Kalnu un ieleju zeme
|
Mārtiņš Grosbahs
|
25 dienu garā “Kyzyl-Kuragino” ekspedīcija sākās 2. jūlijā, kad uzmodos un jau zināju, ka šis būs viens traks ceļojums. Tā tiešām bija, kopumā šis vienreizējais piedzīvojums ilga 30 dienas, sākot no izkāpšanas uz ceļa Salaspilī un beidzot ar ievelšanos mājās dienas vidū, nevienu iepriekš nebrīdinot.
Es nekad nebiju viesojies Rēzeknē, par ko, kā ģeogrāfijas fakultātes studentam, man līdz šim brīdim bija jākaunas, taču tieši no turienes tika plānots lielā brauciena uz Krievzemi sākums. Tā nu no Salaspils es stopiem devos uz Rēzekni, kur sarunāta tikšanās ar uzticamu kompanjonu, stopēšanā par mani krietni vairāk pieredzējušu, taču šoreiz ar auto ceļojošu. Nonācis Rēzeknē sagaidīju Mariku un gaidot vilcienu tiku pie ekskursijas pa pilsētu, apskatīju Goru, Zeimuļu un daudzas citas vietas. Tiem kas brīnās kāpēc braukt ar vilcienu nevis ar stopiem, ja jau abi esam tik lieli stopošanas fanātiķi, skaidroju, ka mēs jau labprāt būtu izvēlējušies tieši šo pārvietošanās veidu, taču pasākuma organizatori pieprasīja, lai ierodamies ar transporta līdzekli ar precīzu un garantētu pienākšanas laiku. Tā nu mēs izvēlējāmies pašu lētāko iespējamo veidu kā nokļūt no Latvijas Uz Maskavu. To gan es nožēloju jau pirmās pāris stundas pēc mūsu ~14 h garā brauciena sākuma, jo vilcienā bijām iegādājušies vietas visskaļākajā un šķietami neērtākajā vietā.
Pēc 14h kaut kur starp miegu un nomodu, bet līdz galam nevienā, mēs nonācām Maskavā. Pirmie iespaidi? Drūzma, karsti, neko nesaprotu(te gan savu artavu deva negulētās 14h). Pirmo reizi mūžā izmantoju tādu transporta veidu kā metro un Maskavas metro, neskaitot manas personīgās asociācijas ar man ļoti tuvu stāstu par šo institūciju(https://www.google.lv/search?q=Metro+2033&tbm=isch&tbo=u&source=univ&sa=X&ei=5yzdU6egCeHgyQP9jYDoDA&ved=0CBsQsAQ&biw=1366&bih=681), bija kaut kas ko redzēt. Arhitektūra - vietām noplukusi, vietām kā pilī, bet noskaņa par senumu nepamet nekur, it īpaši iekāpjot vagonā, kurš uz priekšu kustas draudīga trokšņa pavadījumā. Kādreiz vēlētos atgriezties Maskavā tāpēc vien lai izstaigātu tās metro stacijas līdz galam. Ar metro braucām uz Napoleon hostel, kur bija apsolīts, ka varēšot nolikt savas smagās somas, lai var bez nastas doties nelielā tūristiskā trakumā pa Maskavu.
Maskavā uz ielām kiosku laikam nav, jo visas tam līdzīgās iestādes atradās pazemes tuneļos, kuru tur bija tik daudz, ka Rīgas centrs nestāv ne tuvumā. Arhitektūra centrā ir tiešām skaista, pat neskaitot GUM, kura atšifrējumu gan es neatceros, taču nezinātājiem, tas ir tirdzniecības centrs pašā Maskavas centrā, blakus sarkanajam laukumam, kurš izmērā ir aptuveni 4 Galerijas Centri un daudz apbrīnoto kremli. Maskava apbrīnojami labi izskatās naktī, tur dzīvība nebeidz kūsāt pat pēc pusnakts, tā ir vieta kura daudziem asociējās ar putinu un ļauno Krievijas impēriju, taču nenoliedzu, ka ja man tāda iespēja būtu es noteikti kādu laiku vēlētos pavadīt dzīvojot Maskavā, varbūt ne tikai pašas pilsētas noslēpumu, bet arī tās iedzīvotāju vilināts, kas atbild iz jautājumu kādi ir maskavieši - aizņemti, skrienoši..draudzīgi, sirsnīgi, skaisti, jautri, labi, cilvēki.
Pēc īsās ekskursijas jau laicīgi ar īpašu vilcienu bija jādodas uz Šeremetjevas lidostu, kur plkst. 01:00 ar kompānijas Aeroflot lidmašīnu devāmies uz Abakan. Mans pirmais lidojums ar lidmašīnu ilga 4,5 stundas, izlidojām 01:00, bet ielidojām 09:30. Kā? Laika zonu maģija :D Lidojām 10 kilometru augstumā, ar ~800 km/h lielu ātrumu. Sajūtas dīvainas, taču pie tām var pierast, vienīgi nespēju aprast ar aizkritušajām ausīm pacelšanās un nolaišanās laikā. Firma manās acīs nopelnījusi diezgan augstu vērtējumu, ne tāpēc vien, ka mūsu lidmašīna veica savu lidojumu bez katastrofālas avārijas, bet arī tāpēc, ka pa ceļam mūs pabaroja.
4,5 stundas lidojuma, lidmašīna nosēžas, esam Sibīrijā. Tagad sēžamies autobusā un 6 stundas braucam uz nometnes vietu. Pa ceļam jau paspējām nobrīnīties par izteikto reljefu un kalniem. KALNIEM!! Visu pirmo nedēļu mani nepameta tas sajūsmas vilnis, kurš pārņēma ieraugot Sibīrijas jaukumus -kalnus, mežus klajumus, pļavas, upes, putnus augus, cilvēkus. 25 dienas mēs dzīvojām dzeloņdrāts apjoztā nometnē “Ermark”. Vienā teltī sadzīvot nācās 12 cilvēkiem(kamēr puiši nesāka pārvākties pie meitenēm :D), ne jau parastās tūrisma teltīs, šīs bija vecas, rūdītas armijas tipa teltis ar pečku logiem un 2 ieejām, koka grīdu, 12 gultām, 12 tumbačkām un 1 skapi, ja rodas jautājums kāpēc vasarā vajadzīga pečka, tas tāpēc lai naktīs kad temperatūra nokrītas uz +5 grādiem, var sasildīties, jo temperatūras amplitūda dienas laikā varēja būt līdz 40 grādiem. Šādās teltīs, tikai savādāk iekārtotās notika viss, gan ēdināšana, gan ēdiena gatavošana, gan kultūras aktivitātes, gan fiziskie treniņi tiem, kuri pat Sibīrijā apmeklēja sporta zāli. Nedaudz nostāk no dzīvojamās zonas atradās Skatuve, pie kuras nācās pulcēties vismaz 1 reizi dienā uz kopējo sanāksmi, uz kuru aicināja īpaši tai veidota dziesma, starp citu, šādas dziesmas bija visam, tās skanēja, kad devāmies ēst, kad devāmies uz izrakumiem un kad no rīta modāmies, es šeit noteikti publicēšu vismaz dažas no tām. Tur pat nometnes teritorijā mums bija pašiem sava ugunsdzēsēju brigāde un mašīna, arī armijas paskata smagais auto ar pamatīgu tehniku, kura mums nodrošināja wi-fi laikā no 15:00 līdz 08:00, kad nācās doties uz izrakumiem. Nedaudz nostāk no vis iepriekš minētā atradās dušu un pirts(baņas) zona, kur 2 aizvēsturiska paskata kurināmie boileri uz riteņiem apsildīja ūdeni 2 dušu teltīm un kā blakus produktu radīja tvaiku baņai, kura bija populārākā vieta nometnē, uzreiz pēc ēdamzāles. 20 m attālumā no baņas atradās neliela, sekla, bet ļoti dzidra upe ar akmeņotu gultni, kura kalpoja ne tikai kā atveldzēšanās pēc baņas vai vienkārši karstā dienā bet diemžēl arī veļas mazgāšanas notekūdeņu izgāztuve un vannas vieta zvērīgi karsto dušu nīdējiem. Visu diennakti nometnes teritoriju it kā apsargāja grupa bruņotu vīru, cik labi viņi to tiešām apsargāja gan es nezinu.
Katru dienu sākām agri no rītā lai jau pirms dienas vidus, un līdz ar to lielākās svelmes varam beigt darbu. Uz izrakumiem devāmies 9. maija marša pavadījumā…njā… Uz izrakumiem devāmies noplukušos, skaļos visurgājēja paskata autobusos, pa ceļu, kuru grūti nosaukt par ceļu, tikai 10 km garo ceļu veicot 30 minūtes, taču tas netraucēja daudziem pa ceļam vēlreiz aizmigt. No kādām 20 darba dienām tikai divas es tiešām tiku uz lielajiem izrakumiem, kur tika attīrīti kurgāni un solīti svarīgi atradumi. No svarīgiem atradumiem un aizraujoša darba gan es redzēju gaužām maz. Manuprāt mūsu grupiņai ļoti paveicās, ka tā vietā lai mūs kā neprašas izmantotu tikai liekās augsnes pārvietošanai pie lielajiem, svarīgajiem kurgāniem, mūs apmācīja, izglītoja un ļāva piedalīties dažādu objektu attīrīšanā otrā izrakumu vietā, kas bija apmetnes vieta uz sena tirgošanās ceļa. Mūsu izrakumu vietā brīvprātīgie tika sadalīti grupās pa 6-7 cilvēkiem un katrai grupai tika nozīmēts vadītājs no paralēli notiekošās pilnīgi atsevišķās arheoloģiskās ekspedīcijas, kurā cik zinu dalībnieki bija zinoši arheologi, kuri pēc tam, kad mēs 13:00 beidzām darbu devās pusdienās un pēc tām darbu turpināja līdz pat vakaram. Mūsu grupas vadītājs bez šaubām bija visapbrīnojamākais cilvēks, kas redzēts šī ceļojuma laikā. Aleksandrs Jurovičs ir tuvu 50 gadus vecs vīrs, kurš katru dienu staigāja Krievijas armijas formā, ar aiz zābaka aizbāztu pātagu un pārpārēm nopietnu izskatu, no rītiem braucot uz izrakumiem, jau no liela attāluma avarēja redzēt, kā mūsu “palkomņiks” sagaida grupas ierašanos izrakumos stalti nostājies pie mums nozīmētā kvadrāta, šķietami tur gaidot jau no mūsu aizbraukšanas momenta iepriekšējā dienā. Lai gan bieži no šī vīra mutes skanēja propaganda, kas manām ausīm nebija baudāma, un lai gan citi grupu vadītāji uz ceļiem metoties palīdzēja savām grupām darbā, savu vadītāju mēs uz ceļiem neredzējām nekad, šis vīrs izpelnījās manu cieņu ar savu disciplīnas uzturēšanas māku, pieklājību meiteņu priekšā un tuvu nevainojamo tēlu. Līdz uzzināju, ka viņam ir 17 gadus veca draudzene.
Izrakumos mēs pavadījām 5 stundas dienā, savos nozīmētajos 10X10 m lielajos kvadrātos, visa grupa sistemātiski noņemot velēnu, tad pirmo kārtu, pēc tam iespējami perfekti notīrot laukuma virsmu, tad atkal noņemot augsni līdz 2. kārtai, atkal veicot tīrīšanu, tad noņemot 3. kārtu un veicot pēdējo tīrīšanu. Visas minētās darbības tika veiktas paralēli uzmanīgi pārbaudot vai noņemtajā augsnē nav paslēpies kāds keramikas gabals, kauli, krama atlūzas, vai kas vēl vērtīgāks, kuru atrašanas gadījumā tā precīza atrašanās vieta tika marķēta ar karodziņu, katrā starpposmā laukums tika fotografēts arhīvam. Viena laukuma pilnīga attīrīšana prasīja nedaudz mazāk par nedēļu un ja pareizi atminos, līdz galam paspējām attīrīt 4 laukumus. Grupa visā izrakumu laikā atrada ne mazums kaulu fragmentu, keramikas un krama atlūzu un krama izstrādājumu, pat akmens galodas un, to gan neatrada mūsu grupa, bultu uzgaļus. Arī pats atradu pietiekami daudz no augstāk minētajām lietām, taču visveiksmīgākā laikam skaitās Marika, kura atrada vismaz 2 galodas, kas tika uzskatītas par vieniem no nopietnākajiem atradumiem izrakumu teritorijā.
Lai gan oficiāli no nometnes un izrakumu teritorijas mums bija aizliegts iziet, jo jūlijs ir ļoti aktīvs periods ērcēm, kuras mūs var inficēt ar baismīgām slimībām..ā un jā tur ārā ir arī lāči, mēs dažas reizes tomēr tikām aizlavīties uz tuvāko upi vai kalnu, kur varējām pabaudīt neskarto Sibīrijas dabu, kas likās kā nelieli varoņdarbi, skatoties cik vienmuļa dažkārt varēja kļūt nometnes dzīve. Tikai nometnes beigās uzzināju, ka no nometnes teritorijas tika bēgts diezgan bieži un diezgan tālu, drosmīgākie pat nočiepuši vietējiem laivu un pa upi devušies uz tuvējo ciemu pēc alkohola. Laikam aizmirsu pateikt, mūsu nometnē valdīja stingrs sausais likums. Vienā no pēdējām dienām gan tas tika no krievu dalībnieku puses pamatīgi pārkāpts, šķietami ar attieksmi - nu, lol, ko tu man izdarīsi uz Sibīriju izsūtīsi?
Katru svētdienu tika organizētas ekskursijas, sākumā uz Tuvas republikas muzeju Kyzylā, vēlāk arī uz Sajanu kalniem, Ergaki dabas parku pie guļošā Sajana un karājošā akmens, kur dienas garumā veicām pārgājienu pa kalnu takām un apskatījām Sibīrijas dabu vēl tuvāk. Leģenda vēsta, ka karājošais akmens nav nogāžams taču, ka kādreiz tas tomēr nogāzīsies un tajā dienā pienāks pasaules gals, jo modīsies guļošais Sajans un pasauli sagraus. Pirmspēdējā nedēļā devāmies garā braucienā uz otru ekspedīcijas organizētu nometni 6 stundu brauciena attālumā no mūsējās, kura atradās jau pilnīgi citādā klimatā un kura arī cilvēku, grafika un ieradumu ziņā bija citāda. Šinī nometnē tika atļauts kas tāds par ko pie mums tikai sapņoja - iziet no nometnes teritorijas. Nometnes iemītniekiem gan nācās pierakstīties pie apsardzes, taču viņiem bija brīvība, vienīgā lieta, kura pietrūka mums, taču vienīgā lieta ko vēlējāmies. Dienā, kad ieradāmies visi mūs sagaidīja ar aplausiem un prieku, notika sacensības futbolā, volejbolā, talantos, taču jau uzreiz mums pateica, ka no nometnes teritorijas nedrīkst doties ārā arī šeit. Izrādās, ka uz dienu, kad ierodamies mēs, visai nometnei ticis aizliegts pamest teritoriju, vēl interesantāk, aizliegts kontaktēties ar netālu dzīvojošajiem arheologiem. Izrādās tas tāpēc, ka mēs no arheologiem varētu dabūt alkoholu un marihuānu. Daudzi par to bija sarūgtināti. Bet runājot par aizliegumu iziet no nometnes - tas, kurš ļoti ko vēlas, atradīs kā pie tā tikt. Šī gada organizētās Latviešu grupas galvenais cilvēks mūs caur vairāk vai mazāk slepenu taku tomēr izveda pastaigā pa apkārtni, kas deva mums lielisku iespēju izbaudīt brīvību un vietējās brīnumskaistās ainavas. Teorētiski, ja nu kāds tomēr jautā, tur ārā notika ģeoloģijas stunda, kas, starp citu, nav meli, tā tiešām bija. Uz pēdējās nedēļas organizēto muzeja vizīti daudz tomēr nedevās, jo tas bija pirmais pasākums, uz kuru doties vai nedoties mums tiešām ļāva izvēlēties, pietam daudziem ļoti negribējās uz muzeju kratīties 6 stundas katrā virzienā.
Jau strauji tuvojās nometnes beigas un ļaudis apzinājās, ka šis sapņu burbulis drīz plīsīs, draudzības kļuva ciešākas, drāmas asākas. Pienākot atvadām, pat cilvēki ar kuriem šķiet neesi pat runājis zināja tavu vārdu, nāca no tevis atvadīties un bija kļuvuši par taviem draugiem, dažiem šī interesantā parādība ļoti izbesija :D No nometnes devāmies prom 29. jūlijā ap pusnakti, atkal pavadījām ~6 stundas autobusā un pirms pirmās gaismas bijām lidostā kur daudzas stundas gaidījām savu lidojumu uz Maskavu, kas bija ieplānots tikai 10:40, bet protams vēl arī kavējās. Kad beidzot bijām lidmašīnā varējām nedaudz pagulēt, tikai nedaudz, jo nu kā var gulēt kad pie kreisās rokas skaista meitene un pie labās lidmašīnas logs, LIDMAŠĪNAS LOGS! To es gaidīju jau ilgi, ilgi pirms Sibŗījas brauciena, beidzot man bija iespēja baudīt leģendāro skatu pa lidmašīnas logu. Ap 12:00 mēs bijām izlidojuši, lidojām 4,5 stundas un, par brīnumu, Maskavā bijām ap 13:00, atkal laika joslu maģija.
Paši pirmie nonācām atkal jau topogrāfiski apzinātajam Napoleon hostel, bijām dzirdējuši, ka iepriekš pēdējie braucēji nav tikušu pie gultas vietām un tas mums bija pietiekams dzinulis nekavēties. Šoreiz pastaigā pa Maskavu devāmies tikai vakarā, kad jau bija tumšs un par pāris grādiem aukstāks, jo pa dienu pilsētā valdīja neizturama svelme. Mēs iesākām pastaigu pa pilsētu trijatā un kāda iespēja, taču pa ceļam sastapāmies ar, gandrīz, visiem mūsu draugiem, kuri arī izmantoja vakaru, lai izskatītu sarkano laukumu, pa grupiņām savācot vairāk un vairāk cilvēku mūsu bars lēnām izauga līdz ~20 cilvēkiem. Attapāmies sarkanajā laukumā spēlējot apļa spēles un runājoties par dzīvi, uz hosteli tikām tikai pēc pusnakts.
30. jūlijs, laiks doties prom no Maskavas. Ekspedīcijas laikā ar Mariku tika izkalts plāns doties nelielā roadtripā pa Krieviju, apskatīt dažas pilsētas, izmantojot stopēšanu un koačsērfingu, jo mūsu vīzas bija derīgas vēl nedēļu, taču neilgu laiku pirms ekspedīcijas beigām parādījās kāds interesants projekts Igaunijā, kuru vienkārši nespējām izmest no galvas, tāpēc plānus mainījām un tā vietā lai turpinātu atklāt Krievzemi, devāmies mājās uzreiz. Mēs sākām stopēt ap 14:00 pie Maskavas ārējās robežas, kur ceļš ved Rīgas virzienā. Lai gan sākumā stopet nācās uz pārbāztas 3 joslu šosejas , kura kūst zem kājām, mūsu panākumi bija diezgan labi, ņemot vērā, ka līdz Latvijas robežai tikām šķiet ~9 stundās, pa ceļam nostopējot gana kolorītus Krievijas pilsoņus, nepilsoņus un soon-to-be nepilsoņus. Liels paldies jaukajiem bulgāru tālbraucējiem un jaukajam vīram, kurš mums viņus sarunāja. :)
Aptuveni 23:00, esam ~10 km attālumā no Latvijas robežas, tālbraucēji mūs atveda ļoti tālu, taču šeit viņiem ir jāstājas rindas galā, lai pārbrauktu robežu, taču mums jādodas tālāk, jo esam apņēmības pilni pēc iespējas ātrāk tikt mājās. Soma jau berž plecus, ārā līst, ir tumšs, līdz robežai daudz kilometru, citi tālbraucēji saka, ka 14, citi, ka 3-4(ik pēc kilometra), gājiens smags, bet ar laiku esam pie robežas, kuras šķērsošana izrādās ne mazāk sarežģīts pasākums, kā tikšana līdz tai. Tiem no jums, kuriem šķiet, ka robežu šķērso pie nelielas mājiņas ar robežmietu - nē, tā konstrukcija ir vismaz 200 metrus bieza robežmietu un kontrolposteņu kārta, kurā dokumenti jārāda ik pēc 50 metriem. Vispār baigais čakars pārkāpt robežu ar kājām, nevaru iedomāties kāds darbs ir pārbraukt ar smago.
Lai gan priecīgo robežsargu un labsirdīgu sveicienu atgriežoties tēvzemē, vietā mēs tikām pie drūmām un strupām robežtantēm, kuras tev tikai uzrūc, beidzot mēs bijām Latvijā. MĀJAS!! Vēl daži simti kilometru līdz mājām, kas tas ir?! Mēs tikko bijām 5600 km tālu, šis ir nieks. Soma spiež mazāk, vēders kurkst vājāk, prāts kļūst možāks, sarunājam transportu līdz Rēzeknei, vīrs, kurš mūs ved, brauc no Krievijas ar pilnu bāku krievu degvielas, tā varot nopelnīt naudu nākamajai nedēļai. Viņa brālēns arī šonakt braucot no Krievijas ar daudz šīs mantas, viņš dzīvo Viļānos, mani varot aizvest. Drīz jau esmu Rīgā, no turienes braucu ar autobusu, soma jau gāž gar zemi. Uzmostos Vecumnieku autoostā, esam klāt. Izkāpju un soļoju mājup, pēc 10 minūtēm esmu savā pagalmā, ir prieks, ir miers, ceļojums ir galā, esmu mājās.
Bildes :