Puertoriko, 2014
|
Emīls Pūlmanis
|
Tā kā ceļojumu sadaļā nav īpaši daudz aprakstu par karību valsti Puerteriko, nolēmu tomēr padalīties par piedzīvoto šajā valstī.
Ja godīgi Puerteriko nemaz nav īsti neatkarīga valsts. Tā ir ASV aizjūru teritorija, bet šķiet vietējie to labi pieņem un visi referendumi par pilnīgu neatkarību nav vainagojušies panākumiem.
Puertoriko izlēmu apmeklēt sava ASV ceļojuma ietvaros, jo divvirzienu biļete izlidojot no Vašingtonas D.C un atlidojot atpakaļ uz Ņujorkas J.F.Kenedy izmaksāja ap 115 EUR, pie tam extra leg room krēsla. Lidoju ar JetBlue.
Lidmašīna 8:00 no rīta no R.Reigana lidostas Vašingtonā. Izsucu taxi un pēc 5min jau klāt, tā steidzos, ka diemžēl čupu ar labām un svaigi iepirktām drēbēm atstāju veļas žāvētājā. Bet nu nekas. Vēlāk saprotu, ka tomēr lidostā esmu salīdzinoši laicīgi. Visi čemodāni tiek skenēti, šķiet, ka viss oki doki. Iečekojos, nosveru bagāžu tieši 50 mārciņas, kas laikam būtu 23 kg, pašam negribot sanāca precīzi atļautais svars :)
Lidojums turp 3h 20min atpakaļ nepilnas 4h. JetBlue nav tā sliktākā kompānija, bet nepatika, ka "austiņas" izklaides sistēmas izmantošanai piedāvā nomāt, nevis dod par brīvu. Taču tas nebija šķērslis, jo vairums cilvēku ir līdzi svas austiņas. Priecē arī, ka Amerikā un Puertorikā lidostas servisa darbinieks, parasti atbildīgais lidojuma speciālists pirms pacelšanās un arī nolaižoties iekāpj lidmašīnā un novēl patīkamu lidojumu vai sveicienu ielidojot.
Hola, esmu beidzot Puertoriko.
Sanhuana (San Juan)
Sanhuana ir Puertoriko galvaspilsēta ar teju 3 miljoniem iedzīvotāju. Pilsēta jūras krastā ar izteikti spāņu/portugāļu kultūras ietekmi. Lai gan dzīvošanai esmu noskatījis nelielu piekrastes pilsētiņu Luquillo, pirmo dienu nolemju pavadīt tieši galvaspilsētā Sanhuanā. Sāku ar pusdienošanas vietas meklēšanu un uzrunā šoreiz vizuālais noformējums Puertorikāņu stilā. Ļoti jauks restorāns vecpilsētā, kur viesmīles ģērbušās tradicionālajos kostīmos un izrāda savu viesmīlību ikvienam apmeklētājam. Pasūtu Guineos zaļu bannānu zupu. Garšoja labāk, nekā izskatījās. Zaļie banāni savārīti sāļajā zupā un garšo tiešām labi. Šajā vietā ēdienus pasniedz padomju laika labāko sadzīves priekšmetu stila - no alumīnija bļodiņām un krūzēm. Atsevišķi ēdieni tiek pasniegti grebtos koka traukus vai nozāģētos kokoskokā izgrebtos traukos. Papildus tiek piedāvāti bezmaksas salāti (arī alumīnija bļodiņā). Kā pamatēdienu pasūtu kaut ko, kas skaisti izskatījās ēdienkartē, tika pasniegta lielopa gaļa ar to pašu bannānu, kukurūzas un vietējo kartupeļveidīgo biezputru. Ja būtu mērce, būtu bijis iedāli, bet nu ir ok tāpat. Pasūtu mohito. Neticēsiet, arī alumīnija krūzītē ar salmiņu :) Šeit to vismaz normāli pagatavo un piparmētras nav saberztas smalkās pieskās, kas ķers starp zobiem. To viņi izdara atsevišķi, pievienojot piparmētru sulu dzērienam un biegās pievieno veselas piparmētru lapas.
Cenas arī šeit nav diez ko lētās un ēdiens tāpat kā Amerikā arī te ir padārgs.
Pēc pusdienošanas dodos apskatīt vecpilsētu. Plānā bija ielicis, protams, slavenos fortus un cietoksni jūras krastā. Pa ceļam apskatu vecpilsētas arhitektūru un pilsētvides elementus - strūklakas, parkus, skulptūras, līdz nonāku slēgtā mājīgā teritorijā, kur pilns ar baložiem. Pie ieejas uz zemes iemontēti mazi bronzas zābaciņi, skaisti.
Dodos garām vietējai valdības ēkai, līdz nonāku okeāna krastā, kur tad arī sākas nocietinājumi un forti. Garam paiet pa kādam tūristam, kas šodien nokāpuši no kruīza kuģa. Turpat aiz mūriem ir koloniālisma laiku kapsēta - Santa María Magdalena de Pazzis, no kuras paveras skaists skats uz Atlantijas okeānu. Kāpelējot pa forta mūriem lēnām dodos uz galveno ieeju, lai aplūkotu galveno cietokšņa daļu. Ieeja maksāja kādus 10 USD un iekšā var izstaogāt cietoksni 6 līmeņos. Augšā militārie nocietinājumi, bāka, zemāk dzīvojamās telpas un atkal militārie objekti un zemākajā līmeni aiz bieziem mūriem arī dzīvojamā daļa, virtuves velves un izeja uz okeāna krastu. Kāpelēšana sanāk diezgan daudz. tālāk dodos ārā un gar cietokšņa sienu dodos uz priekšu, lai paskatītos uz slaveno geto rajonu, kas izvietojies netālu no iepriekš minētās kapsētas posmā starp cietokšņa valni un okeānu. Šajā šaurajā apdzīvotajā teritorijā jau ilgāku laiku valda savi likumi, augsta noziedzība, un neskatoties uz ideālo atrašanās vietu okeāna krastā, te tūristiem ieiet neiesaka. Uz šo rajonu ved tikai viens piebraucamais ceļš un divas ieejas ar kājām. Ja iekulsies ķezā, tad policija vai ātrā palīdzība var atteikt braucienu un likt paša spēkiem tikt ārā no tās vietas un tikai tad sniegt palīdzību. Dienas vidū pār vaļņa sienu tomēr vienu tūristu pamanu, lai gan ielas diezgan patukšas. Turpat gar cietokšņa malu zālītē "ganās" papagaiļu bars. Te to diezgan daudz un skaisti.
Sanhuanas vecpilsēta ir iekļauta arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Ievērojamākie apskates objekti ir cietoksņi Castillo El Morro un Castillo San Cristóbal, pilsētas dome Alcadia, Sanhosē baznīca un Sanhuānas katedrāle.
Neskatoties, ka esmu te pilnīgi ne sezonā, laiks ir nežēlīgi karsts un gaiss ir ļoti mitrs, kā jau īsts tropiskais klimats, tāpēc dodos meklēt aukstu CocaCola, 1 USD un slāpes tiek remdētas. Tālāk izpētu vietējos suvenīrus un šo to nopērku.
Starpcitu Sanhuana ir otrā vecākā spāņu kolonizatoru dibinātā pilsēta Amerikā, tā tika dibināta 1521.g. aiz Dominikānas gavaspilsētas dibināšanas. Pati Puertoriko tika atklāta K.Kolumba otrās ekspedīcijas laikā un ietilpst lielo Antiļu salas grupā, atrodoties tās austrumos aiz Kubas, Haiti, Jamaikas un Dominikānas.
Luquillo
Ir jau vakars un jādomā par tikšanu uz 54 km attālo Luquillo, lai beidzot tiktu vēsā dušā un izbaudītu kondicionēta gaisa priekšrocības. Te arī mana lielākā kļūda. Satiksme darba dienas beigās un no rītiem Puertoriko ir drausmūga, lai neteiktu vairāk. Uzstādu GPS savā telefonā, kas diemžēl pateicoties T-mobile rāda lietas ar laika nobīdi. NIeka 54 km tika pieveikti teju 2 stundu laikā. Apkārt ceļu nav un līdz tiec laukā uz maksas ceļiem paiet laiks. Zīmes un mērvienības ir viens liels mikss starp Eiropas un ASV sistēmām, attālumi kilometros, apjoms litros, bet atļautie ātrumi spidometros un uz zīmēm - jūdzēs :) Degviela kā ASV, tā Puertoriko aptuveni 60-70 EUR centi.
Viesnīca ar trešo piegājienu tiek atrasta. Atrodas pašā okeāna krastā ar skatu uz skaistām palmām, kur gar pludmali skraida krabīši un šadir iespējams novērot ekstra gigantiskus bruņurupučas, kas te pludmalē sadējuši savas olas.
Recepcijas meitene ekstra laipna un visu smalki izstāsta un sniedz padomu, kas jāapskata un kur jādodas. Turpat arī norezervēju dažas ekskursijas, ko gribu redzēt kamēr esmu šajā pusē.
Numuriņš jauks ar lielu balkonu, ir leduskapis, mikroviļņu krāsns un bezmaksas pretīga puertorikāņu kafija. Pēc dušas teju vai acis veras ciet, bet saprotu, ka vajag pavakariņot. Recepcijas meitene ieteica serfotāju bāru turpat netālu, to tad arī dodos iemēģināt. Vieta iepatikās un te vakariņos nākamās 4 dienas, jo otrs restorāns atvērās tikai piektdienas vakarā, lai gan uz vienošanās pamata abiem restorāniem bija jāstrādā pamīšus ik pārdienas. Ēdiens arī Puertorika ir ļoti labs ar amerikāņu porciju izmēriem. Kārtējo reizi iegrābjos ar pasūtījumu, jo paēst varēja jau no "startera" vien. Alkoholiskie kokteilīši gan pašvaki, bet nu pēc laipna lūguma bārmenis saprata, ka šeit ar Jaunzēlandes tilpumiem cauri netiks un sāk gatavot stiprākus un gardākus dzērienusm - vietējos Pina Colada paveidus.
Šo pilsētu izvēlējos tāpēc, ka ir viena no labākajām pludmales vietām Puertoriko austrumos un salīdzinoši netālu ir gan tropiskais lietus mežs (faktiski džungļi) un Fahardo (Fajardo) pilsēta no kuras kursē lēti prāmji uz Culebra un Viques salām. Pludmale iepretīm viesnīcai ar salīdzinoši augstiem viļņiem un vairāk piemērota sērfotājiem, tuvāk pilsētas centram ir daudz skaistākas pludmales ar baltām siltīm (Playa Azul) un skaistām palmām, vēl tālāk ir arī Balneario Monserrate, Luquillo un Playa Fortuna. Centrālā pludmale ir zilā karoga pludmale ar glābējiem un dušām, bet jāmaksā 5 USD servisa maksa. Netālu atrodas arī slavenie Cisoscos (Kioski), kas izvietoti garā rindā gar pludmali, kur mazās celtnēs iekārtoti kioski - restorāni, kuros var pasūtīt dažādus ēdienus. Jāsaka, ka ne visi kioski ir top klases un ēdiens caurmērā ir "deep fried", respektīvi pilns ar dāžādiem eļļā vārītiem un pannētiem ēdieniem - garneles, jūras veltes, pīrāgi utt. Te nobaudu tikai dažas uzkodas un pāris kokteilīšus no plastmases glāzēm.
Lai gan Hurikāņu sezona, laiks joprojām ideāls un nolemju agri no rīta doties uz slaveno El Yunque lietus mežu - džungļiem. Ceļš viegli atrodams un atrodas nieka 15 minūšu attālumā no Luquillo. Ceļš līkumains un ved augšup kalnā cauri džungļiem. Ceļa malās strādnieki tīra asfaltu, tikai vēlāk saprotu, cik ātri džungļi spēj paņemt atpakaļ to, kas tam atņemts. Kritušās lapas un koki ātri veido zemes kārtu gar ceļa malām un to netīrot ceļš drīz vien ieaugtu atpakaļ džungļos. Pa ceļam pirmais ūdenskritums, bet meitene no recepcijas ieteica, te neuzkavēties un doties augstāk. Aceros, ka man nav līdzi pilnīgi nekāds šķidrums un pieturam ceļa malā, lai iegādātos ūdeni. Ledus auksta ūdens pudele (0,5l) te maksā 2 USD, padārgi. Dodamies tālāk un augstāk. Apstājamies pie Lielo koku takas, kura citu starpā ved arī gar slaveno La Mina ūdenskritumu, kurā tad man arī bija plāns nopeldeties. Ir aptuveni 9:30 uzsākot ceļu, cilvēku pamaz, lai gan ir dažas mašīnas atostāvietā. Džungļu taka diezgan laba, bet vietām jūtams, ka mežš čum un mudž no dzīvās dabas, taka šķiet mūžīga un līkumanai ar pacēlumiem un kritumiem, tomēr laika ziņā aptuveni pēc 20 min esmu sasniedzis ūdenskritumu. Cilvēku nav. Peldos. Ūdens ļoti atspirdzinošs un tieši tas, kas vajadzīgs šajā karstajā laikā. Vēl pēc 20 min sāk parādīties arī vēl citi peldētgribētāju, kas tad arī droši piebiedrojas un es lēnām pārvācos pa kaskādi uz leju, kur ne sliktāka peldēšanas vieta. Tikmēr augšā meitene pozē savā vešiņā kā ūdenskritums nosedz tās augumu. Nezinot, teiktu, ka meitene no Austrumeiropas :D
Arecibo
Tālāk nolemju nedoties un plānā ir braukt uz 160km attālo Aricebo pilsētiņu, lai skatītu vaigā pasaules lielāko radio teleskopu. Teleskops interesants ne tikai ar to, ka ir pasaules lielākais teleskops, bet arī ar tā izbūves tehnoloģija. Teleskops ir veidots dabiskā karsta kritenes vietā un tā refleksijas ierīces ir iekārtas ir uzvtvērēj šķīvja starp 4 monolītiem un augstiem stabiem. Ieeja padsmit dollāri, iekļaujot nelielu kosmosa ekspozīciju ar īstiem metorītu gabaliem un daudzveidīgu multimediju ekspozīciju, kuru pats var aiztikt, paspiest podziņas un izpētīt kā tad visums darbojas. Vēlāk sākas 17min gara filma un došanās uz pašu teleskou. No skatu platformas, lai gan teleskops tiešām izskatās iespaidīgs, var tikai nojaust tā faktiskos apmērus, jo kopumā tas ir tikpat liels kā 26 futbola laukumi. Uztvērējs pārklāts ar smalkām metāliskām plāksnēm. Tehniskais personāls, labojot to izmanto speciālus apavu uzlikas, kas atgādina sniega brienamās kurpes ar tām platajām slēpēm apakšā. Ir arī ierobežojums svaram, kas var staigāt - aptuveni 57 kg, kas liek meklēt tiešām vieglas personas remontdarbiem. Šajā vietā mobīlie sakari tiek bloķēti un telefons nedarbojas, lai neietekmētu NASA speci;alistu darbus.Šajā vietā tika filmēta arī Džeimsa Bonda filma Golden eye un filma Contact. Džeims Bonda aktieri uz uztvērēju aizstāja daudz vieglāks kaskadieris :) Ļoti interesanta vieta, īpaši tiem, kurus saista astronomija un kosmosa izpēte.
Arecibo apkārtne atrodas arī slavenais Camuy alu parks, ko tad arī nolemju apmeklēt. Diena tuvojas beigām un esmu pie alām minūti pirms 16, kas nozīmē, ka gida ekkursiju esmu palaidis garām un foršā ekskursija izpaliek. Apskatu tikai parku un publisko alu daļi. Šeit atrodas arī pasaulē lielākā apakšzemes upju sistēmā un lielākā apakšemes un au upe pasaulē. Ļoti iespaidīga vieta. Puertorika atrodas arī kanjons (Sankristobalas kanjons), kas vietām sasniedz 200 m dziļumu.
Tālāk ceļš atpakaļ uz Luquillo. Saprotu, ka būs ziepes jo beidzas darbs, kas nozīmē, ka būs kārtējie sastrēgumi uz maģistrālēm + mans telefons uzrāda avarīju uz Luquillo ceļa braucot ārā no Sanhuanas. Tiek pieņemts lēmums novilkt laiku Sanhuanā un ko uzkost. Nogurms ņem virsroku un atlaižos uz soliņa Sanhuanas promenādē pie kuģu piestātnes. Saule riet strauji un sarkanīgās debesis drīz pārņem krēsla un tad jau arī tumsa. Ceļš atpakaļ joprojām ilgs neskatoties uz tiem nelaimīgajiem 54 km.
Vakars paiet tajā pašā Board Riders sērfotāju barčikā.
Nākamo dienu esmu daudz rūpīgāk saplānojis un dodos pie miera. Naktī pamostos no briesmīga trokšņa un šķiet, ka sākusies bombordēšana. Šajā naktī izbraudu, ko tad nozīmē lietus sezona un īsts "hurricane". Zibeņo un spridzina ne pajokam. Aizmigt vairs nevaru un acis pavērtas uz istabas stūrī novietoto avārijas lampu, kas ieslēdzas, kad jāevakuējas. Pald Dievam tā arī neieslēdzās, bet nakts ar diezgan saraustītu miegu. No rīta viss atkal mierīgi un saule lec kā nekas nebūtu bijis. Brokastis pirms astoņiem kā zviedru galds, bet no 8 rītā piedāvā arī gatavotu maltīti, omletes, tosti utml. Ir gana gardi.
Šajā dienā esmu nolēmis doties atpakaļ uz lietus mežu, lai nodotos kam ekstēmākam - zip line, jeb trošu ceļš, savdabīgs "meža kaķis" virs džungļiem. Ne tas lētākais prieks un, manuprāt nepamatota cena. Esmu grupā ar ģimeni no Teksas - vecāki ar pieaugušiem bērniem un bērnu ģimenēm. Kompānija draudīga un šķiet viegli apreibusi un ātri uzsāk sarunu, brīdinot mani, ka leksikā būs daudz "F bombs". Gribējās lielāku dinamiku starp trošu ceļiem, bet tāpat diezgan ekstrēmi un forši. Katra nākamā trase aizvien garāka un augstāka. Pēdējās trases cauri džungļiem, kad otru galu saredzēt īsti nevar. Beigās garš nobrauciens no kalna lejā, tad vēl viens īsāks pār upi, un varam kāpt mašīnā, lai nogādātu atpakal sākumpunktā. Šī diena bija trakoti karsta un gaiss ekstra mitrs, kā nekā nakti gana līts un esam lietus mežā. Dodos atpakaļ uz viesnīcu, lai nomazgātos un nedaudz pagulētu, lai vakarā dotos uz Fahardo pilsētiņu (Fajardo).
Fahardo (Fajardo)
Fahardo pilsētiņa atrodas 15 min braucienā no Luquillo un ir Puertoriko austrumpiekrastes pilsēta un kuģošanas artērija uz tai piederošām Culebra un Viques salām. No šejienes var arī noorganizēt kuģojumus uz citām Karību salām. Fahardo apkārtnē un, protams, Viques sala ir slavena, ka te atrodas dažas no pasaulēm nedaudzamajām bioluminiscējošām pludmalēm. Šādu fenomenu vēl nebiju redzējis un tieši Puertoriko ir tās dažas vietas, kur luminiscējošais efekts ir pastāvigs, bez sezonālām izmaiņām. Ceļojuma laiku biju speciāli saplānojis tukšā "mēnesī", kad pie debesīm nav spožais mirdzeklis, kas var visu iztraucēt. Šoreiz izvēlos skatīt vietējo Fahardo bioluminiscējošo lagūnu, lai gan Viques salā tā ir daudz spožāka. Brauciens ar kajakiem sākas saulrietā un iesākumā instruktāža un pretodu līdzekļu uzklāšana.Kompānija piedāvā bezmaksas izmantot OFF līdzkli, bet izmantoju vietējo bio eko līdzekli ar citrusu un kokosa ekstraktiem, jo tante viesnīcā teica, ka viņai šķiet no tās ķīmijas tās baktērijas ūdenī ātri nobeigsies un, lai tomēr neizvēlamies jiftīgo ķīmiju.
Kajaki ļoti labi un nesalīdzināi ar Taizemes braucienā lietotajiem. Ceļš līdz lagūnai ved caur mangrovju audzi pa šauru kanālu, kur diezgan izteikta sēra smarža, jo saknes un lapas pūstot izdala sēru. Iebrucot mangrovēs strauji paliek tumšs un brauciens bailīgs, bet gidi bija ekstra jautri un sava amata profesionāļi. Esmu otrajā kajākā uzreiz aiz pirmā gida un cenšos turēties astē. Kad iepeldam lagūnā ir jau pilnīga tumsa un tiek sniegts stāstījums par apkārtni, ar lāzeru tiek norādīts augstu debesīs uz zvaigznēm, zvaigznājiem un planētām. Un tad arī visiem liek bāzt rokas ūdenī un viegli paskalot to. Ūdens iekrāsojas spīdīgi balts ar vieglu neonzilu toni. IESPAIDĪGI. Iztraucējot šo baktēriju dabisko vidi, tās sāk izdalīt vielas, las liek ūdenim ap viņām iekrāsoties un mirgot. Fantastiski kā var redzēt vietas, kur zivs peld vai lec, tā vietā paliek spīdīgi balta līnija piķa melnā ūdenī. Odi kož ne pajokam un tiek dots brīvais laiks tā kā esam pirmā grupa šonakt šajā līcī un drīz arī citas firmas sāks peldēt iekšā. Airēju pa lagūnu un velku airi pa ūdeni, priecādamies par mirgojošo ūdeni. Pat paņemot saujā ūdens vēl nedaudz mirgo. Tiek vaicāts vai droši pa šo ūdeni plunčāties un sākotnēji saņemu informāciju, ka ir barakudas un čūskas un krokodili, bet beigās gids pajoko un saka, ka ir tikai rajas, bet tās pārsvarā uzturas gar gultni.
Grupa izlēmusi, ka pazīšanās vārds būs Homērs Simpsons un, kad sauks simpsonus, tad jāpulcējas. Tā kādu laiku pavadam lagūnā un kad to jau apņem vairākas tūristu grupas sākam ceļu atpakaļ. Tiek dotas norādes turēties kanāla labajā pusē, gar mangrovēm un turēties pie tām, ja zari "kustas", tad pieķerties pie nākamā, lai tā čuska var aizlīst :D drausmas, pilnīgs piķa melnums caur mangrovēm, kur vēl čūskas. Tā arī neviena gaisma neuzrādījās, bet gids ik pa laikam ar savu lāzerīti uztaisīja nelielu disko-lāzeršovu, izgaismojot kokus. Kanālā daudz zivju, kas izraisa ūdens mirgošanu arī šeit. pēc 20 min kajakošanas izpeldam atpakaļ Fahardo piestātnē. Gidi sarūpējuši uzkodas krastā. Par šiem nieka 46 USD bija fantastiska ekskursija, ka nolēmu atstāt dzeramnaudu. Krastā daudz pagaidu barčiki un Pina Coloda var dabūt par 5 USD. Puiši no firmas teica, lai dzer vietējo rumu, jo rūpnīca maksā dabas resursu nodokli un ziedo dabas aizsardības organizācijām. Bet rums veikalos tiešām lēts, ko nevar teikt par kokteiļiem.
Dodos pie miera, lai nākamajā dienā dotos izbraucienā ar katamarānu uz Culebra salu.
Culebra
Brauciens uz Culebras salu no tās pašas Fahardo pilsētiņas. Pulcēšanās no 9 rītā, lai 9:30 varam izbraukt. Piestātne pati par sevi iespaidīga ar daudzām dārgām jahtām un arī apkārtnes pakalnos paveras greznas villas un dzīvokļu apartamentu būves. East Island Tours katamarāns un apkalpe diezgan jautra un interaktīva. Liek parakstīt papīrus, ka pats atbildu par savu veselību un firmai vēlāk nekādas pretenzijas netiks izteiktas (šādus papīrus lika paraktīt visur - kajakojot, trošu ceļā utt). Dienas tūre imaksāja aptuveni 86 USD, kur cenā iekļautas arī pusdienas, uzkodas un bez limit alkoholiskie kokteiļi. Uzsākam braucienu un katamarānu brīžam šupo nu ļoti, ļoti. Katamarāns tiešām ātrs un gana komfortabls. Pēc nepilnas pusotras stundas esam pietuvojušies Culebra salai. Pirmā vieta jauks koraļļu rifs snurkelēšanai. Visi dodas snurkelēt kamēr tiek gatavotas pusdienas. koraļļu rifs daudz skaistāks nekā biju redzējis Taizemē, bet toties mazāk krāsaino zivtiņu, jo tās te atšķirībā no Taizemes mākslīgi piebarot aizliegts. Rifs kā jau rifs, pilns ar jūras ežiem, dažnedažādām zivīm, un neskaitāmiem koraļļiem dažādākos rakstosun krāsās no cieta līdz mīkstam un ūdenī plīvojošam. Paēdu pusdienas uz klāja un dodos atpakaļ ūdenī. Pēc kādām 40min paceļam enkuru un dodamies uz Flamingo pludmali, kas saskaņā ar tripAdvisor vēl nesen bija atzīta par 3 skaistāko pasaulē. Teikšu godīgi nemaz tik iespaidīga nebija. Protams ūdens zils, smiltis baltas, bet kaut kā iztrūka bounty šokolādes batoniņa reklāmas efekta. Varbūt tas dēļ tā, ka nebija tik daudz augsto palmu apkārt, bet vairāk "zemā" flora.. Dēļ koraļļu rifa pie paša krasta netiekam un ir iespēja peldēt. Protams ūdensizturīgo somu/maisiņu nepaņēmu un apkalpe veikli noreaģē un piedāvā vienu par 8 USD nopirkt :D Nu nopirku ar, lai gan pārmaksāju daudz. Koraļļu rifs ne tik skaists, bet ļoti izteikta pāreja no dzelmes uz rifu. krastā vairāki atpūtnieki ar privātajiem kuteriem un jahtām. Saule cepina, pa smiltīm paiet ar basām kājām praktiski nav iespējams. Uzturos pa ūdeni un snurkelēju turpat pa rifu. Interesanti, ka 20 minūšu laikā uz rifa varēja atrast vairākas ķēdītes un karekļus, auskarus un aplauztus akrila/gēla sieviešu nagus :D :D
pēc kārtīgas peldes okeānā atgriežamies uz klāja. Vēl iespējams turpat gar katamarānu papeldēt un tad gan jau atpakaļ uz Puertoriko salu. Slaukoties dvielī, apkalpes čoms sāk smieties un bildē mani un rāda manu sauļošanās krēma lietošanas prasmes, jo mugura bija pamatīgi apdegusi, ko jutu vēl vismaz 5 dienas, bet gar sāniem bija balti 5 pirksti, kur biju izsmērējis sauļošanās krēmu. :D
Atgriežamies Puertoriko, atstāju atkal dzeramnaudu, jo kopumā izmaksas bija lētas un serviss gana labs.
Ar to tad arī mani piedzuvojumiem Karību jūrā beidzās un jādodas pie miera, lai 3 no rīta celtos un dotos uz lidostu, lai lidotu atpakaļ uz Ņujorku.
***
Puertoriko, kuru Kristofors Kolumbs 1493.gadā pasludināja par Spānijas īpašumu, nonāca ASV pārvaldē saskaņā ar 1898.gada Parīzes līgumu pēc Spānijas un ASV kara. 1917.gadā puertorikāņi kļuva par ASV pilsoņiem, tomēr Savienoto Valstu konstitūcijas darbība Puertoriko ir ierobežota un teritorijas iedzīvotāji nevar piedalīties ASV prezidenta vēlēšanās, taču var vēlēt savu gubernatoru. Puertorikāņi runā spāņu valodā, bet oficiālās valodas teritorijā ir spāņu un angļu.
Referendumos 1967., 1993. un 1998.gadā vairākums balsotāju atbalstīja pašreizējā statusa saglabāšanu. Taču 2012.gada referendumā vairāk kā 60% balsotāju atbalstīja, ka Puertorika varētu kļūt par ASV štatu, ne tikai aiz jūras teritoriju.
Sākotnēji savā plānā biju nolēmis doties uz Britu vai ASV Virdžīnu salām, bet tomēr beigās nosliecos par labu Puertoriko, jo tomēr nav tik spāniska kā biju iedomājies un ar angļu valodu problēmas pārsvarā nav. Kā arī ceļojot no ASV nav vajadzības pēc vīzas un pasē zīmogu neliek. Norēķini ASV dolāros.
Turpat blakus var apceļot Sentmārtenu, Sentbārtsas, Barbadosu, Senttomasa un citas karību salas. Sentbārtsa un Sentmārtena salas slavenas ar daudzajām bildēm, kur virs pludmales zemu nolaižas lielie laineri. Kā arī mans auditoru jautājums vai Francija robežojas ar Nīderlandi parasti tiek atbildēts, ka, protams, nē. Tad nu lūk šī ir tā sala, kur Francija tomēr robežojas ar Nīderlandi. Tā kā bieži pašsaprotamas lietas pārvērtējam par daudz :D
Karību salas var apceļot arī kruīzā, bet šoreiz gan cena, gan tas, ka īsti izklaides pa kuģiem mani nesaista, lika pieņemt lēmumu tomēr šo opciju neizvēlēties.
Nu un atkal uzsvēršu, ka plānot ceļojumu pašam būs daudz lētāk nekā caur kādu no tūrfirmām.