Kanchanaburi un Erawan ūdenskritums
|
Līga Guļaško
|
"Līga, celies! Esam Bangkokā!" - Linda piebakstot man saka. Kooo, jau Bangkokā? Tikko tikai acis aizvēru! Mēģinu caur kontaktlēcu aizmiglotajām acīm ko saskatīt - mēs jau parkojamies Bangkokas autoostā. Tā neko sev - praktiski visu ceļu nogulēju bez pamošanās, ļoti neraksturīgi manam caurajam miegam. Laikam Taizemes līganie ceļi mani ielīgoja ļoti ciešā miegā :) Kamēr steigā savācam mantas, mums jau jākāpj ārā. Mēģinām saprast, kur esam izlaistas, bet autoosta liela un neko pazīstamu neieraugām. Kārtējo reizi ejam kaut kādā virzienā, kurš gandrīz vienmēr izrādās pareizs - arī šoreiz. Darām kā vietējie - lienam caur aizžogojuma līdz atrodam mums jau pazīstamo autoostas daļu - bijām te jau otrajā ceļojuma dienā. Nopērkam biļetes uz tuvāko autobusu uz Kanchanaburi, bet jāgaida gandrīz 3h... Mēģinām nosist laiku uzgaidāmajā telpā, tad aizejam paēst, atkal uzgaidāmajā telpā. Vērojam cilvēkus - daudz tūristu, daži ladyboy, ļoti daudz vietējo :) Laiks ļoti velkas!
Beidzot iekāpjam autiņā, ieņemam savas vietas un ērti iekārtojamies. Autiņā iekāpj vēl kāds tūristu pāris, prasa mums vai šis autobuss brauc uz Kanchanaburi? Mēs atbildam, ka cerams :)) Autobusā sevi izklaidējam skatoties filmas un uz blakus esošo zīdaini :) Paredzēts braukt 2h, bet kā jau ierasts esam klāt tikai pēc 3h.
Tā kā viesnīca šeit rezervēta mums nav, tālāk esam nolēmušas doties uz kādu ielu, uz kuras ir vairāki backpackeru hosteļi. Redzam tuk-tukus un ejam klāt. Cenu atkal prasa pārāk lielu, lai gan nezinām, cik tālu ir tā iela, tomēr atsakām. Arī pie nākošā tuk-tuka tas pats - atbildam, ka pa dārgu un kaulēties arī negrib. Šeit pirmo reizi sastapāmies ar atklātu tajiešu rupjību - mūsu virzienā tikai raidīta trīs pirkstu kombinācija :( Jā, noteikti pēc šāda žesta brauksim ar viņiem. Ejam tālāk un redzam divas jaunas aziātu tūristes, kuras runā ar pikapa vadītāju. Prasām, vai nevaram samesties kopā, lai sanāk lētāk? Meitenes piekrīt un par samērīgu maksu (apmēram 4x mazāku kā prasīja nelaipnie tuk-tuki) dodamies ceļā. Jāsaka, ka ceļš ir diezgan tāls, braucam kādas 20 minūtes. Beidzot esam galā! Ieraugām kādu hosteli, kura nosaukumu redzējām Lonely Planet, ja reiz esam atvestas pie hosteļa, iesim prasīt cenas. Ir palikušas divu veidu istabiņas, cenas mazliet atšķiras. Kāds puika paķer atslēgas un liek sev sekot. Hosteļa teritorija ir jauka - liels dārzs, kurā cilvēki sauļojās, lasa grāmatas vai bauda kokteiļus. Cilvēku diezgan daudz - redzam, ka arī abas aziātu meitenes šeit rezervējušas numuriņu! Mums tiek parādīti abi numuriņi, bet saprotam, ka negribam šeit palikt 2as naktis - numuriņi ļoti tumši, drūmi, ļoti nolaisti. Atstājam kā rezerves variantu un ejam meklēt tālāk. Hosteļi te ir vairāki, ievērojam kādu norādi par hosteli kādā šķērsielā. Domājam, ka tas varētu būt klusāks, tāpēc ejam skatīties. Mūs sagaida kāda jauka dāma gados. Prasām, vai ir pieejami numuriņi - jā ir, pat vairāki. Sākumā apskatām dārgāko - skaists skats uz upi, liela gulta. Aizejam uz mazliet lētāko - skats pa logu nav nekāds, bet ir neliels priekšnamiņs un istabiņa maza, jauka un galvenais - ar divām atsevišķām gultām (es pa nakti spārdoties :)) . Ņemam!
Kā vienmēr - noliekam mantas un ejam pētīt apkārtni. Izrādās, ka istabiņā, lai uzlādētu gadžetus, vajag pārveidotāju (līdz šim nebija tādas vajadzības). Tātad pamatuzdevumi - atrast pārveidotāju, atrast tūrisma aģentūru, lai rītdien dotos tūrē un paēst! Pārveidotāju atrodam uzreiz netālu esošajā veikalā. Arī tūrisma aģentūras atrodam, pat vairākas, bet ar pilniem vēderiem labāk domāsies, tāpēc noskatām vēlamo aģentūru un dodamies ēst. Paēdam kādā nelielā kafejnīcā, kurai otrajā stāvā arī viesnīca - vieta tāda nekāda, bet ēdiens tiešām garšīgs. Atpakaļceļā ieejam tūrisma aģentūrā un mēģinām izdomāt, ko gribam redzēt. Pavisam noteikti gribam ūdenskritumu, tāpēc beigās lemjam par labu tūrei, kurā iekļauts brauciens uz Erawan ūdenskritumu, jāšana ar ziloņiem, brauciens pa upi ar bamboo plostu, brauciens ar vilcienu pār veco koka tiltu (Death Railway Train Ride) un dzelzceļa tilta apskate (The Bridge on the River Kwai). Ir jau satumsis un dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Sakārtojamies rītdienai un dodamies zem segas. Atklāju, ka aizkariem ir smuki caurumiņi - pa tiem var redzēt kas notiek ārā un no ārpuses var redzēt, kas notiek iekšā. Guļot pie paša loga, tas neliekas omulīgi :) Pirms miega vēl sarakstos ar mājiniekiem. Informēju, ka mums ar Latviju ir 5h starpība, kad mums ir desmit vakarā, Latvijā ir tikai pieci pēcpusdienā! Saņemu no mājiniekiem vēsti, ka "tikko lasīju, ka mūsu Maxima veikalam iebrucis jumts, braukšu mājās skatīties, kas tur notiek..."
No rīta ļoti laicīgi esam augšā un ātri sataisāmies. Pēc brīža jau esam ārā uz mūsu mini balkoniņa un gaidām busiņu. Tieši tā - tas atkal kavējās :D
Bet tikai mazliet un jau drīz pie mums soļo kāds dredains jaunietis. Busiņš atstāts tālāk, tāpēc sekojam viņam. Kārtējais jautājums no kurienes esam, Latviju, protams, nezina, bet kaimiņvalsti Krieviju zina, tāpēc sveicina mūs ar "privet". Izliekamies, ka viņš runā tikai sev zināmā valodā :D
Busiņā ir šoferis un kāda jauna ģimene ar trim maziem bērniem. Uzsākam braukt un ģimene uzsāk ar mums sarunu, prasa no kurienes esam, cik ilgi ceļojam. Viņi esot no Kanādas un ceļo jau pusotru gadu (!!!). Uz aci izskatās, ka mazākajam bērnam knapi 3gadi, vidējam ~5 un vecākajai blondajai sprogainītei ~7gadi. Varu tikai viņus apbrīnot, lai gan cik mamma bija smaidīga, aktīva un azartiska, tik tētis izskatījās izpumpējies - skats nekāds, izskatījās galīgi saguris un sašļucis :)) Bērni kā jau bērni - aktīvi, bet labi audzināti.
Pie nākamās viesnīcas busiņā iekāpj kāds pāris ap gadiem 45iem (šķiet, vācieši) un divas jaunas poļu meičas ap gadiem divdesmit. Meičas acīmredzami cīnās ar vakardienas ballēšanās sekām :D
Dodamies uz ūdenskritumu, kurš, protams, atrodas ārpus pilsētas - brauciens ir vairāk kā stundu garš. Kad nonākam galā, mums īsumā pastāsta par Erawan ūdenskritumu - tas sastāv no septiņiem līmeņiem. Katram līmenim ir savs nosaukums un izskaidrojums, kāpēc tāds nosaukums. Augstākais līmenis atrodas vairāk kā 1,5km augstumā. Kad īsā iepazīstināšana ar ūdenskritumu ir veikta, dodamies tos iepazīt. Sākumā ejam visi kopā. Dredainais gids ik pa brīdim uz muguras nes kanādiešu bērnus, lai ātrāk iet uz priekšu, jo mums ir atvēlēts konkrēts laiks. Drīz jau ieraugām pirmo ūdenskritumu!
Ļoti skaisti, jo īpaši tad, ja neesi savā dzīvē redzējis daudz ūdenskritumu. Ejam tālāk un ieraugām nākamo, tad nākamo. Līdz nonākam līdz vietai, kurā ir tāds pudeļu nodošanas punkts - ja ir kāda pudele, tad tā jāatzīmē un nākot atpakaļ jāparāda, ka esi tukšo pudeli atnesis atpakaļ, nevis nometis kaut kut un piesārņojis ūdenskrituma apkārti (ūdenskritums atrodas nacionālā parka teritorijā). Lai gan mums ūdens pudeles ir līdzi, tomēr sakām, ka nav, tāpat zinām, ka atnesīsim atpakaļ. Šeit arī atvadāmies no gida un mums tiek dotas apmēram 2h brīvā laika, kad jānāk atpakaļ uz pusdienām. Mums ar Lindu, protams, mērķis uzkāpt līdz pašai augšai, tāpēc nekavējoties sākam doties augšup. Līdz kādam ceturtajam līmenim viss ir kā pie cilvēkiem - tiltiņi un koka kāpnes, iekārtotas apskates vietas, bet jo augstāk kāpjam, jo mežonīgāks viss paliek :) nav vairs nekādu trepju, jārāpjas augšā pa akmeņiem, koku saknēm, jābrien cauri ūdeņiem, jāiet pār nokritušiem kokiem. Liekas, ka drīz atdošu galus, jo karstums arī dara savu! Un tiklīdz iedomājos, ka slinkie vietējie nesteidzīgi nāks man palīgā, ja kaut kur paģībšu, tā vispār no satraukuma paliek vēl sliktāk. Tomēr mērķis IR jāsasniedz, tāpēc ar nelielām atpūtas pauzēm virzāmies augšup. Ūdenskritumi ir ļoti skaisti, tajos arī peldas cilvēki, atvēsinās :)
Ar pašiem, pašiem pēdējiem spēkiem, pēc gandrīz stundas gājiena (rāpiena :)) esam augšā!
Erawan virsotne ir tiešām augsta! Tā kā ir neciešami karsti, sekojam citu paraugam un ejam nopeldēties. Drēbes un mantas atstājam uz kāda vientuļa akmens un dodamies pie paša ūdenskrituma. Lai pie tā tiktu, ir jābrien cauri ūdenim. Nav dziļš (mazliet pāri ceļiem), bet pamats nav stabils - visādi lieli, roboti akmeņi zem kājām. Un kas pats trakākais - zivis, kuras nenormāli kož :D Nav ļoti sāpīgi, bet patīkami arī nav, jo to ir daudz :) Fish spa pa velti, turklāt 10x spēcīgāks :)
Esam aizcīnījušās līdz vienai ūdenskrituma vietai. Tur divi masīvi krievu vīrieši palīduši zem ūdenskrituma un bauda krītošo ūdeni. Man arī tā gribās, tāpēc pagaidām pasēžam uz akmeņa, kamēr viņi aizies :)
Krievu vīrieši ir aizgājuši un es virzos tuvāk ūdenskritumam, lai tiktu zem tā, kamēr Linda dodas uz vientuļo akmeni pakaļ fotoaparātam. Tikt pie krītošā ūdens nav viegli - ja visur ir smuki, gludi akmeņi, tad pie pamatnes ir lieli, asi akmeņi. Kaut kā tomēr tieku klāt, nostājos maksimāli stabili, atspiežos pret akmens sienu un baudu krītošo ūdens strūklu. Ūdens krīt ļoti spēcīgi, riktīga hidromasāža :D Es pat teiktu, ka sāpīgi, bet tomēr baudu, kas zina - varbūt pēdējo reizi mūžā. Man tuvojās trīs franču jaunieši. Prasa, vai forši? Parādu, ka jā un viņi nāk man pievienoties. Pēkšņi sākas troksnis, kas caur ūdeni skan ļoti skaļi, kaut kas atsitās man pret galvu un roku... Mēģinu atvērt acis, bet tās pilnas ar ūdeni, neko nevaru redzēt. Miglaini tomēr redzu, ka no augšas krīt kaut kādi koku zari, franči izbiedētām sejām jau atkāpušies drošībā. Kad es arī mēģinu tikt prom, man kāja ieslīd gandrīz līdz celim akmeņos un nevaru to izraut - dzirdu tikai kā franči kliedz "are you ok?, are you ok?". Un kā tev izskatās??? Nogruvums ātri beidzās, izrāvu iesprūdušo kāju un krokšus, tiku ārā no ūdens strūklas... Sekas - nobrāzta kāja uz augšstilba un apakšstilba. Linda stāv bāla nomaļus un skatās uz mani, kā uz rēgu - esot gandrīz sirds apstājusies... Franči dodoties prom visu laiku atskatās, vai es vēl dzīva, jo kāja asiņo un izskatās sliktāk, nekā patiesībā ir! Man iestājās maziņš šoks - apsēžos ūdenī un ar mazliet trīcošām rokām apskaloju brūces. Pienāk Linda un saka, ka domājusi, ka man gals klāt - nāk ar fotoaparātu atpakaļ un skatās, ka no augšas krīt klintsgabali un koku zari, franči ir, bet Līgas nav... Gandrīz paģībusi... Šajā bildē var redzēt liktenīgo vietu :)
Pēc pāris minūtēm atguvušās sākam fotogrāfēt skaistos skatus, protams, iemūžinām arī sevi (un manu skaisto kāju :)) Man izdevās viena satriecoša bilde, ar Lindu un kādu ļoti pozējošu kungu fonā :D
Tā kā laiks mums nav daudz atlicis, nolemjam doties lejā. Kāpt lejā, protams, vieglāk, taču kāja sāp ik uz soļa! Lejā kāpjot jau izbaudām vairāk, nekā kāpjot augšā. Sestajā līmenī satiekam kanādiešus - kā viņi ar trim bērniem te tika augšā, man nav ne jausmas... Pie viena no ūdenskritumiem pozējot man paslīd kāja un es atkal nokrītu - nav gana vienai dienai??? :D Ūdenskritumi man veiksmi nenes, tas nu ir skaidrs :D Lejā mūs sagaida pērtiķēns :)
Šeit lejā arī ir āra dušas, kurās var noskaloties, ko mēs arī mēģinām izdarīt, bet ūdens ir ledusauksts! Saģērbjamies un dodamies uz pusdienas vietu, jo jau mazliet kavējam. Kad ierodamies mūsu pusdienu vietā (tādu to ir daudz, bet numurētas :)) , tur ir tikai abas pohainās meičas. Ēdienu izvēle klasiska - rīsi vai nūdeles :) Gandrīz mēnesi ēdu tikai nūdeles (rīsi vienkārši ne īpaši garšo), bet esmu gatava ēst vēl vismaz mēnesi - man ļoooti garšo. Parasti tās pasniedz ar blanšētiem (gandrīz svaigiem) dārzeņiem un vistas gaļu - kā var negaršot??? :D Mūsu dredainais gids sāk satraukties, kur ir kanādiešu ģimene, jo viņi kavē jau pusstundu! Tomēr drīz vien viņi ierodas kopā ar vācu pāri. Viņi ātri paēd un mēs dodamies tālāk. Nākamais ir paredzēts ziloņu apmeklējums. Par šo ziloņu "atrakciju" es vispār nevēlos izteikties - tas bija BRIESMĪGI... Šķiet, ka briesmīgākais notikums visa ceļojuma laikā. Zilonim, uz kura mēs sēdējām, bija acīmredzami izspiedušies kauli, vieta pa kurieni gājām bija nesakopta (visur mēsli!), ļoti maz zaļumu, tie paši noplukuši... Sākumā gājām uz upi - zilonis iebrien upē, mēs tiekam nofotogrāfētas un jājam tālāk. Puisis, kas vada ziloni, to visu laiku sit pa galvu tā, ka skan... Es ar nepacietību gaidīju, kad izjāde beigsies, biju ļoti tuvu asarām. Vienīgais iemesls, kamēr nesāku raudāt bija mazo kanādiešu dēļ - viņiem izjāde ļoti, ļoti patika, bērni jau neiedziļinās un vēl arī nevajag. Vismaz viņiem bija jautri! Ar atvieglojumu nokāpu no ziloņa ar asarām acīs, mums jau tika piedāvāta bilde, kur mēs sēžam uz ziloņa upē, ko mēs, protams, noraidām... Esmu pateicīga, ka viss ir galā! Pēc bildēm šķiet, ka tā vieta bija ŠĪ, tikai nesaprotu, kāpēc tik labas atsauksmes? Kā par ko tik briesmīgu var teikt, ka tas ir bijis labākais piedzīvojums mūžā??? Labākā ziņa šajā visā notikumā - diez vai kādreiz vēl gribēšu jāt ar ziloni, negribās nekādā veidā atbalstīt šāda veida "izklaides", kas, teiksim kā ir - dzīvnieku tīrākā mocīšana! Beigsim ar negatīvo!
Turpat mums tika izsniegtas glābšanas vestes un mēs ar vācu pāri devāmies uz bamboo plostiem (kanādieši ar meičām palika pie ziloņiem - mazgāšanās upē kopā ar tiem!). Plosts izskatās samērā drošs. Sākumā plosts ir piekabināts motorlaivai un tas tiek vilkts līdz konkrētai vietai - laivas motors ir nāvīgi skaļš! Tad laivu atvieno no plosta, laiva aizbrauc prom. Un bamboo plosts ar tā vadītāju (jauns puika!) pa straumi dodas atpakaļ uz piestātni. Brauciens ir patīkami relaksējošs, tieši tāds, kāds vajadzīgs pēc nesenajiem notikumiem! Baudām dabas skatus un skaņas!
Kad esam atpakaļ, arī ziloņu izklaides ir beigušās, tiek noskaloti mazie kanādieši un mēs dodamies tālāk - uz Thai-Burma Railway (Death Railway). Atbraucam krietni par agru un ir jāgaida vairāk kā pusstunda, ja ne vairāk.Kad vilciens nebrauc, drīkst pastaigāties pa sliedēm, ko mēs arī darām. Atrodam alā izveidotu nelieli templi. Skatāmies, kā ir uzbūvēts dzelzceļa tilts, pa kuru drīz brauksim - koka konstrukcijas neizskatās drošas :D
Gaidām vilcienu un skatāmies uz netālu esošajiem mazajiem kucēniem :) Tad atbrauc vilciens - vecs :D Vienīgās divas miglainās bildes ar vilcienu - kā tas tuvojās un ar ventilatoru!
Vilciens brauc samērā ātri. Labi, ka tikām sēdēt labajā vilciena pusē, jo tie kas sēdēja kreisajā pa logu redzēja klinšu sienu. Sākumā vilciens brauc gar upi, pēc tam cauri pļavām un dārziem (dažādas augu plantācijas).
Mūsu brauciens ilga kādu pusstundu, kad jau vajadzēja kāpt ārā. Izkāpjam nekurienes vidū, bet tur jau gaida mūsu busiņš un vēl daudzi jo daudzi busiņi. Salecam visi iekšā un dodamies tālāk - uz dzelzceļa tiltu (The Bridge on the River Kwai). Tiltam, protams, ir sena vēsture, kuru neatceros :(Citādi tilts kā tilts :D Šobrīd vilciens pa to vairs nebrauc, tikai kā tūristu apskates objekts un gan jau kā vienkāršs tilts vietējiem, lai tiktu no viena krasta uz otru.
Pie tilta ir tirdziņš. Kad esam pastaigājušās pa tiltu, dodamies atpakaļ uz busiņu. Pa ceļam ieraugām, kā tiek bildētas kāzu bildes :)
Un tā mūsu šodienas tūre ir galā - mūs aizved atpakaļ uz viesnīcu, atvadāmies no mūsu jaukās kompānijas :) Viesnīcā pārģērbjamies, lai dotos vakariņot. Linda saņem no mammas SMS (no rīta vai tomēr pēcpusdienā???): "Līgas Maximai iebrucis jumts!". Tā - jau otrais cilvēks mums par to paziņo. Nolemju ieiet kādā no Latvijas ziņu portāliem un izlasītais mūs šokē - jau pāri 30 bojāgājušie... Istabā valda kapa klusums - abas esam ieurbušās ziņu portālos, mēģinu sazināties ar mājiniekiem, vai visiem viss kārtībā. Šajā Maximā iegriezos turpat vai katru otro dienu, likās, ka vēl pavisam nesen biju uz atklāšanu... Tādā nekādā noskaņojumā dodamies meklēt kādu ēstuvi. Meklējam kādu normālu ēstuvi gandrīz pusstundu, beigās aizejam tajā, kas gandrīz pretī mūsu viesnīcas ieliņai :D Lai arī bija nenormāli ilgi jāgaida, ēdiens kā vienmēr gards. Vienā no blakus galdiņiem ieraugām vācu pāri, ar kuriem šodien bijām ekskursijās. Apmaināmies ar smaidiem un viņi jau dodas prom! Arī mēs nobaudījušas gardos ēdienus zem naksnīgajām debesīm, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Mana kāja sāk izskatīties patiešām traģiski - uz augšstilba zilums turpat vai plaukstas lielumā :)) Sakārtojam somas rītdienas ceļam, nomazgājamies un ejam gulēt. Nekādi neizdodas aizmigt - visu laiku domas ap Maximu. Kad šķiet, ka Linda aizmigusi, ņemu savu viedtālruni un vairākas stundas pavadu lasot ziņu portālus, facebook, twitter...
Vairāk par piedzīvojumiem Taizemē (un Kambodžā) lasi: ll-travel.blogspot.com