Lielais piecinieks un citi zvēri

Zane Corlett 06.10.2014 6 min lasīšanai 127 foto

Kruger Nacionālais Parks ir viens no lielākajiem Dienvidāfrikā, un kopš 1926. gada tas ir pievilinājis tūristus no visām pasaules malām gan tā dzīvnieku daudzuma un dažādības dēļ, gan tā pieejamības dēļ. Tas ir 350 km garš un līdz pat 90 km plats, un ir mājas 147 dzīvnieku sugām, 114 reptīļu sugām un 507 putnu sugām.

Lai izbaudītu to pēc iespējas vairāk, mēs pavadījām parkā veselu nedēļu, izbraukājot to no ziemeļiem līdz dienvidiem. Kopā mēs parkā nobraucām 1000 km.

Braucot no Blyde Upes kanjona apkārtnes, tuvākie vārti bija Orpen, parka vidū, pie kuriem nokļuvām agri no rīta, lai varētu izbraukāt visus mazos celiņus dodoties uz mūsu pirmo nakstmājas vietu - Olifants. Tiklīdz iebraucām iekšā, uzreiz sākām redzēt dzīvniekus: bifeļus, ziloņus, impalas, krokodīlu, žirafes u.c. Saskaitījām, ka pirmajā pusstundā redzējām 10 dažādas lielu dzīvnieku sugas. Tas notika uz viena no galvenajiem un līdz ar to arī asfaltētajiem ceļiem, bet daudz patīkamāka braukšana un lielākas izredzes redzēt dažādākus dzīvniekus ir braucot cauri daudzajiem zemes ceļiem. Mūsu mazajai mašīnītei šie zemes ceļi pa reizei sagādāja grūtības, lai arī braucām Dienvidāfrikas ziemas laikā, kad šajā apvidū ir ļoti maz nokrišņu, upes un ceļi ir pavisam sausi. Braucot jebkurā citā gada laikā, es ieteiktu īrēt 4x4 vai arī braukt tikai pa asfaltētajiem ceļiem, it īpaši tā kā bieži vien ceļi ved cauri mazām upēm, kas vasaras laikā paliek ne tik mazas.

Impalas šeit ir visbiežāk redzamie dzīvnieki - tās ir vidēja izmēra, skaistas antelopes, kuras dzīvo lielos baros, ja paveicas, tad var redzēt tās lecot līdz pat 3 m augstumā. Ziloņi arī šeit ir bieži sastopami, mātītes un bērni turās kopā nelielās grupās, bet buļļi - dzīvo vieni. Ziloņu buļļi ir tie, kas sagādā lielākās problēmas parkā. Bieži vien ne pašu ziloņu vainas dēļ, bet gan ļoti neapdomīgu cilvēku, kas domā, ka mašīnā sēžot, viņi ir neievainojami. Vienu skumju stāstu par šādu negadījumu dzirdējām, un vēlāk redzējām youtube, no parka reindžera. Pāris tūristu atteicās pabraukt atpakaļ un palaist ziloni šķērsot ceļu, tā vietā viņi brauca vēl tuvāk bullim, kamēr tas sāka plivināt ausis (pazīme, ka zilonis nav apmierināts), tad sāka rullēt savu šņukuru uz augšu (pazīme, ka ir laiks doties ātri projām). Nākošais, zilonis tūristus brīdināja izdarot viltotu uzbrukumu, tas atkāpās un tad skrēja viņiem virsū, apstājoties tikai pēdējā brīdī. Kad nekas no tā nepalīdzēja, dullie tūristi joprojām domāja, ka viņiem nekas nenotiks, zilonis pacēla mašīnu un apgrieza to otrādāk, procesā iedurot vienu no ilkņiem tūristes kājā. Lieki vien teikt, ka šie tūristi sacēla lielu trasi, zilonis tika nostādīts, kā ļauns un draudīgs radījums, kurš jāiznīcina. Tā rezultātā, Kruger Nacionālais Parks izlēma šo ziloni likvidēt. Tikai pāris nedēļas vēlāk YouTube parādījās video ar šo notikumu, ko citi tūristi filmējuši, un izrādījās, ka notikums nemaz nebija ziloņa vaina. Bet bija jau par vēlu. Ar to gan stāsts nebeidzas, tālāk šis pāris mēģināja iesūdzēt tiesā SANParks - Dienvidāfrikas Nacionālo Parku savienību - par ievainojumu saņemšanu, kad tas nenostrādāja, viņi mēģināja tiesāties ar tūristiem, kas nofilmēja šo negadījumu, jo šie prātīgie tūristi neapstādināja ziloņa uzbrukumu, kad viņi paši varēja sevi pasargāt vienkārši palaižot ziloni šķērsot ceļu.

Mūsu pirmā naktsmāja Olifants, tulkojumā Ziloņi, ir manuprāt skaistākā Krugar Parkā. Tā atrodas augstu uz klints pārskatot lejā esošo, skaisto un lielo, Olifants upi. Šeit mēs izvēlējāmies palikt tradicionālajos rondavels - apaļas mājiņas ar salmu jumtu. Diemžēl daudz gan šo un arī citas naktsmājas neiznāca izbaudīt, jo centāmies izbraukt laukā ap 6:00 tiklīdz vārti atvērās un bijām atpakaļ bieži vien pāris minūtes pirms 17:30, kad vārti aizveras. Ja ierodies pie vārtiem kaut vai minūti vēlāk, tas var sagādāt problēmas un var nākties maksāt soda naudu.

Pēdējā pusstunda pirms vārtu vēršanās ciet ir tieši laiks, kad var vairāk dzīvniekus redzēt, jo viņi vairs neslēpjas no dienas karstuma. Mēs gandrīz nepamanījām hiēnas mazuli, kas gulēja uz ceļa, labi nomaskējies rietošās saules staros. Nākošajā dienā parka ziemeļos caur krūmiem mēģinājām saskatīt leopardu tikai minūtes pirms vārtu aizvēršanās, cilvēki, kas bija augstākās mašīnās to labi redzēja, mēs diemžēl nē.

Shingwedzi nometnē, parka ziemeļos, mēs palikām divas naktis. Šeit klimats ir daudz sausāks, dzīvnieku ir mazāk un retāk sastopami, tomēr atšķirībā no citām Kruger Parka daļām, šeit var redzēt ļoti retās tsessebee antilopes, kuras mums arī paveicās pamanīt, kā arī lielus bifeļu barus un daudz žirafu. It kā šeit ir diezgan daudz lauvu, bet mēs gan nevienu neredzējām diemžēl. Shingwedzi restorānā mēs atklājām labu kokteli - vietējais alkoholiskais dzēriens Amarula (nopērkams arī Latvijā), kas taisīts no ļoti veselīgajiem Marula augļiem, kuri aug savvaļā un arī Kruger Nacionālajā Parkā, samaisīts kopā ar saldējumu.

Letaba nometne atrodas parka vidienē diezgan tuvu mūsu pirmajām naktsmājām - Olifants. Šī nometne ir vairāk ievērojama ar tā izcilo ziloņu muzeju, kur var uzzināt par Magnificent Seven jeb Lielisko Septītnieku - milzīgi ziloņu buļļi, kuru ilkņi vien svēra vairāk kā 50 kg katrs, un to augstums līdz pleciem pārsniedza 320cm.

Nākošajā rītā agri izbraucām, lai paspētu tikt līdz Lower Sabie nometnei parka dienvidos. Pēc pusstundas brauciena pamanījām vairākas mašīnas, kas apstājušās ceļa malā. Tā bieži vien ir laba zīme, ka notiek kaut kas interesants. Apstājoties mēs pamanījām mazu antilopi karājoties no zara augstā kokā. Ir tikai viens dzīvnieks, kurš ir spējīgs uzstiept kaut ko tādu tik augstu kokā, un tas ir leopards. Un, jā, drīz vien leopards parādās un sāk kāpt kokā, kur uz zara nostāvēja pāris minūtes skatoties apkārt, nokāpa lejā un pazuda biezajos krūmos. Tas bija izcils un ļoti rets novērojums. Kaut gan tās pašas dienas vakarā, tikai daudz tālāk, mēs redzējām vēl vienu leopardu pie ceļa malas, kas ātri vien pazuda krūmos. Un pāris dienas vēlāk vēl viens gulēja uz ceļa, sildījās saulītē, bet tiklīdz mūs pamanīja, tā uzreiz aizmuka krūmos.

Lielais Piecinieks attiecās uz 5 dzīvniekiem, kurus agrākajos laikos mednieki uzskatīja dzīvniekiem, kurus ir visgrūtāk nogalināt. Mūsdienās šo nosaukumu izmanto tūristi, kā dzīvniekus, kurus ir jāmēģina redzēt. Lielais Piecinieks ir zilonis, bifelis, leopards, lauva un degunradzis. Pirmos trīs mēs redzējām lielos daudzumos, bet tuvojoties mūsu safari beigām likās ka lauvu un degunradzi ieraudzīt neiznāks. Tomēr braucot uz pirmspēdējo naktsmāju Pretoriuskop no Lower Sabie mēs atcerējāmies, ka neesam atdevuši mājiņas atslēgu atpakaļ. Sodu negribējās maksāt, līdz ar to nācās griezties un braukt atpakaļ. Dusmojāmies uz sevis, jo nevarējām saprast kā mēs tā aizmirsām, kad pēkšņi griežoties no maza ceļa uz galveno, es priekšā pamanīju lauvu mātīti ejot bakus ceļam. Tiklīdz mēs apstājāmies, tā lauva nesteidzoties izgāja mums mašīnas priekšā, šķērsoja ceļu un pazuda. Tas viss notika pāris minūtēs un pārējie cilvēki, kas pēc mums apstājās neko neredzēja. Tas vienkārši rāda, ka braucot uz safari visu laiku ir jātur acis vaļa, jo nevar zināt, kādu brīnumu izdosies pamanīt. Un tiem cilvēkiem, kas kāpj laukā no mašīnas aizliegtajās vietās (mēs arī tādu redzējām), tas rāda, cik neapdomīgi viņi izturas, jo skaisti, bet ļoti bīstami zvēri var būt tur pat tikai pāris metrus attālumā.

Ar to vien mūsu veiksme nebeidzās, nedaudz pirms iegriešanās Lower Sabie, lai atdotu atslēgu, es pamanīju kaut ko lielu lēnām ejot caur miglu. Apstājāmies, izraudzījās degunradzis! Āfrikā ir divu veidu degunradži: melnais un baltais. To nosaukumu gan neattiecas uz to ādas krāsu, bet ir nepareizi tulkojumu, kas tā arī palikuši. Melnais degunradzis ir visretākais, tas ir mazāka auguma, daudz agresīvāks un ir atšķirams ar to, ka tur galvu augšā, jo ēd koka lapas, atšķirībā no baltā, kas tur galvu visu laiku lejā, ēd zāli un ir daudz miermīlīgāks. Mēs redzējām balto degunradzi. Atlika vien nofotografēt laimīgo atslēgu pirms tās atdošanas, kuras aizmiršanas dēļ mēs redzējām pēdējos divus Lielā Piecinieka zvērus.

Pēdējo nakti mēs pavadījām Crocodile Bridge nometnē, kas ir vismazākā un atrodas pie pašas parka robežas dienvidu daļā, tuvu Svazilendai uz kuru mēs devāmies nākošajā dienā. Drīz vien pēc došanās laukā uz pēdējo nometni Kruger Nacionālajā Parkā, mēs apstājāmies, redzot vairākas mašīnas. Diemžēl šoreiz tās nebija tur leoparda dēļ, bet gan nogalināta degunradža dēļ. Lai arī Kruger Nacionālais Parks ir apsargāts un malumednieku riskē ar savu dzīvību šeit, tik un tā katru gadu simtiem degunradžu tiek nogalināti to ragu dēļ. Pilnu stāstu par šo notikumu var lasīt Manā Dienasgrāmatā.

Ļoti nomāktā noskaņojumā devāmies tālāk, ik pa laikam redzot parka sargus ar lieliem ieročiem un nopietnām sejām. Vairāki ceļi bija slēgti, nācās mums mainīt maršrutu vairākas reizes, un vispār bijām sliktā omā, kad pēkšņi apstājāmies šokā - mūsu priekšā bija 4 skaisti, lieliski degunradži! Skats, kas mums bija vajadzīgs pēc dienas sliktā sākuma. Ir labi zināt, ka par spīti malumedniekiem, joprojām ir labas, veselīgas degunradžu ģimenes. Degunradži pēc būtības ir vientuļi dzīvnieki, līdz ar to šie noteikti bija mamma ar 3 gandrīz pieaugušiem bērniem, mēs pavadījām ar viņiem kādu stundu, kuras laikā neviena cita mašīna neparādījās. Ļoti labas beigas mūsu safari piedzīvojumam Kruger Nacionālajā Parkā.

Mūsu nedēļa Kruger Nacionālajā Parkā pārsniedza visas cerības, dzīvnieku daudzums un dažādība bija apbrīnojama. Jācer vien, ka kādreiz iznāks tur atgriezties.