Seno magu ieleja

  • 3 min lasīšanai
Tāda rāma saulaina pavasara diena. Bildes ir dievīgas, tās runā vairāk, nekā iespējams pateikt par ceļojuma apskaidroti dvēselisko pusi. Ja Daba ir dieva izpausmes veids, tad viņš īpaši pacenties mūs uzrunāt mūsu zemei pieejamiem vienkāršiem, bet tik izteiksmīgiem līdzekļiem. Pārsteidzoši eksotiskas mums likās tās pāris stundas upes ielejā. Bildēs tik labi sajūtama dienas aura –gan siltās zemes krāsas no saules apspīdētajām smiltīm, iežu iekrāsotais leduskritums, vēl arvien izbaudāmā ziemas baltuma nianses, zilās jau pavasara debesis un neaizsalušā strauta spirgtais meža skrējiens. Pietrūkst vien paša autora no ceļotāju četrotnes un vēl man īpaši pietrūkst skaņu faila – tajā es ierakstītu vien ūdens skaņas. Nekad nebiju klausījusies, kā ūdens čab un vēl tik daudzbalsīgi – pieliecieties pie leduskrituma, kad pa to vēl virmo ūdens, pil lāses, notek straumītes… Nu, strauta dobjo šalkoņu, varēja dzirdēt vismaz no 10 metru attāluma, likās – liels ūdenskritums, nu tik būs. Tuvāk ejot, skatiens arvien vairāk nolaižas pie kājām – kritums ir labi ja pusmetrs, bet strauts to ar tādu azartu apspēlē, viņš atrod jebko, lai paguldzētu, padimdinātu un pačalotu tajā līkumainajā skrējienā no kalna ar sagāzto mežu. Un turpat nedaudz tālāk ietecējis upē un paliek tik rāms un kluss, pat tecējums vietām šķiet apstājies. Bet par viņa upei doto spēku liecina vaļējais ūdens, tikai vietām atrodami ledus tilti, pa kuriem gājušas stirnas, bet pilnīgi droši mēs neesam, vai tilts izturēs arī mūs. Tas liktenīgi apgrūtina mūsu ledus ceļa it kā vieglo gājumu, jo daudz laika vairs nav mums. Un laiks mums ir reglamentēts, nav vis – kur deguns rāda. Pareizāk, ideja pieder Gugam, bet to rādīšanu šoreiz pārņēmis Riharda deguns, mēs pakļaujamies, jo zinām, ka beigu galā tas novedīs pie tējas. Guga reizēm kārdinoši iemet – “tur tajā pusē ir skaists pilskalns”, “ja mums stunda tagad atlikusi, es jums tādas vietas varu parādīt – vienu vai otru, abas jums patiks”, Dainis ik pa laiciņam atrod piemērotu brīdi daudzināt vārdu “Žagarkalns”, pašam Rihardam acis no stūres novērš ceļmalas kalnā ierīkota trase, bet nē… Nē! Tikai Sietiņakmeni viņš atļāva apskatīt - laikam kļūdas pēc, bet varbūt tāpēc, ka pats nezināja uz ko parakstās. Mēs atradām arī pamesto māju pagalmā lieliskus akmeņus, kas Daini un Gugu nu ļoti gandarīja, viņiem laikam nav lielāka prieka, ja redz, ka akmeņi pulcējas sistēmā. Uz pašu lielo Sietiņu ceļš ved caur “fraktāļiem” – Rihardam nav fotoaparāta un viņš šo sesijas laiku izmanto, lai kontaktētos ar lielajām baltajām pārslām pa tiešo. Akmens ir līdzenā laukā, oāzē pie man neatpazīstamiem krūmveida kokiem, visapkārt un pat uz akmens redzamas zvēru pēdas. Nu, te nav tādas dinamiskas attiecības vērojamas kā vēlāk, kad starp neskaitāmajiem kurmju rakumiem var iedomāties nākam kaķi medībās uz peļu nopēdotajām smilgu barotavām. Ak, jā Rihards. Ko tu padarīsi – lietišķa mērķtiecība. Izrādās, ka ne gluži - tas bija neapzinātais mērķis, šī upes ieleja… Pietika nolaisties no klinšu kraujas uz upes ledus, kad viņš jau runāja pavisam citos toņos un norādīja virzienu tuvākajām divām stundām – kur deguns ved prom no ceļmalā atstātās mašīnas, pa upes ledu augšup. Paskatījos uz iepriekšējo rindkopu – cik nevainīga un vienkārša tā “nolaišanās” izklausās. Nu, kāds jau arī varbūt nolaidās vai nokāpa līdzīgi indigo pa gaismas stariņu, tikai augšā palicējiem nudien nebija skaidrs vai tāds “brīkš un brākš” saskan ar “ne zariņa nenolauzu” dabā iešanu. Bet ar labiem nodomiem vien nekas nenotiek – kad būsi tā krietni pašļūcis pa sasalušo un tikai virspusē atkusušo lapām klāto meža nokalni (vai man te nav netīrs !?!), gribot negribot ik solī meklēsi kaut zariņu atbalstam brīdī, kad liekas – nu ne no vietas vairs, nav kur kāju droši nolikt. Labi ja esi komandā un vari rēķināties ar to, ka tev panāk no apakšas pretī un padod roku vai noliek kāju drošinot. Jūs redzat bildē to “kanjona” bildi no augšas.. nu, īsti pa to mēs lejā negājām, bet turpat netālu vien “nolaidāmies”. Un labi ka negājām droša ceļa meklējumos – būtu tādas izjūtas palaiduši garām. Arī ainavas un objektus. Tepat netālu no šīs vietas ir mājas – Guga saka, jau otrās mājas īpašā vietā (pirmās bija tās akmeņu mājas). Pie šīs kraujas tik meditēt un meditēt. Ne mēs bijām gaidījuši, ka upe būs tomēr pietiekami plata un braucama (par to liecina upei pārkritušajos kokos izzāģētais ceļš), ne tos augstumus un tās skaistās klintis ar pietiekami maģiskiem objektiem uz zīmēm, lai vēlāk pat mežā atrastā spoguļa lauska atkal uzvēdītu maģisku izdarību auru šajās vietās. Atpakaļ negājām pa upi. Pat Dainis ar karti šoreiz paļāvās Riharda topogrāfa iemaņām. Manas drīzāk sprintera spējas tagad tika pakļautas gargabalnieku pārbaudījumiem. Bez tam es pastāvīgi “aizķēros aiz skaistiem skatiem” un nevarēju valdīt ziņķāri – ko tas guga atkal bildē. Jūs jau redzat attēlā -avangards tālu priekšā, bet es tik plivinos. Nu tā, savos “trīs teikumos” (es tā pieteicu) “worda lapas garumā” (RV pazobojās) esmu uzrakstījusi visu, ko man atļāva pastāstīt :))) No sarunām mašīnā man nenopietni nozīmīgs šķiet Gugas stāstījums par āfrikāņu kolēģiem, kuri pirmo reizi savā dzīvē redzēja un taustīja sniegu. Ja mums kādreiz liekas, ka dzīve ir apdalījusi un tikai citiem ir par ko priecāties un ko baudīt, pamēģiniet iedomāties tā cilvēka sajūtas un reakciju, kurš apbrīno lietas, kas mums ir tik pierastas . Pavārtieties sniegā, paskrieniet pa dziļu sniegu, nobrauciet no kalna, paņemiet un izkausējiet rokā sniega piku, nopūtiet vai nolaiziet sarmas plāksnes no koku zariem, ļaujieties tiem dzīves priekiem, kas mums tik daudzveidīgi pieejami. Jā, visiem jau gribas to pavasari – bet paskatieties – tajā sniegā jau ir tas pavasaris atnācis, viņš ir čaugans un mitrs, un baltajam jau ir tik daudz nokrāsu, ka pat saules apmirdzētie bērzi uz zilo debesu fona ir baltāki par to. Zaiga


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais