Oktobra sākumā nolēmu aizbēgt no alerģiskā rudens uz siltām zemēm, kur mirklī aizmirstas visas veselības un pārējās ķibeles. Šoreiz tā pa īstam pirmo reizi viena. Ar sabiedrisko transportu pa Spāniju. Kopā ar savu topogrāfisko idiotismu. Pieņemu, ka normāli cilvēki šajā laikā paspētu daudz kur vairāk. Bet, no otras puses, aizklīstot no ceļa, var sastapt arī patīkamus pārsteigumus. Kopumā jau ar visu maldīšanos visur nokļuvu. Izņemot skaistvietu Guadalest, uz kuru autobuss iet 1x dienā darba dienās. Piektdien nokavēju...
Alikante, Santa Barbara pils. Foršākā no ceļojuma pilīm, jo : 1) es to atradu, 2) augšā uzveda lifts :) Nu, labi, tā tiešām bija ļoti skaista. Bet apakšā Alikante – daudz lielāka kā izskatījās kartē :)Ilgi spēlēju travian, bet īstu katapultu tikai tagad ieraudzīju :) rami arī bija :)Vieta, kas jāapmeklē katram džedaju māceklim. Meistars Joda izmanto Spēku.Star Wars izstāde veidota no Gaby Navarro privātās kolekcijas 20 tūkstošiem eksponātu. Fantastikas faniem riktīga zelta bedre. Būs apskatāma līdz nākošās SW filmas iznākšanaiPusdienas Alicante pludmales krodziņā. Pašai savs muzikants. Kad viņš apstaigāja ar izstieptu ģitāru pārējos klientus par pirmo dziesmu, teicu, ka nedzirdēju (kas bija patiesība). Tad viņš nostājās pie mana galda un nodziedāja garu dziesmu. Naudu gan gāja vākt arī no pārējiem :DCeļā uz Tabarca salu. Diezgan ekstrēms brauciens ātrajā laivā, kur ūdens gāzās iekšā pa visām malām. Pat uz darbu braucošie, kas bija lielākā daļa no laivas pasažieriem, ik pa brīdim, uz lielāka viļņa, skaļi reaģēja. Jaunā Tabarka – salas daļa, uz kuras atrodas tikai akmeņi, nabadzīga augu valsts ar ērkšķiem priekšgalā, kā arī dažas vairs neizmantotas celtnes. Esot laba snurkelēšanas vieta. Bet, kad es ar savām brillītēm tur ierados, bija stiprs vējš, kas izvandīja zemūdens pasauli, un skaistskati izpalika. Pārējā salas daļa klāta ar baltām mājiņām un mazām ieliņām. Šis skats ir pašā salas malā, netālu aiz manis jau ir jūra. Tabarka nav vieta, kur kaut ko daudz apskatīt un izpētīt. Bet priekš relaksēšanās, atpūtas un pārdomām neko labāku nevar vēlēties.Salā visur ir suņu aizlieguma zīmes, bet pie alus kā tapas piedāvā zivis... Kaķu paradīze :) Denia – jauka un nosacīti maza pilsēta. Šajā skaistajā laukumā var ieturēties pa dārgo, bet metrus trīsdesmit sāņus cenas jau tādas, ka var atļauties mierīgi pasēdēt un slinki novērot apkārtējo kņadu.Esmu uzrāpusies cietokšņa, jebšu pils, pašā augšā. Īstais laiks selfijam :)Pēc ilgās kāpšanas, staigāšanas un maldīšanās pelnīta alus glāze skaistā klusā vietā. Ja apakšā tūristu bija samērā daudz, tad šeit varēja baudīt mieru. Miniatūrā arheoloģijas muzeja sargs, modies no snaudas, skatījās uz mani kā uz spoku :)– Šajā sestdienā pilsētā bija pasākums, kur dažādas organizācijas, kopienas, biedrības utt. reklamēja sevi gan teltīs uz ielas, gan priekšnesumos. Nezinu ko īsti šie pārstāvēja, bet pēc pasākuma bija atnākuši atzīmēt uz viesnīcas bāru. Riktīgi labi izlaidējos, kā arī dažus sasitu šautriņu mešanā. Sākušās manas dienas kopā ar Vadātāju. Šeit es nedomāju šo tūristu autobusu, kas izrādīja tiešām skaistas vietas, bet gan to neredzamo, kas lika man visu laiku apmaldīties :) Valensija.Interesants svētdienas pasākums – uz ielas kādu 500 metru garumā kartīšu pārdevēji, kolekcionāri, mainītāji. Tāda drūzma, ka knapi var izspraukties cauri. Autobusā braucu garām lopkautuvei. Tobrīd tur tieši kādu dzīvnieku galināja, skanēja mūzika, vadītāja balss un skatītāju rēkoņa. Patīk man Spānija, bet šo nesaprotu un nevēlos saprast. Eiropas lielākais okeonogrāfs (neesmu gan pārliecināta, ka latviski to sauc tieši tā, laikam labāk ir „okeāna parks”) jau no ārpuses tas kopā ar visu Mākslas un zinātnes pilsētas kompleksu izskatās grandiozi un aizņem milzīgu teritoriju, bet iekšā... ...no iekšpuses ir fantastiski, īpaši šie tuneļi, kur zivis ir ne tikai sānos, bet arī augšpusē. Mazliet klaustrofobiski, bet pasakaini skaisti.Jauki pagalmi pārejai no vienas akvāriju mājas uz citu (dažādiem reģioniem atsevišķas celtnes) To starpā arī milzīga bumba, kuras funkciju pa gabalu nevar noteikt. Bet tuvāk pieejot var redzēt, ka tā ir eksotisku putnu pasaule.Par to pašu naudu varēja noskatīties arī delfīnu šovu. Visiespaidīgākais triks man likās, kad delfīni no zemūdens uzmeta šo vīru tik augstu.Dažādās pilsētās saskatīju visādus ērmus skulptūru veidā. Šis bija viens no simpātiskākajiem. Vispār ļoti patīk, ka katra apļa krustojuma vidus (un to ir ļoti daudz) tiek veidots kā lokāls mākslas darbs. Ja ne skulptūra, tad mini dārzs, puķu dobe vai vēl kāds interesents veidojums.Sant Josep alas laikam vairāk domātas autobraucējiem, jo pie tām ir plašas stāvvietas, savukārt no autoostas kājām jāiet vairāk kā 2 km. Taču Vall d`Uixo ir mīlīga pilsētiņa, kurā varētu pakavēties arī ilgāk, ja nebūtu jāsteidzas atpakaļ uz pēdējo autobusu.Žēl, ka bija aizliegts fotografēt šajās Eiropā garākās pazemes ūdens alās. Varēja dabūt bildi par 6 eiro, bet es nozagu internetā :) Brīžiem alas ir šauras un zemas, jāsarga galva. Spāņu laiviniekam bija daudz interesanta ko stāstīt, bet to saprast varēja tikai viņa tautieši. Savukārt mēs ar vācu biedriem uzzinājām tikai cik dziļš ir ūdens kādā no vietām...Kas tas ir? Esmu ieradusies vienā no lielākajiem Eiropas ekoparkiem...Pat ja nebūtu visu šo eksotisko zvēru, būtu jauki paklejot pa skaisto sakopto parku.Interesanta sauļošanās poza :)Ziloņu „nodaļa” . Zvēri kopumā bija ļoti enerģiski un dzīvespriecīgi. Arī šie ziloņi diezgan ārdījās un trokšņoja.Šāds skaistulis tur lidoja brīvā dabā... ...ne jau gluži kur pašam tīk, bet gan amfiteātra ietvaros šova laikā. Es gan klusībā cerēju, ka kāds aizlaidīsies pavisam...caur Andalūziju uz dzimteni :)Šī ir skaistākā vieta, kur jebkad mūžā esmu dzērusi alu. Iedomājies – sēdi, dzer, sauļojies, bet ik pa brīdim tev 5 – 20 metru attālumā paiet garām kāds eksotisks dzīvnieks – astoņas žirafes, putns jogas fans un vēl daudz kas cits no plašās teritorijas. Žēl, ka nevaru izdzert tik daudz, lai visu dienu tur nosēdētu :)Bet starp mani un Āfrikas imitāciju dzidra upe pilna ar milzīgām karpām. Visās malās gan rakstīts, ka dzīvniekus barot nedrīkst, bet, kā izteicās bārmenis, šīs zivis ir kā cūkas, un no bāra galdiņiem krītošie kārumi viņām nekaitē. Mazās pīlītes mēģina konkurēt :)Lūk, arī viss. Ja vajadzētu tēlaini nosaukt šo ceļojumu, sauktu par TAPU TŪRI :). Ja aizklīst tālāk no tūristu drūzmas (un es aizklīdu diezgan bieži, jo regulāri apmaldījos) un dzer alu, tad piedevā var dabūt tādas tapas, ka speciāli ēdienu pasūtīt nevajag. Bet ne jau tikai dēļ alus un tapām es atkal gribu atgriezties Spānijā :)
Turp lidoju caur Londonu uz Alikanti, atpakaļ no Valensijas caur Milānu. Ryanair lata lidojumi jau sen kā beigušies, tāpēc kopumā 150 eiro likās normāla cena. No Alikantes lidostas par 2,70 vai kaut kā tā iet autobuss. Internetā bija rakstīts, ka jābrauc apmēram 40min, bet vēlu vakarā autobuss līdz viesnīcu rajonam aizskrien daudz ātrāk. Alikatē pabiju pludmalē un Santa Barbara pilī. Vienā dienā jau arī daudz vairāk nevarēja paspēt, ja visu izbauda lēnā garā.
Nākamais mērķis bija Tabarca sala, uz kuru nokļūt varēja no Santa Pola. Šajā pilsētā netālu no autoostas (smalki izsakoties) ir tūrisma informācijas centrs, kur iedod karti un visu labi izskaidro. Brauciens uz Tabarkas salu turp atpakaļ maksā 15 eiro. Nenožēloju ne centa.
Tālāk caur Alikanti virzījos uz Benidorm. Alicante – Benidorm – Denia kursē tramvajs, it kā Rīga – Saulkrasti – Limbaži. Tikai, ja mums aiz logiem pārsvarā būtu meži, tur – kalni, aizas, bet pārsvarā pilsētas. Kopumā skaisti. Benidormā man atgadījās kļūme ar autobusa nokavēšanu, tamdēļ paklīdu pa šo pilsētu. Informācijas centra meklējumos (kas atrodas nomalē, nez kāpēc ), nokļuvu pašā foršākajā krogā. Par 3 aliem, katram klāt bija bagātīgas tapas) un kaudzi ar ceptiem kalmāriem rēķins bija 11 eiro. (Atstāju gan arī labu dzeramnaudu, jo plus pārējam bārmene man samācīja noderīgus spāņu vārdus J. Benidormas viesnīcā puisis sagaidīja mani ar sajūsmu – izrādās viņš kolekcionē eiromonētas. Protams, Latvijas eiro kolekcionāru vidū ir lielā vērtē.
Agrāk man likās, ka lai dabūtu lētos ēdienus un dzērienus, ir jāiet kilometriem tālu, un tas nav to vērts. Bet šajā ceļojumā pārliecinājos, ka brīžiem daudzus eiro šķir tikai pārsimts metri.
Tātad, no Denia devos uz Spānijas trešo lielāko pilsētu Valensiju. Maldījos jau traki, bet tas jūs nevarētu interesēt. Visas galvenās lielpilsētas – vecpilsētas vietas ir tuvu viena otrai, vienā dienā var izstaigāt. Ļoti īpaša ir upes gultne, kas ieskauj centru. Tur ir gan pastaigu, gan velobraukšanas, gan skriešanas, gan suņu, gan sporta un bērnu laukumi. Tūristu buss par 16 eiro izvadā pa visām svarīgākajām vietām arī tālāk no centra divos maršrutos. Var izmantot 24h. Es paspēju visas svarīgākās vietas apmeklēt, izņemot atpakaļceļu no ekoparka, kur pus dienu pavadīju. Otrs transports ko izmantoju bija metro. Biļete jāpērk automātos, tik jāpaskatās kādu zonu vajag (uz lidostu, protams, visdārgākā, bet tad arī pieved tieši pie departure saraksta J). Centrā informācijas centri ir – Plaza de la Reina (atiet tūristu buss) un Plaza del Ayuntamento, kur var dabūt tiešām labu pilsētas karti. Pirmajā dienā paklejoju pa Valensijas centru un okeāna parku, otrajā aizbraucu uz Sant Joseph salām, noslēdzu savu ceļojumu ar eko parku. Un kaifīgās beigas eko parka bārā J. Netālu no eko parka ir milzīgs lielveikals. Sapirku lēti gardumus mājās vešanai. Jo pilsētas centrā nekas tāds nav iespējams.
Laikam diezgan haotiski visu šo pasniedzu, bet vēl arī pie fotogrāfijām pieliku pagarākus komentārus. Vispār jau internetā visu to arī var atrast. Taču varbūt kādam noder arī mani iespaidi.
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
