Grieķija (Atēnas un Kefalonija) - 2014 - 1.daļa
|
Imants Jurevičius
|
13.augusts
Tiešais reiss Rīgas-Atēnas. No lidostas tālāk ar metro uz pilsētu. Ekspreša no lidostas nebija un stājāmies visās pieturās, akordeonu spēlējošas meitenes klausījāmies, smirdīgam, laikam ar kašķi aplipušam, bezpajumtniekam naudu neiedevām un vaktējām, kad no tūristu bagāžas plauktiem pazudīs mūsu somas, kuras pazuda mūsu skatam, pakāpeniski piepildoties vagonam. No metro uz viesnīcu gājām pa mātes Google ieteikto ceļu – izmetām 0.5km līkumu. 3* viesnīcu noskatījām Booking.com ar 9.1 balli no 10. Savas balles attaisnoja ar uzviju, bet to, ka tā atrodas tik nabadzīgā rajonā, nebijām gaidījuši – grausti, bezpajumtnieki, dzērāji, netīrība. Vēlāk, kad pāris dienas bijām pastaigājuši pa pilsētu, sapratām, ka līdzīgi izskatās ~80% Atēnu. Nepievilcīga, pelēka pilsēta, mājas apķēpātas ar neizteiksmīgiem grafiti un ielas piepildītas ar pūstošu atkritumu smaku, kas cēlās no ielu malās izvietotajiem atkritumu konteineriem. No mūsu viesnīcas līdz antīkajam centram bija jāiet ~3km.
Antīkais centrs (+Akropole) dislocēts pie metro stacijas Monastiriki. Tur arī sākas tūristu pūļi, kas izrādījās mazāki, nekā bijām gaidījuši. Ap antīko celtņu kompleksu apvilkta sēta un pāris gar to ejošās paralēlās ielas, tad arī ir tūristu rajons (+ virzienā uz Akropoles muzeju) ar neskaitāmiem restorāniem un suvenīru bodēm. Par ieeju antīko celtņu kompleksā samaksājām pa 12 EUR un ar to biļeti pēc tam tikām arī Akropolē.
19.gs. nogalē grieķi par šīm antīkajām celtnēm nav bijuši tik lielā sajūsmā kā par dzelzceļu, tāpēc cauri Agorai izvilkuši dzelzceļu un vienu templi nojaukuši, kas traucējis. Arī šobrīd dzelzceļš (metro) tiek aktīvi izmantots, lēnām tricinot pamatus un laikam apmierinot grieķu zemapziņā dziļi apslēpto vēlmi tikt vaļā no šiem ‘graustiem’.
1.dienā paspējām tikai apskatīt Agoru, tai skaitā tajā izvietoto izrakteņu muzeju (statujas u.tml.). Arī cietuma pamatus atradu, kur Sokrāts indi izdzēra.
Turpat pie Agoras sētas fast/slow food restorānā paēdām vakariņas. Ilzes vistas salāti man līdz galam neizprotamu iemeslu dēļ bija ietīti maizē; mani grieķu salāti izrādījās 2 personām paredzēti; halva bija neierasta – mitra konsistence, kas garšoja pēc biezpiena, halvas, medus un kanēļa sajaukuma. Jau 1.dienā piedzīvoju vienu no saviem lielākajiem pārsteigumiem ceļojuma laikā – grieķiem ir labs alus (“Fix”). Vakariņas bija labas - nolēmām vēl kādreiz atgriezties.
Pēc vakariņām ņēmām karti un sākām maldīties uz viesnīcu pa mazām, neapgaismotām, smirdīgām un bomžu piegulētām ieliņām – taisnākais ceļš. Jāatzīst, ka bomži tur pie miera dodas ļoti agri - ~plkst.22:00.
14.augusts
Pirms brokastīm ar kājām devāmies uz nepilnus 4km vēl tālāk prom no centra esošo autoostu – termināli A, no kurienes atiet iekšzemes autobusi uz dienvidiem no Atēnām. Kaut kur pilsētā ir vēl viens terminālis, kurš apkalpo maršrutus uz ziemeļiem no Atēnām.
Autoosta izrādījās izvietota industriālā rajonā jeb čuhņā. Pēdējais puskilometrs bija jāsoļo pa brauktuvi, izvairoties no autobusiem un takšiem – samērā neomulīgi. Tur pa ceļam arī čigānu ģimeni novērojām, kas ceļmalā 2 mašīnās dzīvoja.
Ejot garām kārtējam industriālajam pagalmam, kurš izskatījās pēc autoservisa, pamanījām, ka tajā milzu dubultā rinda ar takšiem iestiepās. Ar acs kaktiņu pamanīju, ka no dažiem takšiem arī pasažieri rāpjas ārā. Ieslēdzās loģika, ka diez vai šī straume ir uz autoservisu, un devāmies pagalmā šo fenomenu izpētīt, klusībā cerot atrast kādu caurumu uz autoostu. Atradām!
Autoostā samērā ātri – pēc 2 kasieru iztaujāšanas un nepareiza biļešu tirdzniecības ofisa apmeklējuma, atradām, kur tirgo biļetes uz Kefaloniju. Šķiet, katrai salai savs biļešu ofiss pie attiecīgās autobusa platformas. Ātri nopirkām biļetes un steidzāmies brokastot autoostā. Pirmo reizi mūžā brokastīs dzēru melnu kafiju ar ledu.
No autoostas ar autobusu aizbraucām līdz pilsētas centram - pieturai Omnia, kas Atēnās tāds kā centrālais sabiedriskā transporta mezgls (apļveida krustojums).
Grieķi ir laipni un izpalīdzīgi, taču valodas barjera kavē viņus būt vēl izpalīdzīgākiem. Autobusā viņi centās mums palīdzēt saprast karti, kas beidzās ar to, ka viena sieviete mūs pavadīja līdz krustojumam un ar pirkstu parādīja Akropoli, par ko mēs pateicāmies ar “Okay”.
Izstaigājām Akropoli un lejupceļā no kalna veldzējām slāpes, atgūstot saulē izcepto enerģiju, ar saldētām citronu limonādēm, kas kļuva par dienas naglu un par iemeslu briesmīgai saaukstēšanās Ilzei gandrīz nedēļas garumā. Limonādes dārgas, bet sit pušu jebkuru saldējumu vai dzeramo. Pārdevējs par mums izrādīja neviltotu interesi, košļājot un pa galdu mētājos spīdīgās eiro monētas ar Mildas attēlu.
Nokāpuši no Akropoles, tirdzniecības ielas galā, blakus romiešu Agorai, ūdens ventilatoru ielenkumā pusdienojām un mani salāti atkal bija džekpots. Ilze vīlusies paziņoja, ka viņas šašliks garšo tāpat kā Latvijā. Pabarojām zem galda dzīvojošos kaķus un devāmies tālāk. Laba vieta – iesaku!
Iepretim parlamentam iekāpām dzeltenā autobusā un izbraucām 90min Atēnu tūri, kas diezgan labi ļāva noorientēties pilsētā un saprast, kurp vēl vēlamies doties.
Pēc autobusa izstaigājām nacionālo parku, kas aiz parlamenta, un ir ievērības cienīgs. Tajā atradām mīlnieku un bezpajumtnieku atpūtas lapenes, nelielu zoodārzu un bruņurupuču dīķi, kurā bruņurupuči ēda savus garu izlaidušos sugas brāļus. Lieliska vieta, kur paslēpties no saules, kas nespēj izlauzties cauri biezajai lapotnei. Nodomāju, ka mūsu parlaments no grieķiem varētu ņemt paraugu un arī izveidot savu mini zoo, lai izvairītos no nevajadzīgiem pārpratumiem nākotnē. Galu galā drīz jaunu prezidentu jāvēl un arī Ingmārs viņiem tur jau ir.
Parkam blakus esošajā Kalimarmaro vai tamlīdzīgi stadionā negājām pat neskatoties uz tā iespaidīgajām antīkajām aprisēm, jo prasīja pirkt atsevišķu biļeti un no ārpuses mēs arī tāpat visu varējām redzēt. Stadions ļoti labā stāvoklī un nospriedām, ka būtu grēks to neizmantot kādiem masveidīgiem pasākumiem.
Turpat blakus arī Zeva templis, kuru gan varējām aplūkot tuvplānā, pateicoties savai kombo biļetei. Templis monumentāls – jāvēro kādas padsmit minūtes no gar laukuma malās koku ēnās izvietotajiem soliņiem. Ejot ārā, ar nepazīstamām meitenēm glābām bruņurupuci, kurš tur dzīvo un acīmredzot bija nolēmis savai dzīvei pielikt punktu, nolecot no tempļa laukuma sienas. Apgriezām viņu riņķī - viņš aizskrēja pretī jauniem dzīves apvāršņiem.
Pie Zeva tempļa izvietota Atēnu antīko un jauno pilsētas daļu nošķirošā triumfa arka. Tur, laikiem mainoties, uz lietām skatījās praktiski: apakšā grieķu arka, augšā uzbūvēta vēl viena arka – romiešu, un tad kaut kādos laikos to vēl pamanījušies ar kristīgās baznīcas rakstiem izrotāt. Aiz arkas sākas tūristu rajons ar tirdzniecības ielu, kur tiešām ir ko pirkt.
Pa ceļam uz viesnīcu apmeklējām lētu pārtikas veikalu ar apsargu bruņuvestē un šķērsojām nabadzīgu, arābu izcelsmes apdzīvo ļaužu rajonu. Numurā burbuļvanna, vīnogas, alus un miegs.
15.augusts
Devāmies pārgājienā uz Atēnu augstāko kalnu (287 m), kam maza balta baznīca un liels restorāns galā. Pie kalna vajadzēja būt funikulierim, bet nekādas tā esamības pazīmes neatraduši un arī īpaši nemeklējuši, kalnā kāpām ar kājām, kas teicami izdevās (pakāpieni nesen asfaltēti). No augšas pavērās teicams skats uz Atēnām visos virzienos, pat jūru varēja redzēt - Akropole kā neieņemams cietoksnis izslējusies pilsētas centrā un joprojām to sargā.
Kā uzkāpuši, tāpat arī lejā nokāpuši (ja neskaita manu saduršanos ar neskaitāmām mikroskopiskām kaktusa adatām) devāmies pie parlamenta paēst McDonaldā. Man izsniedza grieķu burgeru kartona iepakojumā.
Turpat pie McDonalda ielecēm dzeltenajā ‘Alē-op!’ autobusā, ar kuru aizbraucām līdz Akropoles muzejam, izmantojot joprojām spēkā esošo vakardienas biļeti. Muzejs lielisks, moderns – līdz vakaram tajā sabijām, apgūstot Atēnu un Akropoles vēsturi. Ilze patērēja ne mazums nervu, cenšoties neizkrist cauri muzeja stikla grīdām.
Atpakaļceļā uz viesnīcu naski izlavierējām cauri lielisku restorānu pārpildītām ieliņām, atgaiņājoties no iekšā vilcējiem – galvenais neskatīties acīs, bet pilnībā sveikā cauri netikām un par pāris suvenīru božu upuriem tomēr kļuvām.
Tikuši ārā no restorānu rajona, sākām meklēt restorānu vakariņām, kas izrādījās nopietns izaicinājums. Vienā pa pusei pamestā šķērsieliņā pamanījām itāļu restorānu, kur tad arī ieturējāmies, klausoties industriālu ventilatoru vai varbūt kondicionieru dunoņā un pieklīduša veca itāļu panka ģitāras liriskā pavadījumā. Par vakariņām samaksājām tikpat daudz, kā to būtu varējuši izdarīt lielisko restorānu rajonā.
Gandarīti čāpojām tālāk uz viesnīcu. Pa ceļam Lockets vietā nopirkām Halls, lai palīdzētu kaklam cīnīties ar saaukstēšanos +40o svelmē; melnādainu musulmaņu geto veikaliņos iegādājāmies dateles un banānus rītdienas braucienam.
Viesnīcas recepcijā mūs gudri pamācīja, ka taksi labāk izsaukt ~10 min pirms vēlamā izbraukšanas brīža, jo savādāk būs jāpiemaksā par takša rezervāciju.
Duša, alus, mežonīgās mājsaimnieces, miegs.
16.augusts
Pabrokastojām autoostā. Uz Kefaloniju vienlaicīgi atiet 3 autobusi un, lai atrastu savējo autobusu, vajadzēja veikt nelielu izjautāšanu un biļetes precizēšanu. Pēc 5h sasniedzām Kielini, kur iekāpām prāmī uz Porošu Kefalonijā. Prāmja patīkami vēsās iekštelpas ar mīkstajiem krēsliem mūs neinteresēja un visu 2h ilgo braucienu pavadījām uz klāja, spītīgi rijot degvielas izmešus un sodrējus, kurus izvirda 2 varenie skursteņi, cepjoties saulē un vērojot visapkārt izpletušos saules pielijušo jūru, aprises aizvien tuvāk nākošajai salai, kurai lemts kļūt par mūsu mājvietu uz mazliet vairāk kā nedēļu.
Porošā no autobusa paņēmām somas un pa ceļu mazliet mazāk nekā 1km kāpām kalnā uz nelielo dzīvokļu viesnīcu. Tā izrādījās patiešām lieliska izvēle. Numuriņā secinājām, ka no mūsu milzīgā, mēbelētā balkona skats paveras ne tikai uz jūru, bet arī uz kalnu, tāpēc uzreiz devos uz recepciju noskaidrot iespējas šo dihotomiju novērst. Mums uzreiz piedāvāja numura maiņu nākamajā dienā, lai skats būtu tikai uz jūru. Piekritām.
Kefalonijā ar transportu pavisam švaki un Poroša ir mazs miests, no kura vajag izkļūt. No viesnīcas saimniekiem uzzinājām, ka pa salu var pārvietoties ar autobusu, kurš kursē vairāk nekā vienu reizi dienā, bet viņu zināšanas par to bija tikai teorētiskas (iedeva mums kustības sarakstu), jo visiem saliniekiem pašiem savi transportlīdzekļi ir. Kefalonija augustā ir tūristu apsēsta un visi skuteri, kvadracikli un mašīnas ir iznomātas vismaz nedēļu uz priekšu. Saimnieks apzvanījās visādas nomas vietas un ar izmisušām acīm noplātīja rokas.
Pesimistiski noskaņoti devāmies lejā no kalna uz Porošu meklēt transportu. Pēc sarunām ar vietējo bāru un veikalu personālu izdevās atrast viena vīriņa kontaktus, kuram varētu būt pieejams auto nomai. Vīriņš izrādījās restorāna ar baseinu un nelielas viesnīcas īpašnieks un šefpavārs, kurš paplašinājies uz autonomu, vārdā Makis. Vienojāmies, ka rītdien no rīta atnākšu un noformēšu dokumentus uz vienu no diviem pieejamajiem auto: maziņš Chevrolet un Fiat Panda. Par Pandu jāmaksā mazāk – 40 EUR dienā. Bija skaidrs, ka šī ir mūsu vienīgā cerība uz transportu un ka arī Mr.Makis to ļoti labi apzinās, tāpēc neuzdrošinājāmies kaulēties. Atpakaļceļā uz savu kalnu vietējā veikalā iepirkām produktus, lai mūsu plašajai virtuvei arī būtu pielietojums.
Vakarā apmeklējām netālu no viesnīcas kalna galā izvietoto restorānu “Saulrieta bārs”, ar perfektu skatu uz ciematu un ostu. Cenas kā Rīgas centra krogā ar vienu izņēmumu – 1l pudele galda vīna 6 EUR maksāja.
turpinājums sekos...