Par tiem, kas rudenī kāpj laivā

  • 10 min lasīšanai

Mazās garās ūdenstūrista piezīmes ar starpsaucieniem. Par maršrutu un precīzākām detaļām jautāt personīgi.

„Vai gribi braukt uz Lietuvu laivot pa mazajām upēm?”

Es, daudz nedomājot, atbildu: „ Jā!”

Lūk, lietuvieši ņem maksu par laivu braucieniem. Kā tas iespējams? Kāpēc? Tas nu ir jānoskaidro. Izpētes darbs apvienots ar fiziski patīkamu atpūtu – kas var būt labāks par šo?

Agrs rīts, tumšs, Rīga, kaut kur pie Pasta. Lielais sarkanbaltsarkanais hokeja fanu autobuss ar draudīga paskata vārtsarga bildi aizmugurē. Lielas somas. Kāds vīrs, kurš stīvē bagāžas nodalījumā supa dēli. Pulciņš ļaužu, kurus vēl nepazīstu. Galamērķis Lietuvas dienvidos gandrīz pie Baltkrievijas robežas.

Darba valoda sākumā angļu, jo autobusa „Kamčatkā” sasēdušies igaunīši bālēliņi, kuri domā, ka ir par jauniem, lai būtu mācījušies kopīgi lietojamo austrumu kaimiņa mēli, bet beigās jau visi visu saprata. No manis pa labi jahtas kapteinis, priekšā bijušais kuģa kapteiņa palīgs un 90 laivu flotiles īpašnieks, tālāk omulīgie no „Jenču laivām”, sparīgi runājas vīrs no Carnikavas – tas, kam supa dēlis bagāžā, aiz muguras klusie igauņi, kas pamazām kļūst skaļāki. Vidzemīte māmuliņa nav plaši pārstāvēta. Ir alūksnieši, ir Ilze no Valmieras un Arnis no dabas sargātājiem. Mani novadnieki no Gaujas krastiem palika mājās, toties aizlienēja ūdens necaurlaidīgo maisu, kas labi noderēja. Vēlāk apskatu piespraudi, ko iedeva brauciena rīkotāja – izrādās, es pārstāvu Abavas novadu. Laikam no Kurzemes puses karti lasot, tā izskatās. Amata vai Abava, sīkums.

Pāris stundas un galamērķis jau klāt. Dzūkijas nacionālais parks un Čepkeliai dabas rezervāts – it kā nomale, bet ceļi ideāli, senās lauku sētas labi saglabātas, sakoptas, ainava pirmatnīga, meži biezum biezi. Ko vietējie dara? Lasa sēnes, ogas, audzē griķus. Mežu cērt gan paši, gan poļi, kuri te nadzīgi iepērk cirsmas. Vasarā tūrisms, ziemā... Ziemā klusums un pat daudziem nacionālā parka darbiniekiem nākas mainīt nodarbinātā statusu uz nenodarbināto. Tā.

Pusdienas Zervinos ciemā, īsta dzūku mežstrādnieku maltīte, milzu porcijas –sacepums ar sēņu mērci un saldajā griķu kūka, pārkaisīta ar pūdercukuru.

Lietuvieši sagaida viesmīlīgi, bet tas drēgnums un slapjums no gaisa ir rudens piedeva. Satinamies, ietinamies, savelkam visu, kas līdzi paņemts, rezerves drēbes ūdens maisā, fotoaparātu arī. No šī brīža sākas pieredzes apmaiņa par ūdensizturīgāko apģērbu, labākajiem laivu ražotājiem, airu kvalitāti un citām svarīgām niansēm.

Artūrs no Ūlas upes ūdenstūrisma asociācijas stāsta par maksu, kas no maija līdz septembra beigām tiek ieksēta no laivot gribētājiem. Biļete vienai dienai maksā 20 litus (apmēram 7 eiro). Tā ir atļauja vai caurlaide, ko tirgo nacionālā parka administrācija un asociācija. Kopš 2000.gada tik strauji palielinājies laivotāju skaits, ka nācies ieviest limitus. Šobrīd 200 laivas dienā, lai tūristi nejustos kā pilsētā uz galvenās ielas un dabu nenomīlētu līdz nāvei. Starp citu, pie daudzām lauku mājām pagalmā nav traktoru, arklu un visādas citas tehnikas, bet rindā stāv košas laivas un blakus speciālā piekabe. Labi, par tūrisma menedžmentu, problēmām un ekonomiskajiem apsvērumiem citreiz un citā sarunā. Kāpjam laivās. Nē, vēl nekāpjam, jo laivas ir slapjas, uz sēdekļiem peļķes, korpusā arī. Iedod mačalkas – izslaukiet. Šos braucamrīkus latviski sauc smailītes, lietuviski – baidarkas, uz korpusa modeļa nosaukums „Vista”. Tātad vista. Ir arī citi putni, dažs stabilāks, dažs lēnāk manevrējams un profesionāļi jau izvēlējušies – sēž iekšā un dodas prom. Uz supa dēļa uzkāpis runīgais carnikavietis, kuram gribas pierādīt, ka sups ies arī pa Ūlas upi. Kas viņu un arī mūs sagaida aiz līkuma, vēl neviens nenojauš. Pirms braukšanas tik vien uzzinājām, ka upes te neaizsalst un kuģojamas visu gadu. Saimnieks mūs kārdina: „Iztēlojieties, cik romantiski laivot saulainā ziemas dienā, kad krastos vizuļo balts, svaigi uzsnidzis sniedziņš...” Un vēl – upi regulāri attīra no sakritušajiem koku stumbriem. Tie melnalkšņi un citi, kuri nav izzāģēti, atstāti krastu nostiprināšanai vai tūristu izklaidēšanai. Nu par to arī stāsts.

„Pilnā gaitā uz priekšu!”

„Ak, nē! Tomēr uzsēdāmies...”

„Uzmanīgi! Pieliec galvu! Zars!”

„Ārprāts, iesprūdām!”

„Tagad turam taisni. Ai, atkal trāpījām kokā!”

Te arī atbilde, kādēļ maršrutu var izbraukt tikai ar smailītēm vai mazajiem kajakiem, kuri ir zemi, plakani un labi manevrējami caur un starp kokiem, pāri melniem stumbriem, kas slēpjas turpat zem ūdens virsmas. Līkums aiz līkuma, vietām vareni melnalkšņi, ar saknēm iekrampējušies krastā, nolīkušas papardes, apsūnojoši zari, vietām zālainas nogāzes līdz pat ūdenim un tālāk pakalnā gaiši priežu sili, vietām kaut kas līdzīgs Saulkrastu Baltajai kāpai. Smilšainas nogāzes, stāvas, augstas. Mana novada trakā Amata jau nu nebūtu noturējusies mierā un sen to visu aizskalojusi līdz jūrai, bet Ūla ir rāma. Tek savu tecējumu, īpaši nesvārstīdamās lietavās un pavasara kūstošajos sniegūdeņos. Krāšņi, savdabīgi, neparasti - varētu piestāt ik pa brīdim, izvīstīt no ūdens maisa fotoaparātu, vērot un baudīt. Laika izjūtas nav. Priekš kam laiks, ja ir ceļojums, upe, kompānija un neparasta vide. Kur pārējie? Re, dzeltenie airi jau zib, neviens negrib būt pēdējais. Līkumā apdzen un aiziet garām „kā stāvošiem bērnu ratiņiem”. Naskie igauņi jau tālu priekšā, par viņiem nekas nav vairāk dzirdēts, arī džedajs ar supa dēli prom. Kā viņš tika caur koku sagāzumiem tomēr izdevās redzēt.

Līst, nelīst, līst. Laivu neizdevās izslaucīt sausu. Mazajās krācītēs vēl pāris saujas slapjuma klāt. Pa grīdu skalojas ūdens, kas pamanās aiztecēt aiz ūdensnecaurlaidīgo bikšu staras un tālāk līdz sēžamvietai. Atstumjoties no kokiem un zariem rokas ar visām piedurknēm jau sen slapjas. Cimdi? Slapji un novilkti, lai netraucē strādāt. Grūti? Nē! Ar stūrmani un kantētāju, kurš aizmugurējā sēdeklī cenšas izņemt par 90 grādiem asākos līkumus un izvadīt laivu caur šaurajām bezizejām smejamies tā, ka visa Ūlas ieleja skan.

Pirms brauciena vietējie nosauca pāris objektus, kam jāpiegriež vērība. Būšot betona tilts, būšot kāpjošais avots, tad vēl viens tilts, kuru būvē, bet tam laivas jāapnes apkārt. Tilts bija, bet avotu neatradām, jo nospriedām, ka trijās vietās izliktā glītā un kokā izgrieztā norāde „Ūlas akis” ir kautkāds „āķis” - upmalas krodziņš. Uz to pat augsts tiltiņš bija, bet mēs neko, braucām vien tālāk.

Bet „akis” esot slavens. Svētavots, kas palīdz jaunību atgūt, ārstē. Klīst teika par potences uzlabošanu, par visu iepriekšējo grēku nomazgāšanu un tā tālāk. Lietuviešu laivotāji, pa ceļam krietni sildošo degvielu salietojušies, kaut ko par avotu atminējušies, dodoties turp, izpeldoties un tā... Bet pēc pāris minūtēm viņā krastā ar savu auto piestāj lietuviešu ģimenīte, atnāk pāri tiltiņam, sasmeļ pudelēs un kanniņās veselības ūdeni.

Un tad priekšā pāri upei svaigi bebru nogāzts koks, kas ar lapotni aizsedz aizsprostu. Pie zariem turoties, izrāpjamies krastā un pa brikšņiem velkam laivu caur spraugu sētā, pāri būvlaukumam, garām vistām un gailim, kuri kašņājas smiltīs. Īsa fotopauze dīvainajā nekurienē, kur top jaunais tilts pāri Ūlai un dodamies tālāk. Līdz finišam palicis maz, laiks uzlabojies, pat saulīte parādās.

Viss skaistais beidzas par ātru. Ūla nepaspēj ne apnikt, ne nogurdināt. Kopējais foto un lielā pārģērbšanās. Kautrību pie malas! Slapjās bikses nost, sausās virsū, izmirkušās kārtas maisā. Blēdīgi smaida profi, kuri bija izvēlējušies viņuprāt pareizo sauso laivu un pieredzējušie, kuriem bijis īsto laivotāju īstais apģērbs. Tie, kurus nesildīja adrenalīns, ārstējas ar līdzpaņemtajiem šķidrumiem. Laivu iznomātājs uzsauc kreptīgu cienastu – dzūku ugunsūdeni un rupjmaizi ar speķīti, gurķi un lociņiem.

Jau mazā krēsliņā ierodamies skaistā viesu namā. Kaimiņos puķu dobes sasegtas ar audumiem un plēvēm – šonakt gaidāma salna. Vakariņas, bezgalīga rinda uz pirti, drēbju žāvēšana pie kamīna un visur, kur vien var uzkarināt, karsta duša pirts vietā un marš uz migu.

Otrās dienas rīts sākas ar burvīgu miglu, ar salnas mežģīnēm izcakotu zāli un apsarmojušiem jumtiem. Gaismā atklājas, ka esam nakšņojuši senatnīgā ciematiņā, kur vairākums ēku „kā no muzeja”. Sudrabaini pelēki nosūbējušas klētiņas, šķūnīši, ciku cakām koka namiņi. Pa vidu jaunākas celtnes, kā mūsu viesu nams. Zāle nofrizēta, puķudobes kā uz konkursu, viss savā vietā.

Brokastīs atkal dzūku nacionālie griķi. Milzu porcija – sacepuma gabals, pārliets ar krējumu. Saimniece stāsta, ka gatavo vietējos ēdienus pēc senām dzimtas receptēm.

Saulains un pat nedaudz silts – laika apstākļu regulētājs beidzot sapratis, ka mūs no Lietuvas nevar tik viegli aizbaidīt.

Merkine ciematā viesojamies Dzūkijas NP informācijas centrā un tiekamies ar administrācijas pārstāvjiem. Simpātiska ēka, pašā miesta centrā, tūristiem pa kājām – garām nekādi nepaiesi. Bukleti gan vairumā lietuviski, bet vai nu mēs lasīt atbraukuši? Šogad viesojos te jau otro reizi un sajūsminos par vietējo ļaužu patriotismu. Kā viņi mīl savu zemi, kā lepojas ar vēsturi, tradīcijām, kā priecājas par katru ciemiņu, kam interesē daba. Kāds no mūsu kompānijas vēlāk secina, ka tas raksturīgs visām bijušajām karaļvalstīm.

Ripojam uz Viļņu, kur mūs sagaida viens no vietējiem laivu nomātājiem. Privātmāju rajonā uz ielas busiņi ar laivu piekabēm, kuriem uz priekšējā paneļa visai dīvains un atmiņā paliekošs „rotājums” – sazin no kā nogriezta bārdaina vīrieša galva dabiskā lielumā. Saimnieks ir skarbais vecis, ar biznesa krampi. Viņam katra laiva atstrādā trīs reizes dienā. Kā sāk no astoņiem rītā, tā līdz vakaram, kad laivas tiek iznomātas romantiskajiem braucieniem divatā. Inventāra glabātuvi nojumē labāk nebūtu rādījis. Klienti to droši vien neredz, viņus te neved, bet mums jau profesionāli „krīt acīs” attieksme pret mantām un savu darbu. Es arī no tāda „galvu griezēja” nenomātu laivu, kam jau acīs „spīd rubuļi”, atvainojiet, liti.

Turpinām ceļu Latvijas virzienā, uz Aukštaitijas Nacionālo parku. Skat, tik, arī augštaiši iekasē maksu par laivošanu un nacionālā parka apmeklējumu. Trīs ar pusi liti par piecām dienām vai 35 par visu gadu. Biļetes jāpērk arī kājāmgājējiem, bet vietējiem ir atlaides. Parka saimnieki lepojas ar skaistu piestātni un laivu māju, atklāti stāsta par saimnieciskiem sarežģījumiem. Klausos un domāju – ja jums būtu mūsu problēmas... Nedariet, brālīši, neatkārtojiet tā, kā to paspēja lieli kungi Latvijā. Labi, par darbu citreiz.

Nopietnām sarunām seko saldais piedzīvojums Strigailišku ciemā. Skatāmies, piedalāmies un sajūsmināmies kā top lietuviešu kulinārais mantojums, savdabīgais našķis – šakotis. Saimniece stāsta, ka pasaulē kaut ko līdzīgu gatavo deviņās valstīs, pat Japānā. Dzeltenais cepums rotē uz stieņa un rūdās malkas uguns liesmās, un, katru reizi pārlejot ar mīklu, pamazām pārvēršas zarainā eglītē. Senāk tas likts kāzu galdā, bet mūsdienās var nopirkt jebkuram dzīves gadījumam. Krodziņa stūrī glabājas rekordlielais šakotis, basketbolista auguma garumā.

Naktsmājas paslēpušās meža vidū. Viss tumsā, neko nevar saprast. Paiet laiciņš, kamēr sagaidām saimniekus, tiekam siltās migās un naskākie arī visai mazietilpīgā elektriskajā saunā. Jocīgi, vai tad īstas pirts te nav?

Viss labais ir par ātru, pa īsu un par maz... Jau trešā diena klāt. Brokastīs ierodamies laivotāju paskatā. Garš galds kā uz kāzām, pankūkas, zapte un gurķi. Liela apetīte. Vai tas viss? Nē, uzrodas desiņas arī. Nu tad jau varēs pastrādāt ar airiem!

Paldies tiem, kam nebija par grūtu lasīt un ir tikuši līdz šai rindiņai. Vai ievērojāt, kādi bija iepriekšējie laivu nomātāji? Aukštaitijas ūdenstūrisma asociācijas pārstāvji aizved uz savu saimniecību, kur ir ne tikai perfekta lauku māja, bet laivas glīti saliktas, apsegtas ar plēvi lai nepielīst, vestes plauktos pēc izmēriem, airi statīvos pa krāsām(!).Un karstais svaigo ogu dzēriens no šīs saimniecības rudens aveņu ražas. Nu? Es nomāšu laivu pie šitiem, skaidrs, taču!

Cik jauki iekāpt sausā, tīrā laivā, ar ūdenī nemirkstošu karti un kārtīgu airētāju ceļabiedros. Pirmais posms pa Būkas upi, kas arī neaizsalst tāpat, kā ezeri, caur kuriem maršruts turpinās līdz Ginučiai ciemam un ūdensdzirnavām. Atkal jautrība upītē ar neticami seklu un pasakaini dzidru ūdeni. Carnikavietis ar supu jau gabalā. Būka līkumo, kā lapsa cilpojusi, no ezera bēgdama, un mēs tai līdzi, kārpoties pāri melniem pusnoslīkušiem stumbriem vai lienot pa apakšu nolīkušiem melnalkšņiem. Cilvēka roku nepārveidoti, dabiski krasti, brīžiem niedrāji, brīžiem veci un diženi melnalkšņi, liepas, ozoli, sakņu ķepas, stumbri ar dzeltenu sēņu pudurīšiem sūnainajās zaru padusēs. Te jāslīd lēni, jābauda, jākaifo... Gultnē vizuļo gliemežvāku drumslas, tik skaidri saskatāmi sīkumu sīkumi - sārti akmentiņi, ūdensaugi. Ek, laika par maz. Laika nemaz nav, tas ir pazudis. Kamēr apstāsies, „izmetīs enkuru”, izvilks fotoaparātu... Gribētos vēlreiz atgriezties.

Pēc šķēršļotās Ūlas ir radusies profesionāļu pašapziņa. Pa upi iet labi, bet priekšā ezers un pie zemesraga jāpagaida pārējie. Ko nu kurš sapratis? Mēs pie viena raga, citi pie cita. Uzēdu kadiķogas, brīdinu kaimiņu ekipāžas kapteini, ka ar krūkļa ogām nevajadzētu apmierināt izsalkumu. Atnāk telefoniska ziņa, ka redzēts lācis un pēc tam nozuduši abi alūksnieši. Gan jau beigās visi trīs atradīsies.

Ezerā pūš smuka brīzīte, taisot mazus, nepierastus vilnīšus un griežot laivu sāniski. Mazliet bailes sākumā, bet pēc tam pierodu. Igauņi, kā startē no niedrāja, tā tikuši jau līdz pusezeram. Nozib dzeltenie airi un garām aiztraucas arī citas komandas. Navigācijas zīmes ezerā bijušas, bet laika zobs sagrauzis vai tauta līdz paķērusi. Turamies tempā, lai pamanītu, kur niedrājā ir izeja uz nākamo ezeru, bet tālāk uz upīti. Kamēr tā līkumo, vieglas straumītes nesti gandrīz vai atpūšamies. Pēdējais posms pāri vēl vienam ezeram ar pretvēju un laivas niķi rādīt tam sānus. Panākam supa pavēlnieku, kurš „iet pa ūdens virsu kā Jēzus”. Pirms piestātnes uzrodas „muitnieki” – gulbju mamma ar trim jaunuļiem. Par laivām viņiem viss skaidrs – tādas te parādās katru dienu. Bet kas ir tas dīvainais vīrs ar airi, kurš stāv kājās? Trīs gulbji, pleznām plakšķot, aizskrien pa ūdeni drošībā, bet ceturtais, žēli pīkstot, ielien meldros. Finišējam bez mūzikas. Nogurums un prieks reizē.

Pavārs Valdas, zivju zupas profesionālis, tikko uzlicis katlu uz uguns, gaida mūs, lai stāstītu par savu īpašo un 300 gadus seno recepti. Ezera vējš zēģelē, ir mazliet vairāk kā vēsi un negribas ne centimetru izkustēties no ērtās vietas pie ugunskura. Ēstgriba tiek tracināta krietnu laiku, kamēr zupai pievieno visu, kas tai pienākas. Vāra visas zivs sastāvdaļas, izņemot žaunas un iekšu iekšas. Valdas ir kārtējais vēstures un valsts patriots, kurš mazliet ņem ļaunā, ka nosalušie laivotāji nespēj koncentrēties uz viņa stāstījumu. Katlā sabirst dilles, pētersīļi, burkāni, nātres, peldpūšļi, ikri. Kamēr apkārt laiž lielo kausu nogaršošanai un uzmanība pievērsta degustācijai, nemanāmi tiek iebērts garšvielu maisījums, par kuru neko nestāsta. Pielieku pirkstu burkas vāciņam – sāļš bez gala un izskatās pēc vegetas. Kartupeļus zupā neliek, bet piekož atsevišķi, taču vārīšanas beigās pielej šļuku degvīna vai brendija. Kāpēc? Senāk – dezinfekcijai, jo ūdeni smēla no ezera, mūsdienās – tradīcijai vai, manuprāt, dzidrināšanai un garšas pastiprināšanai. Vēl iemērc apdegušu alkšņa pagali, kas izņemta no ugunskura turpat katla apakšā. Tā vajag. Zivs peldpūšļus no zupas izvelk, sagriež un sacep pannā atsevišķi. Nepierasti. Nekas tāds nav ēsts. Kamēr kaifojam pie katla, ierodas arī „muitnieki” – gulbiene ar saviem trim jaunajiem, pelēkajiem. Šoferis stāsta, ka šitā kompānija diedelējusi pie autobusa, līdz sapratusi, kur ezermalā ciemiņi ēd pusdienas. Stāsts ir gandrīz galā. Vēl uzkāpjam Ladakalnā, senā pilskalnā, atsveicināmies no ezeriem. Snauda, sarunas, dižie plāni. Kapteiņi un stūrmaņi taisās iekarot vai „iznomāt” Roņu salu. Igauņi smejas.

P.S. Bildes būs galerijā.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais