Stipro skrējiens pa Norvēģiju (2014. 30.07.- 09.08.)

Mārtiņš Ozols 08.10.2014 9 min lasīšanai 9 foto

Plānojot savu ceļojumu uz Norvēģiju, man ļoti bija vajadzīgi ceļojumu apraksti, tāmes, shēmas, maršruti. Atradu daudzus interesantus ceļojumu aprakstus, bet sīkāk tos pavērtējot sapratu, ka sava ceļojuma plānošanai tie gandrīz nav izmantojami. Trūkst ceļojuma shēmas, nav norādītas apskates vietu koordinātes, trūkst ceļojuma izmaksas (tikai norādīts, ka viss ir ļoti dārgs), trūkst galvenās informācijas, brīdinājumi un norādes par objektiem. Man kā atvaļinātam militāristam tas likās ļoti sekli un mazvērtīgi. Rezultātā, nu jau pēc brauciena, izveidoju savu aprakstu, ar domu, ka nepieciešamības gadījumā, kāds to pat nemainot, varēs sev dzīvē nokopēt.

Vispārēji

3.1. Prāmis Rīga-Stokholma-Rīga (Tallink),

3.2. Starpprāmji (3),

3.3. Maksas autostāvvietas,

3.4. Autodegviela (benzīns/gāze)

3.5. Pārtika (pārsvarā Latvijas),

3.6. Bergenas kalna tramvajs;

4. Galvenās apskates vietas (koordin. to autostāvvietām):

4.1. Pasaules mala, (59°03′39.0″N 10°24′24.2″E)

4.2. Kjeraga akmens, (59°02′44.7″N 6°39′ 6.5″E)

4.3. Preikestoles akmens skatuve, (58°59′30.7″N 6° 8′17.1″E)

4.4. Troļļa mēle, (60°07′58.19″N 06°37′36.95″E)

4.5. Voringfossenas ūdenskritums, (60° 25′33.1″N 7°14′45.87″E)

4.6. Bergena, (60°23′40.4″N 5°20′33.25″E)

4.7. Oslo. (59°55′22.08″N 10°42′6.96″E)

5. Dzīvošana teltīs.

Sagatavošanās

Par prāmja līniju uz Stokholmu izvēlējos Tallink no Rīgas. Prāmis no Ventspils ir krietni dārgāks un mazākkonfortabls, bet kā brauciena laikā noskaidroju no kāda LV tūrista, ir vērts papētīt prāmi no Tallinas, var izrādīties lētāks. Mūsu privātā automašīna ir Chrysler Grand Wojager 3,3 benzīns/gāze, tā mums 6 cilvēkiem bija piebāzta, maksimāli noslogota, bet samērā ērti braucama. Vidējais ceļojuma degvielas (benzīns/gāze) patēriņš 17,54 l/100km (biežie braucieni pa kalnu serpentīniem, braucieni retinātā gaisā, mašīna maksimāli noslogota). Normālos apstākļos ekonomiskā braukšanā ir 14 l gāze (5,5Ls)/100km. Ceļojumā 30% bijām spiesti braukt ar benzīnu. Pieļauju, ka visi, kas aizraujas ar auto tūrismu, izmanto GPS autonavigāciju. Arī es maršruta plānošanā pilnīgi paļāvos uz viņu un pieturas punktus noteicu koordinātēs ((WGS(dms)). Tiem, kuri ne pārāk droši orientējās koordinātēs, varu paskaidrot, ka koordinātes vajag tikai iekopēt meklētājā (autonavigācija, Google earth) un aiziet. Mums bija līdzi mazais klēpja dators- ērti, vismaz bija kur fočenes pārlādēt un pa ceļam čekus un braucienu pierakstīt.

Kāpieniem kalnos noteikti vajag ērtus apavus, mani pilnībā apmierināja arī parastie sporta apavi, bet kam potītes nav stabilas droši vien labāk vilkt zābaciņus. Jāpadomā par pretlietus līdzekļiem, lukturīti. Dzeramo domāju, ka nav vērts stiept līdzi, jo ik pa 0,5km ir kāds kalnu strauts, tātad- var paņemt līdzi kādu tukšu 0,5 l pudeli, varbūt kādu klāt pieberamu C vitamīnu, un darīts. Ēšanai šokolādi un pēc alpīnistu ieteikumiem- saceptu speķīti ar sīpoliem, varbūt var paņemt arī medu. Vismaz pēdējā- visgarākajā Troļļa mēles gājienā- man iepatikās arī nūjas, vismaz viena. Vietējas izcelsmes- mazus jau nocirstus bērziņus var atrast augstumā līdz kādiem 800m, augstāk ir tikai mētras.

Pārsteigumi

Ceļojums

Norvēģija ir bezgala skaista un kontrastaina zeme, kurā es kā līdzenumnieks katrā vietā varētu apstāties, pakavēties un priecēt sirdi un acis. Bet, tā kā laiks ir ierobežots, tad daudzas skaistas vietas nozibēja gar acīm tikai caur mašīnas logu. Šādi bija mūsu ceļojuma pārbraucieni starp apskates objektiem, kā arī sākuma un beigu pārbrauciens, cauri Zviedrijai. Tik vien kā šosejas atpūtas vietās uztaisījām pusdienas, kā arī kāda lauka nostūrī palikām pa nakti. Jāatzīmē, ka atpūtas vietas bieži vien ir ļoti smuki izveidotas, ar WC, soliņiem un galdiņiem. Jā, tātad par nakšņošanu, nejauši tur satikām kādu latviešu viesstrādnieku, kurš pastāstīja, ka pie viņiem, tāpat kā pie mums nav aizliegts meža, ceļa, vai neapstrādāta lauka malā uzsliet telti un vienu nakti pārnakšņot, atstājot šo vietu, protams, sakoptāku nekā pirms tam. Līdz ar to nakšņošanai izmantojām gan skolas sporta laukumu, gan bērnu dārza auto stāvvietu, gan kādas kokzāģētravas piknika vietu. Ceļa dažādības dēļ turpceļu izvēlējos gar pašu Norvēģijas dienvidu galu, kur vairāk ir lauksaimnieciska zeme un viņu izpratnē ir autostrāde, tātad nedaudz ātrāk tiek uz priekšu. Toties atceļu veicām pār kalniem, kur autiņš reizēm pat 1200m retinātajā gaisā gura nost.

Pasaules mala ir nosacīts zemes (akmens) rags, kas iziet Ziemeļu jūrā. Tā ir kā nelielu, nogludinātu akmens saliņu veidojums. Tā kā pasaules mala atradās tikai kādus 30 km no mūsu kopējā brauciena maršruta, tad vismaz sākumā, pirms lielajiem kalniem, to bija interesanti apskatīt. Tai praktiski var piebraukt klāt ar auto, un kopējo laiku ar peldi Ziemeļjūrā tas aizņem ne vairāk kā kādas 3 stundas (maksas autostāvvieta ar karti, dušas).

Tālāk mūsu ceļš iet uz Kjerraga akmeni. Pirms Kristiansendas pārguļam, pa ceļam uz akmeni apskatam interesantu tiltiņu pār nelielas, bet augstas upes gravu (58°51′29.61″N 6°47′21.24″E).Vietā kur ceļš iet pāri 932m augstai kalna virsotnei, ir izveidota atpūtas/apskates vieta, kurā nosvinam mūsu dēluka dzimtenīti (59°02′05.9″N 6°44′33.9″E).

Pie pašas Kjerraga akmens auto stāvvietas (augstums 630m) piebraucam 18:00 (maksasa auto stāvvieta 100NOK). Kamēr safočējamies un sataisāmies kāpienam, ir 18:40. Informācijā uzzinām, ka kāpiens ir apmēram 4 stundas. Vērtējot norvēģus pēc viņu braukšanas stila, nospriežam, ka mēs to noteikti veiksim vismaz 3 stundās un tātad ar gaismiņu vēl būsim lejā. Gājienā jāpāriet pāri 4 kalnu grēdām, kāpieni stāvi un pārsvarā bez drošības nodrošinājumiem. Turpceļā uznāca lietus. Pēc kartes gaisa līnijā attālums sanāk 4,5 km, bet realitātē droši vien kādi 7.

Gājienu takas noteikti bija atzīmējuši nemilitāristi- visas takas atzīmētas vienādi- ik pa gabalam uz akmeņiem ar sarkanu krāsu uzzīmēts neko neizsakošs T. Kāpēc tā T burta vietā nevarēja būt bultiņa, kas norādītu nākamās atzīmes virzienu? Un kāpēc dažādas takas nevarēja būt atzīmētas ar dažādu krāsu vai simboliem? Uzkāpjot 4. kalnu grēdā, ir taku sadalījums ar skaidrojumu norvēģu valodā, protams, ka aizgājām nepareizi. Uz akmeni ir jāiet rietumu virzienā!

Jā, Kerjaga akmens ir nervu sistēmas pārbaudījums. It kā jau nav nekas īpašs- ir jāapiet tāds klints bluķītis pa 1,5 pēdu platu maliņu apmēram 4m garumā un tad, ar tādu kārtīgu kāpienu jāuzkāpj uz paša akmens. Bet apakšā taciņai un abās pusēs akmenim ir 980m brīvais lidojums. Tur visu dzīvi var paspēt pārdomāt. Kā vienīgais drošības līdzeklis šīs taciņas klintī ir ieurbts enkurs ar gredzenu. Mēģinot tur ieāķēt pirkstu, sapratu, ka varu atļauties tur iebāzt tikai pašu mazāko, jo nebija garantija, ka citu vajadzīgā brīdī dabūšu ārā. Pieļauju, ka dienas vidū tur ir jāstāv garā rindā uz savu adrenalīna devu, bet tā kā mēs bijām pēdējie un krēsla nepielūdzami nāca virsū, safočējāmies uz nebēdu, paēdām un devāmies atceļā. Kā jau rakstīju, ceļu bija sprauduši nemilitāristi un tas itin drīz mums tumsā vienkārši pazuda. Kādu laiku varēja vadīties pēc nelieliem akmeņu krāvumiem, kas uz blāvā debess fona izdalījās, bet tad pazuda arī tie. Bija grūti tumsā novērtēt kalnu stāvumu, vai tur būs iespējams nokāpt, uzkāpt, kalnu ielejās ir strauti, kur tos būs iespējams pāriet. Uz kalnu korēm bija tāds vējš, ka reizēm vajadzēja pietupties, lai saglabātu saķeri ar akmeni. Radās pat doma, varbūt labāk neriskēt un kaut kur pārlaist nakti. Lai nu kā, bet pusnaktī, pēc 5,5 stundu kāpiena tomēr bijām nokāpuši lejā. Bijām bez gala laimīgi!

Nobraucienā no Kerjaga akmens autostāvvietas uz Lysebotn ciematu, pie neliela ūdenskrituma ir izbūvēta bezmaksas auto atpūtas vieta, tur arī pārnakšņojām (59°2′58.9″N 6°39′23.2″E).

Cauri visam Lysefjordam iet prāmis, kas iet garām gan Kerjaga akmenim, gan mūsu tālākajam ceļojuma mērķim Preikestoles akmens skatuvei. Tad, kad mēs lietainā rītā pamodāmies, pabrokastojām un ieradāmies pie prāmja piestātnes (12:00), izrādījās, ka prāmis ir aizbraucis, nākamais būs 15:30, bet auto vietas jau it kā visas ir rezervētas. Tad arī pieņēmām dzīves sniegto mācībstundu- no pūcēm pārtapt par cīruļiem un nosolījāmies iet laicīgi gulēt, bet sākt celties 5:00. Daļēji veicot jau nobraukto ceļu, devāmies uz Preikestoli ar auto.

Pārnakšņojām skaistā vietā fjorda malā (58°59′48.7″N 6°3′7.4″E) un kā jau runājuši 5:00 cēlāmies un braucām uz nākamo kāpienu. Preikestoles autostāvvieta arī ir par maksu, bet izdevās nolikt autiņu ceļa malā kādu km pirms stāvvietas bez maksas. Preikestoles akmens skatuves (58°59′13.69″N 6°11′19.46″E) kāpiens salīdzinājumā ar Kjerragu ir pastaiga pa Griziņkalnu. Neskatoties uz to, kāda spāniete arī te pamanījās nomaldīties no grupas un nācās viņu kā mazu bērnu aiz rociņas novest līdz stāvvietai. Gaisa līnijā attālums 2,9km, dabā apmēram 4km. Kopējais pacēlums no stāvvietas līdz skatuvei 100m, bet pati skatuve virs fjorda 359m (Zaķusalas TV torņa smaile (368)). Laika ziņā šis gājiens aizņem kādas 4 stundas. Ja adrenalīna vēl ir par maz, iespējams pakāpties vēl blakus kalnā, kādus 200m virs skatuves. Diena bija fantastiska, un skats no turienes uz skatuvi un fjordu palika neaizmirstams.

Pusceļa nobraucienā lejā no Preikestoles autostāvvietas ir kempings, kurā var pārgulēt un ieiet dušā. Kempinga cena bija stipri padārga, precīzi neatceros, bet dušu mēs izmantojām to pat neprasot. Jauka auto atpūtas vieta pusdienošanai ir (59°0′20.2″N 6°4′11.3″E), bet ne gulēšanai.

Atkal pārbrauciens, skats pa labi/kreisi, navigācija stāsta kur jābrauc un esam jau pie Troļļa mēles apakšējās auto stāvvietas. Izrādās, šeit ir divas autostāvvietas, no kurām apakšējā ir bezmaksas, bet augšējā (60°07′58.0″N 6°37′36.0″E, augstums 428m) par maksu. Kad augšējā ir pilna, tad ar mašīnām augšā nelaiž, bet par maksu līdz augšas stāvvietai uzvizina ar autobusu. Nezinot tālāko pārgājiena garumu un jūtoties jau kā pieredzējuši alpīnisti, uzbraucām ar autobusu uz augšas stāvvietu kā uz baznīcu, gandrīz tukšām rokām. Un tikai šeit uzzinājām, ka priekšā ir 11 km garš kāpiens pa kalniem līdz mēlei, un pēc tam tikpat garš arī atpakaļ, kas kopumā aizņem apmēram 8 stundas. Vairs nebiju pārliecināts, ka mēs to spēsim veikt īsākā laikā. Tā kā pulkstenis bija tikai 12:00, tad vietējā infocentrā pa dārgo nopirkām katram pa šokolādei un ar lielām bažām un nedrošību sākām…

Uz pirmo 425m augsto pacēlumu ir iespējams nokļūt divējādi. Ir apmēram 2km taciņa pa kalnu mežu, vai arī vecas, apšaubāmas stiprības koka kāpnes- vairāk kā 2500 stāvi pakāpieni, pa kurām vairs nav atļauts kāpt. Turpceļā izvēlējāmies taciņu. Pēc kādiem 2 km, ņemot piemēru no citiem, arī es tiku pie ceļinieka nūjas un vispār, tā ir vieglāk. Lai nobildētos uz pašas Troļļa mēles (60°08′04.98″N 6°45′07.97″E augstums 990m) ir jāstāv garā rindā, tas prasa neprognozējamu laiku, bet pati uzkāpšana uz mēles ir gana droša- tā ir plata kā deju placis. Elpu aizraujošs skats ir vairāk fotogrāfam sānskatā, kurā redzams, ka zem akmens grīdas nekā nav… Uzkāpšana uz troļļa mēles ir kā balva noietajam ceļa gabalam turp un kā avanss vēl noejamajam atpakaļ. Un jāteic, ka pats ceļš dažviet ir iespaidīgāks par pašu mēli. Mēs 6, bijām sadalījušies 3 pāros, no kuriem pirmais šo ceļu veica 8 stundās, otrais 10,5 stundās, bet trešais pāris vēloties iezīmēt pasaules kartē jaunu taku, pēc 14 stundām (02:00). Tā rezultātā naktī uzbraucām un uzcēlām teltis maksas autostāvvietā un līdz 5:00 šeit mūs neviens neatrada un netraucēja. Jā, pēdējā nokāpienā visi izmantojām apšaubāmās, aizliegtās kāpnes, vispārējais baiļu slieksnis bija ievērojami sarucis un gaisā jau neviens nav palicis. Vēl jāpiezīmē, ka šeit ir vairākas takas, no kurām visas noteikti ir iespaidīgas, bet tad kalnos jāņem līdzi teltis, daudzi tā arī dara.

Nākamā rīta pirmais pieturas punkts bija Voringfossenas ūdenskritums, bet neilgi pirms tā autovadītājs var izbaudīt ko neredzētu- braucienu pa tuneli, kurš kalna iekšienē iet kā spirāle uz augšu, kā arī zem kalna noslēptu apli ar ceļu sazarojumu. Pati apskates vieta ir dziļa aiza, kurā no divām pusēm vienlaikus gāžas iekšā 4 ūdenskritumi, viens liels, 3 maziņi. Labums ir tāds, ka pie tā mājupceļā var piebraukt ar mašīnu, nav jārāpjas pār kalniem un tā apskate laiku aizņem ne vairāk kā kādas 2 h. Pie ūdenskrituma kraujām, līdzīgi kā citās apskates vietās par drošību nav domāts, vienīgi šeit, par biedinājumu tūristiem, stāv divi krustiņi ar svecītēm. Interesanti cik tām vajadzētu būt pie Kerjaga akmens?

Cik sapratu no tīmeklī lasītā, tad Bergena ir viena no skaistākajām Norvēģijas pilsētām. Lai to visu maksimāli īsā laikā apskatītu, visiespaidīgākais ir ar tādu slīpu kalna vagoniņu uzbraukt blakus esošajā 310m augstajā kalnā un iesākumā pilsētu apskatīt no augšas, tad var doties izlūkot pilsētu tuvplānā. Kalna vagoniņa apakšas stāvvieta (60°23′47.9″N 5°19′42.85″E). Interesants ir senais pilsētas noliktavu kvartāls(60°23′51.05″N 5°19′24.94″E), ar koka ielu segumu, savukārt vecajās noliktavās ir daudz sīku veikaliņu un interesantu kafejnīciņu. Apskatījām arī interesantu koka baznīciņu (60°20′22.04″N 5°21′12.19″E) un Eduarda Grīga muzeju (60°19′10.91″N 5°19′46.52″E).

Atceļš mums veda atkal gar Voringfossenas ūdenskritumu, tālāk pār 1200m augstiem kalniem caur Golu uz Oslo. Kalnu ceļos atļautais ātrums ir vidēji 70km/h, bet tas ir normāli braucams. Oslo vienīgaie mūsu apskates objekti bija slavenais Vīgelanda parks (59°55′39.8″N 10°41′55.7″E) un modernais operteātris (59°54′27″N 10°45′06″E). Par atceļu vienīgais vēlreiz varu atgādināt, ka prāmis negaidīs, ar mašīnu uz prāmja ir jāuzbrauc vismaz 1 stundu pirms tā atiešanas un tamdēļ jāplāno ir vismaz 3 stundu rezerves laiks. Pirms Stokholmas pat uz lielceļa ir sastrēgumi, tādēļ, lai nenokavētu prāmi, bijām spiesti brīvākos ceļa posmos skriet pat uz 140.

Iespējamie brauciena uzlabojumi

Aptuvenās cenas (Bergena)

Pilnu ceļojuma fotogaleriju var apskatīt šeit- https://www.draugiem.lv/user/745884/gallery/?aid=55600717

vaidelotis@inbox.lv