5. 11 dienas stopējot pāri Ontārio

  • 16 min lasīšanai
  • 6 foto

Šis ir stāsts par to kā mēs jūlija sākumā ar alžīriju devāmies pāri Ontario provincei. Iepriekšējie mūsu garā ceļojuma apraksti linkos apakšā.

Bristol, Canada, Quebec, 29.06.2014

Pamodāmies liela ganību lauka malā jau atkal no tā, ka bija nenormāli karsts. Devāmies uz netālo lauku ceļu stopēt, kā allaž, rietumu virzienā un, lai gan satiksme bija minimāla un vieta galīgi nekāda, jau stundas laikā paņēma viens čalis, kurš mūs pilnībā saprata. Bieži vien ir situācijas, kad cilvēki vienkārši nesaprot kāpēc mēs daram, to ko daram. Kāpēc nesakrājam vairāk naudas un nebraucam ar autobusiem vai nenoīrējam mašīnu, bet Deivids ar kuru nobraucām kādus 40km jau no pusvārda saprata pilnībā, kas mēs esam un ko mēs gribam, pats viņš stāstīja, ka patīk iet mežā uz nedēļas nogalēm un trenēt izdzīvošanas skilus. Teica, ka brauc no drauga kāzām un baigi žēl, ka mūs nesatika iepriekšējā dienā, būtu uzaicinājis uz lustēm. Pa ceļam izspriedām parastās ģēlas un beigās viņš vēl piedāvāja mazliet haša.

Te nu jāpiemin, ka pirmo reizi mūžā, kad pīpēju hašišu galīgi nebija laba pieredze. Tas bija pirms gadiem pieciem Dānijā, un tā kā nebija tad vēl nebija nekādas pieredzes ar zaļo vai citām narkotikām, tad stipri pārforsēju un tas kāsis mani nonesa uz 8h. Sākumā gandrīz apstājās laiks, tad apriju 2 čipsu pakas un kukuli baltmaizes un beigās novēmos, un kopš tā laika vienmēr ar aizdomām biju skatījies uz to brūno zāles brālēnu. Bet nu tā kā bija pagājis krietns laiks un uzkrāta zināma pieredze, tad biju gatavs mēģināt vēlreiz.

Nometa viņš mūs mazā pilsētiņā pašā Otavas upes krastā. Tur satikām arī viņa sievu, kura protams nedrīkstēja zināt, par brūno mantu, apmainījāmies ar feisbuka infu un gājām uz upi nodžumīt. Krasts, diezgan aļģains un nepatīkams, bet ārā tik karsts, ka nedomājot pirmo reizi Ziemeļamerikā ielēcām ūdenī. Mazliet paplunčājāmies, ieēdām tunča konservus un devāmies tālāk.

Pilsētiņas otrā pusē diezgan labā vietā jau pavisam ātri nostopējās taksis. Pārliecinājāmies, ka nekas nav jāmaksā un aizbraucām vēl 20km, kur krustojumā stundas laikā paņēma vecāks vīrietis ar pikapu, kurš devās vēl 80km mūsu virzienā. Patīkams, zinošs cilvēks, kurš strādā vietējā atomelektrostacijā. Pa ceļam meža malā redzēju kā nobrauktu stirnu plosa neglīta paskata milzīgi putni. Prasīju kolēģim: ‘’kas pie velna tie tādi?’’

- Ā tās ir tītar-maitulijas, te pilns ar viņām, kur tu viņas redzēji?

- Tur atpakaļ bars plosīja nobrauktu stirnu.

Viņš piedāvāja aizbraukt atpakaļ un ievērtēt no kā arī neatteicāmies, mazliet pameklējām un atradām ar. Jāteic kā ir – briesmīgi radījumi, it kā pēc ķermeņa parasts tītars tikai ar asu knābi un lisu, asinīm noklātu, galvu. Nu ne ko jau, devāmies tālāk līdz viņš mūs nometa palielākā ciematā uz galvenās, caur Kanādu ejošās šosejas, kur pie vietējās ‘’Tim Hortons’’ ieskrietuves arī sākām stopēt.

Pagāja pāris stundas, bet nekas nevedās, pagājām tālāk ārā no pilsētas un jau pašā vakarpusē apstājās divi jauni čaļi, sakās braucam uz Ziemeļontario lielāko pilsētu Sudbury, kas mums tieši 250km pa ceļam. Abi likās superpozitīvi cilvēki, līdz diemžēl izrādijās, ka tas, kurš vadīja mašīnu bija super reliģisks, vārdu viņam neatceros, tāpēc turpmāk tekstā viņš būs Jēzus.

Pēc kādas stundas viņš mums prasa vai neesam izsalkuši. Cik naivs jautājums. Piestājām ceļmalas ‘’Subway’’ un viņš mums uzlika pa sviestmaižu komplektam. Tālāk braucot jau lēnām metās tumšs, viņš un viņa melnais draugs Deivids stāstīja, ko dievs viņiem labu dzīvē devis. Esot tur palīdzējis izārstēt vēzi un vēl tur kaut ko. Es centos pārāk neaizrauties izskaidrojot, kāpēc viss, kam viņi tic ir muļķības. Pirms pilsētas Jēzus prasīja vai negribam aizlaist uz viņa senču fazendu, pret ko protams neiebildām, jo viņš teica, ka pilsētā pēc tam mūs kaut kur izguldīs.

Dziļi, dziļi mežā, pa mazu celiņu braucot, pēc kāda laika atklājās paliels garens ezers kuram visapkārt sabūvētas brīvdienu mājiņas. Tumsā atradām viņa foršo būdu, nedaudz pasēdējām, iegājām džakuzi, kārtīgi nodušojāmies un devāmies uz pilsētu, kuru sasniedzām jau pilnīgā tumsā. Pa ceļam nometām Deividu, kurš atvadoties iedeva Alžam 20$. Jēzus māja izrādījās gandrīz pašā pilsētas centrā, viņa vecāki nebija mājās un viņš mums ierādīja istabu mājas daļā, kas bija remonta procesā. Pirms naktsmiera uztinām vienu mazo un devāmies pie miera.

BĪP-BĪP BĪP-BĪP BĪP-BĪP BĪP-BĪP BĪP-BĪP BĪP-BĪP BĪP-BĪP-BĪP-BĪP.....

Kas pie velna notiek?! Paskatos pulkstenī, seši rītā. BĪP-BĪP BĪP-BĪP

Bļ%^&* kaut kur nenormāli skaļi pīkst dūmu detektors vai kaut kas.

BĪP-BĪP BĪP-BĪP BĪP-BĪP BĪP-BĪP BĪP...

Kāpēc kāds kaut ko nedara!? BĪP-BĪP BĪP-BĪP BĪP-BĪP BĪP..

Kā Jēzus var to nedzirdēt?!

BĪP-BĪP BĪP-BĪP BĪP-BĪP BĪP...

Nē, vairs nevarēju izturēt, piecēlos ieslēdzu gaismu un gāju medīt sasodīto detektoru, kuru arī atradu un pēc pāris bungādiņas plēsošām minūtēm arī sapratu kā izslēgt.

Super noguris devos vēl uz pāris stundām pagulēt un ap deviņiem cēlos meklēt Jēzu. Tā kā viņa māja bija sadalīta 3 daļās ar atsevišķām ieejām, tad nemaz tik ātri nesanāca, bet nu beigās viņu atradu, iedzērām rīta kafiju, ieēdām pa kādam auglim un paspriedām, ko darīt tālāk.

Viņš mums piedāvāja izrādīt savu pilsētu, kas ir slavena ar niķeļa ieguvi. Pa dienu aizbraucām līdz niķeļa muzejam, kur apskatījām dažādas vēsturiskas bildes, noskatījāmies filmu par pilsētas vēsturi un beigās viņš mums uzlika tūri raktuvēs, kur gan biju vīlies, jo tās nebija īstas raktuves, bet tikai piemērs priekš tūristiem. Ārpus muzeja ir tā saucamais ‘’’Big Nickel’’, kā viņi dēvē 5 centu monētas. Aptuveni 10m augsta un 10m plata niķeļa monēta un fonā augstākais Ziemeļamerikas skurstenis. Sabildējāmies un aizbraucām apskatīt pašu 300m lielo milzeni. Nu jāsaka, ka diezgan iespaidīgs skats, skurstenis Rīgas TV torņa augstumā.

Turpat netālu arī atvadījāmies no Jēzus un sākām stopēt tālāk. Laiks bija nomācies un ik pa laikam līņāja. Pamīšus stopēdami un slēpdamies no lietus, tajā krustojumā pavadījām 4 stundas līdz apstājās viens čalis un aizveda līdz Espanola pilsētai. Pa ceļam piestājām indiāņu rezervātā, kur viņš pirka lētos smēķus, 200 gab pa 13$, nav slikti.

Uz Espanolu, kas ir 5km uz dienvidiem no galvenās Transkanādas šosejas devāmies, lai aizbrauktu apskatīt vienu no manis iepriekš noteiktajiem objektiem – Manitulinas salu, kas ir pasaules lielākā ezersala. Pilsētas galā vakarpusē vēl mēģinājām stopēt, bet nekas nesanāca. Viendolāra veikalā sapirkāmies našķus, ceļmalā nometāmies teltī, uztinām vienu mazo un gājām gulēt.

No rīta turpat pie pilsētas mēģinājām stopēt, bet kaut kas nelikās kā vajag, pagājām kādu kilometru uz priekšu un 2 stundu laikā tikām pie braucamā, čalis aizveda pusceļu līdz salai jeb 35km, bet diemžēl nometa absolūtā nekurienē. Tur kā vienmēr stopējām uz maiņām, proti, kad es stopēju Alža sēž un lasa grāmatu un pēc stundas mainamies. Pagāja labs laiks, pavirzījāmies pāris km uz priekšu, līdz apstājās viena meitene par ko biju pārsteigts. Pieejot klāt redzēju, ka mašīnā ir arī ap 30 čalis un pitbuls.

- Jūs taču neesat slepkavas un izvarotāji?

- Nē, nē, mēs tik uz salu stopējam

- OK, varat braukt ar mums, ja apsolat mūs nenogalināt.

- Skaidra runa.

Izskatīgajai, taču mazliet depresīva paskata meitenei vārdā bija Brita un viņas draugs Mets. Abi izrādījās superīgi cilvēki, pa ceļam pastāstījām savu stāstu, kas viņiem kārtīgi patika. Mets uztina kāsi un visi laimīgi devāmies uz salu, ko viņi slavēja kā super mierīgu un patīkamu. Viņi tur braucot vasarās jau 20 gadus, un tur arī esot iepazinušies. Pirms salas pārbraucām pāri grozāmajam tiltam un nogājām visi līdz dzidrā Hūrona ezera krastiem. Aizgājām visi ieēst, viņi mums ar Alžu uzlika zivi ar friškām, par ko bijām laimīgi. Es viņiem teicu, ka mēs gribam aizbraukt līdz Manitū ezeram, kas ir pasaulē lielākais ezers uz ezersalas, un viņiem bija tieši pa ceļam, taču visiem esot pilnīgā hajā nedaudz kaut kur miskomunicēju un viņi mūs nometa pie tūrisma biroja, jau sākām atvadīties un par visu pateikties, Mets iedeva mums vēl pāris gramus zaļā, kad viņš prasa: ‘’Kur jūs tagad brauksiet?’’

- Nu, mēs stopēsim uz Manitovaningas pusi?

- Ēeu Britāa, viņi brauc uz Manitū pusi. Mēs arī tur braucam, aizvest nevajag?

- Nu tas būtu baigi forši.

- Nu tad, ko ta mēs, lecam iekšā un braucam.

Bišķi nogrozīju galvu, bet nu neko paveda vēl 40km, nometa nelielā ostas pilsētiņā, kur atkal atvadījāmies, viņi teica, ja vēlamies, lai rītā, viņus uzmeklējam. Iedeva adresi viņu kempingam, kas bija 15km attālumā un devās tālāk. Mēs tikām zem nojumītes uzsējām savus šūpuļtīklus, uztinām vienu nemaz ar ne mazo un laimīgi devāmies pie miera.

No rīta izspriedām, ka noteikti jāpamēģina viņus uzmeklēt, aizgājām līdz klusajam lauku ceļam un diezgan karstajā dienā pēc pāris stundām nostopējām dāmīti, kas aizveda līdz ceļa pagriezienam. Aizrakstījām Britai, ka esam 5km no viņiem un braši soļojām pa meža ceļu, līdz ieraudzījām kā šie abi nāk mums pretim ar saviem suņiem Loki un Odinu. Jau kā draugi sasveicinājāmies un devāmies apskatīt to viņu kempingu, kur viņi pavada visas vasaras. Jāteic kā ir - kempings kā kempings, pilns ar treileriem, visi visus pazīst, maksa par telts vietu 10$ naktī, ko negrasījāmies maksāt, un Mets arī teica, ka par to domās vēlāk. Aizgājām nomesties pie viņu treilera, iepazināmies ar Britas mammu Kimu, kura jau no paša rīta izplanēja ar vīna glāzi rokā. Visu atlikušo dienu vienkārši dzērām daudz alus, kurijām kaudzi zaļā, pavadījām kādu laiku pie superdzidrā, indiāņu dižā gara vārdā dēvētā, Manitū ezera un spēlējām visādas muļķīgas spēles.

Viena tēma, kur bija daudz kopīga un daudz ko spriest jau atkal bija narkotikas, izrādās Brita kā jau nojautu tagad mēģināja nokāpt no pretsāpju līdzekļiem, bet es viņiem pastāstīju kā var internetā iegādāties visu ko vien vēlies. Viņi daudz ko interesantu zināja par tabletēm un uzprasīju, vai nevar kaut ko ceļam piedāvāt. Mets pēc brīža atnāca atpakaļ ar 6 THC tabletēm (sintētiskā zāle) un 2 Valium (chill pill). Jau pašā vakarā piedāvājām viņiem mūsu iepriekš iegūto hašu, par ko arī visi bija priecīgi. Visi ģimeniski paņēmām pa dūmam, un visu laiku smējos kā Mets savai bezmaz sievasmātei neskaitāmas reizes prasa: ‘’hei Kima, negribi vienu Haša dūmu?’’ un man par pārsteigumu viņa arī paņēma. Jāteic brūnā manta mani atkal vienkārši izslēdza un es aizgāju teltī gulēt. Alž vēl bišķi pakūpināja, bet nu hašs darīja savu un mēs veikli atslēdzāmies.

Nākamajā rītā izvēlos no telts mazliet paģirains un gāju meklēt, ko padzerties un nejauši ieskrēju Britas tēvā, kurš kaut kad iepriekšējā naktī bija pievienojies. Gadus 60 vecs, foršs čalis, kurš savulaik bija grupas ‘’Supertramp’’ menedžeris un izbraukājis visu Eiropu un piedzīvojis vis kaut ko. Viņš teica, ka esam tur laipni aicināti, tikai nedrīkstam aiztikt viņa personisko hašu.

Pa dienu abi jaunieši piedāvāja mums izrādīt salu, aizbraucām līdz indiāņiem iepirkt lētās cigaretes, apskatījām Treasure Island, kas ir pasaules lielākā sala ezerā, kas atrodas uz salas ezerā. Te nu atkal jāpiemin, ka man kā ģeogrāfam baigi patīk visas tāda tipa vietas, kur it kā nekā īpaša vizuāli nav, toties ir kaut kāds ģeogrāfisks rekords, par ko pat daudzi vietējie nenojauš. Pēc tam apskatījām mazu skaistu ūdenskritumu salas ziemeļos, kuru kā jau daudzus ūdenskritumus sauc par Bridal Veil Falls. Vakarpusē atkal bijām viņu kempingā, kur mūs pabaroja, piedzirdīja, iepazīstināja ar saviem draugiem un kā jau vienmēr vakarā piebeidza ar zaļo.

No rīta vēl ieēdām brokastis, atvadījāmies no visiem. Mets teica, ka par mums samaksāja, par ko mēs apsolījām viņam no Eiropas aizsūtīt pudeli absinta, un aizveda mūs līdz tuvākajam miestam. Tur pēc neilga laika nostopējām patīkamu aziāti, kura mūs aizveda līdz lielajai šosejai. Visu ceļu runājoties viņa likās stipri ieinteresēta mūsu zvejniekstāstos un beigās pat uzprasīja vai var ar mums nobildēties. Un kopsummā jāteic kā ir Manitulina sala, lai gan nekas īpaši aizraujošs nav, bet atstāja ļoti patīkamu iespaidu gan ezeri, gan cilvēki.

Uz lielā ceļa pēcpusdienā stopēšana vairs tik veikli neveicās, bet beigās pie vēl viena braucamā tikām un pabraucām vēl 50km līdz Massey pilsētiņai, kur jau lēnām sāka mesties vēls. Izlēmām noņemt provi pāris tabletēm, taču nekādu īpašu efektu nejutām. Vakarā ilgi meklējām kādu vietu teltij līdz to atradām dzelzsceļa malā, kur nometāmies, uzvārījām zupu un gājām gulēt.

No rīta turpat netālu gājām stopēt un pēc pāris stundām paņēma mazrunīgs resns pensionārs, kurš brauca mājās no Sudbury, kur bija apciemojis savu draudzeni. Viena laba lieta bija tas, ka viņam bija daudz smēķu, kurus arī pa ceļam pīpējām. Pēcpusdienā iebraucot viņa pilsētiņā Iron Bridge, viņš mums taujāja vai nevēlamies ielakt kādu aliņu, no kā protams neatteicāmies. Tā nu nobraucām gar oficiālo alkohola tirgotavu, paņēmām kasti alus un braucām pie viņa, kur mazliet depresīva paskata mājās, nometāmies dzert alu un skatīties futbolu. Nekā kopīga īsti mums ar viņu nebija, bet lieka vieta, kur pavadīt nakti vienmēr noder. Sarunājām, ka varam palikt pa nakti viņa pagalmā, par ko piedāvāju nopļaut zālienu.

Skatījāmies futbolu, dzērām alu un kurijām viņa lētās un mazliet pretīgās indiāņu cigaretes, no kurām viņš mums arī kādas 60 atdāvināja, kad Alža ierosināja aiziet un uztīt vienu mazo, kam arī piekritu. Un tad notika kaut kas negaidīts, jau pēc 2 dūmiem zaļais mani pilnīgi nonesa. Man pāris reizes bija dzīvē gadījies, kad zaļais ierauj akacī, bet līdz šim tas bija biis mēģinot zaļo jaunās vietās un pārspīlējot ar apjomu, bet šoreiz pilnīgi norāva jumtu zināma manta. Drīz pēc tam novēmu Manlijam (kā sauca pensi) trepītes un turpat arī klanījos. Alžīrijs vismaz labs cilvēks būdams pēc manis ar šļūteni satīrija, un tieši laikā pirms vecais iznāca paskatīties, kur mēs esam pazuduši. Lai nebūtu jāklanās viņa klātbūtnē, piedāvāju sākt pļaut zāli un kamēr to darīju vismaz mazliet atlaida. Vecajam gan mazliet nepatika cik necītīgi es to daru un alžīrijam nācās pabeigt, ko biju iesācis, kamēr es aizgāju ieēst un saņemt sevi rokās. Vakarā vēl mazliet iedzērām un gājām teltī gulēt.

No rīta, kad ap pusdienslaiku izvēlāmies no telts, vecais nebija mājās, bet mēs gājām uz miesta galu stopēt, kur drīz vien piestāja fūre. Jau atkal šoferis bija īpaši mazrunīgs, bet nu tas netraucēja, jo viņš piedāvāja aizvest 700km līdz otram Augšezera galam. Tikai uzprasīja, lai ierakstamies viņa žurnālā, kur var redzēt, kādus tik stopētājus viņš ņem. Tā jau ar ir, cits ņem stopētājus, lai paklausītos interesantus stāstus, cits pats grib parunāt, cits grib karmai iepatikties, cits ņem tikai tad, ja ir skaista meitene uz kuru pablenzt un vēl cits ņem principa pēc. Katram savs, kamēr vien mēs tiekam uz priekšu, mums pilnīgi vienalga kādi motīvi vada šoferi.

Visu dienu tā arī viņa kabīnē nogulšņājām, tikai vienu reizi piestājot kalonkā ieēst un atviegloties un jau pašā vakarā bijām krustojumā, 5km no Thunder Bay.

No rīta tajā pašā krustojumā drīz vien nostopējām vienu kundzīti, kura mūs paveda 50km līdz Kakabekai, kur viņa ierosināja, lai mēs aizejam ievērtēt vietējo ūdenskritumu. Bez liela entuziasma aizčāpojām līdz upei un vienkārši WOW! Metrus 50 augsts ūdenskritums ar milzīgu ūdens daudzumu, pilnīgi neticējās, ka es par tādu nekad nebiju dzirdējis. Sabildējāmies, apstaigājām no visām pusēm, uzsūcāmies iedvesmu un devāmies tālāk.

Tupat pie ūdenskrituma piebraucamā ceļa arī drīz vien nostopējām aptuveni 40 gadīgu biznesa cilvēku Deivu, kurš devās uz pašiem Ontario rietumiem, 450km attālo Kenoras pilsētu. Ceļš bija garš un vienmuļš, bet praktiski visu ceļu kaut ko pļāpājām, viņš mums iedeva kontakta numuru vienam no saviem draugiem, kurš dzīvo Vankūverā un ‘’pazīstot visus’’. Mēs kā vienmēr pastāstījām savus stāstus, un es pastāstīju savas teorijas par Latviju, Eiropu un dzīvi, viņš pastāstīja, kas ir kas biznesā un Ziemeļamerikā.

Kad viņš mūs nometa, pilsētā bija jau tumšs, gājām cauri pilsētai meklēt, kur piemesties, ar ko mums īsti nevedās. Pati pilsēta atrodas Lake of the woods ezera akmeņainajos krastos, kurš ir slavens ar savām 14 000+ salām, kas ir pasaules rekords. Latvijas rekordists Ežezers ar savām 70 gluži nestāv klāt. Kad vienā vietā piemetāmies uzpīpēt, piesējās viens vecs indiānis pilnīgā lopā un tā kā gājām vienā virzienā, tad izdibinājām, ka varbūt tur kaut kur netālu no viņa moteļa varētu palikt, bet kad ieraudzījām cik tur apdzīvots, izlēmām pameklēt vēl. Jau pusnaktī sāka līt un nebija īsti izvēles, pārgājām pāri ceļam, kur aiz vietējā komūnas centra arī uzslējāmies un pohujā gājām gulēt

- Hei, Jūs, kas teltī! Laiks doties tālāk!

OK, pamodāmies, sakravājāmies un centāmies pazust, pirms šefs atnāk atpakaļ, tā vietā, kamēr kārtojāmies, no mājas iznāca viena ofisa darbiniecīte un piedāvāja kafiju, no kuras galīgi neatteicāmies. Izdomājām iet atpakaļ kādus 5km uz Kenoras centru atrast bibliotēku un veikalu, ko arī izdarījām, bet diemžēl internets bija limitēts uz stundu. Vismaz izdevās tur par 50 centiem iegādāties Hemingveja ‘’A Farewell To Arms’’, kuru, kā Hemingveja fans, jau sen biju gribējis izlasīt.

Veikalā atjaunojām pārtikas krājumus un sākām soļot caur pilsētu šosejas virzienā, kad vēl pilsētā esot piestāja jauns čalis un uzbļāva vai navajag pavest. Viņš savā pusdienslaikā brauca mazliet mūsu virzienā, bet beigās aizveda kādus 20km pa šoseju līdz nākamajai kalonkai. Ak, kanādieši, daudzi tiešām arī ir bezjēgā laipni.

Turpat arī pēc dažām minūtēm nostopējām māti un pusaugu meitu, kas brauca gandrīz līdz pašai Manitobas robežai. Jau uzreiz varēja saprast, ka Tera, kā sauca kundzi, ir dieva cilvēks, bet nu tik laipna, ka bail. Viņa mums uztaujāja vai mēs esam kādreiz bijuši indiāņu rezervātā. Tā kā nebijām un esam vienmēr atvērti idejām tad piekritām viņas piedāvājumam. Pa ceļam iebraucām izgāztuvē, kur Tera teica parasti dzīvojas melnie lāči, un kā nu ne, līdz ko iebraucām tā uzreiz ieraudzījām kādus septiņus vai astoņus, kuri savā nodabā rakņājās pa atkritumiem. Meita nemīza izkāpt ārā no mašīnas un izmest, kas izmetams, bet mēs ar Alžu sēdējām iekšā un taisijām selfijus ar lāčiem fonā.

Ceļa galā attapāmies pret Shoal Lake ezeru, kur ar, priekš 4 mašīnām paredzētu, prāmi pārcēlāmies uz Shoal lake 40 indiāņu rezervātu. Tur Tera brauca apraudzīt vienu indiāņu kundzi no savas draudzes, kurai bija nomiris vīrs. Vispirms viņa mūs iemazīstināja ar vietējo ugunsdzēsēju un kartogrāfu Darelu, kurš mums jautāja vai esam ieradušies dienu par agru uz pasākumu. Izrādās nejauši bijām trāpījuši dienu pirms lielākās sanākšanas ciemata vēsturē. Viņi cenšas pierunāt valdību uzcelt tiltu un normālu ceļu, jo savādāk pavasaros un rudeņos, kad nekursē prāmis, bet cilvēki mēģina iet pār ledu, katru gadu kāds noslīkst. Viņiem nav pat normāla dzeramā ūdens uz salas. Salu izveidoja mākslīgi, kad mirms 110 gadiem Kanādas valdība izraka kanālu ūdens pievadei uz Vinipegu. Izrādās eksistē divas pilnīgi dažādas Kanādas. Katrā ziņā problēmu viņiem daudz un nākamajā dienā plānots liels pasākums ar visādiem svarīgiem viesiem, uz kuru mēs arī tikām ielūgti.

Pirms Tera devās prom, viņa mums iedeva plastmasas trauku ar ēdienu un teica, ka gan jau saskriesimies. Dienas gaitā iepazināmies ar ciema vecāko un patīkamu trīsdesmitkautcik gadīgu ofisa darbinieci Roksiju. Viņa mums piedāvāja vakarā braukt zvejā, kam protams piekritām. Pēdējo reizi zvejā biju gājis pirms gadiem 10, kad Ērgļos, ar klasesbiedru Igoru aizbraucām līdz ezeram, neko nevarēju noķert, koda odi un padevos neko nenoķēris un beigās aizgājām teltī dzert Kaznaču. Jutu, ka nu būs mana iespēja atgūt pašcieņu.

Pirms tam gan vēl gājām ar ciema šefu paskatīties dažādus materiālus par to viņu projektu, kad pēkšņi Darels ieskrēja un teica, ka suņi mūsu somas grauž. Un tā ar bija, manais somai augšpusē izgrauzts milzīgs caurums un no somas izzagta maize. Bļe! Neko darīt, kamēr gaidijām copi, lēnām un pacietīgi šuvu somu kopā, nebija jau pirmā reize. Vakarpusē atbrauca Roksija ar savu 40n gadīgo draudzeni Semu un visi salecām mašīnā un aizbraucām līdz mājai ezera krastā, kur salecām motorlaivā ar visādām makšķerēm un ķeselēm un devāmies zvejā.

Ezers pasakaini skaists ar neskaitāmām dažāda lieluma salām starp kurām indiāņu meitenes profesionāli, lielā ātrumā izstūrēja laivu. Uz dažām no salām varēja redzēt lepnas, tikai ar laivu sasniedzamas, brīvdienu mājas. Vienmēr sev tādu esmu gribējis. Kad Roksija izlēma, ka būs zvejošanai gana laba vieta piestājām sadalīt ekipējumu. Katram no mums tika pa makšķerei un galā kaut kāds gumijas tārpam līdzīgs vizulis vai kā nu viņu sauc. Visi normāli ierēca, kad redzēja, ka es nezinu kā to uzparikti mest tālumā, bet nu ātri vien iemanījos. Drīzi vien pīpējot, dzerot un bazarējot ar draudzīgajām meitenēm, sākām manīt zivis. Viena lieta, ko viņi visi zināja par Latviju ir tā, ka Teds Nolans, no viņu Ojibwe cilts, bija mūsu hokeja treneris. Roksija, kura regulāri piedalās zvejošanas sacensībās sāka vilkt vienu līdaku pēc otras. Arī Sema pāris izvilka, bet mēs latvju nemākuļi palikām sausā.

Jau pēc saulrieta sāka līņāt un devāmies mājup, bet tā kā pārstāja, tad piestājām pie vienas salas vēl malziet izmēģināt laimi, kur man vienā momentā pie āķa pieķērās mazmazītiņa mailīte. Es jau protams biju varen lepns par savu lomu, otrā zivs mūžā ko esmu noķēris, bet indiānietes tikai smējās.

Jau naktī aizveda mūs atpakaļ uz ciema skolu, kur mums bija piedāvāts skolas sporta zālē pavadīt nakti. Meitenes sacepa gardās zivis, kuras arī notiesājām un noguruši gājām gulēt uz saliekamajām gultām.

No rīta jau pēc astoņiem sākās rosība, sāka sarasties visādi cilvēki, indiāņu jaunieši šiverēja apkārt visu kārtojot, un pasākums varēja sākties. Līdz ko saradās visādi svarīgi cilvēki un mediju pārstāvji, ciema vecākais visus aicināja sēsties skolas autobusā un visi braucām tūrē pa salu, kur viņi stāstīja savas problēmas un potenciālo risinājumu. Bija saradušies gan CBC, gan Aljazeera, Vinipegas un Kenoras mēri un Manitobas nodarbinātības ministrs un dažnedažādi cilvēktiesību ļaudis.

Pēc tūres visus aicināja ārā uzslietajā teltī pusdienās, kur sapazināmies ar dažādiem inteliģentiem cilvēkiem. Kad Darels mūs iepazīstināja ar Manitobas provinces ministru es viņam pieeju klāt un super nopietnā balsī saku: ‘’Sveicināti, mēs esam Eiropas Savienības pārstāvji un esam ļoti nobažījušies par cilvēktiesību situācij..... nē, nē es tik smejos, mēs te stopējām garām un tikām uzaicināti uz pasākumu.” Gados jaunais politiķis normāli sasmējās un saka man: „Tas bija labs, panāc te iepazīstini sevi Vinipegas mēram kā tikko man.” Jāteic tas ir viens no maniem labākajiem dzīves skiliem, spēja justies brīvi un atrast kopīgu valodu ar dažnedažādiem cilvēkiem, ir kaut kas kopīgs gan ar pēdējo bomzi un alkoholiķi, gan ar profesoriem un ministriem.

Pēc pusdienām sekoja ‘’dalīšanās aplis’’, kur vietējie iedzīvotāji stāstīja savus bēdu stāstus, gandrīz katram ģimenē kāds bija noslīcis dēļ tā, ka nākas iet pār ledu. Mēs tikām aizgājām līdz ezeram nopeldēties, bet paspējām atpakaļ uz emocionālo bungu apli, kur dažādu paaudžu cilts vīrieši spēlēja aplī bungas un dziedāja tradicionālās dziesmas (skatīt manas galerijas). Pēc dalīšanās apļa, visi tika aicināti uz vakara pasēdēšanu atkal teltī, kur ēdām zivis un aļņa gaļu un klausījamies runās. Vienā momentā ciema vecākais arī paņēma mūs uz pauzes un uzprasīja vai latviešu draugiem nav kas sakāms. Nedaudz apmulsu, bet pateicos visiem, ka mūs uzņēma utt. Runas beigās piemetināju, ka mēs stopējam uz rietumiem un, ja kāds var paķert, lai mūs uzmeklē. Un kā nu ne, viens no čaļiem, ar kuru iepriekš runājos, piedāvāja uzreiz aizvest līdz Vinipegai, bet tā kā mēs gribējām vēl tur mazliet palikt, tad pateicāmies, bet nē. Jau uzreiz pēc tam viena cilvēktiesību dāmīte Linda piedāvāja vakarpusē aizvest, kam arī piekritām.

Līdz tam vēl paspējām uzspēlēt basketbolu 2x2 pret diviem vietējiem jauniešiem, kur mēs pat ar savām nopīpētajām plaušām pamanījāmies uzvarēt. Sakravājām savas mantas, apmainījāmies ar info ar visiem draudzīgajiem cilvēkiem un devāmies uz prērijām. Linda izrādījās ļoti patīkams cilvēks un piedāvāja mūs tonakt izmitināt savās mājās, kur arī pēc pāris stundām nonācām. Viņa mums ierādīja sava dēla, mūziķa istabu, kur uzreiz ieraudzījām lielu burku ar oranžu pulveri. No pretīgās plastmasainās smakas uzreiz sapratām, ka tas ir DMT un gribējām mazliet nozagt, bet kad izmazgājām drēbes un iegājām dušā burka bija kaut kur pazudusi, laikam samniece mazliet sakautrējās, ka rada iespadu, ka viņas dēls ir narkomāns, it kā mēs par to tiesātu. Vakarā vēl iedzērām tēju, paskatījāmies filmas un laimīgi gājām gulēt. Tālāk priekšā mūs sagaida Kanādas prērijas.

Posma karte:

Ontario kopsavilkums:

Ceļā pavadītas 11 dienas,

Nobraukti 2310km, 15 stopos

Iztērēti 50$, iegūti 20$, bilance -30$, jeb aptuveni -10 Eur katram

Iepriekšējās ceļojuma daļas:

1. Rietumeiropa http://dra.lv/boKAg

2. Islande http://dra.lv/boLs8

3. Kanādas austrumi http://dra.lv/bpJKN

4. Kvebeka http://dra.lv/bpzRZ



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais