Pie garkaklu cilts sievietēm Chiang Rai
|
Līga Guļaško
|
Nākamajā dienā esam gatavas doties uz Chiang Rai. Lēnu garu sataisāmies un dodamies uz autoostu. Diemžēl līdz nākamajam pieejamam autobusam ir jāgaida vairākas stundas. Biļetes gan nopērkam, jo izvēles jau nav :) Sākumā sēžam uzgaidāmajā telpā un saprotam, ka ilgi te nenosēdēsim, tāpēc nolemjam nosist laiku dodoties uz blakus esošo centru, kurā visādas ēstuves. Apstaigājam gandrīz visas, bet beigās paliekam pie McDonald`s :D
Tur nosēžam kādu stundu līdz vairs nevaram nosēdēt un beigās aizejam uz kaut kādu saldējumu veikaliņu. Tajā arī nosēžam labu laiciņu, jo te vismaz ir WiFi. Kad jau palikusi mazāk kā stunda līdz autobusam, dodamies atpakaļ uz autoostu. Sēžam uzgaidāmajā telpā un garlaikojamies. Beidzot mūsu autiņš ir klāt - nododam bagāžu un ejam savās sēdvietās. Lai gan esot jābrauc 3h, protams, ka beigās sanāca kādas vismaz 4h - ierodamies jau tumsā. Mēģinām saprast uz kuru pusi mums vispār jādodas. Neviens mūsu viesnīcu nezina - kāds brīnums :D mēs kā parasti esam rezervējušas kaut kādu lēto istabiņu, kura ir galīgi nepopulāra, neviens nekad tajā nav bijis :D Jautājam kādiem 8iem tuk-tukiem - neviens nezina. Problēma ir arī tā, ka kādiem 70% tuk-tuku vadītājiem, ar kuriem mums ir bijusi saskarsme ir slikta redze... Viņi vienkārši neredz, uz kurieni jābrauc. Palūdz, lai pasakām uz kurieni vajag, bet mums jau tā tajiešu izruna ir pāris reizes sliktāka, kā viņiem angļu valoda :D Beigās saķeram kādu tuk-tuku un rādām, ka te skaidri un gaiši viņu valodā rakstīta adrese - nevajadzētu būt problēmām atrast. Šim brilli nevajag un viņš beigu beigās piekrīt. Varu saderēt, ka nožēloja jau pēc 10 minūtēm, jo tieši tad viņš sāka maldīties! Braucām uz riņķi, braucām pilnīgā tumsā, braucām līdz ceļa galam, joprojām braucām uz riņķi. Tuk-tukists prasa vienam, prasa otram, trešajam. Pēc apmēram 20 minūšu maldīšanās tomēr atrod īsto vietu. Samaksājam neapmierinātajam tuk-tukistam un dodamies uz viesnīcu. Viesnīca ir ciet, bet drīz jau ir klāt viesnīcas vadītāja un ielaiž iekšā. Jau atkal - esam noīrējušas dzīvoklīti daudzdzīvokļu namā :) Bet šis tāds modernāks un mājīgāks, arī stāvi tikai kādi 3, nevis tā kā Pattaya, kur n-tie stāvi. Mums tiek iedalīta istabiņa pirmajā stāvā, tuvu izejai. Istabiņa ir maza, bet jauka. Noliekam mantas un nolemjam doties uz pilsētu, jo gribam sarunāt uz rītdienu tūri. Viesnīcas vadītāja ir tik jauka, ka mums iedod karti un parāda kā varam tikt uz centru - esot jāiet tikai 15 minūtes. Smieklīgi, ka viņa mani sauc par līko - Likaaaaa, Likaaaaaa, to "aaa" velkot gari jo gari :) Paņemam karti un jau pirmajā līkumā apmaldāmies :D ceļa gals! Ok, dodamies pa tuvāko, tumšo šķērsielu, bet tur pie mājas tusiņš, neizskatās, ka ejam pareizi. Turklāt pretī nāk/rāpo kāda veca tajiete "ar putniem" :) Dodamies atpakaļ uz sākumpunktu - viesnīcu. Ejam pretējā virzienā un nu jau izskatās ticamāk, ka ejam pareizi. Pa ceļam atrodam veļas mazgātavu, bet neviens nesaprot angliski, līdz ar to nevaram pat cenu pajautāt. Dodamies tālāk un iznākam uz liela ceļa. Mazliet atkal pamaldāmies, tad sākam prasīt ceļu vietējiem. Ar angļu valodu, protams, ka nepietiek, bet vārdu market zina visi, tad nu palēnām dodamies pareizajā virzienā. Kad jau ieraudzīju vietu, kuru no autobusa redzēju, tad saprotu, ka ejam pareizi! Dodoties pa kādu mazo, tumšo ieliņu ieraugām pirmo LIELO prusaku, nu tādu kā filmās rāda - neticami pretīgs!!!
Drīz jau esam centrā, kur mūs izlaida autobuss. Mēģinām atrast kādu tūrisma aģentūru, bet gandrīz visas ciet. Vienu tomēr ieraugām un dodamies iekšā. Tur tikai viens cilvēks - smaidīga, jauna sieviete. Prasām viņai vai ir iespēja uz rītdienu tikt kādā ekskursijā? Diemžēl uz rītdienu viss jau pilns, bet viņa varot mēģināt ko sarunāt. Pasakām viņai, ko tieši mēs gribam redzēt (sastādam savu ekskursijas plānu :)) , viņa vēl iesaka pāris vietas. Sazvanās ar vairākiem cilvēkiem un jā - rītdienas tūre mums ir sarunāta! Kā vienmēr - neticami vienkārši un viegli.
Gribās ēst! Pa ceļam uz kādu ēstuvi ieejam autoostā noskaidrot, cikos rīt atiet pēdējais autobuss uz Bangkok. Izrādās, ka no šīs autoostas uz Bangkok neiet, jābrauc uz jauno autoostu ārpus pilsētas. Labi, ka to uzzinājām šodien :D
Ejot cauri tirgum, redzam āra restorānu, kurā arī nolemjam paēst. Pretī restorānam skatuve, kurā uzstājas vietējie - dzied un dejo gan tradicionālās, gan mūsdienīgās dziesmas un dejas. Restorāna ēdiens ir ļoti gards un paēdušas baudām priekšnesumus malkojot sarkanvīnu :)
Tā kā jau vēls, tad nolemjam doties mājās. Izejot cauri tirgum gan sanāk neliels šopings, kas mūs aizkavē :)
Nogurums dara savu - ņemsim tuk-tuku! Uz galvenās ielas notiek nelielas tuk-tukistu cīņas, bet kad mēs nosaucam vēlamo cenu, tad gandrīz visi atbirst, bet viens gan piekrīt. Nu jau mēs zinām, kā tikt uz viesnīcu, tāpēc ātri vien esam klāt!
Visapkārt tumšs, visi guļ... Mēs vēl paskatāmies pa TV skaistumkonkursu un dodamies gulēt... Saldus sapņus!
Agri no rīta esam augšā un jau drīz esam starta gatavībā doties tūrē pa Chiang Rai. Dodamies ar visām lielajām somām, jo pēc tūres dosimies pa taisno atpakaļ uz Bangkok. Jau zinām, ka busiņš kavēsies, tāpēc viesnīcas saimnieces aicinātas, gaidām turpat vestibilā. Vestibilā ir liels kalns ar apaviem. Kā jau Taizemē pieņemts, ieejot mājās ir jānovelk apavi,. Tad nu visi dzīvokļu iemītnieki ejot iekšā novelk savus apavus un dodas uz savu dzīvokli. Un ejot ārā atkal uzvelk! Uz ārzemniekiem gan bieži tiek pievērtas acis, bet mēs centāmies maksimāli cienīt vietējos un arī vilkt apavus nost.
Ar nelielu nokavēšanos busiņš ir klāt. Mums nāk pretī jauns taju puisis un smaidīgi prasa, vai esam gatavas trekingam? Redzot, ka esam jau sagatavojušās! Koaaa? Knapi varu nostāvēt ar savu smago mugursomu un plecu somu - kāds vēl trekings??? Ouuu, viņš tikai pajokoja - un parāda kvīti ar mūsu ekskursijām. Tad nu gan jociņš no paša rīta :) Sametām savas smagās somas un kāpām iekšā busiņā, kurā jau gaidīja jauns pāris no Francijas.
Vispirms devāmies uz balto templi - White temple. Pasakaini skaists templis!!! Nu gluži kā no pasakas!
Pie tempļa ir neliels dīķītis, tajā peld krāsainas zivis. Pie tempļa vārtiem ir bedre ar cilvēku rokām - tie ir cilvēki, kuri mēģina izbēgt no ļaunā un nonākt pie labā.
Lai nonāktu templī jāiet pa tiltiņu. Viss izskatās ļoti krāšņi, es iedomājos kā te būtu saulainā pusdienas laikā (mēs bijām agri no rīta, saule vēl slēpās aiz mākoņiem). Gan jau spožums žilbinātu.
Viss templis ir balts un tajā ir iestrādāti tūkstošiem spoguļu gabaliņi - vienkārši, bet skaisti. Baltās krāsas atjaunošana notiek vienkārši - visu nokrāso baltu un pēc tam no katra stikliņa / spogulīša kasa nost krāsu... Vājprāta darbs, ne? :)
Pašā templī iekšā nevar uzņemt fotogrāfijas, bet arī iekšpuse bija ļoti interesanta - ienākot iekšā pretī parasta siena ar svētbildēm (apgleznota siena), sēž buda, viss kā ierasts, taču ejot ārā arī ir pretī siena, bet uz tās uzgleznoti Angry Birds, Maikls Džeksons, Zvaigžņu Kari, Converse kedas u.t.t. Tā esot mūsdienu pasaule :) Manuprāt, ļoti netipiski templim. Tempļa teritorijā ir arī interesanta krematorija :)
Vēl šeit cilvēki (redzējām gan tikai aziātu tūristus) uz plāniem metāla karekļiem raksta savas vēlmes un karina tādās kā eglītēs. To ir tūkstošiem, varbūt pat miljoniem visapkārt sakarināti!
Bet mēs kā ne-aziātu tūristi ievēlējāmies vēlēšanos un metām monētu akā. Neticami, bet es uzmetu monētu pašā, pašā vidiņā! Gids teica, ka tas nozīmē, ka mana vēlēšanās 100% piepildīsies! Lai nu tā būtu - vēl nav piepildījusies :D
Nogājām garām vēl kādam zelta krāsas templim. Vismaz man likās, ka tas esot templis, bet gids teica, ka... WC! Noteikti greznākā tualete, kādu esmu redzējusi :D
Gids teica, ka arhitekts esot gribējis, lai visi fotogrāfē viņa tualeti - domāju, ka viņa vēlmes piepildījās :) Ejot atpakaļ uz busiņu ievērtējām pārējos White temple teritorijas krāšņumus :)
Pieejot pie busiņa gids atdarinot signalizācijas atslēgšanu (pīk-pīk) atslēdz mums durvis :D Gidam vispār visu laiku bija visādi jociņi, ļoti funny tipiņš :) Busiņā skanēja kārtīga klubu mūzikas, pats ik pa brīdim dziedāja līdzi :) Piebraucam pie melnās mājas - Black House. Cik nu mana atmiņa spēj reanimēt, tā ir kāda mākslinieka māja, patiesībā māju komplekss. Mums ar Lindu kaut kā nepatika - viss tāds drūms, melns, visur kauli, ādas u.t.t.
Mūsu gids nesaprata, kā melns un tumšs var nozīmēt ko drūmu, viņiem melna skaitās diezgan priecīga krāsa :D Arī frančiem šķiet, ka melns ir drūms - 4 pret 1! Starp mājām bija pamatīgs nožogojums, kurā iekšā bija milzīga čūska! Ēdot vienu veselu cāli pa nedēļu :) Kokgriezumus veicis pats mākslinieks, varēja arī redzēt kā šeit top kokgriezumi (pats mākslinieks gan nebija uz vietas - esot aizbraucis uz Eiropu). Neesmu pārliecināta, ko šo veicis viņš pats.
Kādu stundu staigājām pa teritoriju un gids stāstīja daudzas interesantas lietas par mākslinieku un par ticību, par pašiem tajiešiem. Pie melnās mājas ir arī suvenīru veikaliņš ar mākslinieku gleznām un visādām foršām lietiņām no kauliem, ādas u.t.t. Gleznas patiešām skaistas, sākumā sķiet abstraktas, bet kad ieskatās, var pamanīt dzīvnieku, cilvēku figūras. Gids man prasa, kura glezna man labāk patīk? Pēc ilgām pārdomām lemju par labu kādai tumšai gleznai. Gids saka, ka tikai pāris tūkstošus ASV dolārus maksā :D Ok, nav man pa kabatai, tāpēc dodamies tālāk! Nākamā pieturvieta ir mūsu ilgi gaidītā garkaklu cilts - Long Neck Karen Village. Jau pašā sākumā varam pamēģināt uzlikt pusi no riņķiem uz mūsu kakla - ļoti smags! Teritorija sastāv no vairākiem ciematiem, katrā no tiem dzīvo savādākas ciltis. Šo dāmu sastapām vienu no pirmajām.
Pēc tam devāmies tālāk. Cilšu dāmas, protams, tirgojas ar dažādām rotām, instrumentiem. Un tad mēs nonācām pie galvenā ciemata. Pie ieejas gan sēdēja Big earring meitene, kurai ausīs bija milzīgi caurumi.
Par to, cik tie glīti vēl var pastrīdēties :) Un tad mēs ieraudzījām pirmās garkaklu sievietes. Izskatās diezgan iespaidīgi. Pārsvarā šeit mitinās bēgļi no Mjanmas. Dāmas sēž zem jumtiņiem un vērpj diegus, auž (?) pārsvarā šalles.
Gids, šķiet, pazīst visas dāmas, piestāj un ik pa laikam parunā ar viņām, kopā pasmejas (par mums? :)) Gājām garām kādai skolai. Paskatījāmies pa šķirbiņu iekšā - tur praktiski tukša telpa kurā skraida bērni. Ieraugot, ka mēs skatāmies, tie skrien klāt un māj. Bērni šeit mācās līdz 6 gadiem, pēc tam paši izvēloties vai turpināt mācībās. Sešos gados!!!
Piegājām pie divām dāmām, kas gidam ir ļoti pazīstamas. Šis parāda kā tiek likti virsū riņķi. Ir vairāki veidi, viens no tiem, ka ik pēc tiem četriem gadiem, kad jāliek lielāki riņķi, veco notin nost un tin jaunu!
Neizskatās, ka viņām ar tiem riņķiem būtu ļoti ērti. Mūsdienās riņķus liek tikai skaistumam, sendienās tas kalpoja aizsardzībai - kad vīri devās medībās, sievietes palika vienas pašas. Ja dāmām uzbruktu, piemēram, tīģeris, tas mēģinātu pārkost rīkli, ar riņķiem, to, protams nepaveiksi. Bijām dzirdējušas mītu, ka noņemot riņķus dāmas mirst - kakls nespējot noturēt galvu, bet gids teica, ka tā neesot patiesība. Viņām kakls esot spēcīgāks kā mums, jo dienu dienā notur lielu smagumu. Un patiesībā nevis kakls izstiepjas gadu gaitā, bet riņķi nospiež plecus uz leju! Riņķi tiek likti bērniem no apmēram 6 gadu vecuma.
Gandrīz jau atvadījāmies no ciemata. Prasījām, kur tad vīri, ka tikai sievas? Vīri strādājot pilsētā, pārsvarā mazkvalificētu darbu, jo viņiem nav izglītības un daudzi neprotot ne lasīt, ne rakstīt (ko viņi tajā skolā mācās?).
Pašās beigās piestājām pie kādas dāmas. Pēc gida lūguma viņa paņēma koka ģitāru un sāka dziedāt...
Goda vārds - gandrīz vai laiks apstājās... Kaut kas tajā dziesmā ir, varu klausīties un klausīties...
Ejot prom ieraudzījām kafijas krūmus. Nekas neliecina, ka tur aug kafija - parastas, sarkanas odziņas :)
Ejot prom mums pretī nāk bars ar vīriešiem - vīri nāk pusdienās! Daudzi arī strādā uz laukiem, piemēram audzē rīsus.
Jāsaka, ka šie ciemi galvenokārt domāti tūristiem. Un es melotu, ja teiktu, ka ļoti izbaudīju šo iespēju. Jutos neērti tur staigājot un skatoties uz cilvēkiem kā uz zvēriem zoodārzā. Kaut kāda neveikluma sajūta. Jā - vienreiz mūžā kas tāds ir jāredz, bet otrreiz diez vai brauktu!
Bija jau pusdienlaiks un devāmies ēst. Ekskursijas cenā bija apmaksātas pusdienas. Ieveda mūs kādā kafejnīcā, nosēdināja pie galda un varējām ēst. Ēdienu izvēle plaša, ej pie letēm un ņem, ko vēlies. Tiesa par neizēstu šķīvi ir jāmaksā sods, tā vēsta vairākas brīdinājuma zīmes. Ņēmām super mazas porcijas, lai varētu nogaršot pēc iespējas dažādākus ēdienus :) Ēdām un sarunājāmies ar frančiem un gidu. Gids izstāstīja par gidu sistēmu Taizemē. Ja gidam ir licence, tad viņam jābūt speciālai kartiņai (mūsu gidam tā bija pakarināta kaklā). Atkarībā no kartītes krāsas var noteikt, kāda mēroga gids ir - kādas speciālas vietas, pilsētas, apgabala u.t.t. Teica, ka gidu eksāmeni ir patiesi grūti, jo gribētāju ir ļoti daudz! (iepriekš strādājis loģistikā) Blakus kafejnīcai bija juvelieru veikals - pasakaini skaistas rotas, bet ne mūsu naudas maciņiem. Franču pāra meitene gan izdīca savam puisim gredzenu :D Tad devāmies pie pērtiķiem :) Gids piekodināja, lai ļoti tuvu netuvojas, jo tie tomēr esot savvaļas pērtiķi, kuri te lejā nāk pēc barības, ko viņiem te dod. Pērtiķu visapkārt ir ļoti daudz :)
Blakus kaut kādā nožogotā baseinā bija arī diezgan neaktīvs krokodils :)
Kamēr Linda uzņēma foto, gids no aizmugures pielavījās un saķēra viņu aiz potītes. Linda pamatīgi sabijās, jo domāja, ka tas bija pērtiķis :D Manu sajūsmu, protams, izraisīja mazie pērtiķēni - ļoti mīlīgi un aktīvi!
Kad sajūsma par pērtiķēniem pierima - devāmies tālāk. Devāmies uz kādu vietu, kur daudz dažādu tempļu un ziedojumu vietas. Vienā uzkāpām augšā un no turienes pavērās pasakains skats! Lai gan šis vēl nebija Zelta trijstūris (The Golden Triangle), arī no šejienes var redzēt Mjanmu un Laosu!
Pēc tam devāmies apskatīt blakus esošos tempļus, piemiņas un ziedojumu vietas - protams, ka viss izskatās ļoti skaisti un grezni!
Visapkārt staigā mūki, ik pa brīdim kaut kur piestāj, lūdzās. Jau atkal devāmies tālāk un šoreiz uz Zelta trijstūri The Golden Triangle. Skats, kurā var redzēt trīs valstis - Taizemi, Laosu un Mjanmu.
Tātad - pa labi Laosa, pa kreisi Mjanma :) Uzkāpām arī blakus esošā vecā templī, bet bilžu nav :) Mūsu tūres pēdējais apskates objekts ir templis Chiang Saem. Ļoti, ļoti vecs :) Arī šeit aizmirsām par bildēšanu, tāpēc ieskatam bildes no google :)
Templis gan ir parasta nojume, kurā mūki sēž un lūdzās, bet iespaidīgāka mums likās stupa (budistu meditācijas vieta, tajā parasti glabājot mūku relikvijas, arī mūku pelnus). Acīmredzami veca. Kamēr staigājām apkārt, gids pastāstīja tuvāk par budistu ticību. Veicis arī nelielu lūgšanos saka, ka varam doties prom.
Pa ceļam braucot pamanām ļoti zaigojušu, milzīgu budas statuju. Prasām gidam, vai varam piestāt un viņš piekrīt. Lai tiktu pie budas, jāiet cauri ziloņa kājām un jāpieskaras ziloņa vēderam - tas nesot veiksmi.
Tāpat pie budas ir zvani, pie kuriem jāsit trīs reizes, arī labai veiksmei. Budas statuja ir vairākus metrus augsta un ļoti spoža - iespaidīgi!
Mūsu tūre praktiski ir galā - jādodas atpakaļ uz pilsētu. Ceļš ir tāls un daļu ceļa vienkārši noguļam :) Ir jau satumsis un mēs piebraucam pie kādas viesnīcas, kurā mitinās franču pāris. Atvadāmies un dodamies tālāk uz autoostu - bijām palūgušas gidam, vai nevar sarunāt, ka viņš mūs uz turieni aizvedīs. Gids ir ļoti atsaucīgs un aizved mūs bez papildus maksas. Pie autoostas paliek žēl, ka jāšķiras, jo par gidu man ir tikai gaišas atmiņas, lieliski pavadīta diena un daudz kas jauns uzzināts. Pēdējā brīdī iespiežu rokās dzeramnaudu, kuru viņš kategoriski atsakās pieņemt, bet atpakaļ vairs neņemu :D Autoostā izrādās, ka mūsu Green Line autobusi šodien uz Bangkoku vairs neiet, ar bažām meklējam citu firmu. Mūs pasauc pie kādas kases un piedāvā biļetes uz Bangkoku. Prasām vai tas ir VIP autobuss ar dzērieniem, našķiem un segām (kā nekā 11h jābrauc!!!)? Jā, esot! Nopērkam biļetes un dodamies uz uzgaidāmo telpu (nojumi). Tā kā vakariņas nav ēstas, aizejam uz veikalu pie autoostas, nopērkam dzeramo un ko uzkožamu, turpat uzgaidāmajā telpā arī paēdam. Mūsu autobuss ir klāt - galīgi neizskatās pēc VIP :D Kāpjam iekšā un lai gan mums ir biļetes priekšgalā, mūs nosūta uz beigām. Lielajā autobusā vēl bez mums ir kādi seši cilvēki. Sākumā domāju, ka vēlāk sakāps pārējie, bet nē... Mums iedod dzērienus un našķus, un mēs dodamies praktiski tukšā autobusā uz Bangkoku. Paķeram katra pa divām segām, jo atkal kondicionieru dēļ ir pavēss. Nobaucam kādu stundu, kad atkal tiek apturēts autobuss uz pārbaudi. Ienāk formās tērpti vīri, pārbauda vietējiem dokumentus. Esam jau pieradušas, ka tūristiem pārbaude nedraud - bet pienāk viens klāt un saka passport! Iedodam pases, tās tiek atzītas par derīgām :) Kad kādas 3h baucām saprotu, ka iemigt neizdosies, ja neiziešu uz WC (es par WC nerakstu par daudz? :)) ) Linda bija pirmā drosmīgā un atgriezās samērā apmierināta, tāpēc bezbailīgi devos uz autobusa WC. Tā, protams, ir maziņa un vēl mazāku to padara milzīgais spainis ar ūdeni uz grīdas. Ceļš ir kalnains, bedrains un es reto reizi mūžā gribu būt vīrietis :) Tomēr tieku galā samērā veiksmīgi! Iekārtojos ērtāk pa divām sēdvietām, pamatīgi sasedzos un ātri vien iemiegu...
Vairāk par piedzīvojumiem Taizemē (un Kambodžā) lasi: ll-travel.blogspot.com