Hāpsalu un Sāremā nr.1 , jeb kā svinējām 10 gadu jubileju!
|
Guna Miķelsone
|
Kaut arī šis bija pirmais šās vasaras ceļojums uz Igauniju , apraksts taps kā pēdējais no trim. Iepriekšējos skatiet manā dienasgrāmatā :D Apakšvirsraksts varētu būt - kā netikām pie loku šaušanas :D
Tātad - Kad - 21.06.2014
Kāpēc - negribējās bērna dzimšanas dienu svinēt ,,pie klātiem galdiem '' - garlaicīgi
Kur - Uz Hāpsalu
Kas , protams raksta autore - es , mazais jubilārs , kuram todien palika 10 gadi, un mums pievienojas mana vecākā, vienīgā meita :D
Ko apskatīt -
Dzelzceļa muzeju, + ugunsdzēsēju muzejs tajā pašā ēkā - stacijā
Ilonas brīnumumāja
Hāpsalu pils + loku šaušana.
Tā nu izbraucam agri no rīta - Maršruts - Rūjiena Mazsalaca divatā, tad mums pievienojas lielā māsa un braucam tālāk caur Ramatu uz Kilingi Nemmi. Sen nebiju pa šo ceļu braukusi - un pirmais pārsteigums - paldies ES, un Igauņiem - visā garumā ceļš asfaltēts! Likās ka garais pārbrauciens varētu būt garlaicīgs, taču tā kā nejauši tek izgāzti sāļie rikstiņi, tad lielu daļu ceļa pavada jautrība , kamēr aizmugurē sēdošie uzlasa visus riekstiņus. Tālāk braucam caur Pērnavu, nedaudz pieslēdzot GPS un pēc gandrīz 3 h brauciena esam Hapsalu. Tiem kas nezina, lai nosaukums nemulsina - ši nav sala :D , bet pilsēta ar senu vēsturi.
Pirmais apskates objekts no galvenās ielas pa kreisi - Dzelzceļa muzejs. Vienā no vecās stacijas galiem iekārtots ugunsdzēsēju muzejs otrā dzelzceļa. Ugunsdzēsēju muzejs gan tāds ,,paplāns'' , šo tēmu labāk iepazīt Ainažos.
Jubilārs ir jau sajūsmā par dienas iesākumu. Uz nu jau pamestajiem sliežu ceļiem izvietotas dažādu laiku lokomatīves un vagoni. Var uzkāpt un pabildēties. Mana sirds brīžiem vai pamirst bailēs - cik gan augstu var kāpt, bet meita, kas nodarbojas hobija līmenī ar fotogrāfēānu saka, lai es eju kaut kur pastaigāties un nestresoju, kamēr pabeigs ,,fotosesiju'' :D
Pēc āra ekspozīcijas apskates dodamies apskatīt pašu muzeju. Te ir gan darbojošs lokomatīves modelis, gan Stacijas priekšnieks, kas ienākot sveicina igauņu valodā katru ienācēju, gan vagona interjēra kopija no padomju laikiem ar visu pavadoni. Blakus zālē darba rīki un fotogalerija no dzelzceļa vēstures.
Tā kā esam gan ceļā gan muzejā pavadijuši daudz laika, sāk mākt izsalkums. Ar navigatora palīdzību sameklējam
tūrisma informācijas centru. Tā kā navigatoram šodien nav labais garastāvoklis - tas mani izved pa šaurām ieliņām - vistaisnākajā ceļā, kas diez vai bija domāts tūristiem bet toties jauki skati. Atrodam TIC. atrodam pēc meitas lūguma veģetāro kafeinīcu, taču jubilārs vēlas kartupeļus fri un te tādus nepiedāvā, tāpēc draudzīgi vienojamies, ka meita paliks te un mēs dodamies meklēt kartupeļus fri. Taču te sākas pirmā jautrība - kafeinīca , kas agrāk bijusi uz stūra vairs nav - te ceļojumu aģentūra , tad viens ļoti dārgs iestādijums, bet neiesim jau atzīt ka pa dārgu - šeit nav kartupeļi fri, tāpēc nepaliekam, tad alus bārs, te nepaliekam , tad viena picērija, tad vēl viena un man beidzot apnīkst - paliekam pie picērijas. Nosaukumu nepiefiksēju, bet ļoti patika - pie paša centra laukuma, kreisajā pusē ejot no TIC. Tādā kā pusstāvā uz leju var pasūtīt picu, pusstāvā uz augšu vai ārā var paēst. Bet par cik diena jauka un ārā viss azņemts pasūtam vidējo picu uz pusēm , kolu - kur nu bez tās - ir taču jubileja , un kāpjam augšā. Interjērs interesants - galdiņi apklāti ar tautisko brunču audumiem - katrs ar citādu un virsū stikls lai nenosmērējas. Piedomāts pie sīkumiem - tādā tautiski vecinātā stilā. Un tā PICA -vienkārši dievīga - ar šampinjoniem gaļu sieru un mango, bet tikkk gāaaarda. mmmm... Aizsūtam meitai sms , lai zina kur mūs meklēt un papusdienojam.
Tālāk satiekamies un dodamies meklēt Ilonas brīnumu māju. Pa ceļam apskatam suvenīru veikaliņu. Paejam garām baznīcai un tad jau ieraugām meklēto
. Kooli iela Nr 5 - Šajā mājā pirms kara dzimusi Ilona Viklande, kura 14 gadu vecumā ar vecākiem emigrējusi uz Zviedriju , kur vēlāk mācijusies mākslu, satikusi Astrīdu Lindgrēnu - un radusies draudzība un sadarbība mūža garumā. Ilona ilustrējusi visas man tik mīļās Lindgrēnas grāmatiņas. Māja - muzejs iekārtota 2006 gadā. Pirmajā stāvā viss pat Ilonas pašas biogrāfiju un viņas ilustrācijas. Otrajā stāvā Leļļu meistares Guntas Randlas leļļu pasaule, gan no leļu teātra izrādēm , gan TV bērnu raidijumie, gan multfilmām. Trešajā stāvā īsta brīnumzeme. Tur ir gan Karlisona istaba, jauka un smieklīga reizē. Viss līdz sīkākajai detaļai pārdomāts - izskatās - ,,tikko te biju, tikko izgāju - Karlisons'',ir vieta zīmēšanai - kur katrs pats atbilstoši spējām var zīmēt vai izkrāsot savas ilustrācijas. Ir spēļu istaba kur var spēlēties gan puiši gan meitenes gan lelles un leļļu rati, gan mašīnas un kluči. Un ir galds ar lielu riču raču, kas mums ar jubilāru liekās vispiemērotākais. Un ir virtuvīte, kurā ,kā var noprast, notiek pankūu cepšana bērnu grupām. Ilona patreiz ir cienijamā vecumā un dzīvo Zvedrija.
Tālāk dodamies uz Hapsalu viduslaiku pili. Par cik pagaras rindas nolemjam vispirms uzmeklēt viduslaiku rotaļu laukumu ar loka šaušanu - galveno plānoto izklaidi Mārtiņam. Taču liela ir vilšanās - loku šaušana šodien nezināmu iemeslu dēļ nenotiek. Ir gan visādi citādi interesanti izklaides veidi, karuseļi, akmeņu vilkšana ar striķi, slidkalniņi. Bet tas nav tas ko meklējām.
Un tad plāni tiek mainīti pa 180 grādiem. Kad nav, tad nav - brauksim uz Sāremā. Kuresāres pilī arī ir loku šaušana. Nedaudz uztrauc tas , ka ir jau agra pēcpusdiena, bet varbūt paspēsim. Sāremā esmu bijusi pirms gadem 10. Man jau ir aizmirsies cik Kuresāre ir tālu no ostas. Bet nolemts - darīts. Aizbraucam pa nepilnu stundu līdz Virtsu ostai, un tad jau otrais šoks. Priekšā ārprātīga rinda.
Daudzas mašīnas pabrauc garām , tomēr pieņemam lēmumu - vismaz aizbraut līdz kuresārei , pēc sērkociņiem'' , ja neko vairāk nepaspēsim. :D Kopumā mēs rindā nostāvam ap 2h. Kad tiekam jau ostas teritorijā - sprotam, ka garām brauca tie , kam biļetes jau internetā nopirktas. Vēl pirms pašas ostas ielas malā vietēje tirgo zemenes. Paņemam kilogramu uz trim - ogas tīras, gatavas un saldas..mmmm....
Testēju savas autobraucējas spējas -pirmo reizi pati pie stūres uzbraucot uz prāmja. Kā reiz esmu savai rindai pirmā - tajā neforšajā vietā kur krass slīpums uz leju, bet rocene strādā labi, un jācer ka otrā krastā man mašīna vēl būs uz prāmja :D
Uzkāpjam augšā, Kafeinīcā noskaidroju, ka Igauņiem arī ir gada īsākā nakts, kā mums Jāņi, un visi brauc kurināt ugunskurus un svinēt. Meita paņem tēju, es kafiju, gribas kūciņu , bet dēls pasūta ka vajag saldējumu. Aizejam uz kuģa otru galu, kur veikaliņš , izvēlamis saldējumu, un pēkšņi ieraugu, ka mieta nāk pretī ar manu kafiju - izrādās , esam jau klāt, un jākāpj lejā. Ar dievu Igauņu kūka. Jāiztiek ar pliku kafiju :D
Un tad sākās trakais pārbrauciens. Nez kur radies mūs pārsteidz kārtīgs pērkona negaiss ar riktīgu lietusgāzi. Ceļu grūti saskatīt, bet igauņi nesas kā traki, un es iekļaujos kopējā plūsmā. Ik pa laikam priekša'vai aizmugurē kāds nogriežas vienā vai otrā kempingā pa labi un pa kreisi un līdz Kuresārei gan lietus pārstājis, gan visa braucēju rinda noplakusi.
Viegli atrodam Kuresāres pili. Protams ka ir jau sen par vēlu - pulkstens ir at 19 vakarā. Varam apiet apkārt pilij, redzam loka šaušanas stendus, bet te neviena vairs nav. Bet braucien ar prāmi ir atkal iepriecinājis jubilāru , un neizdevies loka šaušanas pasākums vairs neliekas tik sāpīgs.
Nolemjam ka vēl ir laiks un varam apskatīt krastu ar caurumainajiem akmeņiem, kur tagad ir piemiņas vieta Estonia bojā gājušajiem. Vēl nepilna stunda un kārtējo reizi GPS mani izvadā pa taisnākajiem krūmiem, bet krastu atrodam. Paskatamies uz Pangas stāvkrastu tālumā, sameklējam akmentiņus, sakrāmējam savu piemiņas krāvumu un dodamies uz ostu.
Un te nu sākās visa smieklīgākā ceļojuma daļa. GPS mūs vada pa ,,taisnākajiem '' ceļiem uz ostu. Zinu ka ap 23 iet priekšpēdējais prāmis un 1 naktī pēdējais. GPS rāda ka ap 90 km braukšu 3h15 minūtes un ostā ieradīšos jau krietni pēc vieniem naktī. Sākumā vēl braucam pa normāliem meža ceļiem un es domāju ka GPS kļūdās. Nu nevar braukt 90km 3h. Taču ceļš aizvien vairāk paliek par ,,bezceļu''. Gala rezultātā laiks iet, un mēs braucam pa kaut kādu milzīgu klajumu ar pļavām, kuras gar malu vago grāvji un pa daļai aizauguši lauku ceļi - veidojot taisnus zigzagus - taisni , pa kreisi, taisni, pa kreisi...Pļavs vidū stāv stirna un apstulbusi blenž un mums, Tādu tehniku laikam šajās pļavās negadās ikdienā redzēt. Ja nu vienīgi kādu traktoru :D Beidzot mana pacietība ir galā. Apskatos a manam GPS vainas. Pēc pārinstelēšanas palikusi opcija - zemes ceļi. Noņemu. Tagad ierīce apjūk pilnīgi. Vispirms man liek griezties apkārt. Saprotu ka tas būtu galīgi garām , visus tos zemes ceļus kratīties prom no ostas virziena. Tad mani izved uz iebraukātas grāvja malas gar mežu, kur vispār ceļa segumu neredz, tikai zāle. Tad krasi pa kreisi - līku loču pa meža pļavu. Un pēkšņi mūsu priekšā iznirst skaista māju vieta. Cilvēki, mašīnas , ugunskuri, gar sētu nopļauts mauriņš un mūsu bezceļš pa šo mauriņu Izved uz lielāka ceļa. Vēl paskatoties vai kāds no pagalma nebrauc - ieraugu lielu akmeni ar iekaltiem uzrakstiem igauņu valodā. Saprotu tkai to, ka šai mājai ir bijusi kāda sakarība ar prezidentu. Bet nav vairs laika iedziļināties. Izgriežos uz ceļa, vēl pāris līkumi un pēc pārsimts metriem pēkšņi ir! Ir asfalts! Urrā! Liažam tālāk. Nu jau man rāda , ka ostā būšu ap 24. Es jau ceru, ka varbūt tomēr arī uz pusnakti ir kāds prāmis. Vel mežiņā pirms Muhu salas ,,palaižam'' stirnu buku, un ap pusnakti sasniedzam Kuivistu ostu. Nu neko - jāgaida viena stunda. Jubilārs ir gan aizmidzis , gan pagulējis , gan pamodies atkal.
Pārbraucam uz sauszemi - no gan paviam maz braucēju - varu ērti iekārtoties prāmja vidū :D Man ļoti nepatīk braukt pa nakti, bet šī ir gada īsākā nakts. Pie Pērnavas jau parādās pirmā rīta gaisma. Mazsalacā esam ap 4 no rīta un tiek pieņemsts saprātīgs lēmums - nevienu metru tālāk. Pārguļam pie meitas un jau no rīta dodamies uz savām mājām.
Secinājumi - Hāpsalu ir lieliska vieta kura pavadīt laiku kopā ar bērniem. Tur būs jāaizbrauc vēl kādu reizi, jo pils jau palika neapskatīta :D Sāremā ir pārāk liela , lai tur brauktu uz dažām stundām, bet tur gribas atgriezties vēl.
Nu ļoti man patīk ka Igaunijā ir kvalitatīvi ceļi, un augsta braukšanas kultūra. Nav tik dzīva satiksme kā Latvijā. Un braut pie stūres ir bauda un atpūta nevis stress.
Novēlējums - nesviniet svētkus pie galdiem! Pavadiet laiku kopā ar saviem mīļajiem savādāk!