Malaysia - Truly Asia, 2007.gada marts

  • 5 min lasīšanai
  • 26 foto
Malaizijā nokļuvu pilnīgi nejauši, jo Āzijas valstis savos ceļojumu plānos nebiju iecerējusi ne tuvākajā piecgadē, ne desmitgadē. Bet kā jau pierasts, dzīvē mēdz notikt visneiedomājamākās lietas – sapņoju par Meksiku, bet dažādu apstākļu sakritības dēļ aizbraucu uz Malaiziju! :) Rīga – Amsterdama – Kualalumpura Amsterdamā nolēmu nesēdēt 6 stundas lidostā, bet aizšaut līdz pilsētai, jo tā līdz šim nebija redzēta. Vēsais, vējainais un lietainais laiks mani nespēja atturēt. Pāris stundu loks pa pilsētu, operatīvi apskrienot „must see” objektus un atpakaļ uz lidostu, bet, ak, vai.. Stacijā parādās ziņa, ka šodien vairāk vilcieni uz lidostu nebūs, jo tur it kā remontdarbi.. Lieliski! Nez no kurienes uzrodas amerikāņu puisis, kurš Eiropā ir darījumu dēļ un piedāvā „šērot” taksi uz viņa kompānijas rēķina.. Lieliski! (šoreiz bez ironijas) :) KLM lidmašīnas aizmugurējā daļa izskatās patukša un ātri vien tiek nokārtots jautājums par papildvietām gulēšanai daudzmaz horizontālā stāvoklī! Un tad jau var arī ķerties pie vakariņām un Ķīnas sarkanvīna.. mmm.. No rīta mostamies ar tirkizzilu ūdeni tālu lejā un spožu sauli aiz borta. Nepaiet ilgs laiks, kad esam jau Kualalumpuras starptautiskajā lidostā – vienā no modernākajām pasaulē. Pases sadaļā „Bērni/Children” saņemu zīmogu par iebraukšanu Malaizijā.. Kualalumpura, Selangora un Melaka Lidostā mūs sagaida vietējais gids un ved uz Traders viesnīcu (www.shangri-la.com/en/property/kualalumpur/traders), kura atrodas nekur citur kā tieši pretī Petronas dvīņu torņiem, līdz ar to, ja pie jūras smalki skaitās tikt sea-view numurā, tad šeit – Petronas-view numurā! Ir laiks atpūtai un vakarā dodamies uz malaju restorānu, kurā paredzēts arī nacionālais priekšnesums, kura noslēgumā vietējie aicina arī skatītājus izlocīt kājas – izskatāmies lieli, balti un lempīgi uz vietējo „mākslinieku” fona. Nākamās dienas rīts sākās ar Kualalumpuras un visas Malaizijas lepnuma apskati – Petronas dvīņu torņiem. Torņu apmeklējumu var arī dēvēt par Petronas dāvanu tūristiem – ieeja tajā ir bez maksas. Diemžēl tūristi var tikt tikai līdz torņus savienojošam tiltiņam 41.stāvā. Tālāk devāmies uz Putradžaiju – Malaizijas jauno administratīvo galvaspilsētu, kurā atrodas ministrijas, parlaments utt. Putradžaijā ieturējām pusdienas – galda vidū ir milzīga apaļa plate, uz kuras tiek atnesti koplietošanas šķīvji ar vistas gaļas gabaliņiem, sojas gabaliņiem, garnelēm, koši zaļiem salātveidīgiem dārzeņiem, savukārt saldajā tikām pie papaijas, melones un ananāsa.. Tāda paša stila pusdienas un pāris reizes arī vakariņas mums tika nodrošinātas visu brauciena laiku.. It kā garšīgi, tomēr jau trešajā dienā biju sailgojusies pēc kaut kā eiropeiska (lasīt – itāļu virtuves) :) Šajā dienā mērojām arīdzan ceļu uz Batu alām, kas ir nozīmīgākā hinduistu svētvieta Malaizijā, un uz to var nokļūt uzkāpjot 272 pakāpienus! Šo vietu ir burtiski apsēduši pērtiķi, to ir daudz un it visur, dažs pat šķiet tīri agresīvs un visu pasākumu pavada tāda īpatnēja smaka.. Vēl šajā pat pēcpusdienā paviesojamies Selangoras karaliskajā alvas rūpnīcā un man bija tas prieks iemēģināt roku alvas krūzītes izdaiļošanā ar vienmērīgiem punktiņiem.. Traki monotons pasākums! Atgriežoties Kualalumpurā, nedaudz ielūkojāmies arī orhideju dārzā – interesanti, taču nekas mega-grandiozs.. Nākamajā dienā devāmies uz Melaku, kas ir Malaizijas vēsturiskākā pilsēta. Laika gaitā tā piederējusi gan portugāļiem, gan holandiešiem, līdz ar to tajā atrodama arī pa eiropeiskai kripatiņai – vai tā būtu katoļu baznīca, vai simboliskās Holandes dzirnaviņas. Tomēr kopumā pilsētā izteikti jūtama ķīniska aura, ir gan tempļi, gan dažādi rotājumi. Vakarpusē atgriezāmies Kualalumpurā un devāmies uz vienām no jaukākajām vakariņām ceļojuma laikā – restorānā TV tornī, kas ir augstākais punkts Kualalumpurā. Restorāns lēni griežas ap torņa asi, līdz ar to neatkarīgi no tā, pie kura galdiņa tiec piesēdināts, vakara gaitā skats uz Petronas torņiem „no augšas” ir garantēts! Kinabalu, Sabah, Borneo Sekoja pārlidojums uz Borneo salu, kuras lielāko daļu aizņem Indonēzija un iespraukusies arī Brunejas karaliste. Šeit paredzēta diena Kota Kinabalu kalna pakājē, izgājiens pa džungļiem un tējas plantācijām un noslēgumā atpūta vienā no Malaizijas labākajiem kūrortiem pašā Dienvidķīnas jūras krastā. Bet sākums šim burvīgajam piedzīvojumam Sabah štatā bija briesmīgs.. brr.. iepazīšanās ar durianu! Kaut ko tik nepatīkamu nebiju garšojusi un nepatīkamā garša mutē nepazuda visu pēcpusdienu.. Savukārt atlikušā ceļojuma laikā, degunam sajūtot šī augļa tuvumu, mans kuņģis bija gatavs apmest kūleni.. Pēc šī nelielā „starpgadījuma” turpinājām ceļu uz vienu no pieticīgākajām naktsmītnēm ceļojuma laikā Pine Resort Kinabalu www.kinabalupineresort.com Kinabalu kalna pakājē. Kinabalu ir Dienvidaustrumāzijas augstākā virsotne (4 095 m).. Galā nonācām tumsā un tikām noinstruēti, ka ja gribam redzēt kalnu, tad no rīta ir jāceļas agri, jo jau ap plkst 7 no rīta kalnu parasti ietin mākonis un neko vairs nevarot redzēt.. Mēģinājumi uzminēt, uz kuru pusi tad no rīta būs jāskatās, ir neveiksmīgi, jo ir piķa melna tumsa un kaut mazākās kalna aprises ieraudzīt ir bezcerīgi.. Nākamajā rītā kā runāts ap sešiem mēģinām velties ārā no gultām – viegli tas nav, jo iepriekšējā vakarā draudzīgi tērzējot tukšoti Amsterdamas lidostā iegādātie labumi.. šķiet, ka Kinabalu kalns ir nolēmis mūs izjokot – pār debesīm slīd mākoņi un pilnīgi skaidrs skats uz to nav noķerams, ne gaidot pusstundu, ne stundu.. nolemjam mest mieru un ejam saposties dienai un brokastīm.. hahaha, pēc rīta „tualetes” izejot ārā spīd spoža saule un pie padebešiem nav neviens mākonītis un Kinabalu mūsu priekšā ir redzams visā savā godībā! :) Devāmies apskatīt Sabah dabas bagātības un iepazīt džungļos sastopamos augus. Pēc pastaigas pa tūristiem iekoptām džungļu taciņām devāmies uz nākamo parku, kurā ir canopey walk – 40 metrus virs zemes kokos iekārts tiltiņš, kurš ļogās uz visām pusēm, bet atpakaļceļa nav, jāiet vien uz priekšu! No piedāvājuma pamērcēties termālajos baseinos visa grupa vienbalsīgi atteicās, diez ko higiēnisks tas pasākums neizskatījās.. Tā vietā nolēmām, ka gribam redzēt raflēziju – pasaules lielāko puķi, kuras zieds mēdz sasniegt pat 70 cm diametrā, tādējādi uzmeklējām vietējos, kas par simbolisku samaksu mūs aizveda pie viena šāda tobrīd ziedoša brīnuma. Pie ceļmalas augļu tirgotājiem nogaršojām visdažādākos mūsu platuma grādos neredzētus brīnumus un iegādājām šo un to, ar ko panašķoties tuvākajās dienās. Atgriežoties mūsu priežu ieskautajā viesnīcā satikām palielu vietējo ģimenīti, kura lūdza atļauju ar mums nofotografēties (laikam tik lielus un baltus cilvēkus bieži neredz!). Piedāvājām barteru – mums būs bilde ar malajiešiem, viņiem ar latviešiem! Vakarā ieradāmies mūsu nākamajās naktsmājās – longhouse jeb garajā mājā, kas ir šī reģiona sadzīvei gaužām tipiska. Tā ir celta uz pāļiem no bambusiem, starp istabiņām ir tādas kā starpsienas, bet ne līdz pašiem griestiem un dzirdams ir viss, kas notiek visapkārt! Jāatzīst, ka tik labi miedziņš nenāca nevienā 5-zvaigžņu viesnīcā, kā šajā garajā mājā zem moskītu tīkla! Vakariņas paredzētas vietējās cilts – rungusu sabiedrībā. Rungusu bērneļi mums bija sarūpējuši priekšnesumus – gan dziesmas, gan dejas. Vēlāk viņiem mācījām „Pie dzintara jūras” :) Nogaršojām arī vietējo dzindžu, kas gatavota no rīsiem.. Nākamajā rītā devāmies apskatīt Sabah tējas plantācijas un iepazīties ar tējas apstrādes procesu vietējā rūpnīcā.. Vietējie izbrīnā raustīja uzacis, kad ķērāmies pie mums iedalītā braucamrīka bildēšanas, jo pārvietošanās automašīnas kravas nodalījumā tak ir normāla padarīšana.. Tā kā šo rītu bijām pavadījuši saulē un karstumā, bija laiks doties uz vietējo upi paplunčāties, ūdens bija patīkami vēss un nelielie ūdenskritumiņi kā džakuzi! Pēc šīs veldzējošās peldes sākām mērot ceļu uz kūrortu, kurā paredzēta ceļojuma noslēdzošā daļa – atpūta. Pa ceļam gan vēl saklausījām stāstus par vietējajiem Borneo mežu cilvēkēdājiem un piestājām kādā miestā, kur pār upi ir gājēju tilts, celts 20.gs. 60.gados, bet, lai tilts būtu izturīgs, šeit ziedota kāda jauna skaistule.. Tāda, lūk, tā civilizācija.. Vakarā secinājām, ka saulīte mūs visus bija apveltījusi ar īpašām rotām – iegūti precīzi saules atlējumi uz rīta pusē nepiesegtajām ķermeņa daļām, es esmu tikusi pie platas kaklarotas, kas veidojusies starp ķēdīti un krekliņa apkakli.. burvīgi! Turpmākās sešas dienas pavadījām Nexus Karambunai Resort www.nexusresort.com. Milzīgajā kūrorta teritorijā nebijām vieni, šeit bija aptuveni 180 cilvēku liela un skaļa itāļu grupa un 80 cilvēku liela krievu grupa, kā arī citas nācijas mazākā skaitā. Nexus Karambunai ir viss ko var vēlēties atpūtai – baltu smilšu pludmale, spa, tenisa korti, golfa laukums, restorāni un diskotēka.. Saules spožumu jau bijām pārbaudījuši, tāpēc saules vannas centāmies baudīt palmu ēnā.. Atpūtu pludmalē apvienojām ar izbraucienu ar kuģīti pa piekrastes salām, kura laikā daži snorkelēja, citi laiskojās mazo saliņu pludmalēs, citu dienu devāmies uz tuvāko pilsētu Kota Kinabalu iegādāt pērles un citus labumus. Priekšpēdējā dienā debesis klāja pelēkmelni mākoņi un, neskatoties uz apmākušos laiku, mana neapdomība neieziesties ar sauļošanās krēmu beidzās ar to, ka vakarā mana seja bija bordo! Braucot mājās, man prātā bija tikai viena doma – jāatgriežas Malaizijā pēc gada uz F1 sacensībām Sepangas trasē. Bet par to tad citreiz! ;)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais