Neapoles un tās apkārtnes savdabīgā burvība.. Romas brīvdienas.. U2 koncerts Milānā..

  • 8 min lasīšanai
  • 11 foto
Šī gada ceļojums uz Itāliju jūlijā ieplānojās noteiktu apstākļu sakritības dēļ – U2 koncertu Itālijas lielākajā stadionā San Siro, kas vienlaicīgi ir manas futbola favorītkomandas AC Milan mājvieta, laist garām nevarēju.. līdz ar to atvaļinājumu jau savlaicīgi ieplānoju jūlijā un attiecīgi arī brīvdienas Itālijā bez vienas dienas divu nedēļu garumā.. Piebildīšu, ka uz Itāliju devos piekto reizi, tādējādi plānojot ceļojumu par daudzām klasiskām vietām, piemēram, Venēcija, Ravenna, Piza un Florence nedomāju, jo tur jau būts vairākkārt.. un šī bija otrā reize, kad uz Itāliju braucu viena – itāļu valodu pārzinu pietiekami labi, lai Itālijā justos visnotaļ komfortabli arī alone! :) Biļetes avioreisiem Rīga – Milāna un Milāna – Rīga pasūtīju gana savlaicīgi, līdz ar to summa nesasniedza pat 100 latus.. arī viesnīcas Neapolē un Milānā pasūtīju iepriekš ar www.hostelworld.com un Romā ar www.venere.com starpniecību.. tiesa gan – pāris dienas pirms izbraukšanas.. Ceļojuma sākumposmā (start date: 12.jūlijs) Milānā lieki nekavējos, no Malpensas lidostas ar shuttle pa 5 eirikiem operatīvi aizvizinājos līdz Milānas centrālajai dzelzceļa stacijai.. tā kā biļešu automātam neuzticos, gandrīz stundu nīku pamatīgā rindā pēc vilciena biļetes.. Zinot, ka dienvidos satumst gana ātri, izvēlējos ātrāko – līdz ar to arī dārgāko EuroStar vilcienu (6 ar pusi stundas ceļā, 56 eiro), jo gribēju ierasties Neapolē vēl pa gaismu.. protams, ar pusstundas kavēšanos ceļā (puse no tā laika gan bija oficiāli paredzēta dēļ remontdarbiem) ir pietiekami, lai Neapolē ierastos pilnīgā tumsā, kaut gan pulkstenis rāda tikai 9 vakarā.. Pirmās piecas dienas pavadīju Neapolē un tās apkārtnē.. ar prāmi aizbraucu uz divām Neapoles līča salām – Ischia un Procida.. uz fantastisko Kapri salu šoreiz nebraucu, jo tur jau divreiz būts iepriekš.. Ischia ir lielākā Neapoles līča sala, savukārt Procida ir tik maza, ka dažu stundu laikā to var izstaigāt no viena gala līdz otram visos virzienos.. Ischia salā iegādāju dienas biļeti autobusiem (nieka 4 eiro) un apbraukāju salu, pa ceļam izkāpjot visur, kur iepatikās, un pēc tam turpinot ceļu ar citu busu.. turklāt tur ir divas līnijas, kas tiešām it kā brauc apkārt salai – viena pulksteņrādītāja virzienā, otra pretējā.. man ļoti patika Ischia Ponte – Ischia pilsētas vecā daļa un pils (Castello d’Aragona) klints virsotnē netālu no tās.. Procida salā apmēram stundu uzkavējos pludmalē, bet nu tās tumšās un gana netīrās smiltis īpaši pie sirds negāja.. Pabiju arī Caserta un Benevento dienā, kad Itālijā streikoja sabiedriskā transporta (autobusu, metro un tramvaju) darbinieki.. izrādījās, ka arī kompānijas, kas apkalpo vilcienu līniju Benevento – Napoli, darbinieki streiko, līdz ar to atgriešanās Neapolē „nedaudz” ieilga un prasīja lieku atgriešanos Caserta.. toties kapučino vilciena gaidīšanas laikā (manuprāt, pelnīti) dzēru uz kāda dzelzceļa darbinieka rēķina! :) Caserta ir ievērības cienīga ar tajā atrodošos pili Reggia di Caserta, ko daži ceļveži salīdzina ar Versaļu.. pilī noris pamatīgi restaurācijas darbi, tomēr iespējams apskatīt gan karaliskos apartamentus (nu smalki, smalki..), gan arī milzīgo parku, kas patiešām ir brīnišķīgs.. tiesa gan – lai izstaigātu parku, jārēķinās ar vismaz pāris stundām, bet ir iespējams izīrēt velosipēdus un kaut ko 4vietīgai velokarietei līdzīgu.. Pašā Neapolē man ļoti patika spāņu kvartālu šaurās ieliņas ar apkarinātajiem balkoniņiem un visnotaļ skaļajiem iemītniekiem (tūrisma ceļveži neiesaka šo rajonu apmeklēt vēlos vakaros, bet man nemaz tik briesmīgs tas rajons nešķita), mazie veikaliņi vecajā centrā (ielas: Via S.Biagio dei Librai un Via Tribunali).. jaunā pils jeb Castel Nuovo.. Umberto I galerija, kas ir tāda pat kā Vittorio Emanuele II galerija Milānā.. Taisnība tiem, kas saka, ka Neapole ir netīra un diezgan nolaista, tomēr arī tajā ir arī zināma burvība.. tāds dienvidnieciskais haoss.. vienīgais, kas mani patiesi šausmināja – potenciālā sastapšanās ar žurkām, jo no šiem grauzējiem man ir paniskas bailes.. par laimi tāda nenotika, bet arī auto saplacinātie un saules apžāvētie žurkulēnu ķermenīši, uzraksti „zona derittizata” (gan Neapolē, gan Ischia un Procida), kā arī beigts radījums Neapoles līča zilajā ūdenī nekādas patīkamās izjūtas neradīja.. njā, Neapoles līča ūdens ostas tuvumā atgādināja atkritumu izgāztuvi.. 17.jūlijā devos uz Romu, kurā sabiju 3 dienas.. iesākumā domāju izbraukt kaut kur nedaudz ārpus Romas, kur vēl nav būts, jo Romā it kā jau divas reizes biju bijusi un „klasiku” apskatījusi, bet, ierodoties mūžīgajā pilsētā, sapratu, ka gribu vienkārši nesteidzīgi pa to paklīst.. tā arī darīju.. Roma bija vienīgā pilsēta, kurā neizmantoju pilsētas sabiedrisko transportu, visur pārvietojos kājām un ar aizdomām skatījos uz katru tuvojošos divstāvīgos sarkano tūristu autobusu.. nu kaut kā neomulīgi pēc tiem Londonas sprādzieniem.. bet tā kopumā jāsaka, ka Romā tomēr jutos krietni brīvāk nekā Neapolē, kur visu laiku pievērsu pastiprinātu uzmanību savām personiskajām mantām.. Bet nu par patīkamām lietām runājot, jāsaka, ka joprojām iecienītākā vieta Romā man ir Trevi strūklaka, līdz tai aizstaigāju katru dienu un iemetu kārtējo monētu „uz atgriešanos”.. atgriezos arī Navonas laukumā un pie Kolizeja, kuru beidzot apskatīju arī no iekšpuses un izstaigāju Palatino, jo tā apskati ietver arī ieejas biļete Kolizejā, kas maksā 10 eiro.. un tad vēl atklāju Tibras upes otra krasta burvību – Trastevere šaurās ieliņas ar n-tajiem krodziņiem.. Un tad vēl salasījusies Dena Brauna „Eņģeļus un dēmonus”, devos dabā „pārbaudīt” grāmatā minētos objektus.. :)) lasot grāmatu bija piemirsies, cik greznas patiesībā ir Itālijas baznīcas, līdz ar to tās biju iztēlojusies krietni savādākas.. lai atrastu Bernīni skulptūru „Sv.Terēzas ekstāze” S.Maria della Vittoria baznīcā un Kidži kapelu S.Maria del Popolo baznīcā daudz laika nevajadzēja, jo, ieejot attiecīgajās celtnēs, uzreiz bija skaidrs, ka minētie objekti noteikti ir tur, kur drūzmējas lielākais ļaužu bars.. Vienā pievakarē izdomāju aizstaigāt līdz Sv.Pētera bazilikai, kaut gan lielas cerības attiecībā uz iekšā tikšanu neloloju, jo jau pa dienu, ejot iekšā S.Maria Maggiore baznīcā, apsargs lūdza apsegt plecus, bet man lakats nebija līdz, jo tajā dienā pilnīgi noteikti nebiju plānojusi iet baznīcās.. nu ok, tur izlīdzējos ar vispārējai lietošanai noliktajiem lakatiņiem, bet labi zināju, ka Sv.Pēterī tādi nebūs.. 1.kontrolposteņa puiši koncentrējas uz metāla detektoru un nekādus iebildumus pret maniem pleciem neizteica, toties 2.kontrolposteņa puisim mani pleci nepatika un viņš lūdza tos apsegt.. mēģināju oponēt skaidrā angļu valodā, ka tie tomēr jau ir apsegti (pieticīgi, bet nu tomēr.. :D) un jamam nekas cits neatlika kā vērsties ar šo problēmu pie maiņas vecākā, kurš uzmetis man vienu acu skatienu noteica – lai tak viņa iet.. :) Brīvdienu atlikušās dienas pavadīju Itālijas ziemeļdaļā, īstenojot galveno ceļojuma punktu – U2 koncerts Milānas San Siro stadionā 20.jūlijā.. koncerts bija paredzēts 21:00, tiesa gan uz biļetes tas nebija norādīts.. info uz biļetes vēstīja, ka 18:30 būs special guests un ieeja stadionā no 15:00.. no organizatoriskā viedokļa visvairāk pārsteidza tas, ka tur nebija absolūti nekādas drošības pārbaudes!!! Tikai biļešu kontrole.. Stadions, protams, bija pārpildīts – apmēram 75 tūkstoši fanu.. U2 šovs sākās apmēram plkst. 21:15 un ilga gandrīz 2 ar pusi stundas.. jau U2 puišiem uznākot uz skatuves, stadionu pāršalca pamatīgas ovācijas, bet kad Bono uzrunāja publiku „Milano, sexy people”, šķita, ka jumts, kas sedz tribīnes, ies pa gaisu! Arī Bono teksti itāļu valodā karstasinīgajai publikai bija kā saldais ēdiens.. Sākās, protams, ar Vertigo.. turpinājumā sekoja I Will Follow, The Electric Co., Elevation, New Year's Day un Beautiful Day.. publika bija vairāk nekā sajūsmā, kad ieskanējās I Still Haven't Found What I’m Looking For un stadiona iededzās šķiltavu gaismiņas.. zosāda un skudriņas pa visu ķermeni!!! :))) tālāk sekoja All I Want Is You, City Of Blinding Lights, Miracle Drug, tad Sometimes You Can't Make It On your Own, kuru Bono veltīja sava tēva piemiņai.. Love And Peace Or Else, Sunday Bloody Sunday, Bullet the Blue Sky.. pieminot Londonas sprādzienos bojā gājušos, Bono izpilda Miss Sarajevo gan savu, gan Pavarotti daļu.. lieliski, kaut ko tādu patiešām ir vērts dzirdēt! tālāk Pride in The Name Of Love, pēc kuras uz milzīgā ekrāna parādās vispārējās cilvēktiesību deklarācijas kādi pirmie seši vai septiņi panti.. skanot Where The Streets Have No Name, uz milzīgā ekrāna fonā rādās Āfrikas valstu karogi.. koncerta „pamatdaļu” noslēdz One un it kā viss.. U2 pateicas skatītājiem un atstāj skatuvi.. skanot aplausu vētrai, grupa atgriežas uz skatuves un izpilda Zoo Station, The Fly un With Or Without You.. pēc mirkļa nozūdot un atkārtoti atgriežoties, vēl tiek nodziedātas Original Of Species, All Because of You, Yahweh un Vertigo un tad uz milzīgā apmēram 30 metru augstā ekrāna skatuves aizmugurē parādās „the end”.. pēc koncerta izbraukšana no stāvvietas prasa vairāk nekā pusotru stundu, jo kāds ir izdomājis, ka vispirms no turienes jāizlaiž lielie autobusi, kuri tur ir vismaz 50 un satiksmi tuvākajos krustojumos neviens ij nedomā „pieregulēt”, lai kustība būtu raitāka.. sastrēgums turpinās vēl tālu pilsētas centra virzienā.. ap 2iem esmu laimīgi atgriezusies viesnīcā.. Jāsaka gan – gods kam gods – vēlajā nakts stundā bija noorganizēts arī sabiedriskais transports – pie stadiona kā reiz ir vienas tramvaja līnijas galapunkts un tur gaidīja vairāki tramvaji, lai nogādātu koncerta apmeklētājus pilsētas centrā.. Pēc koncerta nākamo dienu veltīju Kremonas apskatei, kas ir vijoļmeistara Stradivari dzimtene – neliela un jauka pilsētiņa (nu ja neņem vērā to, ka arī tūrisma informācijas centrs atpūšas no 12:30 līdz 15:30!) un vienu dienu pavadīju Komo (tur jau mazliet civilizētāk – pusdienu pārtraukums tikai 2 stundas), kas izvietojusies tāda paša nosaukuma ezera krastā.. izbraucu ar kuģīti pa ezeru, ar funikuleri uzbraucu kalnā esošajā Brunate ciemā, lai novērtētu ezeru „no augšas”, kā arī vienu dienu atlicināju klejojumiem pa pašu Milānu.. ja iepriekš Milānā mani sajūsmināja tikai gotiskais Doms un Vittora Emanuela II galerija, tad tagad jāsaka, ka pamazām man Milāna sāk iepatikties arī kā pilsēta.. kanālu rajons Navigli ir patiesi pievilcīgs, īpaši vakaros, kad tur atveras visi restorāniņi.. Atgriezos arī San Siro stadionā, lai apskatītu AC Milan un Inter muzeju un kopā ar bariņu citu futbola fanu ielūkotos stadiona iekšienē, kā arī nedaudz iepirktos S.Siro Store.. :) Laikapstākļi Kā jau jūlija vidum pienākas, laiks bija silts (virs + 30 grādiem) un saulains.. tik pirmajā dienā Neapolē vakarpusē uznāca pamatīga lietusgāze, bet jau nākamajā dienā neviens mākonis vairs nebija saskatāms.. pēdējā diena Milānā gan bija tāda mākoņaina un man jau šķita, ka ir kļuvis krietni pavēss, bet ap deviņiem vakarā ieraugot vairākus termometrus pilsētas centrā rādām +27 grādus, sapratu, lai laikam tomēr nav par ko žēloties.. :D Neapolē termometra stabiņš 8 no rīta un 8 vakarā rādīja ap +28 grādiem.. Nacionālā virtuve Karstuma dēļ apetīte, protams, bija minimāla līdz ar to nacionālās virtuves labumus nobaudīju nelielos apjomos.. atzīmēšu vien to, ka Neapolē (kā jau picas dzimtenē pieklājas) nobaudīju garšīgāko picu kādi jebkad esmu ēdusi.. tā gan bija tik milzīga, ka pat visu neapēdot, apetīte parādījās tikai nākamās dienas vēlā pēcpusdienā.. vēl man ļoti garšoja panēti cukini ziedi.. Neapolē noprovēju arī pastu ar jūras mošķiem – dievīga, jo sevišķi tāpēc, ka Itālijā pastu nemēdz pārvārīt.. Romā savukārt panašķojos ar siera kūku ar zemenēm.. Obligāta dienas deva bija saldējums, jo Itālijā, manuprāt, tas ir no sērijas: kas var būt labāks par šo?! :) pagaršoju visdažādāko veidu – ķiršu, zemeņu, citronu, aveņu, meža ogu, pistāciju, tiramisū, krēma ..utt.. Satiksme Neapolē neatkārtojams haoss un tūkstošiem motobraucēju.. sākumā šķita, ka haosu rada luksoforu trūkums (tāds ir apmēram katrā desmitajā krustojumā), bet drīz vien sapratu, ka katrs – gan auto, gan motobraucējs, gan gājējs pārvietojas tur un tad, kad vien viņš vēlas.. respektīvi, pat ja mašīnām ir zaļais un tās pārvietojas pa visām 5 tām atvēlētajām joslām (reāli tur ir kaut kas attāli līdzīgs mašīnu izkārtojumam joslās) un vēl pa divām sabiedriskajam transportam atvēlētajām (tās ļoti iecienījuši motobraucēji), tas nenozīmē, ka es kā gājējs nevaru šķērsot ielu.. gribu un eju.. un ja reiz esmu uz brauktuves, tad arī mašīnas apstājas.. pat autobusi :)) un ja iela ir vienvirziena, kā par to liecina ceļa zīmes, tad sevis paša veselības labad tomēr jāpalūkojas abos virzienos.. Romā tādā ziņā braucēji krietni piezemētāki un pie gājēju pārejas apstājas arī tad, ja tu kā gājējs vēl neesi nokāpis uz ietves.. īpaši tie, kas brauc ar ne-Fiatiem: Romā piefiksēju gana daudz Jaguar, jaunākos Mercedes, Audi, Lancia un BMW modeļus.. radās iespaids, ka tur ar dārgākiem auto pārvietojas intelektuālā sabiedrības daļa.. :)) Ischia un Procida salās savukārt ieliņas dažviet tik šauras, ka tā pa gabalu normāli šķistu, ka tur brauktu viena mašīna.. realitātē tur pamanās izmainīties aš divi nelieli busiņi.. Tāme Tā nu ir sanācis, ka Itālijā man vienmēr drusku pazūd tā naudas vērtība, tāpēc arī izmaksas bija tādas kādas nu tās bija.. bet savelkot kopā tādus +/- „obligātos” šī brauciena izdevumus, aptuvenās tāmes pozīcijas būtu šādas: aviobiļetes ~ 100 lati viesnīcas (**) 12 naktis ~ 340 lati transports (vilcieni, prāmji, busi, metro, tramvaji..) ~ 135 lati ieejas biļetes dažādos objektos ~ 35 lati U2 koncerts ~ 30 lati ēšana ~ 80 lati Pēcvārda vietā Itālijā noteikti atgriezīšos vēl un vēl, jo nu patīk man tur.. sasodīti patīk! :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais