Alikante - Valensija un vēl šis tas

  • 2 min lasīšanai
  • 33 foto

Oktobra sākumā nolēmu aizbēgt no alerģiskā rudens uz siltām zemēm, kur mirklī aizmirstas visas veselības un pārējās ķibeles. Šoreiz tā pa īstam pirmo reizi viena. Ar sabiedrisko transportu pa Spāniju. Kopā ar savu topogrāfisko idiotismu. Pieņemu, ka normāli cilvēki šajā laikā paspētu daudz kur vairāk. Bet, no otras puses, aizklīstot no ceļa, var sastapt arī patīkamus pārsteigumus. Kopumā jau ar visu maldīšanos visur nokļuvu. Izņemot skaistvietu Guadalest, uz kuru autobuss iet 1x dienā darba dienās. Piektdien nokavēju...

Turp lidoju caur Londonu uz Alikanti, atpakaļ no Valensijas caur Milānu. Ryanair lata lidojumi jau sen kā beigušies, tāpēc kopumā 150 eiro likās normāla cena. No Alikantes lidostas par 2,70 vai kaut kā tā iet autobuss. Internetā bija rakstīts, ka jābrauc apmēram 40min, bet vēlu vakarā autobuss līdz viesnīcu rajonam aizskrien daudz ātrāk. Alikatē pabiju pludmalē un Santa Barbara pilī. Vienā dienā jau arī daudz vairāk nevarēja paspēt, ja visu izbauda lēnā garā.

Nākamais mērķis bija Tabarca sala, uz kuru nokļūt varēja no Santa Pola. Šajā pilsētā netālu no autoostas (smalki izsakoties) ir tūrisma informācijas centrs, kur iedod karti un visu labi izskaidro. Brauciens uz Tabarkas salu turp atpakaļ maksā 15 eiro. Nenožēloju ne centa.

Tālāk caur Alikanti virzījos uz Benidorm. Alicante – Benidorm – Denia kursē tramvajs, it kā Rīga – Saulkrasti – Limbaži. Tikai, ja mums aiz logiem pārsvarā būtu meži, tur – kalni, aizas, bet pārsvarā pilsētas. Kopumā skaisti. Benidormā man atgadījās kļūme ar autobusa nokavēšanu, tamdēļ paklīdu pa šo pilsētu. Informācijas centra meklējumos (kas atrodas nomalē, nez kāpēc ), nokļuvu pašā foršākajā krogā. Par 3 aliem, katram klāt bija bagātīgas tapas) un kaudzi ar ceptiem kalmāriem rēķins bija 11 eiro. (Atstāju gan arī labu dzeramnaudu, jo plus pārējam bārmene man samācīja noderīgus spāņu vārdus J. Benidormas viesnīcā puisis sagaidīja mani ar sajūsmu – izrādās viņš kolekcionē eiromonētas. Protams, Latvijas eiro kolekcionāru vidū ir lielā vērtē.

Agrāk man likās, ka lai dabūtu lētos ēdienus un dzērienus, ir jāiet kilometriem tālu, un tas nav to vērts. Bet šajā ceļojumā pārliecinājos, ka brīžiem daudzus eiro šķir tikai pārsimts metri.

Tātad, no Denia devos uz Spānijas trešo lielāko pilsētu Valensiju. Maldījos jau traki, bet tas jūs nevarētu interesēt. Visas galvenās lielpilsētas – vecpilsētas vietas ir tuvu viena otrai, vienā dienā var izstaigāt. Ļoti īpaša ir upes gultne, kas ieskauj centru. Tur ir gan pastaigu, gan velobraukšanas, gan skriešanas, gan suņu, gan sporta un bērnu laukumi. Tūristu buss par 16 eiro izvadā pa visām svarīgākajām vietām arī tālāk no centra divos maršrutos. Var izmantot 24h. Es paspēju visas svarīgākās vietas apmeklēt, izņemot atpakaļceļu no ekoparka, kur pus dienu pavadīju. Otrs transports ko izmantoju bija metro. Biļete jāpērk automātos, tik jāpaskatās kādu zonu vajag (uz lidostu, protams, visdārgākā, bet tad arī pieved tieši pie departure saraksta J). Centrā informācijas centri ir – Plaza de la Reina (atiet tūristu buss) un Plaza del Ayuntamento, kur var dabūt tiešām labu pilsētas karti. Pirmajā dienā paklejoju pa Valensijas centru un okeāna parku, otrajā aizbraucu uz Sant Joseph salām, noslēdzu savu ceļojumu ar eko parku. Un kaifīgās beigas eko parka bārā J. Netālu no eko parka ir milzīgs lielveikals. Sapirku lēti gardumus mājās vešanai. Jo pilsētas centrā nekas tāds nav iespējams.

Laikam diezgan haotiski visu šo pasniedzu, bet vēl arī pie fotogrāfijām pieliku pagarākus komentārus. Vispār jau internetā visu to arī var atrast. Taču varbūt kādam noder arī mani iespaidi.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais