Uz Angliju ar 4 maziem bērniem!
|
Evita Smite
|
Izklausās traki, ne?! Domājām ilgi un gari, vai vajadzētu kaut kur beidzot aizbraukt ar mazajām, līdz nolēmām, ka jābrauc kaut kur tuvu. Stundas lidojums līdz Anglijai likās ideāls, lai riskētu lidot ar 3 bērniem, kuri nekad lidmasīnu tuvumā pat redzējushi nebija. Nolēmām celjojumu pārvērst par dzimsanas dienas ballīti, jo mazajām paliek 3 gadinji.
Jo tuvāk shī diena nāca, jo nedroshāk palika! Mazās, likās nodarbojas tikai ar kaushanos un nikosanos. Sāka rādīties murgi un domājām, ka varbūt visu sho pasākumu atcelt, bet nu noriskējām! Te nu lasi, kā mums gāja!
Shannon- London Gatwick lidojums ceturtdien 18. septembrī. Mēs ar vīru sanervozējushies, bet, mazās izskatās, ka sajūsmā. Tiekam lidmashīnā- visa 20. rinda mūsu. Katram pa diviem bērniem blakus. Man soma pārlādēta ar saldumiem, krāsojamām grāmatām un planshetdators pilns ar multenītēm. Esmu sagatavojusies kārtīgi. Lidmasīna paceljas un mazās pat neiepīkstas! Pfu, varam uzelpot.
Pēc nieka sundas esam jau klāt Londonas lidostā. Var jau sākt sajust bērnu sagurumu, bet mums jātiek līdz mūsu auto īrei. Businjs, kas ved uz auto īri jāgaida 30 min, mazās sagurushas un viens razbainieks sāk taisīt traci, pārējās ljoti paklusīgi sēzj uz solinja. Esam laimīgi, kad beidzot busins atbrauc, bet...visa masīnas dokumentu kārtoshana arī aiznem ljoti ilgu laiku. Ārā jau kārtīga tumsa. Nākamreiz būs mācība- jānjem nevis auto no lētākās nomas, bet kaut kas, kas ir ljoti tuvu lidostai. Otra lieta mūsu gimenei, protams, ir- ne visi piedāvā 7vietīgos auto. Liela gimene, daudz problemu.
Kad beidzot esam iekāpushi savā autinjā, mazās visas aizmieg, jo pieradushas gultās jau būt pēc plkst 8. Stundas laikā esam aizbraukushi uz savu hoteli Days Inn Fleet. Atsauksmes izlasītas ne pārāk glaimojoshas par sho vietu, bet mēs panēmām 2 lielos numurinjus, kuri paredzēti 2 pieaugushajiem ar 2 bērniem. Tadi 6vietīgi numurinji nemaz neeksistē, tā ka mūsu gimenei arī ar to vienmēr jārēkinās. 2 numurinji uz 3 naktīm zem 300 eiro. Nu tādas cenas apkārt nemētājas. Tatad riskējam.
Esam pie viesnīcas, bet bērni gulj mashīnā. Mēginam vinjas maigi izcelt, bet, protams, visas pamostas. Pārbiedējam cilvēku registratūrā, ieveljoties ar 4 raudoshiem bērniem. Prasam, lai tulīt dod vismaz vienu atslēgu, ko vinsh arī izdara. Kamēr vīrs paliek kārtot papīrus, es ar visu brēcosho baru uz istabinju. Visus ātri gērbju nost un metu pa gultām, pie reizes, mēginot visus nomierināt. Divas nomierinās ljoti ātri un jau actinas krīt ciet, bet identiskās dvīnītes viena uz otru skatās un brēc. Man ir skaidrs, ka nu te labi nebūs. Kā vīrs ienāk numurinjā ar otru atslēgu, saku, lai njem ciet vienu no dvīnītēm un iet vinju likt otra numurā. Vins izvēlas to, kura mājās mums gulj viena pati atseviskā istabā. Kā viena pazudusi no istabas arī otru izdodas ljoti viegli nomierināt. Iestājas patīkams klusums.
Pēc kāda laika vīrs atnāk, pastāsta ka arī vinjam numurinja klusums un miers. Apspriezjam situāciju un nolemjam, ka shādi gulēsim visas naktis. Man 3 meitenes, vinjam viena. Man numurinjā dubultā gulta un 2 vienguljamās gultas, vīram dubultā gulta un izvelkamais dīvāns. Viss tīrs, balts, nekas sliktāks, kā citās viesnīcās, kur mēs esam divatā palikushi. Atkal pierādās tas, ka cilveki pārsvarā raksta atsauksmēs visu negatīvo un patīk par visu burkstēt. Pat mājās man tik labi nav gulējies kā sheit. Arī mazās tik labi sen nebija gulējushas.
Novēlam viens otram labu nakti un sarunājam, ka celjamies plkst 8 un tad sākam savu izplānoto celjojumu. Iekrītu saldā miegā ljoti ātri. Ik pa laikam pamostoties un sabīdot bērnus gultām pa vidu, lai nebirst ārā.
19. septembris. Pamostos ljoti labi izgulējusies, bet plkst pat īsti 7 nav. Klusītēm izkrāmēju somas un sakrāmēju visu pa plauktiem. Lēnā garā, pirms plkst 8 visas mazās princeses arī pamostas. Krietni pēc 8, joprojām no vīra nav ne vēsts, atstāju mazās numurinjā, 6gadnieci ievēlu par atbildīgo un eju klauvēt pie otra numurinja durvīm. Pēc kāda brīzja durvis atveras, iekshā tumsa un uz manīm skatās piepampushas acis. Saka, ka te visi gulj. Piesaku, ka lai sāk lēnām celties augshā un eju atpakalj uz savu numurinju. Visas salieku pie darba krāsot grāmatinjas un skatīties multenītes. Pēc kāda laika arī pārējie divi ierodas un mēs varam doties. Blakus BurgerKings, kur ieejam apēst kādas brokastis. Pasūtam pankūkas un kartupelju plācenīshus. Mazās paknakstas, bet nekas īsti pie dūshas neiet. Dodamies uz auto- Galapunkts Paulton parks, kur atrodas mūsu galvenais celjojuma mērkis Peppa Pig world. Mazo mīljākās multenītes parks. Esam tur mazliet pēc plkst 10. Biljetes mums jau ir kabatā, līdz ar to rindās jāstāv nav. Parkā daudz cilvēku bet nav burzmas. Ljoti patīkama relaksēta atmosfēra. Nekur nav garu rindu. Visilgākais, ko pie karuselja nostāvējām bija 20 min, pie pārējiem gājām, kad redzējām, ka cilveku rindās nav. Parks ljoti fantastisks, bet negribētu te būt vasarā, kad te ir pūlji ar cilvēkiem. It seviski, ja tev ir 4 bērni jāpieskata. Visas mazās sajūsmā! Kad izstaigājam visu Peppa Pig parku (cik nu visu- te būtu ko darīt vismaz 2 dienas) apstaigajām arī pārējo teritoriju. Dinozauru parku, parku ar eksotiskajiem putniem utt. Teritorija liela un ljoti viegli bija atrast sturishus, kur neviena nav. Paldies septembrim un piektdienai.
Ja ir 4 bērni, tad viena no galvenajām lietām dzīvē klūst toalete. Jo tās tika apmeklētas visu laiku- tad ar 2, tad pa vienai, tad ar visām 4. Sheit toatetes ljoti pārdomātas prieksh bērniem. Poda vāks lieliem dibeniem un nolaizjot lielo vāku, poda vāks maziem dupsīshiem. Es domāju vecāki novērtē shādus sīkumus.
Man soma pilna ari pamperiem, salvetēm, maisinjiem, pārvelkamajām drēbītēm visādiem gadijumiem. Piem. vēl esam uz shosejas, kad no aizmugurējā sēdeklja maza balstinja raud, ka grib churāt, tu saki, ka nu tulīt būsim galapunktā un tad būs toalete, bet tas jau bērnu nenomierina. Ka piestājam auto stāvietā, saprotam, ka toalete nekur tuvumā nav un starp masīnām uz ielas bernu arī nesēdināsi, vienīgais glābins ir pamperis. Ar vienu vai diviem bērniem tu kaut ko izdomāsi, bet ar cetriem? Paldies dievam, es sho pamperi atstāju virsū sitam mazajam zukserim, jo pēc kāda laika mēs smuki spēlējamies Peppas Pigg spēljlaukumā, vīrs aiziet uz toaleti un man sitas mazais pienāk un saka, ka tulīt būs kaka. Ko darit? Iet uz toaleti un atstāt 3 pārējos bērnus sveshā vietā vienus bez vecākiem? Protams, ka ne. Gaidīt, kad ieradīsies vīrs? Nu tad jau būs par vēlu. Iet ar visām 4 uz toaleti? Kā tu vinjas dabūsi prom no jautrības? Vienīgais ir iebāzt ātri pamperi biksēs un tie, kuriem ir daudz bērni,ir eksperti, kā to ātri izdarīt. I neviens nepamanīs. Manam zakim, paldies dievam, biju atstājusi pamperi. Vienīgā problēma bija iestāstīt, ka ir jau labi, drīkst kakāt biksēs.
Nu re, tāda neliela novirze no tēmas sanāca, bet domāju, ka noderīga. Tāpat arī mitrajām salvetēm vienmēr ir jābūt līdz.
Pavadijām visu dienu shajā burvīgajā bērnu paradīzē, paēdām vakarinjas(protams, neko jēdzīgu, bet kaut ko kungjos iebāzām) un dodoties prom, izgājām caur rotaljlietu veikalu- katra drīkstēja izvēlēties vienu mantinju. Kā nekā dzimsanas dienas noskanjās mums viss. Nekādu citu dāvanu nebūs.
Shodien bija ieplānots apmeklēt dzīvniecinjus New Forest Wildlife Park, ja shinī parkā būtu pārāk piebāzts ar cilvēkiem un ja būtu lijis lietus, tad brauktu uz akvāriju. Bet, mums ,kā vienmēr, paveicās un laiks bija burvīgs- saulains un silts.
Sēzamies auto un braucam tālāk. Plāns ir redzēt Stonehendge- pa gabalu vai tuvumā, nav svarīgi. Zinām, ka esam par vēlu, lai tiktu iekshā, bet domājam, ka no zjoga redzēsim Stonehendge visā varenībā. Biletes uz sho jāpērk tikai internetā, tikai tad tev ir garantija tikt iekshā. Mums biljeshu nav. Piebraucam pie Stonehenges centra, aizejam aiz ēkām un kukūu? Kur tu esi Stonehendge? Izradas viss ir ljoti blēdīgi- vārti uz celju līdz Stonehendgei ciet. Maksā, kāp autobusā un tevi aizvedīs pie brīnuma. Pats brīnums patālu no shī centra. Nu ko, kartē izpētam, kur vins ir un... redzējām vinju, braucot uz hoteli no shosejas. Protams, nebijām pārāk tuvu, bet varam teikt, ka esam redzējushi to dzīvē pashi savām acīm.
Noklūstam viesnīcā laimīgi, bērni ar jaunām rotaljlietām, pa celjam benzīntankā nopērkot kaut ko apēdamu. Viesnīcā uzpūsham balonus (jap, ari tie man bija līdzi), paspēlējamies un jau laiks iet gulēt. Atkal sadalamies visi smuki pa savām gultām un visi chuch, iznemot manu mazo nikīgo princesi, kura vienigā zin un varbūt pat pati nezin, kapēc taisa nikus un iespītējas un visam saka nēee! Iesi gulēt_ nē! Gribi buchu?_ nē! Gribi kaktā?_ nē! Gribi shokolādi?_ nē.! Skaidrs, nemaz neklausās ko es prasu... Lieku kaktā, prom no māsām, tātad toaletē- stāvi, nikojies te un netraumē citus. Pēc kādas 5ās reizes, man jau tvaiks pa ausīm nāk un es, nikna kā pūkis, eju ārā no mūsu numurinja un eju un dauzu pa durvīm vīram. Saku- ej novaldi savu bērnu! Shis vēsā mierā atnāk, vienu pūkji nomierina (mani) un tad iznes otru mazo pukīti no toaletes, samīljo un liek cucēt. Pagulēja tam mazajam murmulim blakus, līdz iemieg. Novēlam labu nakti viens otram un vīrs aiziet uz savu numurinju. Es arī gultā iekshā, bet mazais nikis atkal sāk knosīties pa gultu un nevar savu gultas vietu sadalīt starp veco rotaljlietu- trusīti un jauno rotaljlietu- pingvīninju. Es neko nesaku, tik nikna lūru uz vinju no segas apakshas, līdz visas mantas nikim ir noliktas pareizajās vietās- viena blakus, otra zem krekla un aizmieg. Pfu- es arī drīkstu iemigt.
20.septembris sestdiena.
Shodien visi raiti pamostamies abos numurinjos un dodamies uz Bekonscot. Iebraucam ljoti piemīlīgā pilsētinjā ar pilnām ielām ar rudens lapām. Atkal silts un saulains. Sheit mums jāapskata Bekonscot Model Village.
Iesaku visiem, pieaugushajiem, bērniem, veciem un jauniem. Mini pilsētinja. Viss tik piemīlīgs. Tu pēksni esi milzis un pēti mazos cilvēcinjus dzīvojam, strādājam un priecājamies. Bērniem lielākais prieks bija vilcieninji, kas brauca cauri visai mini pilsetinjai visos iespējamos virzienos. No visu manu 4 bērnu un mūsu puses atskanēja daudz priecīgu izsaucienu un spiedzienu!
Kad pilsētinja bija izstaigāta, sekoja saldējums un spēljlaukums. Bet plkst 3 mums jābut Windsorā, tā ka pārāk ilgi uzkavēties te nevaram. Atvadamies no shīs jaukās vietinjas un jau atkal esam celjā, shoreiz uz skaisto Windsoru. Ah..kā man patika!!
Pastaigājam gar Temzas krastu, kur pilns ar gulbjiem, zosīm un pīlēm,pa piemīlīgo Windsoru uz mūsu jau laikā iegādāto pasākumu. Amfībija, kas izvadā pa Windsoru un pēc tam izbrauc pa Temzu. Atkal daudz sajūsmas spiedzienu! Pats vadītājs ljoti interesanti un daudz jokojot, stāstija par Windsor.
Ko darīt tālāk? Windsor pils būtu tas saprātīgākais lēmums. Arī amfībijas vadītāji ieteica, ka Windsor pili jāapskata pēcpusdienā, tad nav tik lieli bari. Bet nu mēs esam par vēlu. Pie ieejas mums puisis ar franchu??? akcentu aizsūta prom un saka, lai ierodamies rīt.
Nu nekas, nav jau nekas zaudēts. Būs mums kādreiz jāatbrauc divatā. Pili ar 4 maziem bērniem arī seviski prātīgi nebūtu lauzties iekshā. Paskatamies, kā lidmasīnas viena aiz otras lido virs Widsoras pils jumta un ejam apēst kaut ko labu pa visām shīm dienām. Ieejam kodzinjā, pasūtam dazādus ēdienus, lai katrs varētu atrast ko apēdamu un priecājamies par izdevushos dienu. Paprasam viesmīlim vai ir iespējams dabūt 3 kūcinjas ar svecītēm mūsu jubilāriem, bet diemzēl, svecīshu vinjiem nebija. Nu nekas! Apēdam gardum gardus saldos, sasmaidamies ar apkārtesosajiem galdinjiem, kur liekas visas acis ir uz mums. Un visi smaida! Un ik pa laikam kāds nāk un prasa, vai tie ir dīinīshi? Mēs- nē! Trīnīshi! Un visu smaidi paliek vēl lielāki! Paldies dievam, mani razbainieki arī pacentās labi uzvesties!
Vai Jums tā ir bijis, ka kaut kur aizejiet bez bērniem un redzat dazus bērnus uzvedoties izcili un domājat- ah, kapec mani berni tik labi neuzvedas? Mēs viemēr tā esam darījushi un tagad...Ha- manējie shoreiz bija tie, kas bija paraugbērni. Mīlji, jauki, smaidīgi! Viena otru samīljoja, apskāva. Neticami, mani nikīshi uz ko tādu ir spējīgi! Prieks un lepnums mums abiem. Kapēc vinji vienmēr tādi nevarētu būt?
Pavadijushi jauku laiku krodzinjā, devāmies no shīs piemīlīgās pilsētinjas prom. Atkal garām daudzajiem gulbjiem, zosīm, pīlēm, un mazās atkal pārlaimīgas. Un laiks atkal iet chuchēt un mazajam nikim uzdarboties. Bet shorez pati tiku galā.
21.septembris.
Shodien jādodas mājās, bet pirms tam kaut kas vēl jāizdara. Nekas nav ieplānots, bet nolemjam atgriezties Windsor. To arī daram.
Braucot uz Windsoru, radio skan Pharrell Williams dziesma Happy un mēs visi dziedam un dejojam pa mashīnu. Saskatamies ar vīru un priecājamies, ka viss ir izdevies un nav pārvērties par murgu kā mēs bijām iztēlojushies.
Windsora pie pils milzīga rinda, kur mēs nemaz i nedomājam stāvēt. Paēdam brokastis sheit un ejam pie pils apskatīt Long Walk. Pavadam kadu laicinju sheit, kamēr bērni priecājas par lidmasīnām debesīs un mēs par pili.
Un tad jau laiks doties atdot auto un lidot mājās. Sajūtam kārtējo reizi mazuma piegarshu. Ir mazliet skumji.
Auto atdoshana un noklūshana lidostā notiek bez starpgadijumiem, līdz jāiet skaneriem cauri un mazais nikis i nedomā skirties no sava trusīsha. Vicinās ar rocinju, atgainjājot ienaidniekus un brēc_ nē. Apsargs piesolija uzlīmītes un ko tik vel ne. Nu nekā. Dabuju atnemt ar varu un tad bija tāāda histērija. Bet nu viss labi beidzās, apsargs izdzīvoja un mans nikītis dabuja savu trusīti atpakalj un man opā esot, iespieda trusīti starp sevi un mani, lai neviens ljaundaris vairs nevarētu trusītim tikt klāt.
Apsveicu savas 3 mazās princesītes dzimsanas dieninjā, kura ir shodien, 22. septembrī!
