Viena nedēļa Itālijas ekociematā

Žigimants fon Krēsliņš 09.10.2014 34 min lasīšanai

Mājās sēžot sāk palikt garlaicīgi. Gribas piedzīvot kaut stulbu par ko pēc tam var normāli parēkt. Šāda iespēja tiek atrasta. Caur vairākiem kontaktiem līdz manīm nonāk info, ka trūkst latviešu dalībnieku Itālijas apmācībām par darba nometnēm. Aprakstā tiek minēts, ka būs arī praktiski jāpastrādā un viss pasākums notiks eko ciematā. Tā kā darba nometnes man asociējās ar sporta un atpūtas kompleksu Aušvicē 40. gados, tad nešaubīgi saprotu, ka man tur ir jābūt. Jo strādāt sabiedrības labā, turklāt eko ciematā- nu kurš no jums to ir darījis?

Sazinos ar pasākuma organizētāju, kas izrādās ir kaut kāda Eva. Eva ir ļoti haotiska un īpaši necenšas sadarboties. Rodas sajūta, ka man šo pasākumu vajag vienam pašam. Daudz gan neskumstu, jo pieredze rāda, ka jo vairāk sviesta, jo jautrākas atmiņas. Par līdzbraucējām sarunāju divas meitenes no Ventspils un 12. maijā dodamies ceļā.

Pirmie pigori sākās Milānas lidostā, kur man jāpārsēžas uz Romas lidmašīnu. Milānas lidosta ir skaista un jauka, bet ar savu odziņu. Odziņas būtība ir tā, ka tev ir jāatrisina virkne nelielu atjautības uzdevumu un kā balvu vari saņemt iespēju nonākt pie vajadzīgās izejas. Uzdevumi laika gaitā kļūst sarežģītāki. Pēdējais līmenis ( nu ķipa cīņa ar bosu) ir kā nokļūt trešajā stāvā, no kura vari nonākt pie savas izejas. Kā jau minēju šis ir pēdējais līmenis, tāpēc lai nebūtu vienkārša pastaiga lidostas darbinieki ir sarunājuši tūristus sūtīt visos iespējamos virzienos. Pareizā atbilde ir jāmeklē pie angliski nerunājušas apkopējas, kas ar slotas galu norāda virzienu un indīgi pasmaida. Lai izpildītu misiju ir jāizmanto lifts. Tomēr tas nav tik viegli, jo lifts piestāj gan auto novietošanas laukumos, gan pazemē, gan pirmajā un otrajā stāvā, bet ne trešajā. Liftā satieku pārīti, kas misiju mēģina iziet jau otro stundu un ir viegli nostresojušies. Respektīvi tuvākā vieta ir otrais stāvs. No turienes it kā iet slīdošās trepes uz trešo, bet tās ir remontā, un priekšā nostiepta norobežojošā lente. Tomēr atrisinājums ir tuvu. Jāpaiet pāris līkumi, un aiz necilas sienas ir neliela izmēra kāpnītes un trešo stāvu. Īstenībā pie labas veiksmes šo misiju mierīgi var izpildīt pusstundā. Man gan aizgāja gandrīz stunda.

Tālāk jau ir elementāri. Kādu brīdi gan mēs vēl uzkavējamies un nekustam ne no vietas, jo pilots ziņo, ka esot problēmas ar šasiju vai kas tāds. Tas, protams, mani nereāli nomierina. Kas tad tur ir, šasija tikai. Nav jau tā, ka nav sulas vai suvenīri nav uz borta. Principā viss kārtībā.

Tomēr skanot ne pārāk tīkamai skaņai, problēma laikam tiek novērsta, un pilots priecīgs ziņo, ka tūlīt pacelsimies.

Romā viss vienkārši. Ātri atrodam no kurienes izlido ļotene uz Pizu un pusstundu mierīgi nočilojam.

Pizas lidosta vispār ir pasaka. Elementārāka par Rīgu. Ļoti gribas cerēt, ka mana bagāža atlidoja kopā ar mani, jo Romā pārsēšanās laiks bija vien pusstunda. Mana soma parādās vēdījot vieglam šprotu aromātam. Ar izbīli redzu, ka somas kreisajā pusē, kabatas rajonā ir parādījies paliels pleķītis, kas no rīta tur nudien nebija. Atveru somu un redzu, ka šprotes kārbas saturs, ko vedu nacionālajam vakaram, ir patvaļīgi pametis bundžu, un šobrīd zivis bez galvām, un nu jau arī bez eļļas savā nodabā ņemas pa kabatu. Dusmoties nav uz ko, jo vēl Rīgā pārkrāmējot somu, piemirsu, ka šprotu kārbu ieliku malā un aizmirsu to pārkrāmēt atpakaļ drošākā vietā. Par laimi eļļa nav izsūkusies cauri materiālam un tikusi līdz drēbēm, guļammaisam utt, bet no tā jau mazāk nesmird. Dabonu no tualetes veselu kaudzi ar salvetēm un iztīru cik nu varu. Smaku iztīrīt nevar.

To laiku ko pavadījām tīrot somu, pietika lai nokavētu autobusu uz centru. Nākamais ir tikai pēc stundas. Jau tagad ir diezgan skaidrs, ka nokavēsim pēdējo vilcienu, un nakti pavadīsim nezin kur. Aizsūtu sms Evai, ka negribu celt paniku, bet kā izskatās mēs nokavēsim vilcienu. Kā jau ierasts atbilde neseko. Nu i pofig, nakts ir silta, mums ir daudz šmigas un arī ēdamais. Uztaisīsim mazo nacionālo vakaru. Saliekam somas pieturā un prātīgi atkorķējam upeņu balzāmu, kas iekšā iet neticami viegli. Autobusā iekāpjam ļoti labā noskaņojumā. Braucam līdz brīdim, kamēr kāds uzjautā diezgan sakarīgu jautājumu- “ A kur mums jākāpj ārā?”. Šis ir jautājums uz attapību, tāpēc piebeidzam balzāmu un balsojam. Balsojums rāda, ka nevienam nav poņas. Piesienos kaut kādiem čaļiem, kas smiedamies paskaidro, ka mēs jau esam labu gabalu aiz stacijas. Un šis ir pēdējais autobuss, kas atpakaļ nebrauks, tāpēc mums būs mazliet jāpasoļo.

Siltā nakts un lieliskais noskaņojums palīdz pieveikt šos nedaudzos kilometrus un aptuveni pusnaktī esam vilcienu stacijā. Izejam uz perona un redzam vairākus vilcienus. Bet neviens netaisās nekur braukt. Arī grafiks rāda, ka nākamais brauciens ir vien ap 5 no rīta. Zvanu Evai. Nu principā normāli organizētāji gaidot kamēr sabrauc visi dalībnieki ir pieejami 24/7. Bet kā jau minēju Eva nav ļoti ātra. Un uz zvaniem vienkārši neatbild. Mums vēl ir kaut kāda Roberto numurs. Par laimi Roberto gan ir pieejams. Viņš gan sajūsmā nav, bet sola atbraukt ar mašīnu pakaļ, bet tas būšot tikai pēc divām stundām. Nu tā nav problēma. Apsēžamies stacijas priekšā uz soliņiem un sākam inteliģentas sarunas. Diezgan ātri nonākam pie secinājuma, ka sarunas ir pasausas. Kaut kāds vietējais sīņuks paskaidro, ka netālu esot kafejnīca, kurā var iegādāties sarunas raisošas zāles. Tiešām, piecu minūšu gājienā ir nakts veikals, kurā bez problēmā var nopirkt ne tikai pienu, bet arī ko stiprāku, un mūsu īpašumā nonāk ruma pudele.

Laikam lieki piebilst, ka divu stundu laikā mēs esam nekādi. Roberto ir paņēmis līdzi divus itāļu čaļus, kas ar šausmām skatās uz trim aizlietiem mūļiem un meklē iespējams skaidrākus latviešus, cerot, ka mēs neesam īstie. Mēs šlupstam pieklājīgas frāzes un sakāpjam busā. Tur gan valda tāda mietpilsoniska atmosfēra, tāpēc mēs padziedam un paspēlējam ķerīti. Kaut kur brauciena vidū mums sagribas pa mazam. Roberto gan oponē, ka šeit nav kur piestāt, bet mēs esam gatavi cisāt kaut pa logu. Iebraucam kaut kādā ceļmalas kafejnīcā. Kamēr Roberto skaidro, ka tualete ir lūk tur aiz stūra, mēs jau esam ielīduši krūmos un savu lietu izdarījuši. Jūtu, ka itāļiem mēs nepatīkam.

Nobraucam no galvenā ceļa un kratāmies pa tādu bedri, ka ceļš Liepāja- Lietuvas robeža liekas pēc perfektākās šosejas. Tas gan nav tālu un jau pēc 15 minūtēm piestājam pie vārtiem. Starmešu gaisā redzam uzrakstu Eco village. Nakts ir tumša un klusa. Sanāk iet lejā pa akmeņainu celiņu un meiteņu čemodāni uz riteņiem, nakts klusumā rada briesmīgu troksni. Pļavas vidū stāv paliels namiņš, kurā tad mums arī ir paģērēts gulēt. No iekšpuses tas ir askētisma paraugs. Zāles vidū ir milzīgs koka stabs, paštaisīta krāsniņa, daži skapīši gar malām, un tas arī viss. Ir pāris “raskladuškas”. Izskatās ļoti mazas un es izstiepju uz grīdas savu paklājiņu un jau pēc sekundes esmu paralēlā pasaulē.

Rīts ir pagrūts. Laikam klimatiskās īpatnības, vai kas, bet mute baigi sausā un sāp galva. Lēnam sapazīstamies ar pārējiem. Dalībnieki pārsvarā ir no Itālijas, vai tādi kas šobrīd Itālijā ir brīvprātīgie. Ir divas igaunietes, horvāts, francūziete. Nu kaut kā tā.

Mūs aicina brokastīs. Brokastis ir vēl askētiskākas par mājas iekārtojumu. Maize, tēja, piens un džems, kas savus labākos laikus ir piedzīvojis kādu gadu atpakaļ. Tas arī viss. Maize arī acīmredzami ir pirkta mēnesi atpakaļ, jo mierīgi var aizstāt āmuru. Brokastis automātiski sākas un beidzas ar tēju. Tiekam aicināti sākt programmu. Zālē tiek sanesti visdažādākie krēsli- gan taburetes, gan daži mīkstie, viens sauļošanās. Visiem vietas nepietiek, tāpēc ienes vēl divus celmus lai normāli var sasēsties. Izskatās tik alternatīvi, cik nu ir iespējams. Ieraugu Evu. Viņa izskatās akurāt tāda, kā biju iedomājies. Slēpjveidīga, ar izteiktu trusīša ģīmīti no krievu multenes par Vinniju Pūku. Pat brilles ir akurāt tādas pašas, un arī paradums ar pirkstu tās uzbīdīt tuvāk acīm ir tik izteiktas, ka, šķiet, ka es skatos multeni. Otra vadītāja ir slovākiete Saša, kas izskatās pēc cilvēka. Pirmā stunda paiet pilnīgi bezjēdzīgās diskusijas, principā ne par ko. Mēģinām vienoties cikos celsimies. Tad ir viens patriots, kuram liekās, ka visi būs sajūsmā, ja būs kāds, kurš no rītiem visus modinās un aicinās uz rīta vingrošanu. Visi tā kā saka nē, bet džeks uzstāj, ka tas esot stilīgi un kruti. Tas, ka viņš dabūs bietē no latviešiem, ja mēģinās izstrādāt šādu joku ir tik acīmredzami, ka mēs pat brīnāmies kāpēc viņš ir tik uzstājīgs. Pēc stundas viņam beidzot aiziet, ka vienīgais kurš vingros no rītiem būs viņš un iespējams vietējais šunelis. Tik tālu esam tikuši. Tālāk seko sarežģītākais. Ir jāsadalās grupās, jo būs viena grupa kas taisīs ēst, viena mazgās traukus, bet vēl viena tīrīs visu teritoriju. Vēl ir ceturtā, kam tā diena būs brīva, bet pārējie uz apli mainās. Seko neticami gara un bezjēdzīga diskusija kā tieši dalīties grupās. Ir tik sviestaini, ka sāk palikt interesanti. Piedāvāju dalīties ievērojot starptautisko cilvēktiesību hartu. Tas skan baigi labi un visi ieinteresēti gaida turpinājumu, bet man ir baigais sušņiks un es eju ieliet sev ūdeni. Istabas stūrī stāv liels bundulis ar krānu. Atveru krānu un pietecinu pilnu krūzi. Laimīgs gāžu iekšā ģīmī un lamājoties spļauju ārā. Izrādās esmu ielējis eļļu. Nu kā cilvēki vispār var iedomāties ieliet lielā bundulī eļļu? Garša mutē ir tāda, ka liekās, ka tūlīt nāks ārā viss, kas kuņģi vien ir bijis. Viss ko dzeru nākamās pusstundas laikā garšo pēc eļļas. Kamēr es izspļaudos grupas jau ir sadalītas. Tagad dosimies iepazīties ar ciematu.

Ideja par eko ciemata izveidi ir nākusi prātā Roberto, kas pabeidzis tur kaut kādu universitāti kas saistīta ar zemes apstrādi. Viss ko mēs redzam ir pašu rokām izveidots un uzcelts. Neko daudz jau mēs neredzam. Ciematiņa teritorija ir paliela, bet lauvas tiesu aizņem neapstrādātas pļavas. Lielākā celtne ir jau pieminētais namiņš, kurā notiek nodarbības. Tas tiešām ir jauks un mājīgs. Ir vēl viena mazāka mājiņa, kas kalpo par virtuvi un dušu. Pa vidu starp abām mājām ir olīvu dārzs. Šajā dārzā ir uzceltas teltis, kurās mitinās dalībnieki. Plānoju šeit uzcelt arī savu telti, jo galīgi netīkas gulēt uz grīdas tajā pašā vietā kur notiek apmācības. Olīvu dārzs ir tādā smukā nogāzītē, un patiesībā izskatās ļoti, ļoti smuki. Turpat netālu ir vairāki palielāki režģi ar vistām. Katrā režģi ir savas šķirnes vistas. Roberto izskaidro eko saimniekošanas pamatus. Vārdu sakot zāle vispār nav jāpļauj. No sākuma pļavā ir jāpalaiž ēzeļi. Šajā saimniecībā divi ir. Ēzeļi smuki norij zāli. Tad ir jāuzlaiž aitas. Arī aitas ir saimniecībā. Tātad aitas vispār noēd zāli līdz ar zemi gandrīz. Un tad nāk laiks vistām. Pēc vistām no zemes nepaliekot pāri nekas. Bet esot fīča- ja grib tajā vietā kaut ko stādīt, esot vēlreiz jāuzlaiž aitas. Ēst īsti vairs neesot ko, bet aitas laikam normāli pakakā, un tad nu ir tāds mēslojums, ka audzē kaut banānus. Kaut kā tā. Nemāku teikt vai tā ir īstenība, jo no zemes darbiem man apmēram tikpat liela sapratne, kā no matemātikas vidusskolā. Iepazīstamies ar aitām un ēzeļiem. Visus droši var glaudīt, bet ēzeļiem nevajagot skarties pie lūpām, jo tad tie kožot tā, ka maz neliekās. Ēzelīši ir draudzīgi un noskaņoti komunicēt, jo mūs ieraugot sāk taurēt kā negudri un par to visiem lieli prieki.

Pat eko ciematā vajag vietu kur nokārtot savas dabīgās vajadzības un nomazgāties. Nav tā, ka te dzīvo pilnīgākie alternatīvie, kas kakā biksēs un nemazgājas. Tomēr sava odziņa šajās būvēs ir. Vienkāršāk ir ja tev vienkārši gribās pacisāt. Maliņā, pie kokiem, ir uzslieta neliela būdiņa, vienkārša kā centa monēta. Mazliet šķība. Un pavisam noteikti ne gariem cilvēkiem. Pipī tualete sastāv no četrām finiera sienām un pisuāra, kas veidots no kaut kāda piltuves veidīga materiāla, kam pašā apakšā ir sietiņš. Fiška esot tam, ka apakšā ir salmi, kas novērš nelāgo smaku. Un ja blakus iestāda lūk šitādu koku ( Roberto rāda uz krūmu ar dzelteniem ziediem), tad tualete vispār smaržo un bites te vāc medu. Tiešām, redzu vairākas bites riņķojam ap šo krūmu. Un domās redzu Roberto ražojam medu ar kaut kādu romantisko tekstu, no sērijas- šis medutiņš ir tapis no jūsu mīzaliem. Bet tualetes iekšienē patiešām nesmird. Tomēr tā būda priekš manis ir par mazu, turklāt naglas ar ko šī māja ir sanaglota kopā ir stipri par garām un vairākās vietās rēgojās ārā naglu spicumi. Ejot ārā no šī arhitektūras šedevra, sāpīgi uzrauju roku uz naglas un visu atlikušo laiku es nokārtojos pa mazam sevis izveidotajā vietējā eko tualetē, kuras dislokācijas vietu patstāvīgi mainu.

Ja gribas pa lielam, tad jādodas pārdesmit metrus tālāk. Tualetes šeit ir apvienotas ar dušu. Ir trīs sausās tualetes, un izskatās galīgi ok. Šeit drīkstot tikai kakāt un nevajagot čurāt. Nevaru gan iedomāties kādam faķīram jābūt lai varētu izdarīt tikai lielo, es vismaz tā nemāku. Bet jāslaukās nav ar lapām vai samitrinātu sūklīti, var normāli izmantot tualetes papīru. Kad ģēla ir izdarīta, pa virsu jāuzber zāģu skaidas un kārtībā! Ik pa laikam tās mucas ir jāiztīra. Skaidas, kakas un papīri tiek sagāzti nelielā dīķītī, un tas esot nenormāli ekoloģiski. Blakus tualetēm ir trīs dušas. No ārpasaules tās ir atdalītas ar aizkariņu. Silto ūdeni var dabūt tikai pa dienām, jo siltums nāk no saules baterejām, kas loģiskā kārtā naktī nedarbojās. Arī nomazgāties dušā gara auguma cilvēkam ir vesels piedzīvojums. Pirmkārt jāsaliecas, jo dušas klausule ir deguna augstumā. Un jā, griesti arī ir zemāki par mani. Tātad jau saliekušies ieejam iekšā, saliecamies vēl zemāk un inteliģenta idiota pozā mazgājamies. Šampūni un ziepes tiek ražoti no visādiem sūdiem, tāpēc eko ciematā tiem vietas nav. Ar šampūniem vēl ciemata galvas nav radušas risinājumus, bet vietējās, ekoloģiskās ziepes jau ir pieejamas. Matus pietiekot, ja vienkārši izskalo. Un arī vietējā ražojuma ziepes praktisku labumu nedod. Jā, ir labāk nekā nekas, bet tikpat labi var ieberzt paduses ar kādu puķi. Tāpēc es pa kluso neekoloģiski mazgājos ar savām ziepēm un izmantoju nepareizo šampūnu. Un es neesmu viens.

Turpat ir divas izlietnes ar ledusaukstu ūdeni, kur var izmazgāt zobus vai drēbes. Bet ūdens tiešām ir tik auksts, ka izmazgājot vienu t-kreklu, rokas ir zilas. Veļasmašīna? Eko ciematā? Ko jūs jokojat?

Nākotnē ir plāns sastādīt daudzus, daudzus kokus lai eko ciemats atrastos meža vidū. Šobrīd ir vien pieminētā olīvu audze un vairāki apmaldījušies kociņi. Tālumā gan par koku klātbūtni sūdzēties nevajadzētu.

Vēl ciematā ir divi dīķi ko Roberto lepni sauc par ezeriem. Nu ja tie ir ezeri, tad grants karjeras laikam vispār tiek definētas kā okeāns. Viens vēl galīgā tumsā un stiprā reibumā varētu būt pieskaitāms pie ezeriem, bet otrs pat regulāram spaisa lietotājam neliktos lielāks par peļķi. Ezeri esot izrakti pašu spēkiem. Kāda jēga īsti nesapratu. Nu ķipa, lai būtu. Skan tak ideāli nezinātājam pateikt, ka ciematā mums ir divi ezeri.

Bez visa augstāk minētā ciematā vēl atrodas aitu aploks un paliela iekopta pļava kurā tiek audzēta man nezināma kultūra. Un vēl ir būda, kas salikta kopā no pet pudelēm. Pudelēm ir nogriezta augša un viņas ir saspraustas uz pagariem kokiem, veidojot plastmasas sienas. Tā esot siltumnīca. Siltumnīcā arī aug kaut kas, bet pārsvarā tur atrodas siens. Kam īsti vajadzīga siltumnīca Toskānā, kur dienas laikā temperatūra pārsniedz 30 grādu atzīmi bezmaz vai katru dienu, arī man nav saprotams. Un kāpēc siltumnīcā tiek glabāts siens? Cenšos neuzdot stulbus jautājumus un šo mīklu centīšos atrisināt nedēļas garumā.

Principā ekskursija ir beigusies un ēdiena grupiņa dodas taisīt ēst. Pārējiem brīvais laiks. Brīvo laiku pavadām intelektuāli kasot olas. Es negribu gulēt mājā, tāpēc uzceļu sev telti. Telti tālredzīgi esmu paņēmis līdz. Uzreiz mājīgāka sajūta, jo tā lielā telpa ar tukšajām sienām mani nomāc. Slaistoties pienāk laiks pusdienām.

Par ēdnīcu kalpo uzkalniņā nolikti trīs galdi, kas no saules daļēji pasargā ar pāri novilktu tentu. Protams, ka tas momentā dod par pāris grādiem siltāku temperatūru iekšienē. Bet neviens jau neliek ēst tieši te, paņem savu porciju un ej kur gribi.

Pusdienās ir spageti ar cukīnī. Lai arī esmu izsalcis, pagaršojis šo brīnumu, atzīstu par labāku neēst. Trauki arī ir alternatīvie. Kam parasts šķīvis, kam bļodiņa. Dakšiņu visiem nepietiek. Bet ir karotes. Arī tiesa ne visiem, bet ja ņem talkā arī mazās karotītes, tad servīzi var nokomplektēt. Nu gandrīz kā 45. gadā. Krūzītes vispār ir hīts. Apmēram puse atbilst nosaukumam krūzīte. Tad ir ievainotās krūzītes- ar nošķeltām maliņām, bez osītes. Un ja esi starp pēdējiem četriem tad tev ir bonuss. Vai nu divas ekspresso krūzītes vai divas ņemtas no bērnu rotaļlietām. Nu vismaz manai meitai kādreiz lellēm bija uz mata tādas pašas krūzītes.

Slavēju savu tālredzību, jo bez telts, guļammaisa un citām lietām, esmu paņēmis arī savus traukus ne tikai ēšanai, bet arī ēdiena pagatavošanai. Un arī krūzīte man ir. Un karote. Nu tā ņemot esmu krutākais puisis ciemā. Redzu skaudīgas acis veramies uz manu ekipējumu. A ko darīt? Man tā pieredze ir lielāka, īpaši ar Itāliju. Izskatās, ka visa Itālija cieš no pēckara sindroma, jaunatnes programmu attīstības jomā.

Lai nekaitinātu pārējos dalībniekus, aizeju aiz telts un uzvāru zupiņu. Vismaz paēdu. Pēc stundiņas Eva histēriskā balsī sauc visus uz māju. Jāsāk apmācības. Bet viņai tā balss ir riebīgi spalga un mums vienkārši nāk rēka. Speciāli neejam lai var paklausīties viņas spiegšanā.

Apmācības ir sviestainas, jo nu diskutējam ko mēs vispār varētu darīt. Ja kādam ir kādas idejas, tad, lūgtum. Nevienam ideju nav. Dalībnieki faktiski visi ir nepieredzējuši un patiesībā nesaprot, ka šobrīd mēs dzenam baigo hujņu. Man idejas gan ir, bet man ir sasodīti interesanti vai vispār ir izdomāta kaut kāda programma, tāpēc arī tēloju nezinīti un bolu acis. Stundiņu padiskutējam par neko un tad jau arī pietiks. Ēšanas grupa dodas taisīt rīt, bet pārējie slaistīties. Jāsaka, ka satumst gan te sasodīti ātri. Un tumsa nes sev līdzi vēsumu. Patiesībā ir diezgan auksts. Nopietni. Labi, ka pietika prāta iemest termoveļu somā, jo pretējā gadījumā es nosaltu kā mazais trusītis. Kurš būtu iedomājies, ka ir tik krasa temperatūras maiņa. Ēst taisa ļoooti ilgi. Pulkstenis rāda jau desmito stundu, un patiesībā, jau sen vajadzētu gulēt, bet gribas rīt.

Latviešiem ir viena baigi labā īpašība. Viņiem patīk staipīt līdzi daudz ēdama. Ja nu pēkšņi karš, un es neēdis? Tāpēc nejūtot vakariņu tuvošanos, mēs sākam revidēt somas. Meitenēm līdzi ir viss ko var iedomāties- sieri, desas, maize, deserti utt. Es esmu praktiskāks, man tādi prastāki, bet viegli uz uguns pagatavojami ēdieni. Kā pirmo nolemjam iznīcināt desu un sieru. Uzdzeram ne ar ūdeni. Tāpēc pusstundas laikā esam ne vien paēduši, bet arī jautrā noskaņojumā. Štukojam, ka pārtikas pietiks 4 dienām, tad gan vajadzētu papildināt krājumus. Šmigas vispār pietiek nedēļai. Brīdī, kad sākam dziedāt, no virtuves puses parādās smaidoši dalībnieki ar bļodām rokās. Vakariņas ir gatavas. Pulkstenis ir 22:35. Sportiskas intereses pēc aizejam paskatīties ko labu piedāvā. Rīsi ar dārzeņiem. Diezgan garšīgi patiesībā, bet īsti vairs negribas. Nespēju iedomāties kā ēst var taisīt trīs stundas, ja ir rīsi ar dārzeņiem. Iespējams, ka gan rīsi, gan dārzeņi tika ar kādas super tehnoloģijas palīdzību izaudzēti, novākti, un vārīti. Bet varbūt, ka jautrīši pāris stundas ir vilkuši kāsi un tikai tad sākuši ko gatavot. Neiespējami tas nav, jo vietējie ir pārāk smaidīgi. Iespaidu, ka ir smēķēts kas fantāziju raisošs, pastiprina nepārtrauktā Manu Chao un Boba Mārlija mūzika, kā arī Jamaikas karogs pie virtuves ieejas.

Sanāk neliels misēklis ar traukiem. Tumsā ( trauki stāv ārā), īsti nevar tos atrast. Lielākā daļa ir gan, bet ne visiem pietiek. Tāpēc jāpagaida kad daži paēdīs, un tad var ķerties pie ēšanas pats.

Trauku mazgāšana arī ir pielāgota eko principiem. Ir trīs bļodas. Visas ar auksto ūdeni, bet katrā ir kaut kas savādāks piegāzts klāt. Ūdens proporcijas gan mums pašiem nav jātaisa, tas ir Fabio pārziņā. Fabio ir lādzīgs vecis. Omulīgs un jautrs. Fabio skaidro, ka pirmā bļoda ir trauku mazgāšanai, otrā ir arī mazgāšanai, bet jau tā kā vairāk uz skalošanu, un trešajā bļodā ir tīrs ūdentiņš, vienkārši lai noskalotu. Fabio angliski zina pārdesmit vārdus, bet viņš ideāli runā ar ķermeni, un var visu saprast.

Kad visi ir paēduši, ejam iekšā mājā lai uzspēlētu kādas spēles. Patiesībā ir sasodīti auksts, un Roberto ar Fabio noorganizē ķerru ar malciņu. Iekurinām paštaisītu krāsniņu istabas vidū un izvietojamies ap to. Pāris stundas jautrības un jāiet gulēt.

No rīta telts ir uzkarsusi tā, ka jālec ārā. Pulkstenis ir knapi septiņi, un mierīgi vēl varētu pampt, bet tas ir neiespējami, jo teltī elpot nav ko. Domāju godīgi ieiet dušā. Dušas mājā jau aktīvi rosās portugālis Žoao, kas mazgā un pie reizes arī ir iesaistījies diskusijā ar savu T-kreklu. Acīmredzot krekls ir izdarījis ko sliktu, jo Žoao viņu gāna no sirds. Novelku bikšeles un eju dušā. Ūdens ir samērā silts. Vienīgā problēma ir jau pieminētais dušas kabīnītes izmērs. Turklāt grīda ir gana slidena, un es skaidri apzinos faktu, ka man krītot no šīs mājas pāri daudz kas nepaliks. Bet atstāt visus bez tualetēm un dušām man neļauj sirdsapziņa, tāpēc cenšos būt uzmanīgs līdz absurdam. Kamēr es pamanos nomazgāties, Žoao ir ticis galā ar savu kreklu, un viņu pie izlietnes ir nomainījusi rumāniete. Viņa mazgā savas vešiņas. Viss ir ok, bet es esmu pliks, un mans dvielis un apenes ir pie durvīm. Savukārt pie izlietnes ir paliels spogulis, kurā mēs regulāri saskatāmies un sasmaidāmies. Dušas ir zemas un attiecīgi aizkariņš arī ir zems, un es lieliski pārredzu visu apkārtni. Izrādīt savus zvanus šai dvēselītei neesmu ar mieru, bet prasīt padot man dvieli ( ar ko es starp citu varu apsegt vien savu galu, bet ne bulkas) man arī negribas. Tāpēc mēģinu piečakarēt visus fizikas likumus un mēģinu aizstiepties līdz dvielim. Droši vien spogulī tas izskatās komiski, jo rumāniete sāk ņirgt un padod man dvieli. Pa lielam tas neko nemaina, jo kā minēju, pārējās mantas atrodas turpat. Apsedzu savas mantas cik nu varu un sāniski virzos uz izeju. Gandrīz nomaucos. Grīda ir slidena. Aptinu sev apkārt kreklu un duru uz telti. Par laimi pārējie vēl guļ, un manu pliko dirsu ir redzējuši vien divi cilvēki. Īsti nesaprotu kā es tā, pa pieklājīgo varu nodušoties, jo noģērbties duškabīnē es pavisam noteikti nevaru.

Brokastīs vecais, labais nekas. Situāciju mazliet glābj tas, ka namiņā nepieskatītas stāv vairākas Nutellas bundžiņas un cepumveidīga maize. Paēst nevar, bet kuņģi var piemānīt. Mēs, latvieši, gan šo ekstru atstājam tiem, kas ir iedomājušies, ka atbrauks te un viņiem būs ko ēst. Mums pietiks savas paikas.

No programmas šodien ir stāsts kas ir darba nometne un kā tās vispār ir radušās. Izrādās lielā filozofija sākusies pēc kara, kad cilvēki sanākuši kopā un palīdzējuši atjaunot ne tikai savas mājas, bet arī sabiedriskās celtnes. Laika gaitā ideja attīstījusies un mūsdienās ieguvusi šādu formu- brīvprātīgie sabrauc kopā darīt kādu darbu, nu piemēram, atjaunot muzeju vai sakopt lauku. Organizētājs nodrošina šiem cilvēkiem iespēju gulēt, nomazgāties un paēst. Dažreiz apmaksā ceļu. Dažreiz nē. Vārdu sakot ir pagrūti izsekot Evas murgojumiem, jo ne uz vienu konkrētu jautājumu, viņa nevar sniegt konkrētu un saprotamu atbildi. Visu lasa no powerpoint prezentācijas, un mums ir pamatotas aizdomas, ka pat to viņa pati nav taisījusi, jo par dažiem slaidiem viņa reāli brīnās. Un par nometnes organizēšanu viņai ir ļoti, ļoti virspusējs priekšstats. Man vienkārši nometņu pieredze ir jau gandrīz 20 gadus un es klausos atvērtu muti kādas muļķības viņa stāsta. Bet var jau būt, ka Itālijā viss notiek pa itāliskam, ne tā kā pie baltajiem cilvēkiem.

Pusdienas grupa dodas taisīt rīt. Pārējie atkal var urbināt degunus. Ir karsts un neko darīt negribas. Šoreiz ēdiens tiek uztaisīts ātri. Ir kaut kādi rīsi ar kaut ko. Paralēli visam pie Fabio ir ieradušies kaut kādi ciemiņi, kas skaļi ņirdz un uzvedas gluži kā mēs vakaros pēc balzāma degustēšanas. Bet tas nav no šmigas, bet gan no brīnumzāles kas tiek patērēta uz nebēdu. Tagad jau es to varu apgalvot pilnīgi droši, jo Fabio man uzsities par baigo draugu, un arī Roberto. Roberto atzīst, ka viņu fascinē mana humora izjūta, bet pirmajā vakarā viņš apsvēris domu mani nogalināt miegā, bet re cik labi, ka tas nav izdarīts, jo es izrādās esmu normāls čalis. Un abi saimnieki mani aicina atnākt uz pasaku mežu. Par pasaku mežu tiek dēvēti koki aiz virtuves. Tur ir izlikti divi mīkstie krēsli, un no turienes bieži skan smiekli. Tur varot arī uzsmēķēt. Es gan atzīstos, ka nesmēķēju. Nu ne jau smēķēt mani aicina, bet uzsmēķēt, un abi viltīgi miedz ar aci. Tagad? Dienas vidū? Laipni atsaku. Nu tā nav problēma, jo Fabio var uzsmēķēt arī ar saviem viesiem. Problēma ar viesu ēdināšanu arī tiek atrisināta, piesēdinot viņus pie mūsu galda. Mazliet pietrūkst trauku, mazliet ēdiena, bet galvenais jau ir laba kompānija.

Nevar īsti saprast paēdām vai paskatījāmies uz mēnesi. Principā sajūtas vienādas. Ir viena itāļu meitene, kas tieva kā skaliņš, bet rij nenormāli. Veči, ja es to nebūtu redzējis savām acīm, es dzīvē neticētu, ka kaut kas tāds iespējams. Meitene ar vidukļa apkārtmēru 20 cm, un rokas apkārtmēru tā, ka var uzvilkt gredzenu un viņš joprojām būs diezgan vaļīgs, var stumt ģīmī tā, ka paliek bail. Ar visu šo gribēju teikt, ka ēst mums tā ne pārāk dod.

Ķiķinošie Fabio draugi dodas prom, bet mums ir otra daļa apmācībām. Ir sagatavoti divi simulācijas uzdevumi. Uzdevumi paši par sevi ir ok, bet veids kā tie tiek pasniegti ir garām. Esmu šos uzdevumus pildījis, un arī uzdevis citiem, tāpēc zinu par ko ir runa. Bet Eva nezina, tāpēc improvizē. Sīkumos neizplūdīšu, bet normāls uzdevums ir sadirsts līdz nepazīšanai. Lai neuzvilktos, aizeju līdz teltij ieņemt kādu malku. Drīz man piebiedrojas vēl vairāki cilvēki. Portugālis prasa, vai es nezinot, vai visu nedēļu mēs neko nedarīsim. Nezinu gan. Cerība ir uz Evu. Viņa teica, ka trešdien viņai jābrauc prom. Iespējams, ka tad sāksies kaut kas interesants. Pacienājam portugāli ar desmaizi un nolemjam vakarā uztaisīt nacionālo vakaru, lai vismaz cilvēki paēd, jo kā jau teicu- pārtikas mums netrūkst.

Fabio saka, ka vakarā viņš iekurs ugunskuru, un mēs visi varam prātīgi pasēdēt. Līdz vakaram gan vēl patālu, bet darīt tāpat nav ko. Galvenais, ka aiziet kaut kur šajā Dieva aizmirstajā nostūrī arī nav kur. Apkārt vieni meži un tuvākā apdzīvotā vieta ap 10 km.

Par brīnumu vakariņās ir tīri ok ēdiens, un pat visiem pietiek. Tumsa lēnām apņem ciematiņu un Fabio nestabilā solī stumj uz ugunskura vietu ķerru ar zariem. Dienas saule, brīnumu mežs un arī latviešu piparu uzlējums nabagu ir padarījuši gluži mīkstu. Izskatās, ka labā noskaņojumā ir arī Fabio suns Oliva, kas jautri rej un visādi maisās pa kājām. Līdz ugunskuram Fabio tiek diezgan cienījami un pat to iekurina. Bet tad viņš izdomā uzvilkt brīnumzāli tepat uz vietas, nemaz neejot uz brīnumu mežu. Tas smēķis viņu arī piebeidz. Viņš mēģina apsēsties uz soliņa, bet pamanās aizsēsties tam garām. Par lielu prieku publikai Fabio mēģina vēl piecelties un dziedāt vienlaicīgi. Sajūsmā ir Oliva, kas aiz prieka nezin kur likties. Suns gan rej, gan laiza saimnieka seju, gan mēģina šajā, neapšaubāmi, lieliskākajā vakarā šogad, iesaistīt spēlēs arī pārējos dalībniekus. Bet atmosfēra ir laba. Latviešu dzērieni, siers, šokolādes un zivis iet iekšā uz urrā. Fabio lēnām atgriežas šajā pasaulē un piedāvā man atnest alu. Labprāt piesakos, un viņš atnes paštaisītu, un visādā ziņā lielisku mājas alu. Alus esot viena no viņu pieprasītākajām precēm. Atzīšos, ka tas tiešām ir viens no labākajiem aliem, ko man ir gadījies pagaršot. Citiem gan Fabio nav tik dāsns, un iedod vien dažas pudeles pagaršot, bet ar mani nekādu problēmu, varu dabūt cik vien vajag.

Mazliet padziedam, mazliet padancojam, un tad jau arī gulēt.

Rīts kā vienmēr sākās ar karstumu teltī. Tā kā faktiski visi vēl guļ, es uz dušu. Žoao gan man neizdodas apsteigt, jo viņš jau ir priekšā un atkal gāna savu kreklu. Tā laikam kāda portugāļu tradīcija, no rītiem izlamāt kreklu.

Šorīt jau nomazgājos rekordātri, un arī aiztaupu pūles iet brokastīs. Uzvāru sev zupiņu un ar nelielu gandarījuma sajūtu vēroju, kā no brokastīm viens pēc otra nāk vīlušies cilvēki.

Šodiena ir lielā diena visiem, kas atbraukuši. Tieši šodien mums ir jāiejūtas riktīgā darba nometnē un jāstrādā. Sākam agri, lai pusdienu saule mūs nenobeigtu. Roberto izskaidro, ka taisīsim ekoloģisko dobi, kurā vienkopus varēs audzēt tomātus, zirņus, un vēl sazin ko. Nu ka jātaisa, tad jātaisa. Grupa sadalās mazākās grupiņās un darbs sākās. Daži rok mālaino zemi un krauj spaiņos. Tad ir džeki kas šos spaiņus nes uz noteiktu vietu un tad ir viena lielā grupa kas šos zemi mēģina saskaldīt mazākos gabaliņos. Varu pačukstēt, ka tas nebūt nav viegli, jo zeme ir riktīgi lieli kluči. Un pārējā grupa ( kurā esmu arī es) ravē vienu dobes tiesu. Tā ravēšana izpaužas vienkārši noplūcot zāli. Saknes varot palikt zemē, un pat esot labi, ka tā ir. Nākamais solis ir pa visu dobes platību izlikt sīkus žagarus lielā skaitā. Šito prikolu es nesapratu, bet droši vien kaut kādai mistiskai ventilācijai. Labi, nebūšu es eko lauksaimnieks tāpat, daru īpaši neiespringstot par loģisko pusi. Tad ar ķerru tiek atvest saskaldītā zeme un vienkārši bērta virsū šiem zariem. Apmēram divas ķerras uz vienu metru. Pati dobe nav gara, varbūt kādi 20 metri, bet darbiņš ir pamatīgs. Es tik īsti nesapratu kāpēc tā zeme ir jārok 100 metrus tālāk, un nevis tepat kaut kur blakus. Jo tā nēsāšana arī reāli nogalina. Bet tad Roberto izskaidro, ka tās bedres ceļa malā tiks izmantotas lai stādītu kociņus. Tad gan skaidrs, divi vienā- i kociņiem bedrītes, i liekā zeme tiek novirzīta pareizajā virzienā.

Saule kāpj augstāk un strādāt kļūst arvien besīgāk. Beigās pa lielam strādā vien baltieši, pārējie imitē darbu. Nu jā- itāļi džeki kas nēsā smiltis arī nehaltūrē, un vēl horvātu džeks tiešām kaut ko dara. Nav palicis daudz, bet kaut kā uz priekšu vairs nekust. Sakožam zobus un sviedriem tekot noraujam līdz galam. Sajūtas, patiesībā, labas. Pa virsu mūsu uzbērumam vēl tiek salikti salmi no siltumnīcas un vēlreiz zari. Tagad šim brīnumam esot jāatpūšas divas nedēļas un tad varēšot sākt kaut ko stādīt. Mums jau tā kā vienalga. Šo dobi negribam redzēt vēl nākamos 2 gadus.

Tā kā visi strādāja, tad pusdienas šodien gatavoja Fabio. Ir atkal makaroni ar boloņas mērci. Šoreiz ir pietiekami un garšīgi.

Pēc pusdienām mums ir paredzēts braukt uz tuvāko miestiņu Gambassi Termes. Katram projektam ir jābūt tā saucamajai “ redzamībai”. Tas nozīmē, ka par projektu ir jābūt informētai vietējai sabiedrībai un jo vairāk jo labāk. Citreiz dalībnieki taisa kādus ielūgumus uz pasākumu un tad taisa pasākumu, vai vienkārši izstrādā kādu bukletu un vazājās pa skolām. Vārdu sakot, spektrs ir plašs. Mūsējie vakar kožot pie ugunskura izdomāja, ka mēs taisīsim flešmobu. Nu latviski tas ir, ka kaut kur pēkšņi parādās bariņš ar cilvēkiem, veic kādu iepriekš sarunātu darbību, un pēc tam vienkārši pazūd. Flešmobs ir oriģināls. Sēž viens čalis un sit bungas ( bungas ir, bet tas čalis nemāk viņas spēlēt), un tad pārējie nodejo latviešu deju “ Ak tu mī, ak tu žē, kāpēc gāji ballītē?”

Ideja šim stulbumam radās iepriekšējā vakarā, kur es nez kāpēc iemācīju šo nesarežģīto deju soli pārējiem un tagad to nožēloju. Nakts melnumā un pālī tas likās vareni jautri, bet tagad šis būs jārāda dienā un cilvēkiem skaidrā prātā. Es gan laužos, bet mani neņem nopietni- būs jārāda un viss. Roberto stāsta, ka no paša rīta sazvanījis Gambassi mēru un tas speciāli mūsu dēļ noslēdz vienu ielu, lai mēs varam izvērsties. Īzdec. Tā tik vēl trūka. Tā jau saucās izgāšanās pēc pilnas programmas. Lai kaut mazliet būtu drosme, pa ceļam uz Gambassi ņemam iekšā.

Gambassi ir maza pilsētiņa. Itālijā tas saucās ciemats, Latvijā būtu galīgi ok pilsētiņa. Centrālā daļa ir vecas, 4-6 stāvu augstas ēkas ar šaurām ielām, nelielu centrālo laukumu un baznīciņu pie tā. Apkārt smuks parks. Tā kā uzstāšanās ir paredzēta tikai pašā vakarā, tad apstaigājam miestiņu un uzņemam pāris fotogrāfijas. Aizejam uz veikalu. Mums vēl ir pārtika, tāpēc baigi neiespringstam. Pārējie gan iegādājās ko ēst.

Tuvojas noliktais laiks. Nervozi dīdāmies centrālajā laukumā. Kaut kad jānāk cilvēku bariem. Mērs laikam arī mēdz uzpīpēt, jo viena iela tiešām ir noslēgta, bet viņa principā vispār nekādi nav saistīta ar laukumu. Un vispār priekš kam viņa ir noslēgta nav skaidrs. Izskatās, ka uz dullo ir izvēlēta viena iela un uz laiku vienkārši aizslēgta. Nu, ķipa, es jums palīdzu, mazie. Sūds ar ielu. Vēl palikušas 5 minūtes, bet laukumā vienīgie cilvēki bez mums ir divi bērni. Viens ēd saldējumu un skatās uz mums, otrs urbina degunu un skatās uz to, kurš ēd saldējumu. Roberto saka, ka tas ir normāli, jo Itālijā visi kavē un reklāma esot bijusi vienkārši lieliska. Cilvēki būšot. Vēl pēc 20 minūtēm laukumā ir palicis tikai viens cilvēks. Bērni aizgāja, bet uz soliņa apsēdās kaut kāds pensionārs. Roberto ir nozudis. Mēs štukojam, ka būtu tā kā pēdējais laiks tīt makšķeres. Pēkšņi starodama parādās Saša ( mūsu otrā trenere) un saka, ka tepat aiz stūra kafejnīcā sēž daudz cilvēku, mēs varot savu priekšnesumu rādīt tur! Ideja ir vienkārši lieliska! Ejam izgāzties pie kafejnīcas. Tur sēž normāli, pieklājīgi cilvēki, un es cenšos neuzkrītoši nozust lai nav jātēlo garīgi atpalikušais. Neizdodas. Mani noķer un liek mācīt deju. Nožēloju, ka neesmu galīgā pālī. Varētu uzpīpēt zāli, bet Roberto ir nozudis. Mēģinu izlocīties un oponēju, ka man sāp kāja, rokas, un aknas. Un vēl ir caureja un spazmas pakrūtē. Pārējiem nav sirds, jo viņa ņirdz man sejā un saka lai es beidzot dirst. Esmu stūrī iedzīta žurka. Smaidu un saku, ka, protams, ka dejošu. Bet pats apsveru pa nakti kādu nogalināt miegā.

Seko 5. iespējams, murgainākās minūtes manā dzīvē. Kaut ko skaļi dziedu un lēkāju. Pārējie lec līdz un arī mēģina dziedāt. Vājprāts. Ja es būtu vietējais policists, es pat nemēģinātu mūs aizturēt, bet uzreiz šautu nost. Cenšos neskatīties uz cilvēkiem. Neritmiski skan bungas un deja beidzās. Paveros sejās. Tur redzama maksimāla neizpratne. Divi aplaudē. Pārējiem acīs vienkārši rakstīta neizpratne. Pasaku visiem paldies un mūku. Neviens pakaļ nedzenas. Aiz stūra satieku abas latvietes, kas vēlas piedzerties. Mums par draugu piesitas igauniete ko iesaucam par spoku. Ir divas igaunietes. Viena ir atraktīva un runīga, otra ir spociņš. Kāpēc spociņš? Jo viņa staigā nenormāli klusi, vienmēr tērpusies garos svārkos un mēdz pazust un parādīties negaidīti. Latviskais apzīmējums varētu būt pelēkā pele. Tāds cilvēks ar kuru neviens īpaši nerunā un nedraudzējas. Mūsu, latviešu kompānija viņai iet pie sirds, jo mēs vienmēr esam labā noskaņojumā, un vienmēr iesaistām viņu sarunās. Mums nāk smiekli, jo viņa parasti parādās tad, kad mēs sākam runāt par iedzeršanu. Pati gan nelieto, bet var just, ka mēs viņai esam mīļi. Tātad, spociņš nāks mums līdzi.

Pirmais, mēs gribam ēst. Lieki teikt, ka vakariņu nav. Jo esam taču izbraukuši! To, ka paiku var iedot līdzi, nevienam prātā nav ienācis. Izmisīgi meklējam kur var piestumt ģīmi. Veikals jau ir ciet, un tā kā pilsētiņa nav liela, arī attiecīgi vietu, kur var paēst faktiski nav. Atrodam picēriju, kas veras ciet. Pielaužam saimnieku uztaisīt divas picas, ko apēdīsim kur citur, lai var bodi klapēt ciet. Pēc pārdesmit minūtēm mūsu rīcībā nonāk divas lielas, siltas un smaržīgas picas. Uzdzert mums ir alus, un vēl kaut kas stiprāks. Nobāzējamies parkā un pirmo reizi tā pa īstam paēdam normālu ēdienu. Jau ir satumsis. Laiks ir fantastisks. Karstums ir pazudis, bet aukstums, acīmredzot pilsētā nenāk iekšā. Skan cikāžu dziesmiņas, čivina putniņi, kuņģītis ir pilns un noskaņojums vienkārši lielisks.

Ap 10 ejam uz centru, kur mūs jau gaida Roberto. Mājās esam vēl pēc pusstundas. Un pa taisno gulēt.

No rīta pamostos vēl pirms saules lēkta. Paveru telts durvis un skatos miglā. Saules vēl nav. Pēkšņi telts otrā pusē atskan tāda jocīgi, šļūcoša skaņa. Nespēju iebraukt kas tur varētu būt. Pēc sekundes dažu metru attālumā parādās spoks. Nu igauniete, kas šļūcošiem soļiem nobrien gar telti un pazūd miglā. Riktīgs spoks. Kas viņa, gulēt vispār neiet? Un it kā alkohola pudeles ir ciet un smaka viņu nevilina…

Diena ir paredzēta brīva. Nu, ķipa, pārējās mēs baigi strādājam. Tiek piedāvāti vairāki varianti atpūtai. Protams, par savu naudu. Vienīgais bezmaksas variants ir pastaiga gar eko ciematu. Mēs brauksim uz Pizu skatīties šķībo torni. Roberto aizved mūs līdz Certaldo stacijai, pamāj ar roku virzienu un tiekamies vakarā!

Vilcieni iet bieži. Nelielu stresiņu piedzen biļetes iegāde, jo ar biļešu automātu mēs vēl neesam draugos. Bet nekas sarežģīts tur nav, beigās pat automāts rada lielāku drošības un komforta sajūtu, nekā iegādājoties biļetes pie kases. Kaut kur nozudis ir spociņš. Par to nav liela bēda. Nopērkam alus pudeli un attaisām. Tas reāli darbojas! Viņa parādās no stūra ar saviem šļūcošajiem soļiem. Mēs rēcam kā negudri. Viņai, protams interesē par ko. Es stāstu kaut kādu fufeli, bet mūsējās meitenes ir līkas no ņirgšanas. Var just, ka igauniete ne velna nesaprot, bet droši vien noraksta to uz dīvainām latviešu tradīcijām. Mums zvigājoties piebrauc vilciens un tāpat ķiķinot mēs esam nonākuši Pizā.

Sarunājam iet uz dullo, vienīgais obligātais apskates objekts ir Pizas tornis. Kaut kāds vietējais čuvaks apmēram norāda virzienu un mēs prātīgi uz to pusi ejam.

Pilsētas centrālā daļa ir skaista. Vecas mājas, romantiskas ieliņas un nekādas steigas. Jo vairāk tuvojamies upei, jo lielāki kļūst cilvēku pūļi. Tālumā dzirdami kaut kādi kliedzieni mikrafonā un mašīnas motoru skaņas. Nonākot līdz upei, konstatējam, ka iela ir slēgta un uz tilta nonākt nevar. Izrādās tieši šodien Pizā sākas slavenais 1000 jūdžu brauciens, kurā piedalās vecās retro mašīnas, un šobrīd šeit notiek mašīnu parāde. Cilvēku ir kā biezs un mēs ar interesi raugāmies uz garāmbraucošām mašīnām. Izrādās Džeina ir baigā autosporta fane. Viņa ieraudzījusi mašīnas bezmaz no sajūsmas beidz bikšelēs un priekā spiedz. Es izliekos, ka viņu nepazīstu un mēģinu tikt ielas otrā pusē. Tas nav viegli, jo visur ir izliktas barjeras un pūli uzrauga daudz dažādu cilvēku ar diezgan dusmīgiem skatieniem. Nākas soļot labu kilometru līdz atrodam nomaļāku vietu un ātri pārskrienam trasei pāri. Bet mašīnas tiešām ir labas. Vecie Ferrari, pie stūres onkuļi labos gados, ar ādas cepurēm. Izskatās tiešām ok. Dalībnieki pa vienam lēni brauc pa galveno ielu un māj sveicienus pūlim. Džeina uzvedās kā nitrātus saostījusies. Mēģinām viņu aizvilināt prom, solot garšīgu ēdienu un šķību torni. Izdodas.

Nākamais šķērslis ir daudzie veikali pa ceļam uz Pizas torni, jo šeit širmoviks krīt ciet Alisei. Viņa grib nopirkt gan kleitiņu, gan kurpītes, gan somiņu, gan kaķīti. Klusībā ceru, ka ciet neaizies arī spokam, jo tad mana eņģeļa pacietība arī, visticamāk beigsies. Redz ko nozīmē ja cilvēki izdomā braukt ekskursijā skaidrā. Ļoti grūti rast kopsaucēju. Beigās tomēr vienojamies, ka pēc torņa būs brīvais laiks, un tad kaut nodarbojies ar daivingu un klinšu kāpšanu.

Pizas torni pa gabalu redzam, bet netiekam klāt. Mēs izrādās viņam esam piegājuši no otras puses un dabonam mest vairākus līkumus caur puspagalmiem un apčurātām sienām. Beidzot nonākam skvēriņā, atsakāmies nopirkt brelokus no iesauļotiem džekiem, lietussargus no čigāniem, un brilles no krieviem, un esam klāt.

Pirmais. Pizas tornis patiešām ir ļoti šķībs. Otrais- izskatās daudz mazāks nekā varbūt esat iedomājušies. Trešais. Kopā ar zālāju visapkārt un pārējām celtnēm, Brīnumu laukums ( tā sauc Pizas torņa apkārtni) izskatās vārdos neparakstāmi fantastiski!

Laukuma vecums ir aptuveni 1000 gadi. Tiesa, no sākumā to nesauca par Brīnumu laukumu. Nosaukums radies vien 1910 gadā, vienam itāļu dzejniekam nosaucot šo vietu pat brīnumu pļavu. Katedrāli sāka celt jau tālajā 1062 gadā, pašu torni 1173. Tornis bija šķībs no paša sākuma. To gan čaļi, kas šo brīnumu cēla, pamanīja kad bija uzcelti pāris metri. Vēsture klusē kādā veidā tas netika piefiksēts pašā sākumā, un arī kāpēc strādniekiem nelika to celt no jauna. Lai nu kā, bet torni uzcēla. Un cilvēkiem iepatikās. Un, iespējams, tieši torņa šķībumam pateicoties, varējām uzzināt svārsta darbības principu. Līdz tam nonāca arī Galileo Galilejs, kurš tik ilgi blenza uz šūpojošos lustru pie griestiem, līdz izdomāja visu teoriju. Bez jau pieminētās katedrāles un torņa, laukumā vēl ir apaļveida ēka, kas angliski saucās baptistry, un man tagad mazliet bail pazust tulkojumā. Droši vien baptistērijs būs pareizais tulkojums. Un vēl visam bonusā ir vecā kapsēta. Iekšā gan mēs nekur neejam, jo visur priekšā ir izveidojusies normāla rinda, bet stāvēt saulē gaidot stundām, mums nav iekāriena.

Labu stundiņu vienkārši izbaudām šīs vietas burvību. Zaļā zāle tik fantastiski kontrastē ar balti pelēkajām ēku sienām, ka nemaz netīkas iet prom. Alise mēģina uztaisīt perfektu selfiju, mēs ar Džeinu cenšamies skaļi nerēkt par viņas nopietno sejas izteiksmi bolot acis un meklējot piemērotāko rakursu. Beigās vienkārši piedāvāju viņi nofočēt, un visas Alises problēmas atrisinu ar vienu pogas nospiešanu.

Lēnām ejam atpakaļ centra virzienā. Latviešu meitenes grib šopingu. Igauņu meitene pēc visa spriežot grib tepat nomirt. Acīmredzot spociņš nav radis pārvietoties tik lielus gabalus kājām, un šobrīd konkrēti bremzē. Bet var jau būt, ka priekš igaunietes viņa ir uzstādījusi neticamu ātruma rekordu. Vārdu sakot, sarunājam tikties pie stacijas un mūsu ceļi šķiras. Es prātīgi pētu mājas un fotogrāfēju.

Ar latvietēm saskrienamies atkal pie tilta, cilvēcisku vajadzību dēļ. Mums visiem gribas rīt. Un tepat pārdod kebabus. Nopērkam katrs pa vienam un intensīvi stumjam ģīmī. Tas ne visai patīk vietējiem baložiem, jo acīmredzot labais tonis prasa dalīties maltītē. Un baloži ir diezgan uzstājīgi- lien bezmaz vai mutē. Mēs gan mēģinām viņiem iespert, bet tie, maitas, ir baigi izveicīgie. Tas tā, informācijai, ka pilsētas centrā paēst nemaz nav tik viegli.

Tālāk jau tiekamies pie stacijas. Noliktajā laikā visi ir klāt. Izņemot spoku. Mēs esam tā kā mazliet dusmīgi, jo bijām plānojuši vēl apskatīt Certaldo vecpilsētu. Bet lai to paspētu izdarīt ir nepieciešams braukt ar vienu no tuvākajiem vilcieniem. Spociņa nav. Tiešām man tagad būs jāpērk aliņš tikai lai viņu pievilinātu? Veikals ir patālu, blakus ir vien kafejnīca. Neesam pārliecināti vai spoku pievilina alkohola smaka, vai tieši pudeles atvēršanas moments, tāpēc kafejnīcā izlūdzos lai man pārdod pudeli, neizlietu glāzē. Atnāku atpakaļ pie stacijas ieejas un taisu vaļā. Kā tad. Pa galveno ielu var manīt šļūcošu stāvu, kas nenoteikti pārvietojas mūsu virzienā. Džeina to ieraugot gandrīz vai pieliek bikses. Teorija reāli strādā.

Spociņš nejūtas vainīgs, un mēs arī neko nepārmetam, vien nosodoši skatāmies pulkstenī. Tikpat labi mēs varam skatīties uz namu jumtiem, jo viņai neaiziet zemteksts. Bet teikt- kur tu, bļa, vazājies, pakaļa, tāda- nē, nē, mēs tomēr esam labi audzināti.

Lecam pirmajā vilcienā un braucam uz Certaldo. Laika nav daudz un mēs izkāpjot no vilciena uzreiz mērķtiecīgi dodamies pa kalnu augšup uz pilsētas veco daļu. Spoks ātri atpaliek, bet mēs nesatraucāmies, jo zinām 100% drošu variantu kā viņu pēc tam atrast.

Certaldo vecpilsēta ir diezgan kompakta un ļoti viegli ieraugāma pa gabalu. Tā ir izvietojusies kalna augšā un ir mazliet jāpiepūš vaidziņi lai pa līkumotiem celiņiem nonāktu līdz vecajiem mūriem.

Certaldo ir neoficiāli atzīta par vienu no skaistākajām itāļu mazpilsētām. Nevar tam nepiekrist. Vecās mājas un šaurās ieliņas, ar puķu nokārtiem balkoniem rada neatkārtojamu viduslaiku iespaidu. Turklāt visas ieliņas izved uz lieliskiem skatu punktiem, no kurienes paveras fantastisks skats uz apkārtni un jauno, moderno Certaldo kalna lejā.

Nesteidzīgi izstaigājam bruģētās ielas, tverot Itālijas vakara saules pielieto mirkli. Brūnās mājas uz zilo debesu, un saules siltuma pielietā fona izskatās kā no pasakas nākušas.

Atrodam, mūsuprāt, skaistāko vietu un atkorķējam vīna pudeli. Romantika, bļin.

Bet neglābjami tuvojas vakara stunda, kad mums pakaļ vajadzētu atbraukt Roberto. Ai, kā negribas pārtraukt šo sapni, šajā vietā! Tomēr ejam lejā.

Pie stacijas vēl pagūstam nopirkt garšīgas zivtiņas, un uztaisām savos kuņģos akvārijus. Ūdens vietā gan ir alus, bet ne par to ir stāsts. Attaisot alus, spociņš parādās gan tikai pēc pāris minūtēm, kad mēs jau esam noķēruši vieglu izbīli. Meitene gan atzīstas, ka esot nogurusi. Tā, kā sistēma, principā, joprojām strādā. Vienkārši arī gari mēdz nogurt un nespēj pārvietoties tik ātri, cik vajadzētu.

Mājās pārbraucam pārguruši, bet laimīgi. Soļu skaitītājs rāda, ka nostaigāti tuvu 25 kilometriem. Cita grupa bijusi uz Pizas jūrmalu, bet vēl daži staigājuši tepat gar eko ciematu.

Netālu no mūsu teltīm ir trušu būrītis, un katru vakaru lielais trusis ņem priekšā mazo. Izņēmums nav arī šovakar, bet tieši šajā vakarā viņš to dara kaut kā baigi skaļi. Mēs pie telts laiski izgūlušies, prātīgi sūcam vīnu un dalāmies ar dienas emocijām, bet tas lielais trusis ir reāli bezkaunīgs. Mazais mēģina pamukt, bet, kur tu, nabags, šajā būrī pamuksi. Lielais uzreiz ir klāt un atkal sākās process. Meitenes gan viņu kaunina, ka nav labi tā drāzt mazos, bet sprediķis neatrod dzirdīgas ausis. Bet Žoao teikto gan razbainieks ņem vērā. Žoao pieiet pie būra, pasit pa restēm ar kāju un pasaka- Ja tu vēlreiz apbižosi mazo, tad būrī ienākšu es un drāzīšu tevi. Mēs mirstam no smiekliem, bet lielais trusis, laikam padodas šīs neizbēgamības vadīts.

Nakts atkal ir sasodīti auksta. Nekādi nesaprotu kā var būt tik krasa temperatūras atšķirība vien 25 kilometru robežās.

Rīts sākās jau ir ierasto gājienu uz dušu, un tikpat ierasto Žoao sarunu ar savu kreklu. Tikai šoreiz portugālis vēl skaļi lamā sistēmu un visu pasauli kopumā. Bet īstenībā viņš ir jauks cilvēks.

Tā kā daudziem acīs joprojām skalojas vakardienas šmiga, sākam mazliet vēlāk. Nekas nokavēts gan nav, jo maksimāli tiek vilkts laiks un nekas nenotiek. Vienīgā pārmaiņa ir tas, ka beidzot mana grupa ir pielikta pie darba. No rīta mums ir jātīra tualetes, bet pēc pusdienām jāmazgā trauki. Fabio gan pie tīrīšanas no manas palīdzības atsakās, skaidrojot, ka to izdarīs viņš viens pats. Es varot aiziet pēc alus uz virtuvi. To es saprotu! Alus gan nav pirmā lieta, kas skalojās mūsu kuņģīšos, jo jau no rīta esam mazliet iekapājuši lai izturētu pirmspusdienu sesiju.

Trauku mazgāšana patiesībā izvēršas par sasodīti interesantu procesu. Grupā esam mēs ar Džeinu un anoreksiķe no Itālijas. Mēs prātīgi sanesam traukus un sākam tos mazgāt. Sistēma ir vienkārša. Ir liela bļoda, kurā tiek atberztas pannas un bļodas un citi kopējie trauki. Tad tas viss tiek noskalots un darbs darīts. Vienojamies, ka es padošu un skalošu traukus, bet Džeina mazgās. Itāliete vēl noteikti stumj ģīmī kārtējo spageti porciju, ko mēs vairs negribas redzēt ne acu galā. Patiesībā tikai vienu reizi ir bijis kaut kas, kas nav makaroni.

Kad esam pabeiguši aptuveni pusi, parādās itāliete un grib palīdzēt. Īsti nav ko viņai piedāvāt, bet kaut kā cilvēks jānodarbina ir. Sakām, ka viņa var mazgāt. Viņa skrien meklēt cimdus. Mazgāt bez cimdiem esot fuj. Kamēr viņa meklē cimdus, esam nomazgājuši visu, izņemot makaronu grāpi, kuru nevaram atberzt no siera paliekām.

Viņa berž to grāpi tā, kā es parasti slauku dibenu. Respektīvi gandrīz glauda. Ir sajūta, ka viņa paijā kaķi. Mēs ar Džeinu saskatāmies un sakām lai viņa vēlreiz pārskalo traukus, bet mēs tiksim galā ar beršanu. Redzot, ka es taisos strādāt bez cimdiem, jaunā dāma gandrīz noģībst. Tas tak esot fuj fuj fuj. Es gan argumentēju, ka es nemāku strādāt ar cimdiem, bet riebums viņas sejā nepazūd. Ai, labi, ko tur skaidrot. Ātri izdarām darbu un ejam čilot.

Programma ir nekāda. Apmācības beidzās pat īsti nesākušās. Atkal aktuāls ir jautājums kā sevi nodarbināt. Fabio solīja šodien cept picu, tāpēc ejam prasīt vai nevajag palīdzību. Nē. Pie darba jau ir pielikti citi, un nav vietas, lai visi varētu izvērsties. Man interesants ir process, tāpēc palieku pavērot, un izteikt debīlus komentārus.

Nekas sarežģīts nav. Galvenais ir ilgi mīcīt mīklu. Ik pa laikam pievienojot papildus miltus, un daudz, daudz eļļas. Procesu uzrauga pats maestro, un izskatās, ka beidzot būs garšīgs ēdiens. Visa mīkla tiek salikta kopā traukā un atstāta ievilkties.

Fabio iet kurināt krāsni. Krāsns atrodas netālu no lielās mājas. Redzot to no ārpuses, nespēju iedomāties, ka šeit var cept picu. Nākamās divas stundas manas domas nemainās. Dūmi nāk ārā pa visām šķirbām, bet vismazāk pa dūmvadu. Fabio dūmos gānās un mēģina likt krāsnij strādāt cilvēkiem pieņemamā variantā. Kaut kur pa vidam parādās viņa suns Oliva, kurš kaut kur pie telts ir nospēris kādam zeķi, un tagad skrien apkārt rūkdams un to plivina pa gaisu. Gribas cerēt, ka tas nav Žoao, jo cilvēks kurš ir gatavs izdrāzt trusi, var nesmādēt arī suni.

Pēc laika situācija mainās. Oliva ir piebeidzis zeķi un izveidojis divas puszeķes, Fabio beidzot ir dabūjis uguni un viņa bārdainā seja atplaukts patiesā smaidā. Un mīkla arī ir gatava darbam. Dodamies uz virtuvi pabeigt procesu. Esam tikai mēs ar Fabio, tāpēc darbs sākās ar alus pudeles iztukšošanu. Tad Fabio izvelk lielu pannu un liek virsū mīklu. Mīkla ar rokām tiek izspiesta pa visu pannu. Atceros, ka mamma bērnībā šo procesu veica ar mīklas rulli. Fabio apgalvo, ka nekādā gadījumā nedrīkstot ar mīklas rulli, jo šī ir dzīvā mīkla, un tad tas skaitīsies noziegums pret cilvēci.

Mīkla tiek izspaidīta pa visu pannu, vēlreiz bagātīgi nolieta ar olīveļļu, un tad pa virsu tiek sabērts siers, izgāzti pašu taisīti tomāti ar visu sulu, vēlreiz siers un oregano. Tas viss. Jānes cepties.

Cepšanas process ir ar daudz dūmiem, lamu vārdiem, zākājot gan krāsni, gan dūmus, gan Olivu, kas lēkā apkārt un grib spēlēties.

Iznākums ir galīgi ok. Kopā izcepām 4 picas un pirmo reizi pa īstam garšīgi paēdām. Tā kā šis ir noslēguma vakars, tad pa virsu uzlejam visu, kas satur kaut mazliet grādu. Lielākais tusiņš notiek mūsu telts priekšā. Atkal ir auksts, un atkal lielais trusis vajā mazo, un to noķēris izrīkojas 18+ stilā. Mēs gan viņu brīdinām, ka drīz nāks Žoao un labāk šitos gājienus beigt, jo var sanākt neplānoti garš vakars, bet trusim pa lielam ir vienalga. Mūs viņš nerespektē. Francūziete Matilde izmisīgi meklē savu zeķi, kas bija atstāta pie telts, un nesaprot kas tur tik smieklīgs, jo mēs rēcam konkrēti. Oliva guļ blakus un arī tēlo, ka nezin par ko vispār ir runa. Spociņš, laikam emociju vadīts arī mazliet aizlējis acis un tagad sēž un smaida, un pat runā. Ir jautri. Gulēt aizejam vien stipri vēlu naktī.

No rīta ir noslēguma pasākums. Visiem jāpasaka, kas patika, ko jaunu iemācījās. Esmu panikā, jo man nav ko rakstīt izvērtēšanas anketās. Godīgi sarakstu kas būtu jāuzlabo, mazliet piepalīdzu meitenēm, un līdz ar to, pasākums ir beidzies. Vēl ir kaut kāda pēcpusdienu noslēguma daļa, bet uz to mēs nepaliekam, jo saskalojam smadzenes, ka mums vakarā ir lidmašīna.

Atvadāmies no visiem, pusdienās saņemam kārtējo makaronu devu, un Roberto jau skubina sēsties mašīnā.

Pa lielam jau pasākums bija ok, uzzinājām kā izdzīvot Itālijas eko ciematā, iepazinām vietējos kalorītus un lieliski pavadījām laiku. Arī pārējie dalībnieki bija galīgi ok. Daži, protams, nespēja turēt līdzi latviešu apgriezieniem, bet cilvēki bija uz goda. Arī saimnieki ( Fabio un Roberto) bija normāli veči, vienīgi tā organizatoriskā puse…