Atstātās Pēdas Pasaules jumtā - Nepālā :)

  • 8 min lasīšanai
  • 22 foto
Kāpēc? Pirms 17 gadiem izveidojās jauniešu deju kolektīvs, kuru vēlāk nosauca par "Pēdu". Tas pulcē daudz jautru jauniešu ne tikai no Aizkraukles, bet arī no citām Latvijas pilsētām. Viņiem visiem ir mīlestība pret deju un prieks būt kopā! Pēc dalības daudzos pasaules festivālos šogad (2006) deju grupai bija vienreizēja iespēja būt pirmajam jauniešu deju kolektīvam no Latvijas, kas no 14.marta līdz 26.martam piedalās Starptautiskajā tautu festivālā Nepālā līdzās deju grupām no Singapūras, Itālijas, Indijas, Nepālas un vēl vienai latviešu deju grupai no Mārupes. Ceļš Lai lētāk varētu nokļūt galamērķī, izvēlējāmies lidot maršrutā Rīga-Taškenta-Deli-Katmandu, ceļā pavadot nepilnu diennakti. Ja izbraucot no Latvijas, mums rokās bija cimdiņi un galvā "pižiki", tad Taškenta un Deli mūs sagaidīja ar ~ +20 un lietu, bet Katmandu - ar pasakaini saulainu un siltu laiku, lieliem kalniem, kas paveras no lidmašīnas lodziņa un interesantām mājiņām. Pēc vīzu dabūšanas lidostā, satiekam starp sagaidītājiem festivāla organizatorus, kas sirsnīgi smaida un ap mūsu kakliem saliek koši oranžas ziedu krelles. Nedaudz noguruši, bet dikti ziņkārīgi dodamies laukā. Pirmā eksotika ir autobusiņš, kas atgādina filmās redzētos tuksnešu auto. Uz tā sakravā mūsu somas un dodamies pilsētas ielās. Izrādās, 14. un 15.martā nepāliešiem ir krāsu svētki. Esam spiesti smiedamies turēt autobusa logus ciet, jo nepāliešiem dikti gribas mūs apmētāt ar krāsām un ūdeni. Dažām meitenēm tiek pa sarkanai krāsai, citām tik ar ūdeni. Taču šoku izraisa Katmandu pilsēta - bija dzirdēts, ka Nepāla ir nabadzīga, ka pilsētu ielas un gaiss ir ārkārtīgi netīrs, taču šoks tik un tā ir neizbēgams. Pilsēta pirmajā mirklī atgādina zemestrīcē cietušu apdzīvotu vietu, satiksme ir fantastiski trokšņaina un pirmajā mirklī nesaprotama (Nepālā tāpat kā Lielbritānijā brauc, vai vismaz cenšas braukt pa ielas kreiso pusi). Izbrīna, cik tomēr pie šādas satiksmes nepālieši iznāk pieredzējuši braucēji, ja jau spēj izlīkumot pa šaurajām ieliņām un izmainīties ar pretimbraucošajiem bez skrambām. Nonākam mūsu viesnīcā - Garden hotel. Paēdam, izkravājam somas, nedaudz apskatām ieliņas. Tiekamies ar festivāla organizatoriem un pārrunājam tuvāko 2 dienu pasākumus, jo esam ieradušies pirmie (2 dienas pirms) un mums paredzēta interesanta programma. Pēc vakariņām neliela grupiņa dodamies Katmandu ielās apskatīties naksnīgo pilsētu. Džungļu safari un "ziloņu pakaļu mazgāšana" Kolektīvs bija nolēmis pirms festivāla izbaudīt džungļu eksotiku un 15. martā pēc brokastīm dodamies uz Čitvanas nacionālo parku. Kaut arī ceļš līdz safari parkam ir tikai 200km, ceļā pavadām aptuveni 8 stundas. Pirmkārt, tas tāpēc, ka ceļš ved pār/ap/no/uz kalniem, ir dikti līkumains, šaurs un satiksme ir visai intensīva. Otrkārt, pa ceļam sanāk apstāties un uzturēties kādā miestiņā 2h, jo karaspēka un maoistu saķeršanās dēļ uz laiku bloķēts ceļš. Redzam, ka arī pārējā valstī joprojām vietām svin krāsu svētkus. Pamazām sākam arī pierast pie visur esošajiem armijas karavīriem un ieročiem viņu rokās. Čitvanā nonākam vēlā pēcpusdienā un pēc ātrām pusdienām mūs mudina kāpt ziloņu mugurās. Uz ziloņiem uzliktas koka kastītes, katru cilvēku ieliek savā stūrī - uz ziloņa kopā ar "šoferi" atrodas līdz 5 cilvēkiem. Diezgan lielā steigā caur ciematiņu dodamies džungļu virzienā. Novērojam, ka "šoferis" ziloni mudina ar pēdām bakstot aiz ausīm un ar diezgan lielu dzelzs kruķi dauzot pa pakausi un ar āķi raustot aiz ausīm. Brīžiem sametas dzīvnieciņa žēl, taču milzenis savu saimnieku tomēr klausa. Sākumā prieciņu bojā smalkais lietutiņš, kas - paldies dievam - vēlāk pāriet. Kādu nelaimīgu tūristu pāri pārsteidz ziloņa rīvēšanās gar koku un pēkšņi sabirušās skudras virsū. Mēs pārējie ceram, ka būsim veiksmīgāki. Tiekam no visas sirds izvadāti pa brikšņiem, dzenoties pakaļ degunradžiem, briežiem un citiem kustoņiem un izvairoties no koku zariem, lapām, zirnekļu tīkliem, kas vairumā birst virsū. Pēc izbradāšanās pa mežu (sajūtas ir neaprakstāmas!) dodamies upes virzienā, pārbrienam to un draudzīgi tiekamies kādā pļavā, kur maltīti ietur viens degunradzis. Izskatījās dikti mierīgs un pat nedabīgs. Tā vien likās, ka kuru katru brīdi no šī kustonīša izlīdīs Eis Ventura...:)) Pēc šī piedzīvojuma joprojām ziloņu mugurās dodamies uz viesnīcu. Paēdam un vakarā priekšnesumu rāda vietējie iedzīvotāji, dejojot nūju dejas, kas ataino nepāliešu cīņu ar meža zvēriem, gaiņājot tos ar nūjām no ražas. Otrā dienā agri dodamies apskatīt ziloņu "stalli", straujā solī izskrienam caur mežu, kur nesteigā var apskatīt daudz krāšņu putnu un nonākam upes krastā, kur aicina drosmīgos "ziloņu mazgātājus" kāpt mugurā. Uzreiz brīdina, ka sausi palikšot tikai tad, ja uzmanīsies un atrotīs bikses utt... Protams, mazgāšana beidzas ar "ziloņu mazgātāju" pamatīgu izpeldi upes ūdenī un krastā stāvošo sirsnīgu izsmiešanos. Pēc jautrās nodarbes dodamies atpakaļ uz Katmandu. Ceļā atkal nonākam nobloķētā satiksmē maoistu un karavīru dēļ. Dzirdam pat divus smagās artilērijas šāvienus, taču šoreiz gaidām tikai pusstundu, tad atkal ceļš turpinās. Pa ceļam beidzot iegūstam akordeonu. Savējo muzikanti līdzi neņēma un organizatori solījās tādu atrast. Viegli nenācās - tādu instrumentu viņiem gandrīz nemaz nav. Vakarā noguruši nonākam viesnīcā. Pastaigas pa pilsētu, iepērkoties. Vakariņās redzam, ka ieradušies arī festivāla dalībnieki no Singapūras un Indijas. Itāļu un otras latviešu grupas vēl nav. Sākas festivāls 17. marta rīts sākas ar grupu vadītāju un festivāla organizatoru tikšanos, lai pārrunātu festivāla programmu un tās izmaiņas. Katram dejotājam, muzikantam tiek piešķirts T-krekliņš ar festivāla uzdruku un interesanta cepurīte. Ahā, arī otra latviešu grupa atbraukusi! Pēc pusdienām festivāla atklāšanas koncerts Nepālas karaliskajā akadēmijas zālē. Satraukums liels, arī nogurums pēc aklimatizācijas un piedzīvojumiem. Toties redzam, ka nepāliešu grupu, kuru vasarā grasāmies uzņemt pie sevis Latvijā, dejo fantastisku deju :)) 18. marta rītā ir mūsu pirmais ielu gājiens - street rally. Pa priekšu iet zilonis ar iemauktiem, kuros sēž visu deju grupu kāds pārstāvis (izņemot mūsējo, jo nevienam nebija īsti lielas gribēšanas tur atrasties, turklāt tiem, kam tā bija - tie nevarēja profesionālu apsvērumu dēļ). Mūsu kolektīvs iet uzreiz aiz nepāliešu grupas, ka ar viņu tradicionālajiem mūzikas instrumentiem spēlē tradicionālu kāzu mūziku. Troksnis liels, bet skan forši. Aiz mums uzreiz Indija - atkal troksnis. Savējos muzikantus nemaz nedzirdam, tā nu soļojam un mazajās apstāšanās pauzītēs jokojoties ielokam deju soļus pamīšus nepāliešu un indiešu ritmos. Nonākam Katmandu Durbāras laukumā. Oho!!!! Kas par tempļiem! Šeit atkal priekšnesumi. Nepāliešiem esam eksotika, jo pat nedejojot piesaistām skatītājus, kas ziņkārīgi vēro katru mūsu soli. Šādu uzmanību izjutām visu laiku, ko pavadām Nēpālā. Brīžiem tas likās uzjautrinoši, bet visādi citādi - mīļi un pat patīkami:) Nākamajā dienā mūsu grupa kopā ar singapūriešiem apmeklē bērnu namu, kur sniedzam priekšnesumu un maziņas dāvaniņas. Bērnu nams atrodas greznā ēkā, kas kādreiz (pirms ap 100 gadiem) piederēja kādai no Nepālas premjerministra sievām. Tolaik premjeram bija lielāka vara nekā karalim. Pēc pusdienām atkal ielu gājiens Bahtapurā, Durbāras laukuma apskate, neliels priekšnesums. Mūs atkal apdāvina ar ziedu krellēm. Apskatāmies templi, kur dzīvo dzīvā nepāliešu dieviete - jauna meitenīte, kas par to iecelta līdz savām pirmajām mēnešreizēm. Daļu no grupas aizvilina arī apskatīt kādu mākslas skoliņu, taču tiekam cauri tikai ar mācību, ka nav ko "uzrauties" uz draudzīgiem "bezmaksas" pakalpojumiem. Pēc tam došanās uz viesnīcu, vakariņas. Ierodas arī itāliešu grupa, kuru atbilstoši itāļu mentalitātei var dzirdēt jau pa gabalu. Pirmdienā, 20. martā festivāla dalībnieku ceļš ved uz tūristu pilsētu Pokharu. Kaut arī distance līdz tai ir ap 200km, mums jau pieredze par pavadīto ceļu. Šoreiz satiksmi neaptur šķēršļi un pēc 7h brauciena esam burvīgā Green Peace viesnīcā Pokharā. Vakariņas, došanās naksnīgajā pilsētā, kārtējie tusiņi, pat zinot, ka nākamajā rītā ceļamies ap 4. Ar autobusu mūs gabaliņu paved Sarangot kalnā un tad mēnessgaismā palaiž kāpt kalnā. Kāpšana nav viegla, piepūle liela, kalna galā trīc kājas. Skatu punktā sagaidām saules lēktu un mums paveras fantastisks skatiens uz vairākām 8km garajām Himalaju virsotnēm - divām Anapurnām un smailo Macapucre (jeb kā mēs neatceroties teicām - Mačupiču). Grupu foto un kopfoto, svaigais (beidzot!!!) kalnu gaiss un nu jau gaismā dodamies no kalna lejā. Pusdienās ierodamies pēdējie, tāpēc arī gājienu nedaudz iekavējam - vajag taču sapucēties!!! Gājiens pa Pokharas ielām līdz galam neizdodas, jo tieši šodien karalis nolēmis apmeklēt šo pilsētu un satiksme, tai skaitā gājiens, bloķēts. Pēc šādas neražas aši pārģērbjamies citās drēbēs un organizatori ved mūs uz pārsteigumu - Pokhara atrodas pie ezera un mūs ar laivām pārvizina no krasta uz salu, uz kuras atrodas templis. Ar dažām meitenēm nesadrošināmies līst zem kokiem, kur sēž baloži, jo brīžiem kādu nejauši aplaimo no augšas krītošs putna izkārnījums. Saliņa neliela, patīkama. Vakarpusē pēc pusdienām atkal tautu tērpos un dodamies uz citu Pokharas rajonu sniegt priekšnesumus. Pēc neliela gājiena ieraugām skatuvi - waj waj... Ja nepālieši uz tās tikai nospēlē mūziku un laimīgi noiet, tad otrai latviešu grupai, kura priekšnesumu sniedza otrā, tā nepaveicās... Lēkājot pa nestabilajiem dēļiem, tie neiztur un ar lielu blīkšķi lūzt dēļi un skan spiedzieni. Gods kam gods, latviešu nāburgi nodejo profesionāli un koncerta turpinājums pēc skatuves pamatīgas apskates turpinās uz ielas skatuves priekšā. Gaiss gan šeit dikti netīrs, brīžiem metas nelabi, taču Pokhara salīdzinājumā ar Katmandu ir tīra - vismaz atkritumi vairumā nemētājas visās iespējamajās vietās. Vakarā svinam grupas vadītājai Unītei vārda dienu, taču nogurums liek manīt un pirmo un vienīgo reizi Nepālā gulēt aizeju pirms 11... Trešdienā, 21. martā rīts dots brīvs. Lielākā daļa ķemmē veikalus. Mūsu puiši masveidā izbauda iespēju vizināties ar motocikliem - diezgan lēti tos var iznomāt ar visu pavadoni. Arī es tieku izvizināta - sajūtas foršas :) Pēc pusdienām visi dodamies atpakaļ uz Katmandu. Daļa mūsējo izbauda iespēju ceļu mērot uz autobusa jumta, taču ņemot vērā šofera steigšanos, nolemju labāk pasnauduļot autobusā. Ceļā atkal garas stundas, viesnīcā ierodamies jau tumsiņā. Šķiet, tieši ceturtdienu bijām gaidījuši visvairāk, jo beidzot tiek dota pilnīgi brīva diena Katmandu! No rīta daži mūsējie, kam vairāk naudiņas, tiek aizvest uz lidostu, lai ar lidmašīnu izvizinātu ap Everestu, pārējie draudzīgi kājām dodamies uz populārāko budistu templi Katmandu - tā saucamo mērkaķu templi, jo tur vairumā un bez bailēm apkārt staigājas mērkaķi. Pēc pusstundas gājiena sasniedzam tempļus - ak, vai! Atkal jākāp kalnā... Elsdami, pūzdami veicam distanci, samaksājam ieeju 75 rūpijas un esam klāt. Redzam arī slavenās Budas acis, apejam apkārt un pieskaramies mantrām. Vieta burvīga, tikai neviens nesniedz vairāk informācijas :( Mūsu fantastiskais gids Dipendra tieši tobrīd atradās ar tiem, kas lidoja ap Everestu. Samaksājot nelielu ziedojumu, par sev mīļajiem aizdedzu svecīti. Ja nu dieviņš sadzird? :) Mērkaķi arī pamanāmi, bet nav tik uzbāzīgi, kā tikām brīdināti. Kājiņām dodamies atpakaļ un tad jau katrs izvēlas dienu pavadīt kā vēlas. Mēģināju ķert saulīti - citiem jau ar pirmajiem saules stariem izdevās kļūt brūniem, citiem tik viegli tas nenācās. Protams, sekoja arī iepirkšanās, suvenīru sagāde. Galvenais, jāmāk kaulēties, jo cenas reti kur ir fiksētas. Ja sākotnēji kaulēšanos veicu diezgan nemākulīgi, vēlāk jau nekautrējoties situ pārdevēja cenu vismaz uz pusi zemāk. Dienas noslēgums gandrīz kā ikkatru vakaru - kopā ar nepāliešu draugiem runājot par dzīvi un citām mums, jauniešiem, tik aktuālām lietām. Piektdienā, 24. martā, atkal izbraucam no Katmandu - dodamies uz dažu organizatoru dzimto pilsētu Thrisuli. Distance - tikai 70km, taču ceļš vēl līkumaināks, vēl izdangātāks, vēl šaurāks, līdz ar to attālumu veicam apmēram 3 stundās. Karstums neizsakāms. Paldies dievam, mūs pažēlo - nav jādodas gājienā, visi sniedzam tikai priekšnesumus. Joprojām esam nepāliešu intereses objekts - ar mums runā, mūs aptausta, izprašņā un nepārtraukti vēro :)Nodejojam pēdējie, aši paēdam pusdienas, daži paspēj aizskriet līdz upei un atkal jau ceļā. Viesnīcā nonākam līdz ar tumsu. Vakarā mūsu grupai par godu sarīko festivāla noslēguma pasākumu, pasniedzot dalības rakstus un balvas. Patīkami. Vēl kādu laiku turpinās dejas itāliešu, nepāliešu un latviešu mūzikas ritmos. Maza daļiņa no dalībniekiem paliekam nomodā līdz 3 naktī. Sarunas ar nepāliešu draugiem nav vieglas, jo nepārtraukti ir apziņa - rīt taču jāšķiras... Sestdienā cenšamies nedomāt par mājupceļu. No rīta brauciens uz Patanu un ielu gājiens, neliels priekšnesums. Pirmie arī dodamies prom - jāpaspēj sakravāt somas un paēst pusdienas. Skatoties draugu sejās, redzamas klusas skumjas. Atvadas nesanāk tik īsas, kā gribējās sākumā, tāpēc slepšus tiek traustas arī asaras. Lidostā īpaši grūti bija pateikt attā mūsu gidiņam Dipendram. Fantastisks cilvēks. Domāju, mūsu grupā it visi uzskata, ka Nepāla ir brīnišķīga valsts, taču vislielākais šīs valsts dārgums ir tajā mītošie cilvēki. Fantastiski jauki, atsaucīgi, uzmanīgi un uzticami. Ceļš uz mājām nez kāpēc bija vieglāks, kā braucot šurp, taču sirsniņai gan bija smagi...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais