi nedrīkst nogalināt neko, pat mušu. Es gan panācu, ka viesnīcā viens vietējais nosita prusaku manā istabiņā, bet tas uz manas sirdsapziņas...
Pa ceļam paņemam divas pusaudzes, kuras it kā gaida autobusu, kuru var gaidīt visu dienu...Kāpiens kalnā ar mazajiem budistu mūkiem,kuri mūs cienā ar plūmēm. Mazo mūku te ap 200.
Izrādās dzongā brīvdiena un klosteri apmeklētējiem slēgti. Mans pavadonis sarūgtināts, jo viņam šīs lūgšanas ir ļoti būtiskas. Tad pēkšņi parādās galvenais Lama, sakot, ka ziņas par ciemiņu no Eiropas jau nonākušas līdz viņam...Tā mēs nesteidzīgi, divu stundu garumā, baudot saldos rīsus, tēju, ūdeni un sulu kopā ar Lamu tērzējām....
Pa neceļiem dodamies augšup caur zemnieku sētām, vietējie uz mūsu mašīnu raugās kā uz brīnumu, nekas tāds te nav redzēts. Ieejot pieticīgā kalnu būdiņā, novelkam apavus, mums no citas istabas atnes paklājus, kur apsēsties, cienā ar kukurūzas vīnu(kandžu), te arī to pašlaik gatavo. Šie cilvēki vēlas būt bagāti absolūtā nozīmē- viņi vēlas apmierināt savas pamatvajadzības.” Pie mums bieži vien cilvēki vēlas būt bagāti relatīvā nozīmē- salīdzinājumā ar kādu citu.”(„Ziedu lietū”) Tajā dienā viņiem bija svētki, mēs dalījāmies ar līdzpaņemto ēdienu no viesnīcas. Šādu ēdienu viņi nebija ne redzējuši, ne ēduši. Viena sirmgalve gan neuzdrošinājās to pagaršot. Šie cilvēki neprata ne lasīt, ne rakstīt, mobilajā telefonā ierakstīti kādi 5 kontakti,kas atzīmēti ar skaitļiem, kas jāatceras, bet cik lieliski ar smaidiem, labestību un sirdssiltumu var pārvarēt kultūras atšķirības un iegūt draugus!
Esam slimnīcā, apciemot mana pavadoņa māsīcu. Skaista 21 gadu jauna sieviete, diemžēl lasa un raksta minimāli, jo ir zemnieku bērns, skolā nav gājusi. Visiem ģimeniskas, sirsnīgas sarunas dzonghā, jo nebija tikušies 7 gadus. Es pa to laiku pārdomāju dzīvi un mūsu medicīnas iestāžu labiekārtotību...Šī bija pilsētas slimnīca, bet gultas veļa ļoti netīra, asiņaina, sienas ar zilu eļlas krāsojumu netīras, dzelzs gultiņas, logiem stiklu nav, vājprātīgs caurvējš, istabiņā visu vecumu un dzimumu ļaudis.
Braucam uz viesnīcu, ardievas pamājot pelēkajam langūram ceļmalā.
9.jūlijs. Vēlās brokastis uz terases ar iespaidīgu skatu uz Himalaju virsotnēm. Pa ceļam uz Trashigang tikai viens miestiņš, kur paēst. Tajā pašā rīsi beigušies, ēdam roltonus ar ceptu olu un čipšiem.
Sākas karstums pat līdz 40 grādiem. Paliek sauss(musonā!), kalnu upes izžuvušas, izskatās, ka lietus te rets viesis. Parādās daudz ziedošu koku. Apdegt var 5 minūtēs. Esam tālu A, augstu, augstu kalnos, nekurienē, skaistā viesnīcā. Tā kā ir ceļojuma vidusposms te atpūtīsimies 3 diennaktis. Visās viesnīcās, jebkurā ēdienreizē tika servēti vismaz 9 ēdieni, visi no vietējiem produktiem un ļoti veselīgi. Daudz dārzeņu, augļu, kūciņa bija tikai vienreiz. Te bija netikai visvisizsmalcinātākā ēdināšana, te bija paradīze- tūristu nesezonā tikpat kā nebija, klusums, tikai kalnos iekļauta viesnīca, kas celta, ievērojot vietējās arhitektūras tradīcijas. Sēžot un veroties kā kalnos satumst un iedegas mājokļu gaismiņas, manai iztēlei vairs nav robežu...
10.jūlijs. „Ceļvežos nekad neatradīsiet aprakstītus ceļojuma skaistākos mirkļus. Skaistie mirkļi vienkārši rodas paši no sevis, pēkšņi- kā vizuļojošas veiksmes varavīksnes.”(„Ziedu lietū”) Tieši tā es varētu teikt par pavadīto laiku kārtējā dzongā. Ieejot dzongā, tālāk aicināja jauno mūku tauru skaņas(diemžēl neatceros kā šis garās taures sauca). Mani pārņēma tāds miers un vēlēšanās apsēsties zemē un klausīties, klausīties, aizmirsties....butāniešiem ir pacietība, jo gids mani gaidīja kādas divas stundas un nekur nesteidzināja....
Pievakarē pastaiga viesnīcas apkārtnē pa mežu ar dvēseles pacilājošām ainavām.
11.jūlijs. Izbrauciens no viesnīcas uz mazu ciematiņu Rangjung, pašos valsts A. Klostera teritorijā divi mazie mūki mums seko un izrāda interesi par foto un video. Sēžam uz trepītēm un es viņiem rādu bildes gan no viņu zemes, gan Latvijas. Nesaprot angliski, bet vēro ar zinātgribošu skatienu...viens vīrs, nolicis priekšā akmentiņus, veic zemo klanīšanos (pēc katras noliek akmentiņu, acīmredzot neprot skaitīt).
Gājiens kalnos pa ciematiņu uz rīsu laukiem, lai redzētu kā vietējie vīri un sievas sezonas laikā strādā uz lauka rīsu terasēs. Ļooti smags darbs lielā karstumā, tagad es spēšu novērtēt katra rīsu grauda vērtību. „Butānas iedzīvotājiem ir saikne ar zemi, dzīve saskaņā ar gadalaikiem, zināšanas par dabisko vidi, kādas attīstītajā pasaulē visbiežāk ir aizmirstas. Turklāt viņiem ir kopienas izjūta. Viens ir līdzdalīgs otra dzīvē, šādu attieksmi varētu raksturot kā svētīgu. Viņu dzīvē valda saikne ar zemi un citam ar citu un pašiem ar sevi. Pats svarīgākais, viņi šķita bezgala pateicīgi par to, kas viņiem ir.”(„Ziedu lietū”)
Kādu stundiņu tusiņš veikalā ar sirsnīgas pārdevējas sarunām.
Viesošanās sieviešu klosterī. Te atkal sastopamies ar dzīves realitāti un bēdīgo pusi. Mans pavadonis uzzin, ka pēkšņi mūžībā aizgājusi viņa mīļākā klostera māsa, jauna sieviete, kura vienmēr sagaidījusi ciemiņus, mīļi aprunājusies.
12.jūlijs. No rīta, pēc brokastīm gids man liek pārģērbties piedienīgāk... Biju saposusies brūnā, garā, kuplā kleitā ar kuru Latvijā baznīcu apmeklēju. Par daudz caurspīdīga esot...nu es domāju, ka kaut kas cauri spīdēja tikai ņemot talkā iztēli...protams, es respektēju viņa teikto.
Kā pateicību par viesmīlību un garšīgo ēdienu, atstāju nelielu rokas naudu, par kuru pavārs bija neviltoti saviļņots un uzaicināja mani pie sevis mājās uz pusdienām. Tā kā viss maršruts bija iecerēts tā, lai nebūtu jāsteidzās, nolēmām palikt. Vispirms paciemojāmies mājā pie viena viesnīcnieka. Bija interesanti- maza,maza istabiņa, kurā vislielākā vieta atvēlēta lūgšanām un lūgšanu grāmatām, tad plītij, vienai gultai, kurā dzīvojās sieva ar 8 mēn. vecu mazuli un pie gultas matracis, uz kura zvilnēja otrā sieva ar 6 mēn. vecu mazuli!!! Šis vīrs ļoti lepojās, ka viņam ir divi bērni ar tik mazu starpību...Abas sievas izskatījās apmierinātas, smaidīgas un draudzīgas. Bērnu ratiņu valstī nav, bērnu pārnēsā ietītus lielos lakatos priekšā vai aizmugurē.
Tikmēr arī pavārs otrā mājas galā, savā istabiņā ir pagatavojis nacionālo ēdienu. Sviesta tēja šeit bija pat baudāma! Mājās bija viens jaundzimušais, kuru šodien- 7. dienā mūks iesvētīja un deva vārdu. Iepriekš jaundzimušo nevienam ārpus ģimenes nedrīkst rādīt. Butānā ir tikai ap pussimts cilvēku vārdi. Viens un tas pats vārds var būt gan sievietēm, gan vīriešiem, gan kā vārds, gan uzvārds.
Esam pašos valsts ZA, Trashiyangtse. Viesnīca visvienkāršākā, bez dušas ar spaiņiem un litrīšiem, kā bērnībā...Ar saimnieku, vietējo džeku, izveidojas sirsnīgas attiecības, viņš ir bijis gan Amerikā, gan Eiropā.
Ciemojamies pie kādas kuplas ģimenes. Piecos vakarā tikām uzaicināti uz vakariņām, kad mēs ieradāmies, tad viņi pilnīgā mierā viens pēc otra sāka doties uz veikalu, tad lēnām gatavot, pa to laiku mēs skatījāmies TV vietējos seriālus. Sasveicināšanās Butānā, tāpat kā atvadīšanās nenotiek. Mums norādīja,kur apsēsties, bet nekāda iepazīšanās nebija. Bet viss pārējais notiek sirsnīgi, visi kaut ko pērk, dāvina, gatavo. Es kādu brīdi laikam izskatījos miegaina, man atnesa pat spilvenu. Mājās bija 9 mēnešus vecs mazulis, visi viņu čubināja, mīļoja, bučoja, izteikts ģimeniskums visās paaudzēs. Šeit arī redzu, kā tiek austi audumi vīriešu nacionālajam tērpam gon- pusgaram halātam ar baltiem roku atlokiem. Pie šī halāta viņi nēsā pusgaras zeķes. Apmeklējot vēsturiski nozīmīgas vietas, vīrieši vēl apkārt apliek garas šalles- kapni. Karalis liek dzeltenu šalli, galvenais mūks- zaļu, ministrs- zilu, pārējie- bēšu. Sieviešu nacionālais tērps ir kira-gari, apliekami svārki un īsas zīda žaketītes.
Vakariņas gatavas bija pēc kādām četrām, piecām stundām. Pērkonpūķa zemē viss notiek mierīgi un nesteidzīgi.
13.jūlijs. Kārtējais klostera apmeklējums kopā ar iepazīto ģimenīti. Mazajiem mūkiem brīvdienas- mazgā savu apģērbu, skraida plikiņi, sauļojas.
Butāniešiem patīk ģimenes pikniki. Tas tāds nacionāls pasākums. Tad nu es arī izbaudīju, kā lielā radu saime, ko iepazinu vakarvakarā, atpūšas.
Gājiens uz milzu stupām, te no gida aizraujošā stāstījuma, iepazīstu budisma tradīcijas. Vakariņojam pie jaunajiem draugiem.
14.-17.jūlijs. Ūdenskritumu šalku un mango garšas pavadīti lēnām dodamies atpakaļ uz valsts R pusi. Vairāku dienu garumā pa ceļam esam izgaršojuši vietējo produkciju- popkornu, mango,paniņas,sieru( mūsu izpratnē biezpienu), gurķus- pāraugušu kabaču lielumā. Pa bezceļa paveidu- ceļa remontu musonā, jānonāk līdz Paro. Ceļmalā sasveicināmies ar pelēko languru ģimenīti, kas neliekas traucēti, tik šmakstina zaļo masu...
Tāpat kā apģērbs, arī mājas Butānā veidotas, ievērojot tradīcijas, tāpēc izskatās, ka visas mājas projektējis viens arhitekts. Tās ir divstāvu vai trīstāvu koka karkasa būves ar lubu jumtiem. Logu rāmji ir smalki grebti. Māliem apmestās, balsinātās sienas grezno ar rakstiem un zīmējumiem- astoņiem budisma labvēlīgiem simboliem- balto gliemežvāku, lotosa ziedu, zelta zivi, zelta ratu, lietussargu, bezgalīgo mezglu, uzvaras karogu un dārgumu vāzi. Daudzstāvu ģimenes mājās var dzīvot 5-7 ģimenes. Laukos 1.stāvā mitinās lopi, 2.- novietota barība, 3.stāvā dzīvo cilvēki. Bieži vien āra sienas izdaiļotas ar fallu simboliem gigantiskos izmēros, dažādās krāsās. Te vērojama fantāzija, dažādi stili, pat ar acīm un muti. Jo daudzās reliģijās falls kā auglības simbols auglībai. Šie falli kalpo arī kā mājas aizsargi no ļauniem spēkiem, nemaz neizskatās piedauzīgi, bet ir ļoti kvalitatīvi grafiti.
Dochula- brīnišķīga kalnu pāreja 3116m abos virzienos bija neredzama, pirmajā ceļojumā tā parādījās visā krāšņumā, kas ir retums.
Galvaspilsēta Thimphu sagaida silta, saulaina, lokālajā ēstuvītē draugi jau sarūpējuši pusdienas. Iepērku krāsainos lūgšanu karodziņus, kurus ceļojuma beigās esmu iecerējusi izmantot.
Galvaspilsētas nacionālajā bibliotēkā var skatīties lielāko grāmatu pasaulē, kas ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā. Pasmējāmies par tādiem rekordiem, bet redzējām skaistas grāmatas auduma tīstokņos.
18.jūlijs. Brauciens uz valsts galējiem R- Haa. Pa ceļam šķērsojam augstāko un skaistāko kalnu pāreju Cheleyla- 3822m. Šajā pārejā- pilnīgā nekurienē- miljoniem lūgšanu karodziņu vējā, migla, govis, zvanu šķindoņa,klusums, miers. Sirreāli. Askētiski. Jāprot tikai tajā visā pazust...Butānas Himalajos laba veģetācija pat 5000m augstumā. Te ir 46 rododendru veidi, 369 orhideju pasugas, 770 putnu sugas, 24 no tām apdraudētas. Katru gadu tiek reģistrētas jaunas putnu sugas. Butānā mīt arī tīģeri.
Pa ceļam uz Haa izbaudīju vasaras plaukumu ar ziedošām pļavām. Vēl piestājam pie armijas bāzes un tad jau var čekoties viesnīcā, pilsētas centrā.
19.jūlijs. Atpakaļceļā atkal piestājam Chelela, lai uzliktu nopirktos lūgšanu karodziņus kā visdziļāko pateicību par šo ceļojumu...Lūgšanu karodziņu tradīcija aizsākās Tibetā. Sakrālās lūgšanas tika uzrakstītas uz daudzkrāsainiem karogiem, kurus pēctam izkarināja, lai piesauktu veiksmi, laimi, garu mūžu. Piecas krāsas simbolizē stihijas: zilā- debesis, baltā- gaisu, sarkanā- uguni, zaļā- ūdeni, dzeltenā- zemi. Līdzko karodziņi izkarināti, tā lūgšanas iedarbina vējš. Butānieši savus karodziņus uztver ļoti nopietni, katra diena nemaz nav labvēlīga, lai tos izliktu. Biju aculieciniece, kā viens vīrietis ar draugiem savam mirušajam tēvam pēc tradīcijas 21.dienā uzstādīja 108 baltos karogus. Viņi te pavadīja vairākas dienas, guļot teltī, vārot ugunskurā zupu, krāsojot karogu kātus, pie reizes sakopjot apkārtni- sadedzinot noplukušos, vecos karodziņus. Šis ceļa posms būtu interesants arī putnu vērotājiem.
20.jūlijs. Jau 8.00 pēc Butānas laika un 5.00 pēc Latvijas laika esam Taktshang- Tīģera ligzdas tempļa pakājē. Butānā klosterus būvē augstu uz klintīm. Skaists un pārsteidzošs kāpiens vairāku stundu garumā uz templi. Katrs Butānas iedzīvotājs kaut reizi dzīvē te dodas. Tas ir visgodājamākais budistu templis valstī un viena no slavenākajām budistu svētvietām pasaulē, kas piekļāvies vertikālai granīta klintij 800m augstumā virs Paro ielejas. Leģenda vēsta, ka 8.gs.tantriskais guru Rinpoči lidojis tīģerienes mugurā meditēt uz alu. Te tagad vairāki tempļi. Tīģerienes ligzda 1998.gadā nodega, taču 2000.gadā uzcelta precīza tās kopija.
Paro cenšos izņemt naudu no bankomāta, bloķē 2 kartes, ar pēdējo baidos riskēt, jo priekšā vēl Deli un Stambulas lidostas.
21.jūlijs. Jau 6.00 esam lidostā. Lutināšana nebeidzas, pienāk policists, paņem pasi, čemodānu, lai iečekotos. Es pa to laiku ārpusē, Himalaju skāvienā, varu padzert tēju un, neievērojot butāniešu tradīcijas, nobirdināt asaru....
„Labākie ceļojumi nekad nebeidzas, tie turpinās mūžīgi, vēršas plašumā un uzmundrinās tevi kā brīnišķīgs mirkļu un skatu vitamīns, kurš iedarbojas lēni un pakāpeniski”(K.Greindžs „Ziedu lietū”)
Nesteidzīgā, laimīgo cilvēku zeme Butāna, kur ļaudis dzīvo saskaņā ar budisma tradīcijām, dzīvo saskaņā ar dabu un vēsturisko mantojumu, varētu būt sapnis tiem, kas vēlas atgriezties bērnībā, tikt lutināti, vēlas iemācīties nesteigties, novērtēt to, kas dots, meklēt garīgu ceļu, izbaudīt Himalaju varenību ...viesi te var ciemoties arī nelielās grupās- pa divi, trīs.
Labprāt atbildēšu, ja vēl kas interesē...