Aslama Tunis

04.08.2005
11 min lasīšanai

“Are you from Russia? No? From Poland? Portugal?”* tādi jautājumi ik uz stūra pavadīja ikkatru iebraucēju- sievieti, kura atbraukusi atpūsties Ziemeļāfrikas valsī Tunisijā, līdz ar to brīvprātīgi pati parakstīdamās uz tumsnējo arābu vīriešu nemitīgajiem uzmanības apliecinājumiem. Ārā ir +45 grādi (Sahāras tuksnesī pat +55) un gumijotajām kurpju zolēm līpot pie saulē sakarsētā asfalta, pilnām saujām smeļam atmiņā visu, kas mūsu acīm te šķiet neparasts. Visu- sākot no Āfrikas nabadzīgajām bodītēm, netīrajām ieliņām, beidzot ar pārlieku draudzīgajiem iezemiešiem, viņu tradīcijām un savādo, mums brīžiem pat neizprotamo dzīves veidu. Gandrīz bez satiksmes noteikumiem Viesim, kurš atbraucis uz Tunisiju, iekārtojies komfortablā un tīrā viesnīcā, bet dienu pavada tikai pārvietojoties maršrutā viesnīca- pludmale- viesnīca- baseins, Ziemeļāfrika nekādu izbrīnu nerada. Varētu likties- parasta, normāla, ik vienam komfortu mīlošam cilvēkam pieņemama vieta, kur laiski pavadīt atvaļinājumu. Tomēr izbāžot degunu nevis pa viesnīcas logu, bet gan ielecot taksometrā un izmetot loku kaut vai turpat gar pilsētas nomali, paveras daudz patiesākas ainiņas, kas vienaldzīgu neatstāj nekādā gadījumā. Ārpus pilsētas centra vislabāk var vērot kā notiek īstā Tunisijas sadzīve. Te valda acīm redzama nabadzība, ceļmalās mētājas izmētātas plastmasa pudeles, papīri, sašķīduši arbūzi un kāda pa pusei nokaltuša koka zarā karājas aiz kājām piesiets, līdz pusei jau nodīrāts lops. Tomēr uz ielām nevienu nemana ubagojam. Katrs naudu pelna kā nu spēdams. Turīgākajiem lielos laukos plešas olīvkoku plantācijas, citi audzē arbūzus (par vienu dināru, kas mūsu naudas izteiksmē ir aptuveni Ls 0.44, pat Sahārā varēja dabūt tik lielu arbūzu, ka knapi var apņemt to ar abām rokām). Ne velti vietējie saka: “Jā, mums ir iespēja studēt augstskolās, tomēr kāda jēga studēt, piemēram, ekonomikas menedžmentu, ja reālās darba iespējas pārsvarā ir divas- lauksaimniecība vai darbs viesnīcā, ja tu kaut nedaudz zini angļu valodu.” Gar ielas malu stiepjas vesela virkne pelēku darbnīciņu. Lielākoties tie ir tā saucamie “autoservisi”. Pēdiņās lieku tamdēļ, ka nevienu salūzušu auto te nelabo. Tikai un vienīgi mazos, pļerkšķošos mopēdiņus, kas ir viens no populārākajiem (pieļauju arī lētākajiem) pārvietošanās līdzekļiem Tunisijā. Kļūstot par vienu no auto satiksmes dalībniekiem (kaut vai, ja tikai sēdi taksī un visu laiku centies atkauties no šoferīša uzstājīgās vēlmes noskaidrot, cik lielu algu tu Latvijā saņem, lai tādejādi vēlāk iespējams no pasažiera varētu iekasēt viņa ienākumiem atbilstošu dzeramnaudu), tev ir skaidrs, ka uz ielām nedarbojas gandrīz nekādi satiksmes noteikumi. Viņi brauc vienkārši šausmīgi! Pilsētā Susā manījām labi, ja divus, trīs luksoforus. Šoferīši satiksmi un sev vēlamos braukšanas apstākļus regulē, izmantojot “pīpināšanas mehānismu”. Visi brauc kā nu kuram patīk- mersedesi, noplukuši mopēdiņi, dzeltenie taksometri, sabiedriskais transports ar nosaukumu “Tuk- tuk”, zirgu pajūgi un karietes īpašam plezīram par attiecīgu samaksu, un visi nemitīgi viens otram signalizē. Kādu rītu, manā acu priekšā notika autonegadījums- BMW sadūrās ar mopēdu. No auto izkāpa tukls, melnīgsnējs vīrietis, cietušais mopēda vadītājs piecēlās kājās, nopurināja bikses, abi trīs reizes sabučojās un katrs aizbrauca savu ceļu. Par notikušo autonegadījumu vairs liecināja tikai stikla lauskas no izsistajiem lukturiem. Iztika bez policijas iesaistīšanas. Ļoti draudzīgi. Smalki blēdīgā tirgotāju taktika Saka, ka viss kas notiek ir tikai uz labu. Droši vien tā arī ir, kaut reizēm dzīve mēdz sarīkot pamatīgi sarežģītu pārbaudījumu tavai pacietībai. Ierodoties Tunisijas pilsētā Susā, man nekavējoties bija jāatrod kāds fotopiederumu veikaliņš, lai savestu kārtībā savu fotoaparātu, kurš bija nolēmis saniķoties visnepiemērotākajā brīdī. Tikko ārā no lidmašīnas, pusskriešus devos meklēt bodīti. Ar savu jautājumu: “Kur šeit tuvumā var iegādāties nepieciešamo fotodetaļu?” griezos pie pārdevējiem daudzajos tunisiešu “supermārketos”, kas pēc savas būtības un preču klāsta līdzinās mūsu niecīgajiem, trūcīgajiem kioskiem. Naivi bija cerēt, ka kāds nekavējoties parādīs īsto ceļu. Tikai pēc tam, kad esmu noraidījusi jau kādus trīs piedāvājumus vakarā iedzert kādu tasi kafijas, no kāda tirgoņa beidzot saņemu ilgi gaidīto atbildi, ka man esot jāsameklē kaut kāds tur kinoteātris, kuram līdzās tad arī būs meklētā fotopreču bodīte. Tiklīdz mana skrējiena ātrums kļūst mazāks, tā kāds tirgonis pamanās saķer aiz rokas un nejautādams, vai maz kaut ko vispār vēlos pirkt, ievelk savā krāmu bodē. Suvenīri, suvenīri un, pēc viņa sacītā, visam te ir dikti laba cena. Turklāt “izņēmuma kārtā džentelmenis vēl uztaisīšos atlaidi. Nosauc savu cenu- pa cik tu šo pirktu?” Tā tas vienmēr! Patiesībā labu cenu ar gaišu ādas krāsu tu dabūt nemaz nevari, jo tev jau sejā ir rakstīts, ka tu esi tūrists. Jāsāk kaulēties. Ja to lietu labi pieprot, neesi uz mutes kritis un tev patrāpījies tirgonis, kurš daudzmaz zina angļu valodu, tad preci var iegādāties pat par 10% no summas, kādu pārdevējs nosaucis sākumā. Cits arābu tirgotājiem raksturīgais tirgotāju triks: mūs ievelk kārtējā bodītē un tūdaļ pat pārdevējs sāk iesaiņot divus mīkstus rotaļu kamieļus. Tā būšot dāvana mums. Iespiež tev vīstoklīti rokās un ļauj patvaļīgi ienākt vienkārši aplūkot viņa preču klāstu- tev nemaz nekas neesot jāpērk- dāvana vienalga tev jau ir rokās! Tiklīdz izmetis loku tu es ārā no bodītes, izrādās ir arī vēl otrs pārdevējs, kurš, sapratis, ka tu patiesi neko netaisies te iegādāties, purina galvu, kaut ko zem deguna bubina un dāvanu izņem no rokām, izsaiņo un noliek kamielīšus atpakaļ plauktā. Tikmēr pirmais pārdevējs uz ielas jau lūko pēc cita, ko “apdāvināt”. Ļoti veikli. Kamēr manam fotoaparātam atkal iedvesām dzīvību, izrādījās biju jau pamatīgi apmaldījusies. Izrādās Susā apmaldīties tomēr nevar. Tiklīdz ar savu ceļabiedri Ingu secinājām, ka mūsu mītne atrodas nezināmā virzienā, atlika vien raidīt vienu it kā kaut ko meklējošu acu skatienu un mūsu glābēji jau paši ir uzradušies un pieklājīgi piedāvā mūs pavadīt līdz mūsu pagaidu dzīves vietai. Izrādās, tepat jau aiz stūra vien bija. Melnīgsnējie arābu puiši, kā jau visi vietējie, protams, painteresējas, vai mēs esam no Krievijas, Polijas vai Vācijas, tomēr uzvedās salīdzinoši pieklājīgi un neuzbāzīgi. Vienas dienas laikā bijām jau gana daudz izbaudījušas apkārtējo vīriešu uzmanību un no tā nogurām. Gribi, pateikšu godīgi? – Patīkami tas likās pirmās divas stundas kopš mēs te ieradāmies. Pēc tam pie šīs uzmanības it kā pierodi, ka katrs otrais garāmgājējs tev uzsvilpo, pasaka, cik ļoti labi tu izskaties, bet katrs ceturtais nāk klāt un piedāvā vakarā iedzert tēju (ļauj piebilst, ka tējas, kafijas dzeršana un diskotēkas apmeklējums ir visnotaļ tradicionālākie piedāvājumi, ko izsaka arābu vīrieši). Trešajā dienā šāda uzmanība jau ir ne tikai nogurdinājusi, bet pat ļoti apriebusies un iedzinusi zināmā stresā. It kā gribētos aiziet kaut ko paēst, bet iedomājoties, kā viesmīlis atkal luncināsies un turpinās tevi vērot līdz pat tavam pēdējam kumosam, paliek šķērmi un izlemju labāk iegādāties tuvākajā “supermarketā” svaigus persikus, neticami lētu arbūzu, un pavakariņot mājās. Pie sienas uz balkona pamanām nelūgtu viešņu- ķirzaciņa 5.stāvā. Trīs labumi Kā jau minēju, viss, kas notiek, notiek uz labu. Tāpēc neliegšos un atzīšu, ka mums zināmā mērā paveicās satikt vietējos arābu puišus Dalī un Anūru, kas pirmajā mirklī no pārējiem uzbāzīgajiem vīriešiem, patīkami atšķīrās- pieklājīgas sarunas, neuzstājība. Viss ļoti labi. Paveicās arī tādēļ, ka, pirmkārt, ejot līdzās un sarunājoties ar kādu, kurš pēc skata ir vietējais, pārējo arābu vīriešu uzmanība vairs nav tik uzkrītoša. Otrkārt, mums bija iespēja iepazīt šo Āfrikas valsti no sadzīviskās puses, klausīties īstu arābu stāstos gan par islāma ticību, ēdienu, ko viņi gatavo mājās, svētku tradīcijām un, protams, viņu attieksmi pret sievietēm. „Kas te īsti notiek? Arābu sievietes taču ir tik skaistas!” jautājām arābu puišiem. Atbilde izvairīga. Īsumā no visām tām prātulām, ko viņi skaidrojot izmantoja, īsumā izkristalizējās tas, ka, ja tu esi arābs un tev līdzās ir sieviete ar gaišu ādas krāsu un jeb kādu acu krāsu, kas nav melnīgsnēji brūna, tad tas gandrīz vai pārceļ tevi citā, augstākā statusā. Trešais labums- iepērkoties tirgū kopā ar mūsu “vietējiem pavadoņiem”, mēs varējām iegādāties preces par īstajām cenām (nevis tūristu cenām). Ja kāds tirgonis vēl vēlējās kaulēties, arābu puiši kaut ko savā valodā dusmīgi norūca un pārdevējs bez ierunām preci iesaiņoja un mēs samaksājām fiksēto cenu. Tiesa gan, ne visi arābu tirgoņi ir tik lētticīgi. Daži pamanījās mūsu melnīgsnējiem pavadoņiem pajautāt: “Kas, velns ar ārā, jums tās par meitenēm līdzās? Vienkārši tūristes?” Ja būtu “ vienkārši tūristes”, tad vienkārši arī dabūtu tūristiem domātās cenas. Todien, dodoties uz Medinu (vecpilsētu), uz tirgu, aiz savtīgiem nolūkiem mēs bijām armieru divas stundas būt arābu “līgavas”. Tīri teorētiski. Gandrīz panikā strauji likām mainīt mūsu iepirkšanās gājiena virzienu, kad arābu „līgavaiņi” par varītēm vēlējās mūs ievest kādā būdā, uz kuru pēc tradīcijas vīrietis atved savu izredzēto izvēlēties kādu rotu, ja abi nolēmuši apprecēties. Ņemot vērā, arābu vīriešu aktīvās pūles pēc iespējas ātrāk sadraudzēties ar “citas ādas krāsas” sievietēm, varētu domāt, ka te vienkārši tiek veidots harēms. Nē. Harēmus varot meklēt Ēģiptē. Tunisijā vienam vīrietim var būt tikai viena sieva (kaut arī daži atzina, ka labprāt vēlētos divas) un šobrīd jaunajās ģimenēs ir ne vairāk par trīs bērniem. Lai kaut kādā veidā cīnītos ar nabadzību un straujo cilvēku skaita pieaugumu, valdība izdevusi likumu, kas paredz, ka valsts izmaksātos bērnu pabalstus saņem tikai par pirmajiem trim bērniem, turklāt par katru nākamo bērnu pabalsts arvien kļūst mazāks. Vietējie atzīst: “Bērnu pabalsti ir tik niecīgi, ka par šo summu, dienā pat nevar īsti iegādāties litru piena.” Tunisijā ir atļauta arī laulību šķiršana, bet kāzas var sarīkot pēc divējādi- pēc senām tradīcijām vai mūsdienīgā veidā. Tas atkarīgs no katra pāra maka biezuma. Ja cilvēki nav turīgi, tad laulību var reģistrēt līdzīgi kā to dara pie mums dzimtsarakstu nodaļā. Ja pāris var atļauties, tad kāzas svin pēc senām tradīcijām- 7 dienas. Katru dienu ir sava ballīte- vienu dienu līgavas mājā, otru dienu līgavaiņa mājā, trešo- abu kopējā namā, ceturtajā dienā viesi ierodas ar dāvanām (pirms tam jaunlaulātajiem noteikti tiek pajautāts, ko viņi vēlētos saņemt kā dāvanu), tad vēl tiek rīkota ballīte, kurā līgava tiek saģērbta nacionālajās drānās, un tā 7 dienas pēc kārtas. Tiesa, publiskās vietās strādā tikai reta arābu sieviete. Gan pārdevēji, gan viesmīļi un tirgotāji pārsvarā ir vīrieši. Galvenais sieviešu pienākums ir audzināt bērnus, kamēr vīrieši līdz pat trijiem naktī pulcējas ielās, kūko kafejnīcās pie tējas glāzes un kūpina ūdens pīpi jeb, viņu valodā- šišu. Pirmajā mirklī izbrīns patiesi liels- VIŅI VISI CAURU NAKTI NUDIEN DZER TĒJU! Nevis alu, šņabi vai citus apreibinošus dzērienus. Alkohols musulmaņiem nav cieņā. Protams, rūpējoties par visiem no citām valstīm, kuriem zināms bieži vien atpūta bez apreibināšanās ir neiespējama, veikalos var atrast kādu grādīgu dziru, bet tā maksā vismaz divas reizes dārgāk nekā pie mums. Arābi dzer savu kreptīgo, ļoti saldo piparmētru tēju no mazām glāzītēm, kas izmēros tikai nedaudz lielākas par mūsu pašu šņabja glāzēm (starpcitu, smalkākos restorānos saldo piparmētru tēju pasniedz, ieberot glāzē vēl arī mandeles). Dzer līdz vēlai naktij. Tad jādodas nedaudz pagulēt, jo pulksten 4.00 no rīta jādodas ir pirmā reize, kad mošejā jāskaita lūgšanas. Pludmale pa dienu pieder tūristiem, bet naktī dzīve neapstājas un čaloņa neapklust. Kad kārtējo reizi saule mistiskā ātrumā noriet un jau 21.00 iestājas piķa melna tumsa, arābu ģimenes ar visiem bērniem nāk uz pludmali. No palagiem saslien kaut ko līdzīgu teltij, smiltīs uzklāj galdu, vakariņo un sievietes beidzot var iet peldēties. Musulmaņu ģimenēs, kur reliģiskās tradīcijas tiek turētas augstā godā, sievietēm ir stingri aizliegts atkailināties. Lai paslēptos no neizpratnes pilniem tūristu acu skatieniem, lielākoties sievietes peldēties nāk naktī. Protams, tumsa nav nekāds iemesls, lai drīkstētu novilkt kleitas, svārkus, lakatus un kreklus. “Tādas ir mūsu reliģiskās tradīcijas un jums tā ir jārespektē,” tā atbild jeb kurš arābs, ja viņam vaicā, vai peldēšanās apģērbā ir obligāts noteikums, kas jāievēro musulmaņiem. Savādi vērot vismaz gadus 75-80 vecu musulmaņu sievieti, kura, nespēdama paciest saules svelmi, bija uzdrīkstējusies uz pludmali atnākt dienas laikā, kad te vai mudž no tūristiem. Vecā sieva turpat krastā apsēdusies gluži vai izmisīgi cīnījās ar viļņiem, kas ik pēc noteikta laika sprīža pārgāzās viņai pāri galvai, ikreiz noskalodams arī lakatu, zem kura viņa slēpa seju. Uz mirkli pavīd tikai neparasti ruda matu pīne. Nav brīnums, cik lielu izbrīnu mūsu arābu pavadoņiem radīja sacītais, ka pie mums Rīgā ir pat nūdistu pludmale, kur cilvēki visi kopā- sievietes un vīrieši, peldas un sauļojās pilnīgi kaili. Anūrs lielām acīm skatās un viņa jautājumā skan zināms riebums: “Arī jūs uz turieni ejat?” Arābu puisis Amins, kurš ciemos uz dzimteni atbraucis no Parīzes, atzina, ka viņam gan dikti kārojoties nopeldēties tā pa pliko, taču, ja to viņš darītu, visticamāk apkārtējie viņu nomētātu ar akmeņiem. Mēs arī pamēģinājām nopeldēties Vidusjūrā tad, kad ārā jau pamatīgi satumsis. Ūdens joprojām silts kā piens, tikai tumsā ūdenī gadījās uzdurties medūzai un kādu laiku roka sūrstēja kā nātru sadzelta. Arābi ieteica paturēt uz apdedzinātās vietas saujiņu mitru jūras smilšu. Tas palīdz. Seriāla cienīgs noslēgums Tuvojas mūsu viesošanās beigas un gandrīz vai jābrīnās- vai patiesi mūsu arābu jauniegūtie draugi nudien ir tik cēli un bez arābiem raksturīgās uzmācības? Nē tak... Pēdējā vakarā arī saņemu jau paredzamo jautājumu: “ Vai tu kādreiz varētu pieļaut domu, ka kļūsti par arāba sievu?” Noraidošā atbilde, manu arābu pielūdzēju apbēdina. Saņemu pretī antikomplimentu, ka izturos “as cold as wall” (no angļu valodas- auksta kā siena) un, ja tomēr kādreiz pārdomāju, lai dodu kādu ziņu. Ziņa, ka patiesībā ne es, ne mana ceļabiedre neesam īsti brīvas meitenes, nabaga arābu puišiem ir kā liels trieciens (vai arī vienkārši perfekti noslīpēta aktierspēle- par to šaubāmies vēl joprojām), tam seko sarkanas, saraudātas acis, pāris serenādes un tad vezums pārmetumu, ka to nu gan vajadzēja pateikt ātrāk, nevis projām braucot. Vienu vārdu sakot- īsta meksikāņu seriāla cienīgs scenārijs. Lai atvadas no Tunisijas un atvaļinājuma draugiem būtu daudzmaz pozitīvas, piekrītoši māju ar galvu un zemapziņā jau gandrīz smeldzīgi sāku ilgoties drīz atkal ieraudzīt mūsu pašu dabīgi ziemeļnieciski vēsos cilvēkus. Vēl kādu laiku par manu visdzīvāko atmiņu no Tunisijas kalpo manis pašas āda, kas karstajā Āfrikas saulē guvusi šoku. Paklausīdama arābu padomam, ka, lai visātrāk iegūtu iedeguma efektu, ķermeni vajagot noziest ar olīveļļu, vēl atgriežoties mājās ilgu laiku ādas normāla izskata atgūšanai vajadzēja pielikt ne mazums pūļu. “Beslama, Tunis!” (no arābu valodas- Uz redzēšanos, Tunisija!) Pludmalē Silti iesaku- neņem uz pludmali savu labāko somu un dārgāko dvieli. Vidusjūras ūdens ir tik sāļš, ka, ja tu nopeldējusies un slapja atgriezies krastmalā, mēģini noslaucīties vai vismaz iztiepies uz smiltīs izklātā dvielīša, jeb noliec galvu uz pustukšās somas, auduma krāsas no sāļā ūdens stipri izbalē. Sāls noēstā krāsa tik spilgta kā agrāk nekad vairs nebūs. Lietussargs Kaut arī tā ir Āfrika, viesiem tomēr iesaka līdzi paņemt lietussargu. Kaut arī mēs to nepieredzējām, stāsta, ka vismaz reizi nedēļā esot pamatīgas lietusgāzes. Grūti jau ttam tiucēt, bet nu labi... Sabiedriskais transports Taksometra pakalpojumi Tunisijā ir ievērojami lētāki un izdevīgāki nekā cits sabiedriskā transporta veids. Pirms sēdies iekšā taksītī, palūdz šoferim, lai ieslēdz skaitītāju. Ja riskēsi braukt, cenšoties sarunāt jau iepriekš kādu konkrētu konstantu naudas summu, finišā var izrādīties, ka par savu pārbraucienu tev būs jāsamaksā krietni vairāk. Pieklājības normas Veikalos, viesnīcā, restorānā saki “čohran!”, kas nozīmē “paldies!”. Parādot, ka esi ne tikai pieklājīga, bet paguvusi iemācīties svarīgas frāzes vietējā valodā, liksi uzplaukt pat saguruša oficianta sejā smaidam. Praksē pārbaudīts:) Zvans uz mājām Pirms dodies uz Tunisiju, vari pakonsultēties speciālistiem un savu mobilo tālruni iekārtot tā, lai tu varētu zvanīt no ārzemēm uz mājām. Tomēr izmantot savu tālruni, atrodoties Āfrikā ir dārgi. Taču Tunisijā vai uz katra stūra ir dzeltenas telefonbūdas, kur iemetot viena dināra kapeiciņu (apmēram Ls 0.44) tu varēsi veselu minūti runāt ar savējiem. Kādus suvenīrus atvest? • Viennozīmīgi ūdens pīpi ar visu nepieciešamo aprīkojumu- oglītēm un dažādu aromātu tabaku. Ja Latvijā par kvalitatīvu ūdenspīpi tev būs jāšķiras no apmēram Ls 40, tad Tunisijā tā maksā apmēram Ls 10- Ls 15. • Austrumu saldumus. Arī žāvētas vīģes vai pat kaktusu augļus. • Aksesuārus no dabīgas ādas- naudas maciņus, somas, kurpes. Var iegādāties arī dabīgas ādas jakas, tomēr to dizains nav tik gaumīgs. Kaut arī materiāls dabīgs, valkājot tādu jaku tepat Latvijā, liksies, ka esi iepirkusies centrāltirgū. • Noteikti nopērc vismaz vienu arābu lakatu. Varēsi alkāt to kā šalli. • Rakstainus kašmira paklājus. • Sudraba rotaslietas. Skaistu sudraba gredzenu ar actiņu, Tunisijā maksā 25 dināru. • Sapērc daudz pastkartes un palūdz kādam vietējam, lai arābu valodā pastkartes otrā pusē uzraksta kādu novēlējumu tev mīļiem cilvēkiem. Arābu valodas rakstība vien ir apbrīnas vērta. Lielisks suvenīrs! • Keramikas izstrādājumus- trauciņus olīvēm, rakstainas māla vāzes. • Kādu apģērbu, kura dizainā ir ļoti izteikti arābu nacionālo tērpu etnogrāfiskie raksti, izšuvumi, izgriezumi. Vīrieši te var iegādāties skaistus austrumnieciskā stilā darinātus kreklus, kurus ērti varēs valkāt tepat Rīgas ielās.

Aslama Tunis

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem