Sutīgā Ķīna vasaras karstumā jeb pirmais tās iepazīšanas mēģinājums.

  • 11 min lasīšanai
Nesen neliela domubiedru kompānija devās aizraujošā ceļojumā pa Austrumķīnas lielākajām pilsētām, populārākajām tūristu apmeklējuma vietām un skaistākajām ne tik populārajām vietām. Stāsts par pirmo pieredzi veicot šāda veida ceļojumu, par lietām, kurām jāvelta vairāk uzmanība, ja gribat veikt līdzīgu ceļojumu un tikt galā bez liekiem starpgadījumiem un justies maksimāli komfortabli ceļojuma laikā. Stāsts par ķīniešu valodas mācīšanos gandrīz bez jebkādām priekšzināšanām jau atrodoties Ķīnā, stāsts par mācīšanos tirgoties paliekot neapšmauktam, stāsts, kuru stāsta Latvijas ķīniešu vingrošanas skolas treneris Dainis Višķers. Ceļojums, protams, sākās lidostā „Rīga”, tad „caurlidojot” Somiju nonācām Šanhajā. Izejot pa Šanhajas starptautiskās lidostas durvīm pārņēma sajūta, it kā tikko ienāktu pirtī... Pamatīga suta un karstums (40 – 45 grādi pēc Celsija), ļoti liels mitrums (virs 90%), mums teica, ka parasti tas tā esot, t.i. – normāla vasara, ziemā arī neesot auksti, reizēm gan uzsniegot sniegs... Pilsēta ļoti interesanta, samērā „jauna” pilsēta, pilsēta, kurai nav gadsimtiem vai pat gadu tūkstošiem ilgas vēstures un to salīdzinot ar pārējām apmeklētajām Ķīnas vietām, jāsecina, ka tas tiešām tā arī varētu būt... Augsti nami, industriāli attīstīta, tomēr ļoti kontrastaina vide, jo tur pat blakus sakoptībai gandrīz katrā no sānieliņām, jūtamas dažādas nepatīkamas smakas, cilvēki dzīvo uz ielas un tur pat uz ielas mazgā drēbes, ēdienu, ēd, guļ vai skatās televizoru, ja tāds ir. Daudz mazu veikaliņu, kuros cilvēki gan strādā, gan dzīvo... Pilsētā maz vecu ēku, tomēr tādas arī tur ir, viena no skaistākajām vietām – prieka dārzs, tā ir viena no populārākajām tūristu apmeklējuma vietām un tur senu ēku ir daudz, tur nemitīgi var sastapt vairākas tūristu grupas, kuru gidi tās vadā par visdažādākajiem veikaliem, kur kā likums tiks pārdots vai nu nefrīts, vai zīda izstrādājumi, vai arī tēja, šīs trīs lietas ir galvenais gan gidu, gan šo lietu tirgoņu ienākumu avots, jo katrs gids saņem noteiktu procentu no savas grupas veikalā iztērētās naudas. Protams, cenas parasti neadekvāti lielas, bet gandrīz visur ir iespējams tirgoties un, patiesā cena, ar kuru, starp citu, pārdevējs arī vēl gūst peļņu, ir vismaz trīs reizes zemāka. Ja tiek pirkts nefrīts vai pērles, tad labi, ja blakus ir kāds, kurš var palīdzēt, kāds, kurš var atšķirt īstu no pakaļdarinājuma. Nefrīts, to salīdzinot ar citiem materiāliem skan visspalgāk, visaugstākās frekvences skaņa, pērles gan nemācējām atšķirt un tāpēc arī nepirkām. Šanhajā pavadījām trīs dienas, gids mūs, protams, centās izvadāt pa visām iespējamām zīda fabrikām, tējas namiem un nefrīta ražotnēm, sākumā jau bija interesanti, bet, kad viss jau sāk atkārtoties... Lai nu kā, mums bija gadījusies „normāla” gide, kurai varēja izteikt savas vēlmes un nepatikas. Tās tika ņemtas vērā. Patīkamākās atmiņas no Šanhajas ir no, kā viņi paši to dēvē, „ķīniešu Venēcijas”... Tā atrodas netālu no Šanhajas, devāmies uz turieni tādam ceļojumam labvēlīgā brīdī, proti, svētdienas pirmspusdienā, kad satiksme nav gandrīz tāda, kā Rīgā dodoties uz darbu un braucot atpakaļ. Nonākot galapunktā, mums tika dotas pāris stundas braucieniem ar laivām un tirgus apmeklējumam. Tirgū, kas tur atradās, pilnīgi droši var teikt, ka, ja jūsu pirmie sacītie vārdi nebūs ķīniešu valodā, un, ja jūs kaut kādā vaidā pēc izskata atšķirsieties no vietējiem, tad preces patieso vērtību pārmaksāsiet vismaz trīs reizes. Tirgošanos pašapmācību iesakām sākt ar pēc iespējas mazākām likmēm, t.i., pirmās lietas, kuras pērkat, nenoskatiet dārgas, sāciet, piemēram, ar maciņu mobilajam, prasiet, cik maksā un nebaidieties nosaukt zemāku cenu, un ja tirgotājs sāk bolīt acis un dot mājienus, ka tik lēti nu nekad..., tad vienkārši vajag pagriezties un iet prom. Praksē pierādījies, ka tirgotājs sauks pakaļ vai pat pieskries un paraus aiz rokas, lai nāk atpakaļ sarunāt... Tālāk tikai atliek nepadoties psiholoģiskajam spiedienam un pastāvēt uz savas cenas, vai pat nolaist to vēl zemāku, lai tādā veidā apmēram saprastu, kad tad tiešām zemāk vairs nevarēs. Šī taktika tika rūpīgi „atstrādāta” un darbībā sevi pilnībā attaisnoja. Ja ceļojums ir garāks par nedēļu, tad noteikti, laika gaitā, ļoti labi var iemācīties tirgoties, galvenais ir naudu neiztriekt pirms tas noticis... Tālāk ar lidmašīnu devāmies uz Pekinu. Tur mūs sagaidīja jau cits gids. Pekinā pabijām vairākās vietās: aizliegtā pilsēta, lielais Ķīnas mūris, vairākas dažādas kapenes, tempļi un, protams, pilsētas centrs naktī. Pekina, Šanhaja, Hanžou un citas Ķīnas lielākās pilsētas ir no tām, par kurām saka: „Tās nekad neguļ”. Nakts laikā, ja ir vēlēšanās, ir iespēja apmeklēt kādu no masāžas saloniem, ko arī darījām, var pa galveno ieliņu pabraukāties vagoniņā, vai arī vienkārši pastaigāties un izbaudīt vakaru... Vienīgais, kas mums to traucēja darīt, bija uzmācīgie visādu nekam nevajadzīgu nieku tirgotāji, kas tur pat vai skrien klāt un rausta aiz rokām, lai nopērk to, ko tie piedāvā... Pēdējais „modes kliedziens” tur tagad ir krekli, atslēgu piekariņi utt. ar 2008. g. olimpisko spēļu simboliku... Tāpat kā Šanhajā, arī šeit gids mūs centās izvazāt pa visām iespējamajām nefrīta un zīda ražotnēm... Un atkal varējām klausīties jau dzirdētus stāstus, kā tārpiņš iekūņojas, kā tiek izšķetināts diedziņš un kā no tā visa var pagatavot mīkstu spilvenu vai gaisīgu kleitiņu... Zīds tika sapirkts, iespaidīgie nefrīta šedevri apskatīti un varējām doties tālāk. Sēdāmies vilcienā un nepilnu divu dienu laikā bijām ieradušies mūsu ceļojuma galamērķī – Vudang (Wudang) kalnos. Kalnu pakājē atrodas pilsēta, kura saucas Vudang. Uzbraucot kalnos uzreiz pamanījām, ka vairs nebija jūtams tāds karstums, kāds bija tur pat lejā pilsētā., turklāt mēs tur ieradāmies reizē ar „lielo lietu”... Tas bija fantastisks skats – kā mākoņi gluži kā sega apvijoties ap priekšā stāvošajiem kalniem nāca virsū, viss momentāni satumsa un sāka līt... Lija divas dienas, pēc tam atkal no mākoņiem ne miņas un visu atlikušo laiku sildīja saule. Pēc lietus tur pat aiz mūsu mītnes sāka tecēt strautiņš, kurā varēja no rīta noskalot seju un spēcīgi pacēlās starp kalniem esošās upes ūdens līmenis, kas gan pāris dienu laikā bija atkal nokrities un iepriekš krāčainā upe ar straujo ūdens tecējumu bija pārvērtusies niecīgā ūdens straumītē. Daļa no mums upi apmeklēja tikko pēc lietus, daļa vairākas dienas pēc tam un iespaidi ir kā diena pret nakti, lai gan mērkaķi, kuri pa upes teritoriju brīvi ganās patika visiem un katrs tos gribēja pabarot, vai pieskarties, citam arī bija bail, un jāsaka, ka lieka piesardzība ar mērkaķiem noderēs vienmēr, jo viņiem patīk paķert visu kas spīd un tādā veidā vairāki jau atvadījušies no brillēm, pat fotoaparātiem. Vudang kalnu rezervāts tiešām ir vieta fantastiska, tomēr, ja esiet nolēmuši tur doties, tad jārēķinās ar papildizdevumiem, jo par iekļūšanu Vudang kalnu teritorijā, kas ir kā rezervuārs, ir jāmaksā. Samaksa par iekļūšanu teritorijā var mainīties un uz doto brīdi tā jau noteikti vairs nav tāda, kā tā bija mūsu ceļojuma laikā, tomēr ar kādiem 10 - 15 latiem mūsu naudas izteiksmē vajadzētu pietikt, pie kam, it kā ar iespēju izbraukt ārā no rezervuāra un pēc tam atgriezties, lai gan vairāki to mēģināja arī darīt un katram bija cits stāsts pēc tam stāstāms, cits par atgriešanos nesamaksāja vispār, cits 20, cits 40 jēnas (1 jēna = 7 santīmi). Diezgan „mistiski”, jo visi taču bijām iegādājušies biļetes, ar kurām atkārtotai izbraukšanai un iebraukšanai vajadzētu būt bez maksas... Un, kad prasījām visveiksmīgākajiem, kuri par atgriešanos nebija spiesti maksāt, kā tas nākas, ka sveikā tikuši atpakaļ, atbilde bija apmēram tāda: „Bija daudz cilvēku un nepaprasīja...”. Tomēr, kad jau vienreiz par iekšā tikšanu samaksāts, ar iegūto biļeti paša rezervuāra teritorijā var brīvi ceļot ar autobusiem, kur vien acis rāda un cik reizes vajag, lai gan te vēl vien piebilde un vēl viena viltība... Braukāt apkārt ar autobusiem pa kalnu teritoriju var uz biļetes norādītā laika perioda robežās, un uz mūsu tur uzturēšanās laika beigām šis termiņš acīmredzot jau bija iztecējis, un mēs bijām ļoti pārsteigti, kad pārbaudot biļetes mums lika nojaust, ka braukt ar šīm biļetēm nevaram, uz to mēs atbildējām ar neizpratni, jo tiešām domājām, ka visam vajadzētu būt kārtībā, bet paejot apmēram minūtei, mūs lika pilnīgā mierā un varējām turpināt braucienu netraucēti. Vispār tādā ziņā mums „Eiropiešiem vai baltajiem” tur ir zināmas priekšrocības, jo, galu galā, ja parāda to, ka viņu valoda nav zināma, kas lielākai daļai grūtības noteikti nesagādā, tad neviens arī necentīsies kaut ko īpaši ieskaidrot. Ļoti rets ķīnietis zinās angļu vai krievu valodu, lai cik tas jocīgi nebūtu, jaunieši un gados vecāki cilvēki ne vienā no lielajām pilsētām nepazīst pat elementārākās frāzes angļu valodā... Labākajā gadījumā viens no desmit zinās kaut ko pavisam nedaudz – pa kādam no biežāk lietojamajiem vārdiem angļu vai krievu valodās. Runā viņi tikai ķīniski, tāpēc, kad konduktors iekāps, „baltajam” viņš gandrīz vienmēr pat nepieies klāt, tātad – galvenais ir tikt iekšā kalnu teritorijā un par pārējo nav ko raizēties. Kā saka – „Ko iegūsti uz sēnēm, to zaudē uz ogām”, t.i., ja kāds „apčakarēs” iepērkoties, tad šeit ir labs piemērs, kā „apčakarēt” viņus, var būt drošs, ka viņi arī vienmēr centīsies „apčakarēt” vai arī, maigāk izsakoties – izdabūt ārā pēc iespējas vairāk naudiņas. „It kā valodas nezināšana” var būt priekšrocība daudz, daudz citās situācijās. Bet valodas pavisam-nezināšana... Tas citreiz var beigties ļoti nepatīkami. Tāpēc pēc katras mazākās iespējas centāmies apgūt svarīgākās frāzes ķīniešu valodā, mums bija paveicies, ka ušu akadēmijā iepazināmies ar pāris angļu valodu zinošiem cilvēkiem, kuri mūs apmācīja ķīniešu, savukārt, mēs viņiem palīdzējām pilnveidot angļu valodas prasmes. Zināt valodu kaut vai elementārākajā līmenī ļoti bieži noder, reizēm pat ir vitāli svarīgi, piemēram, ja jūs nezināsit, ka jēdziens tualete ķīniešu valodā skan apmēram tā: „Cē - suvo”, tad citreiz var sanākt pamatīga „šmuce”, ko pats izbaudīju, staigājot pa klosteru teritoriju, kur nebija pilnīgi nekādas iespējas aiziet „kaut kur aiz stūra”... Šajā sakarā vēl viena noderīga pamācība – vienmēr ēst vai dzert kaut ko no visa, kas neliekas aizdomīgs vai arī prasīt vietējiem, kas un kā, jo, ja Šanhajā un Pekinā mēs ēdām tikai restorānos, tad Vudang kalnos mēs ēdām dzīvojot internāta tipa sporta skolā un tur bija jāēd viss, ko dod. Tam visam klāt mēs vēl pamanījāmies noprovēt tuvāk esošā strautiņa, pēc skata pārsteidzoši dzidro ūdeni... Pēc tam mums gan izstāstīja, ka tas nav ūdens, kuru vajadzētu dzert, un, lai gan tas izskatās tik ļoti dzidrs, pēc tā iedzeršanas sāpēšot vēders. Protams, tā viss arī bija. Rezultātā treniņi akadēmijā un desmitiem kilometru staigāšana pa kalniem tika apgrūtināta ar vēdergraizēm. Jāsaka atklāti – vairāk vai mazāk vēders sāpēja katram no mums, bija viņš dzēris to ūdeni vai nebija... Dažam labam tas bija par daudz un tika izlaisti treniņi vai arī ikdienišķās pastaigas pa kalniem. Ļoti žēl, jo parasti tika zaudēta unikāla pieredze un iespēja redzēt fantastiskus skatus un apmeklēt apgarotas vietas, kur atrodoties vien, pārņem īpatnēja sajūta, it kā tu būtu gadu simteņiem „laikā atsviests” atpakaļ. Dažos tempļos un svētvietās tāda sajūta pārņem nemitīgi, tas, tāpēc, ka viņi tur dzīvo ievērojot sen senas paražas, rituālus un dienas ritmu, jāpiemin, ka „šī sajūta” visur neparādās un kā likums tā parādās tikai tur, kur tūristu burzma ir vismazākā vai arī tās nav vispār. Tūristu arī Vudang kalnos ir daudz, bet ir vietas, kur patiesi rit dzīve neatkarīga no tūristiem, ir vietas, kur pat vēl šodien katru rītu 6:00 notiek dievkalpojums, kur tālāk no jebkādas cilvēku klātbūtnes dzīvo vientuļnieki – „simtgadnieki”. Pie viena no viņiem mūsu meitenes „aizgāja ciemos”, un pēc dzirdētā, večuks bijis pārsteidzoši možs un vingrs. Vudang kalnu teritorijā Czi – cžao (Zixiao) pilī jeb templī tik pat vingrs „večuks” – mediķis ar fantastisku stāžu pēc iepriekšējas sarunāšanas var pieņemt un veikt diagnostiku tikai paskatoties uz cilvēku un pārbaudot viņa pulsu. Apmeklējuma laikā satriecoši precīzi tika pateiktas pilnīgi visas vainas, kuras dažam bija jau iepriekš zināmas un katram savādākas. Tur pat uz vietas pāris dienu laikā atkarībā no kaites varēja tikt izgatavotas zāles, bet tas, iespējams, vai nu tikai iepriekš sarunājot, vai arī tikai trenējoties tur pat blakus esošajā ušu akadēmijā. Laiks, dzīvojot akadēmijā, trenējoties līdz vēlai naktij līdz spēku izsīkumam un ceļoties 5:30 no rīta augšā, atkal trenējoties un pa dienas vidu staigājot n-tos kilometrus pa kalnu takām, pagāja ātri... Pienāca brīdis, kad treniņi bija galā, tika saņemts katra studenta līmeni atspoguļojošs sertifikāts, un bija pienācis laiks doties mājup. Nu, ne gluži mājup... Atpakaļ ceļā uz Šanhaju paspējām uz pāris dienām paviesoties Hanžou. „Atgriezšanās civilizācijā” lielākajai daļai bija patīkams piedzīvojums, jo, neskatoties uz atkal 40 – 45 grādu temperatūru un sutu, atkal bija pieejams „normāls” ēdiens un „normāla” gulta. Tur mūs sagaidīja kārtējais gids, kurš mūs izvadāja pa patiešām fantastiskām vietām... Patīkamākās atmiņas no Hanžou – atpūtas parks apkārt slavenākajam pilsētas ezeram un ceļojums ar kuģīti, starp citu, trīs virs ūdens virsmas redzamās akmens bojas, kurām ar kuģīti pabraucām garām, skaitās Ķīnas viens no galvenajiem atpazīšanas simboliem un ir redzams uz gandrīz katras ķīniešu naudas zīmes otras puses. Vēsturiski šīs bojas kalpojušas par iezīmējumu ezera dziļākajai vieta, bet tagad tās kļuvušas par visas Ķīnas atpazīstamības simbolu. Vēl Hanžou apmeklējām tējas plantācijas, vairākus nozīmīgākos tempļus un varējām izbaudīt nakts dzīves neatkārtojamību. Fantastisks kontrasts „atskatoties atpakaļ” uz Šanhaju un Pekinu. Hanžou atšķirībā no abām iepriekš minētajām izcēlās ar savu sakoptību, arī uzmācīgos „nevajadzīgo nieku tirgotājus” gandrīz nemanīja, kā paši ķīnieši saka: „Šanhajā mēs naudu pelnām, bet Hanžou - tērējam”. Šis teiciens diezgan precīzi atspoguļo Hanžou neatkārtojamību. Lielai daļai ķīniešu uzņēmēju darbs atrodas Šanhajā vai kur citur, bet rezidences vai vasarnīcas – Hanžou. Vieta tiešām pārsteidzoši skaista. Neskatoties uz visu, arī Hanžou gids mūs centās izvadāt pa visām zīda un nefrīta ražotnēm, uz ko mēs atbildējām ar viennozīmīgu „nē”. Arī tējas plantācijā, uz kuru mūs atveda, no mums tika gaidīts, ka pēc visas izstāstīšanas un prezentācijas mēs nupat pirksim tēju „kilogramiem”, bet tēja, atklāti sakot, bija jau sapirkta „kilogramiem.” Un naudas arī vairs nebija, tāpēc sanāca tāda varbūt pat nedaudz mulsinoša situācija, ka bija jāpērk tur pat vai pieklājības pēc, bet par tādu cenu, kā viņi gribēja (120 jēnas vienu iepakojumu), balstoties uz jau gūto tirgošanās pieredzi neviens nebija gatavs pirkt. Par tēju stāstāms cits stāsts, bet īsumā, tās patiesā cena ir apmēram 20 jēnas, tikai diez vai kādam „baltajam” bez iepriekšējām priekšzināšanām vai arī bez laba ķīniešu drauga pie sāniem izdosies par tādu cenu kādā no tējas ceremonijas namiem to iegādāties. Lai gan – šaubu nav – tēja tiešām fantastiska, ļoti kvalitatīva, tādu šeit Rīgā pārdod par vairākas reizes lielākām cenām, pat iekļaujot „apčakarēšanas” koeficientu. Arī laiks Hanžou ātri pagāja. Drīz jau mēs atkal bijām nonākuši Šanhajas starptautiskajā lidostā un bija pienācis laiks doties mājup... Bet ar to ceļojums, vai arī, pareizāk sakot, tas, kas saistīts ar ceļojumu vēl īsti nebija galā... Vēdergraizes dažiem vēl pat lidmašīnā nebija mitējušās. Dažam labam tam visam klāt bija arī slikta dūša, pat vemšana. Atgriežoties mājās viss it kā bija labi... Pagāja pāris dienas un man „ne no šā, ne no tā uzsita” 40 grādu temperatūru, joki mazi... Braucām uz slimnīcu, no turienes es bez liekām runām tiku nogādāts Latvijas infektoloģijas centrā, kur pavadīju 4 dienas katru dienu dodot materiālu analīzēm. Kad ierados infektoloģijas centrā, pēc īsas sarunas ar ārstu saņēmu tādu kā retorisku jautājumu: ”Bet vai jūs zināt, kas ir malārija?” Paldies Dievam ne malāriju, nedz arī ko citu man neatklāja. Iespējams, ka tas bija kaut kas saistīts ar atklimatizāciju. Komiskas pēc tam bija pastaigas pa t.c. Alfa krekliņā ar īsajā rokām, kad no sākuma nevarēju saprast, kāpēc katrs trešais tā blenž man virsū, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka acīs krīt abu roku locītavas, kuras bija sadurstītas punktiš pie punktiņa... Lai nu kā, tomēr šī padzīvošana slimnīcā arī deva mācību – ja tiek plānots ceļojums, tomēr ir vērts painteresēties, kādas potes ieteicams pirms tam veikt, un drošs paliek drošs, labāk tomēr septiņas reizes nomērīt, pirms vienu reizi nogriezt... Plānojiet savus ceļojumus laicīgi un apdomīgi! Vairāk informācijas par ceļojumu un Latvijas ķīniešu vingrošanas skolas darbību Latvijā un ārpus tās varat atrast oficiālajā mājas lapā www.wushusport.lv Latvijas ķīniešu vingrošanas skola Dainis Višķers


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais