Šizoīdais seminārs

  • 5 min lasīšanai
Laikā no 5.11. līdz 9.11 brālīgās Lietuvas galvaspilsētā notika otrais All Together seminārs par iekļaušanas tēmu. Pirmais posms risinājās Oslo Norvēģijā. Pēc ilgām diskusijām uz semināru brauc Žigis, Raimis, Maija un Laura Pērkone. Latvijai tiek piešķirtas 4 vietas, jo pēdējā brīdī nobremzē kāds no tālajiem viesiem. Caurumi jāaizlāpa un tāpēc 2 cilvēku vietā nokomplektējam veselu mašīnu. Sākums ir paredzēts plkst.16:00, taču līdz tam 13:00 ir domātas pusdienas agrajiem atbraucējiem. Tā kā savā ilgajā LJV vēsturē neatceros gadījumu, ka kāds būtu pie pilnas apziņas būdams atteicies par velti piestumt ģīmi, izbraucam jau 6. Ceļš ir baiss. Pats par sevi posms Liepāja- Rucava nav nekāda Dieva dāvana, bet komplektā ar slapju sniegu un biezu miglu šis ceļš kļūst par murgu. Braucam uz 70, redzēt nekā nevar. Lai kaut kā kavētu laiku uzsāku sarunu ar aizmugurē sēdošajām meitenēm. Šķiet, ka runājam par filozofiskām lietām. Aizdomīgi ilgi man neviens neiebilst kaut mans stāstījums ir pilns pretrunu. Pagriežos- abas kretīniski guļ, Laura pat atļaujas riebīgi miegā smaidīt. Uzrauj škrobe. Šausmīgi nepatīk kad man nomodā esot, kāds atļaujas lopiski gulēt. Gribas strauji nobremzēt un iekliegties vājprātīgā balsī, bet bail, ka uz slidena ceļa nevarēšu savākt mašīnu. Lietuvā migla izzūd un braukt kļūst patīkamāk. Vienīgā nelaime- uz Klaipēdas apvedceļa noris remonta darbi un viss asfalts ir uzlauzts, jābrauc pa zemes ceļu. Priekšā braucošā mašīna nošķiež manu smuko, no vakara nomazgāto mašīnu no vienas vietas. Aizmugurē krāc. Šis pasākums sāk mani kaitināt. Netālu no Viļņas meitenes pamožās, seko debīls jautājums- Mēs jau Lietuvā? – Nē, nupat Nīcai pabraucām garām. –Ahā, un daiļā dzimuma pārstāves izrubās pa otram lāgam. Viļņā ilgi nemaldāmies, jo uzticamais GPRS ātri izved mūs cauri priekšpilsētai un esam pie Pan Tadeusz hotel, kur arī nākamās 5 dienas pavadīsim daloties pieredzē un apgūstot jaunas iemaņas darbā ar dažādām grupām. Pusdienas izrādās tāda smuka paņirgāšanās par tēmu- ēdiens. Uz liela šķīvja gaumīgi izmētātas trīs kartupeļu šķēlītes, aiz tām noslēpies gaļas gabaliņš, un kautrīga tomāta šķēlīte. Štukojam cik porcijas vajadzētu lai varētu paēst. Minimālais ir 4 porcijas, maksimālais 8. Tāpēc uzreiz pēc pusdienām dodamies uz tuvāko lielveikalu RIMI, kas turpat vien kilometra attālumā ir. Tur tiek sapirkta pārtika uz vairākām dienām. Izrādās tālredzīgi, jo arī nākamajās dienās paēst var tikai brokastīs kad ir zviedru galds. Bet nu neba jau paēst braukuši esam. Tā dziļā doma ir pilnveidot savas zināšanas un apgūt jaunas prasmes. Pirmā diena paiet paņirgājoties par meitenēm. Kaut kā tak jāatriebjas par gulēšanu nevietā un nelaikā. Pazvanu no sava numura uz meiteņu istabu un angliski noberu, ka viņas pēc ierašanās nav aizpildījušas deklarāciju un viņām steidzami jādodas to izdarīt uz reģistrāciju. Diemžēl telefonu paceļ Laura un nākas secināt, ka viņas angļu valodas zināšanas atbilst manām arābu valodas zināšanām. Respektīvi- tādu nav. Pie telefona pienāk Maija, un tad jau tiek sakarināti makaroni uz nebēdu. Meitenes raitā solī dodas uz reģistratūru aizpildīt deklarāciju, mēs aiz stūra zviegt. Apmēram 3 minūtes abas mēģina iestāstīt kungam recepcijā, ka viņām jāaizpilda deklarācija. Vīrs, pēc vecuma spriežot ir gājis cauri otrajam pasaules karam un šķiet, ka ne to vien ir redzējis, tāpēc neko nesaprazdams pieņem Zālamana lēmumu- viņām jāsazinās ar semināra vadītāju Biruti no Lietuvas. Tajā brīdī mums ar Raimi pasprūk totāls zviedziens, meitenes mūs pamana aiz stūra un skrien mums pakaļ. Mēs asaras slaucīdami tēlojam muļķīšus. Meitenes neizceļas ar apķērību un prasa vai mēs arī esam pildījuši deklarāciju. Sakām, ka nē. Viņas sāk mums stāstīt visu manu stāstu no sākuma. Es krītu gar zemi un mēģinu starp smiekliem noķert elpu. Meitenes nesaprot par ko ir tāda jautrība un dodas meklēt Biruti. Vakarā sākās seminārs. Dalībnieki ir apmēram 30 no dažādām Eiropas valstīm. Daļa man jau pazīstami no Oslo. Seko iepazīšanās, sadraudzēšanās utt. Pašā vakarā visi kaut kur nozuduši. Ejam un klausāmies skaņās- kā tad tusiņš ir pārcēlies uz vienu no istabām. Speramies iekšā- tur jau skandināvi priekšā. Krāmējam no somas ārā visu kas mums ir- nedaudz paikas, krietni vairāk šķidruma un iesaistāmies sēdošajās aktivitātēs. Mazpamazām istabā savelkas visi dalībnieki un jautrība sit augstu vilni. Piestrādāju par tulku Laurai, kura ved intelektuāla tipa sarunas ar austrieti Tomasu. Manī uzmanīgi klausās zviedrs Amīrs un paziņo – lai arī ne velna nesaprotu no latviešu valodas, šķiet, ka tu netulko dikti pareizi. Tas ir fakts. Izmantojot Lauras nezināšanas tulkoju pilnīgas aplamības. Austrietim stāstu par kraukļiem ko Laura audzē mājās un marihuānas plantāciju kas ir viņas vecmāmiņas pagrabā, savukārt Tomasa stāstīto arī tulkoju no sērijas- tu man ļoti patīc, mans sapnis ir aprecēt tevi un braukt dzīvot uz Jaunzēlandi kur mums piederēs trīs traktori un klibs mežakuilis. Raimis man blakus mirst no smiekliem, bet es turpinu izpalīdzēt tautietim. No rīta nedaudz sāp galva. Seminārs kā jau seminārs. Daudz teorijas, taču ir viens otrs praktisks piemērs. Vakarā atkal kustība uz veikalu, un pat pieklājīgie ārzemnieki atzīst, ka ēšana atgādina uzkodas pirms ēdiena. Visus var satikt lielveikalā. Otrajā dienā vakars noris klusi- visi diezgan ātri aiztinas gulēt, ieskaitot mūs. Trešā diena iezīmīga ar to, ka vakarā ir nacionālais vakars kur galdā liekams tautiskas uzkodas un kas uzdzerams. Tā kā diemžēl tas viss tika izlietots pirmajā vakarā, nākas būt kreatīviem. Vietējā ražojuma čipši tiek aplīmēti ar baltu A4 formāta lapu kur ar marķieri tiek uzrakstīts- famous latvian crisps, tas pats notiek ar kaut kādiem poļu cepumiem un lietuviešu degvīnu. Ja godīgi- izskatās pagalam debili, toties visi ir sajūsmā. Vakars izvēršas garš un jauks. Tiek spēlētas sadistiskas spēles, daudz zviegts. Vēlāk tusiņš turpinās pie mums numurā, kur atkal palīdzam Laurai sarunā ar Tomasu. Beigās jau tik tālu ieeju azartā, ka sāku tulkot visiem visu. Daži uzķeras un no rīta visiem baigie prieki. Rīts sākas smagi. Laikam ārā ir pazemināts gaisa spiediens vai kas tāds jo ļoti sāp galva un ir slikta dūša. Uz brokastīm neesmu spējīgs aizrāpot. Toties pietiek spēka pacelt klausuli un uzgriezt meiteņu numuru.- Hello, here reception calling, do you speak english? -Yes - Fuck you! Un ar apziņu par padarīto darbu griežos uz otriem sāniem pagulēt vēl. Kā par spīti no rīta jātaisa plāns uz nākamo pusgadu. Kaut kas jau top, bet pagalam šizofrēnisks, jo atvedot to atpakaļ uz Latviju, vēl neviens viņu nav sapratis, un visi kā viens apgalvo, ka tas ir rakstīts šmigā. Toties pēcpusdienā ierodas divas sievietes no Kauņas kas ikdienā strādā NVO sektorā un darbojās ar invalīdiem. Viņas stāsta, kā notiek visa darbība un piedāvā mums no dažādiem materiāliem izveidot un attēlot savu pasaku. Mums tiek daudz knaģu, dvielis, pāris kreppapīru un vēl kaut kas ko neatceros. Te nu rullē tie, kas iepriekšējā vakarā sēdējuši tā pailgāk. Idejas birst kā no pārpilnības raga. Top garīgi slimas pasakas par sivēntiņiem un ļaunajiem pūķiem, jātniekiem bez zirgiem un sašautajiem eņģeļiem. Pēdējā dienā tiekam aizvesti uz kādu glaunu krogu kur beidzot var paēst ne par savu naudu. Pēc tam ir paredzēta Viļņas apskate. Diemžēl visi aizsēžas tik ilgi, ka nepacietīgie latvieši sapsihojās un paši uz savu roku dodas ekskursijā. Nekur tālu gan netiekam, jo nav poņas kur jāiet, turklāt ir auksts. Gaidām pēdējo autobusu uz viesnīcu, taču pa vidam rodas nepārvarama vēlme parunāt ar rūķīšiem( nu čurāt ļoti sagribas), kamēr tiek meklēta kāda vietiņa centrā, kuru var tā puslīdz zolīdi piesmiet, autobuss lepni aizbrauc. Ekskursija sanāk negribot. Turklāt pa tādām vietām kur tūristiem pat prātā neienāktu staigāt. Viesnīcā ir noslēguma vakars. Visi sapulcējas zālē, ir dažādas atrakcijas, spēles. Tā kā mums agri jābrauc prom, šoreiz mēs tā prātīgāk izvēlamies prioritātes. Sadalāmies divās komandās un uzspēlējam sēdvolejbolu ar baloniem, vēlāk sanesam krēslus liftā un četratā spēlējam kārtis. Skats labs- kāds nospiež izsaukuma pogu, atbrauc lifts, atveras durvis, a tur sēž četras neapmierinātas sejas un sit kārtis. Vēlāk vēl izmēģinājām vai lifta durvis var pārspridzināt balonus, vai tomēr stiprāks ir balons. Nu saspiežas gan tas balons labi, bet sprāgt nesprāgst viss. Un tad jau gulēt. Atsveicināmies no jaunajiem draugiem un jau ap pusnakti raujam masā. Ceļš mājup ir ātrs. Vienīgi atkal besī, ka visi izņemot mani guļ. Lai nu kā pasākums bija jautrs un jau tagad gaidām trešo daļu All Together semināram.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais