Arheoloģija – Sibīrija – Yermak!

  • 12 min lasīšanai
  • 14 foto

Vēlme ceļot un doties kaut kur pasaulē kūsāja jau sen, bet vienmēr kaut kas vai nu apturēja vai nebija pietiekami daudz līdzekļu, vai bija jādara kaut kas cits... tagad uz to visu paskatoties gribas teikt – vienkārši attaisnojumi... īstenībā nepietika drosmes kaut ko apņemties vai atrast laiku šim aicinājumam. Laiks gāja, pienāca studiju laiki... nonācu ģeogrāfu mafijā – ceļotāju tautā! Daudzi šīs fakultātes studenti, darbinieki ir aktīvi pasaules apceļotāji. Dzirdētie stāsti, redzētās bildes un filmiņas iedeva papildu dzirksteli sen lolotajam sapnim. Vēl biju sācis apmeklēt gandra bilžu un stāstu vakarus, kur par saviem ceļojumu iespaidiem dalījās dažādi latviešu cilvēki, kuri uzdrošinājušies un vienkārši darījuši. Kā pēdējā, spēcīgākā dzirkstele, kas sevišķi iespaidoja bija novadnieka Mārča Pļaviņa ceļojuma videoversija par Kubu. Viss! Kaut kur jādodas! Pietiek sēdēt! Nākamā vasara – mana vasara. Nekādus darbus, sportus un ko tur vēl. Kaut kur braukšu!

Nebija ilgi jāgaida līdz fakultātē uzzināju par iespēju pieteikties arheoloģiskā ekspedīcijā Kyzyl-Kuragino Krievijas Federācijā. Jābrauc! Neko nedomājot, īpaši neinteresējoties gāju un pieteicos.. teica, ja piesakies, tad bez pēkšņas pārdomāšanas, mēnesi kārtīgs darbs, super karstas dienas, super vēsas naktis, mežonīga daba utt... Nu labi, jābrauc! Iepriekš biju dzirdējis par šo pasākumu, jo no fakultātes iepriekšējos 3 gadus kāds bija braucis un atsauksmes bija labas. Pluss vēl uz braucienu tajā mēnesī un nometnē pieteicās 2 kursa biedri – Marika un Mārtiņš un Līga, tā kā vēl labā kompānijā uz nekurieni braukt izskatījās pavisam droši. Vispirms bija jāiztur konkurss. Bija jāaizpilda pagara pieteikuma veidlapa, kur prasīja ne vien formālu informāciju par personu, bet arī interešu loku, pieredzi dzīvošanai dabā, ieinteresētību arheoloģijā un pieredzi tajā, ja kaut kāda ir bijusi. Šo atlases kārtu sekmīgi nokārtojot nāk virkne dažādu formalitāšu pildīšana, tai skaitā – apstiprinājums par labu veselību, apdrošināšana, kaut kādi dokumenti par sadarbību ar Krievijas Ģeogrāfijas Biedrību utt. Likās, ka vesela jūra, kas vilkās līdz pat pēdējai nedēļai pirms izbraukšanas kad tika iegūta vīza. Vienīgās izmaksas, veicot šo ceļojumu bija ceļš līdz un atpakaļ no Maskavas un kaut kāda nauda, pāris dienām dzīvojoties pa Maskavu. Visu pārējo nodrošināja Krievijas Ģeogrāfijas Biedrība.

Pasākums ilga no 4. līdz 31. jūlijam. Dodos uz Maskavu ar Ecolines autobusu, 2 dienas padzīvojamies tur un tālāk ar lidmašīnu dodamies aptuveni 5 stundu ilgā lidojumā līdz Abakanai. Tur sadalāmies pa autobusiem, viens autobuss uz vienu nometni, otrs uz otru. Atkal ceļā, šoreiz jau pa ceļiem uz bezceļiem uz nometni. Gandrīz visi dalībnieki dodas gulēt, bet man miegs nenāk – ainava, kas paveras ceļā uz nometni ir pasakaina. Visur kalni un lejas, dažāda lieluma upes, kuras līkumo starp kalniem. Dažviet apkārt vijas spēcīga migla un redzams sniegs. Būs labais!

Nometne, kurā tiekam izmitināti saucas Yermak. Tā ir ieskauta starp kalnu upīti un zemes ceļu, tālāk apkārt kalni un taiga. Nometne ir daļēji iežogota un mums ir stingri pieteikts ārā no nometne neiet. Kapēc? Mūs biedē ar ērcēm, lāčiem, vilkiem un citiem brīnumiem, lai gan vieglāk būtu bijis, ja viņi vienkārši mūs apskaidrotu ar apstākļu specifiku – mežonīgā daba, lielie plašumi un attālums no civilizācijas. Vairāk kā 70 jauniešiem būtu neiedomājami grūti izskraidīt līdzi tādēļ arī nekur labāk mums pašiem nedoties. Bet vēlme ir liela un daži, bezbailīgākie izšmauc un uz laiku paklaiņo apkārt. Mums gan sola ekskursijas un pastaigu pa nacionālo parku, kas sirdi uz laiku apmierina. Nometne ierīkota ļoti komfortabli. Dzīvojam lielās, 12 cilvēkiem domātās armijas teltīs, alumīnija rāmja gultās ar izgulētu matraci, toties ļoti siltiem guļammaisiem. Plītis pa naktīm kurina, jo naktīs temperatūra var noslīdēt tuvu nullei. Meitenes pa meiteņu teltīm, zēni pa zēnu, bet tas tā nosacīti, jo vēlāk tāpat katrs guļ kur grib un ar ko grib... Ir sausās tualetes ar caurumu grīdā. Kamēr atstrādāju jauno nokārtošanās veidu pagāja laiciņš un jauno darba pozu iesvētījām par „tupstēšanu”. Vēl nometnē bija neliela skatuvīte, kas bija mūsu galvenais pulcēšanās un pasākumu lauciņš, kur notika vakara ģenerālsapulces, konkursi, šovi un vēl citi pasākumi, kur mēs paši bijām galvenie varoņi. No pulksten sešiem līdz septiņiem tika nodrošinātas dušas ar silto ūdeni un pirts, kura gandrīz vienmēr bija pilna un kļuva par jauniešu galveno sadraudzēšanās punktu. Pēc pirts un uzreiz pēc darba, no lielā karstuma gājām atdzesēties kalnu upītē, kuras ūdens bija vien padsmit grādu un, ja ārā bija tuvu 40 grādiem, pirmajās reizēs lika pārciest pāris šoka terapijas. Ēdienu gatavoja uz vietas vesela pavāru brigāde un viņi gatavoja lieliski! Pārēdos 3 nedēļas, 3 reizes dienā! Neatceros nekad kad ar tik gardu muti būtu ēdis. Kārtīga krievu ēdienkarte ar putrām no rītiem, kartupeļiem, griķiem, makaroniem, soļankām, gaļām, zivīm, salātiem pusdienlaikā un super launags vakarā. Pluss uz izrakumiem deva līdzi augļus, cepumus, prjaņikus, šokolādes batoniņus un sulu ar ūdeni. Es pat nevarēju iedomāties, ka var sasniegt tādus laimes kalngalus kad tev 3 nedēļas pēc kārtas nav jādomā par ēdienu un zini, ka to tu noteikti dabūsi noteiktā laikā un īpaši gardu. Protams, nenoliedzu arī savu artavu laikam, ko pavadīju svaigā gaisā, 6 stundu intensīvam darbam un daudzām citām fiziskām un sociālām aktivitātēm, kas tevi fiziski izsmeļ un tad jau nekas cits kā kārtīgi paēst arī neinteresē. Vēl bija neliela sporta telts, kur bija trenežieris ar dažāda smaguma atsvariem un galda tenisa galds, kā arī inventārs citiem sporta veidiem. No sporta bija volejbola, badmintona, futbola laukums. Futbola laukums bija pasaules līmeņa – simtiem akmeņu, bedru, vienvārdsakot – krimināls. Vēl bija arī boksa maiss un vingrošanas stieņi. Drošības un veselības apsvērumiem bija ārstu un miliču teltis. Viss bija.

Ikdiena – ceļamies 6.30. Pirmās dienas vismaz ap to laiku ceļamies, vēlāk... Katru ikdienas soli pavada atbilstoša mūzika. Uz 6.30 skan rīta rosmes dziesma, lai dotos iesildīties treneres pavadībā dienai, tālāk 7.15 brokastu laiks. 8.00 izbraucam uz darbu. Uz darbu dodamies ar slavjanka. Darbs no +/- 8.30 līdz 15.00, 50 minūtes kārtīgi rokam, tīram, meklējam, tad 10 minūšu pārtraukums. Līdz +/- 15.00 strādājam un tālāk dodamies atpakaļ uz nometni, lai apmazgātos un 16.00 pusdienu pārtraukums. Tālāk vakaros notiek dažādas sociālas aktivitātes sākot no sporta spēlēm līdz dažādiem muzikāliem un teatrāliem pasākumiem. Piedalos gandrīz visur – futbolā, volejbolā, badmintonā, galda tenisā, diskotēkās, dzejas vakaros, flešmobā, teātros. Apmeklēju lekcijas, kuras pasniedz arheologi, pētnieki un vispār interesanti cilvēki. Gulēt agrāk par pusnakti nekad neizdodas aiziet, visu laiku kaut kāds pasākums, cilvēki vēlas parunāties, iepazīties. Sevišķi liela interese no krievu jauniešiem, kuri šķiet par ārpasauli vispār neko nezina. Daži nedaudz nojauš Latvijas atrašanos vietu, zina, ka galvaspilsēta ir Rīga un mūs ieskauj Baltijas jūra. Protams, redzējuši ir Jauno vilni, vismaz dzirdējuši par Raimondu Paulu un dažiem pat top grupu sarakstā ir Prāta vētra. Stāstot par Latvijas vēsturi daudzi ir šokēti kam mūsu tauta ir gājusi cauri, cik daudz ir bijuši represēti un kāda laime ir būt brīviem no padomju jūga. Dažiem laikam pirmo reizi tiek pasniegta neliela daļa no pasaules vēstures mācībstundas, savu artavu iedod arī arheoloģisko izrakumu vadītāji – vēsturnieki. Vispār krievu jauniešu, ar kuriem man izdodas aprunāties un paklausīties, ļoti daudz zina par literatūru, politiku, vēsturi – cik nu viņiem ļauj par to zināt. Uzskati un spriedumi man liekas pareizi, bet par daudz, ko viedokļi nesakrīt. Katrā ziņā visu laiku jutos kā savējais gan starp krievu, gan ārzemnieku jauniešiem un ne ar vienu nebiju naidos. Jutos diezgan populārs, jo visi zina manu vārdu, tautību un daži saukā par latviešu mafijozņiku, jo taisu naidīgas sejas grimases un nēsāju ģeogrāfu mafijas baiku vai kreklu. Popularitātei palīdz arī labie sasniegumi sporta mačos un laba teātrspēle, kur ar pāris krievu valodas frāzēm, kā piemēram, nu pogodi, sobaka, vai kaut ko citu aizgūtu no populārām krievu filmām, dziesmām vai teicieniem, tu viņiem šķieti ļoti interesants un nedaudz krievisks. Sākumā lielākā daļa vispār domāja, ka krieviski neko nesaprotu, jo pēc dabas esmu diezgan kluss, man patīk skatīties un klausīties, bet kad atveras tad ir labais. Ilgi arī krieviski nebiju runājis un tā normāli šī bija pirmā reize un tāpat nācās izlīdzēties dažviet ar angļu valodu, ja vien kāds to saprata. Vēl starp latviešiem un 40 krievu jauniešiem bija cilvēki no Ķīnas, kas gan dzīvo Krievijā, Rumānijas, Spānijas (tai skaitā katalonietis, kurš par to bija ļoti uzstājīgs!), Polijas, Igaunijas, Kolumbijas. Viņi arī visi bija ļoti draudzīgi un valodas vai kādas citas barjeras starp visiem nometnes jauniešiem nebija. Beigās es pat vairāk kopā tusējos ar krievu jauniešiem (sevišķi meitenēm) un mazāk ar manu Latvijas bandu.

Ko mēs darījām darba laikā? Godīgi sakot man tika grūtākais iespējamais darbs gan fiziski, gan pēc dažādām citām niansēm, bet tas bija labākais, kas varēja ar mani notikt. Pašā pirmajā dienā tikām aizvesti uz kurgānu, kas ir sena apbedījuma vieta, izveidota apļveidā, kur apkārt secīgi un simboliski sakrauti akmeņi un, kur centrā būtu jābūt apbedītam kaut kādam vai kādiem cilvēkiem un līdz ar viņiem dažādiem traukiem, darbarīkiem, ieročiem un vērtslietām, ja vien šīs kapenes jau nav laika gaitā iznīcinātas vai izlaupītas. Viņas ir veidotas tūkstošiem gadu atpakaļ un laikam ejot daudzi vieglas naudas kārotāji tās ir atrakuši un visu vērtīgo aizvākuši, kā arī kultūrām laika gaitā nomainoties, iepriekšējo kultūru atstātais tiek iznīcināts, jo viņi uzskata, ka vecos garus nepieciešams aizdzīt un zemi attīrīt. Tas, kas ir palicis pāri neskarts, nav bijis līdz šim atrasts, bet palicis ir salīdzinoši maz, bet šad un tad tiek atrasts kaut kas interesants un nozīmīgs vēstures izzināšanai.

Skats uz kurgāniem.

Otrajā darba dienā tikām sadalīti 3 autobusos. Kā izrādījās šādos sastāvos kā bijām sadalījušies, mēs daudz maz palikām līdz pat ekspedīcijas beigām. 2 grupas devās uz kurgāniem, bet tajā, kurā biju es un pārējie latvieši, devāmies uz senu apmetnes vietu, kur sezonāli ir dzīvojuši cilvēki. Tā vieta atradās netālu no upītes, no vienas puses meža ieskauta, no otras kalnu. Tur darbība bija pavisam savādāka. Ja kurgānā tev bija vien jānovāc zemes virskārta un jāattīra akmeņi, kas šķita vienkārši garlaicīgs un bezjēdzīgs darbs, tad apmetnes vietā bija ļoti intensīva, fiziski smaga, bet reizē arī atradumiem un interesantu sarunu un stāstu bagāta darbošanās. Mēs tikām sadalīti grupās pa 5-6 cilvēki un bija jāapstrādā kvadrātveida laukums. Vispirms bija jānovāc velēnas kārta, puslāpstas biezumā. Šis darbs man padevās sevišķi labi, jo velēnu noņēmu ātri, sadalot to mazos kompaktos kubuciņos un ļoti prezīci un līdzeni to novācot no laukuma, kas pēc tam vieglāk palīdz līdzināt kvadrātu. Daudzi brīnījās, pat prasīja, lai paskaidroju un pamācu, brīnījās tai skaitā arī vadītājs. Uz jautājumu vai es jau ar kaut ko tādu esmu nodarbojies, atbildēju, ka savā laikā strādāju dārzniecībā. Vadītāja komentārs: „Nu tas daudz, ko izskaidro...”. Kad novākta velēna, jāsāk līdzināšanas darbs, lai laukums būtu apmēram vienādā līmenī un nekur nebūtu pauguriņu un bedru, turklāt jāskatās vai kaut kas interesants no artefaktiem jau netiek atrasts. Ko varēja atrast? Keramika, vienkārša vai ar zīmējumiem, kauli vai to fragmenti, akmens un krama darbarīki vai ieroči. Pie pirmā laukuma, kurš izrādījās viss atradumiem nabadzīgākais, pēdējās darba dienās jau bija pat parādījusies apātija. Labi, biju atradis 2 keramikas gabalus un pāris kaulus, bet likās, ka kaut kas nav. Pirms patiesi sapratu, kas un kā izskatās un, ko meklē, arī pagāja laiks, jo acīm bija jāpierod un visdrīzāk lielāko daļu no tā ko varēja atrast biju aizsviedis prom vai nemaz nepamanījis. Ja man kaut kas likās, ka tas varēja būt kaut kas interesants un vērtīgs, to uzreiz rādīju vadītājam. No sākuma vien akmeņi, bet tajos laikam vienmēr saskatīju kaut ko, kas varēja būt vai nu bijušais akmens darbarīks vai kaut kas senajam nomadam vajadzīgs. Daži akmens fragmenti tiešām atgādināja vai nu keramikas lausku vai kaut kādu flīzi vai ko, kas tiešām likās roku veidota. Daba pati ir māksliniece. Ar laiku iemācījos ar ieskrāpēšanu saprast vai tā ir keramika vai vienkāršs akmens. Kvadrāts tika ierakts kaut kur pusmetra biezumā, atrokot pa slāņiem. Slāni noņem ar lāpstu, sekojot augsnes kārtai, kas atšķīrās no iepriekšējās, pēc tam tā bija rūpīgi jānotīra ar rokas lāpstiņu, lai to iemūžinātu ar fotoaparātu. Protams, visu laiku arī jāskatās vai kaut ko interesantu nevar atrast. Kopā 3 nedēļu laikā attīrījām 3 pilnus kvadrātus. Sanāca +/- kvadrāts uz nedēļu. Darbs sanāk fiziski smags, jāstrādā ar rokām, plaukstām. Tiem, kas ar lāpstu ņēmās pirmo reizi, sekas juta jau visai drīz – sāpēja rokas, tulznas, pluss vēl laika apstākļi – dienā temperatūra pacēlās tuvu 40 grādu atzīmei. Vienmēr gandrīz bezvējš. Traktorista iedegums bija 2-3 stundu jautājums. Daži strādāja puspliki, smērējās ar pretiedeguma krēmiem. Vadītājs Tigrans, kas jau šeit strādāja no jūnija, izskatījās pēc nokaitēta vērša. Manai jūtīgajai ādai tas bija visgrūtākais pārbaudījums. Fiziski jutos labi, daudz sportoju un ar lāpstu esmu draugos jau sen un tie aspekti man neradīja īpašas grūtības. Bet apdegu jau pirmajā dienā. Mugurā bija krekls un lai cik labi man likās, ka esmu apsmērējis sev rokas un seju, vienalga viss likās degam. Rokas bija sarkanas, nevarēju pat pieskarties, turklāt nesen biju dabūjis sev laptvāņu sulu, kas izpaudās ar palielām čūlām uz rokām. Katrā ziņā izskatījos interesanti. No deguna āda nogāja, kā man likās, kādās desmit kārtās. Lobījās nost kārta pēc kārtas un es nodomāju cik tālu vēl līdz gaļai atlicis... Turpmākās dienas strādāju pusgarajos šortos un termoveļā ar garajām rokām, cepurē, brillēs un lakatā ap kaklu. Mūsu autobusa izlase dabūja kārtīgi pasvīst. Labi, ka sliktas pašsajūtas, traumu, visbiežāk gan atpūtas nolūkos, bija iespēja uz dienu palikt nometnē. Tad gan bija jāpalīdz virtuvē, vai jānes un jāskalda malka apkurei. Bet dažiem „strādniekiem” tas šķita labāks darba dienas pavadīšanas veids. Varēja arī pāris stundas ilgāk pagulēt. Šo opciju gan neizmatoju, jo darbs patika un beigās biju viens no retajiem, kurš visas dienas bija strādājis. Ja no sākuma piefiksēju, cik un ko biju atradis un katru atradumu gribēju iemūžināt tad beigās tam jau biju atmetis ar roku, jo ar katru nākamo laukumu un pieredzi tika atrasts daudz vairāk. Man laikam bija īpaši uztrenēta acs – atradu daudz keramikas gabalus, ar svītrām, apļiem, kaut kādiem ornamentiem; atradu akmens cirkļus, dauzāmos, ieroci; krama cirkli, šķērējamos. Es pat īsti nezinu, ko un kam domātus, bet vadītāji lika noprast, ka ir baigi labi. Interese un vēlme bija patiešām liela un tas deva panākumus. Manā grupā bija arī viens puisis, kurš pa visu laiku neko neatrada, jo viņam labāk patika smagāki darbi, kā zemes izvešana un aizvākšana, kā arī runāšana. Un ja jau pieminēju sarunas un stāstus tad jāatzīst, ka tādā sabiedrībā biju pirmo reizi. Vadītājs vēsturnieks, komandā filologi, valodnieki un topošie politiķi. Tādas sarunas, kur es neko nesaprotu sen nebiju dzirdējis. Spēlējām spēli par ievērojamiem personām vai tēliem, kur kāds izdomā kādu šādu tēlu vai personu un pārējie uzdod jautājumus, lai atminētu, kas tas ir un atbild ar jā vai nē. Vienīgais, ko es atminēju bija Godzilla.. Atceros, ka runa gāja arī par Muhamedu Ali, Forestu Gampu.. Pārējie? Gan ievērojami politiķi, filozofi, domātāji, izgudrotāji, krievu aktieri, mūziķi utt. par, ko man vispār nebija ne mazākās sajēgas. Protams, dažreiz traucēja arī valodas barjera, bet nu... jutos stulbs.

Keramika, akmens darba rīks. Atzīmēti ar karodziņiem.
Marikas akmens asinātājs!
Mārtiņa bultas gals no krama.
Sargs un mīļums - laika Aņika!
Denj rabota.
Sajānu pļavu iemītnieki!
Daudz atradām.

Strādā, strādā, roc, roc, tīri, tīri, bet pēkšņi skan: „Vņimaņie! Zakončits rabotu! 10 minut pereriv. Otstajte raskopa i položite lapati...”. Tas bija polkovņiks Aleksandrs. Vienmēr ģērbies cara laika virsnieka uniformā ar pletni pa rokai. Augustā viņam bija arī zobens... Ļoti interesanta un kolorīta persona, vēsturnieks un liels orators. Viņš prata gan iebiedēt, gan sasmīdināt, dažreiz baigais celmu gāzējs, dažreiz liels sliņķis, bet nu kāda personība! Tādas nianses liek pasmaidīt un tā kā visi vadītāji bija forši un atsaucīgi cilvēki, tas darba ražīgumu un vēlmi uzlādēja līdz pilnībai. Kopā smējāmies, kopā sērojām. Visi bija noguruši, bet bija laba sajūta. Sajūta, ka dari kaut ko nozīmīgu, nepierastu un paliks atmiņā kā vislabākā pieredze. Būtu zinājis, ka var palikt un strādāt kopā ar viņiem arī augustā vēl saņemt par darbu algu, būtu ņēmis garāku vīzu un palicis strādāt. Zinot, ka ekspedīcija tiks organizēta arī nākamgad, vēlme tur doties ir diezgan liela. „Blakām” atrodas Baikāls, varbūt līdz tam ar pēc darba jāaizbrauc...

Nedaudz par nometnes dzīvi. Ikdiena vienā skriešanā, tikos celies, tikos velies, tikos zarjadka, tikos ēdamais, tikos spēle, tikos lekcija, tikos ģenerālsapulce... Visu laiku kaut kas ir darāms, dažbrīd smejos, ka nav pat laika aiziet uz tualeti. Gandrīz nebija tāda brīža kad paliku viens. Aktīvi piedaloties sporta pasākumos un citās aktivitātēs ieguvu atpazīstamību un laikam biju diezgan interesants objekts daudziem, kas bija par iemeslu, lai iepazītu daudzus aktīvus un interesantus jauniešus. Protams, gadījās arī vis kaut kādi smieklīgi un ne tik smieklīgi notikumi. Es trešajā dienā veļas mašīnā nelabojami izmazgāju mobilo. Tad man visu laiku bija problēmas ar sasitumiem, biju vienos zilumos, gan no sportošanas, gan no paša stulbībām. Visu jūliju man bija smuks caurums kājā, kurš negribēja dzīt un visu laiku strutoja. Iesvētot arheologu kārtā mūs visus kārtīgi sasmērēja un izķēmoja. Tad vēl divi telts biedri, kuri mani arī aicināja uz piedzīvojumu, kuram es nepiekritu, pāris reizes gandrīz noslīka tuvējā upītē, kura lejup pa straumi bija pārveidojusies kārtīgā krāčainā mežonē. Viņi bija aizņēmušies nometnes gumijas laivu un vēlējās izpētīt tuvējo apkārtni ar upes palīdzību. Visi teatrālie priekšnesumi lielākoties bija smieklīgi vai mākslinieciski un gandrīz visiem tajos patika piedalīties. Brīžiem likās, ka esmu bērnudārzā, bet pieņēmu šo situāciju un iejutos maza bērna lomā, kas beigās izrādījās forši gan sev, gan citiem. Sen nebiju „laidis luni” tādos apmēros.

Pavisam nenopietni cilvēki...

Lai nu kā tur bija un gāja, bet bija un gāja super! Tāda atpūta un piedzīvojums bija labākais, kas ar mani noticis kopš sevi atceros. Maisam gals vaļā, jādomā kur tālāk doties! Dodaties Jūs ar! :)

Komanda.
Kalnu ezers nacionālajā parkā.
Mūs tur daudz.
Karsts futbola mačš starp nometnēm.
Līga, Es, Marika un Mārtiņš. Visi laimīgi!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais