Redzētais un baudītais divās nedēļās Katalonijā

Egils Johansons 06.10.2014 12 min lasīšanai 308 foto

Rakstu Katalonija – domāju Spānija, un otrādi... Bet par visu pēc kārtas, kaut gan hronoloģiski pēc kārtas tomēr nesanāks – šī drīzāk būs tāda mozaīka, kopā likta no iespaidu gabaliņiem.

Biļetes lidojumam laikus iegādātas, apartamenti Barselonā sarunāti. Iepriekš ievākta informācija un restaurēts atmiņā saglabātais, jo pilsētā uz dažām dienām vairākus gadus atpakaļ ir būts. Tagad veselas divas nedēļas. Vai nebūs par ilgu?

Lidostā, gaidot Air Baltic lidmašīnu, ievēroju komponistu Mārtiņu Braunu, kurš arī lidos ar šo pašu reisu. Pārvaru kautrību un pieeju apsveikt. Viņa skaņdarbs „Saule, Pērkons, Daugava” izvēlēts par Katalonijas neatkarības himnu. Ne katram tāda atzinība un gods. Kataloņu versijā Migela Marti i Pola dzeja „Ara es l’hora” („Tagad ir laiks”). Barselonā (Barcelona) būsim „trāpījuši” īstajā brīdī – 11.septembrī Katalonijas valsts svētki – Diada Nacional de Catalunya. Šogad svētki īpaši, jo paiet 300 gadu kopš kataloņi zaudējuši pašnoteikšanās tiesības un autonomiju, nokļūstot Spānijas pakļautībā.

Pēc aptuveni trīs stundu lidojuma zem boinga spārniem Barselona, otra lielākā Spānijas pilsēta ar 1,7 miljoniem (kopā ar piepilsētām – 4 miljoniem) iedzīvotāju. No lidostas divi melndzelteni taksometri mūs nogādā apartamentos Hosted by Angeles Sants-Montžuikā (Sants-Montjuic). Istabas ir 2.stāvā. Pretī parks. Vieta izdevīga, jo netālu vairākas metro stacijas un dzelzceļa stacija Barcelona Sants. Nolemjam, ka tūristu busu piedāvājumu neizmantosim, arī Barcelona Card, kas nodrošina zināmas atlaides un priekšrocības, nepirksim, jo laika būs diezgan, lai vēlamo skatītu bez steigas paši uz savu roku.

Diada Nacional de Catalunya tiek svinēta ar vērienu. Ielās un laukumos cilvēku masas. Marši uniformās un vēsturiski tērpti jātnieki zirgos. Muzikanti. Vīri vidukli cieši notin platā melna auduma lentā un gatavojas svētku tradīcijai būvēt cilvēku torni – castellers. Ļaudis Katalonijas karoga krāsu T-kreklos. Sveicienam augšup celtām plaukstām pretī sniedzas vienas, otras, trešas, daudzas. Viva Katalonija! Karogu jūra. Barselona viļņojas dzelteni sarkana. Tautas manifestācija „V” burta veidolā kārtojas karoga krāsu joslās Avigunda Diagonal un Gran Via de les Corts Catalanes de Barcelona ielās. Vienoti, jo tagad ir laiks. Plecs pie pleca vairāki desmiti kolonnā visā ielu platumā 11 kilometru garumā. Nākošās dienas laikrakstā „El Periodico de Catalunya” un tā foto speciālizdevumā rakstīts, ka demonstrācijā piedalījušies 1,8 miljoni cilvēku. Saprotu kataloņus, jo atmiņā Latvijas Atmodas laiks, Baltijas ceļš, kad līdzīgu jūtu un brīvības alku pārņemti bijām mēs paši. Katalonijas, bagātākā Spānijas reģiona, valdības vadītājs Arturs Mass parakstījis lēmumu par neatkarības referenduma rīkošanu 9.novembrī, kam gan iebilst un to negrib pieļaut Spānijas valdība.

Pastaiga pa La Rambla – laikam gan slavenāko Spānijas ielu. Avēnija ļaužu, no kuriem droši vien lielākā daļa ir tūristi, pilna. Paēnā zem kokiem un saulsargiem izvietoti galdiņi. Var ieturēt maltīti, iedzert alu, sangriju. Suvenīru un ziedu stendi. Rosās pārdevēji. Populārais tirgus Mercat de la Boqueria. Augļi, ledainas atspirdzinošas sulas glāzes, vītinātas gaļas Jamon serrano šķiņķi. Man neizprotama paliek lielā cenu starpība – no aptuveni 30 līdz pat... 300 EUR kilogramā. Garšvielas un šokolāde, zivis un dažādi jūras mošķi, kurus mēdz saukt par jūras veltēm. Pretējā pusē tirgum no balkona, baltai kleitai plīvojot un kājas augstu atsedzot, valšķīgi māj Merilinas Monro līdziniece. Nepārprotams aicinājums nākt ciemos aplūkot viņas daiļumus un Erotikas muzeja ekspozīciju. Ļaujamies kārdinātājai. Daži bijām sacerējušies uz ko vairāk... La Rambla. Ja vēlies, apsēdies, un kāds no daudzajiem ielas māksliniekiem pusstundas laikā uzzīmēs tavu portretu. Mīmi – zaļi, dzelteni, zeltaini, mīmi – briesmoņi un vēsturiskas personas. Mūslaiku Kolumbs saģērbies kā slavenais jūrasbraucējs sauc, ka ieraudzījis zemi. Skatos norādītajā virzienā – tiešām pie apvāršņa beidzot zeme! Amerika ir atklāta! Avēnijas galā no 60 metru augstas kolonnas uz notiekošo raugās īstais Kristofors Kolumbs. Ar liftu uzbraucam platformā tam pie kājām, lai skatītu ostu un apkārtni. Monuments uzcelts vietā, kur viņš izkāpis krastā pēc atgriešanās no Amerikas. Šķērsielās nebeidzama gājēju plūsma – dažādas rases un tautības, daudzas valodas. Dzird runājam krieviski. Veikali. Bagāts suvenīru klāsts. Barselonas futbola kluba simbolika. Ķīniešu kvartāls Barri Xines, kurš esot arī lielpilsētas sarkano lukturu rajons. Gotiskais kvartāls Barri Gotic un iespaidīgā katedrāle. Šaurajās ieliņās parkojas vieglās mašīnas. Apbrīnojami, ka tik nelielā vietā auto, ar buferi pabikstīdams citus, tomēr iegrozās. Ne velti daudziem cietušas numura zīmes, citam kāda lielāka skramba, bet autiņi pārsvarā jauni un mirdzoši.

Dažas dienas dzīvojamies pie jūras. Kastelldefelas (Castelldefels) liedags viegli sasniedzams ar piepilsētas vilcienu. Sākumā gan iemaldāmies ne gluži tajā labākajā vietā. Smilšu vietā patumša mitra, vietām pat dubļaina zeme. Dodoties uz pilsētu pēc atspirdzinājumiem, jo pludmales nojumē tie pārāk „sālīti”, ievērojam vīriešus, kuri staigā rociņās sadevušies... Bet nekā dīvaina, ja pie kāda nama ieraugi plāksni, ka te atrodas geju centrs. Un mēs ar Jāni taču arī divatā... Nākamo reizi kāpjam no vilciena ārā pieturu ātrāk. Te smiltiņa gaišāka, peldēšanās/sauļošanās patīkamāka. Priecājamies, ka jūra uz krastu viļņus veļ arvien lielākus. Vilnim plīstot, saglabāt līdzsvaru ir neiespējami. Gadās izgaršot sāļi rūgteno jūras ūdeni. Tikko esi attapies, tā nāk nākamais no kājām gāzējs. Atzīstos, ka nākamajā rītā brokastīs uz sviestmaizes sāli nekaisīšu, jo organisms to uzņēmis pārāk pietiekami. Saule dāsna. Pludmalē neesam vienīgie. Dažas dāmas sauļo vietas, krietni zemākas par dekoltē zonu... Lasām akmentiņus un gliemežvākus. Atgriežamies uz mirkli bērnībā! Ievēroju, ka ūdenī skalojas tāds kā iezilgani blāvi caurspīdīgs polietilēna maisiņš, kā bērna aubīte. Vēl kāds līdzīgs. Nojaušu, ka nevis polietilēns, bet tas ir kaut kas cits. Ar piesardzību virzu objektu uz malu. Tā kā radījums dzīvības pazīmes neizrāda, paņemu rokā. Beidzot attopos. Medūza!

Dienas pie jūras mijas ar intensīvu Barselonas apskati. Braucot ar metro un ejot kājām. Pērkam karti uzreiz 10 braucieniem, kas maksā 10,30 EUR – tā izdevīgāk. Esam septiņi pieaugušie – Una, Vēsma, Velta, divas Irēnas, Jānis, es un mans mazdēls Alens Jorens, 3 gadus jauns puišelis. Lielākus attālumus staigājot, cieto bruģi sāk izjust potītes, kaut arī apavos iestrādāts shock absorber. Labi, ka līdzi krosenes. Alens, enerģijas pārpilns, turas braši un allaž gatavs skriešiem. Laikam jau aizvadītās Piebalgas vasaras rūdījums. Izņemot reizes, kad piespiedu kārtā vai labprātīgi jāsēžas ratiņos, lai nosnaustu diendusu. Vakaros viņa aktivitātes turpinās un pierimst uz brīdi, kad jauniegūtā draudzene Irēna atvēl savu planšeti vai pa TV tiek uzslēgta multene. Vakari paiet pārrunājot dienā piedzīvoto, plānojot nākamajā dienā skatāmo un, kas tur ko liegties, malkojot kādu stiprāku dzērienu. Velta, uzņēmusies galvenā pavāra pienākumus, pārējiem piepalīdzot, gatavo vakariņas. Degustējam vīnu, sangriju, alu „Estrella”, „San Miguel”, „Moritz”. Sangrija ir lēta, citi dzērieni aptuveni tādās pat cenās kā Latvijā. Ir reize, kad 2-litrīgu sarkanvīna bunduli nopērkam par 2 EUR. Kādu rītu pēc indiāņu „Fire Water” nevaru noskalot tā asi piparoto pēcgaršu. Tas notiek, ja kafijai cukura vietā izklaidības dēļ tā nedaudz pieber... sāli. Pusdienas ēdam pilsētas restorānos pie galdiņiem, kas uz ielas, vērojot rimto gājēju un auto plūsmu. Vidēji katra tāda visumā pieticīga ēdienreize izmaksā ne mazāk par 10 EUR. Labi, ka piedāvājums ir attēlos. Var redzēt, ko pasūtīt. Vai ļauties gadījumam!? Nenojaušu, ka fish ir arī kalmāru gredzeni... Vēlos pārliecināties par kāda ceļojuma aprakstā lasīto favorītu – grillētu tintes zivi Sepia de la Plancha. Tā, cerams, būs brūngani apcepta fileja, bet uz šķīvja... trīs tā kā pūpēži, kā lielu olu baltumi ar ekstremitātēm. Iedrošinos pagaršot. Neiesaku. Arī no citrona daiviņas izspiestā sula nelīdz... Esot Spānijā, vēlos nobaudīt viņu populāro ēdienu – paelju. Uz pannas atnes lielu porciju safrāna dzelteni iekrāsotu rīsu, kuros daži pusatvērušies gliemežvāki ar sarāvušos iemītnieka pinkucīti, vēl kāds rīsos ieracies vēžveidīgais. Ir vēlēšanās panašķoties ar churros, ko abi ar Unu iesakām darīt savējiem. Tās ir eļļā vārītas/ceptas mīklas nūjiņas, kuras ēdot tiek pamērcētas karstā šokolādē.

Sutīgs arī septembra otrajā pusē. Dienā ap 30 grādiem, naktīs temperatūra nedaudz zemāka. Esmu radis gulēt vēsā istabā. Atstāju vaļā logu, durvis un neapsedzies guļu caurvējā. Nu jā, pats smejos, ka guļu atvilktnē – proti, no dīvāna apakšas izvelkamā matracī grīdas līmenī. Pāris naktis zibeņo, vienu no tām uznāk diezgan bargs negaiss. Tad no rīta gaiss nedaudz svaigāks un dzestrāks. Priecājamies, ka Gismeteo un rp5 prognozes, kuras solīja lietainu Barselonu, nepiepildās. Lietutiņš nedaudz uzsmidzina tikai vienā no pēdējām ceļojuma dienām.

Pa logu redzamā parka smilšu laukumos un šūpolēs draiskojas bērni. Arī Alens grib un arvien acīgi gan te un citviet ierauga ”šļūkī un šūpī”, kas saprotams kā šļūkšanas renes un jebkāda veida šūpošanās uzpariktes. Nedrīkst nepaklausīt, jo citādi vēl sanāks bērna tiesību (iegribu) ierobežojums. Kur dienā spēlējas bērni, tur vakarā saimnieku brīvi palaisti savā vaļā skraida suņi. To te pārāk daudz. Šķiet, ja tu esi, tad tev jābūt vismaz vienam sunim. No rītiem parks un ietve, kas gan tiek puslīdz sakopti, ir „mīnēti”. Ir reize, kad vērojam, kā parkā improvizētu treniņcīņu aizvada divi bokseri. Cīkstēšanās ir draudzīga, kaut gan viņi viens otram rumpi ar pārtraukumiem zvetē diezgan ilgi. Vienam no sparingotājiem uz T-krekla uzraksts, ka Vladimir Kuts no strādnieku sporta grupas. Vladimirs Kucs – kādreiz slavens krievu sportists, garo distanču skrējējs, divkārtējs 1956.gada Olimpisko spēļu Melburnā čempions. Sakritība! Tā gadās.

Barselonā skatāmo objektu un muzeju daudz. Diemžēl prieks tos skatīt nav no lētajiem. Ieeja muzejos un citās vietās, kur tūrists labprāt pabūtu, līdz pat 20 EUR. Kaut gan, kas kuram dārgi, kuram – lēti. Ir atlaides – ekskursantu grupām, bērniem, senioriem (no 65 gadiem). Izcilā arhitekta Antoni Gaudi radītais savdabīgais Gueja (Guell) parks, Casa Batllo, Casa Mila („La Pedrera”), joprojām celtā un celt nepabeigtā Sagrada Familia. Katrā no šiem brīnumdarbiem, arī parkā, ir maksas ieeja un noteikts apmeklējuma sākuma laiks. La Pedrera fasāde pašlaik tiek remontēta un ir aizsegta. Iztālēm aizsegu var nepamanīt, jo tas ir kā milzīgs skatuves prospekts mērogā 1:1 ar to, kas zem tā paslēpts. Casa Batllo ejam iekšā. Maksa 21.50 –18.50 EUR. Pārsteidz arhitekta fantāzija un uzdrošināšanās. Par papildus samaksu uz balkona tevi nobildē uzmontēta fotoiekārta, un pie izejas vari saņemt noformētu attēlu. Gueja parks Tie laiki, kad parku varēja apmeklēt bez maksas, beigušies – 5.60 EUR no seniora, 8 EUR no ne-seniora. Parks un apbūve veidota pēc grāfa Gueja pasūtījuma. Drakona figūra kāpnēs. Uz masīvām kolonnām balstīts plašs smilšains laukums ar garu solu pa tā līkumoto perimetru. Sols rotāts krāsainām keramikas plāksnītēm, un laikam ir pats garākais parka „soliņš” pasaulē. Ja arī nav ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā, tad parku gan UNESCO iekļāvusi Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Viens no Barselonas simboliem ir bazilika Sagrada Familia. Aizsākta celt 1882.gadā. Šajā gadā taču dzimusi mana vecmāmiņa, kuru, mazs puika būdams, iesaucu par Mamsīti. Viņa teju jau pusgadusimteni taisaulē. Bet bazilika joprojām tiek celta ar cerību darbus pabeigt 2025.gadā. Pie kases gara rinda. Gribētāju iekļūt Gaudi brīnumā daudz. Rindā nestājos - aprobežojos ar apskati no ārpuses. Gan jau kopš tiem septiņiem gadiem, kad te biju, ir kas pabeigts, kas radīts no jauna.

Montžuikas kalnā nolemjam uzbraukt ar gaisa vagoniņu. No Kolumba pieminekļa pa diezgan garu apkārtceļu, vērojot kā uz ielas viens izklaidē garāmgājējus ar lieliem ziepju burbuļiem, dodamies uz Svētā Sebastjana torni – vagoniņa galapunktu. Arī te pagara rinda. Pie kases un lifta, pie iekāpšanas platformas torņa augšā. Lejā, kur rindā stāvētājus karsē saule, tautai vēlīgi tiek dalīti sarkani saulsargi. Augšā tornī, no kura paveras lieliska panorāma, īsinot laiku var iemūžināt pilsētas skatus, Vidusjūru un krastu. Diena ir jauka. Pludmalē cilvēki peldas un sauļojas. Montžuikas kalnā parki, dārzi, sporta būves 1992.gada Olimpiskajām spēlēm. Kā pīķis debesīs duras pēc arhitekta Kalatravas projekta uzceltais telekomunikāciju tornis, saukts arī par Torre de Calatrava. 1951.gadā dzimušais spāņu arhitekts atzīts par vienu no izcilākajiem savā nozarē. Ir autors vairākiem visā pasaulē īstenotiem oriģinālu būvju projektiem. Botāniskajā dārzā zied puķes un augi, no kuriem daži latviešiem puķupodos. Citi neredzēti. Palmas un milzu kaktusi. Spāņu ciemats (Poble Espanyol) – ieeja 8-11 EUR. Veikali, bāri, darbnīcas. Toledo tērauds. Savu prasmi rāda rokdarbniece un stikla pūtēji. No sakausēta oranži kvēlojoša stikla bumbuļa meistars virtuozi izveido filigrānas stiklaplastikas figūriņas. Modernās mākslas muzejā abstraktās mākslas, gan reālistiskākas gleznas un skulptūras. Diemžēl te fotografēt ir liegts. Āra kafejnīcā izdzeram pa „zābakam” alus. Montžuikā majestātiskā Nacionālajā pilī pilsētas nozīmīgākā mākslas darbu krātuve – Katalonijas Nacionālais mākslas muzejs. No platajām un augstajām kāpnēm pils priekšā un terases skats zemāk uz avēniju un Spānijas laukumu. Vakarā tur iespaidīgs Maģiskās strūklakas šovs. Ūdens šaltis ar varenu spēku šaujas augšup. Mainās strūklu veidojumi, mainās krāsas un žilbina gaismas. Vienlaikus ar šovu turpat blakus notiek rokkoncerts.

Barselonu no jūras puses iespējams skatīt izejot no piestātnes ar kādu no kompānijas „Las Golondrinas” (tulkojumā – bezdelīgas) kuģīšiem – 40 minūtes vai pusotru stundu. Vari apmesties uz segtā apakšējā klāja, vari augšējā vaļējā ļauties saules un vēja glāstiem. Piestātne turpat netālu no mūsu orientiera – Kolumba kolonnas. Garām aizslīd krastmala – osta ar neskaitāmām jahtām un milzīgiem kruīzu laineriem, pludmale, daudzstāvu hotelis Wela, kas atgādina buru, abi augstākie Spānijas 44 stāvu debesskrāpji, Pasaules tirdzniecības centra ēka, „kukurūzas vālīte” – tornis Agbar, 10500 kvadrātmetru liela plakne ar saules bateriju klājumu. Iepretim zilajam dabaszinātņu muzejam (Museu Blau) kuģītis pagriežas un dodas atceļā uz piestātni, kurā kāpām uz klāja. Piestātnē tā saucamais krāmu tirgus. Kā tik visa tur nav! Pa izliektu tiltu var doties uz tirdzniecības centru „Maremagnum”. Turpat blakus esošais akvārijs ar stikla tuneli un haizivīm esot viens no lielākajiem pasaulē. Mazdēlam Alenam tas noteikti jāredz.

Diena seko dienai. Ir daudz kur būts, bet skatīt gribas vēl un vēl. Jāiepērk kāds suvenīrs. Izvēlies, ko vēlies! Piedāvājums ir daudzveidīgs ar tradicionālajiem Barselonas simboliem uz krekliem, dvieļiem, šķīvjiem, krūzītēm, magnētiņiem, piekariņiem un visādiem citiem nieciņiem. Tirgošanās neprognozējama. Ja pērc vairāk par vienu lietu, tiek piedāvāta atlaide. Ja preci pacilā un gatavojies doties projām, tirgotāji, kuru vairākums pēc kataloņiem neizskatās, nekavējoties nosauc zemāku cenu. Konkrēts piemērs. Dvieļi, kuru sākuma cena katram 29.99 EUR, abi kopā tiek nopirkti par 20 EUR.

Citadeles parks. Atkal tirgotāju nojumes, bērnu rotaļu iekārtas un vairākas... pārvietojamās tualetes, lai vajadzības gadījumā nav jāciešas. Jauni, veci, ģimenes atpūšas atlaidušies zālītē, uz soliņiem apstādījumos. Ietur maltīti, malko vīnu, dzer alu. Neviens policists neaizrāda, aiz rokas negrābj, ar bargu sodu nedraud.

Flamenko šovu skatāmies senatnīgā pilī ”Dalmases” netālu no Pikaso muzeja. Ieeja 20 EUR. Tajā skaitā glāze ar dzērienu. Izvēlamies sangriju. Vietu ierādītāja mūs apsēdina uz vienīgajiem dīvāniem iesānis pie skatuves – nu gluži kā tādus VIP cilvēkus. Vai tāpēc, ka biļetes iegādātas iepriekšpārdošanā?! Tieši mums garām no „ģērbkambara” nāk šova dalībnieki – trīs muzikanti un trīs dejotāji. Soliste dzied izpildījumā izkliedzot savu pārdzīvojumu, varbūt kaisli, ilgas, skumjas. Flamenko ritmos piesitienos ar papēžiem tiek rībināta paaugstinājuma dēļu grīda. Dejā azarts. temperaments un aizmiršanās.

Naktī te zilās joslās, te sarkans, oranžs, violets laistās un mirgo vēl viens debesskrāpis, kukurūzas vālītei, nē – gigantiskai vālei līdzīgs. 144 metrus augstā biroju ēka – Agbar tornis ir viens no jaunākajiem Barselonas simboliem. Celtne ar 34 virszemes un 4 apakšzemes stāviem ir trešā augstākā pilsētā. Arhitekts Nuvels projektu esot izstrādājis, ietekmējoties no Montserratas kalna formām un apliecinot cieņu Gaudi nerealizētajām idejām.

Montserratas benediktiešu, vecākā katoļu mūku ordeņa, klosteris. Katrs par 27,50 EUR nopērkam komplekso biļeti, kurā iekļauts turp un atpakaļ ceļš aptuveni 50 km garumā līdz klosterim izmantojot metro, piepilsētas dzelzceļu, zobratu kalnu vilcienu Cremallera un funikuleri. Krietni dārgākā biļetē arī muzeja apmeklējums un pusdienas. Spānijas laukumā pārsēžamies Katalonijas dzelzceļa 5.līnijas vilcienā. Ir divas iespējas – klosteri turpinājumā sasniegt ar zobratu vilcienu vai pa trosi ar gaisa vagoniņu. Uz vienu pusi braukt ar kalnu vilcienu, bet atpakaļ laisties pa trosi vai otrādi nav paredzēts. Lai Montserratā nokļūtu pa gaisu, no vilciena ārā jākāpj stacijā Montserrat-Aeri, ko daudzi dara. Mēs braucam līdz nākamajai stacijai Monistrol de Montserrat, kur sēžamies kalnu vilcienā, kurš uzvedīs līdz klosterim. Dzelzceļš līkumo gar stāvu nogāzi. Labajā pusē klints, kreisajā vieglā dūmakā dziļa leja. Klostera pagalms, kur gala stacija, ļaužu pilns. Ar funikuleri ceļamies vēl augstāk kalnā. Tālāk pa taku – drošu un ne tik drošu, klintī izdobtu, arvien augstāk un augstāk. Reizēm skatu aizsedz uznākušais mākonis, kas miglas vālos ieskauj gan apkārtni, gan mūs. Pamazām mākoņi izklīst un ainava atklājas visā savā krāšņumā. Atgriežoties pie klostera, ieejam greznajā bazilikā. Garajā rindā, kurā katrs gaida kārtu pieskarties Melnās Dievmātes (La Moreneta) rokā turētajai lodei, nestājamies. Melnā Dievmāte, kuras figūra veidota no tumša koka, ir Katalonijas svēto aizbildne. Uz ielas un pagalmā nodarbes kā visur. Vietējie tirgo savu produkciju – sieru, medu, garšvielas un dažādus našķus, veikalos kārtējie suvenīri un pārtika, notiek liķieru degustācija. Lielā zālē ceļotāji ēd pusdienas. Netālu stāvlaukumā tūristu grupas gaida vairāki autobusi. Līdz klosterim pa šauru serpentīnu var nokļūt arī autobusā, kā tas tika darīs iepriekšējā apmeklējuma reizē.

Uz Figeresu (Figueres), kur vecajā teātrī ir Salvadora Dalī muzejs, agri no rīta dodamies ar ātrvilcienu Renfe. Una iepriekšējā dienā ir izzinājusi iespējas tur nokļūt un, drošs paliek drošs, lai no pareizā perona aizbrauktu pareizā virzienā, nāk mūsu trijotnei līdzi uz staciju Barcelona Sants, kas no apartamentiem dažu minūšu gājiena attālumā. Ātrvilciens sasniedzot pat 300 km/stundā. Uz Figeresu gan tik ātri netraucas. Reizes, kad uz ekrāna parādās informācija par ātrumu, atzīmes svārstās 120-150 km/stundā robežās. 143 kilometrus cauri Žironai (Girona), vilcienam uz mirkli piestājot tik dažās stacijās, esam veikuši nepilnā stundā. Rīts tāds pelēks, bet bažas, ka Figeresa mūs sagaidīs ar lietutiņu, par laimi, ir liekas. Pēc informācijas birojā saņemtās kartes un norādēm nokļūstam pie mērķa. Pie kases grupa vāciešu. Iegādājamies ieejas kartes un tūdaļ laipni tiekam ielaisti tālāk. Figeresā Dalī ir dzimis, te 1974.gadā nodibinājis teātri, un te ģēnijs arī apglabāts. Joprojām „lietū mirkst taksometrs”, un arī raženā sieviete nav neko zaudējusi no savām apaļajām formām. Bez steigas skatām Dalī sirreālistiskos darbus. Tas prieks kopā ar braucienu sanācis necerēti lēts – ar Renfe turp-atpakaļ 16 EUR plus 9-12 EUR par ieeju muzejā, otrajā apmeklētākajā Spānijā. Atšķirībā no daudziem citiem, te var fotografēt un filmēt cik vēlies. Vīzijas. Izdomai nav robežu. Savienots nesavienojamais. Instalācijas. Spoguļu un gaismas radītas ilūzijas, un mākslinieka mūza Gala. Dalī sieva Gala nākusi no Kazaņas Krievijā, īstajā vārdā Jeļena Ivanovna Djakonova. Teātra ēka pārsteidz arī no ārpuses – režģots kupols un milzīgas uz jumta satupinātas olas. Netālajā parkā drūzma. Tiek celti tradicionālie torņi – castellers. Sadodoties rokās, vispirms izveidots „fundaments”, tālāk vairākos stāvos cits citam uz pleciem. Apakšējais ir drukns vīrs, jo viņam jābūt īstam stipriniekam. Pašā augšā uzrāpjas ar aizsargķiveri nodrošinājies puišelis (enxaneta) un, aplausiem skanot, salutē apkārtējiem.

Divas nedēļas pagājušas. Pošamies atceļam uz Latviju.

* Galerijā daudz bilžu. Pat pārāk... Reti kuram no jums pietiks pacietības apskatīt tās visas, bet arī pavirši „uzmetot aci”, ceru – neliels priekšstats un ilustrācija šeit aprakstītajam radīsies.