Ekspedīcija uz Kirgizstānu jeb sniega leoparda meklējumos

Jūlija Grinberga 06.10.2014 7 min lasīšanai 5 foto

Droši vien katram cilvēkam, kuru urda ziņkārība par pasauli un vēlme to iepazīt, ir savs saraksts ar vietām, kuras tik ļoti vēlētos apmeklēt. Atzīšos, ka Kirgizstāna kā ceļojuma galamērķis nekad nav bijusi manā sarakstā. Taču izrādās, ka ir kāds iemesls, kādēļ notikumu sakritība vai īsāk sakot, dzīve, mani tur aizveda.

Manas dzīves aizraušanās ir daba un dzīvnieki. Man nav citas brīnumainākās sajūtas, kā vērot savvaļas tīģeri, kurš netraucēti atpūšas Indijas džungļos, skatīties, kā baltā lācene rūpējas par saviem mazuļiem, nesties pa savannu blakus vētrainajam gepardam vai izjust sāļo okeāna smaržu. Tas aizrauj elpu un kārtējo reizi liek aizdomāties, cik daudzveidīga, skaista, spēcīga un tai pašā laikā trausla ir daba. Starp visiem dzīvniekiem, ko esmu redzējusi vai jebkad vēlos redzēt brīvā dabā, ir viens, kurš arī ir atvedis mani uz Kirgizstānas kalniem.

To mēdz saukt par “rēgu kaķi”. Tas ir ļoti rets un noslēpumains dzīvnieks. Tikai nedaudziem to ir izdevies redzēt, pat pavadot kalnos daudzus jo daudzus gadus. Nav zināmi precīzi cipari, cik viņu ir starp Himalaju un Tibeta virsotnēm, bet dažādi avoti apgalvo, ka tie varētu būt no 3000 līdz 7000 dzīvniekiem. Un, skumjākais ir tas, ka pat tik nomaļos reģionos galvenais iemesls, kas apdraud sniega leopardu, ir cilvēka iekāre pēc skaista, dūmaini pelēkā kažoka.

Iespējams, ka Indija vai Nepāla būtu acīmredzamāka izvēle, kur doties meklējumos, taču es atradu vienu unikālu iespēju ne tikai izaicināt savu veiksmi, bet izdarīt kaut ko reālu, lai sekmētu šī dzīvnieka aizsardzību. Un tā es tiku pie dalības ekspedīcijā kā brīvprātīgais darbinieks ar uzdevumu veikt izpēti vienā no Kirgizstānas reģioniem un mērķi atbildēt uz jautājumu, vai tajā vēl mīt sniega leopardi, un pozitīvas atbildes gadījumā virzīt priekšlikumu pasludināt šo teritoriju par aizsargājamo.

Ja novilktu taisnu līniju no Biškekas, tad mūsu bāzes nometne bija tikai kādus 60km no galvaspilsētas, taču ceļš līdz Suusamir ielejai un mūsu pastāvīgai dzīvesvietai bija kādas sešas stundas. Visai bezceļu apstākļiem domāto džipu karavānai bija jātiek pāri kalnu grēdai, tai skaitā pa vienu no retajiem, ja ne vienīgo, tuneli bez ventilācijas – Tuu Ashu. Izplūdes gāzes apjoms tajā ir tik liels, ka gribās aizturēt elpu un neelpot visa šī tuneļa garumā, kas ir kādi nieka 2600m.

Kopā mūsu brīvprātīgo grupā bija desmit cilvēki no dažādām valstīm – Zviedrijas, Luksemburgas, Lielbritānijas, Beļģijas, ASV, Itālijas un Vācijas – katrs ar savu kultūru un dzīves pieredzi, bet ar vienu un to pašu aizraušanos. Mūsu komandas darbs nebūtu iedomājams bez vēl trīs cilvēkiem – grupas līdera Rolanda, kurš organizēja mūsu sadzīvi, ekspedīcijas zoologa Vladimira, kurš definēja mūsu ikdienas uzdevumus, sakārtoja visus mūsu novērojumus un uzturēja kopējo bildi, un, protams, pavāres Emmas, kura smagos ekspedīcijas apstākļos katru dienu lutināja mūs ar gardiem ēdieniem – pankūkām, plāceņiem, salātiem, sautējumiem un zupām, pie tam strikti pieturoties pie veģetāras diētas.

Un tā telšu pilsētiņa bija mūsu mājas nākamās desmit dienas. Pirmajā dienā pēc nomācoša karstuma Biškekā, kur bija ap 40 grādiem, mēs visi priecājamies par patīkamu vēsumu kalnos, pat vēl nenojaušot, ko tas patiesībā nozīmē. Kalnos laika apstākļi un temperatūra ir ļoti mainīgi. Pirmā nakts nāca ar pārsteigumiem – ne matracis, ne guļammaiss, kas ir paredzēts normālai lietošanai no viena grāda vai līdz ekstremālai temperatūrai pat -14 grādi, ne termoveļa nespēja pasargāt no briesmīgā nakts aukstuma. Bezmiega nakts laikā, pārdomās par to, kā lai izdzīvo vēl deviņas šādas naktis, tika uzvilktas visas iespējamas drēbes, un vairākas reizes tika pateikts paldies tam pārdevējam, kurš, iegādājoties dažādas mantas ceļojumam, stipri ieteica man nopirkt līdzi roku un kāju sildītājus. Un tā nākamajā rītā mani pārsteidza ne tikai dzimšanas dienas puķes un torte, bet arī apledojusi telts jūnija beigās.

Kārtējo reizi pierādījās, ka cilvēka organisms pie nelielas izdomas spēj pierast pie daudz kā. Tika secināts, ka daudz pareizāk būtu nevis mēģināt sasildīties, kad tev jau ir auksts, bet darīt visu, lai nezaudētu pa dienu 30 grādu karstumā uzkrāto siltumu. Tāpēc uz dienas beigām visi sāk aktīvi saģērbties, galvenokārt apsedzot galvu, kā lielāko siltuma izdalītāju. Uz nakti, ielienot savā guļammaisā, tika uzvilktas vēl papildus drēbes, un, ja tajā brīdī bija sajūta, ka ir karsts, bija cerība, ka nakts aukstums tomēr ļaus nedaudz pagulēt.

Nevaru nepieminēt, ka telšu pilsētiņas dzīves apstākļi neparedzēja ne dušu, ne tualeti. Blakus upē ūdens temperatūra tuvojās 0 grādiem, kas nevilināja peldēties. Tā pirmajā dienā tika uzstādītas īpašas teltis tualetei un mazgāšanai, kā arī iedota instrukcija to pareizai ekspluatācijai, kas, piemēram, tualetes gadījumā nozīmēja katru reizi apbruņoties ar lāpstu un izrakt bedrīti. Īpašas pieminēšanas tas tomēr ir vērts vēl jo vairāk tāpēc, ka vairāki no mums, ieskaitot arī mani, bija pietiekoši drosmīgi, lai vietējo ganu viesmīlīgajās jurtās pagaršotu nacionālo dzērienu kumjisu, kas ir saskābis zirgu piens. Jāatzīst, ka bija diez gan gardi, un tika dzerts pat vairākas reizes, bet katru reizi tika pierādīts, ka šis dzēriens nav domāts nepieradušiem rietumnieku kuņģiem. Tas veidoja lielu pieprasījumu pēc lāpstām neatkarīgi no diennakts laika.

Un tomēr bija vēl darbs, kas katru dienu bija jādara. Pirmajā dienā mēs iedziļinājāmies konkrētajos uzdevumos, kas būs veicami, noorientējāmies un apmācījām mazāk pieredzējušos kolēģus lietot kartes, kompasu un GPS. Mūsu ikdienas darbos bija dzīvnieku vērošana, atpazīšana un skaitīšana, pēdu un mēslojumu identificēšana, piemērotu vietu meklēšana foto slazdu uzstādīšanai, vietējo ganu aptaujāšana, par to, kādi dzīvnieki mīt apkārtnē, kā arī visu faktu detalizēta fiksēšana dienas žurnālā.

Īpaši interesants pasākums bija sarunas ar vietējiem, jo reti kurš no viņiem runāja lauztā krievu valodā, savukārt es biju vienīgā no visas grupas, kura to pārvadīja. Līdz ar to sarunas bieži vien norisinājās ar vairākām tulkošanām – no kirgīzu valodas uz krievu un pēc tam no krievu uz angļu. Citos gadījumos palīgā nāca žesti un skaidrošanās pa vārdam no daudzām pasaules valodām. Kā vienīgajam cilvēkam, kurš no visiem brīvprātīgajiem runāja krievu valodā, man bieži vien bija jāiejaucas un jāpalīdz risināt sadzīviskus un organizatoriskus jautājumus. Tā bija burvīga iespēja vairāk iepazīt vietējos cilvēkus un atklāt, ka aiz skarbās ārienes slēpjas viesmīlīga tauta ar mīlestību pret savu zemi un dabu. Viņu zirgu un aitu ganāmpulki brīvi staigāja pa kalniem, kā neatņemama sastāvdaļa no apkārtējas ainavas.

Katru darba rītu pēc brokastīm tika sapakotas pusdienu kastes un nelielās grupās mēs devāmies pētīt jaunu ieleju, kas parasti nozīmēja neilgu braucienu ar mašīnu līdz ieejai tajā un pēc tam garu pastaigu augšā kalnos, vācot informāciju par dzīvniekiem, kas tajos uzturas, un vēlāk pēcpusdienā atgriešanās atpakaļ lejā un nometnē. Ikdienas pastaiga bija ap desmit kilometriem, kas neizklausās daudz, taču šeit kilometriem nav tik lielas nozīmes. Galvenais ir augstums, šķēršļi un kāpumu metri. Mūsu nometne bija aptuveni 2600m augstumā un ikdienas kāpums bija līdz aptuveni 3500m. Katrs solis augšā prasa daudz spēka, par sevi liek manīt gaisa trūkums, rodas galvassāpes. Tikai mērķtiecība, spītīgums, iekšējais spēks un nenormāla vēlme redzēt, kas tur ir aiz nākamā paugura vai pagrieziena, spēj virzīt uz priekšu pie kalniem nepieradušo ķermeni. Pirmās pastaigas bija īsts pārbaudījums mūsu izturībai un fiziskai sagatavotībai. Diemžēl, līdz ar to bija arī pirmie “kritušie”, kuri turpmākajās dienās palika telšu pilsētiņā un nevarēja turpināt vingrinājumus ar ikdienas kāpšanu kalnos. Savukārt, mums īstā līksmošana bija, kad vienā no dienām es un kāds puisis no Londonas tā bijām aizrāvušies, dzenoties pakaļ kalnu kazu baram, ka uzkāpām līdz pat 4000m. Protams, ka tas, kas likās mums – līdzenumu cilvēkiem – kā īsts izaicinājums, vietējiem bija kā mums pastaiga gar jūras krastu.

Taču katras dienas vidū bija kāds īpašs mirklis, kas atsvēra visu – uzkāpjot augšā, zinot, ka tālāk ir tikai un vienīgi ceļš atpakaļ lejā, tika izvēlēts kāds pamatīgs akmens, kas ir uzsilis saules staros, tad apsēžoties un dziļi ieelpojot savvaļas lociņu smaržu, mēs katrs vērām vaļā savu pusdienu kastīti. Šīs bija skaistākās pusdienas, ko var iedomāties – zem tavām kājām ir zaļi kalni, apkārt ir mākoņi un baltas virsotnes, debesīs peld ērgļi. Nekur citur vairāk tā negaršos siera sviestmaizes, rieksti un aprikozes.

Un kā tad ar dzīvniekiem? Galvenais jautājums, ko man uzdod visi: “Vai tad sniega leopardu esi redzējusi?” Mani ļoti uzrunāja viens joks, ko izstrādāja mūsu grupas līderis. Koplietošanas teltī pie sienas tika piestiprināta mīksta sniega leoparda rotaļlieta ar zīmīti: “Rūpējies par mani, jo visdrīzāk es esmu vienīgais sniega leopards, ko tu satiksi.” Īstā gaidu vadība! Bet dzīvnieku apkārt netrūka. Protams, lielākā uzmanība tika pievērsta tiem, kuri var būt potenciāls kaķa medījums, jo tā ir zīme, ka tas var dzīvot šajos kalnos. Priecīgā ziņa bija kalnu kazu bari, kas ir sniega leopardu iemīļotākais ēdiens. Par īsto uzvaru tika uzskatīts, ka mums izdevās novērot kalnu aitas – argali. Līdz šim tika uzskatīts, ka tās visas jau sen ir izzudušas šajā reģionā. Sniegā mēs redzējām leoparda mazāka radinieka – manula pēdas, kurš arī ir ļoti rets un kautrīgs dzīvnieks.

Un tad daba mums sagatavoja īsto izrādi. Kādā dienā, gatavojoties doties iekšā kādā no vēl neizpētītām ielejām, mēs pamanījām jaunu klinšu ērgli, kas noteikti nesen atstājis ligzdu un uzsācis patstāvīgu dzīvi. Mums pretī kalna nogāzē mitinājās murkšķi. Ērglis sāka riņķot virs paugura, izvēlēdamies upuri. Atskanēja trauksmes signāls, bet bija jau pavēlu – ērglis lielā ātrumā laidās no augstuma lejā virsū visai lielam murkšķim. Murkšķa liktenis bija skaidrs! Taču … garām! Ērgļa lielie nagi aizgāja tik tuvu murkšķa degunam. Ērglis spītīgi uzņēma augstumu un devās nākamajā piegājienā virsū tam pašam medījumam. Garām! Murkšķis tā arī nebija paslēpies savā alā. Trešais piegājiens! Mēs jau pat aizmirsām elpot! Neticami, bet atkal garām! Šoreiz ērglis nolaidās tieši pretī murkšķim, un tā viņi sēdējā divi – mednieks un medījums, skatoties viens uz otru lielā neizpratnē. Pēc kāda laika ērglis atkal devās atpakaļ debesīs. Šī noteikti bija murkšķa laimīga diena.

Tātad sniega leoparda satikšana vēl joprojām ir manos piedzīvojumu plānos. Man jautā vai es nenožēloju, ka aizbraucu tik tālu, tā arī nesatiekot lielo kaķi. Noteikti nē. Es satiku aizrautīgus cilvēkus. Redzēju brīnumaini skaistus kalnus. Veiksme mani lutināja ar dzīvnieku vērošanu. Tika sasniegtas jaunas virsotnes un izbaudītas jaunas sajūtas. Ir svarīga apziņa, ka esmu ne tikai pabijusi kalnos, bet esmu darījusi kaut ko svarīgu, vērtīgu un paliekošu, kas palīdzēs sasniegt dzīvnieku aizsardzības mērķus. Liela prieka sajūta pārņēma, kad lasīju ziņas no nākamajām brīvprātīgo grupām – vēlāk mūsu pētāmajā reģionā ne tikai redzētas sniega leoparda pēdas, bet arī dzirdēta tā balss. Ja jau tā, tad var jau būt, ka es neredzēju šo rēgu kaķi, bet tas no sniegotām kalnu virsotnēm redzēja mani. Un tam ir nozīme.